4. novembris, svētdienas vakars.

Šie vēl Herfordā. Esmu viena visu nedēļas nogali. Vakar biju Young Vic’ā – Šekspīra ‘Much ado about Nothing’.
Ian Charlson [left] – mans favorite aktieris no lugas ‘Look Back in Anger’ – staigāja Coffee lounžā, liekas pazina mani. Viņš daudz sīkāks ikdienā kā uz skatuves. Viņam nebija īsti piemērota loma, bet viņš skaisti dziedāja, tieši – jāsaka skaisti – maigi, tenorīgi (neitāļu stilā) duetā ar otru, ar solo partijām viņam vien vidū. Otrs aktieris arī nekas – viņi visi – var visu!

Biju mazliet par tuvu šoreiz – (pirmā rindā) priekš šīs lugas dekorācijām – sudraba plāksnes ieslīpo grīdu, kas pirmā cēlienā bija vienkārši laukums, pēdējā cēlienā rādīja baznīcu. Lieliskas dekorācijas savā vienkāršībā, kas nav nekāda nejauša vienkāršība. Žēl, ka vēl vairāk neesmu uz šo teātri gājusi. Būs jau reizes 10-12. Gaidīšu to lielo next week iešanu…
Tur man vajadzēja iet visu laiku un iemīlēties labāk tur kādā. Te jūt cieņu pret garu, pret inteliģenci, te nav tikai self serva kults. Man būtu labāk tā Charlsonī […]
Inese teica – tev jāiet vienai, jābrauc, jāzina Londona. Sākumā tā šķita diezgan nesaprotama. Un es it kā atteicos – vēl reiz uzņemties iepazīt lielpilsētu. Bet – Ineses vārdi līdzēja. Vienreiz pārsēžoties paņēmu nepareizu pazemi, bet – izlēcu un dabūju īsto vēl laikā…

Otrdiena 11am. {6.11.73}

Kā koku laiž (no kājas)
Jau cērt, cērt un zāģē ilgi
Skan sāpju pilns mežs
Dobji noskan
Cirvja piesitiens liktenīgs nepacietīgs:
Krīti, krīti, tā jākrīt
Ar kliedzienu vaidu.
Tad ļimst, tad gāžas tas
Citu plecos vēl ķerdamies
Turēdamies sev līdzi ņemdams
Smagi gulstas viens aiziedams.
Šīs dienas atcērt manas saknes
Vienu pa vienai.
Vai es vēl turos pie Tevis?

ceturtdiena {8.11.73}

Lapas gandrīz visas jau nokritušas.
Dārzos, kas vēl palikušas, tās ir tik krāsainas un skumjas ka man bij jāraud, tur starp zaļām, dzeltenām, brūnām ir viena rozā, kā tulpju zieds.

Sestdiena, rīts. {10.11.73}

No Nottinghamas vēl vēstules nav un tas atļauj man – tur nebraukt. Mazliet – neuzmanīgi bet – labi. Es negribu braukt. Jo – visam vairs nav vietas un laika. No Londonas nosūtīju vēstuli. Tas bija – ceturtdien.
Biju Young Vic’ā. Sāku to jau arī kritizēt, tas ir spriest un paspriest kas un kā.

Vēstule? Jā tā vēstule ir neizbēgamais (nepareizais) nobeigums. Kādēļ es tā nevaru izbēgt? Vienkārši – krīt savā pamestībā pie zemes – un izsaka visu atdievojoties. Kādēļ? Es jutu kā elles smagumu neizteikto uz sevis. To – kas ir viņa, ne mans – To – ka es neatzinos. Beidzot – ar garu priekšspēli, kas jau sen ir atzīšanās, kuras vairs nevajaga – beidzot vēl tomēr – jāsaka. Un tomēr – es domāju – tas ir izlīdzinājums, devums kaut kam labam viņa dzīvē. Vai tā ir? Who knows? Terry (Crowley) to bij gadiem atcerējies – es to redzēju tā sejā uz mirkli to satiekot aci pret aci pēdējā auto braucienā –
Ak! Viss sāk kļūt par pelniem. Bet – es nedrīkstu atlaisties. Būtu jāiet vēl uz teātri. Šodien? Nākošnedēļ?

Es vakar tomēr nevarēju aiziet (pat ne garām) zināmam stendam. Visa ģimene nu mani var redzēt. Tā kā tā visa redzēja. Ak – ja es zinātu kā tas bija ar viņu? Tas izskatījās desperate – bet – es jau iedomājos. Bet tomēr – pat tā bārdas audzēšanas vēlēšanās sacelties – tad – atkrišana padevībā.

Svētdiena {11.11.73}

Rīts. Skaidrs. Brīnumskaidrs un kluss!
Nesāp. Modos un domāju tūlīt mani metīs ugunīs, es vārtīšos savās asinīs – Bet nē – miers ir.
Kā tas var būt?
Cerība? Vēl ši nedēļa? Jeb beidzot – atteikšanās spēkā miers nācis?

Vai miers tādēļ, ka viņam atzīšanās teikta – sāpes dalītas, pazemojums dalīts, tas pazemojums, kas viņam bij jānes – tai rītā, kad viņš sarka un bālēja. Jā – tas varbūt visvairāk dod šo mieru – šo mirkļa mieru. Pastāvīgākas par viņa zaudējuma sāpēm stāv pāri pašas iznīcības sāpes. Un te kaut kas priecīgs pazib – es vēl eju, vēl eju tālāk! Vēl esmu te un vēl būšu. Ar jums visiem – būšu vēl – esmu vēl šinī rudenī, šais ielās – vēl būšu citās. Vēl parādās arī Austrālija – kaut kādā skaidrumā. Pēdējā laikā to ne iedomāties nevarēju – nevēlējos pieņemt – Tagad – ir labāk.

Vai to mazumu to caurspīdīgo vizmu – kopību ar viņu – es uzliku uz Austrālijas, pieminot viņam, ka es būšu tur.
Varbūt.
Lai Tu zinātu no kuras puses nāk manas ilgas.
Lai Tu zinātu, kur kādu mazu neapzinīgu domu sūtīt (varbūt, kādreiz kad augļi pienāks no Austrālijas)!
Visa pasaule ir atkal pavērusies, ir atkal viesmīlīga, lai arī grūti iet, jā neatstumj.

Vakars (9 pm).

Sasaiņoju jau lielāko daļu mantu. Lai nav nevēlama steiga beigās. Izstaigājos – lielu riņķi – uz Oakland parku, tad pa lielo ceļu apkārt gar Molsham ielas galu uz tirgus parku, par šo pusi turp, pa otru atpakaļ, vēl gar kooperatīvu – tad mājās. (Priecājos.) Atvados. Un – skatos tālāk, uz priekšu ar prieku, ar mieru un skaidrību. Prāts atraisās. Bet – darīt vēl neko nevaru – vēl viss sapīts, jūtas vēl krīt un krīt atpakaļ, glābjas vēl savā mulsumā.

Viņa nav, viņš eksistējis tikai manā iedomā. Viņš manis izdomāts. Viņš – tas kas mani saistījis visu vasaru. Un tomēr visa iemesls – viņš, tomēr bija un vēl eksistē. Par viņu es zinu maz, viņš mainījies līdzi manai iedomai par viņu. Negribot piemērojies, veidojies. Bet kā īsti, to es nezinu.

Es mostos no savas lomas. Es beidzu būt tā sieviete, kas es šo vasaru biju. Vēl grūti, vēl ik brīdi es atgriežos, domāt, just, kā viņa. Mana paunošanās ir lēna. Bet vairs ne sevišķi sāpīga. Kaut kas jau pāri. Es pamazām beidzu būt šīs zemes sieviete. Arī beidzu būt tik jauna… Viņai spēks bij lielāks, kā jebkādai citai – gandrīz , gandrīz viņš pārvērta visu īstenībā. Ja vēl būtu laiks, un ja man vēl būtu laiks – bet tad tas nebūtu brīnums.
Esmu nogurusi, gājiens bij tāls. Laiks auksts. Lapas zemē. Un viss mainīsies uz ziemu.

Pēdējā nakts te.{17.11.73?}

Bijām visi iepirkties. Saules diena pēc salnas. Tirgus laukums bij ļoti dzīvs – saule, dūmaka, cilvēki, cilvēki – Bet viņa puse likās tukša – varbūt viņš bija. Ko es varēju? Es domāju, pārcilāju – esmu izoperēta.
Satikām Nanniju. Labi. Dzid. domā ka viņa neizskatās sevišķi interesanta. Dzid. taisnība. Viņa izskatījās ļoti pēc vienkāršas, lai neteiktu prastas sievas. Ne tālāk par savu degunu, kas redz. Un viņa – ir izkārtojusi, redzējusi pareizi visu savu ceļu. A?

Vakarā vēl 2 reiz uz Mark + Spenc. Kad nesu zeķes apmainīt – bij jau tumsa – tuvu pie 5. Otrpus ielā, pirms Woolī – 2 gāja un viens – likās viņš. Ārkārtīgi eleganta gaita un izskats –
Kā es kritu uz elegantu gaitu, stāvu – iznesību.
Pinokio – tagad šis.
Skaisti pilnā apgaismotā ielā – šie divi stāvi – silueti – iet – dzīve. Dzīvie. Man jāatvadās. Un – es negribu.
Ļaudis jau siltos, solīdos apģērbos, ziema tuvojas. Skaistas bija apgaismotās, pilnās ielas. Skaista bij arī vecā baznīca, savā rudens dārzā. Mana staigāšana tur garām, paliek te.

0tra pēdējā nakts {22.11.73} 11 pm.

Šī ir otra ‘pēdējā nakts te’ – jo – pag. svētdien – nekur neaizlidoju. Mana lidmašīna gāja sestdienā! Biju safantazējusi, nepareizi. Stupid imigration. Labi – ka izkārtojās mans otrs lidojums bez piemaksām. Dabūju skaistu rudens dienu mežos laukos vēl ar Dzid un Clive. un Tālis. Viena laba diena. Bērzu un apšu jaunaudzītes, sūnas, sēnes, berza tāsis, rudens lietus peļķes. Un Tālis bija līdz – spirgts un košs baltā micītē.
Tagad –
Skumji – skumji par to, ka viss kas te bij šai vasarā tik skaists – bij iedomas un kaut kāda īstenības daļa – kas bij jau neiedomājama ka to vēl dod.

[leaving England — novembris]

Es esmu vēl tepat, un tomēr man te vairs nekas nepieder. Sirds sarāvusies, sāpēt īsti nedrīkst — vēl es esmu tepat. Es varētu vēl iet un ņemt — ko? To kas bija. Bet es laikam vairs nevaru to darīt. Jau viss ir cauri un prom. Šķiršanās ir klāt.

Vējš mani nodzina no mana sola. Ienācu parkā, te vēl saule mīļa.

Un tas, kas iekrāsoja šo vasaru, ir te tik tuvu šai mirklī, bet es nevaru iet un teikt tam paldies un ardievu — es…

23. novembris, piektdiena.

Lidmašīnā. Tikko novietojos savā sēdeklī pie loga. Migla. Uz lidostu atbraucām laikā, lai gan – ar steigšanos. Mazais bija īsts eņģelītis, kā arvien – nesu viņu pa kāpnēm lejā un viņš mani uzrunāja, tieši tā! Biju aizņemta ar uzmanību kāpjot, kad dzirdu viņu uz rokas runājam un raugāmies man sejā. Tā tad īsti laba atvadīšanās.
Ceļa biedri – bērns! Heavens! Not very peaceful. You cannot have everything. Viņš uzsāk zīmēšanu milzīgā grāmatā – tā tad no mūsu zortes – mākslas cienītājs, ir gadi 3.
Varu redzēt labo spārnu.
Mazliet sāp galva.

Uzgaidāmā telpā, pie lidojumu televīzijas kāda dāma piesēdās blakām, un – (par viņas pakas uzraudzīšanu) atnesa orange juice. Bij ļoti laba – ar ledu. Viņa lido uz Los Angeles. Air Canada nav gluži Qantas elegance, uzmanība, komforts etc. Boring. Tomēr patīkami tie nieki.
Bet – būs labi, kad beidzot sāks lidot nebūs arī tik smacīgs.
Nu tā, es varu raudzīties vienā lidmašīnas spārna galā un debesīs.

Debesis gaišās ar tumšajām tiekas un zeme zem tām pretēji nomainās tumšā ar gaišo tiekas.
Lidot – ir sapņot Dieva sapņus. Kad stipras, drošas rokas nes, vientuļais spārns, ass, slaids, kluss šķel gaisus, varas spēka pilnais.
Tumšās debess daļa, pret gaišo zemes daļu ir nakts un sapņi.
Gaišā debess, pret tumšo zemi ir drosme un dzīve.
Spārns vienojot to, kluss un ass un maigs arī maigs sniedzās, nes dzīvi starp abām.

Otrdiena. {27.11.73}

Kanādā. Pie Laimona. Jau otra diena te. Atlidoju labi – nolaišanās un pacelšanās nemaz to gandrīz nejūtot. Smooth, pilota stils. Tas katram no tiem ir citāds. Uz Qantas, vienmēr jūt apkalpes maiņu.
Pie Laimona – lieliska māja.
Šodien līst.
Visapkārt meži – smalce no alkšņiem. Sniegs, mazi šķūnīši, mājas tālāk. Brīvs zemes gabals apkārt, sētas, kūstošs sniegs, rudens kūla – bet iekšā – silts, gaišs, komfortabls. Logi no griestiem līdz grīdai diviem stāviem cauri. Sidnejas labās klavieres, (lielajā, augstajā telpā kā spēlītes) TV. rekordplayers, food and drinks, ērta gulta (double bed) elektriskā sega. Kā to sauc? Paradīze.
Spēlēju. Gribu atgūt mazliet varēšanu.

Vakar ar Laimonu vakariņas ar vīnu. Viņš tomēr izmocīts. Ja Inese varētu viņai būtu jānāk atpakaļ. Ja viņa varētu. Nekas te netrūkst – ja tikai personīgās attieksmes var sadabūt atkal kopā. Nav – tādas ‘lielas pasaules’. Inese tur tāpat cieš. Varbūt – viņi varētu vēl sanākt kopā. Sevišķi tagad, ja Inese ar aušanu un visām tām mākām nodarbotos – Laimons tur labāk varētu līdzi būt, nekā tad, kad viņa skolā strādāja – Es domāju – ka es ļoti gribētu. Veselīgāka dzīve. Tur? Nekādas labas beigas es nevaru saredzēt. Bet – es redzu, meklēju redzēt nelabvēlīgi. Kādu laiku labi – vai pa daļai labi, Laimons ļoti laipns. Te varētu aust dziedādama un pa vidu audzināt bērnus. Te nebūtu šaurības nekādā ziņā. Ja tik viņu personīgās attieksmes var salabot.

Te – visapkārt logi. Ārs. Iekšā koka sienas un grīda – balta augšstāva daļa uz melnām kāpnēm – gandrīz kā kaut kas no kuģa augšā, lejā koka siltums balta krāsns stūrī, ar dabīgu, tumšu ķieģeļu muti.

.

.

Pie sienas, loga tuvumā, stirnas ragi ir gaišsarkanu filces cepurīti, ar baltu spalvu – tā šūpojas gaisa maiņās tik viegla un gracioza – kā pati Ineses jaunība un skaistums.
Kaut kas briesmīgi skaists arī šai ainā. Inese. Kaut viņa varētu nākt atpakaļ.

Trešdiena, nakts. {28.11.73}

Atpakaļ pie In. un Gord.
Žēl gan pasaku pils dzīves – pie klavierēm no rīta līdz vakaram – bez bailēm kādu traucēt!
Pēc šim 2 dien – šodien varēju spēlēt patētisko!!!
– viss pagalam atkal.

Laimonam – katastrofa. Labi, ka tikai mašīna cietusi, pats tikai nobijies.

[Photograph of accident in the newspaper The Province, 29.11.1973
Luck rode with this driver
Long face is worn by truck driver Laimons Birstins of Aldergrove who escaped serious injury when his truck was almost demolished by a Burlington Northern freight on River Road in Surrey Wednesday.]

Un es tur tomēr nevarētu ilgāk palikt. Viņam nav vairs jāmaisās ar mums – ja nav tad nav. Vai tas ir izskaidrojies, par nav vai vēl varbūt, to es nezinu. Varbūt viņi paši nezina.

Nu – būtu tur arī man mess – tikai klavieres! Citādi es tur arī neko nevarēju skaidri domāt – viss tikai par Inesi un vai viņa tur nebūtu jādabū atpakaļ etc. Es domāju, ka viņai labāk būtu tur, kā te. Te nav nākotnes. Vai Laim. vēl gribētu sākt visu – es nezinu. Ko Inese mēģina – es nezinu. Es domāju – viņa izšķirsies un paliks tur. Bet tik vienkārši tās lietas neiet. Laimons izskatījās nelabi šodien pēc katastrofas – tas saprotami. Es viņam pieķertos par daudz.
Bet – spēlēt bij labi!…
Kur vēl tā varētu būt, ka kaut vai nakts vidū rauj vaļā. Pag. naktī jau gribēju – bet pagaidīju līdz rītam. Varbūt technikas jautājiens ir – spēlēšana. Dažbrīd liekas – neiet uz priekšu un tad pēkšņi viss atveras – var spēlēt visu pašam negaidot –
What a mess te viss ir.