1. septembris, sestdiena.
Rīts.
Logā rudens skaidrums
Sirdī sabēga slēpties
Vasaras gaismas un ēnas
Ceļi un parki
Rudeni gaidīt vēl solās.
Acī miežu grauds iemeties – traucē dzīvi.
Dz. smagāka, smagāka kļūst [left]. Pēdējās dienas vienai – tad noliec brīvību bet izglābies arī no vientulības – siltumu ģimeni atrod.
Inese neraksta vēl. Mani braukšanas plāni puslīdz noskaidrojas – jālido uz Vancouveru, tad rudenī, ar Orsovu (!) varētu tālāk. Būt labi, viss zināms…
2. sept. Svētdiena.
12 dienā. Saaukstējusies, jau vakar sākās galvas sāpes (un sarkani vaigi), šorīt tāpat – nelabi, grūt. Nevaru valdīties mierā. Jāvaldās.
Izdoma, sapnis, neīstenība!... Vēl sāpju stundā Tu nāc man klāt Dzīvē atpakaļ saukt, mierināt. Vai pazušanas brīdī Pāri aiznesīsi Brīvībā atraisīsi?
6. sept. 1973. Ceturtdiena 10 a.m.
Dzidru, pēc 24 stundām sāpju, kas atkārtojās, aizveda naktī (3 a.m.) uz slimnīcu. Clives atbrauca atpakaļ 9 a.m. vēl neesot tās dzemdības sāpes (?). Dzid. dabūjusi kādu miega līdzekli – guļot. Atpūtīsies. Tas viņai iet citādi kā manā pieredzē. – Tikko sāpes sākas periodiski, tās atkārtojas biežāk un biežāk un stiprākas ar katru reizi – and that is that! – viss bij ceļā.
Ar Dzidru man tomēr nebij tik skaidri viss. Varbūt viņai tā ‘position’ vēl arī kārtojas.
Anyway – cerams viņa tur būs labā uzraudzībā un būs labāk.
Karsts vakar bija – kā Austrālijā ziemsvētkos.
Vēl nekā no Ineses. (?)
Man jākārtojas pašai ar lidmašīnas lietām. Bet – jāgaida rītdiena. Un – jābrauc uz Londonu, uz Qantas, un PO etc. Un – basta.
Vasara. Vasara nāca pāri kā dzīvs vilnis, kā dzemdības. Gatavojās. Bija klāt. Neizbēgama.
Visur. Vispāri. Visapkārt.
Un tomēr, lika pēc sevis skriet. Sagrūst, sasviest kārtojamās lietas pa galvu pa kaklu, aizcirst durvis un bez elpas izdrāzties ielā. Piespiest sevi nomierināties kaut cik, ievilkt gaisu mierīgi un dziļi. Atplēst delnu pret vēsmas dzedrumu, dzirdēt lapas…
Bet tas nebija viss. Kaut kur bija vairāk. Vasara bija sakoncentrējusies, kā viss sakoncentrējas, sabiezē, sariet dažās vietās. Kur?
Kur bija visvairāk vasaras?
Vajadzēja iet meklēt.
Apstādījumos, upes krastā, jeb tas bija kanāls? Tur, cauri apstādījumiem tā kļuva kā kanāls, mierīga, rāma, netīra, tomēr ne pārāk netīra un – ar baltiem gulbjiem. Kad tie ņēmās skriet sacīkstēs pa ūdens virsu, viņu spārni un krūtis sita gaisā ūdens šaltis kas mirdzēja, laistījās, bija skaidras. Gulbjiem ūdens vēl nebija par netīru. Arī zivīm vēl nē. Zēni staigāja un tupēja krastā ar makšķerēm. Cilvēkiem ūdens jau bija par netīru. Arī ārā, aiz pilsētas, kur upe iztecēja ganībās, upē nevarēja peldēties. Ūdens nebija pietiekami tīrs.
Ir vēl dažas tīras upes… Citur. Bet šī bija te. Šī upe. Šinī vasarā kur Roze bija te. Roze, Rosita, Rozemarija. Atnāca apsēdās ērtajā koka solā ar atzveltni un roku, elkoņu balstiem sola galos.
Roze skatījās tālāk celiņa malā uz otru (tādu pašu) solu un apbrīnoja tā viesmīlību. Tas bija dvīņu brālis tam solam uz kura Roze sēdēja. Bet solu uz kura pats sēd nevar redzēt, nevar tā novērot tā raksturu, izteiksmi, apbrīnojamo mājīgumu, aicinājumu… Roze savaldījās lai paliktu sēdot tai pašā solā, kurā bija apsēdusies. Otrs bija tāds pat! Viņa uzlika roku atzveltnei sola galā, paglaudīja silto, pelēko koku.
Dažas lietas šai pilsētiņā bija ievērības vērtas. Lietas ne gluži jaunas. Bet arī ne mūžvecas, antīkas, bet radušās, piedzimušas no veselīgiem senčiem, no citām vecām, labos likumos izstrādātām lietām.
Šīs jaunās vai pusjaunās lietas vēl nesa veco lietu labākās īpašības – šo solu (dāvāti pilsētai tādā un tādā gadā no tādas un tādas ģimnāzijas audzēkņiem, bija iegriezts kokā) pamatīgums, ērtums, smagums, piemēram. Soli nav jācilā kā krēsli no vietas uz vietu. Reiz dārzā, publikai pareizā vietā nolikti, tie var stāvēt gads gadā. Jau tā cilvēki sūdzējās, ka jaunie savā nevaldāmībā apgāžot solus, iesviežot upē…
Roze, Rosita, Rosmarija mēģināja domāt, izprast…
Iesviest solu upē?
Nolauzt puķes.
Nomest zemē…
Puķes bija laušanai. Tas nebija visai dabīgi, ka šos milzīgos, dučiem izkārtotos puķu laukumus nedrīkstēja ne ar pirkstiņu aizskārt. Protams – nedrīkstēja. Nedrīkst iztukšot (viens pats?) kopēju bļodu. Bet. Kaut kas kļuva no tā nepilnīgs. Nedrīkstēja ne piedurties. Tikai skatīties. Pietika, varbūt pietika. Bija ļoti daudz… Bet tomēr… Jaunie… Jā. Jaunie, vienmēr jaunie, te gāja kādu vakaru, nakti cauri. Pilni vasaras. Kā viņi varēja sēdēt, tikai sēdēt solā? Nu viņi sēdēja. Viņi sēdēja arī zālē. Visi sēdēja, visi varēja sēdēt arī zālē. Blakām ziediem. Ziedi ir savādāki ja tos aizskar, noplūc, saņem saujā – noplūc, maigi, valgi, dzīvi, svaigi, smaržīgi, vārīgi… liec sev pie sejas, lūpām, acīm, liec otram pie sejas, saspied, plūkā, osti, skūpsti, ēd… Aizsvied. Tādi ir ziedi. Un ja no tādiem šur tur guļ zemē nomesti, šur tur tulpju, rožu dobes ir mazliet applūkātas, tas ir saprotami, ja tā domā. Patiesi. Un tikai pāris vietās, pāris naktis tas tā bija noticis. Ļoti, ļoti maz.
Bet kā ar soliem? Apgāzt un sviest upē?
(Izdzer alu, sasit kannu…)
Sēdi, guli, glaudies solā, celies un aiz laimes – apgāz to. Un sava spēka izbrīnēts, ņem to pār pleciem, nes, iemet upē. Izpeldini to karstā vasaras naktī, kā zirgu…
Rose varēja to saprast.
Ar Rozi nebija labi. Jeb – bija? Roze, Rosita, Rosemarie.
7. sept. 1973. Piektdiena.
Šodien 2 p.m. Dzidrai piedzima dēls! – Tālis Mitchells.
9. sept. Svētdiena upes krastā.
Sauss. Silts. Šīs dienas turpinās. Bet ar savu saaukstēšanos un Dzidras notikumiem neesmu šo laiku īsti izbaudījusi. Tik jūtu – silts! Skaists! Rudens, ne rudens vēl.
Vakar un šodien apmeklējumi pie Dzid un Tālis.
Šodien viņi abi sārtāki kā vakar. Tālis ir – izspļauts Clives (kā to mēdz teikt). Bet kaut kas varbūt no Dzidras smoothness vaigos un no papa (granddad) scornpiere! Tā tad apspriešana ko prātīgi ļaudis dara pie jaundzimuša. Who knows? Dzid. vēl nav piena. Bet cerams būs un viņi abi būs īsti laimīgi. Gluži viegli jau nav viņiem gājis. Es jūtos liekāka tagad, brīvāka. Nedomāju ka manis tik ļoti vajadzēs. Ja Clives vairāk palīdzēs mājās – cerams Tālis liks to darīt ceļš brīvs iet uz Inesi un Austrāliju. Gan jau iztiks. Būs happy. Būs tuvāki kopā paši vien. Es par to nebēdāju – man pašai daudz ko darīt. Viņu dēļ no Chelmsfordas varēšu šķirties, bez lielākām rūpēm. Vēl negribās aizbraukt un vēl – nav jābrauc. Bet – tur nav nekas darāms. Muļķe biju. Bet – varbūt skaisti arī tā. Kaut varētu uzrakstīt…
Saule sarkana, stipri zeltaina pienainās debesīs. Kluss. Spiedīgs. Silts sauss. Viss izžūst. Bet viss ir ienācies – augļi, saknes, labība – liekas nekas sevišķi necieš no sausuma.
Izstaipos solā sēžot. Labi just silto gaisu. Vai tā migla, vai dūmi, vai kas – kas ir starp debess zilo skaidrumu un zemi? Kaut kas – fizisks Anglijai? Varbūt.
Kaut es varētu mierīgi strādāt! Rītu nākšu te – varbūt parkā varēs rakstīt. Tuvāk dzīvei. Dzīves sapnim. Tagad – drīz jāiet mājās, vakariņas jātaisa. Rītu būs jāšopij mazliet, tad uz Dzidru – tad vakariņas. Bet pa vidu – es būšu viena.
Lasu kādu grāmatu par Pikasso. Pirmā grāmatā gandrīz tikai Picasso izteicieni – ļoti pacilājoša. Otrā – gandrīz tikpat daudz Picasso, bet – kaitina: rakstītāja liek savu valodu, savu eleganto, labo, krāšņo, inteliģento valodu – un tā ir kā mērce kurā man jāmeklē Picasso gabali…
Cik tomēr liela nozīme lietišķībai, īsumam stilā, runājot par otru. Prasme likt otram dzīvot, nenobeigt, neiznīcināt to ar savu pārkliegšanu.
…Tā tad – esi lietišķa, īsa, droša – skaties un redzi un runā tieši un skaidri par to.
Nekrāmējies ar daudz Izteicējiem, tie neko daudz neizsaka. Lietas vārds un darbības vārds pirmā vietā.
Atkal un atkal tas ir jāuzsver – jo vienkāršāk, jo labāk, bet aiz šī vienkāršuma, jābūt visam visos sīkumos…
Bet jā gribi – nosauc visus izteicējus vārdos, kaut 6-12 no vietas uzreiz, citu pēc cita.
Un rītu – nāc šurp, sausā krastā.
Tagad jau varētu sākt rakstīt – bet vakars (un vakariņas) nāk virsū.
Gulbis peld viens pats. Rozes izžūst. Bet nebeidz ziedēt.
Kaut nu rītu būts tāds pat labs laiks. No slimnīcas pārnācu ar jaunām kurpēm. Bij OK. Bet negribējās tomēr tūlīt šurp nākt. Saule. Karstums. Nogurums. Rītu.
Vai tu domā, ka rieksti jau nobrieduši? Pilni ar kodola cietumu, saldumu Un čaumala cieta, brūna kļuvusi... Vēl briest šis kodols Nebeidz pildīties, cietēt Cauri krustu un šķērsu No malas līdz malai Pilni krasti, ceļi, gaisi – Kad visam tam aizvākojumu pāri liks Kā medus kārei?
Nakts.
Protams daudzreiz dienā es pamostos savā – īstenībā. Bet tad – ko es ar to varētu darīt? Es viņu apskatu un atrodu par nederīgu dzīvošanai. Ar viņu vien – nē. Un – tā es eju atpakaļ pie neīstenības – iedomās, skatos uz īstenību caur iedomām. Un tad ir labi. Kopā ar to – var kaut kā dzīvot.
Dinkel – German soap {Sketch of head of man}
Maconignon – horsedealer
Bardy – Australian grab
Marabuto – sailing
Arsheen – mērs
Sneaping – wind round the corner
Cuttus – Romāņu eļļas pudele
Huskanoy – indiāņu vientulības laiks nolikts vīriešiem (?)
12. sept. Trešdiena. 9 am.
Vakar nopirku sēnes kuras lepni izsauca – „Who wants mushrooms 20 pens a pound” – Man izklausījās 12 pence. Maz pircēju – svaiga manta. Nopietnas sejas. Knaps svars. Who knows. Pēlēkmatainais valdīja skatu. Tēvs aiz muguras.
Jāiet uz Dzid. šodien.
Clives – lūdz tik viesus. Maz no tēva viņā (kaut studējis med. dažus gadus). Lielākais ko viņš var – dot naudu. Citādi – viņš nav spējīgs iejusties citu īstās vajadzībās – liekas viņš absolūti nav dakteris – bet īsts tēvs un māte – ir daktera izjūta, nojauta.
Dzidrai vienai būs viss smagums, visa atbildība, viss. Bet – varbūt arī viss lielums.
Vakar uzrakstīju stāstu – Dzidras kastīte. No Wollongongas pēdējām dienām. (Cits vārds varbūt jāliek?)
Jāraksta ātri cits. Par suni? Varbūt – īsi un skaidri. Droši. Nav ko kavēties, ne kautrēties. Cilvēki, kuru dēļ gribētu būt sevišķi laba savos rakstos, iet makšķerēt, dzīvo ļoti ikdienišķi. Nav jāpūlas būt tik ļoti – neikdienišķam. Pāri par visu – labi ir tā kā var. Vakar biju iekarsusi rakstīšanā – bija dusmas, ka Clives vervē tik viesus – ne brīdi nevar pats būt mierā, strādāt pie uni – domāt par savu ģimeni dziļāk – tik – rīko kaķu koncertus un partijas, jau izpļaukāts tika (no kaimiņa) pašā pirmā ‘tēva dienas’ rītā.
Ceturt. 13 sept. 1973.
Biju šopīt.
Stāvēju pie counter un domāju – nāc garām. Dzirdi. Dzirdi. Vai Tu nejūti. Nāc garām.
Ak, ja Tu nevari tik daudz…
Un tad – viņš nāca garām.
Ja es būtu tuvāk – lai viņš redz. Viņš neredzēja. Gāja taisni. Nodedzis. Džemp bez piedurknēm. Atlētisks diezgan.
Kaut ko es esmu pa vidu (dzīvē) nolaidusi garām. Man tas ir dots – bet neesmu sapratusi to – kā mani spīdzināja tās vec. dāmas. Es varbūt esmu atdarījusi, bet neko neieguvusi. Man ir absolūts mess galvā!
15. septembris, sestdiena.
Mishele + Davids brauks – kārtoju māju – un atstāju – lai Clivs darās. Viņš nezina kā tas ir – izdarīt visu – visus sīkumus katru dienu! Gribu – lai viņš to mazliet jūt. Cik daudz laika tas prasa – un kā tas beidzot tevi noplicina – padara neauglīgu, smagu, vecu, nogurušu – katru dienu notīrīt otra atstātos sīkumus. Bet – viņš jau daudz nejutīs – jau 2 dienas es tīru māju, bet viņam liekas – ka viņš visu izdara, tāpēc ka viņš atnācis izdara šo to – un nu uzņemsies sataisīt cienastu – Allright – tas ir daudz. Bet tad lūdzu – ne tikai vienu reizi, bet visas – lunchu, vakariņas, brokastis – shopīšana un trauki. Kaut viņš to justu – kad katrs pelnu trauks ir jācilā, jātīra, jāslapē rokas, katra glāze – viņš pārnāca šorīt no vakardienas iedzeršanas – OK – jāiedzer – bet drēbju pakaramie, veļas šņores ir arī jāuztaisa – nē – to pēc eksāmeniem! Iedzeršanu un viesus – pirms. Smieklīgi. Un tagad viņam nākot virsū domas par poetry! Tiešām. Nu tad – raksti. Bet vispirms viesi un iedzeršana. Vakar tieši domāju mazgājot – ka lielos, jaunos dvieļus (ko Inese atstāja) viņš norīkos viesiem. Lai gan viesi slaucīsies 1 dienu – jāmazgā būs lielie, smagie dvieļi pēc tam – kad viens pats dvielis aizņem pus veļas mašīnas. – Viņš jau to nezina. Kā viņš to var zināt? Jāliek to darīt – tad zinās. Bet vienu reiz var izdarīt un tas neko nenozīmē, tad – kad jādara tas visu laiku tad iemācās.
Rudenīgs vējš ārā. Bet vēl silts. Zinu tikai – rudens nāk… Visu vasaru viņš ir bijis man līdz. Viņš ir tepat bijis atstāts bez laimes, bez iekārotās, iztēlotās laimes.
Vienu brīdi vakar, kad meklējot nav, nav nav viņa nekur … es jutu pēkšņu dziļu dumpīgumu – sviest visu, darīt nepareizi, muļķīgi, uzvesties nelietīgi, nezin pat kā etc. Un tad atcerējos, ka viņš bija sācis apaudzēties ar bārzdu, tieši tad kad viss izjuka, iznāca citādi, viņš tur stāvēja, pametis savu parasto vietu, strādāja rokas nežēlodams, kvēlošu greizu skatu un bārzdas rugājiem, bet – pēc mana skata, viņš bija visu notīrījis, bija atkal smārts pa vecam. Saņēmies. Tā man uznāca – sviest visu zemē. Bet jānes. Jānes graciozi. Jāmēģina kaut kas no tā kaut kas graciozi iztaisīt – nobeigt, iztaisīt – kaut mazliet. Viņam par piemiņu. Šai vasarai. Šai šausmīgai nežēlībai… Laimes atspulgai. Laimei???
17. septembris, pirmdiena.
Lietus. Bet neliels.
Tālis un mamma pārnāca mājās! Brīdis bija labs, ar kūkas smaržu un siltumu.
Vēlāk – diena nogurdina. Es esmu ‘nelaimīga’ – jāsmejas, bet tā ir. Es aizeju pie sevis.
Šinī laikā, (šai apmātības? kaislības?) kad viss jāaizliedz (jāsāk aizliegt) katrs sīkums stājas lielā vietā, vissīkākā drumstala slāpē izsalkumu, redzēt kaut uz mirkli, tālu, redzēt tikai to vietu aiz citiem kur viņš ir, satikt viņa tēvu, brāli, redzēt līdzību ar viņu citā sejā, lasīt viņa vārdu kaut kur, redzēt viņa mašīnas krāsu, iet pa ceļu kur viņš gājis, vai varbūt gājis vai iet, vai nāk… Cik liels piepildījums ir katrs no šiem sīkumiem. Liekas, šie laimes aizstājēji, beidzot tikpat spēcīgi, kā viņa pati. Tie ir atradums ko tā citādi nedotu, ko tā aizsedz, kad tā nāk. Te piepildījuma nojauta liek klāt laimes lielumam.
Dikesmowler – sparrow
Mackenboy – a herb (for constipation)
Flockaid – tudor veil (plīvurs)
Egepy – bird (ejepī)
Pying – kārtot alfabētiski
Apitoge – garments pie graduation valkāts
Orillon – caurumi caur kuriem šāva no mūra
Fossor – funeral manager or some other happening manager.
T.V.
Otrdien 18 sept.
Biju shopīt. Sirmais atnāca uz pēdējo shopu. Prasīja pēc Roney’a. Viņš noskatījās kad es tur piegāju. Mani tas komfortij. Lai šā vai tā – mierina. Varēju iet pie viņa šodien – tur neviens nebija. Bet – varbūt ari turēties prom. Pēc izjūtas – nekam nederīgās, bailīgās izjūtas – jārīkojas.
Piektdiena 21 sept.
Gāju garām diviem (tagad) sirmiem kungiem – mazais aizbēga, paslēpās pie otras puses, otrs sirms kungs gāja uz viņa vietu – abi skatījās tieši šurp (kā tas varēja būt?) ieskatījos arī mazā sejā, tā bij pagriezta sekot. Nenotvēru to visu, jeb notvēru tikai pusmirkli. Vai tie ir viņa vaibsti, ja tā ir tas kas guļ uz tiem. Varētu domāt, ka tam nav sakara ar mani – (kā tas varētu būt, ka ar mani viņi darbotos?) bet – darba laikā skatīties tā prom? O, varbūt tur bij pavisam kaut kas cits. But once you are in?!! – so you roll on?!! Varbūt – tā ir? – Kā viņš mani tik ātri būtu pamanījis? Kā es viņu pamanīju?
Redzēt to seju, kā agrāk! Kā, kā agrāk? Jā – kaut kā – kā agrāk! Es ilgi nebiju to redzējusi. Vienu pusacumirkli – pussejas – ar to… Ar to, kas ir uz tās.
23. sept. Svētdiena
6 pm. Allan + family here. Baby Tālis – O.K.
Vakar biju pie latviešiem – Londonā. Interesanta dāma – Lazdiņa. Grib lai lasu kaut ko. Bija no Austrālijas – Bērziņa kundze un Bumbēris. Tas iepazīstoties, noskaitīja brīnumu! – kā ko ievērojamu – cik Austrālija man liela slava. Te – Lazdiņa teica: „Mēs nelasām, neinteresējamies – tie jau tur, Austrālijā etc…” No tā nekāds progress viņiem nenāk. Austrālija lasa visu kontinentu grāmatas, avīzes etc. Tur – pazīst visus. Pieminēja arī – lokāl patriotismu.
Tāpat, kā es to jau domāju. Bet – ka viesi no Austrālijas – lai mēs ar Bērziņa kundzi lasām, tas derētu. Bet nedomāju – kā jau agrāk teicu – ka būtu viegli iekļauties jaunā latviešu grupā.
Es piederu Austrālijai. Tur man arī jāturas, jāpaliek, jāreprezentē ‘Austrālijas latvieši’…
Dzīvība manās asinīs šalc – Tu,
Nes tulpju lapas un rožu lapas šais ceļos
Cauru dienu un nakti.
Tevi es ņemu līdz aizejot
Kalnos, jūrās iegremdēju
Ceļmalas zāles, puķes, diendusai lieku
Kad pērkons maigas straumes
Caur liepu kroņiem lej
No tavas siltās sejas tās pretī man plūst
– Straumes no aizīstenības.
24. septembris, pirmdiena. 4 p.m.
Saule, mākoņi. Rudens nāk dārzos, (parkos) uzrok zemi lielajās puķu dobēs, kur nomainījās tulpes un rozes – un rudens puķes, sarkanas cinnijas, pīnijas, vai kas viņas bija.
Rāpjos pa sienu augšā…
{fragment of story about ‘Gulbis’} [included in Parkā in Unpublished texts]
25. septembris, otrdiena
Citā dienā
Nekas man cits nav galvā – tikai tās, šīs vasaras, un pavasara puķes. Un dobēs kur uzrok zemi, vēl kaut ko stāda. Vai tas ziedēs tagad, rudenī? Vai gulēs cauru ziemu un ziedēs tad, kad es te nebūšu?
Redzēju Tavu brāli. Un – viņš nāca man pretī. Tevis vai manis labā? Vai savas niecīgās ziņkāres dēļ? Sevis dēļ? Varbūt tomēr tas bija – mūsu labā. Un ja nu tie stādi vēl ziedēs?
Un atkal es stāvu un skatos. Un iela ir upe ar ledainiem ūdeņiem. Es esmu atstājusi sevi vējā.
Es nezinu kā es varētu ieiet atpakaļ aiz durvīm. Kur?
Vakars. Parkā maigums, vējš, zaļzaļums, ūdens veldze.
Gulbis.
Gulbis... Prātā nāk
Bildes gulbjainas pie sienām
Mīļos, siltos ciemos.
Cepetis un mērces trauks
Ābolķīselis brūns.
Pulkstens skaļi sit un zvana.
Neviens nejūt laiku ejam
Pusnakts visus paņem miegā
Circenis runā viens.
Parkā maigums. Vēsums.
Saule lejup laižas
Bērni spēlē, lieli bērni
Spēles dīvainas
Uz sola.
Zāles zaļums tīrs
Un ūdens veldze.
Gaisos vēstījums kāds
Augstu lido
Ziemas karogs
Sniegains tāls, vēl
Parkā maigums.
Solā sēdēt labi
Koka sola rokās
Uz daudz durvīm
Uz daudz logiem
Celties ciemos iet.
Scēna:
Četri jauni cilvēki sēž solā un stāv ap solu. Uz otra sola guļ, zvīlu saulē kāds vīrietis – tas aiziet. Sieviete, kas pagājusi tikko tur garām, atgriežas un atsēžas saulē, izņem kādu piezīmju burtnīciņu, skatās, šķirsta to. Te pēkšņi viens jaunais zellis ir pienācis viņai, tur priekšā cigareti „Tas priekš Jums. Dāvana no manis.” Sieviete iztraucēta no domām neziņā paskatās uz cigareti – „Paldies, es nesmēķēju.” Jaunais cilvēks iet prom „Ak tā, Jūs nesmēķējiet”. Sievietes skats vēl seko cigaretei un tad viņa redz ka tā nav cigarete bet konfekte cigaretes veidā.
Saule silda. Viņai ir sirmi mati. Vai viņa ir nevietā te? Vai viņa ir traucējusi jaunos cilvēkus? Vai pasaule tik ļoti vairs nepieder viņai, ka tie, kam tā pieder dzen ar viņu jokus. Viņa brīdi domā, tad lēni pieceļas un atstāj solu. Aizejot viņas skats neziņā pārslīd četriem gaišiem jauniem cilvēkiem. Tie stāv klusi. Nogaida. Noskatās.
Veci cilvēki ir pilni mīlestības, viņi mīl daudz ko, visu, ko neko – mīl savus dārziņus, savus suņus, sauli, mazbērnus, puķes, putnus, svešus bērnus, savus kaimiņus. Viņi gatavi mīlēt visus, visu cilvēci – tikai viņu mīlestības nevienam nevajag.
Jaunie mīl tikai sevi un visa pasaule sēž apkārt un gaida kādu kripatu viņu pašmīlīgās mīlestības –
Un tomēr – vai viņi mīl citus cilvēkus jeb vairāk mīl savus suņus, putniņus būrīšos un savu aizgājušo laiku.
Vai šī sieviete nevarēja uzsmaidīt tai cukura cigaretei?
Nevarēja.
Nobijusies.
Laiks iemidzis uz brīdi Pēdējās rozes, rudens lapas, ābolu smarža. Bērns guļ ārā, Gaiss bez vēja vēsmas, Lidmašīnas iet rāmas, Veļa karājas tīra, balta, krāsaina Visos blakus dārziņos. Spēlēju Rachmaninova otro koncertu Ar atmiņu par citu Dārzu, kur laiks uz brīdi Iemiga rozēs, Kāds nāca mājās. Šodien redzēju, piegāju Viņa brālim Un tas bija mierinājums. Gaisos mākoņi saglaudās Kā jēru sprogas, Silti saspiedās ap sauli Klusums – Pielicis pirkstu pie lūpām.
„Par laimi austāka ir atsacīšanās” … Niekus ir runājuši cilvēki jau agrāk…
28. sept. Piektdiena.
Vakar, ceturt. Rītā, piecēlos ar sapni – gāju, meklēju ogas – biju uzkāpusi (it kā Dz. arī) kaut kur it kā baļķu sienā, milzīgu baļķu vienā vaļējā sienā, kā kalna mugurā – un tur tālāk – bija sarkanas ogas – brūklenes varbūt. Jau gribēju iet – bet siena it kā līgojas, šķobās, baļķi slīd – atteicos iet, paskatos pa kreisi lejā – bezgalīgs dziļums – norāpjos pa labi, itkā pa baļķi…
Tā es dienā gāju. (uz klav. stundu). Kāds stāvēja pakāpies augstu (ēda ābolu) un dekorēja. Es ‘norāpos’ pa labi.
Esmu iesaistījusies kādā klavieru spēlētāju grupā, pie koledžas. Reiz nedēļā viņi spēlē četrrocīgi uz divām klavierēm. Lielāko daļu – mūzikas skolotāji, droši vien ar pabeigtām mūzik. izglīt. Kamēr 2 spēlē, citi nevar uzvesties bez trokšņošanas, tā kopspēles uzdevums ir – reizē sākt un reizē beigt. Man viņu kopā spēlēšana tāda sasteigta šķiet – Labi, bet tas ir gandrīz tikai kā tāds divu elektrisko klavieru koncerts. Maršīgi un brilliantīgi. Esmu daudz spēlējusi kopā – bet es gribētu – dzirdēt, sadzirdēties ar otru, ne saskaitīties – one, two three four… Tomēr – ja būtu ilgāk tur, gan jau atrastu īsto saskari. Bet – tā tikai tāda mētāšanās meklējot cilvēkus.
Šodien – nebiju ‘nekur’. Iepirkties aizgāju – un līdu gar logiem atpakaļ uz shop. centru – nezinot cik tālu un kur – pie kurpju loga pamanīju Liepiņu – atnācām reizē – nomierinājos.
Uz ielas pirms Katera – ieskatījos kādā sejā – un vēlāk to pašu redzēju pretī ārā izejot no shop. centra stūra veikala (drēbes). Tad gāju mājās – un apgriezos, šīs sejas pamudināta – vēl iet kaut kur!? Satiku Liepiņu. Kaut kas
Plkst. 2 am. Piekt uz sest.
Nevaru gulēt.
Sarāvos ar Dz. + Cl. Es vienmēr saku ka mazais ir izsalcis. Un viņš ir. Bet – man tas nav jādara. Bet Dz. to mēģina, dabūt uz stundām – moca bērnu un mocas pati tādēļ – ka dzīvo nezin kādās šīs dienas gudrībās – lasa visādus crap – viņai vajadzētu 1 labu daktera grāmatu – šīs visas ‘My baby and I’ – un tamlīdzīgi – ir tādas pļāpas kur lasa lapas puses un lapas puses un neizlasa neko, jo – tur nav nekā. Sarakstītas naudas pelnīšanai. Bet – ainas no tā, kā man gāja ar Inesi, baida. Arī Dz. paļaujas uz grāmatām kas runā teorijas, vispārības. Vācijā viņi bija gudrāki bērnu audzināšanā, tas ir – mazbērnu. Ak – man jātaisās prom. Jo es runāju nepareizi…
Satiku Liepiņu pilsētā, iepirkšanās centrā. Viņš dzīvo tepat aiz parka. Iepazinu viņu pie latviešiem. Gribētu pastaigāt ar Liepiņu, izrādīties. Bet vai tas būtu labi? Kādas sekas?
Liepiņš jau būtu nācējs. Varbūt kur grib. Staigātājs viņš redzams labs. Un izskats viņam labs, kad viņš nerunā pārāk ‘brīvi’. Tāds softminded vecpuisis, kad nopietns un mierīgs, tad o.k., kad sāk izrādīties un jokoties, tad nezini cik tālu tas smaids pletīsies līdz izskatīsies īsti muļķīgs. I am really sorry… Viņš ir – no tiem labajiem dēliem, nē ne no pasakām, no dzīves labajiem kuru dažreiz piemuļķo. Jātur viņš tā – pie kārtības.
30. sept. Svētdiena. 3 pm.
Vakar ābolkūka, šodien saimniekošana.
Lietus un auksts. Nekur neesmu izgājusi. Šie ies out tonight – laikam ar visu bebi uz John. Tas tepat.
Prāts nemierīgs un skumīgs. Neko nevaru padarīt. Dienas – izirst. Skaistas dienas. Vakar šie (visi 3 lai arī auksts) gāja šopīt uz tirgu… es tur negāju.
Vēl reiz būs jāsaņemas. Spēlēju mazliet – līdz ceturt. jau puslīdz sagatavošu tos klimperus. Spēlēju un pa veitām varēšu izspēlēt Rachmaninova 2. konc.
Lietus. Rudens. Šie dzīvojas ar savu bebi. Tas turas labi. Izcietis vakardienas aukstumu un deguns ar nav pārrīvējies? Man prāts nomierinās. Cilāju kuģu sarakstus, kaut kā būs jākārto pārbraukšana uz – citu kontinentu.
Logā oktobra nakts
Ar vēju lietu iesit,
Tik saujiņu lietu iesit
Pamodinot, atgādinot:
Tumsā slapjas brūnas lapas
Virpuļo, ceļos bārstās
Ar vēju kamolos tinās, gulstas
Slapjas lapas
Pa vienai no zariem laižas
Uz ceļiem parkā cita citu vēl tiekas
Krēslainā mākonī vijas, žūžojot
Vai tur kāds staigā
Pa maija tulpju dobēm
Mūsu jūnija rožu dobēm,
Vai tur kāds iet?
Suns. Vilks? Slēpdamies skrien
Vasaru aizdzenot?
Atvadu vārdi ir teikti
Visi vārti ir ciet
Lūpas tik mierā ierunājas
Ar lūpam kas atsveicinājas.
Šīe (3) aizbrauca un jau atbrauca no ciemošanās pie Jona. Mazais nogulējies visu laiku – tagad – iztīts no drēbītēm barošanai – izskatījās labi. Man mierīgs prāts. Varbūt varēšu gulēt. Izlemju – (cik nu viena to varu) braukšanas plānus arī – varētu 5.12. ar poļu kuģi līdz Montreāl. Tad ar lidmaš.



