20. jūnijs. 1974.
Nezināju – ka tik tālu jau.
Nerakstu te – nezinu ko teikt – dzejas nav ne rindas, ne galvā ne uz papīra.
Velku dienas. Mācos braukt ar mašīnu [right]. Nevaru un nevaru saņemties. Un – tā paiet laiks. Mans un Ineses!
Nosūtīju Dēliņam (pāris dienas atpakaļ) 20 lap. ceļ. aprakstu. Tas stāvēja – stāvēja.
Mežs ir ļoti skaisti smaržojis. Tas neko nesaka. Par to jārunā tad kad to jūt. Jārunā ļoti uzmanīgi.
Bet it kā – mežs smaržoja un es to izjutu – bet dzeju – neizjutu.
Tur Wollong. – es izjutu to ik brīdi. Es dzīvoju illūzijās un mīlestībā.
Te es nemīlu.
Es noskatos uz puķēm. Es mīlu tās – bet viņas man nepieder. Viņas tik tālas man kā vēl nekad.
Vēja kaņepe Kur ceļš gar grant’bedrēm Ieved sīkā smalcē (Pats pazūd baltu oļu kaudzē) Satikos ar vēja kaņepi. Ziedēja tā Toreiz vējos, saulē Pat skats tur neapstājās Ilgāk. Un tomēr Mīlēju es viņu Šo puķi, kas bērnu dienās Šķita ļoti skaista. Kādreiz man saplūktas Bij pilnas saujas visu Šo skaisto puķu... Bet man tās aizmest lika Tās zāles, vīstošas Man teica. Grūt bij pieņemt to Bet – Kaut ko man atņēma Šie vārdi, Atņēma man vēja Kaņepi. Nekad to Neaiztiku vairs, Nekad to neplūcu pie Citiem ziediem likt... Bet tomēr Dienās sulainās un Vējainās un karstās Brīvās Tos zilvioletos ziedus Zināju es vējos plīvojam Kā vasaras mākoņus! Laimi tie nesa Cirtumos, mežos saplaukstot, Vējos, brīvās, karstās Dienās līgojot. Vēja kaņepīte – Liekas Tu Kāda meža orchideja Grezna un reizē vientiesīga, Savāda savāda esi tu. Un es ilgojos Tevis Svešā malā Garus gadus. Nu – Tu atnāci. Nolauzu es Tevi. Vīstoša šī tikšanās.

[Piano arrived from Australia]

