3. jūnijs, otrdiena. 1.20 pm.
Sēžu Marrickville slimnīcas gultā (jau dažas minūtes). Rītu man operēs vēnas labā kājā. (Vajadzēja to darīt gadus atpakaļ, ja ne cita, kājas izskata dēļ, tā arvien kādu centimetri piepampst.)
Wardā – 14 gultas.
Viena visu laiku jocīgi pļāpā – vaimanā.
Vilciens ar kuru braucu uz H. tilta ta stāvēja 40 minūtes un vilkās kā vēzis tālāk. Tad – te nebij taksīša – nācu kājām, bet kāda laipna jauna sieviņa ar 2 puikiņiem, man parādīja un atveda gandrīz līdz hospitālim.
Mājās – lāpījos, mazgājos – 2 dienas! Uztamborēju pončo – jo man nav bedjacket. Steidzu ļoti – taisīju ‘lieliem caurumiem’, lai ātrāk gatavs. Iznāca!
Nesaņēmu vakar vēstuli ne no Ineses ne Dzidras, kaut gan gaidīju no abām. Prāts tādēļ tāds skumīgs. Tagad labi ir tīrā gultā – ko es vairāk varu vēlēties! Patreiz man nesāp…
Ārā – silta, skaista diena, kā vasarā. Vakar naktī atkal suns rēja visu nakti un es ilgojos – būt prom no Cammerajas. Tur – apkārtne mani nomāc līdz nullei…
4.30 p.m. Had all the things done – shaved (both legs), painted, to show where the veins are bad, urine taken, blood pressure, doctors consultation, gave my signature for blood transfusion if necessary, and gave away to office 18 dollars of money and my bracelet.
So, I am preparing, and have been prepared – for an operation.
I wish I could speek to Inny and Dzid. – but that cannot be done. Very warm here.
4th of June.
Morning slept well – with a sleeping pill. But heart – leaps and leaps… I am longing to be in fresh air, outside. But – it is O.K. Saw my doctor, he thinks will be done fine. He seems to be a very good and beloved doctor. Old Dr. Gibson has done it for me.
The most funny view here: a lady constantly says – ma, ma, ma, ma, or ba, ba, ba, ba, (with little intervals like a dog when its learning) Something is very wrong with her, mostly – mentally. There comes a ‘little boy’ a male nurse (with long, black hair in a horsetail, plus a beard and a moustash – very thin. He is really amiable.) Now he is feeding breakfast to that woman, gives her spoonfuls of porridze, and as soon as she has an empty mouth she says again and again mamama, bababa. They call her – Mabel!
I think it is a great idea to have those ‘hairyones’ here to help the very sick women – to get at last the two different poles (the bad youth and the good oldies) – together!
In a couple of minutes time I may be called to the surgery room. My troubles do not seem to be big, comparing with other people illneses, only my heart does not seem to be as good as it was a year ago. I hope it is mostly of my situation here in Australia this year – a visitor in a strange, unloved, disturbing (and good really good) home, and of the awful troubble with my editor.
I try to keep going, hope to be well and better and happy and strong.
When I had shower this morning, I was pleased with my strong, fit looking body. Exept for some extra pounds – it is good, very good. Austras egg diet however (in Windsor) was not good for me. Better with bananas if I want to lose weight. I need milk. The pain in my shoulders and left arm especially, might be conneceted with my heart more than the cold.
Hope you are happy Tālis, Inese, Dzid, Clive Gordon etc etc etc. My younger, my older, my all!
7. jūnijs, sestdiena, 6 a.m.
Viss pāri. Šodien jāiet mājās. Bet galvas sāpes šorīt. Nu – tās tomēr sāk mazināties. Naktī salu mazliet. Bet – galvenais – man vajaga vairāk svaiga gaisa un kustības. To – atceries, mājās.
Te, pretējā sienā, augstu pie griestiem ir mazi logi – trīs logi un katrā pa trīs rūtis. Tie te guļot ilgāk, kļūtu ļoti svarīgi. Nupat nevaru acis no tiem novērst cik divi no tiem ir skaisti un mainās ik acumirkli – gaisma aust. Naktī tie tumši. Tumši. Un tu nedrīksti iet ārā no gultas. Un ja tev sāp, vai ja tev jāgaida operācija – jāgaida un jāgaida un rūtis ir tumšas, melnas. Un tad beidzot tās mainās, kļūst tumši zilas (no melnā), tad vizbuļu krāsā, tad vizuļo kā gaiši opāli, kā neaizmirstuļu zils ar rožainu, un zeltu – viens logs zilganāks – abi ar opāla zvīļojumu – un tad dienā viņi būs baltzili – kā vecam tēvam bij gredzenā akmens.
Vai arī tur būs mākoņu atēnas, lai gan cauri tiem īsti nevar redzēt – tie ir matt stikla, pret spožo rīta gaismu krāsas laužas, dalās, mainās. Citi logi ir pret otras mājas sienu – tur mūris tagad violets, vēlāk būs savā mūra krāsā – un vēl citi ir aizklāti no ārpuses ar kaut ko – un beigti. Bet neaizklātie – ir prieks. Camu raksta savā ‘Etranger’ā ka notiesātais skatās, meklē gaismu, debesu zilumu cietumu augstajā logā. Jā, tas ir viss kas mums paliek kad mēs tuvojamies, vai atrodamies pazušanas tuvumā – tikai šīs gaismas skaistums, kas nes, glabā, slēpj sevi un runā par visiem mūsu dzīves dārgumiem, jau reiz gūtiem, un vēl un vēl tikai kārotiem.
Atveras lielās durvis uz blakus telpu, priekštelpu – tur arī ir tādi pat trīs rūsu logi rindā – tikai – spožās saules pilni – kā ziedi. Bet ilgāk, tālāk viņos ir kāds nenovēršamības, dzīves likuma smagums. Darba un pienākumu nasta nāk līdz šai saules ziedu devai. Tikko sāpes te visiem pāri, kam tās ir pāri – mums jāceļas un jāiet dzīvot, ciest un strādāt. Cik labi tas ir un arī smagi.
Cik beigas, uz ko mēs visi ejam – ir smagas.
Mans dakteris liekas ir lielisks cilvēks un labs dakteris – siltums, cilvēcība, vienkāršība plūst no viņa. Spēks, palīdzība, iedrošinājums, dzird un runā patiesību, zināms – ja viņam nav jālieto glābēji daktera meli, kas galu galā ir patiesības ceļš, ceļš uz patiesību, kurā viņam jāvada.
10. jūnijs, otrdiena, 8 a.m.
Mājās jau no sestdienas. Viss – ok. (grūtākais operācijā bija bailes un neērta gulēšana uz operācijas galda, man likās ka es novelšos no tā. Sakarā, liekas ar to – vemšana. Injekcija mugurā – nepatīkama, bet arī – nepatīkamākais ir bailes.
Vakar biju (vakarā, aizvakar no rīta) siltā dušā, vakar varbūt par ilgu un karstu un naktī gandrīz apaukstējos – kājā ‘sāka vilkt’ reimatisms?
Šorīt jau biju zem aukstas dušas, vai mazākais aukstas norīvēšanās. Tā glābj no visādām apsaldēšanās sāpēm un reimatisma. No vakarvakara – kājā vēl tagad ‘knibinās aukstums’.
16 jūn. 1975. Pirmdiena (Queens birthday)
Esmu pilna ar žulti. Tā krājas un krājas, nepelnīti šai vietai. Es gaidu atbrīvošanu. Bet kad? Un – vai?
(17. jūn)
P. ielā.
18. jūnijs. nakts.
Šodien pienāca Ineses vēstule, būs 2 jūl. no rīta.
Gordons zvanījis Skrastiņam! Labi! Tas mani atvieglo! Nosūtīju Skrastiņam atlikušos am. $400. Atlika man bankā 6 dolāri! A!! Un – ha!
19. jūn. 1975.
Lietus. Miglaina smaga pasaule, man sāpēja galva no rīta. Tagad – ciešami labi. Pastaigāju mazliet pirms lietus, visa smagā debess, sāka līt leja.
Vāru zirņu zupu. Tā te tāda kā tradīcija. Nu mana kārta. Zupa šķiet būs garšīga. Gaļa varbūt cieta. Bet – ceru, arī laba. Weekends rītu klāt. Labi ka šo sest. nav jāiet uz Summit. (tas solīts G.k.) Rīt – uz dakteri. Kāja vēl – pumpa, sāpīga. Ne visai izskatīga. Otrā kājā vēnas sāk līst ārā ar joni.
20. jūnija nakts. Lietus.
Miris Kārlis Freimanis.
Grūt saprast.
Viņā vienā – vai puse no visiem tiem, kam man bija prieks rakstīt šo grāmatu – izdot, tas ir. Par vēlu es nāku ar visu. Lucis prasīja – raksti miniatūras. Tagad, kad tās varbūt drīz iznāks, viņa vairs nav. Kārlis Freimanis, kas mani vērtēja, apsvēra, atzina – viņš vairs te nav.
22. jūnijs, 1975 svētdiena.
Neviena klints vairs nav droša Mūžības vilnis auksts Mūs aizskalo, Kur aizvējš sauli saglabāja Nu ēnas pārsniedzas ar ziemas dvašu Pār saules stūri...