Augusts 1975 (Ķikure/Kikure)

2. augusts. sestdiena.

Auksta diena. Bija jūlijā dažas saulaina, siltas, sēdēju ūdens malas parkā. Vakar te bija Bidija – sakritusi, neticami. Jutu simpātiju pret viņu. Viņas nemiers – izpostīja viņas dzīvi, ģimeni. Pārsksatīju Godo tulkojumu atkal.
Domāju 3 lielie, savā garā, ne apmēros, manis visvairāk mīlētie darbi –
Beketa – Godo,
Camu – Letranger
Dylan Thomas – Under Milk Wood.
Visi manā uztverē pilni visdzīļākās cilvēka izpratnes, vienkāršākā cilvēka izpratnes, vismākslinieciskākā forma, pilni tīrākās dzejas. Grūt to izteikt kas un kā.


[Erna, Inese and Rita, oyster gathering, Hawksbury River]


3. augusts, svētdiena. Rīts.

Debess skrien ar baltām putām šodien –
Kumeļš zils dižceļā aulekšodams
Laika pakavs ķer te kādu saskaidīdams
Citu paceļ plecos, krēpēs sien
Kā putnu vizināties.
Netveries pārāk cieši sētās, ļaujies
Aizrauties līdz kur auka ātri nes
Ļauj tev uz tavu ceļu no augstumiem noraudzīties
Liek – neizbīties, bet aizsviest minūtes
Kā sīknaudu kas sūbēt sakrājusies
Devaluējusies, bankās neiemaināma
Tik der kā dzeramnauda
Plaši tai delnā mest
Kas tev vēl kāda prieka durvis ver.

31 augusts 1975, svētdiena. Rīts.

Logā, atspīdot no kāda sveša loga
Man saule ziemu zīmē.

Aizvakar Inese aizbrauca atpakaļ uz Kanādu.

Jūlijs 1975 (Ķikure/Kikure)

1. jūlijs. 1975 otrdiena. 4.30 pm.

Skaista mierīga diena. Pusaizplīvurota saule. Vakar pateicu Esera kundzei – ka man jāiet prom. Šodien atbrīvots prāts. Tik citādi viegli bij iziet staigāt. Atnesu 2 papes kastes ko pakot grām. Kā būs citur? No kaut kā es atbrīvojos. No citāda domāšanas veida. Man jāsapņo brīvi.

Rītu Inese iebrauks. Tā tad tik tālu jau nodzīvots. Rita [right] un Co mani paņems un mēs brauksim uz lidlauku (lidostu?). OK. Kāja vēl nav gluži izlīdzinājusies. Tas sacietējums zem ādas it kā labāks, ne tik sāpīgs. – bet – mīl siltumu. Jāuzmana.
Jāsakopjas būs. Adu un adu Tālim zeķes. Arī lielas pāri noadīju, ko uzvilkt vakarā pēc staigāšanas šiem.

Šķiršanās. Pārmaiņas. Projām tālāk, tālāk iešana. Esera kundze uzdāvināja Daugavas gredzenu! Man kaut kas viņai jāatsūta no Kanādas. Vakar aizsūtīju koala lācīti Mallet Meganei. Aizsūtīju vēstuli arī K. Freimaņa kundzei. Un vēstuli A. Nicmanes kundzei.

5. jūlijs, sestdiena.

Pēdējais vakars te. Iznīcināju (saiņu smaguma dēļ) vienu ‘kladi’ piezīmju – no tā laika, kad atbraucu no pirmā pasaules ceļojuma un iekritu trakajā nesapratnē ar savu aizraušanos ar D. Ārprāts. Var teikt. Jā tuvu ārprātam.

Grāmata tik smagu vārdu pilna, ciešanu, cīņu, veltas sapīšanās savās domās nesaprašanas nenoskaidrotu attiecību dēļ ar kādu aizraušanos. Žēl bija mest prom – bet arī atbrīvošanās. Tomēr – tur bija daudz jūtu. Vai esmu nejūtīga tapusi? Vai neprotu, neuzdrošinos vairs jūtas izteikt? Tur tur vēl pāris vietās bija dziļi jūtu izplūdi un izteikti, pret Dzidru, Inesi.
Nē, es varbūt jūtu vēl tāpat. Varbūt mazāk izsaku. Un jūtos atbīdīta vairāk prom no viņu dzīves, no līdzdalības viņu dzīvē. Mana līdzdalība viņu dzīvē – abstraktāka.

Te šovakar ārā skaidrums debesīs, dažas melnas mākoņu strēles, tumša ciprese, krūmi – sēta un akmeņi maigi ielu lampu gaismā. Kā pirmo reiz to redzu – šķiroties. Esmu dzīvojusi te – nemīlot neko. Cīnoties ar naidu pret visu, esmu dzīvojusi kā – beigta.
Bet citādi nevarēju. Par daudz jau es devu no sevis visam un tādēļ nīdu vēl vairāk visu kas man neko nedod. Kā tālāk?

Inese teica tālrunī – „nevaru jau sagaidīt kad sāksim tur (Austras dzīvoklī divas vien) dzīvot”… Arī es nevaru sagaidīt. Bet es gaidu jau vairāk kā pusgadu, viņa vēl tikai dažas dienas svešās mājās.
Esmu garīgi exhousted – un fiziski arī. Nupat vakara dzestrums – uzdzen drebuļus. Visu dienu pēc vakarvakara pastaigas (arī izgāju ārā vakarā) cīnos ar coldu. Esmu nesaprotami vārīga. Ceru tur atlabt.
Labi bija vakara debesīs skatoties atcerēties just dzīvību, ciešanas un visu. Jāmēģina vēl – dzīvot. Jājūt. Jāatdzīvojas no šī garā pusgada!!!

Svētdiena {6.7.75} 7.30 am.

Diena skaidra! Suņu koncerts aiz loga iet pilnā spēkā.
Lai kur ņem dzīvokli – nenāc šurp atpakaļ!
Pie ‘dzīvnieku mīlētājiem’, Tu nevari līdzi turēt, kamēr Tavas ausis vēl dzird un prāts grib tvert pēc dzīves labākām lietām. Atceries arī ka dārzā bez zābakiem nevar spert ne soli…

7. jūlijs, pirmdiena.

Austras dzīvoklī. Tomēr citāds gaiss te, ne tik kodīgs mitrums un aukstums. Te ostas ūdeņi logos. Gaisma. Inese aizbrauca uz pilsētu, reervēt, pirkt kuģa biļeti. Es pagāju līdz šopīt. Piezvanīju ta Svirska kundzei. Nezin Andra telefonu.

No nakts atvīstoties, 
No krēslas izbrienot
Rīta debesīs kā jaunā apsolīta zemē mostoties
Pār ūdeņiem un veciem jumtiem
Debesskrāpji skan savas balsis
Ar logu mirdzēšanu un ēnām Cits citam pretī sasaucoties  
             Kā prieka kliedziens
Kas neskar miesīgu ausi
Kā sašūpojiens stāvos, ko tik vēji jūt
Šais būtnēs varenās
Ir krāsains jūtams šeit esmes spēks
Kas pulsē pārmaiņu un atgriešanās ritmos:
Paisums – bēgums,
Diena – nakts,
No melna zaļā
Zaļais brūnā mainās zeme
Un zili sārtais kūsā debesīs
Smaids laistās bezgalībā,
Pār stikliem, cementu slīd un sīkas būtnes aizskar
Kas augšup neraugoties
Savās alās, ielas steigā virmot sāk
Ar spēku sīkstu, lepnu
Brūk, krīt un cieš – un ceļas, ceļas
Sniedzas ar kuģiem
Ūdeņos, debesīs.

Svētdiena, 20 jūlijs. Vakars 9.30.

Gordons un Brians [right] tūlīt nāks no lidlauka. Mūsu šeit dzīvošana ar Inesei vienām – izbeigsies. Tā nebija tik laba, kā iecerēta smagas un ilgas saaukstēšanās dēļ, kā man tā Inesei.
Pārlasu tulkoto Godo. Ne viss tik gluds, kā domāju. Liekas – daudz tomēr nepareizu vietu. Bez tam – oriģināli angļu un franču valodās ir tik dažādi, man beidzot pēc Latv. Teātra prasībām bija – jātulko no abiem. Sākumā lika turēties tikai pie franču orģināla, tas būtu bijis vieglāk līdz beigām. Manuprāt tas arī koncentrētāks, un savā īsākā izteiksmē poētiskāks, arī latviešu valodai – līdzīgāks. Veca lieta – vajag visu, no visa un labu. What to do with it?
Gaidu no jauna satikšanos ar veciem draugiem jaunā vietā.

Cīņai gatavojos. Kādēļ? 
Lietas (apkārt) gaismas plūdos
Klusas, valdnieciskas stāv – 
Dzīves, noslēpumu pilnas
Kā arvien tas lielu brīžu gaidās.
Ko tās zina, ko tās slēpj?
Viņu mieru mācīties man. 
Nē, to brīnums tikai manas dzīves ziņa
Dzīve man, kas tām pāri plūst
Vai nākošo stundu laimi redzu
Gaismotos krēslos sēžam
Kā svētkos no pasakām iznākušu?
Draudot pamanu kaulus balojam
Dreijātās kājas slēptas zem siltiem sēdekļiem...

{page(s) missing?}

[Visiting the Blue Mountains, Inese, Ida, Erna]

Svētdiena, 27. jūlijs.

Viss pāri. Krēsla kājām bija taisnība – kauli balo zem sēdekļiem.
Ar Hidrofoili (kā latviski?) aizbraucām uz Manly jūrmalu, tomēr vēl auksts, ziemīgs. Atpakaļ ar kuģīti – pasakains skats ūdenī ar zēģēļlaivām (buru laivām) – ‘tauriņu apsēsta pilsēta’! saule mazliet skāra seju un es pamazām atkopjos, no operācijas, no visādām pārmaiņām. Visus cilvēkus ko atrodu – es arvien pazaudēju, daudzreiz pat nejaušību, ne apsvērumu dēļ. Brians jāpazaudē. Lai gan daļa no viņa paliek. Hermani – pazaudēju, ne cita – attāluma un neuzmanības dēļ pret ikdienišķiem šķēršļiem – tālruņa numura neuzrakstīšanas dēļ, paļaujoties uz atmiņu. Brians šķita svešs pēc atgriešanās. Neredzu cilvēku. To – vienkārši – nav.

[Photo: Erna in front. Behind L to R: Dzidra, Doreen Mumford, Gordon, Inese. Near Gosford.]

Jūnijs 1975 (Ķikure/Kikure)

3. jūnijs, otrdiena. 1.20 pm.

Sēžu Marrickville slimnīcas gultā (jau dažas minūtes). Rītu man operēs vēnas labā kājā. (Vajadzēja to darīt gadus atpakaļ, ja ne cita, kājas izskata dēļ, tā arvien kādu centimetri piepampst.)
Wardā – 14 gultas.
Viena visu laiku jocīgi pļāpā – vaimanā.
Vilciens ar kuru braucu uz H. tilta ta stāvēja 40 minūtes un vilkās kā vēzis tālāk. Tad – te nebij taksīša – nācu kājām, bet kāda laipna jauna sieviņa ar 2 puikiņiem, man parādīja un atveda gandrīz līdz hospitālim.
Mājās – lāpījos, mazgājos – 2 dienas! Uztamborēju pončo – jo man nav bedjacket. Steidzu ļoti – taisīju ‘lieliem caurumiem’, lai ātrāk gatavs. Iznāca!

Nesaņēmu vakar vēstuli ne no Ineses ne Dzidras, kaut gan gaidīju no abām. Prāts tādēļ tāds skumīgs. Tagad labi ir tīrā gultā – ko es vairāk varu vēlēties! Patreiz man nesāp…
Ārā – silta, skaista diena, kā vasarā. Vakar naktī atkal suns rēja visu nakti un es ilgojos – būt prom no Cammerajas. Tur – apkārtne mani nomāc līdz nullei…

4.30 p.m. Had all the things done – shaved (both legs), painted, to show where the veins are bad, urine taken, blood pressure, doctors consultation, gave my signature for blood transfusion if necessary, and gave away to office 18 dollars of money and my bracelet.
So, I am preparing, and have been prepared – for an operation.
I wish I could speek to Inny and Dzid. – but that cannot be done. Very warm here.

4th of June.

Morning slept well – with a sleeping pill. But heart – leaps and leaps… I am longing to be in fresh air, outside. But – it is O.K. Saw my doctor, he thinks will be done fine. He seems to be a very good and beloved doctor. Old Dr. Gibson has done it for me.

The most funny view here: a lady constantly says – ma, ma, ma, ma, or ba, ba, ba, ba, (with little intervals like a dog when its learning) Something is very wrong with her, mostly – mentally. There comes a ‘little boy’ a male nurse (with long, black hair in a horsetail, plus a beard and a moustash – very thin. He is really amiable.) Now he is feeding breakfast to that woman, gives her spoonfuls of porridze, and as soon as she has an empty mouth she says again and again mamama, bababa. They call her – Mabel!
I think it is a great idea to have those ‘hairyones’ here to help the very sick women – to get at last the two different poles (the bad youth and the good oldies) – together!

In a couple of minutes time I may be called to the surgery room. My troubles do not seem to be big, comparing with other people illneses, only my heart does not seem to be as good as it was a year ago. I hope it is mostly of my situation here in Australia this year – a visitor in a strange, unloved, disturbing (and good really good) home, and of the awful troubble with my editor.
I try to keep going, hope to be well and better and happy and strong.

When I had shower this morning, I was pleased with my strong, fit looking body. Exept for some extra pounds – it is good, very good. Austras egg diet however (in Windsor) was not good for me. Better with bananas if I want to lose weight. I need milk. The pain in my shoulders and left arm especially, might be conneceted with my heart more than the cold.
Hope you are happy Tālis, Inese, Dzid, Clive Gordon etc etc etc. My younger, my older, my all!

7. jūnijs, sestdiena, 6 a.m.

Viss pāri. Šodien jāiet mājās. Bet galvas sāpes šorīt. Nu – tās tomēr sāk mazināties. Naktī salu mazliet. Bet – galvenais – man vajaga vairāk svaiga gaisa un kustības. To – atceries, mājās.
Te, pretējā sienā, augstu pie griestiem ir mazi logi – trīs logi un katrā pa trīs rūtis. Tie te guļot ilgāk, kļūtu ļoti svarīgi. Nupat nevaru acis no tiem novērst cik divi no tiem ir skaisti un mainās ik acumirkli – gaisma aust. Naktī tie tumši. Tumši. Un tu nedrīksti iet ārā no gultas. Un ja tev sāp, vai ja tev jāgaida operācija – jāgaida un jāgaida un rūtis ir tumšas, melnas. Un tad beidzot tās mainās, kļūst tumši zilas (no melnā), tad vizbuļu krāsā, tad vizuļo kā gaiši opāli, kā neaizmirstuļu zils ar rožainu, un zeltu – viens logs zilganāks – abi ar opāla zvīļojumu – un tad dienā viņi būs baltzili – kā vecam tēvam bij gredzenā akmens.

Vai arī tur būs mākoņu atēnas, lai gan cauri tiem īsti nevar redzēt – tie ir matt stikla, pret spožo rīta gaismu krāsas laužas, dalās, mainās. Citi logi ir pret otras mājas sienu – tur mūris tagad violets, vēlāk būs savā mūra krāsā – un vēl citi ir aizklāti no ārpuses ar kaut ko – un beigti. Bet neaizklātie – ir prieks. Camu raksta savā ‘Etranger’ā ka notiesātais skatās, meklē gaismu, debesu zilumu cietumu augstajā logā. Jā, tas ir viss kas mums paliek kad mēs tuvojamies, vai atrodamies pazušanas tuvumā – tikai šīs gaismas skaistums, kas nes, glabā, slēpj sevi un runā par visiem mūsu dzīves dārgumiem, jau reiz gūtiem, un vēl un vēl tikai kārotiem.

Atveras lielās durvis uz blakus telpu, priekštelpu – tur arī ir tādi pat trīs rūsu logi rindā – tikai – spožās saules pilni – kā ziedi. Bet ilgāk, tālāk viņos ir kāds nenovēršamības, dzīves likuma smagums. Darba un pienākumu nasta nāk līdz šai saules ziedu devai. Tikko sāpes te visiem pāri, kam tās ir pāri – mums jāceļas un jāiet dzīvot, ciest un strādāt. Cik labi tas ir un arī smagi.
Cik beigas, uz ko mēs visi ejam – ir smagas.

Mans dakteris liekas ir lielisks cilvēks un labs dakteris – siltums, cilvēcība, vienkāršība plūst no viņa. Spēks, palīdzība, iedrošinājums, dzird un runā patiesību, zināms – ja viņam nav jālieto glābēji daktera meli, kas galu galā ir patiesības ceļš, ceļš uz patiesību, kurā viņam jāvada.

10. jūnijs, otrdiena, 8 a.m.

Mājās jau no sestdienas. Viss – ok. (grūtākais operācijā bija bailes un neērta gulēšana uz operācijas galda, man likās ka es novelšos no tā. Sakarā, liekas ar to – vemšana. Injekcija mugurā – nepatīkama, bet arī – nepatīkamākais ir bailes.
Vakar biju (vakarā, aizvakar no rīta) siltā dušā, vakar varbūt par ilgu un karstu un naktī gandrīz apaukstējos – kājā ‘sāka vilkt’ reimatisms?
Šorīt jau biju zem aukstas dušas, vai mazākais aukstas norīvēšanās. Tā glābj no visādām apsaldēšanās sāpēm un reimatisma. No vakarvakara – kājā vēl tagad ‘knibinās aukstums’.

16 jūn. 1975. Pirmdiena (Queens birthday)

Esmu pilna ar žulti. Tā krājas un krājas, nepelnīti šai vietai. Es gaidu atbrīvošanu. Bet kad? Un – vai?

(17. jūn) 

P. ielā.

18. jūnijs. nakts.

Šodien pienāca Ineses vēstule, būs 2 jūl. no rīta.
Gordons zvanījis Skrastiņam! Labi! Tas mani atvieglo! Nosūtīju Skrastiņam atlikušos am. $400. Atlika man bankā 6 dolāri! A!! Un – ha!

19. jūn. 1975.

Lietus. Miglaina smaga pasaule, man sāpēja galva no rīta. Tagad – ciešami labi. Pastaigāju mazliet pirms lietus, visa smagā debess, sāka līt leja.
Vāru zirņu zupu. Tā te tāda kā tradīcija. Nu mana kārta. Zupa šķiet būs garšīga. Gaļa varbūt cieta. Bet – ceru, arī laba. Weekends rītu klāt. Labi ka šo sest. nav jāiet uz Summit. (tas solīts G.k.) Rīt – uz dakteri. Kāja vēl – pumpa, sāpīga. Ne visai izskatīga. Otrā kājā vēnas sāk līst ārā ar joni.

20. jūnija nakts. Lietus.

Miris Kārlis Freimanis.
Grūt saprast.
Viņā vienā – vai puse no visiem tiem, kam man bija prieks rakstīt šo grāmatu – izdot, tas ir. Par vēlu es nāku ar visu. Lucis prasīja – raksti miniatūras. Tagad, kad tās varbūt drīz iznāks, viņa vairs nav. Kārlis Freimanis, kas mani vērtēja, apsvēra, atzina – viņš vairs te nav.

22. jūnijs, 1975 svētdiena.

Neviena klints vairs nav droša
Mūžības vilnis auksts
Mūs aizskalo,
Kur aizvējš sauli saglabāja
Nu ēnas pārsniedzas ar ziemas dvašu
Pār saules stūri...

Aprīlis 1975 (Ķikure/Kikure)

1. aprīlis, trešdiena.

Newcastlē. Lieldienas pavadītas. 3 reizes peldējāmies Merryweatherā ļoti skaisti akmeņi, bezgalīga veidu, ieskaloto ornamentu bagātība. Klintis jūdzēm tālu, zem kājām, zem ūdens. Un arī – pāri galvai krastā, bet tur tās zaļi apaugušas.
Te mežā – skaisti koki. Daudzveidīgie, daudz krāsainie eikaliptu stumbri. Aizbraucām tālu aiz Nēcastles – 200, vai vairāk kilometrus, uz kādu līci – akmeņi, klintis, smiltis, zivis. Zvejnieku ciems tālāk kalnā ar zivju žāvētavām ārā, saulē, gaisā. Tur vajadzētu kādreiz atgriezties kādos dzimtās zemes apceļošanas braucienos, ar In & Gord, Idu.

2. aprīlis, trešdiena.

Mr. Freijs zvanīja no Sidn. kundzei, man tur kartiņa no Ineses. Vēl tad nav nekā no Tilta??? What does that mean? –
Te – vēsa nakts. Tagad, rīta saule. Nejūtos viena. Nevaru spēlēt kad gribu, iet kur – kad gribu. Vakar biju Freiju mežā – tas ir Reserve mežā – staigāt, redzēju lielu, garkājainu (tā izskatījās) ķirzaku, interesanta. Pāris pēdas gara. Skrēja kā kaķis, tad parāpās kokā un sastinga pilnīgā mierā, lai es to neredzētu.
Nevaru neko darīt. Domāju par – Sallijas aprakstu? Daudz jāpieliek. Un kas tur īsti ‘jāizsaka’?

Te ārā – vēl vēss.

Tik mežs vēl pretī nemainījies
Koks augļus krāsainus mērc debesīs
Un zarus ziedošus tāpat kā sausos
Ļauj acīm, rokām, garām
Stumbrus rožainus un sudrabotus
No mizām atbrīvojies eikalipts
Augumu stipru, porainu, muskuļotu
Gan vairāk miesīgu kā graciozu
Koks lielais krūmu vidū izaudzējis
Galotnēm pāri cēlis
Zemes dzelžainumu cietu.
Ar striptīzēto eikaliptu, vēl tiekos vecā priekā.

3. ceturtdiena.

Skaidrs. Saulains. Pietiekami silts. Bet – ko es te ‘iesprostots’ svešā mājā lai daru? Lasu. Vakar Fr.k. ‘mīcīja mālus’. Viņai iznāk – podi. Man – neveicās. Varbūt ar piepūli kaut ko varētu – bet neliekas.
Gars projām raujas. Kur? Pie Dzid. pie Ines. pie Minotaura – savējo vidū…
Ir labi dzert eikaliptu elpu, pār krūmiem piesniegties tā mizas porām, maigiem plankumiem no violeta, brūna, pelēka un zaļa. Mežs karstā saules tveicē ēnās ņirbošās, griezīgā saules vizmā, kas dur ar ērkšķiem līdz un sīkiem ziediem, lielais mežs pār krūmu galotnēm, tas pats ar izdegušiem celmiem, tas pats ar līkiem stumbriem. Jūdzēm tas pats, Austrālijas lielais mežs, pēc stundas man satikšanās, ar dzīvību, laimi? Un Tu mežs, tādēļ viss manās rokās, piederi man.

Pēc stundas tu būsi pie manis.
Viss mežs ar sauli, karstumu
Un ēnām ceļā
Ar asiem krūmiem, ziediem
Saknēm, mizām čaukstot no 
Ķirzaku un čūsku astēm
Viss mežs ar skudrām
Putnu balsīm lapu sudrabu
Ar stumbru kailo varenību
Viss mežs man rokās krīt
Jo pēc stundas tu būsi pie manis.

• Bean salad – winederful!

1 lb. can cut green beans
1 lb. can red kidney beans
1 lb. can butterbeans
8 oz. filled olives (or black olives?)
½ onion thinly cut
½ cup minced (or very fine chopped) green pepper
¼ cup salad oil
1/3 wine vinegar or cidervinegar
¼ cup red wine
½ cup (?) sugar
¼ teasp basil
¼ teasp garlic salt
Drain beans and olives.
Combine + onion – gr. pepper.
Comb. fluids – pour over
Cover, keep in fridge some hours or overnight! Serve with barbequed steak and red wine.

• Dekorē (arī garšai) zemeņu tarti uz krējuma ar afelsīnu mizu ‘svītriņām’.

• Biscuit omelette + zemenes

2 eggs
2 tabl. sp. Sugar
2   ‘’   flour
Mazliet sāls
Some drops citr. sula
½ tabl sp. margar. or butter.
Kuļ olbalt + sāls + citr sula + cukurs + milti. Melt butter. Sajauc lēni. Uzlej uz pannas (ietaukotas) – uzcep, augšā zem grillera.
Ietin pildījumu – zemenes želatīnā – atdzesē.

• Sourdough starter (Do all in glass or China, no plastic – it kills…)

3 lev. tab. sp. compressed (no dry) yeast
2 cups lukewarm potato water (where 2 potatoes are boiled, saltless)
2 teasp. sugar
Cream yeast + sugar, put in lukewarm pot. water. Cover with cloth. Leave 48 hours (2 days) out of fridge. Leave room for it to bubble.
Later (after 2 days) put in a jar (never plastic), cover put in fridge or use.
Night before baking – take starter out of fridge and beat in 1 cup potato water 1 cup flour, leave covered in room temp. or near warm place.

Next day – use the said amount of starter, (leave rest in fridge).

2 cups starter
1 tabl. sp. butter
1 teasp salt
1   ‘’   sugar
2 cups flour – use rye mixture if wanted. For rye sourbread add raw sugar 2 tablesp. carraway seeds etc.
Sift flour + sug + salt – rub in butter. Mix with starter, knead lightly, put in warm place (in China or glass bowl) covered – for 40 min-1 hour.
Then put on richly floured board, knead a long time and violently, even beat – to break the yeast cells for new rising.
Form in loafs or buns (cut shapes on surface with a knife, brush with water, sprinkle with seeds – sesame, poppies, carraway, wheat etc) leave to rise 40-45 min in warm place (pre heated oven)
Bake in hot oven (425) for 30-40 min.

• Augļu + liķieris Zago ar vanill mērci

Zago augļu sulā + cuk uzvāra, 15 min liek ‘ievilkties’, izvārīties – mazliet liķieri ‘piesmeķēt’ – aukstu ūd. Izskalotā formā ieliet.
Pienu uzvāra + (pudding) powd. custard pieliek – uzvāra – atdzesē.
Iemaisa putotu krējumu. Iegāž vidū – sago formu. Dekorē ar ogām.
Saldais Zago for Gordon!!!

• Biezpiena ābolu maize – pastry (‘mīlestības’ kūka – Freijas nosaukums) Franciskas kūka.

4 lieli vai vid. 6 skābi (Granny S.) āboli
2 ēd. kar. vīna (balto)
2 ‘’     ‘’   cukura
1 citr. mizu, rīvēta.
Mazu šņaucienu kanēļa
2 ēd. kar. rozīnes
Ja āboli skābi o.k. ja nē – pieliek citrona sulu.
Uzvāra pamatīgi, lēnām, lai kļūst caurspīdīgi, visu sulu uzsūc – atdzesē.

Mīklai:

1 ½ plain miltu
¼ mārc. sviesta
¼ mārc. biezpiena
Kapā sviestu + milti ar nazi un tad ieburza, iekapā biezp. ar nazi, nemīca un nespaida, bet saveļ kopā un atdzisina fridžā labi ieviļātu miltos.
1 ola ko apsmērēt (vai ol. dzelt.) Ietin uzveļ ‘uz šuves’ uz pannas.
‘Uztaisa’ krāsni – tad sāk rullēt
Tad rullē uz sviestpapīra tādu lai var ‘uzsviest’ uz pannas.

Saloka, saspiež galus ar papīri – uzsviež uz pannas

Jāsabada – jāapsmērē ar olu
Rullē lokot mīklu, kā ābol kūku mīklu.
Iesilda krāsni un cep 400 silt.

• Glen Elgin casserole

3 lb. topside, cubed
2-3 tablsp. Flour (+ slt + pepper)
1 tabl.sp (olive) oil + 1 oz. butter
1 bunch leeks chopped
1 onion chopped
2 carrots sliced
2 cloves garlic crushed
1 tabl. seasoned flour
1 cup stock
2 cups red wine
¼ cup brandy
½ lemon juice
8 small onions whole
1 small tin mushrooms.
Roll beef in flour, brown in fat, drain, place in casserole.
In same fat (+ more) fry leeks, onion, carrots, garlic – ad flour, brown – pour over stock, wine, brandy – stirring in good gravy, pour over meat, cover, cook in moderate oven about 2 hours.
After 1 hour cooking – add the little onions.
15 min before serving – stir in the mushrooms.

8 aprīlis, otrdiena.

Televīzijā Anglijas futbols. Man. Par godu un piemiņu tam, kura vārdu es nezinu, bet kura mazā, greznā persona iekrāsojusi man pasauli jau trešo gadu savā Anglijas tulpju krāsā. Vārtusargs spēra bumbu – caur manu sirdi, caur mani. Un tur skrēja kāds, un priekā ķērās viņi cits citam ap kaklu – tie visi bija – viņš, ziņa no viņa.

Vai vēl, vai reiz
Pavērt varēs, laika telpas durvis
Vai vēl, vai reiz, vai kādreiz
Iesniegties varēs
Atceļā nomesto pacelt
Vai vēl, vai reiz 
Atraisīs brīdis no važām.

Tev junda skan.

20 aprīlis, svētdiena.

Sitos kā pa mežu.
1) Te (mājā) ar suņiem un kaķiem (trokšņiem, tumsu, sabiedrības pienākumiem, un kārdinājumiem)
2) Ar grāmatu – steigšus, laužoties no viena pie otra izdevēja, kur nevar tikt klāt. Beidzot – solījumi un viss sasteigts, izdarīts, kārtots, maksāts, sūtīts – un nu – nav vairs atbildes, stāvi kā pie lielā mēmā!
3) No sabiedrības pienākumiem it kā ticis vaļā – atkal – 20 gadu jubileja tur, vēstule, aicinājums. Ko darīt? Gudro, tērē laiku – nezini ne gala ne sākuma, viss nevar ietilpt tavās vēlās dienās, tavā laikā, tavā nabadzībā.
Gudro atkal! Labāk nerādies! Parādīsies būsi atkal kādā spraugā. Jāsūta telegramma? K. man daudz palīdzējis – ar izstādēm, ar vakariem. Jāsūta tā telegramma. Vakar – aizeju uz pastu – ciet. Domāju, ka sestdienas rītos ir vaļā. Nav.

Vakar dienā gāju uz Ensembļa teātri – izpārdots, netiku iekšā. Gadījās tur nākt garām ostai, tas ir – tur no teātra nākot ir jāiet garām ostai – kuģis Oransay – aiziet jūrā. No turienes es izbraucu ar Orsovu. Kuģa aiziešana bija tik skaista, ka es brīdi domāju – vienalga ka es aizietu uz šo jubileju, ar to uz sevis, ar šī kuģa aizbraukšanu, kas ir bijusi ar mani, mana – es būtu pilntiesīga un vietā tur viņu (lepno) vidū.

Bet es jūtos sveša. Liekas – viņi gribētu mani kādā redzamā veidā – labi ģērbtu, smalku, ko visi pieņemtu un ko gaida, un kas katrā reizē būtu viegli izdarāms ja es savu dzīvi ziedotu tam, kā viņi – vai – bohēmisku (kāds es laikam esmu), bet – tad man tur biežāk būtu jārādās, tad īsti, tā ka katrs var saprast un iedomāties. Tagad – šad tad – nenoteikts pus tāds pus šāds.
Būtu kādu mēnesi agrāk – es ietu ar zaļo kaftanu – tagad – būšu par vēlu ar to – tur viss uz notīm. Lai. Man nav nekā, kas viņus iepriecinātu. Un zinu – viņi prasa formu, formu…

Dažas dienas atpakaļ es sēdēju brīdi Sidnejā pie galvenā pasta, apstādītajā ielā, kur nebrauc vairs, kur pārdod puķes, cilvēki atpūšas un ēd savas pusdienas brīža sviestmaizes, izlasa avīzi. Skatījos cilvēkos kas tur iet, staigā krustu šķērsu, nācu pie slēdziena, ka katrs var ģērbties kā grib un dzīvot kā grib. Bet es to nejūtu pie latviešiem, tas ir – Latviešu Namā. Un tā kā es to nejūtu, es to nevaru dzīvot, izvest – un man nav tur ko iet, līdz es to varēšu.

Kaut jel tas spoks no Amerikas būt darījis, kā solījies, mazākais atrakstījis – varbūt man būtu spēks un pamats tur šodien iet, tādai, kāda esmu, kā man patreiz ir pie rokas – bet viņš nav atrakstījis un es nezinu kur es stāvu. Es nevaru iet. Sasodītais vecis.
Pārlasīju ielūgumu – notikums ir 4 pm. Man būs gribu vai nē – jāmaina nodoms – jāierodas. Casually. Un – jātur mute ciet! Neaizmirsti to!

Pāri lietus dienai
Pāri vientulībai
Atspiežos pie senās katedrāles
Kur mana mīļā brālis
Akmenī izkalts stāv,
Manī klausās un māj:
„Viņš tevi ieraudzīja
Vienā agrā pavasara
Vējos stalts izslējās
Savu asiņu straumēs
Tumšs, gaiss mainījās
Kā debess blāzmas aust
Un riet.
Pār mani – piektais gadsimts iet –
Stundu dēļ nesēro,
Ienāc, izej
Un varbūt, varbūt
Vienu sveci dedz...”

24. aprīlis, ceturtdiena.

Mitrs. Pati – sapelējusi. Nederu nekam. Nedaru neko. Šausmīgi. Tā izdevēja Skrastiņa nerakstīšana – nāvējoša visam. Bet – vēl vairāk – ja varbūt es pati daļu vainīga! – nevajadzēja aizskārt vārdiem viņa grāmatu! Nezin kādēļ man šī grāmata riebjās! Un tā – tik labi izkārtota.
Ko lai daru? Rakstīt lai nebēdā un neliek tos zīmējumus iekšā? Vai vēl gaidīt… Gaidīt? Ja šodien nav – jāraksta! Awful, awful!…
Un šī māja kā nenorijama mitra zivs. Terrible. Kā lai es saņemos?!!

Jāpiezīmē: Latv. namā, Klauverta jubilejā ieraudzīju Sinatras līdzinieku sēžam netālu – gandrīz nepazinu – attaukojies, iekrāsojies, no gaidītā (pēc atmiņas) maigā, baltā 55-60 gadnieka, tumšs ‘dzīves pilns’ 40 gadnieks… Beigās viņš pagrozījās priekšā, bet – kaut kas liedz man viņam tuvoties – un nogāja garām – bet neskatījās, kā agrāk.

Un galvenais, kad viņš gāja garām un es noskatījos – manī iesitās kāda atraidoša izjūta – atraidoša, ne gluži pretīga, bet tāda tumša nepatika, atgrūdēja īzjūta – kā meitenes laikos kad tuvojās kāds negribēts ‘pielūdzējs’, kur pēc visiem labiem apsvērumiem būtu vajadzējis pieņemt. Ļoti savādi, ka tādu ‘pulsu’ īsu uzsitienu sevī var just. Tā tad? Jāņem vērā? Tā nepareiza lieta būtu? Kādā ziņā?

Es biju par viņu domājusi, agrāk, kad viņš bij sirms un nevarīgs un precējies, tagad – nokrāsots, atspirdzis, atraitnis un es par to biju iedomājusies – viņš derētu satikt – nu kad redzu viņš arī par to domājis un nopietni sagatavojies. Tagad tas ir kā brīdinājums. Pirmais bija – manas pašas kautrība tam tuvoties, jo es nebiju – nokrāsojusies – bet nākošais bij šis pulss, kas bija vienkārši pretošanās visa nepareizības dēļ, kā tāda priekšnojauta par lietas sastāvējušās bezgaisa garšu, kas nav jāsāk, kurā nav jāmetas. Savādi. Viņš ir izrādījis visu to, kas vajadzīgs un labāk kā to varētu sagaidīt.

Un vēlāk Kaupmanis un Siliņš sēdēja pretī man pie galda – K. skats man ‘neko nesaka’, es jau dzeju rakstīju viņa aklumam, bet brīnums bija, ka Siliņš man nelikās kā parasti – pretīgs bet es to pieņēmu tur ar patikšanu daudz iespējamāku pavadoni (?) kā citus???

28. apr. Pirmdiena.

Vindzorā. Atbraucu ar Austru un Ianu. Te – miers, mežs, labi cilvēki, labi gulēju. Ēdam lielisku svaigu barību, elpojam priežu mežu. Vecais laiks vēl te apkārt jūtams, kad Inese bija te, Austrai bija kāzas. Viss tas jau ievainots, pārveidojies. Es atpūšos (te man nav jātup gultā…) bet liekas – jāsteidzas, jādara – un es tik nositu laiku. Esmu tur P. str. nepareizā vietā tomēr iekļuvusi. Nevaru strādāt. Bet vai te mežā es izturētu? Pavisam viena jā, bet ja man jāuzmana otrs? Mežā dzīvot būtu labi. Ne par kompanjonu. Viena varbūt es varētu dzīvot kādu laiku mežā. Lai arī te sīks, neizskatīgs mežs. Tikko apsēdos pretī teetre’iem {tea trees} un viņi ir – nice. Un saule uz muguras. Ja es tā varētu paņemt koferīti pie rokas un atkal te uz kaimiņmāju kur vajagot kādu – just for company – kompanjon, un varbūt es te vairāk padarītu. Tur – es gandrīz nepadaru neko. Ja es prastu braukt un ja man būtu mašīna…
Gaidu Austru ar pastu – kaut kam taču nu būtu jābūt!… Vai reiz, pēc 12 gadiem, man nevarētu ar to grāmatu iziet gludi???

Marts 1975 (Ķikure/Kikure)

1. marts, sestdiena. 1975.

Rudenīga diena. Vakar lija – ‘kā mārkā’. Biju Prince Alfred Hosp. Pieteikties pie doktora, jāiet konsult. par vēnām kājā. Tā tad – es iešu to cauri, ja ņems iekšā laikā.
Vēstule no Dz. Clives dziļāk iesaistās teātrī, viņa paliek vairāk viena. Bet – glezno – un tas ir labi. Skumīgi arī. Londonā viņai būtu labāk dzīvot, kā Clives sapņoja, bet – ja būtu ‘liela nauda…’ Bet kur bērnu? Domāju par ‘tikšanu prom’ pirms jūnija.

2. marts. Svētdiena, rīts.

Atkal saule.
Vakar palīdzēju tīrīt māju – šodien vairāk svētdiena.
Darbs ne visai veicas. Būtu vēl divi stāsti jāuzstiepj un tad punkts šai grāmatai. Atbrīvotos citam darbam citai jūsmīgākai (?) iecerei.
Ziņās – Londonā vilcienu katastrofa, baigi. 15 beigti…
Esera kundze spēlē vecas Taubera plates. Viņa balss aizskar – no tālā laika (ar visu savu sentimentalitāti?)
Taubers vēl dzied un dzied – operetes. Es sniedzos kā akas dziļumā senās svētdienās, kad rītos radio tā dziedāja un pļavas bija pilnas ziedu, rasas, saules, miglas. Kādēļ es tik mierīgi tur dzīvoju? Kur vēl es varēju skriet? Par lēnu – vai par lēnu es plūdu?

8. marts, sestdiena. Pēcpusdiena.

Vienu (no diviem gribētiem) stāstu uzrakstīju. Nav pārlasīts – cik labs. Domāju – vērā liekams. Drošs. Pirmdien visi jāsūta uz USA!!!
Man 466 dol. parāds pie Soc. Serv. 30 nedēļas pienākas, samaksāts viss gads. Atvilks 6 dol. divnedēļas. O.K.

Skrastiņš par grāmatu (pusi no metiena, tad – 400 grāmatas) $1000 (ap 1030 doll. Austrāl.) Amer. $1000 – nosūtīti. Sola gatavu 7 mēnešu laikā. Tas labi, būtu te – pirms ziemas svētkiem! Bet tikko saliekot puslīdz kopā manuskriptus – šaubos vai aplēstās 250-260 lapas pusēs tie ieies? Atmest neko lielu negribētu. Varbūt to – Aiviekstes noslēpumu? Tas par veciem laikiem un sen rakstīts un izstiepts. Patiesi – tas varbūt jāatstāj mājās? Bet ko es zinu par sevi – kas labāks, kas sliktāks? Šis darbs vecs – bet tēma tāda, kas vecākām sirdīm patiktu. Un jaunākām – vēsture tur. Ko darīt? Šis darbs man pašai arvien liekas tāds – grūti ieliekams citu vidū. Vai tā ir? Labi ka pēdējam ko rakstīju, bija labs uzmetums iepriekš rakstīts – tagad nebūtu spējusi to tik labi uzrakstīt. Ir labi ja lietas kam jānāk – nāk uz reiz. Grūti tas arī, noturēt spriegumu un dabūt gatavu.

13. marts, ceturtdiena.

Pirmdien, 10. martā nosūtīju visus rakstus Skr. Kā solīju!
Pirmdien arī bija lielākais Sidnejā pieredzētais lietus. No 9-11 nolija 6-8-12 inči. Plūdi. Tilti brūk, mājas gāžas, cilvēki brien līdz dibeniem pa ūdeni. Te – nekas, te kalna malā. Un man nekur nav jāiet. Tikai pēcpusdienā atradu nelīstošu brīdi – un nosūtīju.
Šinīs dienās un naktīs visu laiku vēl smagi līst, bet ir arī skaidri brīži. Eju staigāt.
Reiz pārsteidza (!) īsta labsajūta, īstenības, dzīves atgriešanās, vai kaut kas tāds skāra – sakarā ar to, ka uzveicu grāmatas sakārtošanu un visu to iespiešanas lietu.

Bet ko tas tālāk dod? Tas neko negroza. Ar pirmās grāmatas iznākšanu es arī tā kaut ko jutu. Ar konservatorijas 7. kursa eksāmenu nolikšanu arī. Bet nekas nemainās, vientuļš un nabags es eju savu ceļu. Tikai bērni man ir. Bet tie mani neatstātu arī ja es to grāmatu neuzrakstītu. Jā – un tomēr, tomēr, varbūt no visa kopā, arī bērniem ir kāds stiprums no tā, ka tā grāmata būs. Un – no manis kaut kas paliks. Es gribētu arī naudu! Gribētu izdoto atpakaļ, un vēl mazliet! Es gribētu! Jūtos cits cilvēks kad bankā krājas un iekrājas nauda. Un kad es to iztukšoju – materiālā drošība zūd, saploku mazs, nevarīgs nedrošs, pazemīgs……

Labi, ka man tik daudz iznāca, ka gandrīz vajadzīgo pusi samaksāt. Kā tas viss ies? Vai es dabūšu ko vēl redzēt? Vai pirks? Bet – Skrastiņš arī tur ieliek naudu, mazākais tā viņš saka. Tā tad cer kaut ko. Pēc Zariņa vārdiem – viņš, Zariņš, dara visu par velti un nekas neatmaksājas. Un viņš jau nu prot – šeftēt. Redzēsim.
Gribēju te – ko citu rakstīt, ne pļāpāt par to ar sevi. Bet – ar kuru citu?
Lasu Boll’u Esera kundzei vācu valodā daudz grāmatu. Patīk. Viņš daudz raksta 1. personā. Ar humoru.

Inese raksta, ka Dzidras akvarelis ‘Newcastle’ pārdota Kenam. Bija vērts to redzēt, kā toreiz šī glezna viņu apturēja gājienā (uz loo no viesību priekiem) un viņš apstājās, stāvēja, skatījās un stostījās – „tas ir, tā ir, tas ir, tā ir – Austrālija.” Kā par pieri dabūjis. Žēl ka šī glezna droši vien aizgāja – par neko. Mazākais – viņa būs mīlēta. Kā arvien ar Dzidras darbiem. Tos iekāro, apmīļo, izjautā un noliek pie malas – tie kam nav naudas, ne tik vien, cik to zemās cenas prasa.
Pasūtīts man – galdauts. Spilgtā krāsā. Izvilkumā? Hm?

Tagad, pirms grāmatas iznākšanas jāmoka un jāsūta vēl kādi darbi periodikai! Bet kādēļ ir sākušās – ‘radīšanas mokas’? Gribās rakstīt, vārdi grupējas, domas nāk – bet izteikt – bail no lasītāja. Un tas nav pareizi. Bail tādēļ, ka es nepazīstu viņu. (Neredzu īsti mērķi – un jāšauj). Jo ja publicē, tad nevar teikt lepno teicienu – ‘es rakstu tikai sev’, kaut gan tā būtu jābūt. Nu – tas jātur prātā, vienmēr jātur prātā – ka man nav nekādas daļas ar lasītāju. Lai gan arī – tas nav pareizi. Vajadzētu būt – dalīšanās priekam. Kā mūzikā. Tu spēlē pats sev, jo tu spēlē nezinot to, kā tu spēlēsi nākošo takti, kā tu nobeigsi, kādēļ tu tā spēlē (ja tu spēlē, kā dažreiz) un aiz to tomēr stāv cilvēks (vai Dievs tikai) uz ko tas izgāžas.

16. marts, svētdiena.

Vakar – Old Tot’a teātrī – pirmā abonementa luga ‘Chez Vous’ franču luga. – Uzvedums nesajūsmināja – lai gan, skaistas reālas (mazliet sirreālas) dekorācijas, pagraba telpa ar milzu akmeņu sienām, milzu durvīm, pērkons ārā. Interesants varbūt viss, pat spēle laba, bet mazliet pretīgs viss, izņemot dažās vietās – sievas atpūšas šūpolēs, un šūpolēs ar palagu aptinusies sieva, tad nāk vīrs.

Šodien mazliet palīdzēju dārzā Esera kdzei. Dūšīgi pakaplēju, izravēju („jau? Un nepieradis jau ātri piegurst”). Es jau visu malu biju iztīrījusi kad viņa iznāca un tad tiešām vairs nekas liels tur netika darīts. Ok. Saules dēļ, kustību dēļ. Bet rokas piegurst.
Ko darīt? Vai meklēties pēc iespējas – braukt prom?

19. marts trešdiena.

Tikko noskatījos filmu – King of Kings. Tomēr – aizkustina. Ienākot te savā istabā, pie sienas ieraudzīju savus trīs zīmējumus, un savādā kārtā tie šķita – daļa no Tā. No tā visa. Gars un viņa gara. Un žēl, ka tik maz padarīts. Iesākts tā kādreiz kā zīmējumā (kā šo divu zirgu galvas linogrebumā, un ‘nelaikā apraksts’ rakstos) tā rakstīšanā (nelaikā aprakts) ar savu, drosmi, ārpus gluži reālā – bet tad pamests. Saplacis? Vai es par daudz ‘publikas gaumei’ padevusies? Stāstiņus rakstu? Varbūt. Vai gars mierīgi klusi sācis iet pa taciņu? Jeb mācījies – kā katra aušošanās, lai cik īsta ir lieka. Ja nav ko protestēt… Bet – ir ko protestēt.

Šodien nosūtīju vienādas kartiņas (ar kukabaru Inesei, Malletiem, Applby [right– in Canada]) ļoti sausi. Steidzos.
Nevienas vēstule. Tik čeks. Biju George streetā – iepirkties.


23. marts, svētdiena.

Vakar Operas telpās – drāmas telpās, tas ir, operas namā – Old Tot’a izrāde – Pērs Gints. Patika, sevišķi pirmā daļa. Pats Pērs Gints viscauri ieguva manas simpātijas. Režisors – ‘Mēļu griešanas skatā’ – nē. Es domāju – tas nav pareizi, ja ir jānovēršas pretīgumā – mākslā ir jāvar skatīties visu laiku. Režijas trūkums bija arī Vancouveras izrādēs. Bet spoža un laba bija režija frančiem (arī angļi talkā) – Richard’a III. izrāde (Comedie Francaise). Richards dažbrīd bija īsti ‘pretīgs’, bet nekad ne nebaudāms. Vakar tās mēles griešanas varonis – banāls, savā riebīgumā. Varbūt es maldos. Bet mana izjūta ir tāda – ne mēles griešanas akts ir svarīgs (kas tur turpinājās) svarīgi ir tas ka mēli nogriež, tā tiek nogriezta... Te šķita otrādi. Lai nu kā, riebīgi tas bija – bet Rich.III. – vīri ķēdēs, sievas zem greznas rotas, kā zem smagām sakām – nebija riebīgi.

Gintā te bija daudz skaistu vietu. Pēdējais skats arī. Vājākā daļa vidū. Troļļu skats – nepatika – kā no citas operas. Troļļi – ņemti pārāk nopietni, ziemeļnieku mitos par tiem – tie tomēr gluži tik lieli varoņi nav – tas ir viņiem tik ļoti netic un tos ņem vairāk uz zoba. Kas visu iznesa bija Pērs Gints – aktieris un citi izlīdzināti skati. Solveiga – citur laba, savā dziesmā – bāla. Tomēr – kopā – nekas, kas paliktu prātā. Māte – ok.
Jāiet uz teātriem. Atdzīvojos vakar no šī muklāja te. Šodien patīrīju māju viss.

Gints, tāpat kā jau daudzi citi aktieri izrādēs, kas mani aizrauj, samirkšķināja acis lai atbrīvotos no mana skata – tas ir daudzi aktieri ir šo intensīvās skatīšanās skatu uztvēruši – daži ar to sadarbojas, daži, kā Gints – nobīstas. Sadarbības daži prasa tālāk – kā Estragons, Young Vic’ā – Young Vicā labi tanī balstījās arī ‘Look Back in Anger’ mazais aktieris lielā lomā un Regs Livermoors – Ensembl’ī, kādā Trojas skatā, man šķita – viņš sāks pavisam trakot savā komiskā lomā. (Livermoors tagad trako pa pasauli…) Modernajos, mazajos teātros tas ir neizbēgami, ka aktieru un skatītāju acis saskarās.

Austra izskatījās par vecu – gandrīz nesaprotama situācija. Kaut kā – tur tā lieta visa nebij tik ok. Turpretī – ar ‘tūristiem’ kalnā ok.


Diet (Austras prouved) 2 weeks
Drink minimum 5 pints fluid a day. Tea, coffee, must – black, no milk, sugar. No eating between meals. No salt, pepper etc. on food.

Breakfast each day: ½ grapfruit 1-2 eggs. Coffee (or tea)

Lunch 

Monday: Fresh fruit, any fruit. Eat as much as you like
Tuesday: Cold chicken, tomato, ½ grapefruit
Wednesday: 2 eggs, tomato, coffee
Thursday: lunch as Monday
Friday: 2 poached eggs, spinach, coffee
Saturday: lunch as Friday
Sunday: as Monday

Dinner 

Monday: 2 eggs, green salad, ½ grapefruit, 1 piece dry toast
Tuesday: Steak, tomato, lettuce, celery, cucumber, olives, coffee
Wednesday: 2 lamb chops, celery, cucumber, tomato, coffee
Thursday: 2 eggs, cottage cheese, shredded cabbage, 1 piece dry toast
Friday: Fish, mixed green salad,  ½ grapefruit , 1 piece dry toast
Saturday: Steak, celery, cucumber, tomato, coffee
Sunday: Chicken, tomato, carrot, cooked cabbage, grapefruit, coffee

Ar neilona (strips) aptamborē pakaramos – sākot ar garuma izmēru, 3 reiz taisni x atvaļus, tad taisni vien – tad atkal 3 x kā iepriekš – (tas labi aptinās, locas). Āķim apkārt plastika caurulīti uzvelk – pārgriezto iešķelto galus apsien.
Apakšā (ja grib) paliek piece of fine foam, apšuj ar atstātiem (tamborējot) neilona galiem.
Corduary overols –

Komm Morg. Vieder – liellopa gaļa un vistas gaļa jauc – izvāra, (izsutina + sīp.) samaļ, uzkarsē + labumi ja grib krējums, sviests – iepilda.
Toasti ar biezpienu un olu vidū. Notoastī vienu pusi, uzliek biezu kārtu ‘attaisīta’ bet ne ‘running’ biezp. Iesit olu vidū – (baltumu ne visu) un notoastī labi no virsas.
Var arī ar bakona gabaliņiem un sīpolu izjauktu biezpienu notoastīt. Var dot pie zupas.

Februāris 1975 (Ķikure/Kikure)

7. ferbruāris.

Aizvakar Dzidrai (5) nosūtīju vēstuli un čeku – £220. $395. Viņai tur vairāk vajaga kā man te. Ja tikai viņa to lietos sev.
Gribēju šodien sūtīt Inesei – visu cik vien man te tagad nevajaga – bet nav no viņas vēstules – gribēju vēl apmēram zināt – kā viņai iet, ko domā, vai brauks šurp.
Nauda būtu jāsūta tikai
1) ja viņai vajaga
2) ja te draudētu devaluation
3) ja Social Service man cutītu maksājumus redzot lielu summu kontā. Viņi prasa – cik man U.K. Šodien aizsūtīju atbildi – none! Nemierīgs prāts šīs naudas dēļ. Bet – does not matter what matter – tikai ja devaluation nāktu – derētu glābties. Protams arī Soc. Service – kā iestāstīsi ka nauda faktiski pieder maniem bērniem, ja tā ir manā kontā.
Manuskripti puslīdz salikti kopā. Pietiekami daudz. Sevišķi nodaļā ‘Mēs dzīvojām Wollongongā’! Tikai – daudz dzejas??

10. febr.

Uz augsta krasta, pie jūras – Austinmerē. Priekšpusdiena. Saule pēc nakts lietus. Silts. Gaiss dara labu ķermenim un garam. Gars – sašļucis.
Vakar biju pie Zariņiem, Engadīnē. Nix! Viņiem citi plāni. Viņš ir ieinteresēts savā karjerā – protams, izdod – autoru pirmās grāmatas. Tā viņa – slava. Un basta. Viņš bija pretī man uz vilcienu, un jau viņu ieraugot es jutu – velti braukts. Žēlojās par naudas trūkumu. Kad es teicu, ka ļaunākā gadījienā – maksāšu visu pati. Tad – „nav kas iespiestu, nezin kad viss būtu. Ejiet pie Tilta.” Kaut kā es uz kaut ko līdzīgu (nezin kādēļ?) biju gatavojusies – domāju iepriekš: noklausīšos (un patiesi – klausīšos) ko viņš teiks – un daudz nerunāšu, daudz netiepšos, nebrīnīšos etc. Cik varēju to darīju. Es nezinu – kas viņa aprēķinos ir? Freimanis bija gluži pretējās domās – visu varētu izkārtot, naudu, aizņēmumus, pat sarīkojumu un brauktu līdz pie Zariņiem apskatīt manuskriptus. Eglītis bija tā pa pusei drošs par iznākšanu sākumā, kļuva arvien cerīgāks tālāk runājot. Varēs. Varēs.

Bet te – jau iepriekš ir nolemts – noraidīt.
Vai vecs naids? Nezinu. Izturēšos mierīgi. Nezin vai pat kādam ko teikšu. Varbūt – jāpiezvana Freimanim. Bet ne tūlīt. Lai Zariņš rīkojās.
Ar Tiltu – ja tas ņemtu – būtu labi. Bet izskats grāmatai varbūt te labāks. Bet – who knows.
Varbūt jākārtojas ar Tiltu. Tad jāgatavo daži efektīgāki raksti vēl. Kādi?? Jādabū visi noraksti! Jāpārraksta, jāpatur kaut kādi noraksti. Ellišķīgi daudz tukša darba. Zariņš teica – varētu kādus pārfotografēt. Bet Engadīnē bija tāda atmosfaira, ka man netīkās šķirties ne no viena manuskripta.

Biju mierīga. Asākais mans tonis bija kad viņš teica (tā garlaikoti) „Nu atstājiet, ieskatīties, kāda tā kvalitāte?” Es teicu – „Jūs manu kvalitāti ziniet. Es domāju…” Ne Zariņš ir kvalitātes noteicējs, bez tam viņš neteica, ka kvalitāte varētu būt iemesls – jā vai nē iznākumam iespiešanai. Bet varbūt ir? O.K. Then – leave me alone.

Zariņa kundze atkal iegrieza, ka manas dzejas sūtītas toreiz mazajām grāmatelēm – nav ievērotas. „Nu varbūt tikai – jaunos autorus?” viņa žēlīgi piemetināja. Bet visa vidū, kad ar Zariņu jau lietas pagriezās it kā uz iespiešanas varbūtību – izteica žēlodamās – „Jā, un tad Zīverta lugas atkal paliks nezin cik ilgi…” Zīverta lugas ir viņa plānā arī. O.K.
Bija smagi. Patreiz vairs nē. Kāda kvalitāte Kovaļevskas 9 dolāru grāmatai? Vēsturiska. Latvijas laika gandrīz – ‘krējuma’ dzīve.

Šo to es arī varētu teikt, rakstīt, pieminēt. Viņas mīlētas vecrumba mūsu darbnīcā skaitījās – Antiņš, paglupais saimnieka dēls.
Mans ceļš vienmēr ir bijis – savrups. Arī Akadēmijā – uzslavas nāca no gudriem audzēkņiem, no profesoriem, publika pirka – tas viss ir noklusēts, nekad īsti (valodās) vērā neņemts. Iets – savs ceļš. Tāpat kā tagad.

Par Lucis kdzi te dzirdu visādas ‘labas’ lietas. Negribās viņu ne satikt ne uzņemties viņas māju uz kakla. Ne bez labas naudas, un to viņa negribēs. Varbūt otrādi. – Kam man tur līst. Klavieru tur nav. Ziema nāks. Nu manā caurumā ir maz iedvesmas. Bet – brīvība izteikties. Tā tagad nebij laika darīt. Tagad vēl būs jāturpina sēdēt, rakstīt pārrakstīt.
Saule aiz viegliem mākoņu bubulīšiem karsta. Naktī maz gulēju. Odi, suns. Atraidījums. Forget it!

No – D.S. Savage – The Poetry of Dylan Thomas –
„What Thomas, – what any poet – says is precisely what is contained in the exact number
and arrangement of words by which he says it.
A clear understanding of this obvious truth will prevent a lot of idle talk about ‘obscurity’.”
A fine clear definition what must be set before the ‘idiots’…
Un cik bieži to aizmirst, kad – lasītājs spokojās tuvumā.

18. febr. otrdiena. 1975.

Vēstule no Ineses, laba. Brauks (domā) šurp vasarā (tas ir – ziemā)! – 9 nedēļas Austrālijā. Gordons 5, protams, un arī Brians. Minotaurs laikam iet labi, tikai darba par daudz.

[Photo below: Gordon with painting and sculpture by Brian at the Minotaur]


22. febr. Sestdienas vakars, 11 p.m.

Līst ka šļakst aiz loga! Un man nezin kādēļ, ir liela labsajūta no tā, it kā protests pret kaut ko, šī līšana. Pret ko?
Freij kdze. atbrauca. Tomēr var parunāt.

Janvāris 1975 (Ķikure/Kikure)

1975 Australia 

1. janvāris, 1975.

Jaungada rīts. Piemācies, mazliet nolijis. Pēc sausuma – labi. Saule jau atkal spīd cauri mākoņiem.

              Lai Tev viegla sirds
              Lai Tev grūtums nespiež cilājot,
              Dzīves cēlos darba smagumus ceļot,
              Lai Tu gaismās smaidi,        
Gaismās dedzi
Sejās, mājās, kur eji.
Lai Tev viegla sirds
Kad Tev ceļš zem kājām
Spārnus rodi, spēkus atritinot...

––––––––––––––––––

Dzīve, tu aizbarikādē mani te, aiz jumtiem un sētām
Iežogo ar stundām un pusstundām
Pulksteni noliec blakām
Kā cietumsargu, kas staigā: klik, klak, klik, klak...

10. janv.

Nevaru aiziet gulēt – jo, atkal viena aizmesta diena. Tik karsts, ka domas nedarbojās.
Nepatika šausmīga nepatika pret visu ko varētu darīt – rakstīt.
Nosea? Jā.
Tomēr, ka visu saskaita kopā es jau kaut ko mēģināju darīt, no tā, kas jādara, izņemot rakstīt. Dienā gāju savu parasto gaitu, tikai bez jaunrades.

No rīta pirms septiņiem, saģērbos un paņēmu suni pie pavadas – iesim staigāt! Pāris lietus pilieni krīt, bet noturas. Apgājām lielāku apli kā parasti. Madi lec uz baložiem un ļoti nikni – uz kaķiem. Jāvalda visu laiku. Kalnā, jāiet būtu pāri plašajam laukumam, tur izskatās kā vecs cietoksnis, bet golfa spēlētāji kavē. Skaisti gaisi un ceļas liels vējš. Bet pirms lietus un vētras – tikām mājās.
Labi ka izgājām neapskatoties – cik tuvu vētra. Izstaigājāmies un vētra pārgāja pāri un apkārt.
Tad apkopu suni, (viņai kāda neliela ādas vaina) izmeklēju, ieziedu ar ziedi, izsukāju.
Aizgāju iepirkties

Tad piespiedu sevi aiziet (pa karsto sauli) izpeldēties. Tomēr ejot kaut arī zem saules, nekad nav tik mocoši, kā sēdēt zem jumta – te pēcpusdienas saulē sakarsušais ķieģeļu pagalms sviež visu karstumu mājas durvīs un logos. Caurvējš velk pa visām vaļējām durvīm, bet māja karsta, un tā līdz pāri pusnaktij, tikai uz rīta pusi jumti mazliet kļūst vēsāki – un tad saule ir atkal klāt.
Vajadzētu daudziem piezvanīt, bet sēdu un ‘domāju’.

15. janv. Cammeray’ā.

Leuzingeri atgriezās no ceļojuma agrāk kā cerēts. Esmu – mājās. Sajūta te gluži laba. Šī māja vēsāka. Ja tikai landlady neturpinās radio trokšņot, ko viņa pati nedzird... Bij pat ļoti labs gara stāvoklis tikko – tikai bailes no trokšņiem. (Žēlošanās sāksies kad nāks lieti. Un protams – ja suņi aiz loga sāks pa naktīm riet oposumu.)
Kad izrēķina – nopelnīju tur 100 dolārus. 70 naudā tur – 30 dol. lētāka īre te.
Rītu ielūdzu kanādiešus uz pusdienām – lunch – tas ir, Summit restorānā, Australian Squar’ā. Izdošu dolārus 20, but – I want to…

17. janv. 8.m.

Talking, talking, talking – it makes me really phisically sick. After breakfast – jau atpakaļ gultā, lasīt vai – ‘atpūsties’!! No kā? No kompānijas. Ieēdu arī vairāk, kā parasti un kafija.

Vakar Sumit’ā ēdām kā pigs. Sākumā redzēju – jānogaida, līdz viņi ieturas, tad varēs runāt, vest to sabiedrisko pusi – tāda reiz nepienāca, ēdiens bija visu laiku galvenais un viens uz otra kaudzēm. (Tur ir smorgasboard un siltais un kaudzēm un jūdzēm no visa, tas ierosina ēšanas orģiju.) Mēs ar AnaMa’u vēl ēdām galvenās maltītes, kad Hawards jau stūrē šķīvjus ar saldiem un kūkām. Tomēr – mazliet par ‘prastu’! Ēd un ēd – bet mazākais – ne visu uz reiz. Gandrīz vecais izteiciens bija īstā vietā – „ēd un proties”. Abiem viņiem nepatīk Austrālija. Abi – nekā īsti nezina par Austrāliju – uz jūrmalu neiet, peldēties, sauļoties neiet, uz operu tikai no ārpuses, uz teātriem nē, ārā no Sidnejas mežos un kalnos nē. Kas tad vēl paliek? Runā – ka nav interesanta pilsētas dzīve – Kings Cross’u nav izgājuši. Havards ir ceļojis apkārt diezgan, arī te bijis divās pilsētās – Melburnā arī. Bet – it kā bez īstām acīm. Opālus nopirka divus. Nu to viņš zināja kur jāmeklē – es to mazo veikaliņu nekad nebiju ievērojusi, nezināju arī to, kur dabū labi slīpētus opālus bez muitas – ja ceļo prom. Opāli man ir interesējuši – aizbraukt uz opālu laukiem un parakāties pa zemi. Bet tur simtiem ļaužu dzīvojot virsū tagad nedēļām un mēnešiem, tā vairs nav brīvā dabā opāļošana. Tā – ieskatījos ‘vienkāršajā cilvēkā’ un nekas pievilcīgs tas nav. Cik labi ir ar Inesi iet, ceļot, būt out – kas jūsmo, redz, atrod. Es jau domāju sevi par smagu – bet kur nu šie te! Pateicās gan sirsnīgi un jūsmīgi, jau pa ēšanas laiku vairāk reizes. Viņi patiesi izpriecājās, tikai ar Havarda stilu tas viss iznāca mazliet jocīgi – ēdienu pilnie šķīvji bija jātur klēpī, jo galdiņš bija nokrauts jau divkārtīgi. Nu – abi labi ēdēji. Havards liels un plecīgs, Annmay – lielākā un resnākā jaunā sieviete uz visa kuģa.
Kaut kā ne iegūts, bet izpostīts mazais atbrīvošanās no pienākumiem brīdis te atbraucot mājās. Un te atkal – tas dull dull, lai arī tik skaļš.

Viens putns (kaimiņu putnu saimniecībā, viņa simts būros krūmu vidu) ļoti skaisti, maigi dūdo. Monotoni, paklusi, nenotverama melodija, ļoti labsirdīgi. Reiz prasīju Ess. kdzei kas tas varētu būt? Viņa domā – kāds meža balodis. Ja tā, tas ir pavisam cits meža balodis, kā mūsējie – baloži rūc, šis dzied, dūdo. Brucis būtu labākais kaimiņš ar saviem putniem, ja viņš neturētu tos divus ķīniešu suņus, kvekšus. Viņu riešana, kad posums naktī karājas kokā aiz mana loga, skan kā sitieni pa tukšiem podiem, savādi dobja, metāliska skaņa neticami ilga.

Svētdiena 19. janv. 1975.

Es ciešu – kā zobu sāpes šo apkārtni. Bondi no suņa bij grūt – un no tā, ka – jābūt uz vietas.
Te – no cilv. + suņa un no tā, ka šī vieta nav mana, bet tas labosies.
Anyway – gribēju tik to pateikt – Vakar Havards aizlidoja uz Kanādu. Biju viņiem solījusies iet izvadīt. Iepriekš. vakarā domāju – nekādā ziņā neiešu.

Vakar rītā pamodos labi izgulējusies, ar sajūtu – brīva, gribētu kaut kur iet! Nu – eji uz šiem, uz lidlauku utt. Un es cēlos un ātri sataisījos ar brīvo sajūtu – es aizeju – prieka dēļ. Mazliet (un diezgan daudz) šo sajūtu izpostīja mana ‘posta dzeguze’ ar drebelīgu sarunu par manu pieprasīto dīvānu. OK. Es vairs pilnīgi neatraisījos – piedzīvojuma brīvai izjūtai – tomēr kaut cik saņēmos un nodzīvoju labā gara stāvoklī ar Ann Maju – visu izdarīšanu. Aizbraucu uz lidlauku kopā ar Annamaju viņu izvadīt. Pēc tam ar Annamay – trīs stundas klaiņojām pa botānisko dārzu līdz 2-3 pēc.pusd.
Viņi – tomēr laikam – tuvi, kaut vai uz momentu. Gulbas biedri…

Es mazliet salu. Šodien pavēss. Dabūšu te – couch – tad un viss jāsagādā – bildes, paklājs kāds spilvens – lai, ja te palieku ziemu varu pārciest kaut kā. Tagad jau – Luces aicinājums liekas varbūt pieņemams, ja maksātu man arī…

Decembris 1974 (Ķikure/Kikure)

{No date – beginning new notebook}

[about Chelmsford]

Šī pilsētiņa man ienāk prātā lēkmēm, kā zobu sāpes, kad uzkož ko asi, tās sākās.
Tad es pie viņas, tālumā sniedzos kā pie nogrimuša kuģa — tur viņa visa ir ar savām ielām, ieliņām, parkiem, gulbjiem, kas nekad īsti mani neiepriecināja. Bet viņus nevar izslēgt no upes līkumiem caur parku, arī atmiņās nē. Viņi tur ir, peld gozās, kāpj krastā piemētā krastu ar baltām spalvām. Un dažreiz viņi ir jāapbrīno, tomēr viņu baltums un dzīvais miers uz tumšās ūdens virsmas ir kāds apliecinājums, solījums… Kam? Kaut kam, ko gaida, kam dzīvo, kam tic, tik kas, kad kā? Blāzma kas izgaist. Un tomēr, tomēr…

Šī pilsētiņa atsniedzas no tāluma kā lapu un zaru tīkls, ar maigumu, dzīvību, valgu dzīvinošu pieskārienu. Zari un lapas, galotnes. Pumpuri kas raisās, izsēj, izklāj zaļumu caurspīdīgu, vieglu, kas soļiem liek dejot, lapas kas sakļaujas vēlāk, tumšās, zaļoksnējās galotnēs, lapas kas pēkšņi krīt pie kājām, laižas lēnām brūnas, sausas, acis vēl tveras zaļumā, augšā, zaros, kas vēl pilni vasaras, bet brūnās lapas krīt un krīt, ar katru rītu vairāk un ir zināms — jāsteidzas, jāsteidzas, jādod, jādod ja vēl laiks.

Atmiņas iemet te vienā te otrā brīdī, te vienā te otrā vietā — pirmais pērkoņa lietus šalc galotnēs, plūst straumēs pār sejām, pār ielas akmeņiem, sirds atdod visu visu, kas tai ir.

————–

Es sēdēju mašīnā priekšējā sēdeklī, lai labi redzētu jauno apkārtni, citu pasaules daļu, kur es biju pirmo reizi. Nu dzīvoju jau pāris mēnešus. Brauciens šķita [..]is. Viss apkārt nedzīvs, bez gaismas. Bija nakts, bet uguņu bija diezgan, visapkārt. Pasauli varēja redzēt, bet tas nelīdzēja. Tā bija man tik sveša, ka tā nebija ne pasaule ne dzīve. Es biju iespiesta kaut kur ārpus tā, kas bija dzīve un pasaule. Brauciens mani neielīksmināja. Parasti braukšana, kustība, lai kāda mani noskaņo laimīgi, īsā brīdī. Te brauciens bija beigts. Es biju iespiesta nedzīvā, bezelpas maisā. Miru. Un neviens to nezināja un nevienam nebija par to daļas. Tā tam bija jābūt, pēc visu notikumu loģikas. Tas bija dabīgi. Bet es gribēju — līst ārā no šī maisa. Es iedomājos, ar visu iedomas spēku, ka es esmu atpakaļ tur, kur es dzīvoju pirms pāris mēnešiem — citā zemē, citā pasaules daļā. Es iedomājos tik stipri, ka ielas, ceļi, ugunis, tumsa un gaisma man pievienojās, padevās, deva ilūziju tās vietas atveidu, kuru es vēlējos redzēt. Kaut kas atdzīvojās manī, uzmanība, vēlēšanās, tad ļoti stipras atpakaļ ilgas, varbūt ne tik daudz vēlēšanās patiesi tur būt, kā apmierinājums, ka tā vieta kaut kur eksistē un kaut kādā veidā vēl ir varbūt vēl saistīta ar šejieni. Apkārtnes īstās īpatnības pa brīžam izjauca manu iedomu; pa brīžam to atjaunoja ar līdzību. Mierinājums bija vājš, bet es biju sevi izkustinājusi no nedzīvā stāvokļa. Bija mazliet labāk.

Tādi bija mani pirmie izbraucieni svešajā vietā, kur man bija jādzīvo, nezināmu laiku. Varbūt pavisam. Ceļošanas, pasaules izpētīšanas prieks bija zudis, noslēpts varbūt tikai, no tā, ka man vairs tur atpakaļ nebija māju. Un es te nebiju tikai ciemos. Te man bija jādzīvo. Bet kādi bija mani spēki iegūt, iekārot šo vietu?

Kad pirmo reizi es stāvēju jaunās pilsētiņas ielā, likās es gandrīz izkliedzu — “Kā lai es iesāku tagad? Es esmu te, bet kur ir mani 20 gadi?” Bet tā bija tikai mēma doma, kas uzpeldēja virspusē, gandrīz taustāma. Tad idiotiski padevos kādai pusdomai, kas zina — varbūt vēl kaut kas palicis. Un gāju tālāk. Pēc 20 gadiem biju atgriezusies kādā vietā, gandrīz kā visa sākuma vietā, un man nebija nekā cita līdz, tikai savs ķermenis, pār kuru gājuši 20 gadi. Es saņēmu darbu. Tas gadījās brīnum viegli.

Es gāju uz darbu agrās pēcpusdienās un nācu mājās tumsā. Darbs bija sauktā pilsētas kultūras centrā. Blakus pilsētas bibliotēkai kādā zemā pagaidu celtnē ar daudz gaiteņiem un mazām, mājīgām istabām, kas ar klusiem logiem raudzījās uz lielu, vecu dārzu. Tālāk pāri tam pacēlās viadukts, pa kuru visu dienu nāca un gāja vilcieni uz Londonu. Dominēja dārzs ar mieru un klusumu. Vilcieni bija tik attālu, ka to troksnis un dūmi te neatsniedzās, tie izskatījās vairāk kā spēļu vilcieniņi. Kad dažas lokomotīves turp un šurp skrēja svilpdamas vienas, bez vagoniem, mana darba kolēga teica: “…Pazudis. Skrien un meklē…”
“Ko?”
“Savu — pajūgu.”

Pulksten piecos un 10 m. pēc vienmēr nāca divi gari vilcieni no Londonas ar ļaudīm, kas strādāja Londonā. Mūsu darbs beidzās ceturksni pēc pieciem. Bija labi sēdēt mierīgi līdz darba beigām un mierīgi iet caur parku mājās. Nebija jāķer neviens satiksmes līdzeklis. Bet varbūt bija mazliet vientuļi. Bija labs dažas nedēļas šis miers. Dārzā veco ābeļu un bumbēru zaros sēdēja visu dienu viens, divi, vai trīs lieli melni putni. Kraukļi? Apmēram.

Nekustīgi tie sēdēja zaros. Ziemas gaisma pār viņiem klusumā plūda un ja sāka skatīties ilgi, vērās nesaprotama un tomēr pazīstama pasaku — simfonija? Pieredzētais? Neatrastais? Putni brīžam laiski pacēlās spārnos, aplidoja īsu apli un iegula citā vai tai pašā kokā. Sēdēja atkal.
“Tas ir plūmju koks,” man darba biedrene teica.”
“Tā ir ābele.”
“Tas ir ķirsis, varbūt. Liekas ķirsis. Redzēsiet pavasarī.”
Putni sēdēja, gaidīja ko? Pavasari? Vai tikai sēdēja? Snauda? Baudīja mieru? Gaismu? Saboza spalvas pret aukstumu? Jutās labi atspiedušies uzguļus koka stumbriem?

Man likās, es 20 gadus nebiju redzējusi putnus sēžam kokos. Varbūt es biju. Putni ziemā sēž zaros citādi kā vasarā. Viņu sēdēšana izkausēja 20 gadus kā ledu loga rūtī, un es raudzījos izmazgātām acīm…

Es redzēju, kā dārzs vērtīsies baltos un dzeltenos ziedos. Tas vēl nāks, bet pirms tam bija jāizjūt, jāizdzīvo šī ilgā, mierīgā putnu sēdēšana ziemā. Tur aiz zariem, aiz gaismām, aiz ziemas miglas debesīm, kas vakaros ieplīsa dažreiz krāsainās svītrās un laukumos, tur kaut kas bija, ko nevarēja īsti aizsniegt, bet kas tomēr bija un aizskāra ar savu tuvumu.

Mūsu telpa parasti bija pārkurināta un pieelpota. Viņi visi te bija tik jūtīgi pret aukstumu. Es pusslepus, kad darba kolēgas izgāja, atgrūdu logu. Savādi, ka es nācu no dienvidu zemes, bet man vajadzēja vairāk aukstā gaisa. Varbūt tikai svaiga, asa gaisa.

Es domāju — kā tas bija senāk, kad ziemas vakaros ģimene un draugi. kaimiņi, viss pulks sanāca sakurinātās istabās, trieca stundām, gaisa pietika. Tam piemaisījās tabakas dūmi, slapju, sniegainu apavu ādas un vilnas drēbju izgarojumi — bet gaisa netrūka. Tas šķita labs, dzīvs. Varbūt uguns krāsnī un ogles to šķīstīja. Es necietu elektrisko sildītāju, bet pavisam bez tā nevarēja iztikt, sala kājas.

Bondi, 11 dec. 1974.

Pēc pusstundas šīs mājas īpašnieks aizbrauks un es te būšu ‘mājas pārzine’ 6 nedēļas, kopā ar suni ‘Madi’. Sunene vakar bija ļoti bēdīga, kad saimnieks kādu laiku bija prom. Cerams – mums ies labi.
Miers. Vientulība. Netraucētība. Un neesi ieslēgts vienā telpā. Tā tikai iedoma, ka tā ir labāk, bet tā ir, esmu radusi dzīvot dzīvoklī, mājā, bet ne vienā istabā. Ceru, ka šis suns nebūs tāds pests, (smirdīgs, uzbāzīgs, skaļš) kā tie tur, kur vēl palīdz arī divi tādi ar riešanu no kaimiņu dārza, aiz loga. Kā tur būs vēlāk – nezinu. Tā ir māja kuras sienas un grīdas kož ar kādu mūžīgu aukstumu vai mitrumu. Sūdzības, sūdzības!… Šuju ‘sedziņas’. Tas ir tik viegli. Bail pat tam padoties – mechāniskam darbam – slinkumam.

Saimnieks prom. Desmit minūtes iepriekš domāju, ka es nokritīšu no prieka un atsvabinājuma, ka beidzot, pēc mēnešiem (tāda sajūta) es būšu viena – bet – suns nu pienāk un prasa manas draudzības! Bet – tas labi. Vakar viņš mani ignorēja. Ak, Dievs, viņš ir smalkjūtīgāks un gudrāks kā es! Viņš, tas ir viņa, gulēja brīdi istabas sienmalī, ar galvu skumīgi uz ķepām, kad saimnieks aizbrauca. Tad viņa pacēlās un lēni pienāca pie manis (kur es sēdēju pie galda), pielika galvu maniem ceļiem. Tas bija tik pat kā viņa to vārdiem pateiktu – tagad – mums jādzīvo kopā. Es viņu neapsveicu diezgan silti, itkā baidoties izrādīt savas saimnieka, īpašnieka tiesības, it kā respektējot viņas bēdas – un viņa aizgāja atkal sāņus. (Vai man vairs viņas draudzības nav?) Pavisam trakas lietas!

Svētdiena, 15. dec.

Aizvakar te bija Ida. (Šīs mājas īpašnieki ir viņas tuvi draugi, šveicieši. Ida mani ieteica viņiem par mājas pārzini, kamēr viņi būs ārzemēs.) Ida aizveda uz jūru. Jūra te apmēram 20 min, ko iet.
Vakar bija Freiji ar vīna pudeli, apsveikt mani te jaunā vietā, darbā. Kliedzu, runāju. Vakar, šodien – gāju uz jūru, peldējos.

Otrie Ziemsvētki, 26. dec.

Daudz kas bijis: Freiji ciemos.
Kuģa paziņas AnnaMay un Havards bija ciemos. Eju peldēties šad tad.
Vienu stāstu uzmocīju – tas ir – vairāk tikai pārmocīju, no reiz uzrakstītā, bet tomēr – liekas puslīdz nobeidzu, bet vēl jāpārraksta stāsts ‘koks un cilvēki’. Rakstīju otru (vairāk atmiņas) – āboli Anglijā. Jāturpina. Pazudis, vai kaut kur (Cammerjā?) atstāts pirmais uzmetums, žēl, nevaru īsti strādāt – jāvar.

Tad vakar te bija – dinner party. Piecas vecas sievas un Ida un es (pusvecas).
Viena – līku muguru, pastīva – apm. manā žirgtumā citādā ziņā –
Viena – slima, garīgi arī – mixed up.
Viena igauniete – 40 gadi Austrālijā, skaidra, mīļa pusakla. Viņa var redzēt tikai ar vienu aci un tikai ja pieliek ļoti tuvu. Mēs izgājām dārzā un viņa apskatīja – aptaustīja visas lapas un ziedus. Paņēma saujā piepenes ziedus – „cik jaukas, cik skaistas”…
Citādi tā bija trokšņaina un jautra partija, ēdām, dzērām, smējāmies, kā īsti cilvēki – bet tikai cilvēku atliekas – jeb nē?
Ida laikam apmierināta ar savu svētku rīkošanu, salika kūkas ledusskapī – sanākšot vēl kopā jaunā gadā.

Šodien iznācu nogūlos pagalmā uz ķieģeļu bruģa kur dīgst cauri zāle. Te tīrs, varbūt vēl jānolaista. Man vajaga nogulties, iekļauties, ieiet, iedzīvot – zālē, zemē, debesī, tad es varu justies labi.

Novembris 1974 (Ķikure/Kikure)

17. novembris, 1974.

Esmu jau gandrīz vienu mēnesi Austrālijā. Cammeray (Sydney).
Ir bijis grūt – esmu nogurusi pēc šī mēneša – dzīvot te – ar suņiem, kaķiem, austr. vēju, maz gaismas, kopā ar citiem – bet dienas, darba dienas ir manas, pa dienu. Un jāurbjas sevī, savās piezīmēs – jāurbjas un jāstrādā, no bijušā. Ar pension bij trouble – nu tas pāri. Nauda no Anglijas klāt – liekas visa un tas ir labi.

Daudzi (nu vairums) cilvēki apsveic mani ļoti sirsnīgi un pie tiem jātveras. Ir arī iespējams sākt it kā no jauna – izvēlēties ar ko saieties. Zariņi – laipni – jāpieņem tie, tiem no manis vairāk kā ‘rokdarbnieces’. Jāiztur nepatikšanas. Šodien iespēru, tiešām pat īsti nepagrūdu ar kāju, kaķi un Ess. kundze nobēdājās aiz durvīm par to – izgāju atvainot sevi un jūtos labi. Atradu – ka ir jārunā, jāaizstāv sevi ar atvainošanos, izskaidrošanos – un jādara tas biežāk. Citādi ir ciešanas un citi vēlāk ‘kāpj uz galvas’.

Satiku šodien Birst. kundzi [left] – varbūt ‘spēlēju’ – vairāk aizkustinājuma? Varbūt nē? Viņa izskatījās happy – un tas ir galvenais. Viņa izskatījās ļoti labi. Jādomā tad tikai par sevi un maniem bērniem.
Wollong. dāmas – atkal visas laipnas – lai gan aiz muguras – lādas. Lai. Es nelīdīšu. Man tur maz pa ceļam. Laima jauka, jā – bet tas arī viss. Beidzot – jāizmeklē atkal vairāk ar ko saieties. Un citiem – ‘nav jādod tel. numurs’. Lai liek mieru – jo, nav man laika. Jātur acis vaļā.
Biju asāka, kā agrāk, arī pie Zariņiem. Un – tas jādara, kas ir tas ir.


Bija Aina Zemdega – dzejniece no Kanādas te. Būs vēl rakastn. dienas. Viņa – ir dzejniece. Laba dzeja. Un – pēkšņi mana dzeja man atkal liekas dzeja – bet pēc Gailītes prasībām pēc vēl (un ka tas arī taisnība, ka tās ko viņai iedevu nav mana labākā dzeja). Tas tomēr mani ietrieca paškritikā kas ir jau bīstama, strupceļā, neziņā. Tomēr ‘pārstrādāju’ 4 dzej. vēl – un iedevu viņai. Tās tādas dzejas ko varēju kaut cik labprāt pārstrādāt – slīpēt.

Ir tādas – ko slīpēšana izjauc un tās palika dzīvas, mazākais dzīvākas ar Ainas Zemdegas dzejas lasīšanu. Ir jābūt pašapziņai, paļāvībai. Protams – nevar ‘gulēt uz lauriem’, nomodā jābūt – par katru vārdu – bet – arī jāļauj tam brīva vaļā. Zariņi abi diezgan dumji – bet cīnās dūšīgi.

Gailītei [right] trīcēja rokas lasot Zemd. dzeju un balss bij neskaidra – ceru labāku lasīšanu kad lasīs manu dzeju rakstn. dienās. Pati protams gribētu laisties lapās. Bet – varbūt būs jāsaņemas.
Nevaru te īsit atpūsties. Agrāk jāiet gulēt. Jāstrādā. Vēstules jāraksta editoriem. Lēnām tas iet.

18. nov.

‘Nelaba dūša’ – par vakardienas kaķi un visu te. Aizsūtīju vēstuli – Brianam. Neesmu uzsākusi neko. Gribētu būt citur. Kur? Gribētu vēstules, mazākais, vēstules no Dzidr. Ineses un vēl no kaut kā?…

Sakļaujies ap sevi
Kā saules mīlētājs zieds novakarē,
Kā pieskāriena dzelta mimozas lapa,
Ieslēdzies savos sirds kambaros,
Iededz tur kādas padzisušas ugunis. ut.t.u.t.t.
Piesien, pienaglo sevi
Pie sevis,
Atgriezies, kamēr tava čaula vēl gaida,
Vēl tās sienas plauktos 
Kāda domas sēkla, atziņas grauds
Zem laba nodoma vāka guļ. ut.t.ut.t.

59682
17 Chancer Rd.
G.B.
73672
51621
49657
55737
54145
60615
63041

Uz ceļa
Pret pusdienas sauli
– aizbrauca siena vezums
– ātru spēkratu rauts
Uzdvesa siena smaržu.

Septembris 1974 (Ķikure/Kikure)

7.9.1974

[Hike with Erna mum up Mount Baker to the edge of the glacier]


—————-

[Car trip from Mission to Long Beach, Vancouver Island, via Manning Park, ferry to Nanaimo. Then back to Vancouver to dock for Erna’s departure on the Arcadia for Australia. Took dog, camped.]

18. septembris, 1974. Svēt. Manning parkā.

Ceļā uz National parku.

Tu dāvā man puķes un kokus.
Upes ap ceļiem man vij
Lai mūžībā to vēl justu
Cik skaista šī zeme bij.
Tu klintis un akmeņus sildi
Ar savu elpu, lai tie
Mani maigi un draudzīgi gaida...

.

.

.

.

.

.

.

.

.


[24.09.1974.
Erna boarded Arcadia in Vancouver for Australia.
Photos: on board Arcadia]