Vēla vasara
Ar siena smaržu vasara
Iet steidzīgi, iet – lēnām
Daudz saldas ziņas nākdama
No stundām šīm un – savām.
Nāk pretī balti mākonīši
Un pašķiras un stājas
Skar rokas, atrod, sadodas
Deg dadžains nemiers kāpās.
Ar siena smaržu vakarā
Dārzs siltās dvašās sildās
Zem mēness sejas iesarkanās
Tur augusts augļos pildās.
–––––––––––––––––––––––––
Bij skaistas debesis šovakar.
Skatījos logā uz tām –
Šai četrstūrīšu – rūšu logā
Uz debesīm ar mākoņu strēlēm
Zilām tumšām uz gaišās
Nakts tuvuma debess un
Pāris rožainām strēlēm
Kas drīz dzisīs –
Tas Tu, tas es –
Es stāvu tikai netāl
No beigām –
Bet es stāvu gluži tāpat
Kā visu laiku, kā agrāk
Es nevaru līksmi ņemt
Tevi jo es Tevi nemīlu (?)
Bet tomēr Tu esi tas
Kas man ļauj
Tik mierīgi stāvēt
Kas apliecina to, ka
Es tik līdzīga tik
Gluži tāda pat kā
Agrāk stāvu tik
Tuvu vakaram, un tā
Sārtā mākoņu strēle
Tik tuvu izdzišanai.
8 augusts 1974. Ceturt.
Aizvakar B bija te [right]. Bija – „noguris, ļoti noguris, mugura sāp, no stāvēšanas.” Vajadzēja piesolīt gultu – es piesolīju tikai krēslu – neapķēros kas un kā. Vakar kāds sauca „halo” – un es domāju – „Ak, ne atkal…” Gāju saņēmusies pretī – Garijs. Atvieglinājums. Un tas nemainījās kaut uz mazāko vilšanos, nožēlu – kā tad? Ko mēs tā pūlamies?
7 pm. Leda piezvanīja: sest. (parīt) 5 pm. man atbrauks pakaļ – vedīs uz savu māju – dinner (piknick?) Un ja nu tur ir tas, kas – bija man – citāds? Es ceru, visu laiku, varbūt viņš reiz parādīsies! Un ja nu tagad – sestdien? Un rītu varbūt B nāk un – beidzot būtu jāizšķiras par to, kas notiek? Ja viņš atnes to ofortu, vis… Nē. Tagad man jāgaida sestdiena. (Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā? Ne priekš manis. Haha) Kā to nu lai izkārto? Droši vien tur viņš nebūs. Bet ir ļoti iespējams ka būs. Un tad? – tad jau varbūt labāk – es tāda ‘pilnasinīga sieviete’ – ar loveru. Interesantāka. Tikai – tad. Nē. Pēc vakardienas atvieglinošās sajūtas – ka tas nebij B. ‘halo’ – man jāsaprot… Kas? Ka sapnis ir lielāks par dzīvi? Tas neko neizsaka. Dzīve ir tas, kas rada sapni, ar ko var dzīvot. Un ja dzīve ir bez sapņa – kā lai to dzīvo? Heavens! Man rītu būtu jādabū Mrs. Detman te.
Svēt. 11 aug.
Pie Ledas. Baby un 2 yaktiyak couples. Baby – jauks, apaļš kā riekstiņš. 6 ned. – jau ‘runā’ un smaida. Viss tas pats – brīnums. B. bija te agrā pēcpusd. Es biju iemigusi ar grāmatu. Viņš jutis māju tik klusi – laikam gājis atpakaļ – nezin kādēļ nav nācis iekšā? Es pamodos no suņa rējām. Piegāju pie loga – pamāju kad viņš bija taisījies sēsties iekšā. Anyway – very shy. Tā visa nelaime. Bet vakar pirms ciema es arī nevēlējos nekādas lielas izdarības. Aizgāja neaicināts lai nāk. Bet es nogurstu no tā visa. Lai gan – pirms ciema es zināju – ja arī tur būtu tas otrs – man nebūtu ne mazākās izredzes kaut ko tik tālu dabūt kā B…
Mākoņi šodien. Varbūt kādreiz būs lietus. Laistīju dārzu – viss sāk ciest. Zirņi ātri gatavojas, pupas īsas – korni? Paraku krietnu malu tālāk zāļu nost – velēnas jāplēš kā kokus gāžot. Tagad vajadzētu jau ēdēja visam kas nāk gatavs. Bet šīm klusām, bezvēja karstām nedēļām ir patīkami redzēt dārzā zarus šūpojamies – nelielas vēja pūsmas nāk un iet un mākoņi dažuviet jau biezi un zemi. Sēdu ārā. Saule un ēnas un maiga zaru kustība.
Sestdiena 17. aug.
B. bij te pusd. laika. Viņš stāstīja atkal par to – girl. Šoreiz ļoti atzinīgi – (it kā cita, jeb tā pati girl?) viņš tik daudz prasījis jautājienu, ka viņa iesitusi tam ar savu rokas somu – … Tas bij interesting. Ceturt. vedīs mani uz studiju. Tā tad – viss nu būs garām. Tomēr viņš vēl arvien it kā nevar saņemties, kad atnāk – un tad mēs runājam un runājam un runājam un viņš dzer kafiju un smēķē un smēķē. –- Es esmu stupid. Šoreiz viņš man patika labāk kā citreiz. Laikam tādēļ – ka beigas. Bet – pateikt – lai nāk agrāk vēl pirms ceturt. vai lai paliek – kad viņš saka – nu man jāiet – nē to nevar. Kā var būt visu mūžu tik muļķis?
.
.
Sest. 7.30 am.
Teltī [right]. Migla līst no ābeles pakšķēdama uz telts. Āboli un lapas krīt bez vēja. Zilā mašīnīte (Ineses) visa nobirusi. Mierīgs. Dienā būs saule – jādomā. Pirmd. B. te strādāja. Biju pievakarē zem ābeles, sēdēju lasīju (šie Abbots.) B. atnāca (pirms promiešanas) pastāvēja brīdi atspiedies pie mašīnas. Tas bija man. Man vien. Šī atnākšana. Bet es to nesapratu. Gandrīz nekustējos. Tikai vēlāk – sāku piedāvāt krēslu. Kafiju pirms tam – bet viņš atteicās – jo piedāvājums varbūt bij tukšs. Viņš labāk pastāvēja te zem ābeles un gāja iekšā. Varbūt arī – viņš vairāk vairs nevēlēs ņemt ne dot.
Vakar – piezvanīju. Es domāju šim nācienam uz mani, man beidzot – reiz jāiet tāpat reiz pretī. Vakar bijām vakariņās US daļā – viņš būs tikai rītu te. Šodien kaut kur varbūt izbrauksim.
30. jūlijs, nē vai nu 1 aug. vai 31 jūlijs – 31. jūl. 1974.
‘Karstuma vilnis’ jau 2 nedēļas. Līdz šim – jūtos viņā ļoti labi – atdzīvojos, brūna saulē – labi. Dārziņš arī līdz šim vēl turas un man nav jābēdā ka viņš ļoti izkalst – varbūt jau sāk izkalst, bet – vēl nav bijis bezcerīgi – un jau vasara, kas tur būs būs.
Vasara. Sauļojos no rītiem (tikai ar suni [Sam, right, later] jākaujas un nav daudz miera) vakaros sēžu ārā. Vakar un aizvakar arī visu dienu ārā – šodien varbūt jau pārāk karsts. – Br. nāks – jābrauc uz veļas mazg. Un – who knows kas te notiek? Man nav prasmes ņemt tādu izdevību – ‘dzīvot’. Heavens! Kad esmu viena – domāju viss viss sarīkots dzīvei – vasara, māja, dārzs, saule, puķes, pļava, kas viss.
Vakarā dzidrums miers – tik trūkst tas, cilvēks. Un kad viņš atnāk – vienmēr it kā nelaikā. Tas viss tikai sadomāts – mani viņš neaizrauj, man bij tikai tādas ‘sataisītas domas’ par viņu – bet viņš atsaucas un skrien šurp. Un es esmu nespējīga kustēties. Viņš nokavēja, viņam vajadzēja ātrāk ierasties, vai zvanīt, ko es biju sadomājusi to es atkal izdomāju prom (ka tas tā nav) un nu – tikai varbūt tumšā naktī varētu ko uzsākt ko tagad atzīst par ļoti svarīgu varbūt. Guļu gultā, lasu un skatos pa logu tveicē, dārzā.
Tur lēni aizčāpoja saimnieka sunītis, tāds krēmkrāsas pinku kamols – un tas ka viņš tur lēni koku zaļumā, zālē, karstumā aizgāja, tas uzgleznoja no jauna šīs vasaras īstumu, realitāti. Mans pašas suns nelaiž mani brīvi staigāt, krīt virsū kā nelaime, rokas sakostas robos. Un saimnieks te visu laiku staigā caur dārzu uz savas otras māja taisīšanu – sit un sit – vai nu reiz nebeigs! Nav īstas brīvības dārzā ar viņu staigāšanu. Bet – neliekos zinis cik varu – gulēt guļkrēslā un sauļoties no rītiem – tas ir izdarāms kaut cik, izņemot suņa plēšanos, kādēļ daudzreiz jānāk iekšā.
Ko es velns to visu rakstu. Es gribēju teikt tikai to: dārzs vasaras tveicē, zaļš, ziedos, ābolos, vēl sīkos ābolos un nedaudz to, bet – vasara, vasara un sunīts aizčāpo kā pinku kamols – vasarā. Ēnas guļ, zem kokiem karstas, caurspīdīgas, ceļā sāk zāle izžūt.
Puķes žūstot tik ļoti smaržo kad iziet uz ceļa ārā, uz lielā ceļa – mežs smaržo, kur izcirta krūmus gar malām. Vēsmas šodien dārzā, bet karstums sausāks, lielāks. Es nezinu ko es gribētu, kaut es saprastu dzīvot arī to otru pusi dzīves, ko es neprotu – tā ataudzināta, atmorālēta no manis, no jaunām dienām.
Nezināju – ka tik tālu jau. Nerakstu te – nezinu ko teikt – dzejas nav ne rindas, ne galvā ne uz papīra. Velku dienas. Mācos braukt ar mašīnu [right]. Nevaru un nevaru saņemties. Un – tā paiet laiks. Mans un Ineses! Nosūtīju Dēliņam (pāris dienas atpakaļ) 20 lap. ceļ. aprakstu. Tas stāvēja – stāvēja. Mežs ir ļoti skaisti smaržojis. Tas neko nesaka. Par to jārunā tad kad to jūt. Jārunā ļoti uzmanīgi. Bet it kā – mežs smaržoja un es to izjutu – bet dzeju – neizjutu. Tur Wollong. – es izjutu to ik brīdi. Es dzīvoju illūzijās un mīlestībā. Te es nemīlu. Es noskatos uz puķēm. Es mīlu tās – bet viņas man nepieder. Viņas tik tālas man kā vēl nekad.
Vēja kaņepe
Kur ceļš gar grant’bedrēm
Ieved sīkā smalcē
(Pats pazūd baltu oļu kaudzē)
Satikos ar vēja kaņepi.
Ziedēja tā
Toreiz vējos, saulē
Pat skats tur neapstājās
Ilgāk.
Un tomēr
Mīlēju es viņu
Šo puķi, kas bērnu dienās
Šķita ļoti skaista.
Kādreiz man saplūktas
Bij pilnas saujas visu
Šo skaisto puķu...
Bet man tās aizmest lika
Tās zāles, vīstošas
Man teica.
Grūt bij pieņemt to
Bet –
Kaut ko man atņēma
Šie vārdi,
Atņēma man vēja
Kaņepi. Nekad to
Neaiztiku vairs,
Nekad to neplūcu pie
Citiem ziediem likt...
Bet tomēr
Dienās sulainās un
Vējainās un karstās
Brīvās
Tos zilvioletos ziedus
Zināju es vējos plīvojam
Kā vasaras mākoņus!
Laimi tie nesa
Cirtumos, mežos saplaukstot,
Vējos, brīvās, karstās
Dienās līgojot.
Vēja kaņepīte –
Liekas Tu
Kāda meža orchideja
Grezna un reizē vientiesīga,
Savāda savāda esi tu.
Un es ilgojos Tevis
Svešā malā
Garus gadus.
Nu – Tu atnāci.
Nolauzu es Tevi.
Vīstoša šī tikšanās.
Beidzot sajutu te pavasari. Atvēru logu – kāds kociņš, cipresītes, svaigs vējiņš, dzelteni ziedi te, redzami un neredzami kaut kur. Un vienu mirkli es ieelpoju dziļi – ievilku, dzēru, atpūtos kādus senus laikus cauri – vienu mirkli iesniedzos pie manis atsniedzās visas labās dienas, viss labais, mierīgais tā kādreiz ņemtais – ar pilnu krūti, nebēdājot, pārpilnībā. – Tagad aplaimoja brīdi ar to, ka tas reiz tā bijis … Nezinu ko gribētu tālāk teikt – pastnieks iedeva vēstuli no Ķirpes kdzes. Pirmā, pēc pasta streika. Beidzot dzīvība arī tur…
17-20. maijs.
[Long weekend — drive to Kimberley, camping on the way. Visit to Gordon’s sister Jeannette & their mother. Camping on way there & back, mum sleeping in van — Heldley mine, old wooden covered bridge, Fort Steele — animals along the way: deer, moose, coyote, black bear, squirrels, gophers & hundreds of elk. Photo: L to R: Gordon, mother, Erna, Jeannette]
Vēls. Slikti varēju pabraukt – savā driving stundā. Lasīju vecas dien. gr. – saule un humors, un tagad???
Ne vārda nenāk pār lūpām.
Es te klusu un nav nekā. Kādēļ tik beigta? Absolūta – ikdiena.
Taisīju vakariņas šiem šodien. Īsu brīdi tik bija.
Lieldienās biju viņu mājā – koki, lapas pumpuri pilni logi to. Bet man nenāk ne vārds pār lūpām. Kādēļ tik beigta?
Mežā silts, krūmi zaļo, dažas puķes.
Rītu mēģināšu sākt atzīmēt šo to. Citādi – es eju tukšumā.
Es – neko nemīlu. Tik Inesi ar nevarīgu mīlestību, kas nezin ne a ne bē no visa.
Šonakt redzēju sapnī McKendriju.
19. aprīlis.
Apmācies. Parastais maiss tikai nepil šorīt.
Man ilgojās saules, tomēr tā ir maz. Šais zemēs tās maz. Nu vasara, nāks jau. Vēl nemīlu šo zemi. Nemīlu.
Ini un Gord. Aizvācās uz viņu jauno dzīvokli – māju Missionā, pareizāk, tuvāk apzīmējot – Silverdalē, near Mission. Es palieku šai ērtajā dzīvoklī [right], ar klavierēm, waterbed un visu kā vajaga. Domāju un pārdomāju savu – dzīvi – mūžīgā ceļošana pa ne visai līdzeniem ceļiem (kā pa žīdu kapiem – kāds rada gabals būtu teicis) Kas vainīgs? Gadījieni, negadījieni. Paša raksturs? Pieķeršanās kaut kam nereālam un ar visu varu cenšanās noturēties reālajā, mierā.
Svētdienas vakars. {3.3.74?} Vēls.
Šie – prom. Es tukšās klusās istabās – viss man ir – galdi, krēsli, klavieres, rakstammašīna – virtuve, vannas ist. Man ir tik labi – cik vien var būt – silts, sauss – krāsns pat ko kurināt, ja gribu. Es biju tik nogurusi (no kā īsti?) kad šie aizgāja ar pēdējo kravu – es biju galīgi apdullusi – izhuverēju, mazliet sakārtoju visu, tad ēdu vakariņas, īstā dullumā, nogurumā – bija teikts – ka skatīšos Playboy’s ko rītu vedīs prom – kādu laiku skatījos, nekā tur nav, apnīk ātri. Sadalīju drēbi 3 servjetēm – gudroju šo to uztaisīt arī aušanā – ko klāt uz grīdas, pie sienas – etc. Varbūt pat zīmēt – tāda bij pirmā sajūta – piepildīt šīs istabas ar jaunu atkal kaut ko – bet daudz ko darīt – jāraksta, jāmācās vadīt auto – visu pamazām. O.K. Pamazām nevar – viss jātaisa ātri. Bet šovakar nebij spēka – nu jau būtu – nu jāiet gulēt – jau īsi pirms pusnakts. –
Pirmd. Rīts. (4.3.74?}
Līst. Briesmīga nakts waterbed’ā – tas tāpat kā gulēt ar elefantu – katru sekundu kustās kaut kur. Un – kaut kāda speciāl smaka. Bet – tā protams ne no waterbed. Beidzot, kaut ārā līst, atvēru logu ap 4 am un drusku gulēju – galva sapampusi un sāp – bet ir rīts un man laiks būs strādāt un domāt netraucēti.
Trešd. 12 pusd. l. {6.3.74}
Snieg. No rīta saule aiz aizkariem – atvēru – un sniegs. Nokusa. Tagad – snieg atkal viegli, viegli. Krāmējos pa vecām lietiņām. Gulēju uz grīdas – ļoti labi, jau 2. nakti. Vakar In + Gord. te vakariņās. Šodien negribās nekur iet. Vakar uzvilku dažus baltus velkus. Ko ieaust?? Es varu staigāt pa savām istabām! Tas dod mieru, atpūtu. Snieg stiprāk. Esot šorīt 19 accidenti uz lielā ceļa – slidens. Snieg vēl stiprāk un piemācies viss. Inesei Vancouv. braucamā diena.
Otrdiena 12. marts vakars.
Šie bija pusdienās – kauli + saknes ceptas ābolu kūkas – (mīkla cieta, bez pulv. bet ok.) Vakar – uz 1. driverlesson. Vēstule no Luča un no Ozoliņas. Kā lai Lucim atsaku viņa lielo piedāvājumu – viņu kopt? Šie bij happy – blissfully happy (?!) Es arī biju priecīga ka vakariņas garšo. Bet viņi prom – un rokās bārstu smilšu graudus – savu vientulību. To izjūtu asi. Ziedots laiks, prieks mazliet – un liels varbūt arī tas – bet tad – viens ar tukšumu.
Piekt. {15.3.74} nakts.
Piespiedos salīmēju un uzliku zīmējumus – daži nav visai jauki uzlikti, bet – iespaids – pārvarīgs! Dzidr. zīm. – maģiski. Un visa istaba pilna – kā īsti? Mūžības – būtu jāsaka. Lietas – staro. Sevišķi jau brūnais koks: Manas klavieres, durvis, niedru priekškariņš. Es būros sēdot ar kārtīm. Gaudoju pēc Chelmsfordas romantikas. Briesmīgi. Un tad es ‘sacēlos’ pieprasīju ar asarām savu tiesu, lai sola ka būs kaut kas vēl no tā. Un tad pēkšņi kārtis iznāca un visu laiku neiznāca. Un – es – nezinu ceļa. Aiz sienas bērni svin ‘partiju’ būkšķ mūzika bukhābukhābukhābukhā. Jocīgi. Naivas jaunas balsītes. Kur man diena palikusi? Un nekā cita – jāstrādā, jāstrādā – Kādu brīdi tad kāda cilvēka mājoklī kaut kas staro – otra cilvēka gara tuvums. Uz galda grāmata par Picasso. Kaut kur Sarmas foto no avīzes – kur viņš? Viņu darbi – jā, viņus nevar salīdzināt citādi – tikai vecuma ziņā. Bet strādājis arī Sarma cik spējis. Ko es no sevis iedomājos? Ka es arī ko daru? Varu. Es neprotu dot pasaulei, ko daru.
Sest. vak. 16. marts. 1974.
Testu rakstīju driving skool’ā. It kā nopietnāks šis izskatījās. Nezināju formulēt pareizi dažas lietas. Dažs kas varbūt O.K. tomēr – biju nervoza. Rokraksts pat, palaidās, drebelīgāks – bet tas ir – ja atļaujas tam. Vai es varēšu braukt? Redzēsim. Skumīgi. Līst. Vientulība. Jūras nav. Draugu nav. Bet jāsaņemas – jādara kaut kas – vakar visu dienu un šodien – tā driving lieta. Ko man to runāt? Runāt ņemt ko ‘kodolīgu’. Nav nekā. Kas kaislību varā, tas pats par savu dzīvi daudz neko nespēj lemt – (tas ir viļņos un straumēs). Tas ir iekšā viņā – kāda tā nāk pāri.
Domāju to par Inesi tagad un atceroties (redzot Ineses galviņas 9 g. vecu to esmu zīmējusi) savus spēcīgākos gadus – nāca prātā tad man vajadzēja rīkoties tā, citādi… Kā? Es iedomājos – nevajadzēja par to Grabovski domāt. Kā to varēja nedarīt? Ko prātīgu atrast? Varbūt toreiz, kad ar Inesi sākām Wavertonā dzīvot – ja es būtu gājusi uz to Mr. Plumleju – varbūt būtu iegrozījusies dzīvē – ‘apdomīgi, praktiski, pareizi’ etc. Es negāju – sāku iet uz Read. Digestu – tas visu izgrieza citādi. Kas vainīgs? Gadījieni? Pašas raksturs? Pieķeršanās kaut kam nereālam – kaislības, varbūt tās, ko Akuraters sauc par gaišajām – bet kas tomēr nenes miera. Tā tas gājis. Tā iet. Un arī gadījieni. Negadījieni. Dzīve neved neko tādu ceļā, kas būtu bijis miers.
Svētdiena. {17.3.74} 11 p.m.
Biju staigāt – mežā pavasara nākšana – krūmiem – zaļi lapu pumpuri. Lielie koki vēl kaili, vēl visur, arī lejā, zemē – ziemas pelēkums, bet tanī – šie lapu pumpuriņi. Paņemot rokā tie aizkustina, saviļņo kādu vecu aizmirstu vietu kaut kur jūtās, domāšanā? Vēl kailums un pelēkums, ziemas sārņi. Bet putni runā. Debesis – debesis jau sen runā pavasari. Gaismas. Šodien arī kādā Šopena (mazurkā laikam) lapā – pavīda kaut kas aizmirsts, apslāpies, nogrimis – kāda izjūta, doma, nojauta? Gāju caur mežu, tad lielo apli gar grants bedrēm. Es eju stingri, nebīstos un nedusmojos uz mašīnām. Es gribētu iekļūt braucēju vidū. Redzēsim. Inese piezvanīja tieši tad, kad es domāju – vai celties, vai iet un piezvanīt viņai? Kontakts? Es nespēju strādāt. Varbūt izdomāšu – kā atrast ceļu, lai teiktu to, ko gribu teikt. Kāršu likšana – pasjiansi – ir zemapziņā malšanās – pēc ceļa – kā drīkstēt atrast patiesi pateikt, lai redzētu visa lielumu, dimensijas un kvalitāti.
17. marts. pirmd. 8.30 a.m.
Saule logā šorīt saņem silti: Vai tev nav labi tā? Šo bijušo. Nebijušo atcerēties, Turp un atpakaļ iesniegties.
Kas bijis tev, citam, vai izdomāts vien, Pats sevī tik izplaucis Kalnu puķēs izziedējis? Vai nav labi tā Aizslīdēt Palīdināties. Saule logā bij šorīt.
[gift/greeting card „To: dearest mommy From: your loving kids – from Dzidra]
Trešdiena
Esmu ļoti slims – colds, klepus, mugursāpes kaut kur plecā, starp ribām. Mokos visu dienu. Sākās vakar. Domas kādreiz aizslīd mazā Chelmsfordā…
...Tur šaurās ieliņās no rītiem smaržo maize Tur veca baznīc torņa pulkstens Delikāti pateic laiku, sērā zvana mēle, (To klusāk atgādinājis jau visu nakti) Tur pērkons nāk un liepu kroņos Un kastaņos un siltās sejās, matos, Lej, laista ūdens straumes Lai ziedi plaukst un smiekli, smaidi. Bet ja migla ilgi turās Gaisi sirmo, salst, Tur ieliņās no rītiem silti smaržo maize.
Piektdiena – nakts.
3 dienas – colds. Tāds nepārtraukts klepus. Bij arī briesmīgi nejaukas (tiešām vai līdz asarām) mugursāpes, kaut kur plecā. Tās vairs nav. Neizturami grūti ir – slimot – un bezcerīgi. Neko nevaru izplānot kā uzrakstīt piedzīvoto vasaru?
Svētdiena.
Turpinu slimot. Vakar šie atbrauca (no Vanc. braucot) aizgāja šopīt – sanesa food. Inese atbrauca otrreiz ar klepus zālēm. Palīdz labi. Tikai spēka nav – citādi – nav tādu grūtumu vairs. Liekas šai dzīvē varbūt beidzot ir tas – kaut ko iekārot. Ko tu iekāro – to tu iegūsti arī neiegūstot. Kā tev nevajaga, to tev neviens dodams nevar iedot.
Sestdiena
Beidzot flū – atkāpies. 2 reiz jau biju uz lesson. Sestdiena – bet svētdienas sajūta – kaut Inese neatbrauca (garām no Vanc.) viņai – flū. Bet svētd. sajūta man varbūt tādēļ – ka es vaļā no flū – un šodien viss raiti iet: uz stundu. Tad šopīt. Veļu izmazg. Arī 2. mašīnā – bikses, blūzes etc. Biju arī staigāt – salasīt nātras.
Tagad pēcpusdiena logā – pavasara vējš. Sauli grib aizmākt viegli lietus mākoņi kam vidū peld mazi gaiši mākonīši – gar visām sētām jau zaļo pienenes (vēl nezied…) skaistas! Citas zāles cero. No meža pārnesu kādu baltu puķi – mazliet līdz. baltai vizbulei – bet savādāks lielāks 3 lapu zieds [right]. Skaista. Bija tikai vienā stūrī meža sākumā un nedaudz ziedi. – Vēl viens krūms ziedēja baltām skarām – kā jāņogu un ievu ziedu krustojums. Citādi – navziedu. Nav mūsu pavasara skanīguma mežā un vizbuļu!
Šēma, kā tas gāja. Ceturt. Es pie Jo. Runāšana. Piekt. Inese pārnāca no skolas ar ‘Lubra’ uz lūpām un pakām rokās, pakaļ G. kas nāca tukšā (nevainīgs). Gara skaļa vārdu maiņa aiz guļamist. durvīm. Tikai viens Gord. teiciens šai pusē „Tik daudz laba ko es Tev darīju, Tu iznīcini ar vienu vārdu”. Gord. aizgāja uz sportu. Inese – ar bēdīgām (?) acīm lasa avīzi. Jo piezvana.
Inese pielido pie manis virtuvē, apskauj – laimīga!(??) aizbrauc pie Jo. Gaidu, minu, domāju – vai tiešām viņa ilgojas brīvības un atpakaļ? Nav nekādu zīmju kas notiek. Inese noslēgta, izņemot to dejošanas (it kā laimīgo!!) brīdi pirms partijas. Partijā – Garth + Jo arī. In. smej. šit. – vēlāk sēž ļoti klusa un domā. [Right: Garth & Jo at Latvian Līgo celebration in Vancouver.]
Pirmdien? Neatceros nekā Otrdien – paziņo izšķiršanos. Trešd. – izlemj to tālāk. Ziņo bērniem. Ceturt. – vakariņās pork. ko ēd pēc atgriež. no Boose. Piekt. – šie uz Vanc. ar draug. Mik. uz vakariņām. Inese dienā mājās. Laimons atnāk vakarā – nonāku lejā – prasa un stāsta, ka Inese nav pildījusi ka viņa ziņot. kas izlemts – ka viņa ies uz cit. sk. etc. Piekt. – Gord. zvana no skolas – ies uz operāciju atgūt – fertility. Inese prasa – ko es tad domāju. Iznāk – ka pēc mana prāta – Laim. tomēr labāk etc. Bet – es neuzspiežu – ko? Šiem aizbraucot es nerādos lejā līdz pēd. minūtei – jo man negribās satikt Gord. (kas ies taisīt oper. uzņemsies bērnus – prasīs ko es domāju)
Sestdiena
Nonāku pavēlu lejā – Gord. viens. Pēc dining out (atgriez. paagri) Inese uzgājusi augšā piezvan. Laim. [right] – nonākusi lejā pateikusi – vai viņa aiziet pav. nakti pie Laimona. Gord. zvanījis – gaida (tūlīt!!) agri pirms pusd. uz izrunāšanos. Inese atnāk – bāla, bet noteikta. Es – uz garāžu. Nonāku – kad In. gatava atkal iet. Saraudinu viņu ar piezīmi – ka – nav pārāk daudz asaru. Dabūju redzēt – ka viņai daudz grūtāk visu to darīt ko viņa dara.
Mums ir biļetes uz teātri. Inese saka – nebūs braukšana – un aiziet. Mēs ar Gord. iepirkties šai nedēļai 2 vien. – jo Inese vairs nenāks te, lai arī bij norunāts šķirt visu – tikai nākoš piekt. Inese atnāk vēlāk – dabūjusi dzīvokli (vēlāk iešanai) un hoteli – kur palikt nakti. Bet tagad viņa saka – ja es gribu – mēs abas varam braukt uz teātri. Es protams gribu. Ceļā turp un atpakaļ – redzu Ineses salauzto garu – viņa ir izdzīta tukšumā – ir teikusi Gord. ka ies atpakaļ pie Laim. (pēc padzīvošanas viena) un darīs cik labi var dzīvi ar Laim. Gord – par to norūpējies. Gord – cieta vairāk kā to varēju domāt.
Arī man – pirmā prieka vietā pārņēma šausmas ja Inesei pret savu pārliecību un jūtām atkal jāuzsāk dzīve ar Laim. Lai arī cik labi to domā – ja jūt citādi… Redzu no viņas sejas – ka es viņu nedrīkstu dzīt – izejot no šejienes, mierīgais ceļš ko viņa uzņemas ir – pie Laimona. Dzīvot to laiku (kādus mēnešus) vienai – ir tik tukšas izredzes ka to nevar iedomāties – nav nekādi brīnumi iespējami ka nāks kāds cits cilvēks vidū!
Es atlaižos – ļauju lai viņa aizstāv Gordonu mājās braucot un runājot. Atļauju – lai viņa nāk mani ielaist un nāk iekšā. Es nobijos viņu izdzīt – jo es redzēju – ka viņai nav spēka iet tālāk tur, ja arī viņa saņemtu kādus spēkus – tas būtu necilvēcīgi. Vai man vajadzēja ļaut lai viņa nāk iekšā? Tā kā viņa gribēja – tad varbūt – tā vajadzēja. Te bij Gord. un viņa draugs Brians (kas nav rādījies tomēr pēc ziems. partijas). Es uzgāju augšā – Inese palika te. Naktī viņa laikam bij aizbraukusi uz savu hoteli.
Svēt. kad nonācu lejā – Gord. patiesi cieta. Esot noņēmies – neteikt Inesei neko – lai viņa visu izlemj. Inese svētdienu izmantojot – apmeklējot viņa draugus un uzklausot viņu spriedumu par Gord. Jo iepriekš. Ineses rīcība bijusi uz Ineses draugu sprieduma. Gord. gaidīja (ugunīs ciešot) kāds būs iznākums. Man bij puslīdz skaidrs, ka Inese nāks atpakaļ. Viņa atnāca ap 5 – ātrāk un drošāk un pilnīgāk kā cerēts. Bet – es biju priecīga. Es jutu – ka patreiz – tā ir labākā izeja. Inese ir parādījusi savu spēku rīkoties.
Gord. dabūjis dziļi just Ineses nozīmi viņam, ko es teorētiski zināju, bet kas redzot to īstenotu – pārsniedza iedomāto. Viņš cieta un juta daudz laba pret Inesi. Tas – ka viņš redz neiespējamu atgriešanos pie Laimona – tomēr saskan ar manu spriedumu – arī es izjutu – ka viņa nevar atgriezties – ne tagad vēl – varbūt vēlāk, kad Gordons jau būtu sevī iznīcinājis viņas jūtu dzīvē – varbūt tad. Varbūt viņa pie tā nonāks. Varbūt nē. Varbūt būs kaut kas par vēlu – bet tā nevar izrēķināt. Ja te būtu kaut kāda dzīve apkārt, vēl bez Gord. un Laimona – varbūt viņa varētu aiziet – bet tukšumā nevar.
Viņa nav vairs 20, kā apmēram bij Dzidra, kad es to spiedu prom no Hans. Arī tad Dzidr. palīdzēja Rejs. Bez tā viņa ilgi vēl mocītos. Gatavs palīgs bij arī Villijs. Varbūt vēl citi. Inesei – nav nevienas dzīvas dvēseles. Viņi ar Gordonu ir abi – neatkarīgi, nobrieduši cilvēki – man nav ko karot. Pārbaude bij laba. Inese un pat Gord. to atzina.
Laim. atnāca svēt. (vakar) vakarā īsi pēc Ines. atgr. – Bij īss, dusmīgs – izturēja lomu labi. Inese teica – ka viņa pati izlēmusi. Spiediens nācis no manis. Tas pareizi.
Gord. bij nobijies – netaktiski gribēja lai Rogers [right] paliek te iekšā kad Laim. atnāca runāt. Rogers – itkā izprasot ar acīm manu atļauju (vai es uzņemos atbildību?) atstāja. Laimons īsi visu izteicis – un ko nozīmē to ka Tu par visu teici – bullshit? etc. kas Inesi nobaidīja – bet ne pārāk un mani nemaz – jo – tā tas arī ir vajadzīgs bijis, bet varbūt, tas varbūt ‘piedauzības akmens’ Ines + Gord tālākā dzīvē. Tad Laim aizgāja.
Tūlīt atnāca Jo [left]. Ko viņa teica tālāk – es nezinu – es uzgāju augšā – Es gribēju lai viņa iet prom. Inese zaudēja jau spēkus – varēja redzēt. Kā tas beidzās – nezinu. Naktī viņa ir palikusi te. Abi braukuši uz skolu G. mašīnā. Ceru – ka viss ir uz palikšanu te. Un tas neprasīs spēkus. Ja kaut ko Jo būtu saputrojusi, tas nebūtu labi. Tas būtu – ar varu. Līdz tam laikam viss kaut cik gāja – saprotoši. Laimons izteica gan – bet saudzēja arī. Varbūt man vajadzēja palikt iekšā? Bet – manis te nevajadzēja.
Tikko (2 pm. pirmd) Gord zvanīja un prasīja pēc sava drauga Mike telef. numura. Tas – tā aizdomīgi. Varbūt Inese + G. vēl nav tik nostabilizēta lieta un laimīga, kā tas bij pēc Ineses atgriešanās. Kaut kā Gord. gan ļoti smagi vēl pūta pēc tam, it kā viņam būtu jāuzņemas vairāk kā viņš var nest – bet varbūt tas bija tikai – after reaction – kā viņš teica. Lai nu kā – Gord. ir labāks Inesei kā varēja domāt – un Inese varbūt ir spēcīgāka, kā agrāk. Tikai – kā no tā iztaisīt dzīvi laimīgāku? Varbūt labi arī – tikai pagaidām. Labi ir ja viens pie otra var paglābties kaut maza brīdi gūstot spēkus – varbūt cīņā vienam pret otru. Tā abiem tomēr ir kopēja cīņā – par labāku dzīvi. Beidzot varbūt kopēja.
Sapnī tomēr redzēju ogas, melnas neienākušas pusupenes pusvīnogas. Vai būs jāraud? Vai Gord. – nobijies šķiršanās sāpju un laimes smaguma – ies pret Inesi un gribēs iznīcināt viņas varu pār sevi? Vakar – līdz tam laikam kā to redzēju – viņš bija uzvarētais, lai arī Inese atskrēja atpakaļ pie viņa, kā glābiņa. Who knows!
Dievs dod spēkus viņiem cīnīties par labu. Ja Inesei rodas spēki aiziet – lai viņa iet. Ja – nevar iet – lai paliek. Es savu ‘pienākumu’ šai lietā nolieku. Es tikai varētu vēl dot atbalstu, cik no manis tā var ņemt un cik grib ņemt. Būt te, iedrošināt, būt klāt. Es nolieku savu naidu pret Gordonu. Jo tā vairs tāda nav – ja viņš jūt dziļi pret Inesi. Inese – varbūt ir izteikusies par asu, pret Gordonu – un varbūt to Jo netaktiski atklājusi un Inesei būs jācieš? Bet – Inese bij diezgan droša izrēķināties un atstumt Jo – tā tad, varbūt viņai nav pārāk neapdomātu pretgājienu – un ja tādi ir – tie paši varbūt arī viņas glābēji, jo – vai tie tad varētu būt bez pamata?… Mazliet bailes. Vēstule no Līksmas.
7. febr. Ceturt. Vakars.
Inī – Vanc. Vakariņ. ar Gord. Viņš teica – „You have now a very tired daughter” – ļoti dramatiski. Inese izskatījās (pēcpusdienā uz pubu braucot satiku no pastaigas) ļoti labi. Vakar vakarā – runājot ar bērniem [son Gary left] un vēlāk ar Brianu (glezn.) viņa bij ļoti tense – bet, viņa jau tāda ir. Liekas – viņa jūtas labi? – jeb? – Varbūt jūtas atbrīvota no – neziņas. Es patreiz – jūtos atbrīvota no Gord. Man nav viņš jākritizē. Inese pati zinās.
Vienu īsu brīdi – kādā dienā, kad Inese bij prom – es jutos atbrīvota, jutu Kanādu – labu. Tagad tas atkal aizvēries. Kanāda man atkal – bez prieka. Inese varbūt – atbrīvota – bet vēl ne laimīga. Bet – man nav ko darīt tur, viņas labā. Tikai varbūt – vilkt viņu šad tad ārā – uz teātri, un kādu reizi būt klāt. Bet kaut kā – es ceru, ka viņa ir stipra.
Gord. tagad atklāj – ka viņam ir draudējusi atlaišana, un nu tas ir nokārtots viņam par labu – viņu patur. Bet – ko no viņa runas var zināt? Viņš runā pa daļai – kā viņš domā ir labi runāt. Tā tad – uz Inesi ir bijusi arī materiālās puses krava. Bet viņa vārdos arvien – naudas, kā spaly{?}! So – what? Kas viņš īsti? Does not matter. Inī zinās ko darīt. Es ceru. Kādēļ viņš neteica vienkārši – „Inese ir ļoti nogurusi!”? Kādēļ šis dramatiskais teiciens – un es gandrīz panikā skatos un izjautāju. Vai kaut kas aiz tā cits – vai tikai viņa runas veids?
Brauciens ar ‘feriju’ – lunch’ā – cheeseburgeri. Brauciens mašīnā apkārt šur tur Victorijā. Hotels (cheese + wine). Rest. Tad – vakariņās Polinezian food – tāpat kā Chinese. Smorgas board – slikti garšojoši bacona kumosi kādā maisījumā, sakaltuši vistas gabaliņi. Ļoti medium quality – food – bet nezin jau izmeklēt svešas lietas. Labāk pasūtīt kā, smorgasboard – jo tur viss – vairāk ‘nostāvējies’. Anyway – labs te autingos ir bijis tikai Sumas. Steaks. Citur – second quality. Hamburgers bij ok. Bet meatpaija – bad.
18. februāris, pirmdiena.
Līst. Nospiests gara stāvoklis. Ejot uz šopu – asaras no bezcerības. Pie vakariņām runājām par kara laikiem (par Ineses gāšanos ar medus kannām…) Šīs senās skumjas, nelaimes ainas, kas visas tomēr vēl notika īstā dzīvē, kad izglābšanās bija liela un pilnīga, beidzot atnesa kādu ilgi nebijušu mieru. Uznācu augšā, savā mierīgā savā siltā gaišā istabā un brīdi bija – labi. Tā kā labiem cilvēkiem ir labi kurus nav skāris kāds elles nemiers. Es reti vairs varu tikt atpakaļ šai paradīzē – mierā. Es varu to tikai sev vēl uzspiest, pierunāt un dažreiz cerēt. Lasu Simone de Beauvoir – nejauka sieviete.
Otrdiena 26. febr.
Sēdēju un ‘audu’ lejā, kopā ar Inesi (Gord. uz busines less.) pāris vakara stundas. Un uz mirkli – mani pārņēma kaut kāda normāla, silta, laba dzīves sajūta! Es jutos brīdi labi dzīvē iekšā – Kā tas bij senāk. Tikai īsu mirkli. Ja es varētu atraisīties no sava nemiera no neizdzīvotās dzīves pātagojiena – varbūt es vēl varētu tā, mierā būt laimīga. Es audu. Neko nedomājot pagriezu galvu uz istabas pusi, kur Inese klusi pie galda rakstīja – un jutu, visā savā būtībā, ķermenī, pozā, gaisā, ka gribot – šo miera, normālas, labas dzīvošanas sajūta. Varbūt vienīgais moments kad es jutos tā, kā man visu laiku būtu jājūtas. Pret to – laikam varētu mainīt visu to, ko es saucu par savu ‘dzīvot prieku’. Tas sen vairs nav prieks, bet agonija. Un ja tāda, mierīga ir citu dzīve? Laimīga, jūtama vesela sevī, ik brīdi. Iet, staigā, rīkojas, cep, vāra, smaida – Visu to ko es arī daru – tikai ar to līdzsvara, siltumas izjūtu kā agrāk (pirms iznīcību nenēsāji līdz) ––––––
Ceturtdiena. 28.II.
Mēģinu rakstīt par ‘katedrālēm’. Šodien šopā atkal redzēju to kases meiteni – kas atgādina tik ļoti Mck. Tik ļoti ka man bail uz viņu skatīties – it kā magnētisma vai elektriska vai kāda nezināma spēka strāva plūst no viņas un viņa man nav cilvēks vairs bet kāds Dievišķs radījums kā tāds ķerubs teiksim – kas lido laimīgs un dala laimi bet man nav ņemams no tā ko viņa dod – bet tas ir atgādinājums no tās otras būtnes, kurai šī ir tikai līdzīga. Viņas iespaids bij tik liels, ka man asaras izspruka ārā izejot.
(pie Ineses un Gordona – Clearbrookā, Magnolia Cres – vai apmēram tā). Viņiem 2 istabas lejā, man viena augšā. Ērti diezgan. Atgriezāmies no divām vizītēm – pie skolas apkalpotāja un pie skolas grāmatvedes. Pēkšņi (neatceros, vai kādreiz tā īsti jau tas bijis) es kļuvu – upset – tas ir pēkšņi man bija diezgan no angļiem, angliski runājošiem. Pilnīgi – diezgan. Un – ko viņi pasaulei devuši? Etc? Tūlīt brauksim pusdienās pie Jow’as, skolotāja [left], Ineses draudzene te.
Šorīt tikai pabeidzu aust Inesei krāsaino vesti [right] – viņai tā virsū šodien un izskatās ļoti labi. Jāauž vēl.
2. janvāris
Saule, vējš, atlikušais sniegs sasalis. Raugos no sava augstā loga – eglēs. Tukšākā sajūta, svešākā, kopš ilga laika. Man nepatīk šie cilvēki. Varbūt citās mājās ir citādi. Bet te, šie pirmie svētki bez svētku ziņas. Varbūt šovakar? Kad viņa bērni sanāks? Slēpes dēlam nopirktas, tās nevar ietīt ziemsvētku papīrī – karti jau arī viņš rakstīja – bet – ko ar to darīt, tā viņa te uz klavierēm palika pēc apskatīšanas. Kaut kas ir nepareizi ar šo māju atsevišķi no citām – varbūt citās ir labāk un kopējo es neredzu. Varbūt… Tas ko es redzēju aizvakar – veca gada vakarā – man šķebina dūšu pret G. Viņš nosarka, kad In. kaut ko teica par pagātni un viņš izgrūda lepnu „ha!” un es iesmējos skaļi – par šo ‘ha’.
Sestdiena, 11 p.m.
No rīta ļoti sniga. Mīksts dziļš sniegs visapkārt. Izbraucām uz Sumas kalniem – kāpām, uzkāpām vienā kalnā pa sniegiem, pa meža taku augšup. (Rogers, jocīgais Gordona draugs [left] arī bija līdz). 40 minūšu kāpiens maigā ziemā. Augšā eglēs iešalcās vējš, skaņa kas mani to neapzinoties apturēja, lika iet atpakaļ, prom, no citiem – un klausīties, kas tas bija, kā tas bija, kad tas bija. Sen aiz daudz gadiem. Bet no neapziņas, vai kā to nu sauktu, to otrreiz ārā izsaukt īsti nevar. Tas ieskanējās, pieskārās, apturēja mani un bija atkal – tikai vēja šalkšana eglēs ar sniegu. Jūtos ļoti atsvaigusi (sirds nesāp un mugurā sāpi nejūt!). Sapnī redzēju Mackensiju. Savādi. Līdzība ar Rogeri, kas arī bija līdz kalnā? Nē. Varbūt tanī tumšā, kā mitrā mirdzumā, kādā Macks bija, bij līdzība ar sniega lietus mitro Rog.
19. janvāris, 1974 pirmdiena.
Sniga visu dienu Tik skumjas piesniga. Kaut kur ir prieks, Zem sniega? Zem lediem, Aiz miglas Zaros ieslēpies Tur pāršūpojies Ar galvu lejup Aizmidzis? Brūk strūklām sniegs no zariem Par daudz ir snidzis. Nakts smaga kokos gulst. Bet krāšņas Krāšņas, Mīkstas, vēsas segas.
Vakar bij partija te. O.K. Aizvakar bijām uz teātri, Vancouverā. Teātris – nesedz, manu prāt visas prasības – Pārkrauti kostīmi, liela skatuve, (kā viss te) mechāniska spēle. Bet – darīts daudz. Acīm un priekam ko izpriecāties.
Vakariņas meksikāņu restorānā, kad izēd salātu lapas, bļodiņā paliek puskrūzīte etiķa. Ēdot kādus speciālus taukos vārītus (garšīgi diezgan, izsalkušiem) cepumus, tauki tek līdz elkoņiem, labi ka pie galda ceturtā vieta tukša, lietojām tās servjetes, slaukoties. Mans pasūtītais ēdiens garšoja, tikai, pēc kādām stiprām vircām sage? (Gandrīz iznāk būt kā Krauskopfam pie kuģa maltītēm – viss nelabs…) Apkalpotājs izņem lietoto dakšiņu no bļodiņas (daudz bļodiņu) un noliek uz galda – otram ēdienam!! Bet vīns bij labs un kafija laba un taukainie cepumi arī labi, tikai jāprot meksikāniski ēst.
G. piedzērās. Inese bij watery (nezinu kādēļ). G. mani iepazīstināja ar pilsētas klaidoni kas iecelts, apģērbts par angli – kā „Latvian, my mother in law” – viņš gan nemāk uzvesties kad iedzer. Pasūta kādas 5 un vairāk dziesmas mūziķim (vājš pie tam). Ja mēs paliktu ilgāk – kā bij viņa doma – mēs ar In. atrastos vecā klaidoņa kompānijā un viņu pašu droši vien izmestu uz ielas 2 vīrieši pie blakus galdiņa, kuru viena dāma ienākot saistīja G. uzmanību un viņš domāja – ka būtu partija visu nakti –
Otrreiz piedzērušos viņu redzēju vakar – sēd savā fools paradīzē un stāsta cik viss bijis labs – noklusina ar žestu manas domas un nobalē savu. Viņš ir idiots, vai pa pusei tā. Viņš nav spējīgs spriest neko lielu mākslās – dzīvo glaimodams lielākiem, diktēdams savu – mazākiem. Labi – ka nekaujas kad iedzer. Varbūt tikai, kamēr viss notiek pēc viņa prāta.
Aizaizvakar un aizvakar pirms part. Inese bij pie Jo. Kad pirmo reiz viņa tur brauca (Jo zvanīja) In. aizejot apskāva mani kaut kādā ekstāzē. Es domāju – ka viņa ir laimīga satikt L. un kaut ko cer. Bet varbūt es maldījos. Viņa nekad te nebija mani tā apskāvusi. Bet atbraucot, otrā dienā tas ir – viņa bij tumša un nomocīta. Likās dusmīga uz mani – bet varbūt tikai aizņemta ar sevi.
Es biju pie Jo [left] ceturt. vakarā – un pļāpāju par daudz. Bet dzirdēju arī par daudz! Visu – arī to, ka G. nav nekāds intelektuālis, kā viņš pats domā, un – a slimy dog – pēc Gartha domām. Nu Garth – ir mazliet ass un prasts. Partijā – vakar, man bija tīri labi pīrāgi. Jāliek ½ mārc. sviesta (ne vairāk) uz 1 pud. piena daudz ja – 1 ēd. kar. eļļas vēl klāt. Sīpolu bij krietni – bet paspeķīgais bakons o.k. Tikai – partijai jājauc 2 litr. Citādi – nekas neiznāk. Pīrāgi – garšo.
Otrdiena 8 pm. 24 janv (?) {22.1.74}
Šodien pie vakariņu galda – Gord teica – „we are breaking up” – It kā – Inese ir izlēmusi to dažas dienas atpakaļ. Tā tad – manas nojautas var būt pareizas. Bij gara runāšana – viss tas pats ko teikt. Un – es nevaru parunāt bet – kaut kā viss beidzot – izsakās.
Es runāju tikai no tā, ko es domāju pati. Tikai tagad atceros svarīgāko – Inese apskāvienā bij laime. Tā tad viņa ir izšķīrusies arī ar sirdi – lai gan viņa teica – emotionely vēl ir involved. Bet tas jau nerunā pretī. Vai tiešām es nepārpratu? Es viņas rokās jutu lūgumu, lai tas piepildās, ne – meklējumu pēc spēka to piepildīt. Tas bij kā putna lidojiens. Ja tā – tad viss būs labi! Ja tas Gordons ir bijis tikai ‘kārdinājums’, ne tieša ilgi gaidīta atbrīvošanās, kā man tas bija. Vai bez grūtumiem lai būtu arī tas, kas var nākt atpakaļ ejot pie Laimona – bet ja viņas rokās bij tik liels sauciens pēc tā – tad nevar būt nepareizi atgriezties. Un viņas apgalvojums vienmēr ir bijis – mēs bijām O.K.
Un lai kā – te nav palikšana. Tikai – ja būtu tā, ka viņa ilgojas atbrīvoties no Laim. – tad būtu tagad jāiet citur, vienai dzīvot, vai kā. Bet viņas seja vienmēr ir uzdzirkstījusi gaiša – kad kāds ir pieminējis viņus kā laimīgu pāri. Vienmēr. Tā tad – tā ir bijis. Savāda epizode.
Kad nupat mēs 3 (es, In, Gord) bijām gatavi partijai, viss sakārtots, paši apģērbušies – viesi var nākt, Inese savās melnās biksēs un manā austā vestē – sāka dejot istabā – un uz viņu raugoties, redzot viņu tik skaistu, un viņas agrāko deju kustību pilnu – es pēkšņi redzēju Laimonu viņai blakām. Es nekad nebiju tā domājusi, ne arī tai brīdī – bet viņas kustības izsauca Laimona klātbūtni – es to izteicu un In. sašuta, protams Gord. bij tur klāt un tas bij nelabi to teikt – bet kaut kā, Laimona parādības tiesības bij tik lielas, Ineses laimes dēļ, man bij tas jāsaka.
Vakars. Pie Ineses. Inese uz aušan. kurs. Gord. – kaut kur, nezinu – uz sēdi. Viss owful. Kā dabūt Inesi ārā no šejienes? Neuzticos nekam te. Nabaga meitene. Inese strādā pēc traka. Brauc pēc skolas uz Vancouveru 3-4 {reizes} nedēļā uz aušanas, (rotas lietu kalšanas arī) kursiem melnas naktis cauri. Tas nu – lai arī, cik var. Bet – cits te – dust. Kā viņa to neredz? Jeb redz un netiek ārā? Vai viņa – Ak, ko es varu zināt, ko palīdzēt? Visur un visi te apskata mani ar pārbaudu – „do you?” –
Svētdien, nē pirmdien 10.30 pm
Mani mocīja ‘vīzijas’ – par Angliju – parku, tirgu, lapām, tulpēm, viņu – atvēru logu – balta migla visapkārt, varbūt šī migla, kas ir kā tā bija tur – nesa man tuvību ar visu to. Tik lielu, ka es būtu varējusi rakstīt (ja drīkstētu) – Šovakar man mitras rudens lapas līp pie sejas, no turienes, no ceļiem, no parka, no kapsētas, kur gāju cauri uz tirgu ejot. Rudens miglas mitras lapas un tulpes, tulpes vasaras siltuma pilnas. Tulpes, simti ziedu, tūkstoši, visa diena pilna tulpju ziedu. Tulpēs Tava seja. Visu laiku.
Sestd. nakts
Stundu pa stundai kā lapas
Es norauju no mana
Mūža
Un aizmetu Tev.
Tev?
Tu nejūti tās.
Es tomēr nezaudēju
Tās.
Zied tās kā tulpes tur
Krīt uz tiem kapiem
Tur
Kur cauri gāja
Priecīgs ceļš.
Tālu, tālu tas tagad.
Es ņemtu vismaigāko
Papīra lapu
Zīžainu kā tulpju kausu
Visvieglākā aploksnē
Liktu
Lai nes kā baloža
Spārnus tā
Tev ziņu.
Es redzēju, zināju,
Kā Tu sēji viskrāsaināko
Kakla saiti
Vilki vissmalkāko
Kreklu
Un tad Tu skatījies
Tad uz mani.
Tev likās visa pasaule
Ir, redz to un zina
Un vairīgi Tu
Pagriezi seju prom
Lūpā iekozdams.
Bet viss iznāca
Nepareizi.
[..................]
Kā baloža spārnu.
Šie vēl Herfordā. Esmu viena visu nedēļas nogali. Vakar biju Young Vic’ā – Šekspīra ‘Much ado about Nothing’. Ian Charlson [left] – mans favorite aktieris no lugas ‘Look Back in Anger’ – staigāja Coffee lounžā, liekas pazina mani. Viņš daudz sīkāks ikdienā kā uz skatuves. Viņam nebija īsti piemērota loma, bet viņš skaisti dziedāja, tieši – jāsaka skaisti – maigi, tenorīgi (neitāļu stilā) duetā ar otru, ar solo partijām viņam vien vidū. Otrs aktieris arī nekas – viņi visi – var visu!
Biju mazliet par tuvu šoreiz – (pirmā rindā) priekš šīs lugas dekorācijām – sudraba plāksnes ieslīpo grīdu, kas pirmā cēlienā bija vienkārši laukums, pēdējā cēlienā rādīja baznīcu. Lieliskas dekorācijas savā vienkāršībā, kas nav nekāda nejauša vienkāršība. Žēl, ka vēl vairāk neesmu uz šo teātri gājusi. Būs jau reizes 10-12. Gaidīšu to lielo next week iešanu… Tur man vajadzēja iet visu laiku un iemīlēties labāk tur kādā. Te jūt cieņu pret garu, pret inteliģenci, te nav tikai self serva kults. Man būtu labāk tā Charlsonī […] Inese teica – tev jāiet vienai, jābrauc, jāzina Londona. Sākumā tā šķita diezgan nesaprotama. Un es it kā atteicos – vēl reiz uzņemties iepazīt lielpilsētu. Bet – Ineses vārdi līdzēja. Vienreiz pārsēžoties paņēmu nepareizu pazemi, bet – izlēcu un dabūju īsto vēl laikā…
Otrdiena 11am. {6.11.73}
Kā koku laiž (no kājas) Jau cērt, cērt un zāģē ilgi Skan sāpju pilns mežs Dobji noskan Cirvja piesitiens liktenīgs nepacietīgs: Krīti, krīti, tā jākrīt Ar kliedzienu vaidu. Tad ļimst, tad gāžas tas Citu plecos vēl ķerdamies Turēdamies sev līdzi ņemdams Smagi gulstas viens aiziedams. Šīs dienas atcērt manas saknes Vienu pa vienai. Vai es vēl turos pie Tevis?
ceturtdiena {8.11.73}
Lapas gandrīz visas jau nokritušas. Dārzos, kas vēl palikušas, tās ir tik krāsainas un skumjas ka man bij jāraud, tur starp zaļām, dzeltenām, brūnām ir viena rozā, kā tulpju zieds.
Sestdiena, rīts. {10.11.73}
No Nottinghamas vēl vēstules nav un tas atļauj man – tur nebraukt. Mazliet – neuzmanīgi bet – labi. Es negribu braukt. Jo – visam vairs nav vietas un laika. No Londonas nosūtīju vēstuli. Tas bija – ceturtdien. Biju Young Vic’ā. Sāku to jau arī kritizēt, tas ir spriest un paspriest kas un kā.
Vēstule? Jā tā vēstule ir neizbēgamais (nepareizais) nobeigums. Kādēļ es tā nevaru izbēgt? Vienkārši – krīt savā pamestībā pie zemes – un izsaka visu atdievojoties. Kādēļ? Es jutu kā elles smagumu neizteikto uz sevis. To – kas ir viņa, ne mans – To – ka es neatzinos. Beidzot – ar garu priekšspēli, kas jau sen ir atzīšanās, kuras vairs nevajaga – beidzot vēl tomēr – jāsaka. Un tomēr – es domāju – tas ir izlīdzinājums, devums kaut kam labam viņa dzīvē. Vai tā ir? Who knows? Terry (Crowley) to bij gadiem atcerējies – es to redzēju tā sejā uz mirkli to satiekot aci pret aci pēdējā auto braucienā – Ak! Viss sāk kļūt par pelniem. Bet – es nedrīkstu atlaisties. Būtu jāiet vēl uz teātri. Šodien? Nākošnedēļ?
Es vakar tomēr nevarēju aiziet (pat ne garām) zināmam stendam. Visa ģimene nu mani var redzēt. Tā kā tā visa redzēja. Ak – ja es zinātu kā tas bija ar viņu? Tas izskatījās desperate – bet – es jau iedomājos. Bet tomēr – pat tā bārdas audzēšanas vēlēšanās sacelties – tad – atkrišana padevībā.
Svētdiena {11.11.73}
Rīts. Skaidrs. Brīnumskaidrs un kluss! Nesāp. Modos un domāju tūlīt mani metīs ugunīs, es vārtīšos savās asinīs – Bet nē – miers ir. Kā tas var būt? Cerība? Vēl ši nedēļa? Jeb beidzot – atteikšanās spēkā miers nācis?
Vai miers tādēļ, ka viņam atzīšanās teikta – sāpes dalītas, pazemojums dalīts, tas pazemojums, kas viņam bij jānes – tai rītā, kad viņš sarka un bālēja. Jā – tas varbūt visvairāk dod šo mieru – šo mirkļa mieru. Pastāvīgākas par viņa zaudējuma sāpēm stāv pāri pašas iznīcības sāpes. Un te kaut kas priecīgs pazib – es vēl eju, vēl eju tālāk! Vēl esmu te un vēl būšu. Ar jums visiem – būšu vēl – esmu vēl šinī rudenī, šais ielās – vēl būšu citās. Vēl parādās arī Austrālija – kaut kādā skaidrumā. Pēdējā laikā to ne iedomāties nevarēju – nevēlējos pieņemt – Tagad – ir labāk.
Vai to mazumu to caurspīdīgo vizmu – kopību ar viņu – es uzliku uz Austrālijas, pieminot viņam, ka es būšu tur. Varbūt. Lai Tu zinātu no kuras puses nāk manas ilgas. Lai Tu zinātu, kur kādu mazu neapzinīgu domu sūtīt (varbūt, kādreiz kad augļi pienāks no Austrālijas)! Visa pasaule ir atkal pavērusies, ir atkal viesmīlīga, lai arī grūti iet, jā neatstumj.
Vakars (9 pm).
Sasaiņoju jau lielāko daļu mantu. Lai nav nevēlama steiga beigās. Izstaigājos – lielu riņķi – uz Oakland parku, tad pa lielo ceļu apkārt gar Molsham ielas galu uz tirgus parku, par šo pusi turp, pa otru atpakaļ, vēl gar kooperatīvu – tad mājās. (Priecājos.) Atvados. Un – skatos tālāk, uz priekšu ar prieku, ar mieru un skaidrību. Prāts atraisās. Bet – darīt vēl neko nevaru – vēl viss sapīts, jūtas vēl krīt un krīt atpakaļ, glābjas vēl savā mulsumā.
Viņa nav, viņš eksistējis tikai manā iedomā. Viņš manis izdomāts. Viņš – tas kas mani saistījis visu vasaru. Un tomēr visa iemesls – viņš, tomēr bija un vēl eksistē. Par viņu es zinu maz, viņš mainījies līdzi manai iedomai par viņu. Negribot piemērojies, veidojies. Bet kā īsti, to es nezinu.
Es mostos no savas lomas. Es beidzu būt tā sieviete, kas es šo vasaru biju. Vēl grūti, vēl ik brīdi es atgriežos, domāt, just, kā viņa. Mana paunošanās ir lēna. Bet vairs ne sevišķi sāpīga. Kaut kas jau pāri. Es pamazām beidzu būt šīs zemes sieviete. Arī beidzu būt tik jauna… Viņai spēks bij lielāks, kā jebkādai citai – gandrīz , gandrīz viņš pārvērta visu īstenībā. Ja vēl būtu laiks, un ja man vēl būtu laiks – bet tad tas nebūtu brīnums. Esmu nogurusi, gājiens bij tāls. Laiks auksts. Lapas zemē. Un viss mainīsies uz ziemu.
Pēdējā nakts te.{17.11.73?}
Bijām visi iepirkties. Saules diena pēc salnas. Tirgus laukums bij ļoti dzīvs – saule, dūmaka, cilvēki, cilvēki – Bet viņa puse likās tukša – varbūt viņš bija. Ko es varēju? Es domāju, pārcilāju – esmu izoperēta. Satikām Nanniju. Labi. Dzid. domā ka viņa neizskatās sevišķi interesanta. Dzid. taisnība. Viņa izskatījās ļoti pēc vienkāršas, lai neteiktu prastas sievas. Ne tālāk par savu degunu, kas redz. Un viņa – ir izkārtojusi, redzējusi pareizi visu savu ceļu. A?
Vakarā vēl 2 reiz uz Mark + Spenc. Kad nesu zeķes apmainīt – bij jau tumsa – tuvu pie 5. Otrpus ielā, pirms Woolī – 2 gāja un viens – likās viņš. Ārkārtīgi eleganta gaita un izskats – Kā es kritu uz elegantu gaitu, stāvu – iznesību. Pinokio – tagad šis. Skaisti pilnā apgaismotā ielā – šie divi stāvi – silueti – iet – dzīve. Dzīvie. Man jāatvadās. Un – es negribu. Ļaudis jau siltos, solīdos apģērbos, ziema tuvojas. Skaistas bija apgaismotās, pilnās ielas. Skaista bij arī vecā baznīca, savā rudens dārzā. Mana staigāšana tur garām, paliek te.
0tra pēdējā nakts {22.11.73} 11 pm.
Šī ir otra ‘pēdējā nakts te’ – jo – pag. svētdien – nekur neaizlidoju. Mana lidmašīna gāja sestdienā! Biju safantazējusi, nepareizi. Stupid imigration. Labi – ka izkārtojās mans otrs lidojums bez piemaksām. Dabūju skaistu rudens dienu mežos laukos vēl ar Dzid un Clive. un Tālis. Viena laba diena. Bērzu un apšu jaunaudzītes, sūnas, sēnes, berza tāsis, rudens lietus peļķes. Un Tālis bija līdz – spirgts un košs baltā micītē. Tagad – Skumji – skumji par to, ka viss kas te bij šai vasarā tik skaists – bij iedomas un kaut kāda īstenības daļa – kas bij jau neiedomājama ka to vēl dod.
[leaving England — novembris]
Es esmu vēl tepat, un tomēr man te vairs nekas nepieder. Sirds sarāvusies, sāpēt īsti nedrīkst — vēl es esmu tepat. Es varētu vēl iet un ņemt — ko? To kas bija. Bet es laikam vairs nevaru to darīt. Jau viss ir cauri un prom. Šķiršanās ir klāt.
Vējš mani nodzina no mana sola. Ienācu parkā, te vēl saule mīļa.
Un tas, kas iekrāsoja šo vasaru, ir te tik tuvu šai mirklī, bet es nevaru iet un teikt tam paldies un ardievu — es…
23. novembris, piektdiena.
Lidmašīnā. Tikko novietojos savā sēdeklī pie loga. Migla. Uz lidostu atbraucām laikā, lai gan – ar steigšanos. Mazais bija īsts eņģelītis, kā arvien – nesu viņu pa kāpnēm lejā un viņš mani uzrunāja, tieši tā! Biju aizņemta ar uzmanību kāpjot, kad dzirdu viņu uz rokas runājam un raugāmies man sejā. Tā tad īsti laba atvadīšanās. Ceļa biedri – bērns! Heavens! Not very peaceful. You cannot have everything. Viņš uzsāk zīmēšanu milzīgā grāmatā – tā tad no mūsu zortes – mākslas cienītājs, ir gadi 3. Varu redzēt labo spārnu. Mazliet sāp galva.
Uzgaidāmā telpā, pie lidojumu televīzijas kāda dāma piesēdās blakām, un – (par viņas pakas uzraudzīšanu) atnesa orange juice. Bij ļoti laba – ar ledu. Viņa lido uz Los Angeles. Air Canada nav gluži Qantas elegance, uzmanība, komforts etc. Boring. Tomēr patīkami tie nieki. Bet – būs labi, kad beidzot sāks lidot nebūs arī tik smacīgs. Nu tā, es varu raudzīties vienā lidmašīnas spārna galā un debesīs.
Debesis gaišās ar tumšajām tiekas un zeme zem tām pretēji nomainās tumšā ar gaišo tiekas. Lidot – ir sapņot Dieva sapņus. Kad stipras, drošas rokas nes, vientuļais spārns, ass, slaids, kluss šķel gaisus, varas spēka pilnais. Tumšās debess daļa, pret gaišo zemes daļu ir nakts un sapņi. Gaišā debess, pret tumšo zemi ir drosme un dzīve. Spārns vienojot to, kluss un ass un maigs arī maigs sniedzās, nes dzīvi starp abām.
Otrdiena. {27.11.73}
Kanādā. Pie Laimona. Jau otra diena te. Atlidoju labi – nolaišanās un pacelšanās nemaz to gandrīz nejūtot. Smooth, pilota stils. Tas katram no tiem ir citāds. Uz Qantas, vienmēr jūt apkalpes maiņu. Pie Laimona – lieliska māja. Šodien līst. Visapkārt meži – smalce no alkšņiem. Sniegs, mazi šķūnīši, mājas tālāk. Brīvs zemes gabals apkārt, sētas, kūstošs sniegs, rudens kūla – bet iekšā – silts, gaišs, komfortabls. Logi no griestiem līdz grīdai diviem stāviem cauri. Sidnejas labās klavieres, (lielajā, augstajā telpā kā spēlītes) TV. rekordplayers, food and drinks, ērta gulta (double bed) elektriskā sega. Kā to sauc? Paradīze. Spēlēju. Gribu atgūt mazliet varēšanu.
Vakar ar Laimonu vakariņas ar vīnu. Viņš tomēr izmocīts. Ja Inese varētu viņai būtu jānāk atpakaļ. Ja viņa varētu. Nekas te netrūkst – ja tikai personīgās attieksmes var sadabūt atkal kopā. Nav – tādas ‘lielas pasaules’. Inese tur tāpat cieš. Varbūt – viņi varētu vēl sanākt kopā. Sevišķi tagad, ja Inese ar aušanu un visām tām mākām nodarbotos – Laimons tur labāk varētu līdzi būt, nekā tad, kad viņa skolā strādāja – Es domāju – ka es ļoti gribētu. Veselīgāka dzīve. Tur? Nekādas labas beigas es nevaru saredzēt. Bet – es redzu, meklēju redzēt nelabvēlīgi. Kādu laiku labi – vai pa daļai labi, Laimons ļoti laipns. Te varētu aust dziedādama un pa vidu audzināt bērnus. Te nebūtu šaurības nekādā ziņā. Ja tik viņu personīgās attieksmes var salabot.
Te – visapkārt logi. Ārs. Iekšā koka sienas un grīda – balta augšstāva daļa uz melnām kāpnēm – gandrīz kā kaut kas no kuģa augšā, lejā koka siltums balta krāsns stūrī, ar dabīgu, tumšu ķieģeļu muti.
.
.
Pie sienas, loga tuvumā, stirnas ragi ir gaišsarkanu filces cepurīti, ar baltu spalvu – tā šūpojas gaisa maiņās tik viegla un gracioza – kā pati Ineses jaunība un skaistums. Kaut kas briesmīgi skaists arī šai ainā. Inese. Kaut viņa varētu nākt atpakaļ.
Trešdiena, nakts. {28.11.73}
Atpakaļ pie In. un Gord. Žēl gan pasaku pils dzīves – pie klavierēm no rīta līdz vakaram – bez bailēmkādu traucēt! Pēc šim 2 dien – šodien varēju spēlēt patētisko!!! – viss pagalam atkal.
Laimonam – katastrofa. Labi, ka tikai mašīna cietusi, pats tikai nobijies.
[Photograph of accident in the newspaper The Province, 29.11.1973 Luck rode with this driver Long face is worn by truck driver Laimons Birstins of Aldergrove who escaped serious injury when his truck was almost demolished by a Burlington Northern freight on River Road in Surrey Wednesday.]
Un es tur tomēr nevarētu ilgāk palikt. Viņam nav vairs jāmaisās ar mums – ja nav tad nav. Vai tas ir izskaidrojies, par nav vai vēl varbūt, to es nezinu. Varbūt viņi paši nezina.
Nu – būtu tur arī man mess – tikai klavieres! Citādi es tur arī neko nevarēju skaidri domāt – viss tikai par Inesi un vai viņa tur nebūtu jādabū atpakaļ etc. Es domāju, ka viņai labāk būtu tur, kā te. Te nav nākotnes. Vai Laim. vēl gribētu sākt visu – es nezinu. Ko Inese mēģina – es nezinu. Es domāju – viņa izšķirsies un paliks tur. Bet tik vienkārši tās lietas neiet. Laimons izskatījās nelabi šodien pēc katastrofas – tas saprotami. Es viņam pieķertos par daudz. Bet – spēlēt bij labi!… Kur vēl tā varētu būt, ka kaut vai nakts vidū rauj vaļā. Pag. naktī jau gribēju – bet pagaidīju līdz rītam. Varbūt technikas jautājiens ir – spēlēšana. Dažbrīd liekas – neiet uz priekšu un tad pēkšņi viss atveras – var spēlēt visu pašam negaidot – What a mess te viss ir.