Novembris 1976 (Ķikure/Kikure)

11. novembris, 1976.

Lāčplēšu diena. Varoņu svētki.
Vai tu esi varonis, Hugo Skrastiņš? (Raudāju šorīt par to šausmīgas asaras, nevarībā pret šo varoni!)
Bet – bija naktī skaists sapnis. (lai arī – nevarīgs!)
Gāju kaut kur. Sabiedrība vai nometne. Biju nokavējusi ‘izņemt’ vakariņas. Tur vēl esot vēlu nācējiem sviestmaizes, vai ‘aukstais galds’. Tur citi ņēma čupām. Es arī salocīju sev kopā kādu sviestmaizi ar kaut ko, kā lasi krējumā, virsū. Bet kaut kā – netiku to ēdusi. Gāju kaut kur prom, it kā uz mājām. Domāju – kā es izskatos? Vai viss kārtībā? Pārbaudīju frizūru – tā man bija laba. Un mati ļoti mīksti, veseli, kupli.

Gāju. Tad kāds mani no muguras sauca mūsu ģimnāzijas meiteņu vārdā, „Barušiņ”, un vēl kādu vārdu, ko nevaru atcerēties. Abi vārdi bija kādu citu meiteņu, it kā manu biedreņu vārdi no Akadēmijas. (Lai gan Barušiņ – ir no Baruš Marijas Madonā, ģimnāzijas laikā. Viņa dzīvoja tai pašā ielā – staigāja gar manas krustmātes mājas logiem, kur es dzīvoju, šis Baruš Marijas vārds, meitens ar divām ļoti skaistām gaišām bizēm, bet seja ko mēs domājām ne visai skaistu – man sapnī darīja labu. Laba, mīlēta meitene.)

Es atgriezos. Jauns cilvēks sēdēja kaut kur un skatījās uz mani. Seja it kā labi pazīstama, varbūt kombinācija no vairākiem akadēmijas puišiem, bet tāpat kā viņa sauktie vārdi, tāpat viņš – nebija man tuvāko draugu barā. Tomēr – no Akadēmijas! Viņš bija jauks. Es piegāju, pieliecos pie viņa sejas ar saviem matiem, lai viņu iepriecinātu, lai rādītu – to kas vēl palicis dzīvs.
Bet viņš teica – „Nē, es neatceros Jūs.”
„Jūs atceraties.”
„Nē.”
„Bet Jūs saucāt tos vārdus. Jūs atceraties mani – tikai citādu toreiz.”
Viņš domāja, teica, „Nav labi runāt daudz. Kad runā tad – neizdodas.”
„Jā, tā ir. Bet tomēr.”

Es nevarēju likt viņam atcerēties mani. Mēs kaut ko tomēr runājām. Viņš bija pasēdies tālāk un es gāju prom. Un domāju – žēl, ka nevarēju viņu pārliecināt, ka viņš mani atcerās. Citādi jau viņš nebūtu saucis akadēmijas meiteņu vārdus, ja es viņam nebūtu atgādinājusi akadēmiju un tās redzētās meitenes.
Rakstot tas iznāk gari un nenozīmīgi. Sapnis bija īss un kodolīgs, un kaut kādā ziņā skaists.
Es atcerējos to mūsu akadēmijas laika
Es atcerējos mūsu Akadēmijas laika draudzību – mīlestību kas valdīja audzēkņu vidū – pus kā brāļi un māsas, pus kā mīlētāji dažreiz tā, dažreiz otrādi. „Barušiņ”, „Bonza”, „Ernucīt!” (Krastiņš teica)

Pēcpusdiena.

Vakar es ‘kliedzu un brēcu’, kad migla stāvēja līdz vieniem pēcpusdienā, šodien ir jau pār 4 p.m. un migla kļūst tikai biezāka un tumšāka, bez viena brīža citāda, un es to pieņemu mierīgi. Rakstu (ļoti lēnām) ‘mans brālēns Arnolds’. Katrs cilvēka (kāda?) tuvums mani traucē, katrs negaidīts sīkums, un kad tā nav es skrienu tā meklēt.

(Vakar Gordonu gaidīja atbraucam – nemiers! Šodien Gordonu aizveda uz lidlauku – miers! Nekas netraucē dienas plūdumu. Tik ja es pati spētu labāk strādāt. Nu – ja mani atstātu pilnīgi pie sevis un mierā. Varbūt. Tas man tomēr trūkst – pilnīga savrupība. Wollongongā tā bija. Vai strādāju? Dažreiz. Un dažreiz, un bieži, bij jāskrien pa ielu trakās mīlestības dēļ uz D.)

13. novembris.

Migla un migla un migla.
Vakar biju pie daktera – ar rokām (pēkšņi nāk prātā sen mājās dzirdēts joks: pie daktera ienāk zemnieks: „Mēs kungs ar vēderiem?” „Cik tad jūs esiet?” „Nu es viens pats, kungs, es viens pats”…)
Pirkstos artrītis. Sevišķi tanī, ko sagrūdu uz kāpnēm Milsons Pointā un atstāju bez ievērības sāpēšanu un satūkumu. O.K.

Nu man beidzot šķiet – viņš raud
Ceriņkrūms aiz loga
Nu pār viņa melniem zariem
Nav tā rīta rasa maiga
Rudens lietus smagās lāses
Rit un rit tā kalsnā vaigā
Nu man beidzot šķiet, viņš sniedz
Lūgšanā caur miglu zarus
Lūdz par pumpuriem
Par saknēm
Lūdz par balto bišu stropu
Zelta saimi, kur tā kļūs – 
Lai tā pacietīgi dus
Kad tas lūdz
Garu lūgšanu caur rudens lietiem...
Nē, tik cilvēks vien to zin
Rudens lietus dienu grūtu,
Lūgšanu tik viens vien burto
– Lūgšanu un zūdīšanos...
Spokojās tam raudāšana...
Ceriņkrūms aiz loga peldas
Garā rudens lietus lāsēs
Atpūšas un glabā, briedē
Tālu savu pavasari
– Lapas, pumpuros un ziedos.

.................................................

Ak, cik gari, slapji, smagi līst.
Nu ir novembris un slapjums un vējš
Tādu ceļu zinu labāk kā migla
Savu sapņu ceļu ko eju un eju
Ar ēnām dzīvoju? Varbūt.
Labāk ar ēnām, kā celmu
Kādu vienu trūdošu uz vietas
Tam tikai pāri iet, garām,
Ar ēnām visur pa ceļam.
Nu novembra vējš, slapjums
Mazgā krūmus, ceļus
Dienu un mani.

27. novembris.

Šai kailsala rītā, priedīšu jaunaudzes zaļums
Viegli nosarmots, uz bālzilas debess
Tāds bij tavs prieks kailsala rītos
Ar soļiem skanošiem
Tāda bija nāve tava, kā asmens nevaldā kritis
Bērnos un bērnu bērnos, laiks atmiņu dzēsis visu aizvērdams
Priedīšu jaunaudzes zaļums vien atstaro
Tavu dienu zudušo gaitu
Tavā laukā ar medņa dziesmu.
              (Tēva atcerei kailsala rītā)

… Cīnos pa tumsu var teikt, ar neziņu, uztraukumu, dusmām un nevarību, savu gļēvulību nespējot strādāt un strādāt, ka man vajaga kādu ‘inspiration’, ka man vajaga (arī man kā visiem citiem) vajag kādu ‘stimulationa’ un tās nav un nav. Un vēl arvienu Skrastiņš ir kā briesmīgs spoks kas aizsedz manu man resonējošo pasauli.
Zeme šodien sasalst. Saule. Arī gara stāvoklis skaidrojas. Gulēju ilgi.

Vakara labestība – rāmi salstošs rudens miers
Mājas silto stūri, aiz logu stikliem slēptu istabas klusumu
Atrast zin
Vērtēt zin:
Ikdienas drošumu, patvērumu ar durvīm, logiem aizvērtiem
Aizsargātību mīlēt zin
Igli, pieticīgi svinēt zin

              .................

Sāpīgi sārta dziest debess
Asi ieduras pirmā zvaigzne.

Oktobris 1976 (Ķikure/Kikure)

Piektdiena 1.okt. 1976. Vakars (pēc vakariņām)

Gord. atbrauca šodien. Taisīju vakariņas. Iznāca labas (meatloaf + veget.). Tik Inese – bij kreņķīga, tas ir asāk uzbruka par nepareizu ‘dressing’ uz viņas salātiem. Tas vēlāk izrādījās – tas pareizs un viņa nožēloja. Bet – es laikam kļūstu pārāk nervoza. Tas mani tā ievainoja – ka es nosviedu uz galda paklāju (koka) ar troksni. Dusmās. Es kaut kā vairs nevaru tikt galā ar savu stāvokli te – dari visu ko vari vai nevari – un tik daudz uzbrukumu liekas vai – naids? Jau asaras ir sprukušas. Un tas tā – nemaz it kā nevarētu būt. Bet kā var būt tik ass, nejust nemaz kā var ievainot. Nē – es laikam viņu ‘upsetiju’. Bet … Jā bet – es nezinu – kā uzvesties.
Bet par to – es negribēju rakstīt.
Tik izlaužas – šīs bēdas, šis grūtums ka nezini ko darīt.
Un Skrastiņš neraksta. Un ko Gordons nu darīs ar tiesāšanos? Šausmas…
Bet par to es te negribēju runāt. Tā tad:

Es šķiros no sava lielākā šīs vasaras dārza augļa – no lielā ķirbja. Man laikam ir sava pasaule par ko nevienam nav ne jausmas un – ne man pašai īsta izpratne par to. Absolūta vientulība. Tā jūtu un saku. Lai gan – tas tā nav – cilvēki ir apkārt.

Jā par to ķirbi. Gordons teica Treisijai (te ir Brians un Treisija šodien [left]) ka viņai uz rudens festivālu jāņem lielais ķirbis par laternu. Brians izgriezīšot tam seju un likšot spuldzi vidū. Un vai tas ir tās zemeņu mākslinieces darba iespaids – man tas likās brutāli, atbaidoši. Vai kāds zina ko man tas ķirbis nozīmē? Vai es pati zinu. Visi šie augļi, kas nāk no mana dārza tādā krāšņumā, ka man it kā neērti, jo visvairāk un lielāki tie saaug, jo sīkstāk es tos sargāju, katrs viens man no tiem kaut kā mistiski, apbrīnojami mīļi. (Es nekad viegli nevaru izmeklēt – kuru ņemt un griezt kādai maltītei, it kā tie būtu tikai skaistumam. Un tomēr – arī ne tā.) No katra es šķiros ar žēlumu. Un šis lielais… Es teicu – varbūt, ka būtu jāņem tas otrs lielākais, kas vēl aug – tam būtu mīkstāka miza… Un es atnācu uz savu māju. Lasīt, un domāt un noskaidroties.

Jā, kā ar to ķirbi. Es paņēmu viņu rokās. Tik liels un smags. Tik skaists kā kāda puķe, apaļš, krāsains gluds ar uzspiesto zīmogu, kāta vietu, kas ir kā cieta zīmoglakas uzspiesta zīme, pelēkeiža krāsa, dažās vietās uzpilējusi arī uz ķirbja sāna. Tiešām, it kā kāds būtu rīkojies ar šī ķirbja apzīmogošanu, kā vecos laikos – ar vēstuļu laku.

Visu vasaru viņš auga tur, atstiepās no dārza gala uz vidu, uzkāpa augšā zirņu maikstēs un iekārās tur. Auga un auga, svērās lejā līdz zemei. Pašās beigās kad tas viss jau kļuva brūnu un dzeltensvītrots, es paliku koka dēlīti zem tā, lai zemes mitrums to nesamaitātu. Par visiem tiem es gluži tik uzmanīgi nevarēju izrūpēties. To daudz, katrs citāds, viens par otru skaistāks. Un tad es pārnesu to mājās. Un tagad – izgriezt tam acis, muti ar zobiem, ielikt gaismu vidū, nēsāt apkārt un aizmest. Varbūt šī paraža skaista. Bet pie tās būtu jāpieaug, kā pie tās – kad līdzīgu ķirbi es redzēju kalpu istabā uz Marijas skapja un viņa teica – lai stāv līdz ziemassvētkiem, un man bija savāda divkosīga jušana pret to, mana māte nemīlēja ķirbjus.

Šī paraža bērniem – katrā ziņā te skaista. Tikai man sāp domāt, par to auksto svešo tuvošanos šim lielajam, visas vasaras auglim, par nazi kas griež to jokam. (Ak, manī nav humora laikam…)

Es atvadījos no sava ķirbja, visas vasaras ķirbja, tik skaista kā puķe, kā saules puķe, tik smaga un gluda, un apaļa kā izkalta un izmērīta, tik samērīga kā gliemežvāka skaistuma, kā Barbaras Hepworth skulptūra.
Es atvadījos, apmīļoju to un aiznesu, noliku, atdevu. Kādēļ viņi nepriecājās? Brians teica Treisijai – „nenomet, nesaskrāpē”… Varbūt viņš juta, cik man tas ķirbis dārgs? Smieklīgi, viņiem tas likās smieklīgi. Varbūt ne tik ļoti tā Brianam, viņš arī rokas kaut kur dzīvē un nevar izrakteies ne ierakties…

2. oktobris, sestdiena. Rīts. 9 a.m.

Rīts, viegli līst, kā parasti tagad, gandrīz tikai migla līst. Inese aizbrauca uz Vancouveru – dod ‘workshopu’.
Es tomēr neesmu viņu sapratusi, tas ir – es viņas acīs esmu citāda – nejauka, ēdēja vecene, kas teic lai viņa kļūst tievāka – nedzer alu un kas pati ēd un kas viņai „mūžīgi bāž ēdienu” iekšā…. Jā. Bet es teicu lai viņa kļūst tieva, tas ir lai nekļūst resna – nedzerot alu. Es domāju, ka alus dzeršana, ne resnums viņai draud, tas ir – resnums, kas nāktu no alus dzeršanas būtu viņai ļauns. Bez tam ar to ēšanas būšanu – ja man jāgādā par ēdienu – tad man tas jātaisa un ēdienu reizēs ‘jābāžas’ ar to virsū – un ja kaut kādu iemeslu dēļ, tas netiek izdarīts ēdienu reizēs kaut cik kārtīgi – man jābāžas citreiz. Un kad redz kā Gordons sevi uztur ar siera gabaliņiem, ar plūmītēm – ar visu kas labs šad un tad – tad dabīgi – es bāžos Inesei virsū. Ak man jāturas prom, bet kur un kā? Es tomēr esmu – nejauka vecene dažreiz. Izsaku izdaru, neredzu kā vajaga kā nevajaga…
Katrs tuvums dzīvē ved pie sarežģījumiem pārpratumiem, ar tiem jātiek galā. Katrs tiek ievainots no tā paša pārpratuma citādā veidā…

3. okt. Svētdiena.

Vakar – telegramma no Eserkdzes un Freijiem. Tā mani (jāatzīstas) ļoti ‘nostādīja uz kājām’. Jāļauj, lai Skrastiņš (ar visu manu naudu un manuskriptiem!!!) iet savu ceļu. Man jāceļ galva augšā (lai cik zemu tā nokarājusies… Hehe!) un jāizdara kas jauns. Stāsti. Dzeja. Vienalga. Lai cik smagi, ir jākustas.
Rīts. Caur mākoņiem spiežas viegla gaisma. Koki rūsgani. Rudens.
Pēcpusdiena. Gordons aizbrauc (uz Bela Coola) līdz piektdienai. Inese Vancouverā. Mani traucē (vakar un šodien) Treisija. To paredzot, ka viņa nāks, aizgāju uz mežu no rīta. Dažas sēnes. Lapas jau brūnas zemē. Mitrs. Vēl kāda tumša rudens sēne. Klusums, aprimšana.

Un tur ganās dzeltens zirgs,
Dzeltens zirgs, dzeltens kumeliņš
Piemiedz ausi, galvu klana
Vientuļš liekas, ceļam tuvāk nāk
Stāv zem eglēm atkal viens.
Egles tumšas, tumšas lielas
Pusdienlaikā zem tām krēslains
Visu vasaru bij tumšs un baismīgs.
Tagad – lapas krīt
Lapas dzeltenas un rūsas
Lejā gaismu nones
Sūnas klāj, kā acis žilbst
Brūna alksnene un vilnis rožains
Skatam atrodas un – zūd
Lapu krāsas saules apļos
Bērzs un lazda, bērzs un lazda
Roka sniedzas aizskārt, just
Maigo mizu senām zīmēm.
Katru dienu eju, eju 
Tālu mēģinu es aiziet
Līdz tam laikam kad zem eglēm
Bērns es gāju
Siltās skujas takās.

4. oktobris, 1976.

70! Dažas asaras. Daža pateicība. Nemiers. Neapmierinātība ar darīto, nedarīto. Ieslēgtība. Vientulība. Dažreiz nezin – kā izturēties pret lielajiem bērniem. Pirmo reiz šī problēma – ko tu drīksti, ko nē? Kas labi darīts, kas nē? Kā izvairīties – nepareizas iemaisīšanās viņu dzīvē. Kā siena priekšā vientulība otrā pusē. Vēstules? Jāraksta vēl vēstules. Kas bija tur pie Esera kundzes, Freija kunga, Freija kundzes, Sidorenko kundzes? Nekas. Bet bija liela aizmugure – ziņa, cerība – ka man ir patvērums – bērni! Man ir patvērums. Bet bērniem manis nevajaga. To es agrāk nezināju. Viņi ņem mani savā vidū – bet vai es (kā visi vecie) gribu iemaisīties, valdīt (!?) ieteikt, revidēt (ha!). Bet es jūtu to vēl arvien gandrīz kā pienākumu. Kā es varu neteikt, ja es ko domāju, saprotu (??), redzu, kā visu mūžu ar viņiem dzīvojot es par tiem domāju – sakot, palīdzot, pārrunājot. Tomēr – tagad redzams, ka pareizākais ir klusēt, dzīvot ar klišejām – vārdiem kas neko nenonzīmē – kā lai to var? Un viņiem – tiešām viņiem nevajaga padoma devēja. Mani bērni – ir arī atnākušie – svešie bērni, un man labāk ir klusēt. Man ir jāuzmanās pirms nav par vēlu. Ir jāmācās – norimt. What to do? Jārakasta.
Kā lai es rakstu, ja man jābūt tik beigtai? Bez savu domu, spriedumu izteikšanas? Mana gara dzīve – atrofējas.
Biju pie citiem – veciem, pārrunās par dienas notikumiem. Labi. Bet man nav laika ko ziedot avīzēm, televīzijai, grāmatām par pasaules stāvokli – varbūt tik daudz cik man tas interesē – bet – rakstīt esejas par to?… taisīt posterus?…
Ja tie būtu mani draugi – Eseri, Freiji – tad vēl. Bet ar svešiem.

{page(s) missing}

Varbūt saprotot to, pieņemot to – šo akmens stāvokli – es varētu rakstīt un atstāt tad to.
Inese tā domā. Pareizas, racionālas domas. Es jau drīz miršu. Ja es ko atstātu – tas kaut kas būtu.
Kas? Vai to kāds, tas ir viņa – lasīs? No fašistu – domāšanas. –
Ak – šausmas, kur es aizeju. Jāraksta.

Vēlāk.

Gara laba vēstule no Dzidras. Viņa mīļa, kā vienmēr. Cīnās, kā mācēdama. Kā lai es izdaros ar savām neizdarāmām lietām. Ak, esmu gan es mixed up. Jāsaņemas. Un man nav ko iet – tēju dzert pie apkārtējām dāmām, kaimiņienēm, sveša tauta, svešas dzīves.

Vai jau ir – ceturtdiena? {7.10.76}

Nevaru – ‘nosēsties pie darba’. Varbūt – jāraksta par mīlestību. Teiksim – mans brālēns Arnolds?

12. oktobris, otrdiena.

Ak tu migla, ak tu rasa
Ak tu lēna rudens diena
Rūsgan rūsu lapu bira
Sarkans ābols zara galā
Tīrā debesī.

Piektdiena 15. okt. 1976. Rīts.

Rīts. Pirmā salna un – liela. Daži zuchini vēl ļoti taisījās dzīvot – zarus stiepa līdz Landlorda dārzam, pilnus ziediem. Nekas. Pietiek. Diezgan.

Cik maigs ir zelts ko
Saule atsijā šai rudens novakarē
Kur rūsas lapas zilgā dūmakainā svin
Vasaras aiziešanu.
Vēl zaļa krāsa
Visam elpo cauri
Vēl dejo dzīvība, pirms ziemas sastingšanas,
Lai, kad tā nāks
Viss saņemts tiek
It lielā, karaliskā mierā.

27. oktobris, trešdiena.

Dziedu, dziedu
Ko es dziedu zilam zelta rudenim?
Migla viegli izbirst bronzā
Izbirst brūnā, izbirst zaļā
Izbirst lapās rudens diena –
Mākons vakarā grib iedegties
Sīku liesmu debess malā 
Vienā mazā sīkā stūrī
Lielai, smagai miglas segai
Slepus atsegt otru pusi
Zilisārtu oderpusi
Dodot zīmi egļu stūrim
Ko lai sapņo rītdienai.

Nosūtīju vēstules Zimam uz Wollongongu, un Cherylnei uz Sussex.

Septembris 1976 (Ķikure/Kikure)

4 septembris.

{pages missing?}

… ledus, kam nevar uzticēties.



Vakar bij medus izņemšana. Sakoda mani diezgan bites – rokā un kājās. (Bikses vajadzēja likt zābakos). Jutos gluži sagurusi vakarā. Izņēmu 4 rāmīšus. Bij te Rosmarija – kāda studente kam, vai tās draudzenei, pa vasaru stāvēja mašīna. Lai to paņemtu Rose bij te.
Tā ir glīta, skaista varbūt, jauna meita. Patiesi tāda – pievilcīga, inteliģenta – nebaidās īstenības, palīdz visur, pie vilnas tīšanas, pie medus.

Sadalīju 1 rāmīti, tumšāko, ar vairāk bišu maizes. Ēdām – lai cilvēki redz – ka medus nāk no bitēm arī – kā īsti viņš garšo. Nekad izsviests medus vairs negaršo tā, kā šūnās.
Jutu itkā – kāda uzdevuma izpildīšanu, atbrīvojos tā laimīgi no šī uzņemtā pienākuma ar bitēm.

Pavasarī uzsāktie mani darbi – dārzs un bites, prasījuši no manis diezgan piepūles, no bērniem varbūt arī mazliet pacietības – bet nu rudenī – jūtu atmaksu. Vakar pēc medus laizīšanas, kas ja ne arī tā novērtēta, kā tas bija mājās (bet varbūt – tāpat) vakariņās pie vistas bija korni un pupiņas, kas tagad ir sākti dot kā atsevišķi ēdieni – nāk cits pēc cita. Tas tā jau vairāk reizes – ar viesiem kopā. Un tas tad – lai atmaksa arī bērniem par pacietību ar mani.

Slinkoju…
Bijām pēc vilnas + adāmmašīnas (kas jāpērk līdz) pie kādas vecas dāmas. Tepat pāri ceļam. Tur pag. gadā es lasīju blackberijas un domāju – pamesta, gandrīz, jauka mājiņa. Kas tur dzīvo? Cik labi tur dzīvot. Tā ir vairākās šādās vietās bijis jādomā.

Te – kā pasakā, iekšā un ap mājiņu – ļoti skaisti. Lejā Frazera ūdeņus var redzēt, apkārt zaļo koki, krūmi, iekšā istabas mīļas un jaukas – pilnas antīku vērtību. Visa dzīvošana šai vecai kundzei norit tur kā rituāls, starp šīm vērtīgām, skaistām, vēsturiskām lietiņām.
Kapara katli, bļodas – milzīgas, sīki trauciņi. Izšuvumi etc. Un virtuve + ēdamistaba, uz galdiņa pie loga bija – klāts ēdienu reizei – zilbaltais (Ķīnas) šķīvis etc.

Un es domāju – viņa cīnās tāpat kā tās par kurām domāju un rakstīju te, un gribu pabeigt, viņa ar savu dzīves veidu turpina nesabrukt, iet pareizi, skaisti. Grūti. Zināms grūti. Bet arī skaisti – respektējami. Skaista, necerēti skaista šīs mājiņas būtība aiz blackberiju krūma.
Man arī jāturas vēl stingrāk. Daudz stingrāk. Tās servjetes – placemats, es sen jau gribētu lietot arī manā un mūsu visu galdā – bet tā vien ir, ka tikai tās prastās hešena kādreiz lietoju. Jāiztaisa mājai – un jālieto.

Šorīt te, virtuvē, kur esmu arī tagad, uzklāju galdā baltu linu sedziņu, (izšūtu baltiem rakstiem) cik labi tā iederas te tās seja – izskats bārkstis un viss, atsaucās apkārtnei un manai domāšanai, jušanai, sapņošanai – tas ir – rudens, dārzs, medus utt…utt. Pār sētu, lieveņa malā, aiz loga, to vakar vēroju jau un agrāk, un priecājos – tik graciozi, smalki, līkst, ceļas, kāpj, stiepjas kāds vienkāršs krūms ar saviem smalkiem zariem un lapām kas sāk rādīt rudens rudumu. Cik tas viss dzīvs, graciozs un dažāds, ne sastindzis, kā cilvēku zīmētos ornamentos. Bet tāds viņš izskatās tādēļ, ka mana acs – to zīmē, atbrīvo no viņa īstās realitātes.

Trīs medus rāmīši te blakus stāv uz galda – pilni, aizvākoti, noslēgti balti, noklāti kā ledus – viens mazliet iedragāts vienā vietā un no tā rit dzidra medus rasa lāsēm uz leju.
Tik skaists medus.
Un es vakar ieliku sev burciņā ar visām šūniņām ko laizīties. Gordons tecina pārējo caur sietu sev uz loga.
Labs, labākais medus. Bet modernie jaunie cilvēki vaska tuvumu ar medu – tas ir – īsto medu vaskos pildītu – nav redzējuši un nezina ko ar to darīt. Ieņem mutē un darās izspļaut, vasku garša, mīkstums, kad to patur pasūkā mutē, tiem svešs, nesaprotams. Savā ziņā tāču līdzīgs košļājamai gumijai. – Pasūkāt medu ir vecs nolietojies vārds un veca izbijusi darbība.
Bet šie medus rāmīši, aizvākoti ar dažām medus pērlītēm? Tie ir man, mani ar veco laiku.

14. septembris 1976

Skrastiņš – vēl neraksta!?
Rītu būs Gordons mājās – pēc 10 dienām. Bij labi būt vienai. Mazliet atguvu ‘stāju’.

Mēs te nākam un ejam šai mājā patreiz un runājam tādu klišeju valodu tā notrulina domas un visu personību: pastāvīga it kā izlikšanās – nenozīmīgie laipnības apliecinājumi: „Here comes the apple lady”. The green lady. “What did you achieve (was it the word) today?” – Bez kā, tas patiesi būtu jautāts. “Wishy washy” Inese teica, un tā es jūtos ar visu to. Jāturas – bet kā? Jādara absolūti tā, kā grib, kā katrā mazā situācijā, kas citiem nav svarīga – man ir svarīga. Ja man patīk sēdēt ārā – sēdi. Ja virtuvē – sēdi. Patīk paskatīties TV, skaties, tik paprasi vienkārši, noteikti – vai tas citus netraucē. Es jau mēģinu – bet pietrūkst spēka, ieslīd tai izlikšanās paraugā. Kādreiz jau Gordons prasa – „What is it. What are you thinking?” – kad es patiesi ko domāju. Tad būtu arī tas jāsaka. Nu – to arī dažreiz saku. Un tomēr – visai personībai pāri sev es jūtu tādu just wash out – ‘izmiekšķējumu’. Tu nevari iet un neteikt neko satiekot ārā piem. Un šīs nenozīmīgās must-kindnesses – nokauj. Pat ar Inesi jāuzmanās būt īstai.

Bet – cita ceļa nav. Katrs sargā savu un baidās no domstarpībām. No domstarpībām visvieglāk protams ir izvairīties – nedomājot, neizsakot domas. Ja domas neizsaka – tad viņas apstājas tuvoties. Izsīkst un viņu vairs nav. Cilvēki tad meklē izklaidēšanos (tā saka) izpriecu, piedzīvojumus, meklē nodarbības. Bet tas nav tas pats – kas meklē darbu.

Iesāku un uzrakstīju pāris lappuses par bitēm. Gribu ‘stāstīt’ – par visu, kā Inese prasa.
Jaunsudrabiņš rakstīja „Es stāstu savai sievai.”
Ko es lai saku? Kam es stāstu? Šis mans raksts – ļoti vāji sākts. Vispār izplūdis, bezformīgs. Jāpārlabo, jāpārraksta, varbūt tas tomēr vairāk – kā mans absolūtais klusēšanas laiks.

Biju vakar 2 reiz mežā. No rīta ar Inesi nobraucu līdz ezera stūrim, viņa tālāk uz Vanc. Es – sēnēs. Pēcpusdienā uz Christas ceļa – ogās, labi ka aizgāju – pielasīju diezgan daudz – Šodien lija! Atkal!
Noņēmu tomātus, ieliku kastē. Izvārīju 2 maz burciņas plūmju ievārījumu. Izmēģināju cept zuchini pankūkas – labas.

Lasu te kādu mazu grāmatiņu – ‘Ways of Seeing’ John Berger. Viņš saka: „When in love, the sight of the beloved has a completeness which no words and no embrace can match: a completeness which only the act of making love can temporarily accommodate.”
Stipri un droši un ļoti patiesi pateikts. Daudz patiesības priekš manis šai teikumā (pirmā tā pusē…)
Skatīšana man bijusi kādreiz tik pilnīga laime, ka nav iespējams pakustināt ne mazo pirkstiņu, lai darītu kaut ko aktīvu tālākai norisei. Esmu bijusi paralizēta no šīs skatīšanās laimes.
Skatīšana – arī dabā man svarīga. Šī mežā iešana – arī ir absolūta nodošanās skatīšanai, pasaules uzņemšanai ar acīm. Nu – te klāt arī mazliet smaržas, tauste. Bet galvenais ir un paliek – redze, redze…

Vakara debesu zeltā,
Tik maigā ka pāršķelts ābols
Vai medus
Zīmējas egļu galotnes
Smalkas un melnas
Kā mežģīnes
Nākdama rudens nakts.
Zelts virmo, dziest ilgi un daiļi
Izlīdams logos un sejās
Kas paveras debesu spožumam pretī
Satumstot naktī.
Nav nekā cita – tikai būt ir labi.

Kelowna?  Domāju – kur tāda Kelowna? Uz G. vēstules adreses. O.K. kaut kur jau ir.

17. sept. Rīts.

Migla. Varbūt vēlāk nāks saule. Gord. otru dienu mājā. Labi ka es vakar bitēm ieliku sīrupu – šodien piemācies. Vakar bites pulkiem dzīvoja zālē, mauriņā pie nokritušajiem un mauriņa pļāvēja pārgrieztajiem bumbēriem.
Vakar biju sēnēs, ogās. Atkal! Un atkal! Ogas šķita negaršīgas. Mežā atradu gailenes. Turpat zem egles kur kādreiz vairāk kā pirms mēneša tās arī bija. Labi ir satikt viņas citu pēc citas ar visiem viņu vārdiem – gailenes, eglenes, alksnenes… Gailenes. Vakardiena. Tas ir – es dzīvoju pagātnē. Bet – es domāju vēl izrauties!

Vakar televīzijā vajadzēja būt Young Vick’as uzvedumam. Nebija. Atceros Young Vick’u un – atdzīvojos. Cik labi bija tur iet uz teātri. Pāri visai sāpīgai, vētrainai romantikai tirgus namā. Tos mazliet drausmos gājienus naktī pa tumšām Londonas ielām uz apakšzemes dzelzceļu. Kādā mazā laukumā tur puskrēslā tumši tēli tirgojas ar noslēpumainām lietām, stāv, tuvojas, pārmaina kādu vārdu. Ausās, uzmanās, izliekas. Tur tumsā arī vairs tā neizliekas. Kūpina kaut ko sakņupuši solos. Kāds nokritis guļ uz cementa ceļa uz apakšzemes tuneli. Bet tie no teātra nākdami – triec un smejas un ātriem soļiem iet tam visam garām.

Katru rītu un vakaru un vienmēr es skatos pa lielo virtuves logu skaistajā apkārtnē, kokos, krūmos, kalnā pretī, debesīs, dārzā etc etc.
Es ļoti mīlu šo pasauli. Mīlu tā, ka tā strāvo caur mani, spiežas caur mani ar visiem saviem zvirgzdiem un akmeņiem.

Es klāju šīs pasaules zaļumu, un krāsainumu kā vilni sev pāri līdz lūpām, līdz acīm vēl un vēl un vēl. Un man liekas, kaut kam lielam, varenam, vērtīgam, paliekošam, pastāvīgam un mūžīgam (ja šis vārds ko saka) vajadzētu no tā izmilzt, kā auglim nogatavojoties, izšķīsties, bet laikam – nenotiek nekas? Liekas – es piesūcos šīs varenības. Liekas es dzeru no tās un savienojos ar to… Ja varbūt es tikai izšķīstu viņā? Šīs apses divas, trīs, četras, pāri lazdām un suņu kokam (dogwood) kas pavasarī ziedēja ietvēries pāri citu koku zaļumam kā vēja pārsviests balts plīvurs, līgavas, kāzu šķidrauts, brūtes šleijeris – vispareizāk. Brūtes šleijers. Tas ir no pagātnes. Es dzīvoju pagātnē? Bet mums jādzīvo, mums jānes sevī, mēs nesam sevī visu – vēsturi. Šīs apses, cēlas augstas, slaidas (mirkšķina nupat savas lapas uz mani) – kā no Mazerella kokgriezumiem Tilla Pūces Spiegeļa – ceļos. Tā ari ir pagātne. Tā ir arī mana pagātne. Vai tā nav tagadne? Māksla ir mūžīga.

Tikko lasīju, ka publikācija (kas īsti ir tā tulkojumā – prese? Prese un sludinājum. Sludinātāja prese.) ir mūsdienu māksla. Pūlis, tas ir mūsu laika cilvēks, dzīvo no šīs publikācijas mākslas. Ka pasaules iekārta, kapitālisms sabruktu bez tās. Bet vai cilvēks, šīs masas, šī ‘mūsdienu cilvēka’ šūniņa, vai tas arī sabruktu? Nē. Tas nesabruktu. Tas pārdzīvo visu.

Īsteni ņemot kā tārps un tauriņš – mūžam turpinās. Tāpat kā zāle, tepat zem apsēm, ko nopļauj 12 un vairāk reizes gadā, jo tas ir mauriņš – un tas zaļo un zaļo, kā zīds.

Indivīds tikai – zūd. Un pūlas atstāt kādu daļu no sevis nezūdamu. Tādēļ, vai tādēļ es klāju šo zaļo zemes krāšņumu pār sevi līdz lūpām, līdz acīm atkal un atkal? Kāds zars, no zaļā krūma te palieveņa malā, sniedzas aukstāk un augstāk, neizsakāmi vienkāršs savā zīmējumā un neizsakāmi graciozs. Diendienā šūpojas, liecas, stiepjas arvien mazliet mazliet augstāk, tanī pat savā smalkā, dzīvā, kustīgā un tomēr nemainīgā veidā – katra lapiņa citāds mazs plankums, un tomēr ritmiski iekļauts zara kopējā zīmējumā. Viņš ir tik daiļš (es domāju tas ir īstais vārds viņam, dzīvam, vieglam, īstam) ka to uzlūkojot pirkstgali tirpst kā baletu domājot kā baletu dejojam redzot, kā vēloties baletu dejot, kā baletu dejojot…

Bet apses stāv augstas augstas, ļoti augstas un taisnas, tik lapas to galotnēs ņirb, virmo. Tāpat kā toreiz kad raganas zem viņām veda dedzināt.

Raganas dedzina visu laiku. Un velnus un cilvēkus. Un lazdas zem apsēm kļūst rūsganas. Tālāk laikam arī kādi bērzi. Sākas lapu biršanas laiks. Pamazām. Birst zelts caur zaļām lapotnēm, caur lapu kroņiem, caur biezokņiem. Mirdz zelts, un lēnām lēnām caur ilgām rudens dienām birst lejup, pie zemes.

Bet iela lejā, aiz bērziem un eglēm un ābelēm un visādiem krūmiem – šņāc un dun un pasaule dzīvo no publikācijas. Tā teic kāda grāmata, kas nav nekāda publikācija. Viņā ir daudz lielu skaistu patiesību. Un viena kas ir tik vienkārša un laba
„When in love, the sight of the beloved has a completeness which no words and no embrace can match…”
Es mīlu šo pasauli.

Sest. 18. sept. 1976.

Savādas lietas te notiek. Atbraukušas bija tās skolotājas kas te atstāja mašīnu – jaunās girls. (Es domāju, ka Lorele.) Izgāju – viena uz vāna ņem ābolus, sviež otrai, kliedz – tas O.K. Bet Gordons – nobijās no manis!? Teica – „Nu diezgan, pietiek ņemts”. Tas savādi – vai es tas pūķis? Tie āboli nav mani. Un viņš teica iedevis squash un pumpkin. OK.

Un tad es redzu – piepildījis vienu burciņu medus! Izlējis no 2 burkām. Ēduši vai – nu meitenēm medu, ko es krāju un sapildīju viņām, (Inesei protams arī ) un viesiem, vai – nu labi – Landlordam, viņš teica reiz – jāiedod. Tas O.K. bet meitenēm! Viņš jau drīz maksās jaunām sievietēm par iepriecinājumu. Cits ok – no dārza – lai ņem un dod – nevaram apēst. Bet medu kā ir tik maz un tas dots, tomēr no manis dots viņam mājai – viņš atdod par amizieri!

Nu – gan es atkal domāju – Inesei nekas pie viņa nav labs sagaidāms. Viņš jau var atdot visu viņas krājumu sievietēm, vēlāk, kad vairs tā ‘neķersies’… Dzēruši alu, dučiem pudeles. Tiešām kamēr viņš šīs dienas mājās – viss kā ar dirt apmests. Inese nikna, kas viņai ticis atkal no viņa, who knows. To jau nevar iedomāties, ko viņš darās. Šodien iesim uz Vandu. Tad nu atkal būs ko redzēt. Ja Inese gudra – viņai jākļūst pilnīgi patstāvīgai – to jau viņa dara – un jāiet savi ceļi. Bet kā? Citādi tas nevar notikt – kā šķiroties. Un to nevar – jo cerē un cerē un cerē – ka būs labi…

Griež zāli visu laiku. OK. Saulains. Man nekas neveicās darīt. Jau biju sākusi rakstīt – un, kamēr G. te – viss kā uz plosta.
Šorīt ar In. aizbraucu līdz ezera stūrim – mierīgāk staigāju pa mežu. Maz vairs sēņu. Bet skaisti mežā! Skaisti!

Svētdienas vēls vakars.

Ļoti nogurusi. Ābolus griezu, spiedu – vēl aizgāju uz mežu. Taisīju vakariņas. (sēnes etc) Mežs bij ļoti tukšs. Pa vienai bērzlapītei, pa sīkai gailenītei, 1 beciņa. Vilnīši pazuduši – izbeiguši augt. Man nu tik pierasts tur staigāt. Bez sēnēm – ne tas. Kaut kāda iemesla vajaga iet un tur vajaga kontakta ar katru vietu. Sēnes tiešām arī labi garšo. Arī Gord. ēd.
Nogurums, bet it kā nevar gulēt aiziet – jā šodien nemaz nav ‘garīgi dzīvots’ ne lasīts, ne spēlēts ne rakstīts.
Rakstīšana nu sāk atgriezties.
Rītu jāiet pie bitēm…

Mežs mani nobūris
Satinis zirnekļu tīkliem
Lapu raibumā apžilbinājis
Rūgtākas sēņu smaržas uzdvesis
Vēsām sūniņām skāris
Pie saulsiltiem stumbriem
Tad atspiesties ļāvis.
Mežs mani aizvedis
Atpakaļ atvedis
Miegu uzšūpodams aizmigt neļauj
Pa savām takām vēl naktī saukdams.

Pirmdienas rīts.

Vakar noguru no pašai sev uzspiestiem rudens darbiem: ābolu sulu spiešanas, bišu skatīšanas, pastāvīgās mežā sēņot, nezin ko meklēt iešanas. Šīs rudens sēnes tomēr garšīgas, vērtīgas līdz beigām vēl pēc to krāšņās medīšanas. Pat Gordons tās ēd tagad, vairs nebīstas noindēties.

Nogurums vakar un vēl šorīt – stāvēju kājās ilgi ābolus griežot, tad gāju uz mežu (sēnes), atpakaļ, tūlīt stāvēju ābolus izspiežot sulā, tad gatavoju (ātri) vakariņas un virtuvē bij ļoti silts un trauku pilns, tā kā nevar orientēties. Biju ļoti nogurusi – negribēju iet gulēt jo nekas ‘garīgs’ nebija darīts. Tā – vēl šorīt – nogurums, sirds tāda nespirgta.

Labi ka mazliet sāku atgriezties pie rakstīšanas – kaut vai tā vārgi, bet – sāku just vajadzību to darīt un nemieru, ja to nedaru.
Bēdas, dusmas un tādas nelietas ir pirmās kas laužas vārdos ārā un tās ir visnederīgākās. Varbūt retos gadījienos uzsit taisnības, patiesības akmenim un izšķil kādu dzirksti.

Tikko izskatīju te kādu (modernas) mākslas žurnālu (labs) atkal – notikumi tur, jaunumi, tā teikt – izvaļīgi, mīksti, kā tik grib, kas tik nāk prātā, ar gliemeža slinkumu, maigumu, ar tādu miesīgu plikumu un izgudrotu gudrību.

Piemēram Wombs and Tombs – apklāt zemenes ar vasku, tad izdurstīt tās naglām – tāda vienas mākslinieces atklāsme par dzīvi: zemenes krāsa satumsdama labi pieskaņojoties naglas rūsai. Mākslas darbs ir – ne vārdos, kas nemaz tik nelabi neizklausās, bet reālā izdarībā: savainotās zemenes, aplietas ar vasku – ne kādu īstu bišu vasku, bet kādu maisījumu, sulu satecējumi, izļodzītas, rūsējošas naglas. Heavens! Bet – jāsaprot. Nē, vārdi neievaino, bet tā skats – ievaino, savaino, aizdzen noslēpties, prom.
Tomēr – lasīšana, tikai pāris minūtes šai žurnālā – deva jaunu drosmi runāt brīvāk manā rakstā kas sākts par veco māju + sievu.

Trešdienas rīts.

Cepu zuchini maizītes (vēl krāsnī), šīs tādas ikdienas izdarības, kas aizvada tīkamos atklājumos, atalgo ar ‘jaukiem brītiņiem’, priecina, piepilda, nogurdina līdz diena galā un atjēdzies – nekas nav padarīts.
Vakar biju uz Bišu biedrības sanāksmi. Tomēr – cilvēki. Būtu jāziedo laiks un jāpiedalās. Noteikti – ja palieku te (cik ilgi?).
Migla šorīt. Vakar bija karsta diena. Inese sauļojās, es ārā lasīju.
Lasu Nabakova Lolita. Daudz arī ko brīnīties.

Pēcpusdiena. Pelēka maiga rudenīga diena. Gribētu staigāt – kur? Tikai – uz mežu, kas īsti ņemot ir zirgu dārzs, kur jālied caur sētu, un tur tagad būs tumšs zem lielajām eglēm bezsaules dienā, rudens klusā pelēkumā, tumšs, lapu zeltainā raibuma blāzmošana apdzisusi. Bet – jābūt ir visā savu reizi.
Inese aizveda savus audumus uz Vancouvers audēju ģildes izstādi – (Happy.)

Ceturtdiena. Rīts.

Gordons – aizbrauca agri (tumsiņā) it kā uz lidlauku – darbā 2 dienas – un nupat pēc 1 ½ st. atgriezās? Mašīna atbrauca – tak, ne viena. Varbūt Inese viņu tomēr – aizveda un atbrauca. Anyway – viņš varbūt ir prom. Man labāk veicas dzīvot – kad viņš prom.

Augusts 1976 (Ķikure/Kikure)

5. augusts. 1976. Ceturtdiena, rīts.

Domāju sākt ‘strādāt’…
Jāsāk vēl kārtot – Sarmas un manas vēstules – 10-12 gadus atpakaļ (liekas) ar prieku sāku tās pārrakstīt – Rosevillā. Ērtajā mājā, pašas ieplēstā dārza tuvumā. Gaismās. Bija – ‘japārceļas’. Viss – pārtrūkst.
Pag. gadā Cammerejā – pūlējos atkal. Turpināju. Bija ‘jāpārceļās’. Pa vidu arī vēl – uz Milsons Pointu, uz Bondi.

Nu esmu te. Būtu jādara – ‘jaunrade’. No kā? Kam? Hugo Skrastiņam kas apēd manu dzīvi ar savu nekaunību, dzīvo ar manu naudu, atstāj visu manu dzīvo gabalu no manis – zem kājām saviem – krāsainiem kalendāriem. Sūdains vecis! teiktu mīļā labā Latvijā.

Domāju dienu un nakti – ko darīt? Ko es viņam varu padarīt? Taisīt skandālu? Kā? Kādu? Ciestu pati. Varbūt 75% mūsu tautas ir tagad tādi Hugo Skrastiņi – sabiedriski darbinieki, tautas pīlāri, kas ceļ savus nodomus pēc sava prāta – neskatoties ne pa labi ne kreisi – grābjot otra kabatā un kur tik to var.

Tas pats, mazliet smalkākā veidā bija Zariņš – solīja – prasīja dzejas, solīja – tagad sāksim dzejas. Jūsu dzejas pirmās. Ierodos ar savām dzejām tur sanāksmē – Elzas Ābeles grāmata būs nākošā – tur nāks nauda!! Manas dzejas palika man salocītas kabatā. Solītais – ne dzirdēts, ne redzēts. Nav – lēti jātic. Mācies, mācies reiz.
Nav citas izejas tomēr, kā vēl reiz mēģināt rakstīt, iet to pašu grūto, mazo, tīro ceļu, ko toreiz sāku vēstules rakstot Sarmam – ar tādām cerībām – grāmatai, nākotnei!!!

Citi ballējas, jubilejas, brauc ar mašīnām – tu nevari tikt pie otras grāmatas. Kādēļ? Tādēļ ka Tevis nevajaga – 75% un 80% un 90% un 95% – un 100% – Tevis nevajaga – visa ir diezgan – un – nevajaga. Kultūras, dzejas, grāmatu – visa ir kaudzēm un kultūras, kultūras, kultūras!
„Kādēļ Jūs neapjautājaties – kas viņš par cilvēku?” tiešām? Es apjautājos. Zariņš ieteica. Neviens neteica – netici. Tikai Priedītes kundze – kad tas jau bija par vēlu.
Cita ceļa nav – jāraksta, jāpārraksta, jākārto. Bet grūti, grūti ir apsēsties un vēl reiz mēģināt lauzties šais iztrunējušos, zāles pāraugušos dzīves sadzīves (ha) džungļos.

K. Freimanis – ir miris!
Jau ilgus mēnešus, varbūt gadu. Atskatījos šais lapās atpakaļ – vairāk jau kā gadu. 20 jūnijā ir piezīmēts – miris Kārlis Freimanis, un es saņēmu ziņu pāris dienas vēlāk. Tā tad – jūnijā 1975. gadā.
Un tomēr, man cita ceļa nav – rakstīt, rakstīt kaut ko un kārtot šīs vēstules.
Esmu tik pilna smagu dusmu, ka man grūti elpot, kā es varu rakstīt? Bet tas – jādara.

Kimberlejas alus festivāla atskaņās.

Dzeja neienāk te
Kur slavē alu, alu, alu
Dzird vārdus tik
Par dolāru, dolāru

Dziļā miglā gars
Miegā, neprotestē
Kad miesas kustās
Ap sexu quatro un sexestā
(Četrjūgu, homo incestu)
Bērns nevainīgais
Šīs dienas cilvēks
Bīdīts, vests, sūtīts aicināts
Brūk kliegdams aurodams
Uz dzīves festivālu
Vakar, šodien, rīt
Uz alus festivālu
Uz alu, alu, alu – seksu alu.

––––––––––––––

Ko sapņo, laika biedri?
Vecuma raibumus skaiti
Uz sejas, uz rokām?
Raksti – memorandus?
Jaunā laika balsīs klausies:
„Vecais, vai vēlies alu?”
Apceļo dzimto zemi?
Ierodies vakara tērpā?
Jo – ne jau tūristu klasē...
Vai mūsu cietums un stiprums
Briest otrpus aizkara?
Lai nu kā
Iededz sveces
Nostādi lauru kokus
Pie durvīm
Karogus izklāj
Kailas kā stadulas
Ar papīra puķi pie griestiem
Milzīgas gan zāles
Svin savus svētkus
Tautas citas, slavētas tautas:
„Vai vēlies alu?”

In Kimberleys Annual Beerfestival.

{no date}

Šodien mežā (pie ezera) bija jau daudz vairāk dzeltenu lapu. Visa zeme raiba – acis reiba, nevarēja sēnes saskatīt. Mistiski tumšs un gaišs, kopā – saule virs eglēm, lejā kā parasti tumšs, bet spožums tomēr no saules un no lapām. Bij visādas sēnes – ļaunas un labas. Raganu sēnes? Velna pūpēži? Bij mazi balti pūpēdīši, bet viens arī balts un ne tik liels pārplīsa aizskārts un palaida dūmus: velna pūpēdis! Tā teica arī dzejolis, vai nē? Mūsu mežos nebij tik lielas egles un tik tumšs lejā. ‘Aroniešu skupšņī’ kur baravikas auga, bija arī tumšs, bet ne tāds kā te. Pie kājām zaļo viļņi (eglēni?) nevar saredzēt, bet tālu deg, spīd kāds sarkans punkts – sarkanā bērzlape. Labi ir aiziet uz mežu. Bet kas vairs ir labi? Šodien 2 reiz zvanīja Skrastiņam – neatbild.

26. augusts (liekas tā) ceturtdiena (?)

Šodien Gordons nosūtīja Skrastiņa ‘draudu vēstuli’. Nejauki. Bet ko lai dara? Gordons teica – pietiek, lai es stāvu klusu, un viņš ņems to lietu savās rokās. Viņš rakstīja – ja Skrastiņš mēneša laikā (minot datumu iznāca gandrīz pusotra mēneša laikā) neatbildēs, kādēļ viņš neraksta un kas ar to grāmatu notiek – Gordons lietu nodos advokātam.

Esmu mirusi no tā visa ar to grāmatu. Tā vietā lai būtu prieks un patīkami – sastādīt savu grāmatu – tās ir elles mokas kas nokauj – pilnīgi un patiesi iznīcina garu. Es kopju tikai dārzu, eju uz mežu, lieku kārtis – bezgalīga apātiska neziņa. Nolādētie izdevēji – tādi troļļi! Ar savām zeltu apkaltām grāmatām. Nupat apskatīju viņa pēdējās izdotās grāmatas greznas, kā paši emigranti, ko tur vairāk var teikt. Bet ja izdevējam jāizlasa pāris teikumi rokrakstā tad to nevar. Kad jāuztaisa ilustrācija no dzīva maza zīmējuma – tas – nav ar kvalitāti! Jau reiz Sarma izteicās – apnicis ar izdevējiem plēsties… Tirgus ļaužu būšana, kas te nosaka trimdas cilvēka gaumi grāmatās un tie lepodamies pērk un pilda plauktus ar grezni iesieto viduvējību. Grāmata mīkstos vākos tiem neskaitās rokā ņemama. Bet vai var būt lasītājs, grāmatu lasītājs bez ne grezna sējuma grāmatas? Ja man būtu nauda – visa šī žēlošanās atkristu – meklētu otru izdevēju, rakstītu, kārtotu otru grāmatu. Bet esmu pieķēdēta pie šīs, ar cerību atgūt mazliet iemaksāto, atgūt saskari ar lasītāju (Lasītāju?) – dzīvot, spēt strādāt.

Runāt labāk par savu sakņu dārzu?
Pavasarī es tur kaplēju un plēsos un kaplēju un kaplēju un domāju – kaut es te redzētu tādu īstu sakņu dārzu, kur uz rudens pusi viss aug krustu šķērsu, liels un bagātīgs. Īstenība tagad pārspēj visas vēlmes:
Pupas, bietes, burkāni, dilles, zirņi, zuchini, dažādi kāposti paglābušies, tomāti nāks kaudzēm, kukurūza, kāršu pupas, gurķi lieli un skaisti cik izglābušies no salnām pavasarī. Dārzs vairs nav kontrolējams. Ķirbji aug pāri visam dārzam uz visām pusēm – tur zaļos džungļos viļājas pāri par 20-30 ķirbju galvas, kas viņus lapās un citu stādu vidū vairs var saskaitīt. Un baltie, gaišie sviesta ķirbīši vēl tikai zied – bitēm kur visu laiku dabūt ‘bišu maizi’. Lielajos ķirbju ziedos viņas tur viļājās pa 2 reizē, nāk ārā kā dzeltenos miltos novārtītas. Ēdam, dodam citiem, saldējam ko varam. Ledus skapis pilns. Lieku pupas sālī – kas iznāks nezinu. Eju sēnēs – sālu arī tās burciņās. Un tas ir viss tik viegli. Bet rakstīšana ir apstājusies un īsti dzīvot es arī nedzīvoju…

Ārs ir zaļš un slapjš
Zaļš un slapjš
Zaļš un slapjš
Zaļa slapja vasara visu vasaru
Zaļums ir acij tīkams
Var vērot to neatdzerdamies
Visu vasaru
Zaļi mauri, koki, meži
Zari, zaļš sakņu dārzs
Zaļi zirņi, gurķi
Milzu lapām – ķirbji,
Pār visu ķirbji no visām pusēm
Uz visām pusēm pāri dārzam
Met savas milzu stīgas
Izkar visur pāri savus augļus
Iegremdē tos mīkstās ligzdās
Citu augu zirņu, diļļu vagās
Zem lapu lapām, kātiem un stīgām
Slēptas skatam
Dučiem viļājas ķirbju galvas
Tumši zaļas, svītrainai zaļas
Viss ir zaļš un slapjš
Zaļš un slapjš
Zaļums ir mīlams cilvēka acij
Slapjums ir mīlams zaļumam
Tas zaļo un zaļo
Kad slapjums guļ pērlēm zaļumā
Uz lapām uz zāles uz zirņiem uz pupām
Pupas ceļ pākstis garas kā zobenus
Pāri maikstēm un sētām.

[Photos: Erna and Inese hiking in the interior of B.C.]


Augusts.

Šorīt ir saule. Debess bāli zila, skaidra.

Sēžu pie galda, virtuvē, pie lielā loga. Šī virtuve ir ne tikai virtuve, bet īsti ņemot – mākslinieka gleznotāja darbnīca. Tikai patlaban, tas ir – jau gadu, mākslinieks ir apprecējis skaistu sievu, ļoti sievīgu sievu, varbūt raganīgu sievu, varbūt maucīgu sievu, ļoti skaistu sievu, seksīgu – tas jel ir tas vārds – tā tad seksīgu sievu un šai darbnīcā nestrādā. Vienu dienu viņš atnāca, uzgleznoja milzīgā steigā, iedvesmā, radīšanas ugunī, vai izmisumā, vai kā to visu kopā sauc, kas parasti viss kopā uzbrūk, uzgleznoja kādus divpadsmit metus, nē – četrpadsmit – ar sievieti kas liekas – skatās uz sievieti, kas liekas kārdina vīrieti, vai tikai vīrieti kas liekas – skatās uz sievieti, vai abus, kas it kā ķer viens otru, vai bēg, vai aicina – un tas arī parasti nāk viss kopā; tā tad četrpadsmit metus ar labu tēmu. Un šķita – nu pāris gadus krātais spēks nāks ārā. Bet otrā dienā, kad mākslinieks atnāca strādāt, pēc brīža atnāca arī viņa sieva, kas patiesi ir tā, kā tam vajaga būt, bet mākslinieks vēl nebija atvēris savu krāsu kasti, kad viņa atnāca, un viņš tad to vairs neattaisīja. Viņi dzēra kafiju, dzēra vīnu, staigāja pa dārzu, runājās ar draugiem otrā mājā. Tas ir jau gandrīz pusgadu atpakaļ. Kādu laiku meti stāvēja visi visapkārt gar sienām šeit darbnīcā pieslieti. Bet tagad tie ir salikti pa divi un trīs kopā (sen apžuvuši) un salikti stūrī, kur neviens tos netraucē. Tā es varu teikt ka es šorīt sēžu – virtuvē, pie galda. Lai arī šī virtuve vairs nav mākslinieka darbnīca, tā tomēr nav mainījusi savu darbnīcas seju – ļoti lielais trīsdaļīgais logs, kas aizņem visu vienu sienu, liels logs arī otrā sienā (visi augstu līdz griestiem un zemu gandrīz līdz grīdai) tīrais elektriskais pavārds kur vāra gandrīz tikai kafiju, vai kādu sevišķu meža ogu ievārījumu, vai uzcep ābolu maizi – tās ir tādas labas cienasta lietas, kas piepilda māju labām, dižciltīgām vai vēsturiski ievērojamām smaržām. Tā, es šorīt sēžu šai neparastajā virtuvē, pie mazā galdiņa, pret lielo logu, ar vaļā durvīm, plašām durvīm, uz mākslas galerijas telpām, kur krāsainas un maigas no sienām lūkojas citu mākslinieku gatavās, nobeigtās bildes.

Skats ārā (caur logu) ir nobeigts, pilnvērtīgs, plaši ieslēgts. Pretī, tālu, ir zaļu koku galotnēm segts kalns. Tas ir otrpus upes, kuru vasarā nevar redzēt – koki, krūmu un mežu pulki ir stājušies vidū līdz pat šī dārza malai, kur tie te aiz sētas, izkaisās visādās krāsās, veidos, lielumos – ir stādītas eglītes, priedītes, bērziņi, ābeles un visādi krūmi, dārza abās pusēs nostājušies lielie koki – labā pusē egles, jaunas un biezzarainas, kreisā pusē kā nomērītas četras augstas slaidas apses, aiz to pelēkzaļajiem un sudrabotiem, kā kuro reiz, stumbriem biezs mežs – lazdas, alkšņi egles Dogwudi, nevar tos nepieminēt, krīt dziļā gravā, sedz dziļo gravu ar ūdeņiem, akmeņiem un neiedomājami resniem, stipriem ošu, ozolu stumbriem. Pie mājas stūra stāv lielais kastaņkoks, vecie ceriņkrūmi, un aiz tiem baltā āboliņā, balts bišu strops.

Es varbūt pūlos velti ar vārdiem uzburt ainavu, lai arī sēžu gleznotāja darbnīcā. Vakar lasīju Robgriller (Robgrijjē) romānu un nodomāju lai tu pūlies kā, lai tu patiesi lieliski to izstāsti es tomēr neredzu tās klintis, ceļus, mājas un visu to ko tu apraksti sīki, bezgala sīki un labi. Jā, un tomēr – dažreiz, dažam un priekš daža (nevēlama gramatiska forma – bet kā citādi šai teikumā?…) izdodas redzamas, uzskatāmas ainas.

Tā tad – sēžu virtuvē. Ārs pilns kā pieliets skaidra mierīga rīta. Pilns līdz malām. Nekas to nesakustina. Neizlej.

Es dzeru, dzeru. Dzeru kaut kur no tā dziļuma, kā zivs varbūt dzer ezera dibenā un ezers no tā nesakustās nezaudē sava pilnuma un sava miera. Šī aina ir pilnīga, nobeigta un es tanī noraugos bieži un es tai nezinu ne pielikt, ne atņemt, es dzeru to, kā zivs no dziļuma un padzeros un arī nē.

Šorīt (un vakar) es domāju par Dilanu Tomasu lielo, mazo tas ir un resno angļu dzejnieku „Don’t go gentle in that big night” un es domāju par sevi un vēl divām, trim, vairākām citām sievietēm, (tikpat labi tie varētu būt vīrieši, tikai ir iznācis tā, ka šie cilvēki, par kuriem domāju ir sievietes). Šie cilvēki, kurus es gribēju likt pretī tiem viņa vārdiem, tas ir – nest tiem pretī kā piemērus, kas šos vārdus pilda: ‘Don’t go gentle’ ‘Neej labprātīgi… Neklausi ar mieru… Pretojies šai melnai naktij…”

Es domāju par Dilan Tomasu un dārzā, dārza malā, zaļā laukuma malā aiz ceriņu krūmiem aiz bišu stopa pirms gravas biezokņa – es ieraudzīju ejam jaunu cilvēku. (Pirmo reiz te cilvēku 6 mēnešos, 8, 9 mēnešos). Ieraudzīju ejam cilvēku, rasainā zālē augstu ceļam kājas. Gaišās bikses, medus brūni kupli mati – Dilans Tomas. Jā. Varbūt ļoti līdzīgs. Bet tā nebij parādība. Jauns cilvēks gājis, līdis pāri gravai, atradies mūsu dārza daļā (tā tad līdis arī caur sētu) gāja kājas rasā augstu celdams galvu pastiepis vērodams – kur viņš atrodas? Ticis pie vārtiem uz ceļu viņš apstājas un izņēma tālskatu, skatījās pāri uz pretējo kalnu, varbūt uz to māju ko mazliet var redzēt starp kokiem, kā var redzēt tālumā pilis Luāras krastos. Kā tas viss ir tik tuvu kopā, kas ir tik tālu.

D. Tomas ir miris. Viņa pretošanās naktij bij īsa. Tā varbūt mums šķiet. Varbūt tā sākās viņam agri.
Tā nebija viņa parādība šorīt. Tas bija cits jauns cilvēks, dzīvs cilvēks, te iemaldījies. Tas notiek tā tad – simts gados reizi. Reti. Bet notiek. Man šķita ka es viena staigāju te, visi citi brauc, tikai brauc. Bet D. Tomas staigāja. Un šorīt parādās – vēl citi dzīvi cilvēki staigā. Dzīvi cilvēki, es saku, jo dzīvos var skaitīt tikai jaunos cilvēkus un tos kas nav miruši. Un tie kas nav miruši – neiet labu prātu, nepadodas šai melnai naktij –
Bet kā, ko tālāk?

Šīs lietas ir tik tālu cita citai kāda angļu dzejnieka vārdi, šis dārzs, svešais cilvēks (dzīvais cilvēks – par gadu reizi), tās sievietes kas man nāk prātā… Un tomēr viss ir tik tuvu kopā.

Es izsleju kaklu. Atceļu taisni savus nolaistos sakņupušos plecus. Kādēļ es pieņemu tādas pozas? Kādēļ es neturu sevi taisni, kā agrāk? Varbūt tas ir kā parādē – parāde, kareivju rindas ir pamestas, neviens nepieņem parādi, kareivju rindas stāv brīvā stāvoklī, stāv un stāv tā, brīvāk un brīvāk, sakņūp zem sava svara, izstīgst nevarēšanā taisni nostāvēt.

Cilvēks izgāja caur dārzu – un es izsleju kaklu nostājos ‘stāt’ stāvoklī. Piecēlos no ilgas sēdēšanas ātri, noskaloju kafijas traukus, izslauku dažus plauktus kur kafija izbirusi nevīžīgi to cilājot.
Es izsleju kaklu. Saraustu grožus.
Protams, es daru to bieži, ne tikai šorīt. Bet šorīt tas nākas viegli, cilvēks, Dilans Tomas izgāja caur dārzu, ar tālskatu paskatījās uz pili Luāras krastā, Siguldas krastā?

Anta Vestena bija no Siguldas? Nē no Valkas. Nav jāsaka viņa bija – viņa vēl ir. Viņas māte bija igauniete. Anta Vestena bijusi skaista. Bijusi ļoti skaista, man teica. Tagad viņa – arī vēl ir skaista, bet – jā viņa ir jau apzīmogota, kā koks mežā. Viņai vēl ir skaists viegls augums, kājas, rokas – bet gaita kokaina, varbūt – kā lellei? Varbūt. Jā, gluži gracioza. Kad Vestena kundze kādreiz stāvēja uz balkona pret gaismu un es nākot no savas istabas viņu uzskatīju man nāca prātā – skaistā pils kundze. Kādas pils? Vienalga. Savas pils. Skaista gracioza figūriņa pret gaismu.

Bet Vestena kundze vairs neskatījās spogulī. Tā viņa teica. Tomēr viņa vairāk kā pusstundu rītos pavadīja pie spoguļa, kārtoja matus ‘franču mezglā’, vilka saskaņotas krāsā un piederībā zeķes, kurpes, kleitu vai kostīmu. Aprūpēja sev ik sīkumu, lai stātos dienu sākt. Viss pie viņas tad, kad viņa bija gatava un atstāja māju rītos lai ietu uz darbu, bija – kā agrāk, tad kad viņa bija ļoti skaista. Un tomēr cilvēki to uzskatot, pieklājīgi nogrieza acis. Viņa bija jau apzīmogota. Viņas sejiņa sarāvusies, savītusi, sačokurojusies. Sieviete, ļoti skaistā, skaistā sieviete viņa vairs nebija. Kas viņa bija tagad? Cilvēks. Jā, cilvēks protams. Un viņa vēl satika cilvēkus, ko pazina, un tie nenogrieza acis to uzskatot. Bet…

Jā, mēs ejam un ejam, turpinām iet un iet. Bet tad nāk brīdis, ka viss šķiet apstājies un tukšs un beigts – lai arī mēs ejam un ejam un viss tiek vilkts uz priekšu pareizi – tāpat kā agrāk, bet nav – viss šķiet tūlīt sabruks pār galvu, kā tukša čaula. Kas viss? Māja? Jā māja arī. Un Vestena kundze pēkšņi metās tam pretī atkal vēl ar visu spēku, ar visu iekrāto naudu. Viņa pēkšņi piezvanīja kādai kompānijai, nolīga visas mājas izkrāsošanu, no iekš un ārpuses un logus, durvis, jaunas tapetes. Tas maksāja visu kas viņai bija iekrāts un vēl labu daļu vairāk. Bet – tā, tā tas tālāk nevarēja iet. Šis pelēkums sienās un viss.

Tie bija skaisti 3-4 mēneši. Strādāja divi spēcīgi vīri. Protams Vestena kundze pārmaksāja, bija pārmaksājusi savā nolīgumā, bet – lai, meistari bij labi, darbs labs, materiāli labi. Vestena kundze pati varēja izvēlēties krāsas. Vasara tur gara – laiks sauss un silts. Nekas nebija jāsteidz, viss varēja nožūt lēnām un labi. Vestena kundze un darbu uzņēmējs, un viņa palīgs dažreiz un mēs, es un Būvera kungs, viņas īrnieki, dzērām kafiju un triecām par krāsām, par apmetumiem, par mājas vērtību, dārzu, dzīvi, politiku. Vai stundām triecām par politiku. Bet istabas kļuva gaišākas un gaišākas, viena pēc otras. Sevišķi meistara palīgs bija labs amatnieks, mācījies, strādājis Francijā – istabas kļuva aprūpētas kā pilī. Visskaistākās, manuprāt, bija tapetes viesistabā. Vestena kundzei patika visas. Meistaram [..] vislabāk patika guļamistabas tapetes, Vestena kundzes meitai – ēdamistabas. Visas tapetes bija noskaņotas cita ar citu, klasiskā stila tapetes, ēdamistabai mazliet vairāk, viesistabai tikai sīka ēna no zelta. Patiesi – istabas nu bija prieks acij. Puisis ne velti bija strādājis Parīzē, zināja ieteikt kas labs un Vestena kundzei ne velti bija ļoti laba gaume, varbūt mazliet konvencionāla bet ļoti eleganta.

Un nu atraisījās, atvērās, atdzīvojās lietas, kas nodzīvotu telpu pelēcibā nebija bijušas manāmas. Piemēram – kamīna akmeņi. Un krāsainie stikla logu vidus rūtis. Nu tagad tikai bija redzams cik dārgi antīki logi bija šai mājai un cik skaisti caur tiem gar jaunajām sienām un stenderēm atspīdēja dārza zaļums un ziedi. Un atdzīvojās arī gleznas… Vestena kundzei bija diezgan daudz gluži labu oriģinālu. Meita uzdāvināja jaunu stāvlampu.

Protams šie mēneši nebija tikai līksmība vien: dažreiz krāsa ātri izgarodama oda tik ļoti ka galva sāpēja, dažreiz caurvējš vilka uz kājām jo durvis un logi bij jātur vaļā lai krāsa žūtu, dažreiz ieķērās un nebija attaisāms kāds logs, kas bija aizvērts par ātru un krāsa bija jau sacietējusi. Bija, ja tas gadījās nedēļas nogalē – jāgaida pāris dienas uz meistara atnākšanu un visa izkārtošanu.

Bet ja tagad kādreiz vējš vilka uz kājām, tas nebij tā kā tas ir tad kad apātijā, neziņā sēžot nevar saņemties iet aiztaisīt durvis vai logu un vējš velk uz kājām, vai nepacietībā sarausta atvilkni un nevar to aiztaisīt, vai galva sāp un – absolūti viss no nekā. No tukšuma… nekā… Tagad katrai neērtībai bija savs labīgs, saprotams iemesls, tā bija dzīve pati, kāda tā ir labs ar savu grūtuma piedevu par ko pasmieties.

Meistari svilpoja un strādāja un teica – te vēl vajaga to tā un te tā. Tas viss maksāja naudu, bet viņiem bija taisnība, viena uzposta vieta prasīja otras vietas uzpošanu.

“Guļamistabai skaisti griesti. Ļoti skaisti griesti,” meistara palīgs teica un strādāja pie tiem ar jo lielāku rūpību un mīlestību. Jā griesti šai istabā bija ļoti skaisti, kad tie tagad bija tik tīri un balti, atklājās ka tiem bija aplī veidots izcilnis visapkārt, viegls un graciozs, kas to agrāk bija ievērojis!

Mājas atdzīvošanās aizkustināja Vestena kundzi vēl jo dziļāk, tādēļ ka viņas vīrs bija miris pirms viņi māju bija paspējuši kārtīgi atjaunot pēc tās pirkšanas. Nu Vestena kundze virzīja tālāk arī viņa nodomus un vēlēšanos.

Tad vienā dienā māja bija gatava. Istabas stāvēja cēlas un baltas. Un klusas. Runāja zaļais dārzs gar krāsaino stiklu, gar gaišajām tapetēm, runāja saules zaķīši uz tapetēm – un apklusa. Pamazām sastinga. Ne agrākā pelēcībā. Jaunā baltā stingumā, nenovēršamā, neatgriežamībā.

Prieks par visu atkal iesāpējās. Vestena kundze staigāja ar maziem gracioziem lelles soļiem, staigāja, kāpa pretī tukšumam, vēsumam, kas negaidot satvēra, ielauzās, negaidot, pārsteidza, baidīja, lika ciest jaunajā, atjaunotajā, skaistajā mājā.
Ko tālāk?
Nu vēl bija jāmaksā parāds meistaram. Vēl krietnu laiku.
Un tas bija labi.
Vestena kundze nepadevās.
Nē, ne labprāt. Mēs gribam te palikt, mēs gribam dzīvot, mēs gribam atsākt visu no gala.


[Photos: Visiting old mining towns. Left: Roger, Erna, Inese. Right: Ken (+ babe), Erna, Wanda (+ child), Inese.]

Jūnijs 1976 (Ķikure/Kikure)

8. jūnijs.

Dz. un Kl. un Tāl. – prom kampingā. Skumīgi līdz asarām. Es te maisos kā piektais ritenis. Man te trūkst draugu, tikai bērni. Un nu Dz. tūlīt (13.) brauks prom. Un es esmu bijusi tikai worried pest!
Izvilkuma darbu stunda ar Collini šodien. Viņai patīk ar mani strādāt. Labi. Bet – ko tas līdz? Par maz lai kaut ko lielāku nopelnītu. Protams – labs arī tas 5 dolārs un kad viņas vīra māte arī vēl te bija – 10 dol. – šī stunda kaut cik arī atmaksājas. Bet par maz – lai krātu vairāk. Ja būtu visu laiku tad vēl. Jāpūlas. Inese arī pūlas. Dzidra arī.
Austrālijā es tomēr nekad nebiju – līdz asarām ‘vientuļa’. Vienmēr cerību – bērnus satikt – kaut ko darīt. Tagad te ir bērni – bet es – izsīkstu – tikai mum lietā. Nav laika – nav vielas nekam vairs citam.

13. jūnijs. 1976.


[Photo: Inese, Clive, Erna at airport]

Šodien Dz. aizbrauca (uz Austrāliju).
Es viņu redzēju! – es varētu teikt tāpat, kā Beckets saka ‘Waiting for Godo’ – Es viņu redzēju.


Man laikam vairs daudz cits nekas nav atlicis ko es varu spēt, darīt.
Es viņu redzēju. Pāris reizes arī parunāju (Pat pārpratu, kliedzu, bāros).
Es stāvu jau tālāk prom no viņiem. No maniem bērniem. Es varbūt vairs nedrīkstu par daudz patiesa būt viņu tuvumā. Es tuvojos jau aiziešanai un kaujos jau ar ēnām. Es nedrīkstu rādīt cik tas sāpīgi. Cik tas bezcerīgi. Man jāpieņem mans stāvoklis ar mieru – viņiem par svētību. Un mieru. Un tādēļ – varbūt man būtu labāk vēl – nedzīvot kopā ar bērniem. Sevi aizsargādami viņi spiež mani ātrāk vecumā. –

Dzidra ir ļoti izmocīta. Bet turas. Viņai būtu vajadzējis te palikt ilgāk. Viņa pati to teica. Bet – ir jāiet līdz.
Viņš ir smags. Briesmīgi smags savā ikdienā. Kad viņš uzvelk svētdienas (āra) uzvalku un ģīmi – o jā, tad ne iedomāties nevar to blob’u, kāds viņš ir ģērbjoties, ēdot, valkājoties pa telpām, ēdot visu labāko, atstājot visur nekārtību, darot visu kā viņam ērti – lēnām, un žēlojoties pēc palīdzības, žēlojoties par visu. Tāda ir dzīve. Kā būs tālāk? Dzidra domā – iet cik tālu var. Ko citu?

Skaists (arī savā dziļā sāpēšanā) bija brīdis, kad Dzidru pavasara vakara krēslā redzējām piebraucam. Redzēju viņas seju jau pavērstu pret mani, tikko saskatāmu mašīnas kustībā un vakara ēnās. Ieraugot to pēc vairāk kā divi gadiem. Mīļo, mana bērna seju, ārā no tāluma, no dzīves, vēl reiz tuvumā, atkal skatāmu.

Maijs 1976 (Ķikure/Kikure)

1976 Kanādā – Mission
4. maijā, 1976. Kanādā.

Jauna lapas puse – uz ko?

Jau no 19. februāra – te.

[Photo: Brian Clayton, Inese, Dzidra, Erna]

Dzidra un Klivs un Tālis te. 4, nē 5, 6 dienas. Un viss iet kā pa celmiem. Es mūžīgā vainīgā. Neko nevar sarunāt bez pārpratuma. Dz. skumīga, nogurusi. Klaivs – nolaidīgs, pēc suņa. Saslapina, atstāj lietū ne tikai savu bērnu, bet arī otra bērnu kas tam bija jāuzrauga, kamēr Dzidra prom. Atstāj lietas mētājamies apkārt, nekārtīgs – īsta mess. Bet tas mazākais – Tālis guļ vannas istabā uz grīdas. Slapjš, kā kuro reizi. Tā tas ir – ka tā vecā māte ir – tā jaucēja, vaidētāja. –

[Photos below: Clive, Talis, Erna]


May 15 or 22, 1976 [Granirer show opened May 8.]

Sestdiena. Viena mājās. (Inese Vancouverā) Visa diena sākās kā vesela ilga dzīvošana netraucēti. Iedzīvojos jau atmiņās par senām vasarām etc, par ko man jāraksta savā uzsāktā stāstā. Es patiesi jau iegāju tai laikā, un visapkārt zaļā pasaule te man palīdzēja. Bet tad piezvanīja kādas dāmas, ka ieradīsies pēcpusdienā te. Daži draugi esot no Brisbenas. Tas likās patīkami. Izņēmu vīna glāzes. Sakārtoju visu saņemšanai. Šķita — būs interesanti. Nebija. Tikai diena pagalam. Noņēmu protams arī rakstāmmašīnu te prom no galda. Viss tīrs. Pārgriezts. Kādēļ nebija interesanti? Nezinu. Patiesībā es neko nejūsmoju par šo izstādi — Granireru. Sausi printi. Sausi tādā nozīmē, kā mēs šo vārdu lietojām Akadēmijā. Man pat nāk prātā — vai es kaut kādu iemeslu dēļ neesmu aizspriedumaina? Vai es kaut ko nevēlos redzēt, saprast, mīlēt šais printos? Bet laikam tas tā nav — jo visas šīs printu klātās sienas absolūti nerunā uz mani, jāpiespiežas un jāapstājas pie kāda zīmējuma, jādomā — lai tas uz brīdi saistītu. Citādi — staigāju, kā sniega laukos. Ir tomēr viens otrs no mazajiem printiem o.k. Bet viss kopā — apbrīnojami sauss. Un nākošā izstāde laikam būs vienkārši — slikta. Tas zīmējums (pašportreta) ko mākslinieks atsūtījis iespiešanai uz afišas (vai tamlīdzīgi) — skolniecisks, absolūti vājš zīmējums mērojot to ar izstādes, mākslas izstādes standarta prasībām. Citus zīmējumus neesmu redzējusi. Bēdīgi, ka tik ļoti viduvēji ir lielākā daļa cilvēku kas domā par mākslu. Un varbūt bēdīgākais ir tas, vai — tas tikai ir tas bēdīgais, ka tie domājas esam mākslinieki un var, drīkst izstādīties — un tie it kā noteic to (publikai, visiem skatītājiem, visiem ļaudīm) kas un kāda ir māksla. Tik viduvējiem nevajadzētu dot iespēju izstādīties. Bet — es jau gan vēl neesmu redzējusi viņa citus darbus. Bet es te runāju vispārīgi. Cik reti ir īsti mākslinieki. Viss ir pilns drazu. Un visi mīl drazas. Nenopietnību. Nesirsnību. Izlikšanos. Spēlēšanos, kas ir likta darba un mīlestības vietā. Un — kāda tam nozīme? Kas tur ir labs kas slikts. Kur tas viss ved. Ko tas viss nozīmē. Kam tas viss vajadzīgs. Kā tas viss iespaido vai neiespaido dzīvi. Vai sakar mājās visādu tingeltangeli — vai īstu mākslas darbu? Lūk — pie tā pienāk, kad dzīvo tādu viduvēju vidū. Un — visa varēšana ir tāda, tikai pakāpes, un visi stāv tikai kaut kur kāpnēs, cits tālāk, augstāk, cits zemāk. Un kāda tam nozīme — ja viens ir augstāk?

Jā un tad piezvanīja Karena — vai nevajagot kādas palīdzības Augusta koncerta rīkošanā. Vai tāpēc viņa zvanīja, ka viņa par to norūpējusies? Nedomāju vis. Viņa zvanīja tāpēc, ka ir nedēļas nogale — un viņai nav ko darīt. Vai es nebraukšot līdz uz Hany kultūras padarīšanu — tur ir izstādes etc. Nē — es laimīgi varēju aizbildināties, ka man jāsēž te studijā. Es negribu braukt ar Karenu un negribu skatīties to crapu, ko esmu jau redzējusi Čilavekā. Arī woomens festivālā. Bet tad tūlīt piezvanīja Brians — vai es gribētu iet pie viņiem vakariņās. Es teicu — es nezinu. Jo tas tā iznāca — es tiešām nezināju — vai es gribētu. Beidzot norunājām, ka man brauks pakaļ un vedīs mani uz viņiem, vakariņās, sabiedrībai etc. Un atkal es domāju saņemties lai ir interesanti, kādēļ ne, runāt, smieties — un atkal man šķiet — tas būs tik neinteresanti. Zaudētas dažas stundas. Dažas tukšas, vientulības stundas. Kas man mazliet kostu ar savu vientulību. Bet — cik maz man nozīmē visi šie cilvēki. Kā var tik maz nozīmēt? Kur ir mans ceļš? Kas man jādara? Man vajaga cilvēku vairāk kā nekā cita te. Bet kādu cilvēku? Es izsviedu Augustu no šejienes. Lai viņš netaisa te troksni ar savu ģitāru un lai viņš nav te apkārt ar savu bezpersonīgo personību. Viņs varbūt nemaz nav tik bezpersonīgs? Priekš manis viņš ir. Garlaicīgs. Neierosinošs. Traucējošs. Jūsmīgi kautrīgs, uzticīgs — visas labas īpašības, un tomēr viņš man nedod nekā. Nu galvenais tomēr kādēļ es to izsviedu bija — viņa muzicēšana, troksnis, kas traucē manu domāšanu. Ko tad es tā domāju? O, es domāju visu laiku. Un — man jākoncentrējas visu laiku. Jāklausās ik brīdi laika ritēšanā, koku zaļošanā, ziedēšanā, bitēs, putnos, lietū, saulē. Jāskatās ceļa baltajā grantē. Jāatceras, jāiedomājas, jāzīlē. Kas? Mana dzīve. Jāsver arī ik brīdi kas man būtu jādara, vai te ir jāpaliek, vai man ir jādara kaut kas cits, kaut kur citur. Tās grāmatas (mazākais 2 — Fifth Business un Avenchures) man nepatīk. Un abas — tik biezas, garas grāmatas. Tā nav literatūra ko man tīk lasīt. Nupat lasīju Salingeru — tas arī pļekst mazliet par traku, bet mazākais šarmanti, inteliģenti, dzīvi. Tā ir dzīve par ko viņš tur pļāpā. Tas ir dzīvs cilvēks. Bet tie otri — virves dejotāji, tas ko viņi runā ir kā kažoks, ko tie uzkar vadzī, kad darba stunda beigusies, kad rakstīšana beigusies, kad viena nodaļa atkal uzrakstīta…

Decembris 1975 (Ķikure/Kikure)

7. dec. svētdiena.

Bondi – pirmā nedēļa. Nevaru pierast. Saule pārāk karsē no ķieģeļu pagalma. Ja tur būtu zālīte, te būtu pavisam citādi. Anyway – OK. Tik nevaru strādāt neko.
Ida bija te, bijām uz Parsley Bay jūrmalu peldēties. Ļoti skaista vieta – klintis, plašs drāšu iežogots līcis, koki un maz cilvēku.
Ida ieteica kūkas recepti:

Cheesecake

1 natural yogurt
1 cup milk powder
1 tabl.sp. flour
2-3 eggs
A little sugar
1 tabl.sp. lemon juice
Separate eggwhite. Mix all ingredients exept eggwhite. Whipp it – then mix in. Fill baked form of bases for cake.
Can mix in also sour cream, cream, raisins etc.

8. dec. pirmdiena

Televīzijā ‘neinteliģents’ troksnis Whitlama ‘jautājienu un atbildes’ sanāksmē. Pēc ‘šausmīgam garīgām ciešanām’ kas mani jau posta arī fiziski – sāku pārrakstīt pēdējās vēstules. Šai istabā nevar. Atradu vietu bērnu istabā, kur nav svilpojošs caurvējš, bet durvis var turēt vaļā un liekas – kaut kā tā lieta ies.

Pēdējās minūtes 1975. gadā.

Televīzijā 
uz brīdi bija baznīcas logs – 
rozete 
un es atcerējos baznīcu
katedrāli, 
kur akmens tēlā 
saskatīju līdzību – ar Tevi. 
Ar ko? 
Ar to – kas man uzdvesi 
tulpju maigumu 
parādīji šīs pasaules 
krāsu. 
Es domāju – varbūt bij vērts dzīvot...

Novembris 1975 (Ķikure/Kikure)

7. novembris, piektdiena

No grāmatas ne vēsts! No Dzidras gara vēstule. Kā gan viņiem iet un ir gājis.
Iešu atkal uz dakteri – varbūt nu būs viss savākts medikālai daļai – emigr. uz Kanādu.
Nezinu kādēļ īsti – ļoti smags gara stāvoklis. Zinu – ka no tā var arvien kaut kā izraisīties. Dari kaut ko, domā ko labu etc. Bet – kādēļ ir šis smagums? Laikam tagad visu laiku – tādēļ ka Dzid. brauks šurp, es turp. Kaut varētu to cerēt, to izkārtot un uz to paļauties – ka viņa atbrauks vispirms uz Kanādu – apciemos! Ceru ka tā būs. Un tomēr! Viss viņas ceļš un atbraukšana, atgriešanās te… Bet – ko man tik daudz gudrot un pūst. Te viņas pazīstamā zeme, Tēvs, tēva mājas, bērnības ceļi – vieglāk atradīs ceļus kur un kā sākt dzīvot. Lai padzīvo. Varbūt jutīsies laimīga. Izdarīs arī ko. Varbūt Tālis savaldzinās, pārveidos iegūs – grandad. Tas būtu vērts to mēģināt.

Šodien nosūtīju Ministr. testa papīrus uz – Singapūru. Pa zemes ceļu vairs nebija naudas gaisa pastam. Ceru vēl – aizies un atnāks… Jūtu atvieglojumu – tik daudz oficiālu sīkumu, iešanas no vietas uz vietu – dakteri, Xray, policija, sociel service, pase, visa USA – uz katru vietu pa divi trīs reizes, un vēl un vēl kāda lieta – baku zīmes, dzimšanas zīmes paraksti un foto attēli.
Atvieglojums. Bet tagad – zobi?

11. nov. otrdiena

Šodien Generalgoverners Kerr’s ‘atlaida’ Gogh Whitlam’u – premjeru, ministru prezidentu, pagaidām viņa vietā iecēla Malcolmu Frazeru. Laboreru valdības fiasko! Nezinu, cik tas labi cik ļauni, bet Whitlama ģīmis (un manners) man riebjās, un tagad jau arī Hock’a ģīmis, tas ir tik rupjš, ka nevar klausīties. Liberāļu ģīmji ir vairumā – gļēvi, laboreru – vai nu rupji vai dumji.

Svētdiena 1975, 23 novembrī.

Aizvakar, nē vēl agrāk, trešdien 19. nov. nosūtīju Dzidrai vēl vienu adījumu paciņu – Tālim 4 ‘woolenus’ un šallīti. Maksāja $10.80 + bags .55 – 11.35. Nezin vai par to naudu viņa tur nedabūtu ko labāku??
Pārnākot mājā – priekšā atradu Ineses vēstuli ar 1 placematu – lai uztaisu 2 tādus – ja ir materiāls. Tāda materiāla nav. Nopirku kāds ir – 2 dažādus un taisu 4 un 4 placematus, lai var izvēlēties kādus grib. Jau iet 8. un pēdējais. Šodien beigšu – rītu nosūtīšu. Tikai sūtīšana maksā nejauki dārgi. Šie nezin vai būs vieglāki kā Wooleņi bija. Bet – jāsūta tomēr varbūt abi loti. Varbūt pirms svētkiem pārdos un tomēr – atmaksāsies. Taisu 2 pa dienu – un tad ir – gandrīz no rīta līdz vakaram ko strādāt.
Nākošā svētdienā man jāceļo uz Bondi – jāpaliek tur Leizingeru mājā pa viņu prombūtnes laiku ārzemēs.

Oktobris 1975 (Ķikure/Kikure)

1. oktobris. Trešdiena.

Klūpot uz kāpnēm (Milsons Pointā) sagrūdu kreisās rokas vidus pirkstu – tur sāk iemesties artrītis? No trakās vannas istabas beršanas sākās un no cietās rakstāmmaš. sišanas. Sāp spēlējot un rakstot uz mašīnas.. būs vai kāda diena jāpamet rakstāmmašīna. I don’t want to be sick!

Vēstuļu pārrakstīšana jau vairāk kā mēnesi bremzē jaunradi. Neko pat domāt nevaru – jādomā – tas atpakaļ, vecais un tas ir kā maisā – tur nevar neko pielikt, veidot tas iesalis – un tādam tam jāpaliek. Kaut mazākais varētu steigt – bet tagad rokas neļauj. What to do? Bez tam – šīs vēstules jau lielākā daļa pārrakstītas Rosewillā… Vēl nevar un nevar tikt galā. Ļoti smaga rakstāmmašīna arī, pirksti sāp.

Lasu Gide Journal. Atrodu daudz līdzības ar savu domāšanu, jušanu. Nupat izlasu to, par nespēju sākt lasīt Nietzes Saratustru, – tas ir tieši tā, kā tas bija man, kad gribēju lasīt to slaveno grāmatu. Es bij pārsteigta, domāju – vai tiešām es visu pārprotu, bet es to grāmatu nevaru baudīt, pat nevaru lasīt un man liekas tā rakstīta muļķu mācīšanai.
Redzi nu – Gids to saka arī… Un par spēlēšanu viņš arī saka to, ko esmu izjutusi: spēlēt ‘ar jūtām’ kas nav sentimentalitāte, ne grācija, ne smalkums – bet kas ir pareizi (manu prāt) un nāk no dziļas patiesības, no īstuma, vajadzības un to nevar mākslīgi izsaukt, bet tas dažreiz ir klāt un ir tavs vairāk kā jebkas cits.

2. oktobris. ceturtdiena.

Saņēmu dzimšanas dienas dāvanas – rīta ģērbu no Esera kundzes, grāmatu no Freijiem.
Vakar agri nāca miegs – aizgāju gulēt un esmu labi izgulējusies. Diena kā solījuma pilna. Bet nāks krāsotāji un tas balamute kas apgrūtina kur tik var. Tā tad – paliec savā kaktā un strādā. Naktī stipri lija. Tagad diena skaidra un vēsa. Ida zvanīja, pēc divi nedēļām brauksim uz Windzoru, pēc četrām – uz Canberu. O.K.

Redzēju skaidru sapni – braucu pa jūru. Bija divi kuģi blakām savienoti ar tiltiņu. Kāds pārgāja uz otru kuģi. Vēlāk kuģi peldēja blakām, grūstīdamies, bez tiltiņa vidū. Nonācām tuvu krastam – starp ledus kalnu un krastu. Ledus kalns bija skaists, gaišas krāsas, jūra tumša, bet dzidra, krasts ar viļņiem kas sitās akmeņos un smiltīs un mežs tālāk, tuvu peldējām starp kalnu un krastu, bija mazliet bailes, vai dziļuma pietiks. Bet – es tur it kā jau biju bijusi, jau vairāk reizes varbūt. Tad Inese it kā aizbraucot pār zilu dziļumu (ar vienu kuģi?) teica – „es aizeju no papa”. Domāju O vai tas zīmējas uz Laimonu. Modos.

[Inese & Gordon wedding, Victoria, B.C. Canada. October 2, 1975.
L to R: Karen, Grace, Bruce in front (Gordon’s nephew), Jo, Inese, Gordon, Mrs. Olson, her sons Stephen and Michael]

4. oktobris, sestdiena.

Viena. Viens kā kociņš. Bērni tomēr – ‘aiziet tālāk’, viņiem nevajaga vairs manis tā kā agrāk, viņi dod, gādā vairāk par mani kā jebkad, bet tas vairs nav tā, tas ir mīlestības tuvums, bet ne vairs tuvais, nepārraujamais ikdienas tuvums – vairs nav tā, kā viņiem tas bija agrāk, atceroties kā sev vajadzīgu, tuvu savu. Tagad – vecums tuvodamies man rauj mani no viņiem prom. Un man laikam ir jāpadodas vecumam, lai es paliktu tuvāka bērniem – jābūt mierīgai, klusai, labai, maigai un laimīgai – lai vecums manī nav tiem traucējošs, atbaidošs. Owful doma un vārdi. Varbūt tas tikai vientulības sarūgtinājums kas liek tā runāt.

Gribēju te atzīmēt tikai to – ka lasu Gidu un brīnos cik liela līdzība viņam ar mani ikdienā. Viņš raksta ka nevar sākt lasīt (4 reizes mēģina) Huxleja Point Counter Point. Just like me. Un tāpat ko viņš teica par Zaratustru. Žēl, ka es šīs 2 lielās Žida grāmatas – Journal – tikai tagad ievēroju un sāku lasīt.
Savādas – saprātotas lietas, bez organiskas dzīves līnijas. Sarkanā līnija, pat latviešu rakstos. Sirds līnija.

Esera kundze ienes man dažas rozes un tās ir tik – nežēlīgi skaistas. Pārrakstu vēstules. Daža interesanta, pat skaista. Viss – dabīgs un vienkāršs. Un tomēr – atskaitot izplūdušās (noguruma, steigas, etc. vietas) ir ‘izaudzināts’ dabīgs (noble, pat) stils. Varbūt neatdarināms savā īstumā.

5. oktobris, svētdiena.

Tālāk Gids runā par Krieviju un komunismu, kas ir tik atbaidoši nereāls. Nost baznīcu un ģimeni. Baznīcu – nu o.k. Bet ģimeni? Kāda velna pēc tas Staļins sevi sauc par Tēvu? Ja ģimene ir noārdāma. Kā varēja izaugt pozitīvs (vispozitīvākais vadonim) vārds Tēvs, iestādījumā kas atmetams kā nederīgs? Kāpēc Staļins sevi nesauc par Popu? Kardinālu? Nu – vārdu ‘skolotājs’ viņš gan arī pieņem – Tēvs un skolotājs. Ha!
Uz kādu progresu ģimene stāv ceļā? Kā Gids saka – kādu progresu mēs sasniedzam iznīcinot jūtas, mīlestību?
Ģimene katrā ziņā ir chaosā ‘progresam’ progresējot. Bet kas ir glābjams un kā, vientiesīga saukļa ‘Nost’ vietā?

Pārlasot savas vēstules (te visu laiku) es atkal redzu savus lielos veselos nodomus par savu grāmatu – ko visu izpostīja mana pirmā grāmata ieraujot visus nodomus citā ceļā, citās prasībās un drukāšanas iespējas. Un publika, lasītājs – tāds kā viņš te ir trimdā – ir postījis mani tālāk – (izņemot dažus) nāk ar saukļiem, nacionālām prasībām. Es stāvu tukšuma priekšā – nezinu ko ar savu iekšējo pasauli darīt. Straume kam nav pret ko sisties nav klints pret ko šķelties, iespiešanās nespējas, nesaskare ar kritiku ierosinātāju.

Esmu domājusi arī tieši to, ko Gids saka par stāstu rakstīšanu. Kāda vella pēc man jāraksta stāstā tas, kas aug, veidojas mainās, notiek manī? Tādā stāstā – kas ‘patīk’ mūsu lasītājam? Ko viņš zina, saprot. Visi mani nodomi (lai cik vientiesīgi tie skan) – man skaidri diezgan, kad domāju par trīsdaļīgo (simfonisko) stāstījuma masu – tika izpostīti ar ātri vajadzīgo grāmatu Zariņam. Pēkšņi – tūlīt. Es būtu gatava agrāk, vislabāk, ja būtu apstākļi rakstīt un varbūt arī – pēc gada kad ļautu mani strādāt – bet tā vietā man vajadzēja tūlīt, kā uz pērkona spērienu sakārtot stāstus, un taisīt – ilustrācijas. Jārēķinās ar to – lai grāmata būtu – publikai interesanta, cik lapas puses tā būs ut.t. – un tas bija iznākums – grāmata. Bet ne tā – ko es varētu, gribētu. Un tomēr – ja ne tā – tad man nebūtu ne tik daudz, apstākļi turpināja aprīt mani bez kā es spētu ko izvest, nobeigt, uzrakstīt – par publicēšanu ne sapņot – tādu kā vajadzētu – grāmatu.
Tagad tāpat.

Kādas drumslas izrautas no tā – kas manās dienas grāmatās, vienmēr vēl nesavākts, neizveidots, un galvenais – atkal steigti rakstīt ‘stāsti’ lai būtu ‘ko likt grāmatā’.
Kanādā iesāku, domāju citādi – bet mūsu apstākļos nebij iespējas, nebija arī drosmes man iet tā kā gribētu. Varbūt tagad tālāk? Tagad – noslēpties, aiziet, nelikties ne zinis par lasītāju – ar pašas līdzekļiem – tālāk izdot tikai tādu ko, ko es pati vien savās vēlēšanās atzīstu.

Jāraksta būtu valdot pār lasītāju, ne tam iztopot, un sadzīvojot, saskaroties, ar kritiku – lai tā laba vai nē, tai jābūt daudzpusīgai. Varbūt pat dažādi uzskati tai ir nepieciešami, lai tā nekļūtu didaktiska bet tomēr būtu gudra.
Nu – šai grāmatā, kas būs sajaukums no visa – būs tomēr kaut kas no manis. Labākais – tikai ne – uzkonstruēts pietiekami lieliski materiāla vērtībai.

Anyway – lasot Gidu gribās rakstīt un arī publicēties. Redzams ka tur franči – izdod, izdod, izdod grāmatas, runā cits ar citu, cits par citu. Mēs jau arī izdodam grāmatas. Tikai – kādas?? Viduvējība valda augstākā tronī. Un – necenšanās un neprasīšana un ignorēšana – meklēt ko vairāk viduvējības vietā. Mums ir tik daudz – emigrācijas apstākļu – uzmanība, šaurība, piesardzība, konservātisms – domāšanā tas ir. Sargāties no jauniem veidiem, sargāties no svešiem iespaidiem, skatīties – atpakaļ, izliekoties – smalkiem!

Izmazgāju dažus apģērba gabalus. Laiks – pelēks.
Bet mani gluži ‘burtiski un fiziski’ – jūtami ‘apakšzemes grūdieni’, kā pirms vulkāna darbības! Vai varētu nākt – radošs periods?
Bet ja nāks – atkal ar jaunām tēmām? Man vecās nepabeigtas. Tagad tik ilgi – mēnešiem – ar savu vēstuļu pārrakstīšanu!… Bet – kaut ko ‘modina’ arī tās, kaut kā – apgrūtina dažreiz, apbēdina, dzen vai bezcerībā – un arī mudina, dod paļāvību.

Un – tādā vientulības caurumā smokot jau gadu – es pēkšņi jūtu atbalstu jaunajā barbarā (no Francijas!!??). Jaunais krāsotāja-uzņēmēja palīgs, mācījies Francijā, liek gaumīgas tapetes pie sienām un svilpo – man. ‘Mīlas’ vērts man vai lielāko daļu ir ziņota ar – svilpošanu. Kā viņš kaunā noslēpās, aizgriezās (pirmā acumirklī) no sava necivilizētā, brutālā priekšnieka – kompanjona, ieraugot mani. Man karš atņēmis iespēju iegūt dzīvē viņu (jaunību) viņam – mani, kultūru. Tādēļ nekā, itin nekā kopēja neturot, mēs jūtam pievilkšanas spēku kas izmisīgi darbojas (zemapziņā) mūsos. Mazākais viņš dzīvo savā darbā, mīl savu darbu – viņš saka – cik šai istabai ir skaisti griesti, kad viņš mums to parāda – iekšējo un apkārtējo ornamentu ovlu, kā tie attālumos un ornamenta līnijās un spēkā – līdzsvaroti.

8. oktobris. 1975

Pirmā īsti siltā diena. Bet es jūtos nogurusi – naktī slikti gulēju. Un neziņa kā viss kārtosies. Un vientulība. Spēlēju šodien. 2 pirksti sapampuši un neiziet. Šodien nerakstīju uz rakstāmmašīnas – ir mazliet labāks viens. Tādas rokas – šausmas! Tas sākās ar to trako beršanu (vannas istabas sienas Mils. Pointā) un tad tā cietā rakstāmmašīna. Jāpārtrauc gribot negribot. Nopirku medu – dzeršu ar cider vinegar. Varbūt līdzēs. Uz Windzoru jābrauc nākošā weekendā. Nolauzu zobu! Tas skrāpēja vaigu tagad. Sāpēt vēl nesāp – tomēr jāpiezvana bij Kaldei – lai arī tā dārga. Owful mess – šīs lietas.
Es eju pa ielu. Vilcienu streiks. Autobusi un vilcieni streiko. Mazie cilvēki – iet kājām, vai sēd mājās. Lieli – kā parasti, brauc…

14. oktobris, otrdiena.

Gribēju tur vakar sākt rakstīt vienu stāstu – par suņiem, bet domas nošķiebās nepareizi un zīmulis nestrādāja. Nekas. Jāraksta citā vietā.
Pārrakstu atkal pamazām vēstules. Dažas jaukas – otrā pakā.
Zobu izrāva – viegli. Bet – nesadzīst, tur ir palikusi kāda šķemba kas aug ārā. Nav laika tagad braukt uz dentistu. Rītu gribu iet klausīties Ģermaņa referātu. Parīt jau jābrauc uz Windzoru. Traki. Ar zobu – ceru, nekas ļauns nenotiks – tur būs vēl reiz kaut kas ‘jāvelk ārā’. Bet viņš sāp (visa galva) un grūt ēst, arī nepareizi ir ēst bez plates apakšējā žoklī. Owful!! Bet ar visu šķību un tukšu muti – man būtu jāiet uz referātu!

Sidorenko piezvanīja – viņām visas lielās 2 dienu izdarības šai weekendā – tiešām šī Windzoras lieta ir ļoti nepatīkama man. Bet ko lai dara! Kā tas iznācis viņai braukt šinī weekendā? Pagājušais bija latv. namā tukšs. Anyway – jāizgudro ko darīt ar dentistu – un jābrauc vien uz Vidzoru.

Vispār – gribētu lai nekas mani netraucē, bet tā nav. Ar to vien – ka nezinu kas būs ar Dzidras šurp braukšanu vai nē un līdz ar to – kas ar mani? – Man ir tik daudz smaguma, ka man negribās nekā vēl klāt no pienākumiem pret ārpasauli. Ar to zobu arī diezgan ķibeles – tāds brauciens, velts gājiens uz hospitāli (jāiet uz citu) tagad – zobs nav labi izņemts. Sāpes, rūpes. Rokām sāp pirksti no mazās cietās rakstāmmašīnas un necik nevaru pārrakstīt no daudzajām vēstulēm – sēžu jau uz tām otru mēnesi! Bet jāvelk viss lēnām. Cik citādi viss iznāk, nekā tas liekas varētu būt. Iet pie latv. dzīvot, darīties… Bet esmu diezgan samalta no savas dzīves, kas lai arī tik ‘bezrūpīgi’ ir velkama tik smagi, uzmanīgi, kājas operēšana, pārvākšanās no viena gala uz otru. Jūtos – tikai pienākumu dzīta – ka tik ko neaizmirst. 4 vēstules stāv neatbildētas – bet no meitenēm vēstules nav un nav diezgan. Tas zobs – īstais nelāgums taisni tagad – kad reiz par simts gadiem kaut kas interesants pie latviešiem – cilvēks inteliģents no Zviedrijas. Anyway – tā tas ir. Uz rakstn. dienām arī – nebij spēku tikt. –

17. oktobris, piektdiena.

Vakar Inese piezvanīja no Kanādas (pirmā brīdī nobijos…) tas labi bija dzirdēt viņas balsi un vārdus – lai braucu, lai taisos prom uz viņiem. Jākārto emigrācijas papīri, tie arī vakar jau pienāca.
Nosūtīju entrie – kompetition ar vārdiem – vai man nevarētu smaidīt laime?! Dzidrai ko braukt šurp…
Jāsaņemas spēka pa nedēļas nogali.

29. okt. Trešdiena.

Nosūtīju Dzidrai paciņu ar adījumiem – ar kuģi $2.90. Ieliku, just for fun, dažas ‘mūsu slavenās Sidnejas Homemade bonbons’. Un kas palika pāri – apēdu un atradu – ka šīs dārgās bonbons – ir negaršīgas. Reiz tās bija ļoti delikātas un labas, tagad jau pārpiparotas ar smaržām un garšām. Tagad tās var dabūt šur un tur – un tās tagad ‘lielam tirgum’ – bad.
Anyway – pončo ātri iznāca, zeķes arī pabeidzu. Ieliku 2 Suva brošiņas un savu Kanādas naud. maciņu – ar 3 peniņiem. Just for love. Rītu – būtu jāiet uz dakteri.
Vakar biju policijā – made clearance – ‘izrakstījos’. Biju arī Kanādas embasijā (sūtniecība). Liekas visu dabūšu gatavu…

30. oktobris, ceturtdiena

Biju pie ārsta – mana vecā Gibsona, lai izmeklē un ieraksta vajadzīgās ziņas emigrācijas papīros. Asins spiediens 150 – 85. Freijs domā – tas ļoti labi. Vēl vajaga exray etc. Zvanīšu citur, uz Kanādas of. – kur vieglāk to visu dabūt. Tik gari pātari…
Ida piezvanīja – Sestdien 7 no rīta – izbrauksim ar Idu uz Canberu, vispirms uz Windzoru, laikam pēc aizvedamām lietām, dārza un citām lietām no lauku sētas…
Uz Austras dzīvokli (North S.) man esot pienākusi vēstule – Ķikurei – no Victorijas. Jādomā Kreišmane raksta par rakstn. dien.

Biju pie Priedīša kundzes (pēc žurnāla Inesei) – grāmatnīcā. Teicu par savu grāmatu. Pirmais, ko viņa par manu grāmatas lietu prasīja: vai man ir manuskriptu noraksti?!! Viņš (Sk.) esot afērists, mazākais bijis. Viņa laikam tam netic – nemaz. Tāpat – kā bij mana sajūta. Viņai redzams – nav ticības nemaz uz viņu. Bet grāmatu viņš pēdējā laikā izdevis daudz. Bet – vai autori viņam devuši naudu rokās, kā es?? Nu – redzēs kas tur būs! Ja viņš mānās!! Viņa teica – Ja viņš ar mani nerīkošoties kā pienākas – latviešu publikai būtu jāiemaisās un jāizkārtojas ar viņu. Kas to man darīs?? Heavens!! Kā gan man iet? Ja tik tur viņš darītos ok. Drīz vajadzētu kādai grāmatai pa gaisa pastu pienākt te – ja iet kā solīts. Citi izdevēji strādājot ja maksā pats. Aka. Jāmeklē tā adrese vēstulēm. Tas taisot skaistas grāmatas.

Septembris 1975 (Ķikure/Kikure)

1. septembris, pirmdiena. Vakars.

Balta veļa žūst uz krēsliem, uz baltiem krēsliem. Izskatās uz brīdi – kā pasaka, kur mazgā, vāra, cep, kopj, dzīvo, piedzīvo brīnumus kas ir tik maigi beidzot un omulīgi, kā balta veļa, kas izklāta žāvējas, jo ārā līst. Veļa gandrīz izžuva. Tik istaba jāiesilda.
Ārā snieg – kādreiz sniga. Nekas nesmaržo saldāk, kā tāda sasalusi apstingusi veļa, linu veļas gabali, ko māte ienes istabā, kā pasakā. Saka – neaiztiec, lai nesalūzt, līdz atlaižas, līdz apžūst.
Nākošā brīdī te, baltie krēsli ar veļu te stāv tik pārreāli iezīmēti kā sirreālistu gleznas. Tik reālas lietas, bet attiecas cita pret citu tik nereāli. Sirreālisms ir grūti panesams. Nav panesams – viņš iznīcina. Vai atgriezties pasakas skatījumā?

Uz galda mazs puķu pušķītis, smaržo visa istaba. Smaržas piesūcies arī kabatas lakatiņš, kas bija salocīts pie puķēm. Mazi ziedi, rozā, balti. Dafrijas, meža lilijas (wildlilies). Katrai cita smarža. E. kundze atnesa. Man trūkst Jūsu – viņa teica. Vai man trūkst viņas? Nē. Manā istabā ir nāvīgs sirreālisms, bet vai man trūkst E. kundzes? Viņa man nevar palīdzēt – noturēt pasaku. Viņa viena savā lielā mājā. Un kaķi protams un suņi. Bet varbūt tie arī kļūst sirreāli. Septiņi gadi kopš vīrs miris. Bet – ‘rītu viņam dzimšanas diena’ viņa saka. Es nevaru iebilst un pārliecināt – rītu viņam nav dzimšanas diena, viņa septiņi gadi vairs nav. „Jūs nedrīkstat par to vien domāt,” es drīkstu teikt.
„Man citas dzīves vairs nevar būt. Es vēl dzīvoju ar viņu. Viņš mīlēja strādāt dārzā…”
„Jūs nevarat šo lielo dārzu apkopt.”
Tur būtu jārok un jārok, viss jāpārstāda, tas puķu lērums. E. kundze tur nostrādā visas savas brīvdienas un dārzs no viena gala vienmēr atkal aizaug, ieaug zālēs.

Biju pie cilvēkiem
Atkal pie kokiem nāku.
Bij cilvēki tērpušies
Uzskatos ievīstījušies cieši,
Tu, eikalipts mizu nometis
Kails saules siltumā stāvi
Mūžību murminot lapām
              Ko man par to bēdāt,
Bet prātā nāk – 
Nākotnes cilvēks,
Kā dzīvosi tu bez meža?
Kalns stāvi klāt
Saglābdams kādu tā daļu.

10. septembris 1975.

Aizvakar telegramma, ka 5. septembrī miris Jaša (Jēkabs Lācis, mans māsas vīrs, bijušais Ļaudonas jaunais pagasta vecākais. [right & below]) Nevaru to ne uzrakstīt, ne saprast. Kur es dzīvoju? Bērnu pasaulē? Domāju vēl padarīt, iegūt nezin ko? Pārrakstu (līdz pretīgumam) savas vēstules (Sarmam. Un Sarmas vēstules man). Lai būtu gatavas, Inese teica. Pareizi. Bet rakstīt un rakstīt pats savas bijušās nelaimes, savu stulbo es, kur nevar pat vārdos ko labot – tas ir pretīgi. Bet daru, daru tagad.
Nejūtos labi. Vakar pieceļoties sāpēja ļoti galva.



Vakar aizgāju pie Esera kundzes. Noskatījos T.V. Pārgulēju tur. Iedeva man brīnišķīgu segu – kā sapni, rožainu, vieglu. Biezu – vilnas ar zīda malām. Gulēju labi. Bet kā man tur klāsies kad būs atkal tur jāiet? Gulēju viesistabā – tur nedzird kaimiņa suņus. Jāmācās iekārtoties ar visu.
Rītu, vai parīt, Austra būs te, tad zināšu cik ilgi te būšu vai nebūšu. Te man labāk tomēr veicās strādāt.

Nav vēstules ne no Ini, ne Dzid. Es laikam biju atkal nejauka te, kad Inese bija. Brians [right] mani sakaitināja ar saviem ‘Mama Kissess’. Nevaru to ciest. Viņš ar savu laimi kļuva negribot netaktisks. Bet – man bija jābūt pacietīgākai, saprotošākai. Jābūt, jābūt… Jāmācās. Bez vienas īstas tādas dienas dzīvē, kā In. + G. vai agrāk In + L. Bet jāmācās vēl (un tikai tagad kas zin) jāmācās ciest un panest vientulību.

Pie latviešiem blakus sēdēja Pijola kungs. Sveša man tāda – vīriešu pasaule, lai gan – varbūt tikai ārējais izslēdz līdzību. Tomēr – nevar būt tā tad nekāda ‘meklēšana, atrašana, cilvēka tuvums’.


Elga Leja [left] bija šoreiz skaista, pievilcīga un var teikt jauna. Labāk, daudz labāk, kā savā spīdīgā tērpā – īsts vraks. Lija Gailīte šoreiz otrādi – savā melnajā kažokā izskatījās ļoti sakritusi. Tērpu vara? Tā tad – apģērbs tik ļoti ceļ vai posta. Gailīte parasti izskatās eleganta – šoreiz nē.
Ko es niekoju papīru te? Iznācu saulē pie ūdens. Atžirgt no savām vēstulēm.
Redzu – ka nav nozīmes šādām dien. grām. kur raksta un raksta to kas notiek. Pārlasot dažreiz – ok. Bet jāraksta būtu tā – lai cits arī var lasīt, lai var drukāt, lai ir ‘mākslas darbs’.

Šorīt Freija kungs mani atveda no Camerejas, līdz mūsu ielas sākumam. Nācu no kalna lejup – pilsēta ar jumtiem un plaukstošu koku galotnēm pārsteidza ar – pavasari viņā. Pilsētā – pavasars! Pasaulē pavasars. Jumti, mūri, koku zaļums, cilvēki kas nāk ielā pret kalnu. Dzīve.
Viens nabags iet ar ķeselīti pie rokas. Raugās pilsētā, kur pavasars. Atceras – itkā būtu dzīvojis, itkā jutis, bijis tur kādreiz tuvu, kur pilsētā pavasars. Apstājas, skatās. Bet jāiet vien tālāk. Prom savā būdā. Kur nav nekāda pavasara.
Kā iedot šim nabagam pavasari? Ko pārlikt viņa sejai, vai ko noplēst tai – lai tā redz un arī dod – dod pavasari?

11 septembris, 1975 piektdiena

Apsēžos parkā – pilsētā pavasars.
Mūža ieti ceļi sāk atšķetināties
Satek saules straumītēs, urdziņās
Dzīslās plūst siltuma atkause
No zemes malām, no dienu laikiem...
Kad cēlos iet – sāp kā ar saknēm kad rauj:
Parka zaļumā mierīgs koks es jau iesakņojies.

Kārtots saprašanai…

Apsēžos parkā. Pilsētā pavasars,
Pumpuri sveķo, zāle dīgst
Tālu ieti ceļi sāk atšķetināties
Kā straumes, kā urdziņas tuvu nāk, (nāk tuvu)
Tek dzīslās, plūst, siltuma atkause.
Kad ceļos iet – sāp kā ar saknēm kad rauj –
Parka zaļumā koks mierīgs es ieaudzis.

–––––––––

Puspirms saules, agrā rītā
Zaļa osta, zaļa debess
Rožu putām mākoņputas plandās
Debesskrāpis neapģērbies
Saulē mērcis galvu
Stāv bez vienas spožas (dimant) apročpogas
Ar ko vakarnakt bij izgreznojies.
Pavasara gaismām nolaistījies
Visapkārt vēl neatmodies rīts.

19. sept. Piektdiena.

Aizsūtīju Sarmam skaistu, raibu kreklu (Country Club). Neparasti raibu (tādi modē…) uz iedzeltena pamata brūngani, gaišāki un tumšāki raibumi, nevienādi lielumā un attālumā cits no cita, cits pie cita. Patiks – nepatiks… ‘Savādāks’, skaists patiesi. Domāju – vai man arī tādu blūzei nenopirkt?
Berzu – (kā traks!) vannas istabu! Biju to atstājusi – it kā tur jau viss tīrs – ūdeni vienmēr lej etc. Bet bij tur owful. Berzu, berzu, berzu. Izmazgāju dušas priekškaru – piekusu. Es neprotu tīrīt un berzt un saglabāt labas, tīras, maigas rociņas.

Sūtījumu šoreiz iesaiņoju eleganti – zīdpapīrī, ar kartiņu konvertiņā, klāt, kā nākas, labā izpolsterētā ‘airmailbagā’. Absolūti smārt! Kā atdarot par to, ka pagājušā reizē no Kanādas tā jaka bija briesmīgi iesaiņota, lielā kārbā, puse piebāzta ar avīžu papīriem… Lietus gāza un veikala apkalpotājs man to saiņoja 5 minūtes pirms veikala slēgšanas, noskaities, nelaipns – bet es gribēju nosūtīt vēl tai dienā, lai pienāk uz – dzimšanas dienu… Muļķīgi tas bija!

20. sept. sestdiena.

Divi dienas tīrīju māju – jāatstāj tīra. Nevienam te nav bijis laika kaut ko pievākt. Stīvs un līks un rokas sāp. Beidzot viss – tīrs.
Pēc vakariņām vēl aizgāju staigāt – debess tik varena, nevar sēdēt iekšā. Un ostas ūdeņi, un uzkalni ielās. Kad atgriezos, kas man nāca pār lūpām bija: „Ir gan tā Sidneja viena skaista pilsēta!” Un – ir gan! Un kļūst vēl arvien skaistāka, vecas mājas atjauno, kokus stāda, parkus un laukumus apstāda, ielas pārveido parkos, taisa strūklakas, ceļ pieminekļus. Aiz jūras tie domā – ka te ķenguri lēkā pa ielām. Dažam labam ķenguri lēkā galvā.

21. sept. Svētdiena.

Gaidu transportu – atgriezties Cammerejā.

…Kad dzīvoju Milsons Pointā, es biju iemīlējusies vienā debesskrāpī. Kādēļ? Nezinu. To jau nekad nezina. Es atjēdzos tikai kad tas jau bija noticis: Ievēroju, ka no 5-6 debesskrāpjiem, kas pāri mazajam līcim skatījās man logā, kad es mazgāju traukus, vai vārīju sev kafiju no rītiem, vai otrādi – taisīju agri kafiju un tad skaloju tasi (krūzi) un skatījos pretī debesskrāpjiem, es atradu, ka es vienmēr skatos tikai uz vienu no tiem. Vienmēr uz gaišo, balto, pēdējo kalnā, gandrīz blakām baznīcas tornītim, kas bija tik mazs pret debesskrāpi, ka to reti kad varēja pamanīt.

Tad es sāku savu rīcību pārdomāt, analizēt. Kā tas nāk, ka es skatos tikai uz šo debesskrāpi? Tas ir – es apstaigāju, apskreju acīm visu ainavu, visu tālo stūri ar Sidnejas otrpusostas debesskrāpju saišķi, ar kuģiem, kas lēnām nāk ostā iekšā, ar ātri skrejošiem satiksmes kuģīšiem ar būru laivām un visu citu kustību, kas tur ik brīdi noris, es apskreju to visu un apstājos kalnā pie baltā debesskrāpja. Un vienmēr pie viņa, pāri viņam, ap viņu, no viņa nāk kāds mierinājums, prieks. Viņš, jā viņš dara mani laimīgu, kā katrs ko mīl, dara tevi laimīgu. Liekas šis debesskrāpis ik brīdi izdomāja kaut ko, ar ko valdzināt. Gaismas, mākoņus, krāsas viņš tā sakot prata tīt ap sevi, tā, kā katru reizi pie tā apstājās skats, kā pie kaut kā jauna, bet līdz ar to it kā pazīstama, sava. Pēdējā dienā tur es pacēlu acis uz viņu, kā parasti to dara šķiršanās tuvumā. Bija vakars un saule jau nogājusi, tas bija saprotami, nē – izskaidrojami, bet ne saprotami – ka mākoņa spārnam ko viņš bija pacēlis augstu pāri sev, iekšējā mala bija viegli sārta. Tik tikko samanāmi iesārta. (Katrs ir redzējis melnu, vai pelēku putnu ar baltu spārnu apakšu, šis bija balts spārns ar sārtu iekšpusi. Reiz man kāds labs Akadēmijas draugs, rādīja grāmatu, ar baltu vāku un iesārtu vāka iekšpusi un teica – ievēro, cik eleganta…) Sārts ir dzīvības un jūtu zīme, šis debesskrāpis, it kā viņš teiktu – ka viņš arī jūt šo šķiršanos. Man bij jānovēršas. (Aizkustinājumā). Tā tad tas ir bijis abpusēji – šīs simpātijas. Man bija jādomā.
Jā, ko es varēju zināt. Divus mēnešus tur dzīvojot, es to biju jutusi diendienā.

27. sept. sestdiena.

Vakar biju U. Ģermaņa referātā par padvalodu (padmauka bija viens viņa vārds).
No Dzid. vēstule – ka brauks šurp, pārdos tur visu. Es – uztraucos. Norakstīju 3 vēstules, 2 asi pret, 1 – par! Negulēju. Nevarēju mieru gūt par to ko viņi izvēlēsies.
Nevaru mieru gūt – par to, ka tik traki pretojos vēstulē. Tā Dzidru ļoti var nomocīt! Nevajadzēja tā rakstīt! Bet – viss jāpanes.

Vakar – Freiji mani aizveda un atveda no referāta. Ģermans – kulturāls (kultūras?) cilvēks skatā, tāpat kā rakstos. Smalks – bet ne pompozs. Jeb, tā nezin kādēļ gribējās viņu redzēt. Maz tādu mūsu vidū. Gribētos dzirdēt viņu kādā privātā sanāksmē, citu pulkā, pagrabiņā tikai atsevišķas personas ar viņu runāja.

Satiku N. Luci. Mēs tūlīt satuvojāmies it kā mums būtu kādas simpātijas, mums ir labi pāris vārdus parunāt, labi – pieiet klāt, lai tas ir īsi, lai tā nav nekāda ‘dziļa un plata’ draudzība – varbūt kāds respekts vienai pret otru – kāda spēka dēļ kas mums katrai savs un citāds.

Zariņa kundze pienāca un teica – Luce esot ārzemēs satikusi Skrastiņu – tas teicis, ka grāmatas vairs neiespiedīs, bet manu vēl iztaisīs. Nezināju to, būtu Lucei vairāk par to pajautājusi – cik viņa ir redzējusi un uzzinājusi par grāmatu. Anyway – tā ir laba ziņa – ja viņš patiesi ko darītu. Redzēju laipnas sejas. Tā tad – mani varbūt pirks. Būs pašai jāpārdod cik varu – lai nopelnītu kaut cik.
Zariņa kundze teica arī – te visa iespiešana izbeigta, bet ko viņa teica vai neteica – tas vienmēr var grozīties citādi…

Sāku lasīt Gid’a Žurnālu. (dien. gr.) Žēl – ka to no Essera kdzes plaukta – agrāk nepaņēmu. Man jau sen trūkst jauna laba lasāmā, dzīvoju no Dylan Thomasa. Gida dienas grāmatā, dzīvē, domās darbos, domāšanā – redzu līdzību ar savu cīņu, domāšanu, pat – spēlēšanu. Jā, tas ir pareizi, kā es kārpos. Tikai – viņam citi pārraksta manuskriptus. Es mocos (līdz rokas tagad sāp) un lēni eju uz priekšu. Viņam – izdevēji etc. Man – gadiem jāgaida uz to. Un ne tādēļ – ka mani negribētu lasīt – bet apstākļi. Šī visa stumšana uz priekšu tik grūti un nezin par ko. Spēlēšana arī. Līdz beigām.
Jācenšas izdot S. + manas vēstules!
Savādi, savādi!

Tikko ieskatos Ģermaņa programmā – viņš dzimis 1915. gada 4. oktobrī (mans datums…). Un vakar es domāju – būtu jāpaprasa, vai viņš ir Libras zvaigznes bērns – jo viņš ir tik izbalansēts, tik patīkami līdzsvarots – inteliģence, nopietnība, humors, cilvēcība, vienkāršība, smalkums. Man tā šķita. Un – viņš ir Libra, tāpat kā es. Vai manī ar būtu daļa tādu īpašību?! Vakar Freija kundze teica, ka Esera kundze esot man pieķērusies vairāk kā jebkādam cilvēkam. Viņa raudājusi kad es aizgājusi. Tas – glaimo, viņa ir inteliģenta, spriest spējīga sieviete. Reiz viņa teica – „Tik liela vienkāršība, kāda var būt tik augstai inteliģentai personai” par kādu un par mani.

28. sept. svētdiena.

Rūpes nospiež – viss šķiet citāds pēc Dzid. vēstules – viņi grib pārdot Chelmsfordas māju un nākt dzīvot šurp! Kur un kā? Tur Dzidras iekopta, pārveidota, izstrādāta laba mājiņa – un nemaz ne maza – trīs guļamistabas, kā to mēdz lēst – dzīvojamā istaba, plaša diezgan virtuve, garāža, dārziņš… Tuvu pilsētiņas centram un tomēr – klusa iela. Oh – laba, skaista māja. Bet – dzīve, dzīve liekas sāk akmeņaināku ceļu…

Uldis Ģērmanis

Par Ģermani domāju (pat itkā sapnī redzēju) sāku minēt, vai viņš nav tas Ģermanis (ar vārgo roku un zobiem) kurā es no vēstulēm, no mūsu garās sarakstes tik ļoti iemīlējos? Redzēju viņu – tikai vienu reizi, pāris stundas. Šī Ģermaņa rokas spiediens, kurā juta kaulus, ne muskuļus man lika sākt atcerēties. Gadus, tas ‘otrs’ toreiz tad būtu mazliet melojis, piemērojot maniem gadiem un – slimību, kaulu tuberkulozi (varbūt?) izārstējis? Garā tam bija diezgan līdzināties šim. Man tas sāk spokoties arī tādēļ, ka viņš vakar uzsmaidīja, it kā gandrīz neklausījās ko es saku par viņa grāmatu, it kā gribot teikt, sākt ko citu. Bet – nu viņš redzēja mūs ar Freiju gaidām uz to ka viņš būs brīvs. Kāds bija Ģermaņa vārds?? Gadiem ilgi es mēģināju to nesajaukt ar Ģermaņa aktiera vārdu. Biju tomēr no Ģermaņa referāta par Padomju Latviju cerējusi dzirdēt kaut ko vairāk, un galvenais – par sadarbību ar to. ‘Mana sirds tomēr iesilst’ pret šo vīru, viņa garajā ģīmī ir jauks smaids…

29. sept. Pirmdiena

…un iedoma par to, ka viņš varbūt ir tas jauno dienu (tas pāris stundu redzētais, un vēstulēs ilgi dzirdētais) Ģermanis, sāk manī izkausēt kādas savādas ‘atdošanās’ jūtas – mesties, laisties, grimt pāri galvai atzīšanā, uzticībā, atrašanā… Nē, man nav jābāž sev maiss galvā. Varbūt sāku to jau darīt? Jā, tā ir lieta, kas man patreiz tomēr trūkst.

B. arvien gadās priekšā, tikko tuvojos Latv. Namam. Bet nedrīkst, vai nezina kā, likties pazīstams. Tad nu staigā rādīdamies – it kā lai es ‘kristu’ uz to. Taisni kā es apdulluma brīžos. Nu – man tas liekas muļķīgi un nemaz nav pievilcīgi. Un tas – neļauj man apdomāties un es bēgu. Žēl pašai.

Laimas neredzēju. Un ‘ar ko’ bija viņas Upenieks? Tā taču nebija Laima? Viņš bija ‘apmigloti’ izskatīgs, galīgi aizplīvurojies – kur? Jaunās medībās? Traki tā domāt. Bet kādēļ viņš mani neredzēja un nesveicināja, arī kafejnīcā nē, kur itkā nevar izbēgt pazīšanu – vai viņš jūtas vainīgs? Nu – tās tik manas iedomas. Es divreiz atskatījos pētot, ar ko viņš sēž – bet Laima tā nebija. Nu ar kaut ko viņam jāsēž, ja Laimas nav un otrā pusē tai dāmai bij cits kungs… tā tad… viss O.K. (Jūtu it kā atbildību par Laimu. Esmu viņu uz visu to un šo ļoti iedrošinājusi, un mudinājusi).
B. izskatījās labāk kā piektdienas vakarā. Kaut taču viņš – nespokotos.
Pastā – nekā!
Piemākusies diena. Māleri krāso manas istabas durvis jau – un viss ir izjaukts un vēja pilns un krāsu smakas.

30 septembris otrdiena

Vakar biju operas mājā uz stīgu kvarteta koncertu – Gabrieli Quartet – angļi. Labi. Nobeigumā ārkārtīgi efektīgi, varbūt – par daudz? Ar visiem žestiem? Citādi skaisti, kad mūziku jums pasviež kā sauju pilnu skaņām, izbārsta gaisā kā krāsainus burbuļus, liek izbrīnā, priekā atplēst mutes, ausis?

Te un vispār, par visu vairāk ir jāsargā sava neaizskaramība – privacy. Nedrīkst atļauties vieglas sarunas, smaidus, labvēlību, sīkumus. Ja necīnās ar sīkstu stāju – otra persona tūlīt kā ūdens plūst tavā teritorijā: Katru brīdi sāk atvērt durvis, ienākt, sākt sarunas, stiept sarunas nemaz nedomājot par to – kādu citādu tēlu par tevi tie sāk sevī audzināt…

To es saku par šo mālderi. Bija jākļūst mazliet ‘pūcīgai’, lai viņš neapgrūtinātu ar savu pļāpību. Ka atjoko viņam kaut ko pretī, viņš tūlīt atļaujas iztēloties kaut ko pa ‘savai modei’. Ir jāzina ar ko joko. Nelaime tā, ka tādas personas jokus tu ļoti labi varētu panest, bet viņš tavus nevar, viņš tos stiepj garumā un citādā virzienā.

Mitrs, apmācies, smags gaiss. Bet smagums vairāk nāk no tā, ka jāuzmanās no māldera, kas strādā mājā – jāuzmanās tādā ziņā, ka jātur stāja – lai viņš tevi nevilktu iekšā kādā citā personā, citā afairā. Viņš tevi tūlīt ir gatavs iztaisīt par ‘bāba’ kā krievs saka, ar ko var pļekstēt jo tālāk jo dumjāk. Lai pierādītu, ka inteliģents cilvēks var būt vienkāršs, jeb otrādi, ka ļoti vienkārša skata cilvēks var būt inteliģents, jeb kā Esera kundze saka – tikai ļoti inteliģents var atļauties būt tik vienkāršs – jā, lai to uzdrīkstētos, un darītu – tam vajaga ilga un liela spēka. Vieglāk ir uzcelt degunu pašā sākumā – noli me tangere.