Maijs 1976 (Ķikure/Kikure)

1976 Kanādā – Mission
4. maijā, 1976. Kanādā.

Jauna lapas puse – uz ko?

Jau no 19. februāra – te.

[Photo: Brian Clayton, Inese, Dzidra, Erna]

Dzidra un Klivs un Tālis te. 4, nē 5, 6 dienas. Un viss iet kā pa celmiem. Es mūžīgā vainīgā. Neko nevar sarunāt bez pārpratuma. Dz. skumīga, nogurusi. Klaivs – nolaidīgs, pēc suņa. Saslapina, atstāj lietū ne tikai savu bērnu, bet arī otra bērnu kas tam bija jāuzrauga, kamēr Dzidra prom. Atstāj lietas mētājamies apkārt, nekārtīgs – īsta mess. Bet tas mazākais – Tālis guļ vannas istabā uz grīdas. Slapjš, kā kuro reizi. Tā tas ir – ka tā vecā māte ir – tā jaucēja, vaidētāja. –

[Photos below: Clive, Talis, Erna]


May 15 or 22, 1976 [Granirer show opened May 8.]

Sestdiena. Viena mājās. (Inese Vancouverā) Visa diena sākās kā vesela ilga dzīvošana netraucēti. Iedzīvojos jau atmiņās par senām vasarām etc, par ko man jāraksta savā uzsāktā stāstā. Es patiesi jau iegāju tai laikā, un visapkārt zaļā pasaule te man palīdzēja. Bet tad piezvanīja kādas dāmas, ka ieradīsies pēcpusdienā te. Daži draugi esot no Brisbenas. Tas likās patīkami. Izņēmu vīna glāzes. Sakārtoju visu saņemšanai. Šķita — būs interesanti. Nebija. Tikai diena pagalam. Noņēmu protams arī rakstāmmašīnu te prom no galda. Viss tīrs. Pārgriezts. Kādēļ nebija interesanti? Nezinu. Patiesībā es neko nejūsmoju par šo izstādi — Granireru. Sausi printi. Sausi tādā nozīmē, kā mēs šo vārdu lietojām Akadēmijā. Man pat nāk prātā — vai es kaut kādu iemeslu dēļ neesmu aizspriedumaina? Vai es kaut ko nevēlos redzēt, saprast, mīlēt šais printos? Bet laikam tas tā nav — jo visas šīs printu klātās sienas absolūti nerunā uz mani, jāpiespiežas un jāapstājas pie kāda zīmējuma, jādomā — lai tas uz brīdi saistītu. Citādi — staigāju, kā sniega laukos. Ir tomēr viens otrs no mazajiem printiem o.k. Bet viss kopā — apbrīnojami sauss. Un nākošā izstāde laikam būs vienkārši — slikta. Tas zīmējums (pašportreta) ko mākslinieks atsūtījis iespiešanai uz afišas (vai tamlīdzīgi) — skolniecisks, absolūti vājš zīmējums mērojot to ar izstādes, mākslas izstādes standarta prasībām. Citus zīmējumus neesmu redzējusi. Bēdīgi, ka tik ļoti viduvēji ir lielākā daļa cilvēku kas domā par mākslu. Un varbūt bēdīgākais ir tas, vai — tas tikai ir tas bēdīgais, ka tie domājas esam mākslinieki un var, drīkst izstādīties — un tie it kā noteic to (publikai, visiem skatītājiem, visiem ļaudīm) kas un kāda ir māksla. Tik viduvējiem nevajadzētu dot iespēju izstādīties. Bet — es jau gan vēl neesmu redzējusi viņa citus darbus. Bet es te runāju vispārīgi. Cik reti ir īsti mākslinieki. Viss ir pilns drazu. Un visi mīl drazas. Nenopietnību. Nesirsnību. Izlikšanos. Spēlēšanos, kas ir likta darba un mīlestības vietā. Un — kāda tam nozīme? Kas tur ir labs kas slikts. Kur tas viss ved. Ko tas viss nozīmē. Kam tas viss vajadzīgs. Kā tas viss iespaido vai neiespaido dzīvi. Vai sakar mājās visādu tingeltangeli — vai īstu mākslas darbu? Lūk — pie tā pienāk, kad dzīvo tādu viduvēju vidū. Un — visa varēšana ir tāda, tikai pakāpes, un visi stāv tikai kaut kur kāpnēs, cits tālāk, augstāk, cits zemāk. Un kāda tam nozīme — ja viens ir augstāk?

Jā un tad piezvanīja Karena — vai nevajagot kādas palīdzības Augusta koncerta rīkošanā. Vai tāpēc viņa zvanīja, ka viņa par to norūpējusies? Nedomāju vis. Viņa zvanīja tāpēc, ka ir nedēļas nogale — un viņai nav ko darīt. Vai es nebraukšot līdz uz Hany kultūras padarīšanu — tur ir izstādes etc. Nē — es laimīgi varēju aizbildināties, ka man jāsēž te studijā. Es negribu braukt ar Karenu un negribu skatīties to crapu, ko esmu jau redzējusi Čilavekā. Arī woomens festivālā. Bet tad tūlīt piezvanīja Brians — vai es gribētu iet pie viņiem vakariņās. Es teicu — es nezinu. Jo tas tā iznāca — es tiešām nezināju — vai es gribētu. Beidzot norunājām, ka man brauks pakaļ un vedīs mani uz viņiem, vakariņās, sabiedrībai etc. Un atkal es domāju saņemties lai ir interesanti, kādēļ ne, runāt, smieties — un atkal man šķiet — tas būs tik neinteresanti. Zaudētas dažas stundas. Dažas tukšas, vientulības stundas. Kas man mazliet kostu ar savu vientulību. Bet — cik maz man nozīmē visi šie cilvēki. Kā var tik maz nozīmēt? Kur ir mans ceļš? Kas man jādara? Man vajaga cilvēku vairāk kā nekā cita te. Bet kādu cilvēku? Es izsviedu Augustu no šejienes. Lai viņš netaisa te troksni ar savu ģitāru un lai viņš nav te apkārt ar savu bezpersonīgo personību. Viņs varbūt nemaz nav tik bezpersonīgs? Priekš manis viņš ir. Garlaicīgs. Neierosinošs. Traucējošs. Jūsmīgi kautrīgs, uzticīgs — visas labas īpašības, un tomēr viņš man nedod nekā. Nu galvenais tomēr kādēļ es to izsviedu bija — viņa muzicēšana, troksnis, kas traucē manu domāšanu. Ko tad es tā domāju? O, es domāju visu laiku. Un — man jākoncentrējas visu laiku. Jāklausās ik brīdi laika ritēšanā, koku zaļošanā, ziedēšanā, bitēs, putnos, lietū, saulē. Jāskatās ceļa baltajā grantē. Jāatceras, jāiedomājas, jāzīlē. Kas? Mana dzīve. Jāsver arī ik brīdi kas man būtu jādara, vai te ir jāpaliek, vai man ir jādara kaut kas cits, kaut kur citur. Tās grāmatas (mazākais 2 — Fifth Business un Avenchures) man nepatīk. Un abas — tik biezas, garas grāmatas. Tā nav literatūra ko man tīk lasīt. Nupat lasīju Salingeru — tas arī pļekst mazliet par traku, bet mazākais šarmanti, inteliģenti, dzīvi. Tā ir dzīve par ko viņš tur pļāpā. Tas ir dzīvs cilvēks. Bet tie otri — virves dejotāji, tas ko viņi runā ir kā kažoks, ko tie uzkar vadzī, kad darba stunda beigusies, kad rakstīšana beigusies, kad viena nodaļa atkal uzrakstīta…