Pirmdienas rīts. {1.10.73} vēl gultā.
Saule atkal logā. Un vēsums.
Un man jāsmaida, jo Dzid. domā ka es ne tikai pati esmu ‘tense’, bet uzbāžu to visiem citiem… (tas visvairāk sakarā ar maniem uztraukumiem par mazo…) Tense? Protams. Ar visu to tulpju un rožu lietu – just tense. Bet man vajaga daudz siltumas pretī, lai smaidītu. Smieties var ar to, kas nenozīmē neko, smaidīt var ar to, kas nozīmē daudz.
3. oktobris. Trešd. Vakars.
Man žēl katra nepacietīga vārda ko es Dzidrai saku, bet viņa ir tik absolūti stūrgalvīga ar bebīša lietu – un tas nāk, kā redzams, no šausmīgā strain. Un tomēr – kā viņa ar to bebi tiktu galā, ja viņa ieņem galvā lietas, un nerīkojas apdomīgi – un klausa nevienai pareizai izjūtai – tikai visādām izlasītām paviršībām?
Bebi tiek pārbaroti–
Bebi tiek par siltu ģērbti…!
Kāda vecuma bebi, cik silti jāģērbj, kā jāēdina? – nav ne jausmas. Vai beba vēders strādā labi vai nē – nav ne jausmas. Kas to lai zina – ja nevienam neprasa un tanī grāmatā ko izlasa, tas nav rakstīts.
Ar grāmatu grāmatu par visu to, ko man beidzot vīrs aizsvieda aiz klavierēm, lai es to lieku mierā. Un tur viņam bija taisnība.
Smagi.
Bet – varbūt man drīz būs jābrauc prom. Un pasaule, visa pasaule tikko rādījās te savās skaistās vizošās sapņu krāsās.
...Pasaule kā ieleja, kā jūra, kā upe,
Kā ziedu pušķis,
No laimīgiem brīžiem
Smagums nepielīp pie kājām...
„Bet ziemeļblāzma bij skaista”
Vecais jūrnieks, (aklais kapteinis Kats) man teica.
„Pērkona lietus bij skaists,” es viņam saku.
4. oktobris. Ceturt.
Vakar biju Londonā. Piezīmes par to kaut kur uz lapiņām.
...Cik laime ir grūta un smaga Tik sapnis par viņu ir viegls...
Sest. 6 okt.
Biju tur no rīta. [..] vakar nebij vakar biju Londonā. Gāju cauri.
Pērkona lietus uznāca, kad šie bij šopīt. Kopu bebi ar siltumu – varbūt kaut ko līdzēs. Viņa vēders vai nu grūti strādā, vai patukšs mocas. Bet nupat laikam paēda un iemiga labi – so!
Vēstule no Nicmanes – sola apmešanos uz kādu mēnesi – labā dvēsele! Tas man derētu.
Inese neraksta!! Kas tur ir?
Sirds sāp.
Pēd. laikā – muguru vien redzu. Vai nemaz. Un šodien – visu ned. nebij – šodien tā diena varbūt nav man. Vai man prāts domāt? Jā. Tik traka es esmu ka ceru. Un – kas tas bija? Vai man prāta nav?
Nav.
Vai man jābūt kā visiem? Vai Dante bij kā visi? Vai daudzi citi bija?
Tikai es esmu sieviete – un. Jā, un? Nakti gandrīz nemaz negulēju – vakar atkal uklupu Dz. par bebī – Visas zīmes rāda ka viņš ir pusbadā – bet Dz. ir tik absolūti pašpārliecināta, ka pat svērt viņai nav prāta. Un tas mani dzen izmisumā – kā ar tik smalku lietu var tik droši, pārdroši rīkoties. Cl. neprot pat turēt, katru reizi galviņa noklanās kā šausmas. Bet bebis varbūt ir stiprs. Gan tagad sāksies piebarošana varbūt ka nesabojās neko pārāk. Grūtāk tikai uzaudzināt ka savārdzina.
Kas ir šis smagums Akmens, jūra, smilts? Dzidrums virsū brūk? Kā zibens padebesī Sāpe plosās Aizejot rudens miglā jārok Ko dienas pavasarī nesa maigi. Varbūt tik maldi bij To devums?
7. oktobris, svētdiena.
Bebim vēders labāks. ‘Super puh’ esot bijis šorīt, un tagad pēc otrām brokastīm, iemiga mierīgs (pēc vēdināšanas protams, kas ir lielā cieņā). Ja siltums un vakar extra siltums – tas nieks būs līdzējis – un siltumu turēs turpmāk – tās briesmas būs pāri. Ja tikai nebadinās vai kaut kā citādi kas nesamisās. Viņš – aug lielāks un viss kļūs drošāks. Pirmais tā mēnesis būs pāri. Bet es nobraucu pa trepēm it kā pagrūsta par lielību…
No Ineses nav vēstule!! Nu šodien nevarēja būt. Bet ilgi nav, veselu mēnesi gandrīz.
Kāds atvieglojums, ja bebītis uz ceļa atkal – viss gaišs.
Aizgāju staigāt un apmeklēju Liepiņu. Atradu to – ābelē, ņemot ābolus nost!!!
Bija viņam kāds ciemiņš, arī latvietis no Chelmsfordas, pensionārs.
Tad mēs abi turējām un nesām ābolu bļodas un Liepiņš dzīvoja pa galotni. Tad istabā dzērām vīnu, tēju + bisc. un klausījāmies Latvijas plates. Liepiņš ir gleznojis – ļoti jauki diletanta (tikai vēl nepilnīgo zināšanu ziņā) darbi, jauka izjūta krāsās, nav ‘tukšu svītru’.
Bija laba pēcpusdiena. Runas, smiešanas – šis un tas labs. Viņš kaļ arī sudrabā, tas ir tagad to sācis. Mājā – viņš ok., vispār – ok.
Mājā, viss īsts, īsta dzīve – tas man liekas tādēļ ka ziemeļzemēs mājas man šķiet – īstākas mājas kaut kā fiziskā un garīgā ziņā – mājas ar sienām, kas glabā dzīvi. Otram viesim bij labs ‘angļu drēbes’ uzvalks, kas man atgādināja manu bērnību – tēvu un onkuļus tādās drēbēs. Austrālijā tādu uzvalku maz laika nēsāt un kad arī to nes – tam nav tās nozīmes. Tāpat kā mājai. Es arī uzšāvos ābelē…
10.20 pm. apm.
Izcepu vistu + kart + āboli. Bebītis pirmāk pirms 7 pm. baroš. – ļoti raudāja. Izsalcis vai vēd. slims. Bet tagad – guļ labi. Bet vēl nav 4 st. un tās viņam jāgaida lai tur vai plīst vai lūzt.
L. man varētu aizvietot kaut ko? Izdzīt to otru? Varbūt. Varbūt nāktu pie prāta? Bet kā to izdarīt lai viņš to darītu? Go ahead! Kā šodien jau sāki. Bet – viņš atģidīsies. Var arī gadīties iekrist. Žēl ka tomēr agrāk negāju pie latv. – kur citur lai ko satieku? Tur mūzik grupā? Labi ka tas čellists tur nāk ar mani runāties. Tas Pēters – nav pa manai garšai – un viens pats uz 7 vai vairāk sievām.
Jā, pie Liepiņa daudz jaukāk viss, kā to varēju iedomāties. Vislabākais protams tā – ābele, ābolu ņemšana, kāpšana, dārzs. Bez tās – nekas tik jauks nebūtu – tad vēlāk istabā iešana pie vīna – tad tai bij cita nozīme – pilnums.
Viena pati ābele (vēl kādi jauni kociņi) un tā spēj radīt savu dārzu, rudens dzīvi, ziemas dzīvi ar ābolu smaržu mājā.
14. oktobris, svētdiena.
Nevaru saprast, ka vēl vesels mēnesis te, jo šķiršanās jau ir sākusies un griež no visa spēka…
Trešdien biju Young Vicā atkal. Tur – mans labais mazais teātris.
Un no rīta nākot no Katera viņš nolidoja man no ceļa.
Piekt. es pirku vīnogas pie vecā. Svēra ilgi un izmeklējot nošķēra skaistu lielu ķekaru – (over?? O.K.!) Tas it kā nevarēja būt nelaipni.
Sest. es skrēju agri, varbūt par agru. Varbūt vēlāk viņš bija?
Brālis ar bārdu tagad un ‘sirmis’ – lika mazliet gaidīt. Kāpēc? Nezinu.
Un tā ir šī nedēļa.
What’s next? Vai viņš vairs nebūs? Cik daudz es gribētu zināt? Visu. Par māju. Bērnību. Interesēm. Nodarbību. Cerībām. Redzēt vietas kur viņš dzīvojis. Dzīvot, iegūt to, kā es ieguvu to vasaru ar viņu. Tulpes. Parks. Kalnus pat.
Es kāroju to arī Wollongongā uz Mt. Keira stāvot un skatoties uz pasauli kas bij kā milzīgs opāls. Un tā bij viņa pasaule.
Vēsture atkārtojas?
Nelabi! Un – labi.
Un viss ir jauns.
Tik spēkpilns.
Es gribētu dot pretī – mūziku. Un kalnus un ceļus.
Bet viss irst pirms sācies.
Vēstule no Ķirpes kundzes. Patīkot (latv. avīzē) mana ‘Kara atraitne’. Vēstule arī no Freijiem. Nekas daudz.
Šis viņa ‘lidojiens’ skāra mani vairāk kā viss cits, asāk. Ko man darīt? Meklēt vēl?
Mums jāšķiras
Cik mūžība ir tāla, tumša, smaga
Silts pulss man saujā iekritis
No tavas rokas
Šis īsais brīdis – rožu uzplaukšana
Man pretī jātur tai
(visai mūžībai) vai aptvēru es viņa lielumu?
Varbūt. Jo sāp
Visapkārt tāli tumši, smagi
Un glābjos es
Pie mazās gaismas saujā
Kad acis aizklāju asaras atturot.
Mums jāšķiras
Dāvanas es došu tavam brālim
Lai patur tās
Un priecājas un šķiež ar sirdi vieglu
Kāds bezgalīgs prieks lai skan te tuvu
No manis īsu brīdi.
Vakars.
Es biju absolūti mixed up. Sāpīgā bezcerībā un neziņā, neziņā. It kā viņš būtu cietēja lomā un man nebūtu iespējas neko vairs citu, kā rakstīt metriem garas mīlestības vēstules, sūtīt, dāvanas, rozes!!!
Biju pēcpusdienā staigāt.
Gāju caur Oukland parku – paskatījos uz Liepiņa māju. Logi vaļā – mājās tā tad. Mēģināju iet – bet neaizgāju lielā vientulībā, atvadīšanās bij jāizdzer līdz galam. Jāiet prom pa lielo ceļu – rudens sajūtās, skaistajā tukšumā.
2 reiz biju mēģinājusi iet caur subway uz Liepiņu – nevarēju.
Gāju pa ceļu prom līdz lielai Great Bad ielai. Piezvanīju tur Liepiņam – tas strādā dārzā – man gribējās staigāt. Gāju vēl tālāk – pāri uz tiltu. Biju mazliet izveseļojusies no savādā ciešanu pilnā lieluma stāvokļa – tikai skumjas un smagums – aktionsāpes.
Pārgāju tiltam – nācu atpakaļ. Šai pus upes – vēl skatījos uz pļavām uz zirgiem – atgriezu galvu uz ceļu, mašīnā viņa seja (jā vai nē?) ar visu viņa agrāko smartumu, eleganci, handsome līdz leģendai.
Un – es atjēdzos no šī rožu sūtīšanu murga: nav jābūt sentimentālai – tas bij atvieglojums – bet jauns žņaudzējs virsū – jokošanās bijusi? Patiesība kā arvien varbūt ir vidū – un man nav ne [..] tur vairs ko darīt. Papīs beigts? –––
Nācu mājas atvieglināta un it kā izmuļķota. Savādi – tomēr veselīgāka, brīvāka sajūta šādi – nejūtot traģēdiju, jeb nesot traģēdiju tikai sevī.
Heavens – viņam ir handsome features. Mašīna – ar apsitumiem, maza brūngana, tāda vai nebij arī toreiz, kad nācu no kapsētas – un likās, ka viņš bija. Šoreiz likās noteiktāk – bet who knows.
Bet – atgādinājums par viņa izskatību bij veselīga. Look after yourself.
Pirmd. 15. okt. 1973
8 am kāds piezvanīja prasīja pēc Mr. Casey – vēlāk es domāju varbūt es pārklausījos – un paliku traks. Šī lieta iet caur visu sistēmu, tā ka man viss griežas, ir jāgāžas gar zemi, spēka nav, sirds vārās, rokas dreb.
½ 12 – izcepu āboļkūku. Gludināju drēbītes. Spēlēju ātri mazliet. Nekur nav miera – bailes par bebīti un bailes par sevi – lielo bebi – kā būs, kā ir, kā tiks visam pāri, kas vēl jādara? Piezvanījums satrakoja. Ko es tur varu panākt? Bet kas ir tas? Šis siltuma brīdis ir viss, kas vēl ir. Ko citu es varu likt kā vērtību tā vietā? Bebīti es būtu likusi – no tā es esmu izslēgta. Ar visu šo dzīvi apkārt, kas man nepieder, es vairs nespēju izturēt savu vientulību. Pakoties jāsāk – bet riebjās ķerties klāt – jo, neko nevar pakot – viss jāvērtē, jāatstāj, jeb ko???
Nakts.
Skrēju visu pēcpusd. Pa ‘Lielo ielu’. Un – tur uz stūra, kur ceļi šķiras, es ieraudzīju viņa līdzību – jeb viņu pēc gadiem 5-10 – tik ārkārtīgi līdzīgs – es skatījos (iesāņš viņš nāca no otras puses) tikai tas ka viņam nebij vaigu bārda, mani kaut cik pārliecināja ka tas nav viņš – tumšāks, sausāks, par mazliet garāks – viņš paņēma meiteni, bērnu, pie rokas gāja man iepriekš – it kā kādai sievietei (sievai) līdz, kas iegāja veikalā, atskatījās, lai viņi abi paliek gaidot.
Brālis?
Jeb – viņš ir kāda šejienes tipa pārstāvis.
Vairāk sejās esmu redzējusi viņu – bet nekad tik līdzīgu.
Tas bij itkā es viņu redzētu viņa dzīvē (ar ģimeni) pēc 10 gadiem.
Es jau vakar domāju, vai nu drīz man jau parādības sāks rādīties, tik pārkrauti ir nervi.
Bet – parādība tā nebija.
Otrdiena {16.10.73}
Lietus. Jau naktī sākās, ar placināšanu lapās.
Lietus.
Domās mainās, pārveidojās notikumi, tēli, skaidrojas un aizmiglojas – nav zināms nekas.
Kur patiesība bijusi?
Vai tā būtu vairāk devusi?
Iepriecinājusi, vai iznīcinājusi jau sen?
Cik žēl, ka tieši par tiem cilvēkiem, kas ieceļ citās sfairās, uzzina tik maz. Un varbūt, varbūt tieši šī nezināšana rada viņu lielumu, vienreizību. Varbūt ka tikai tas ir viņu lielums, ka tie paliek noslēpums.
Nav kur iet. Ko meklēt. Aizkrīt vārti. Paņem līdz tik gaismas. Balsis. Kaut ko paņem līdz. Atspīdumu acīs No otra sejas. Glabā, paņem līdz Ēnas izskūpsti. –––––––––––––––– Uz savas sejas, Ko tavas acis skāra, Gribu to atspīdumu nest, Rokās, no tavām rokām Gribu siltumu glabāt. Kam? Tikai kā vēsti tālāk pamest Kādas skumjas, kādu zūdīšanos atvairot No sevis, vai Kāda cita Kas ciešot garām iet. –––––––––––––––––– ...Beidzot kad salst, Beidzot kad tumst Mazu ogli vēsos pelnos, vēl kvēlot zināt.
Nakts jau nāk.
„Uz nakti eju es
Un tu uz dienu!” Rainis.
Man jāsmaida kā laimē, kā labvēlībā, jā, tomēr – dziļā labvēlībā, domājot par to, ko Rainis saka – ‘un tu uz dienu’ – un ka es atceros viņu tur mašīnā braucam – uz dienu! Jā! Ej, uz savu dienu! Būtu jāraud, man jāraud, bet es ar vismaigāko labvēlību domāju – un tu uz dienu. Skaista būs diena! Un tad nāks vakars. Bet mēs tomēr nesatiksimies. Jeb varbūt tomēr mazliet.
Raudu.
Cik skaisti ir tas, ka tu ej uz dienu!
Bebītis skatījās uz mani ar tik mirdzošām acīm, ka es to nevarēju panest – kas viņam kaiš, viņš tik žēli raud? Vai tas ir tikai pusbads – vai kas cits vēl? Winds. Viņam esot tas viss no winds – bez kā cita, ka tikai grāmatā tas izlasīts, ka tā esot… O.K.
Nē, par to es nedrīkstu domāt.
Jādomā kaut vai par to, ka tu ej uz dienu.
Varbūt ka Tu tomēr esi man mazliet žēlīgs. Par daudz Tu jau esi redzējis varbūt izsalkumu ļaudīs. Jeb nē? Varbūt te tā nav, kā Austrālijā.
Trešdienas nakts. {17.10.73}
Šodien bebis gulēja ārā – auksts. Saule.
Dz. iegāja vannā. Tad es gāju iepirkties, es teicu – „es nevaru neko tagad atcerēties kas jāpērk, galva nestrādā” –– Un Dz. bij iemetusi (nebarotu) bebi atkal ratiņos un atnākusi meklēt mani.
Tik traka ir viņas doma par to… Hm? Es biju glaimota. Varētu priecāties – ja – viņa brauktu prom un es paliktu – bet ir otrādi – un viņa būs man vietniece un vairāk. Hm?
Gandrīz nāk smiekli. Bet sāp pēc velna.
Visu pēcpusdienu, vakaru – esmu kā maisā.
Ceturt. 18. okt.
Vakars.
Biju Londonā. Noskrējos (kopā ar Joiyu meklējām nopirkt man ziemišķādas mēteli – esmu sadomājusi nopirkt reiz par visām reizēm – bet nevarējām atrast…) Te viens tāds paplāns ir, un palēts, varbūt tas jāpaņem. Par to naudu labāku nedabūs.
Biļete – Air Canada – nopirkta.
Nauda mētelim un citam visam – izņemta.
Nebiju uz stundu.
Nebiju ari ‘round’.
Sāp šķiršanās.
Kā izbrauc ārā no šejienes, šejienes lieta liekas – neiespējama, bet nekas tomēr neaizpilda tukšumu ko šī neatzīšana rada.
Piektdiena. Agra rīta stunda. {19.10.73}
Pamodos.
Nemiers. Bebīts vakar viss izsitumos, sarkans ap actiņām, kliedz pēc barības – bet cik viņš dabū dzert – nevar zināt. Baigi skatīties kā viņu staipa, vēdina, sildina pie gāzes gan tas ir – bet man jābēg ārā, cik šī pēkšņā siltuma ir grūta.
Ir jau mazliet labāk tagad kā sākumā – bet ne tā kā tik mazu zīdainīti vajadzētu. Es nevaru gulēt par to domājot cik viņi abi ir apmāti no tukšas iedomas, ka viss ir perfekti ko dara – nekas nav jāpārbauda.
Sažņaugta bailēs par mazo bebi. Bet viņš taču ir stiprs. Jauns stāds.
No tumsas mostoties Aukstā īstenībā Sniedzos pēc sejas tavas Lai viņas smaidu Sev kā siltu sauli tuvu justu.
Sestdiena {20.10.73}
Bebī + abi vec. – šopīt.
Es biju pēc wool un wonder? Vai vairs nesāp? Vai jau kaut kas pāri? Redzēt – ir uzplēst atkal. Citādi – ņemt kas jau atsveras normāli.
Vai braukt šodien uz Young Vic?
Svētdiena, rīts.
Vēl gultā.
Vakar biju Londonā un Young Vic’ā. ‘French without Tears’ – komēdija. Nekas ļoti sevišķs. Interesantākais varbūt vērot – jau pazīstamos aktierus citās lomās. Mazo teātru (tas ir telpu ziņā mazo) priekšrocība jau ir tā, būt pavisam tuvu aktierim viņa cīņā, daudzreiz – sviedros. Veikt – šo pārvēršanos. Kā Estragons (kad In. un Gord. bij te) taisni blenz virsū, meklē atbalsta, apbrīna, turētāja. Viņš izspēlēja īstu lielpilsētas staiguli, daudzreiz sliņķi, lutekli, nelieti, izmantotāju un vientiesi, cietēju.
Tieši pēd. minūtē ieskrēju vilcienā 8.5 pm. Mājā braucot, jo bij 5 p.m. izrāde.
Pretī sēdēja kāds pārītis ne sevišķi tuvi ne sexy, varbūt tik paziņas. Tikai loga atspīdumā drīkst te cilvēki paskatīties cits uz citu.
Vakar jutos izpērta uz visas līnijas – nebiju staigāt tur – negāju garām tur – ko teicu (un domāju jau izdarījusi) priekš bebī – lai tur to siltām kājiņām un viducīti – jo viņš ir ar pumpām un vēders negremo labi – viss tika atsviest atpakaļ, you stupid bag, the book says… the book says… etc.
Teātrī iegāju vēli (vilciena dēļ) un vieta nebij tik pretī un tik laba – šo to zaudēju, nebij kontakta ar aktieriem tik daudz kā citreiz.
Tā es atpakaļ braucot jutos skumīgi – auksti. Un pieverot acis – lai tās neieskatītos kādā cilvēkā un netraucētu likumus – es pēc brīža jutu pretī sēdētāja balss pakluso, muzikālo, patīkamo burbuļojumu – un ļāvos ietīties no tās siltuma. Vai ir domu, jūtu saskarsme – ko tagad sauc pat iespējama nezin kāda ‘ķimikāliju’ (!) iedarbībā, norise? Ja ir – tad mani ņēma pretī – es piespiedos, mani auklēja, sildīja, šūpoja – es paslēpos no savas izdzītības pie sveša dzīva siltuma kas bij simpātisks bez ‘redzēšanas ar acīm’ kas parasti ir mans saskares veids. Es mīlu – ar acīm. Te es piekļāvos un jutos labi – ļoti labi. Bēgu prom, izglābos no savas acu mīlestības patreizējām sāpēm. Glābos prom no savas vasaras notikuma kas man vēršas sāpēs.
No vecas lapas
„Tīrā dziļā zilumā Ceļ augstumos eikalipts zaru No mazliet kaltuša, Daudzreiz apdedzināta stumbra...”
28. okt. Svētdienas vakars.
Vakar visu dienu bija – Zoo. Tomēr nepaspējām visu apskatīt. Mazais izturēja labi. Šodien tikai ēd vairāk.
Cl. – bij prom – golf visu dienu.
Tagad vakars. Un trakā sieva – vakar bijis Londonā latv. vakars, kurā Lazdiņa kundzei apsolīju – lasīt. Neaizbraucu. Lūgta esmu – lasīt Nottinghamā! Gribētu braukt – tagad. Bet kad būs jābrauc? Kā tad?

