Jūlijs 1974 (Ķikure/Kikure)

30. jūlijs, nē vai nu 1 aug. vai 31 jūlijs – 31. jūl. 1974.

‘Karstuma vilnis’ jau 2 nedēļas. Līdz šim – jūtos viņā ļoti labi – atdzīvojos, brūna saulē – labi. Dārziņš arī līdz šim vēl turas un man nav jābēdā ka viņš ļoti izkalst – varbūt jau sāk izkalst, bet – vēl nav bijis bezcerīgi – un jau vasara, kas tur būs būs.

Vasara. Sauļojos no rītiem (tikai ar suni [Sam, right, later] jākaujas un nav daudz miera) vakaros sēžu ārā. Vakar un aizvakar arī visu dienu ārā – šodien varbūt jau pārāk karsts. – Br. nāks – jābrauc uz veļas mazg. Un – who knows kas te notiek? Man nav prasmes ņemt tādu izdevību – ‘dzīvot’. Heavens!
Kad esmu viena – domāju viss viss sarīkots dzīvei – vasara, māja, dārzs, saule, puķes, pļava, kas viss.

Vakarā dzidrums miers – tik trūkst tas, cilvēks. Un kad viņš atnāk – vienmēr it kā nelaikā. Tas viss tikai sadomāts – mani viņš neaizrauj, man bij tikai tādas ‘sataisītas domas’ par viņu – bet viņš atsaucas un skrien šurp. Un es esmu nespējīga kustēties. Viņš nokavēja, viņam vajadzēja ātrāk ierasties, vai zvanīt, ko es biju sadomājusi to es atkal izdomāju prom (ka tas tā nav) un nu – tikai varbūt tumšā naktī varētu ko uzsākt ko tagad atzīst par ļoti svarīgu varbūt.
Guļu gultā, lasu un skatos pa logu tveicē, dārzā.

Tur lēni aizčāpoja saimnieka sunītis, tāds krēmkrāsas pinku kamols – un tas ka viņš tur lēni koku zaļumā, zālē, karstumā aizgāja, tas uzgleznoja no jauna šīs vasaras īstumu, realitāti.
Mans pašas suns nelaiž mani brīvi staigāt, krīt virsū kā nelaime, rokas sakostas robos. Un saimnieks te visu laiku staigā caur dārzu uz savas otras māja taisīšanu – sit un sit – vai nu reiz nebeigs! Nav īstas brīvības dārzā ar viņu staigāšanu. Bet – neliekos zinis cik varu – gulēt guļkrēslā un sauļoties no rītiem – tas ir izdarāms kaut cik, izņemot suņa plēšanos, kādēļ daudzreiz jānāk iekšā.

Ko es velns to visu rakstu.
Es gribēju teikt tikai to: dārzs vasaras tveicē, zaļš, ziedos, ābolos, vēl sīkos ābolos un nedaudz to, bet – vasara, vasara un sunīts aizčāpo kā pinku kamols – vasarā. Ēnas guļ, zem kokiem karstas, caurspīdīgas, ceļā sāk zāle izžūt.

Puķes žūstot tik ļoti smaržo kad iziet uz ceļa ārā, uz lielā ceļa – mežs smaržo, kur izcirta krūmus gar malām. Vēsmas šodien dārzā, bet karstums sausāks, lielāks.
Es nezinu ko es gribētu, kaut es saprastu dzīvot arī to otru pusi dzīves, ko es neprotu – tā ataudzināta, atmorālēta no manis, no jaunām dienām.