1. jūlijs. 1975 otrdiena. 4.30 pm.
Skaista mierīga diena. Pusaizplīvurota saule. Vakar pateicu Esera kundzei – ka man jāiet prom. Šodien atbrīvots prāts. Tik citādi viegli bij iziet staigāt. Atnesu 2 papes kastes ko pakot grām. Kā būs citur? No kaut kā es atbrīvojos. No citāda domāšanas veida. Man jāsapņo brīvi.
Rītu Inese iebrauks. Tā tad tik tālu jau nodzīvots. Rita [right] un Co mani paņems un mēs brauksim uz lidlauku (lidostu?). OK. Kāja vēl nav gluži izlīdzinājusies. Tas sacietējums zem ādas it kā labāks, ne tik sāpīgs. – bet – mīl siltumu. Jāuzmana.
Jāsakopjas būs. Adu un adu Tālim zeķes. Arī lielas pāri noadīju, ko uzvilkt vakarā pēc staigāšanas šiem.
Šķiršanās. Pārmaiņas. Projām tālāk, tālāk iešana. Esera kundze uzdāvināja Daugavas gredzenu! Man kaut kas viņai jāatsūta no Kanādas. Vakar aizsūtīju koala lācīti Mallet Meganei. Aizsūtīju vēstuli arī K. Freimaņa kundzei. Un vēstuli A. Nicmanes kundzei.
5. jūlijs, sestdiena.
Pēdējais vakars te. Iznīcināju (saiņu smaguma dēļ) vienu ‘kladi’ piezīmju – no tā laika, kad atbraucu no pirmā pasaules ceļojuma un iekritu trakajā nesapratnē ar savu aizraušanos ar D. Ārprāts. Var teikt. Jā tuvu ārprātam.
Grāmata tik smagu vārdu pilna, ciešanu, cīņu, veltas sapīšanās savās domās nesaprašanas nenoskaidrotu attiecību dēļ ar kādu aizraušanos. Žēl bija mest prom – bet arī atbrīvošanās. Tomēr – tur bija daudz jūtu. Vai esmu nejūtīga tapusi? Vai neprotu, neuzdrošinos vairs jūtas izteikt? Tur tur vēl pāris vietās bija dziļi jūtu izplūdi un izteikti, pret Dzidru, Inesi.
Nē, es varbūt jūtu vēl tāpat. Varbūt mazāk izsaku. Un jūtos atbīdīta vairāk prom no viņu dzīves, no līdzdalības viņu dzīvē. Mana līdzdalība viņu dzīvē – abstraktāka.
Te šovakar ārā skaidrums debesīs, dažas melnas mākoņu strēles, tumša ciprese, krūmi – sēta un akmeņi maigi ielu lampu gaismā. Kā pirmo reiz to redzu – šķiroties. Esmu dzīvojusi te – nemīlot neko. Cīnoties ar naidu pret visu, esmu dzīvojusi kā – beigta.
Bet citādi nevarēju. Par daudz jau es devu no sevis visam un tādēļ nīdu vēl vairāk visu kas man neko nedod. Kā tālāk?
Inese teica tālrunī – „nevaru jau sagaidīt kad sāksim tur (Austras dzīvoklī divas vien) dzīvot”… Arī es nevaru sagaidīt. Bet es gaidu jau vairāk kā pusgadu, viņa vēl tikai dažas dienas svešās mājās.
Esmu garīgi exhousted – un fiziski arī. Nupat vakara dzestrums – uzdzen drebuļus. Visu dienu pēc vakarvakara pastaigas (arī izgāju ārā vakarā) cīnos ar coldu. Esmu nesaprotami vārīga. Ceru tur atlabt.
Labi bija vakara debesīs skatoties atcerēties just dzīvību, ciešanas un visu. Jāmēģina vēl – dzīvot. Jājūt. Jāatdzīvojas no šī garā pusgada!!!
Svētdiena {6.7.75} 7.30 am.
Diena skaidra! Suņu koncerts aiz loga iet pilnā spēkā.
Lai kur ņem dzīvokli – nenāc šurp atpakaļ!
Pie ‘dzīvnieku mīlētājiem’, Tu nevari līdzi turēt, kamēr Tavas ausis vēl dzird un prāts grib tvert pēc dzīves labākām lietām. Atceries arī ka dārzā bez zābakiem nevar spert ne soli…
7. jūlijs, pirmdiena.
Austras dzīvoklī. Tomēr citāds gaiss te, ne tik kodīgs mitrums un aukstums. Te ostas ūdeņi logos. Gaisma. Inese aizbrauca uz pilsētu, reervēt, pirkt kuģa biļeti. Es pagāju līdz šopīt. Piezvanīju ta Svirska kundzei. Nezin Andra telefonu.
No nakts atvīstoties,
No krēslas izbrienot
Rīta debesīs kā jaunā apsolīta zemē mostoties
Pār ūdeņiem un veciem jumtiem
Debesskrāpji skan savas balsis
Ar logu mirdzēšanu un ēnām Cits citam pretī sasaucoties
Kā prieka kliedziens
Kas neskar miesīgu ausi
Kā sašūpojiens stāvos, ko tik vēji jūt
Šais būtnēs varenās
Ir krāsains jūtams šeit esmes spēks
Kas pulsē pārmaiņu un atgriešanās ritmos:
Paisums – bēgums,
Diena – nakts,
No melna zaļā
Zaļais brūnā mainās zeme
Un zili sārtais kūsā debesīs
Smaids laistās bezgalībā,
Pār stikliem, cementu slīd un sīkas būtnes aizskar
Kas augšup neraugoties
Savās alās, ielas steigā virmot sāk
Ar spēku sīkstu, lepnu
Brūk, krīt un cieš – un ceļas, ceļas
Sniedzas ar kuģiem
Ūdeņos, debesīs.
Svētdiena, 20 jūlijs. Vakars 9.30.
Gordons un Brians [right] tūlīt nāks no lidlauka. Mūsu šeit dzīvošana ar Inesei vienām – izbeigsies. Tā nebija tik laba, kā iecerēta smagas un ilgas saaukstēšanās dēļ, kā man tā Inesei.
Pārlasu tulkoto Godo. Ne viss tik gluds, kā domāju. Liekas – daudz tomēr nepareizu vietu. Bez tam – oriģināli angļu un franču valodās ir tik dažādi, man beidzot pēc Latv. Teātra prasībām bija – jātulko no abiem. Sākumā lika turēties tikai pie franču orģināla, tas būtu bijis vieglāk līdz beigām. Manuprāt tas arī koncentrētāks, un savā īsākā izteiksmē poētiskāks, arī latviešu valodai – līdzīgāks. Veca lieta – vajag visu, no visa un labu. What to do with it?
Gaidu no jauna satikšanos ar veciem draugiem jaunā vietā.
Cīņai gatavojos. Kādēļ?
Lietas (apkārt) gaismas plūdos
Klusas, valdnieciskas stāv –
Dzīves, noslēpumu pilnas
Kā arvien tas lielu brīžu gaidās.
Ko tās zina, ko tās slēpj?
Viņu mieru mācīties man.
Nē, to brīnums tikai manas dzīves ziņa
Dzīve man, kas tām pāri plūst
Vai nākošo stundu laimi redzu
Gaismotos krēslos sēžam
Kā svētkos no pasakām iznākušu?
Draudot pamanu kaulus balojam
Dreijātās kājas slēptas zem siltiem sēdekļiem...
{page(s) missing?}
[Visiting the Blue Mountains, Inese, Ida, Erna]
Svētdiena, 27. jūlijs.
Viss pāri. Krēsla kājām bija taisnība – kauli balo zem sēdekļiem.
Ar Hidrofoili (kā latviski?) aizbraucām uz Manly jūrmalu, tomēr vēl auksts, ziemīgs. Atpakaļ ar kuģīti – pasakains skats ūdenī ar zēģēļlaivām (buru laivām) – ‘tauriņu apsēsta pilsēta’! saule mazliet skāra seju un es pamazām atkopjos, no operācijas, no visādām pārmaiņām. Visus cilvēkus ko atrodu – es arvien pazaudēju, daudzreiz pat nejaušību, ne apsvērumu dēļ. Brians jāpazaudē. Lai gan daļa no viņa paliek. Hermani – pazaudēju, ne cita – attāluma un neuzmanības dēļ pret ikdienišķiem šķēršļiem – tālruņa numura neuzrakstīšanas dēļ, paļaujoties uz atmiņu. Brians šķita svešs pēc atgriešanās. Neredzu cilvēku. To – vienkārši – nav.
[Photo: Erna in front. Behind L to R: Dzidra, Doreen Mumford, Gordon, Inese. Near Gosford.]