Jūnijs 1974 (Ķikure/Kikure)

20. jūnijs. 1974.

Nezināju – ka tik tālu jau.
Nerakstu te – nezinu ko teikt – dzejas nav ne rindas, ne galvā ne uz papīra.
Velku dienas. Mācos braukt ar mašīnu [right]. Nevaru un nevaru saņemties. Un – tā paiet laiks. Mans un Ineses!
Nosūtīju Dēliņam (pāris dienas atpakaļ) 20 lap. ceļ. aprakstu. Tas stāvēja – stāvēja.
Mežs ir ļoti skaisti smaržojis. Tas neko nesaka. Par to jārunā tad kad to jūt. Jārunā ļoti uzmanīgi.
Bet it kā – mežs smaržoja un es to izjutu – bet dzeju – neizjutu.
Tur Wollong. – es izjutu to ik brīdi. Es dzīvoju illūzijās un mīlestībā.
Te es nemīlu.
Es noskatos uz puķēm. Es mīlu tās – bet viņas man nepieder. Viņas tik tālas man kā vēl nekad.

Vēja kaņepe

Kur ceļš gar grant’bedrēm
Ieved sīkā smalcē
(Pats pazūd baltu oļu kaudzē)
Satikos ar vēja kaņepi.
Ziedēja tā
Toreiz vējos, saulē
Pat skats tur neapstājās
Ilgāk.
Un tomēr
Mīlēju es viņu
Šo puķi, kas bērnu dienās
Šķita ļoti skaista.
Kādreiz man saplūktas
Bij pilnas saujas visu
Šo skaisto puķu...
Bet man tās aizmest lika
Tās zāles, vīstošas
Man teica.
Grūt bij pieņemt to
Bet –
Kaut ko man atņēma
Šie vārdi,
Atņēma man vēja 
Kaņepi. Nekad to
Neaiztiku vairs,
Nekad to neplūcu pie
Citiem ziediem likt...
Bet tomēr
Dienās sulainās un 
Vējainās un karstās
Brīvās
Tos zilvioletos ziedus
Zināju es vējos plīvojam
Kā vasaras mākoņus!
Laimi tie nesa
Cirtumos, mežos saplaukstot,
Vējos, brīvās, karstās
Dienās līgojot. 
Vēja kaņepīte –
Liekas Tu
Kāda meža orchideja
Grezna un reizē vientiesīga, 
Savāda savāda esi tu.
Un es ilgojos Tevis
Svešā malā
Garus gadus.
Nu – Tu atnāci. 
Nolauzu es Tevi. 
Vīstoša šī tikšanās.

[Piano arrived from Australia]