1975 Australia 

1. janvāris, 1975.

Jaungada rīts. Piemācies, mazliet nolijis. Pēc sausuma – labi. Saule jau atkal spīd cauri mākoņiem.

              Lai Tev viegla sirds
              Lai Tev grūtums nespiež cilājot,
              Dzīves cēlos darba smagumus ceļot,
              Lai Tu gaismās smaidi,        
Gaismās dedzi
Sejās, mājās, kur eji.
Lai Tev viegla sirds
Kad Tev ceļš zem kājām
Spārnus rodi, spēkus atritinot...

––––––––––––––––––

Dzīve, tu aizbarikādē mani te, aiz jumtiem un sētām
Iežogo ar stundām un pusstundām
Pulksteni noliec blakām
Kā cietumsargu, kas staigā: klik, klak, klik, klak...

10. janv.

Nevaru aiziet gulēt – jo, atkal viena aizmesta diena. Tik karsts, ka domas nedarbojās.
Nepatika šausmīga nepatika pret visu ko varētu darīt – rakstīt.
Nosea? Jā.
Tomēr, ka visu saskaita kopā es jau kaut ko mēģināju darīt, no tā, kas jādara, izņemot rakstīt. Dienā gāju savu parasto gaitu, tikai bez jaunrades.

No rīta pirms septiņiem, saģērbos un paņēmu suni pie pavadas – iesim staigāt! Pāris lietus pilieni krīt, bet noturas. Apgājām lielāku apli kā parasti. Madi lec uz baložiem un ļoti nikni – uz kaķiem. Jāvalda visu laiku. Kalnā, jāiet būtu pāri plašajam laukumam, tur izskatās kā vecs cietoksnis, bet golfa spēlētāji kavē. Skaisti gaisi un ceļas liels vējš. Bet pirms lietus un vētras – tikām mājās.
Labi ka izgājām neapskatoties – cik tuvu vētra. Izstaigājāmies un vētra pārgāja pāri un apkārt.
Tad apkopu suni, (viņai kāda neliela ādas vaina) izmeklēju, ieziedu ar ziedi, izsukāju.
Aizgāju iepirkties

Tad piespiedu sevi aiziet (pa karsto sauli) izpeldēties. Tomēr ejot kaut arī zem saules, nekad nav tik mocoši, kā sēdēt zem jumta – te pēcpusdienas saulē sakarsušais ķieģeļu pagalms sviež visu karstumu mājas durvīs un logos. Caurvējš velk pa visām vaļējām durvīm, bet māja karsta, un tā līdz pāri pusnaktij, tikai uz rīta pusi jumti mazliet kļūst vēsāki – un tad saule ir atkal klāt.
Vajadzētu daudziem piezvanīt, bet sēdu un ‘domāju’.

15. janv. Cammeray’ā.

Leuzingeri atgriezās no ceļojuma agrāk kā cerēts. Esmu – mājās. Sajūta te gluži laba. Šī māja vēsāka. Ja tikai landlady neturpinās radio trokšņot, ko viņa pati nedzird... Bij pat ļoti labs gara stāvoklis tikko – tikai bailes no trokšņiem. (Žēlošanās sāksies kad nāks lieti. Un protams – ja suņi aiz loga sāks pa naktīm riet oposumu.)
Kad izrēķina – nopelnīju tur 100 dolārus. 70 naudā tur – 30 dol. lētāka īre te.
Rītu ielūdzu kanādiešus uz pusdienām – lunch – tas ir, Summit restorānā, Australian Squar’ā. Izdošu dolārus 20, but – I want to…

17. janv. 8.m.

Talking, talking, talking – it makes me really phisically sick. After breakfast – jau atpakaļ gultā, lasīt vai – ‘atpūsties’!! No kā? No kompānijas. Ieēdu arī vairāk, kā parasti un kafija.

Vakar Sumit’ā ēdām kā pigs. Sākumā redzēju – jānogaida, līdz viņi ieturas, tad varēs runāt, vest to sabiedrisko pusi – tāda reiz nepienāca, ēdiens bija visu laiku galvenais un viens uz otra kaudzēm. (Tur ir smorgasboard un siltais un kaudzēm un jūdzēm no visa, tas ierosina ēšanas orģiju.) Mēs ar AnaMa’u vēl ēdām galvenās maltītes, kad Hawards jau stūrē šķīvjus ar saldiem un kūkām. Tomēr – mazliet par ‘prastu’! Ēd un ēd – bet mazākais – ne visu uz reiz. Gandrīz vecais izteiciens bija īstā vietā – „ēd un proties”. Abiem viņiem nepatīk Austrālija. Abi – nekā īsti nezina par Austrāliju – uz jūrmalu neiet, peldēties, sauļoties neiet, uz operu tikai no ārpuses, uz teātriem nē, ārā no Sidnejas mežos un kalnos nē. Kas tad vēl paliek? Runā – ka nav interesanta pilsētas dzīve – Kings Cross’u nav izgājuši. Havards ir ceļojis apkārt diezgan, arī te bijis divās pilsētās – Melburnā arī. Bet – it kā bez īstām acīm. Opālus nopirka divus. Nu to viņš zināja kur jāmeklē – es to mazo veikaliņu nekad nebiju ievērojusi, nezināju arī to, kur dabū labi slīpētus opālus bez muitas – ja ceļo prom. Opāli man ir interesējuši – aizbraukt uz opālu laukiem un parakāties pa zemi. Bet tur simtiem ļaužu dzīvojot virsū tagad nedēļām un mēnešiem, tā vairs nav brīvā dabā opāļošana. Tā – ieskatījos ‘vienkāršajā cilvēkā’ un nekas pievilcīgs tas nav. Cik labi ir ar Inesi iet, ceļot, būt out – kas jūsmo, redz, atrod. Es jau domāju sevi par smagu – bet kur nu šie te! Pateicās gan sirsnīgi un jūsmīgi, jau pa ēšanas laiku vairāk reizes. Viņi patiesi izpriecājās, tikai ar Havarda stilu tas viss iznāca mazliet jocīgi – ēdienu pilnie šķīvji bija jātur klēpī, jo galdiņš bija nokrauts jau divkārtīgi. Nu – abi labi ēdēji. Havards liels un plecīgs, Annmay – lielākā un resnākā jaunā sieviete uz visa kuģa.
Kaut kā ne iegūts, bet izpostīts mazais atbrīvošanās no pienākumiem brīdis te atbraucot mājās. Un te atkal – tas dull dull, lai arī tik skaļš.

Viens putns (kaimiņu putnu saimniecībā, viņa simts būros krūmu vidu) ļoti skaisti, maigi dūdo. Monotoni, paklusi, nenotverama melodija, ļoti labsirdīgi. Reiz prasīju Ess. kdzei kas tas varētu būt? Viņa domā – kāds meža balodis. Ja tā, tas ir pavisam cits meža balodis, kā mūsējie – baloži rūc, šis dzied, dūdo. Brucis būtu labākais kaimiņš ar saviem putniem, ja viņš neturētu tos divus ķīniešu suņus, kvekšus. Viņu riešana, kad posums naktī karājas kokā aiz mana loga, skan kā sitieni pa tukšiem podiem, savādi dobja, metāliska skaņa neticami ilga.

Svētdiena 19. janv. 1975.

Es ciešu – kā zobu sāpes šo apkārtni. Bondi no suņa bij grūt – un no tā, ka – jābūt uz vietas.
Te – no cilv. + suņa un no tā, ka šī vieta nav mana, bet tas labosies.
Anyway – gribēju tik to pateikt – Vakar Havards aizlidoja uz Kanādu. Biju viņiem solījusies iet izvadīt. Iepriekš. vakarā domāju – nekādā ziņā neiešu.

Vakar rītā pamodos labi izgulējusies, ar sajūtu – brīva, gribētu kaut kur iet! Nu – eji uz šiem, uz lidlauku utt. Un es cēlos un ātri sataisījos ar brīvo sajūtu – es aizeju – prieka dēļ. Mazliet (un diezgan daudz) šo sajūtu izpostīja mana ‘posta dzeguze’ ar drebelīgu sarunu par manu pieprasīto dīvānu. OK. Es vairs pilnīgi neatraisījos – piedzīvojuma brīvai izjūtai – tomēr kaut cik saņēmos un nodzīvoju labā gara stāvoklī ar Ann Maju – visu izdarīšanu. Aizbraucu uz lidlauku kopā ar Annamaju viņu izvadīt. Pēc tam ar Annamay – trīs stundas klaiņojām pa botānisko dārzu līdz 2-3 pēc.pusd.
Viņi – tomēr laikam – tuvi, kaut vai uz momentu. Gulbas biedri…

Es mazliet salu. Šodien pavēss. Dabūšu te – couch – tad un viss jāsagādā – bildes, paklājs kāds spilvens – lai, ja te palieku ziemu varu pārciest kaut kā. Tagad jau – Luces aicinājums liekas varbūt pieņemams, ja maksātu man arī…