1. jūnijs 1989.

1 jūnija vakars 
Un zāles un lapas dreb vējā
Tas ir tik skaisti. Tu 
Esi dzīvs. Un aiziet diena pēc dienas.
Aiziet dienas
Un lapas un zāles dreb vējā
Klusā pagalma stūrī
Vakara maigā vējā.
Skaisti tas ir, Tu esi dzīvs
Un Tavas dienas aiziet
Tik lapas dreb vējā.
Skaisti ir redzēt
Kā lapas un zāles dreb vējā
Lēnā vējā pret nakti
Skaisti to redzēt.
Nē, Tu nezini ko es runāju
Kad lapas dreb vējā.

2. jūnijs, piektdiena 1989.

Grūtums nu vairs neatvairāms
Dziļi dzīves saknēs lējies
Ciets kā cements pāri dārzam
Agrāk, nāk maigām takām.
Atteikšanās grūtums vien tas
Sasien vienas sasien kājas
Sirdi atstāj nesasietu
Atstāj ciešot atstāj gaidot.
Pasaule kad apkārt zied
Zied aiz vārtiem sastingusi
Savā dailē, savā ledū
Grūtums vēl tik glāžains viegls
Atbīdīt tā liktās bultas
Vēl uz brīdi ļaut lai nāk
Vēl to pašu sapņu soļi.

3. jūnijs 1989.

Vakar vēstule no Kreišmanes.
Bijām šopīt: 2 blūzes, 2 bikses, 2 nakts krekli, 2 ‘jaka’, 3 ‘panties’, 3 p. zeķes īsās!!
Kaķis atnāk katru vakaru tagad. Izdzer pienu, izstaigā visas istabas, pasēž, paguļ, pat aizmieg un kad apsēdos viņam blakām un skatījos kā viņš iesnaužas – es pirmo reizi (mūžā!) izjutu tādu ‘dalītu mieru’, kaut kas dziļi mierīgs pārņēma manas domas – vienai sēdot ir savādāks miers – vairāk nemiers klāt, kaķa gulēšana iedvesa tādu mierpilnu mieru. Savādi!

5. jūnijs.

Vakar (un šodien laikam arī) Ķīnā armija brauc virsū ar tankiem un šauj savus cilvēkus – demonstrantus (tūksošus, miljonus) demokrātijas prasītājus. Tagad tu zini kāds ir komunisms, kāds ir fašisms, kā pārvēršas un kāds ir cilvēks –––

8. jūn. 1989.

Trešo dienu sauļojos – vakar ilgi līdz nogurums uznāca, šodien mazāk – lēnām rodas mazliet krāsa… Bet – ir laba jušana arī – saulē…
Viss labi aug. Vāvere – nav nākusi…
Šodien nobeidzu – (apmēram) savu Upesleju rakstu. 45 l.p.p. Varētu viņu pildināt un papildināt – bet var atstāt arī tādu kā ir.
Lasu Artura Millera autobiogrāfiju – tas mazliet ierosina kaut ko rakstīt. Tikai kaut kāds smagums, kāda – negribēšana grūti pārvarama.
Latviešu absolūtā ARTAVAS ignorēšana tomēr nomāc, apstādina prieku kaut ko darīt. Labi, ka šīs 45 l.p.p. kaut kā dienu pa dienai mazliet darot – uzrakstīju. Bet – tā ir veca tēma – biogrāfisks darbiņš, atmiņas…

Jāraksta –
              par šo dienu!
Ko es savā tukšumā vairs varu teikt?

9. jūn. 1989.   Apmācas.

Nosūtīju vēstuli + Ineses Brazīl. katalogu Freijai.

11. jūn.   Saule, vējš, pavēss.

Inese sauļojas. Zeme slapja pēc 2 dienu lietus. Ineses seja saulē – bērna seja, cīnītāja, sāpētāja, piegurusi, pārmetumu pilna, maiga seja saulē. Ak, dzīve, dzīve! Sit un dauza un atkal sola, vēl sola. Vēl ilgi jāklausa solījumiem, jācer, jācīnās, jādzīvo!
Iesim skatīt quilt segu izstādi kas taisītas Sidas upuriem. Kā tiem??

Meklēju kādu savu iesāktu rakstu – (Tel. Saruna) atrodu tik daudz uzrakstītu lapu – rakstīts, rakstīts – tukšā, bez publicēšanās iespējas, bez kritikas, bez atmaksas – kā tumsā. Iets un iets. Vēl vienmēr – eju un eju. Kādēļ es tik uzmanīgi eju un dzīvoju?? Citādi laikam nevar turpināt iet. Citādi – kaut kas saiet tā dēlī – ka viss apstājas, jāapstājas.
Kam daļas cik tālu Tu vari aiziet?

Gurķu vira   6 personām

2 gurķi
1 krūzīte 35 % (cream) krējuma!
2/3   ‘’   jogurta
1 ķiploks, 2 karot. vīnetiķa
Mint lapu. Samaļ arī
Nomizo, samaļ gurķus, piemaisa visu citu. Ieliek led. skapī 1 stundu.
Dekorē ar plānām skāb. Gurķu sķēlīt. Un mint vai!! Ar dillēm.
Sāls – cik grib.

19. jūnijs 1989.

Un sirds soļo tālāk
Savā tukšā sirreālistu gleznā.
Oh, ne tukšā – gaisma, tālums
Dažas izmētātas lietas
Kāda cepure, kāds krēsls. 
Sirds klausās savos soļos...
Es klausos viņas soļos
Nezinot kā viņai veicas
Iet tālāk, tālāk
Man vēlētā sirreālista gleznā.

21. jūn. 1989. Silts. Saule. 40 min. saulē.

Vēstule no Dzidras, diezgan bēdīga. Mūžīgā cīņa ar Tāli.
Man ceļošanai viss sagādāts – tik jāpako kopā. Nauda izmainīta. Biļete nopirkta. Jauna soma (rokas somiņa), manuskripti ‘iešūti’ vākos. Tikai pēdējam – (kā parasti) nav labi izdomāts nosaukums. Gribētu ‘Siena gubanas un zaļumsvētki’ bet tur ir arī šis tas par karu, par kaut ko nopietnu… uzliku ‘Isa svētdiena ciemojoties’. Tas tomēr – nevelk!