{No date – beginning new notebook}
[about Chelmsford]
Šī pilsētiņa man ienāk prātā lēkmēm, kā zobu sāpes, kad uzkož ko asi, tās sākās.
Tad es pie viņas, tālumā sniedzos kā pie nogrimuša kuģa — tur viņa visa ir ar savām ielām, ieliņām, parkiem, gulbjiem, kas nekad īsti mani neiepriecināja. Bet viņus nevar izslēgt no upes līkumiem caur parku, arī atmiņās nē. Viņi tur ir, peld gozās, kāpj krastā piemētā krastu ar baltām spalvām. Un dažreiz viņi ir jāapbrīno, tomēr viņu baltums un dzīvais miers uz tumšās ūdens virsmas ir kāds apliecinājums, solījums… Kam? Kaut kam, ko gaida, kam dzīvo, kam tic, tik kas, kad kā? Blāzma kas izgaist. Un tomēr, tomēr…
Šī pilsētiņa atsniedzas no tāluma kā lapu un zaru tīkls, ar maigumu, dzīvību, valgu dzīvinošu pieskārienu. Zari un lapas, galotnes. Pumpuri kas raisās, izsēj, izklāj zaļumu caurspīdīgu, vieglu, kas soļiem liek dejot, lapas kas sakļaujas vēlāk, tumšās, zaļoksnējās galotnēs, lapas kas pēkšņi krīt pie kājām, laižas lēnām brūnas, sausas, acis vēl tveras zaļumā, augšā, zaros, kas vēl pilni vasaras, bet brūnās lapas krīt un krīt, ar katru rītu vairāk un ir zināms — jāsteidzas, jāsteidzas, jādod, jādod ja vēl laiks.
Atmiņas iemet te vienā te otrā brīdī, te vienā te otrā vietā — pirmais pērkoņa lietus šalc galotnēs, plūst straumēs pār sejām, pār ielas akmeņiem, sirds atdod visu visu, kas tai ir.
————–
Es sēdēju mašīnā priekšējā sēdeklī, lai labi redzētu jauno apkārtni, citu pasaules daļu, kur es biju pirmo reizi. Nu dzīvoju jau pāris mēnešus. Brauciens šķita [..]is. Viss apkārt nedzīvs, bez gaismas. Bija nakts, bet uguņu bija diezgan, visapkārt. Pasauli varēja redzēt, bet tas nelīdzēja. Tā bija man tik sveša, ka tā nebija ne pasaule ne dzīve. Es biju iespiesta kaut kur ārpus tā, kas bija dzīve un pasaule. Brauciens mani neielīksmināja. Parasti braukšana, kustība, lai kāda mani noskaņo laimīgi, īsā brīdī. Te brauciens bija beigts. Es biju iespiesta nedzīvā, bezelpas maisā. Miru. Un neviens to nezināja un nevienam nebija par to daļas. Tā tam bija jābūt, pēc visu notikumu loģikas. Tas bija dabīgi. Bet es gribēju — līst ārā no šī maisa. Es iedomājos, ar visu iedomas spēku, ka es esmu atpakaļ tur, kur es dzīvoju pirms pāris mēnešiem — citā zemē, citā pasaules daļā. Es iedomājos tik stipri, ka ielas, ceļi, ugunis, tumsa un gaisma man pievienojās, padevās, deva ilūziju tās vietas atveidu, kuru es vēlējos redzēt. Kaut kas atdzīvojās manī, uzmanība, vēlēšanās, tad ļoti stipras atpakaļ ilgas, varbūt ne tik daudz vēlēšanās patiesi tur būt, kā apmierinājums, ka tā vieta kaut kur eksistē un kaut kādā veidā vēl ir varbūt vēl saistīta ar šejieni. Apkārtnes īstās īpatnības pa brīžam izjauca manu iedomu; pa brīžam to atjaunoja ar līdzību. Mierinājums bija vājš, bet es biju sevi izkustinājusi no nedzīvā stāvokļa. Bija mazliet labāk.
Tādi bija mani pirmie izbraucieni svešajā vietā, kur man bija jādzīvo, nezināmu laiku. Varbūt pavisam. Ceļošanas, pasaules izpētīšanas prieks bija zudis, noslēpts varbūt tikai, no tā, ka man vairs tur atpakaļ nebija māju. Un es te nebiju tikai ciemos. Te man bija jādzīvo. Bet kādi bija mani spēki iegūt, iekārot šo vietu?
Kad pirmo reizi es stāvēju jaunās pilsētiņas ielā, likās es gandrīz izkliedzu — “Kā lai es iesāku tagad? Es esmu te, bet kur ir mani 20 gadi?” Bet tā bija tikai mēma doma, kas uzpeldēja virspusē, gandrīz taustāma. Tad idiotiski padevos kādai pusdomai, kas zina — varbūt vēl kaut kas palicis. Un gāju tālāk. Pēc 20 gadiem biju atgriezusies kādā vietā, gandrīz kā visa sākuma vietā, un man nebija nekā cita līdz, tikai savs ķermenis, pār kuru gājuši 20 gadi. Es saņēmu darbu. Tas gadījās brīnum viegli.
Es gāju uz darbu agrās pēcpusdienās un nācu mājās tumsā. Darbs bija sauktā pilsētas kultūras centrā. Blakus pilsētas bibliotēkai kādā zemā pagaidu celtnē ar daudz gaiteņiem un mazām, mājīgām istabām, kas ar klusiem logiem raudzījās uz lielu, vecu dārzu. Tālāk pāri tam pacēlās viadukts, pa kuru visu dienu nāca un gāja vilcieni uz Londonu. Dominēja dārzs ar mieru un klusumu. Vilcieni bija tik attālu, ka to troksnis un dūmi te neatsniedzās, tie izskatījās vairāk kā spēļu vilcieniņi. Kad dažas lokomotīves turp un šurp skrēja svilpdamas vienas, bez vagoniem, mana darba kolēga teica: “…Pazudis. Skrien un meklē…”
“Ko?”
“Savu — pajūgu.”
Pulksten piecos un 10 m. pēc vienmēr nāca divi gari vilcieni no Londonas ar ļaudīm, kas strādāja Londonā. Mūsu darbs beidzās ceturksni pēc pieciem. Bija labi sēdēt mierīgi līdz darba beigām un mierīgi iet caur parku mājās. Nebija jāķer neviens satiksmes līdzeklis. Bet varbūt bija mazliet vientuļi. Bija labs dažas nedēļas šis miers. Dārzā veco ābeļu un bumbēru zaros sēdēja visu dienu viens, divi, vai trīs lieli melni putni. Kraukļi? Apmēram.
Nekustīgi tie sēdēja zaros. Ziemas gaisma pār viņiem klusumā plūda un ja sāka skatīties ilgi, vērās nesaprotama un tomēr pazīstama pasaku — simfonija? Pieredzētais? Neatrastais? Putni brīžam laiski pacēlās spārnos, aplidoja īsu apli un iegula citā vai tai pašā kokā. Sēdēja atkal.
“Tas ir plūmju koks,” man darba biedrene teica.”
“Tā ir ābele.”
“Tas ir ķirsis, varbūt. Liekas ķirsis. Redzēsiet pavasarī.”
Putni sēdēja, gaidīja ko? Pavasari? Vai tikai sēdēja? Snauda? Baudīja mieru? Gaismu? Saboza spalvas pret aukstumu? Jutās labi atspiedušies uzguļus koka stumbriem?
Man likās, es 20 gadus nebiju redzējusi putnus sēžam kokos. Varbūt es biju. Putni ziemā sēž zaros citādi kā vasarā. Viņu sēdēšana izkausēja 20 gadus kā ledu loga rūtī, un es raudzījos izmazgātām acīm…
Es redzēju, kā dārzs vērtīsies baltos un dzeltenos ziedos. Tas vēl nāks, bet pirms tam bija jāizjūt, jāizdzīvo šī ilgā, mierīgā putnu sēdēšana ziemā. Tur aiz zariem, aiz gaismām, aiz ziemas miglas debesīm, kas vakaros ieplīsa dažreiz krāsainās svītrās un laukumos, tur kaut kas bija, ko nevarēja īsti aizsniegt, bet kas tomēr bija un aizskāra ar savu tuvumu.
Mūsu telpa parasti bija pārkurināta un pieelpota. Viņi visi te bija tik jūtīgi pret aukstumu. Es pusslepus, kad darba kolēgas izgāja, atgrūdu logu. Savādi, ka es nācu no dienvidu zemes, bet man vajadzēja vairāk aukstā gaisa. Varbūt tikai svaiga, asa gaisa.
Es domāju — kā tas bija senāk, kad ziemas vakaros ģimene un draugi. kaimiņi, viss pulks sanāca sakurinātās istabās, trieca stundām, gaisa pietika. Tam piemaisījās tabakas dūmi, slapju, sniegainu apavu ādas un vilnas drēbju izgarojumi — bet gaisa netrūka. Tas šķita labs, dzīvs. Varbūt uguns krāsnī un ogles to šķīstīja. Es necietu elektrisko sildītāju, bet pavisam bez tā nevarēja iztikt, sala kājas.
Bondi, 11 dec. 1974.
Pēc pusstundas šīs mājas īpašnieks aizbrauks un es te būšu ‘mājas pārzine’ 6 nedēļas, kopā ar suni ‘Madi’. Sunene vakar bija ļoti bēdīga, kad saimnieks kādu laiku bija prom. Cerams – mums ies labi.
Miers. Vientulība. Netraucētība. Un neesi ieslēgts vienā telpā. Tā tikai iedoma, ka tā ir labāk, bet tā ir, esmu radusi dzīvot dzīvoklī, mājā, bet ne vienā istabā. Ceru, ka šis suns nebūs tāds pests, (smirdīgs, uzbāzīgs, skaļš) kā tie tur, kur vēl palīdz arī divi tādi ar riešanu no kaimiņu dārza, aiz loga. Kā tur būs vēlāk – nezinu. Tā ir māja kuras sienas un grīdas kož ar kādu mūžīgu aukstumu vai mitrumu. Sūdzības, sūdzības!… Šuju ‘sedziņas’. Tas ir tik viegli. Bail pat tam padoties – mechāniskam darbam – slinkumam.
Saimnieks prom. Desmit minūtes iepriekš domāju, ka es nokritīšu no prieka un atsvabinājuma, ka beidzot, pēc mēnešiem (tāda sajūta) es būšu viena – bet – suns nu pienāk un prasa manas draudzības! Bet – tas labi. Vakar viņš mani ignorēja. Ak, Dievs, viņš ir smalkjūtīgāks un gudrāks kā es! Viņš, tas ir viņa, gulēja brīdi istabas sienmalī, ar galvu skumīgi uz ķepām, kad saimnieks aizbrauca. Tad viņa pacēlās un lēni pienāca pie manis (kur es sēdēju pie galda), pielika galvu maniem ceļiem. Tas bija tik pat kā viņa to vārdiem pateiktu – tagad – mums jādzīvo kopā. Es viņu neapsveicu diezgan silti, itkā baidoties izrādīt savas saimnieka, īpašnieka tiesības, it kā respektējot viņas bēdas – un viņa aizgāja atkal sāņus. (Vai man vairs viņas draudzības nav?) Pavisam trakas lietas!
Svētdiena, 15. dec.
Aizvakar te bija Ida. (Šīs mājas īpašnieki ir viņas tuvi draugi, šveicieši. Ida mani ieteica viņiem par mājas pārzini, kamēr viņi būs ārzemēs.) Ida aizveda uz jūru. Jūra te apmēram 20 min, ko iet.
Vakar bija Freiji ar vīna pudeli, apsveikt mani te jaunā vietā, darbā. Kliedzu, runāju. Vakar, šodien – gāju uz jūru, peldējos.
Otrie Ziemsvētki, 26. dec.
Daudz kas bijis: Freiji ciemos.
Kuģa paziņas AnnaMay un Havards bija ciemos. Eju peldēties šad tad.
Vienu stāstu uzmocīju – tas ir – vairāk tikai pārmocīju, no reiz uzrakstītā, bet tomēr – liekas puslīdz nobeidzu, bet vēl jāpārraksta stāsts ‘koks un cilvēki’. Rakstīju otru (vairāk atmiņas) – āboli Anglijā. Jāturpina. Pazudis, vai kaut kur (Cammerjā?) atstāts pirmais uzmetums, žēl, nevaru īsti strādāt – jāvar.
Tad vakar te bija – dinner party. Piecas vecas sievas un Ida un es (pusvecas).
Viena – līku muguru, pastīva – apm. manā žirgtumā citādā ziņā –
Viena – slima, garīgi arī – mixed up.
Viena igauniete – 40 gadi Austrālijā, skaidra, mīļa pusakla. Viņa var redzēt tikai ar vienu aci un tikai ja pieliek ļoti tuvu. Mēs izgājām dārzā un viņa apskatīja – aptaustīja visas lapas un ziedus. Paņēma saujā piepenes ziedus – „cik jaukas, cik skaistas”…
Citādi tā bija trokšņaina un jautra partija, ēdām, dzērām, smējāmies, kā īsti cilvēki – bet tikai cilvēku atliekas – jeb nē?
Ida laikam apmierināta ar savu svētku rīkošanu, salika kūkas ledusskapī – sanākšot vēl kopā jaunā gadā.
Šodien iznācu nogūlos pagalmā uz ķieģeļu bruģa kur dīgst cauri zāle. Te tīrs, varbūt vēl jānolaista. Man vajaga nogulties, iekļauties, ieiet, iedzīvot – zālē, zemē, debesī, tad es varu justies labi.
