7. ferbruāris.

Aizvakar Dzidrai (5) nosūtīju vēstuli un čeku – £220. $395. Viņai tur vairāk vajaga kā man te. Ja tikai viņa to lietos sev.
Gribēju šodien sūtīt Inesei – visu cik vien man te tagad nevajaga – bet nav no viņas vēstules – gribēju vēl apmēram zināt – kā viņai iet, ko domā, vai brauks šurp.
Nauda būtu jāsūta tikai
1) ja viņai vajaga
2) ja te draudētu devaluation
3) ja Social Service man cutītu maksājumus redzot lielu summu kontā. Viņi prasa – cik man U.K. Šodien aizsūtīju atbildi – none! Nemierīgs prāts šīs naudas dēļ. Bet – does not matter what matter – tikai ja devaluation nāktu – derētu glābties. Protams arī Soc. Service – kā iestāstīsi ka nauda faktiski pieder maniem bērniem, ja tā ir manā kontā.
Manuskripti puslīdz salikti kopā. Pietiekami daudz. Sevišķi nodaļā ‘Mēs dzīvojām Wollongongā’! Tikai – daudz dzejas??

10. febr.

Uz augsta krasta, pie jūras – Austinmerē. Priekšpusdiena. Saule pēc nakts lietus. Silts. Gaiss dara labu ķermenim un garam. Gars – sašļucis.
Vakar biju pie Zariņiem, Engadīnē. Nix! Viņiem citi plāni. Viņš ir ieinteresēts savā karjerā – protams, izdod – autoru pirmās grāmatas. Tā viņa – slava. Un basta. Viņš bija pretī man uz vilcienu, un jau viņu ieraugot es jutu – velti braukts. Žēlojās par naudas trūkumu. Kad es teicu, ka ļaunākā gadījienā – maksāšu visu pati. Tad – „nav kas iespiestu, nezin kad viss būtu. Ejiet pie Tilta.” Kaut kā es uz kaut ko līdzīgu (nezin kādēļ?) biju gatavojusies – domāju iepriekš: noklausīšos (un patiesi – klausīšos) ko viņš teiks – un daudz nerunāšu, daudz netiepšos, nebrīnīšos etc. Cik varēju to darīju. Es nezinu – kas viņa aprēķinos ir? Freimanis bija gluži pretējās domās – visu varētu izkārtot, naudu, aizņēmumus, pat sarīkojumu un brauktu līdz pie Zariņiem apskatīt manuskriptus. Eglītis bija tā pa pusei drošs par iznākšanu sākumā, kļuva arvien cerīgāks tālāk runājot. Varēs. Varēs.

Bet te – jau iepriekš ir nolemts – noraidīt.
Vai vecs naids? Nezinu. Izturēšos mierīgi. Nezin vai pat kādam ko teikšu. Varbūt – jāpiezvana Freimanim. Bet ne tūlīt. Lai Zariņš rīkojās.
Ar Tiltu – ja tas ņemtu – būtu labi. Bet izskats grāmatai varbūt te labāks. Bet – who knows.
Varbūt jākārtojas ar Tiltu. Tad jāgatavo daži efektīgāki raksti vēl. Kādi?? Jādabū visi noraksti! Jāpārraksta, jāpatur kaut kādi noraksti. Ellišķīgi daudz tukša darba. Zariņš teica – varētu kādus pārfotografēt. Bet Engadīnē bija tāda atmosfaira, ka man netīkās šķirties ne no viena manuskripta.

Biju mierīga. Asākais mans tonis bija kad viņš teica (tā garlaikoti) „Nu atstājiet, ieskatīties, kāda tā kvalitāte?” Es teicu – „Jūs manu kvalitāti ziniet. Es domāju…” Ne Zariņš ir kvalitātes noteicējs, bez tam viņš neteica, ka kvalitāte varētu būt iemesls – jā vai nē iznākumam iespiešanai. Bet varbūt ir? O.K. Then – leave me alone.

Zariņa kundze atkal iegrieza, ka manas dzejas sūtītas toreiz mazajām grāmatelēm – nav ievērotas. „Nu varbūt tikai – jaunos autorus?” viņa žēlīgi piemetināja. Bet visa vidū, kad ar Zariņu jau lietas pagriezās it kā uz iespiešanas varbūtību – izteica žēlodamās – „Jā, un tad Zīverta lugas atkal paliks nezin cik ilgi…” Zīverta lugas ir viņa plānā arī. O.K.
Bija smagi. Patreiz vairs nē. Kāda kvalitāte Kovaļevskas 9 dolāru grāmatai? Vēsturiska. Latvijas laika gandrīz – ‘krējuma’ dzīve.

Šo to es arī varētu teikt, rakstīt, pieminēt. Viņas mīlētas vecrumba mūsu darbnīcā skaitījās – Antiņš, paglupais saimnieka dēls.
Mans ceļš vienmēr ir bijis – savrups. Arī Akadēmijā – uzslavas nāca no gudriem audzēkņiem, no profesoriem, publika pirka – tas viss ir noklusēts, nekad īsti (valodās) vērā neņemts. Iets – savs ceļš. Tāpat kā tagad.

Par Lucis kdzi te dzirdu visādas ‘labas’ lietas. Negribās viņu ne satikt ne uzņemties viņas māju uz kakla. Ne bez labas naudas, un to viņa negribēs. Varbūt otrādi. – Kam man tur līst. Klavieru tur nav. Ziema nāks. Nu manā caurumā ir maz iedvesmas. Bet – brīvība izteikties. Tā tagad nebij laika darīt. Tagad vēl būs jāturpina sēdēt, rakstīt pārrakstīt.
Saule aiz viegliem mākoņu bubulīšiem karsta. Naktī maz gulēju. Odi, suns. Atraidījums. Forget it!

No – D.S. Savage – The Poetry of Dylan Thomas –
„What Thomas, – what any poet – says is precisely what is contained in the exact number
and arrangement of words by which he says it.
A clear understanding of this obvious truth will prevent a lot of idle talk about ‘obscurity’.”
A fine clear definition what must be set before the ‘idiots’…
Un cik bieži to aizmirst, kad – lasītājs spokojās tuvumā.

18. febr. otrdiena. 1975.

Vēstule no Ineses, laba. Brauks (domā) šurp vasarā (tas ir – ziemā)! – 9 nedēļas Austrālijā. Gordons 5, protams, un arī Brians. Minotaurs laikam iet labi, tikai darba par daudz.

[Photo below: Gordon with painting and sculpture by Brian at the Minotaur]

22. febr. Sestdienas vakars, 11 p.m.

Līst ka šļakst aiz loga! Un man nezin kādēļ, ir liela labsajūta no tā, it kā protests pret kaut ko, šī līšana. Pret ko?
Freij kdze. atbrauca. Tomēr var parunāt.