8. aprīlis
Lieldienu sestdiena.

Absolūti tukšs pastā. Tiem, kas būtu rakstījuši – neesmu atbildējusi. Varbūt tādēļ.

Šodien sākas tā lielā sēšana!
Aprīļa zaļais vēsums
Dzidrums lepns...

––––––––––-

Dzeja ir kas vairāk 
Kā naids un mīlestība
Lai arī
Dzejā ir naids un mīlestība.

Dzeja ir kas vairāk 
Kā vārdi un doma
Lai arī
Dzejā ir vārdi un doma.

Dzeja ir kas cits
Kā krāsa un skaņa
Lai arī
Dzejā ir krāsa un skaņa.

Dzeja ir vēl kas vairāk
Kā vien tas
Ko kāds teikt gribēdams
Vārdos ietvēris (satvēris)

Dzeja ir tas
Kas pats vārdos atklājies
Kā putns no zaļtumša zara
Uz pleca nolaidies
Līdzi runājis.

Negribot gribot, rakstīts H. Skr. kungam

... Naids mani posta
Manu stundu gaismu izlok
Kā negausīgs suns.
Tā ļaundara, jokdara rīcība
Mani naidā dzen,
Tas sīkmanības audzējs
Svešinieka vaibstā
Kā kropļa kārpa
Kas visās sejās un rādās
Nu – visa jābēg un jānovēršas
No drauga un līdz – no sevis
Tu kapsētas kalps,
Monumentu cēlējs!

––––––––––––––––––-

Liec man vēl reiz pamosties –
Pavasara sarkans zieds,
Dārza uguns dzeloņzieds.
Ūdens līdams mirkst caur stumbriem
Mitri mirdzot zari slēdzas
– Zilām acīm skatās mežs zaļi apsedzies līdz acīm
Apsedzies līdz acīm zilām
Sulu zāli sedzies mežs,
Zāle savijas ap soļiem
Aptver, sapin dzīvi sīksti
Notur cilpās.

Dzidras portretai, ko viņa man dāvināja, kad braucām prom:

Tava ģīmetne pie sienas – 
Tava jaunība –
Vamzis melns
Un mati melni
Gaisma sarkana visapkārt,
Ķieģeļsarkana, kā silta uguns
Tava seja vidū klusa
Baltzeltaina jauna roze
Jauna roze viena
Satinusies ziedlapiņās
Savas nopietnības labestībā.
Tava ģīmetne pie sienas
Laiku zvana – 
Tavu laiku, manu laiku
Tonī sarkanā kā siltā gunī
Ziemas dienu cauri degot.

…Uz palodzes, pret gaismu, pret dārzu un vecā ceriņkrūma galotnēm, un eglēm tālāk, pretī visu to smalko, glezno pavasara sirmo zaļumu aiz liela loga stikla, uz palodzes māla trauciņos ir sadīguši stādi: pupas, tomāti, puķu kāposti un kādi ķirbju dzimtas stādiņi. Viņi visi ir kādu trešdaļ sprīža gari, izņemot divas pupas, kas ir mazliet garākas un viņi visi ir tik glezni, ka gaisma tiem spīd cauri, tāpat kā tas ir ar pavisam mazām mazām jaunām zivtiņām.

Viņi visi kopā ir ļoti daiļi. Pret āru aiz stikla, pret pavasara palsi zaļo gaismu paši gaismas pilni, viņi ir neizteicami skaisti. Katra grupiņa stādu savā trauciņā savādāka, kā citi stādi citos trauciņos, katra vienādu stādu grupiņa ar savu formu zīmējumu un arī ar zaļuma toni ir citāda, katra – papildina visu kopējo skatu uz palodzes.

Pupas ir divos trauciņos, abās pusēs trim citiem stādiem. Tās ir visgarākās – slaidā kātiņā pacelta savādi aplocīta lapa. Tās mazliet atgādina kokus – pīnijas.

Tomāti ir pavisam sīki un mazliet zilgani, pelēkzilgani, puķu kāposti zaļi, kā virza. Visaizkustinošāk visu vidū ir trīs ovālie ķirbju mazuļi. Resnos gaismas pilnos kātiņos divas ovālas lapiņas vēl ir sakļāvušās kopā, nav vēl pilnīgi atvērušās, stāv augšup, kā zaļas mīlītes, nē, varbūt kā kaktusi, lieli kaktusi pie pīnijām. Visa mazo stādu sabiedrība pret gaismu, pret āra koku galotnēm rada fantastisku pasauli, ietver sevī lielu dažādu koku, visas floras pasauli, ja skatās uz tiem ļaujot vaļu atraisītai iedomai. Tad pieejot tuvāk tiem, noliecoties tuvu pie tiem var redzēt viņu sīkumu, viņu kuslumu, trauslumu un viņu ārkārtīgo dzīvot spēku, dzīvot gribu.

Kā tie cīnās ārā no zemes, kā tie stiepjas pret gaismu, ja mūsu acs spētu, varētu redzēt viņu kustību – to var jau dažreiz arī redzēt, kā pirmās divi lapas atveras, kā atbrīvojas no sēklas, kas izcelta no zemes tālu gaisā kļūst aizmesta prom. Liekas, ja mūsu auss to uztvertu, varētu tos arī dzirdēt, šī lielā cīņas pilnā stiepšanās pret gaismu un sauli – varbūt nenotiek gluži bez kāds skaņas.

Un liekas – arī ne bez sāpēm. Viņi šķiet esam tikpat jūtīgi kā visi dzīvie. Viņi ir dzīvi.
Kādēļ kāds ir dzīvs? Lai dzīvotu? Vai – lai justu, lai baudītu dzīvi? Šīs divi lietas ir cieši kopā.
Liekas – pilnīgi pareizi ka viņi jūt un viņu dzīvot ir arī baudīt dzīvi. Vai varētu būt, ka viņi ir pasargāti no sāpēm?

Viņi jāliek pa nakti jau ārā, lai tie pierastu pie nakts aukstuma, nocietināties, norūdīties. Viņiem drīz būs jāiet jākļūst iestādītiem ārā laukā sakņu dārzā jācieš aukstums un karstums, slapjums un sausums.

Pārstādīšana ir mazliet bīstama, bet, ja apietas ar tiem maigi, ja izņem tos no zemes in ieliek zemē tā it kā tie būtu dzīvi un trausli, kādi visi mazuļi, – viņi no pārstādīšanas necieš. Viņu saknes atraisās, izplēšas, jaunā, plašā, brīvā vietā. Ja pārstādīšanai ir savs mirstības procents, tas ir no citiem apstākļiem, no izgarošanas vējā un saulē, no zemes sacietēšanas karstumā, vai no nakts gaisa aukstuma un zemes auksta slapjuma.
Par to jādomā.

{continued end of May}

24. aprīlis, 1977.

Vakar Skrastiņš atsūtījis novilkumu no saliktās manas grāmatas trešās daļas – 5-6 lapas puses, ne vairāk. Tās pēdējās daļas dzejā rakstītas, bez noteikta sadalījuma pa lapas pusēm – atsūtījis, lai es salieku lapas pusēs – kā vēlos. Vai – viņš būs salicis to grāmatu? Un tā grāmata – nāks ārā? Pēc divi gadi!
Divi gadi zem zemes.

Izgāju staigāt, domāt (arī pēc ilga laika – 2 mēneši slinkošanas ar coldu un kaklu) un – bija uz brīdi tā pati sajūta kas divi gadi atpakaļ, kad viņš solīja – grāmata tūlīt būs! Sajūta, ka esi pilntiesīgs cilvēks! Jau tad tas bija – vēlu, vēlu, par daudz vēlu – nokavēts! Tagad – vēl daudz vēlāk. Un tomēr – es domāju, es vēl mazliet dzīvošu, izjutīšu dzīvi kā citi to jūt, ar savu daļu apmierinājuma, piepildījuma. Ar paļāvību, pašapziņu. To neviens nekad nezinās un nesapratīs, kā man ir bijis jādzīvo. (Un – cik vairs ir ko – labāk dzīvot?!) Es pati to jūtu tikai kad uz īsu brīdi it kā noņem šos akmeņus, šo velēnu no manis. Šos apstākļus mūžīgos apstākļus, kas man neļauj rādīt, darīt, to – ko es varu, būtu varējusi.

Palasīju šo savas grāmatas trešo gr. daļu, vakar – un man tā liekas laba. Tā nav – novecojusi par daudz. Es, mana dzīve – ir novecojusi, bet manis teiktais – vēl ir dārgs man pašai – un tā tad tas ir izturējis, kaut kas ir O.K. Baidījos – tas man ‘kāps kaklā’ kā nelāgs, bet bija daudz vietās otrādi – es labāk to arī tagad nevarētu pateikt, un tur ir kaut kas pateikts. Tas runā man no jauna, varbūt – runās arī uz lasītāju.
Ak, šis monumentu vecis ar savu kavēšanos!!

Gordons brauc uz Viktoriju (Inese Vancouverā) – aizgāju un taisīju lielu – conversation ar Gordonu [right] – tādēļ vien – ka kaut kur jāizliek (sabiedriskāk, kā vienai vien) dzīves spēks, kas uzmutuļojis līdz ar izredzi – ka grāmata būs!

Līdz pleciem, līdz elkoņiem
Zaļos mīkstos zaros, galotnēs
Sviežu savas rokas zemi apmīļojot
– Kūst gaismās vasaras diena...

Nākot no pastaigas nopirku 2 mazas šokolādes tāfelītes (te citādu nav, mazajā veikalā) ko dzert ar kafiju. Gordons ir mazliet kārs uz to. Gribas mazliet parunāties, padalīties – jo viņa palīdzība ir tā, ja Skrastiņš nu ir tiktāl dabūts. Nu liekas – viņš izvedīs to grāmatu galā.

Un vienā dienā nu gandrīz
Jau vasara klāt
Maigas zaļas lapas 
Līgojas vēsmās.
Gaisos lidmašīna
Maigi aizducina
Saulaini aizpeldēdama
Vasarā aizšūpodamies.
Lejā lai ziedi silti verās
Zied ceļmalas dārzi
Un mežs.

{pages missing}

30 aprīlis.

…Svarīgi tagad liekas, (raugoties diendienā) cik biezas vai cik caurspīdīgas ir apšu lapotās galotnes, bet nav vēlēšanās tās zīmēt uz papīra. Kā Akadēmijas laikos. Tomēr – mierā atstāt tās nevar – apses un viņu šī gada pirmās lapas. Pirmās un pēdējās šai vasarai. Tagad svaigas, mīkstas, sulīgas, dārgas lapas. Lejā pieneņu bruģētas ejas, pļavas, dārzi, noras ganības. Tā tas ir bijis un bijis un bijis kopš Ēģiptes Faraonu laikiem. Ceļi izlokās un dzīvie gaida pa tiem atnācējus.