1. oktobris. Trešdiena.

Klūpot uz kāpnēm (Milsons Pointā) sagrūdu kreisās rokas vidus pirkstu – tur sāk iemesties artrītis? No trakās vannas istabas beršanas sākās un no cietās rakstāmmaš. sišanas. Sāp spēlējot un rakstot uz mašīnas.. būs vai kāda diena jāpamet rakstāmmašīna. I don’t want to be sick!

Vēstuļu pārrakstīšana jau vairāk kā mēnesi bremzē jaunradi. Neko pat domāt nevaru – jādomā – tas atpakaļ, vecais un tas ir kā maisā – tur nevar neko pielikt, veidot tas iesalis – un tādam tam jāpaliek. Kaut mazākais varētu steigt – bet tagad rokas neļauj. What to do? Bez tam – šīs vēstules jau lielākā daļa pārrakstītas Rosewillā… Vēl nevar un nevar tikt galā. Ļoti smaga rakstāmmašīna arī, pirksti sāp.

Lasu Gide Journal. Atrodu daudz līdzības ar savu domāšanu, jušanu. Nupat izlasu to, par nespēju sākt lasīt Nietzes Saratustru, – tas ir tieši tā, kā tas bija man, kad gribēju lasīt to slaveno grāmatu. Es bij pārsteigta, domāju – vai tiešām es visu pārprotu, bet es to grāmatu nevaru baudīt, pat nevaru lasīt un man liekas tā rakstīta muļķu mācīšanai.
Redzi nu – Gids to saka arī… Un par spēlēšanu viņš arī saka to, ko esmu izjutusi: spēlēt ‘ar jūtām’ kas nav sentimentalitāte, ne grācija, ne smalkums – bet kas ir pareizi (manu prāt) un nāk no dziļas patiesības, no īstuma, vajadzības un to nevar mākslīgi izsaukt, bet tas dažreiz ir klāt un ir tavs vairāk kā jebkas cits.

2. oktobris. ceturtdiena.

Saņēmu dzimšanas dienas dāvanas – rīta ģērbu no Esera kundzes, grāmatu no Freijiem.
Vakar agri nāca miegs – aizgāju gulēt un esmu labi izgulējusies. Diena kā solījuma pilna. Bet nāks krāsotāji un tas balamute kas apgrūtina kur tik var. Tā tad – paliec savā kaktā un strādā. Naktī stipri lija. Tagad diena skaidra un vēsa. Ida zvanīja, pēc divi nedēļām brauksim uz Windzoru, pēc četrām – uz Canberu. O.K.

Redzēju skaidru sapni – braucu pa jūru. Bija divi kuģi blakām savienoti ar tiltiņu. Kāds pārgāja uz otru kuģi. Vēlāk kuģi peldēja blakām, grūstīdamies, bez tiltiņa vidū. Nonācām tuvu krastam – starp ledus kalnu un krastu. Ledus kalns bija skaists, gaišas krāsas, jūra tumša, bet dzidra, krasts ar viļņiem kas sitās akmeņos un smiltīs un mežs tālāk, tuvu peldējām starp kalnu un krastu, bija mazliet bailes, vai dziļuma pietiks. Bet – es tur it kā jau biju bijusi, jau vairāk reizes varbūt. Tad Inese it kā aizbraucot pār zilu dziļumu (ar vienu kuģi?) teica – „es aizeju no papa”. Domāju O vai tas zīmējas uz Laimonu. Modos.

[Inese & Gordon wedding, Victoria, B.C. Canada. October 2, 1975.
L to R: Karen, Grace, Bruce in front (Gordon’s nephew), Jo, Inese, Gordon, Mrs. Olson, her sons Stephen and Michael]

4. oktobris, sestdiena.

Viena. Viens kā kociņš. Bērni tomēr – ‘aiziet tālāk’, viņiem nevajaga vairs manis tā kā agrāk, viņi dod, gādā vairāk par mani kā jebkad, bet tas vairs nav tā, tas ir mīlestības tuvums, bet ne vairs tuvais, nepārraujamais ikdienas tuvums – vairs nav tā, kā viņiem tas bija agrāk, atceroties kā sev vajadzīgu, tuvu savu. Tagad – vecums tuvodamies man rauj mani no viņiem prom. Un man laikam ir jāpadodas vecumam, lai es paliktu tuvāka bērniem – jābūt mierīgai, klusai, labai, maigai un laimīgai – lai vecums manī nav tiem traucējošs, atbaidošs. Owful doma un vārdi. Varbūt tas tikai vientulības sarūgtinājums kas liek tā runāt.

Gribēju te atzīmēt tikai to – ka lasu Gidu un brīnos cik liela līdzība viņam ar mani ikdienā. Viņš raksta ka nevar sākt lasīt (4 reizes mēģina) Huxleja Point Counter Point. Just like me. Un tāpat ko viņš teica par Zaratustru. Žēl, ka es šīs 2 lielās Žida grāmatas – Journal – tikai tagad ievēroju un sāku lasīt.
Savādas – saprātotas lietas, bez organiskas dzīves līnijas. Sarkanā līnija, pat latviešu rakstos. Sirds līnija.

Esera kundze ienes man dažas rozes un tās ir tik – nežēlīgi skaistas. Pārrakstu vēstules. Daža interesanta, pat skaista. Viss – dabīgs un vienkāršs. Un tomēr – atskaitot izplūdušās (noguruma, steigas, etc. vietas) ir ‘izaudzināts’ dabīgs (noble, pat) stils. Varbūt neatdarināms savā īstumā.

5. oktobris, svētdiena.

Tālāk Gids runā par Krieviju un komunismu, kas ir tik atbaidoši nereāls. Nost baznīcu un ģimeni. Baznīcu – nu o.k. Bet ģimeni? Kāda velna pēc tas Staļins sevi sauc par Tēvu? Ja ģimene ir noārdāma. Kā varēja izaugt pozitīvs (vispozitīvākais vadonim) vārds Tēvs, iestādījumā kas atmetams kā nederīgs? Kāpēc Staļins sevi nesauc par Popu? Kardinālu? Nu – vārdu ‘skolotājs’ viņš gan arī pieņem – Tēvs un skolotājs. Ha!
Uz kādu progresu ģimene stāv ceļā? Kā Gids saka – kādu progresu mēs sasniedzam iznīcinot jūtas, mīlestību?
Ģimene katrā ziņā ir chaosā ‘progresam’ progresējot. Bet kas ir glābjams un kā, vientiesīga saukļa ‘Nost’ vietā?

Pārlasot savas vēstules (te visu laiku) es atkal redzu savus lielos veselos nodomus par savu grāmatu – ko visu izpostīja mana pirmā grāmata ieraujot visus nodomus citā ceļā, citās prasībās un drukāšanas iespējas. Un publika, lasītājs – tāds kā viņš te ir trimdā – ir postījis mani tālāk – (izņemot dažus) nāk ar saukļiem, nacionālām prasībām. Es stāvu tukšuma priekšā – nezinu ko ar savu iekšējo pasauli darīt. Straume kam nav pret ko sisties nav klints pret ko šķelties, iespiešanās nespējas, nesaskare ar kritiku ierosinātāju.

Esmu domājusi arī tieši to, ko Gids saka par stāstu rakstīšanu. Kāda vella pēc man jāraksta stāstā tas, kas aug, veidojas mainās, notiek manī? Tādā stāstā – kas ‘patīk’ mūsu lasītājam? Ko viņš zina, saprot. Visi mani nodomi (lai cik vientiesīgi tie skan) – man skaidri diezgan, kad domāju par trīsdaļīgo (simfonisko) stāstījuma masu – tika izpostīti ar ātri vajadzīgo grāmatu Zariņam. Pēkšņi – tūlīt. Es būtu gatava agrāk, vislabāk, ja būtu apstākļi rakstīt un varbūt arī – pēc gada kad ļautu mani strādāt – bet tā vietā man vajadzēja tūlīt, kā uz pērkona spērienu sakārtot stāstus, un taisīt – ilustrācijas. Jārēķinās ar to – lai grāmata būtu – publikai interesanta, cik lapas puses tā būs ut.t. – un tas bija iznākums – grāmata. Bet ne tā – ko es varētu, gribētu. Un tomēr – ja ne tā – tad man nebūtu ne tik daudz, apstākļi turpināja aprīt mani bez kā es spētu ko izvest, nobeigt, uzrakstīt – par publicēšanu ne sapņot – tādu kā vajadzētu – grāmatu.
Tagad tāpat.

Kādas drumslas izrautas no tā – kas manās dienas grāmatās, vienmēr vēl nesavākts, neizveidots, un galvenais – atkal steigti rakstīt ‘stāsti’ lai būtu ‘ko likt grāmatā’.
Kanādā iesāku, domāju citādi – bet mūsu apstākļos nebij iespējas, nebija arī drosmes man iet tā kā gribētu. Varbūt tagad tālāk? Tagad – noslēpties, aiziet, nelikties ne zinis par lasītāju – ar pašas līdzekļiem – tālāk izdot tikai tādu ko, ko es pati vien savās vēlēšanās atzīstu.

Jāraksta būtu valdot pār lasītāju, ne tam iztopot, un sadzīvojot, saskaroties, ar kritiku – lai tā laba vai nē, tai jābūt daudzpusīgai. Varbūt pat dažādi uzskati tai ir nepieciešami, lai tā nekļūtu didaktiska bet tomēr būtu gudra.
Nu – šai grāmatā, kas būs sajaukums no visa – būs tomēr kaut kas no manis. Labākais – tikai ne – uzkonstruēts pietiekami lieliski materiāla vērtībai.

Anyway – lasot Gidu gribās rakstīt un arī publicēties. Redzams ka tur franči – izdod, izdod, izdod grāmatas, runā cits ar citu, cits par citu. Mēs jau arī izdodam grāmatas. Tikai – kādas?? Viduvējība valda augstākā tronī. Un – necenšanās un neprasīšana un ignorēšana – meklēt ko vairāk viduvējības vietā. Mums ir tik daudz – emigrācijas apstākļu – uzmanība, šaurība, piesardzība, konservātisms – domāšanā tas ir. Sargāties no jauniem veidiem, sargāties no svešiem iespaidiem, skatīties – atpakaļ, izliekoties – smalkiem!

Izmazgāju dažus apģērba gabalus. Laiks – pelēks.
Bet mani gluži ‘burtiski un fiziski’ – jūtami ‘apakšzemes grūdieni’, kā pirms vulkāna darbības! Vai varētu nākt – radošs periods?
Bet ja nāks – atkal ar jaunām tēmām? Man vecās nepabeigtas. Tagad tik ilgi – mēnešiem – ar savu vēstuļu pārrakstīšanu!… Bet – kaut ko ‘modina’ arī tās, kaut kā – apgrūtina dažreiz, apbēdina, dzen vai bezcerībā – un arī mudina, dod paļāvību.

Un – tādā vientulības caurumā smokot jau gadu – es pēkšņi jūtu atbalstu jaunajā barbarā (no Francijas!!??). Jaunais krāsotāja-uzņēmēja palīgs, mācījies Francijā, liek gaumīgas tapetes pie sienām un svilpo – man. ‘Mīlas’ vērts man vai lielāko daļu ir ziņota ar – svilpošanu. Kā viņš kaunā noslēpās, aizgriezās (pirmā acumirklī) no sava necivilizētā, brutālā priekšnieka – kompanjona, ieraugot mani. Man karš atņēmis iespēju iegūt dzīvē viņu (jaunību) viņam – mani, kultūru. Tādēļ nekā, itin nekā kopēja neturot, mēs jūtam pievilkšanas spēku kas izmisīgi darbojas (zemapziņā) mūsos. Mazākais viņš dzīvo savā darbā, mīl savu darbu – viņš saka – cik šai istabai ir skaisti griesti, kad viņš mums to parāda – iekšējo un apkārtējo ornamentu ovlu, kā tie attālumos un ornamenta līnijās un spēkā – līdzsvaroti.

8. oktobris. 1975

Pirmā īsti siltā diena. Bet es jūtos nogurusi – naktī slikti gulēju. Un neziņa kā viss kārtosies. Un vientulība. Spēlēju šodien. 2 pirksti sapampuši un neiziet. Šodien nerakstīju uz rakstāmmašīnas – ir mazliet labāks viens. Tādas rokas – šausmas! Tas sākās ar to trako beršanu (vannas istabas sienas Mils. Pointā) un tad tā cietā rakstāmmašīna. Jāpārtrauc gribot negribot. Nopirku medu – dzeršu ar cider vinegar. Varbūt līdzēs. Uz Windzoru jābrauc nākošā weekendā. Nolauzu zobu! Tas skrāpēja vaigu tagad. Sāpēt vēl nesāp – tomēr jāpiezvana bij Kaldei – lai arī tā dārga. Owful mess – šīs lietas.
Es eju pa ielu. Vilcienu streiks. Autobusi un vilcieni streiko. Mazie cilvēki – iet kājām, vai sēd mājās. Lieli – kā parasti, brauc…

14. oktobris, otrdiena.

Gribēju tur vakar sākt rakstīt vienu stāstu – par suņiem, bet domas nošķiebās nepareizi un zīmulis nestrādāja. Nekas. Jāraksta citā vietā.
Pārrakstu atkal pamazām vēstules. Dažas jaukas – otrā pakā.
Zobu izrāva – viegli. Bet – nesadzīst, tur ir palikusi kāda šķemba kas aug ārā. Nav laika tagad braukt uz dentistu. Rītu gribu iet klausīties Ģermaņa referātu. Parīt jau jābrauc uz Windzoru. Traki. Ar zobu – ceru, nekas ļauns nenotiks – tur būs vēl reiz kaut kas ‘jāvelk ārā’. Bet viņš sāp (visa galva) un grūt ēst, arī nepareizi ir ēst bez plates apakšējā žoklī. Owful!! Bet ar visu šķību un tukšu muti – man būtu jāiet uz referātu!

Sidorenko piezvanīja – viņām visas lielās 2 dienu izdarības šai weekendā – tiešām šī Windzoras lieta ir ļoti nepatīkama man. Bet ko lai dara! Kā tas iznācis viņai braukt šinī weekendā? Pagājušais bija latv. namā tukšs. Anyway – jāizgudro ko darīt ar dentistu – un jābrauc vien uz Vidzoru.

Vispār – gribētu lai nekas mani netraucē, bet tā nav. Ar to vien – ka nezinu kas būs ar Dzidras šurp braukšanu vai nē un līdz ar to – kas ar mani? – Man ir tik daudz smaguma, ka man negribās nekā vēl klāt no pienākumiem pret ārpasauli. Ar to zobu arī diezgan ķibeles – tāds brauciens, velts gājiens uz hospitāli (jāiet uz citu) tagad – zobs nav labi izņemts. Sāpes, rūpes. Rokām sāp pirksti no mazās cietās rakstāmmašīnas un necik nevaru pārrakstīt no daudzajām vēstulēm – sēžu jau uz tām otru mēnesi! Bet jāvelk viss lēnām. Cik citādi viss iznāk, nekā tas liekas varētu būt. Iet pie latv. dzīvot, darīties… Bet esmu diezgan samalta no savas dzīves, kas lai arī tik ‘bezrūpīgi’ ir velkama tik smagi, uzmanīgi, kājas operēšana, pārvākšanās no viena gala uz otru. Jūtos – tikai pienākumu dzīta – ka tik ko neaizmirst. 4 vēstules stāv neatbildētas – bet no meitenēm vēstules nav un nav diezgan. Tas zobs – īstais nelāgums taisni tagad – kad reiz par simts gadiem kaut kas interesants pie latviešiem – cilvēks inteliģents no Zviedrijas. Anyway – tā tas ir. Uz rakstn. dienām arī – nebij spēku tikt. –

17. oktobris, piektdiena.

Vakar Inese piezvanīja no Kanādas (pirmā brīdī nobijos…) tas labi bija dzirdēt viņas balsi un vārdus – lai braucu, lai taisos prom uz viņiem. Jākārto emigrācijas papīri, tie arī vakar jau pienāca.
Nosūtīju entrie – kompetition ar vārdiem – vai man nevarētu smaidīt laime?! Dzidrai ko braukt šurp…
Jāsaņemas spēka pa nedēļas nogali.

29. okt. Trešdiena.

Nosūtīju Dzidrai paciņu ar adījumiem – ar kuģi $2.90. Ieliku, just for fun, dažas ‘mūsu slavenās Sidnejas Homemade bonbons’. Un kas palika pāri – apēdu un atradu – ka šīs dārgās bonbons – ir negaršīgas. Reiz tās bija ļoti delikātas un labas, tagad jau pārpiparotas ar smaržām un garšām. Tagad tās var dabūt šur un tur – un tās tagad ‘lielam tirgum’ – bad.
Anyway – pončo ātri iznāca, zeķes arī pabeidzu. Ieliku 2 Suva brošiņas un savu Kanādas naud. maciņu – ar 3 peniņiem. Just for love. Rītu – būtu jāiet uz dakteri.
Vakar biju policijā – made clearance – ‘izrakstījos’. Biju arī Kanādas embasijā (sūtniecība). Liekas visu dabūšu gatavu…

30. oktobris, ceturtdiena

Biju pie ārsta – mana vecā Gibsona, lai izmeklē un ieraksta vajadzīgās ziņas emigrācijas papīros. Asins spiediens 150 – 85. Freijs domā – tas ļoti labi. Vēl vajaga exray etc. Zvanīšu citur, uz Kanādas of. – kur vieglāk to visu dabūt. Tik gari pātari…
Ida piezvanīja – Sestdien 7 no rīta – izbrauksim ar Idu uz Canberu, vispirms uz Windzoru, laikam pēc aizvedamām lietām, dārza un citām lietām no lauku sētas…
Uz Austras dzīvokli (North S.) man esot pienākusi vēstule – Ķikurei – no Victorijas. Jādomā Kreišmane raksta par rakstn. dien.

Biju pie Priedīša kundzes (pēc žurnāla Inesei) – grāmatnīcā. Teicu par savu grāmatu. Pirmais, ko viņa par manu grāmatas lietu prasīja: vai man ir manuskriptu noraksti?!! Viņš (Sk.) esot afērists, mazākais bijis. Viņa laikam tam netic – nemaz. Tāpat – kā bij mana sajūta. Viņai redzams – nav ticības nemaz uz viņu. Bet grāmatu viņš pēdējā laikā izdevis daudz. Bet – vai autori viņam devuši naudu rokās, kā es?? Nu – redzēs kas tur būs! Ja viņš mānās!! Viņa teica – Ja viņš ar mani nerīkošoties kā pienākas – latviešu publikai būtu jāiemaisās un jāizkārtojas ar viņu. Kas to man darīs?? Heavens!! Kā gan man iet? Ja tik tur viņš darītos ok. Drīz vajadzētu kādai grāmatai pa gaisa pastu pienākt te – ja iet kā solīts. Citi izdevēji strādājot ja maksā pats. Aka. Jāmeklē tā adrese vēstulēm. Tas taisot skaistas grāmatas.