17. novembris, 1974.
Esmu jau gandrīz vienu mēnesi Austrālijā. Cammeray (Sydney).
Ir bijis grūt – esmu nogurusi pēc šī mēneša – dzīvot te – ar suņiem, kaķiem, austr. vēju, maz gaismas, kopā ar citiem – bet dienas, darba dienas ir manas, pa dienu. Un jāurbjas sevī, savās piezīmēs – jāurbjas un jāstrādā, no bijušā. Ar pension bij trouble – nu tas pāri. Nauda no Anglijas klāt – liekas visa un tas ir labi.
Daudzi (nu vairums) cilvēki apsveic mani ļoti sirsnīgi un pie tiem jātveras. Ir arī iespējams sākt it kā no jauna – izvēlēties ar ko saieties. Zariņi – laipni – jāpieņem tie, tiem no manis vairāk kā ‘rokdarbnieces’. Jāiztur nepatikšanas. Šodien iespēru, tiešām pat īsti nepagrūdu ar kāju, kaķi un Ess. kundze nobēdājās aiz durvīm par to – izgāju atvainot sevi un jūtos labi. Atradu – ka ir jārunā, jāaizstāv sevi ar atvainošanos, izskaidrošanos – un jādara tas biežāk. Citādi ir ciešanas un citi vēlāk ‘kāpj uz galvas’.
Satiku šodien Birst. kundzi [left] – varbūt ‘spēlēju’ – vairāk aizkustinājuma? Varbūt nē? Viņa izskatījās happy – un tas ir galvenais. Viņa izskatījās ļoti labi. Jādomā tad tikai par sevi un maniem bērniem.
Wollong. dāmas – atkal visas laipnas – lai gan aiz muguras – lādas. Lai. Es nelīdīšu. Man tur maz pa ceļam. Laima jauka, jā – bet tas arī viss. Beidzot – jāizmeklē atkal vairāk ar ko saieties. Un citiem – ‘nav jādod tel. numurs’. Lai liek mieru – jo, nav man laika. Jātur acis vaļā.
Biju asāka, kā agrāk, arī pie Zariņiem. Un – tas jādara, kas ir tas ir.
Bija Aina Zemdega – dzejniece no Kanādas te. Būs vēl rakastn. dienas. Viņa – ir dzejniece. Laba dzeja. Un – pēkšņi mana dzeja man atkal liekas dzeja – bet pēc Gailītes prasībām pēc vēl (un ka tas arī taisnība, ka tās ko viņai iedevu nav mana labākā dzeja). Tas tomēr mani ietrieca paškritikā kas ir jau bīstama, strupceļā, neziņā. Tomēr ‘pārstrādāju’ 4 dzej. vēl – un iedevu viņai. Tās tādas dzejas ko varēju kaut cik labprāt pārstrādāt – slīpēt.
Ir tādas – ko slīpēšana izjauc un tās palika dzīvas, mazākais dzīvākas ar Ainas Zemdegas dzejas lasīšanu. Ir jābūt pašapziņai, paļāvībai. Protams – nevar ‘gulēt uz lauriem’, nomodā jābūt – par katru vārdu – bet – arī jāļauj tam brīva vaļā. Zariņi abi diezgan dumji – bet cīnās dūšīgi.
Gailītei [right] trīcēja rokas lasot Zemd. dzeju un balss bij neskaidra – ceru labāku lasīšanu kad lasīs manu dzeju rakstn. dienās. Pati protams gribētu laisties lapās. Bet – varbūt būs jāsaņemas.
Nevaru te īsit atpūsties. Agrāk jāiet gulēt. Jāstrādā. Vēstules jāraksta editoriem. Lēnām tas iet.
18. nov.
‘Nelaba dūša’ – par vakardienas kaķi un visu te. Aizsūtīju vēstuli – Brianam. Neesmu uzsākusi neko. Gribētu būt citur. Kur? Gribētu vēstules, mazākais, vēstules no Dzidr. Ineses un vēl no kaut kā?…
Sakļaujies ap sevi Kā saules mīlētājs zieds novakarē, Kā pieskāriena dzelta mimozas lapa, Ieslēdzies savos sirds kambaros, Iededz tur kādas padzisušas ugunis. ut.t.u.t.t. Piesien, pienaglo sevi Pie sevis, Atgriezies, kamēr tava čaula vēl gaida, Vēl tās sienas plauktos Kāda domas sēkla, atziņas grauds Zem laba nodoma vāka guļ. ut.t.ut.t.
59682
17 Chancer Rd.
G.B.
73672
51621
49657
55737
54145
60615
63041
Uz ceļa Pret pusdienas sauli – aizbrauca siena vezums – ātru spēkratu rauts Uzdvesa siena smaržu.



