10. augustā ceturtdiena.
Nosūt. 95. N. Ex. sain. 7. K. Pam.
14. augustā
Nosūt. kartiņu Rudenājai
{back pages of notebook}
Apm. ½ gadā otrā pusē no 1995.
Izlasītās grāmatas.
Simone de Beauvoir – „All Men are Mortal”.
Kāds var (un tam jādzīvo) – mūžīgi. Sākumā (kādi 500 gadi) OK. Vēlāk ļoti liels apnikums, jau nelaimes sajūta, vientulība etc.
Nobeigumā, kad visa cilvēce būs izmirusi, viņš un kāda pele riņķo tukšumā. Owful. Bet lasās viegli un arī interesanti.
——
Kobo Abe, japāņu autors „The Ark Sakura”.
Kāda kalna iekšienē, apakšzemē ir lielas telpas. Tur dzīvo kāds cilvēks. Grib pārdot ‘biļetes izdzīvošanai’, piem. ja nāktu nukleārs karš. Bet grūti ir izvēlēties un izmeklēt cilvēkus kam biļetes dot, kurus ņemt – kompānijai. Viņš sauc sevi par kapteini un kalnu par savu kuģi. Tēlojums ļoti sarežģīts, jo tālāk, jo vairāk, nav skaidra priekšstata kas tur viss ir – jo tur ir vesela bezgalība, apakšzemē. Beidzot it kā gadījiena pēc – 2 biļetes, nē 3 – tiek 2 vīrieš. un vienai sievietei.
Tēlojums arī ļoti sarežģīts ‘Kafkaisks’. Daudz ‘prastības’ lai neteiktu rupjības. Tualete kur var noskalot prom indes (atkritumus no industrijas) līķus etc. un liekas ar to ‘kuģa’ iedzīvotājs pelnās. Piemēram daudz ar aborta atkritumiem etc.
Bet viņš sevi tur samērā solīdi – 2 citi viņam kalpo diezgan paklausīgi, meitenei kas viņam līdz, viņš tāpat kā tie 2, iekniebj dibenā, vai iesit pa dibenu. Daudz domā kā tikt viņai tuvāk. Visumā neko lielu nedara tai ziņā.
Tur visādas bailes no iebrucējiem no visādām (jocīgām) organizācijām it kā greizā spogulī cilvēku sabiedrība.
Beidzot viņam viena kāja iestieg tualetē – atejā. Nevar dabūt ārā, tā sāp un pampst. Daudz kas apkārt notiek pa to laiku ierodas citi saliedz. pārstāvji. Liekas kāja būs jāamputē – bet viss velkas lēnām visu citu notikumu vidu. Beidzot viņš ar kādu ‘pogu’ piespiešanu izsauc ‘nuklir war’. Briesmīgi trokšņi, sprādzieni – visas izejas no kalna aizbērtas. Bet kalnā paliek diezgan daudz cilvēku…
Beidzot ūdens ieplūdums atejā viņa kāju atbrīvo – viņš atzīstas 1 cilv. un meitenei, ka tas nav vainīgais neuclear wars – bet kāds nekaitīgs sabrukums exsplozija – un atzīstas ka viena izeja viņam zināma neaizbērta – tur viņš ar meiteni – izies, bet meitene, paliek pie cilvēka (sava pavadoņa) un resnais cilvēks viens pats izrāpo (jo kāja vēl sāpīga) pa tuneli ārā no bedres.
——
Updike „S”
Par kādu sievieti (ar vārdu pirmo burtu S.) sabiedrības tēlojums. Izlasāms bez lielas domāšanas.
——
Kobo Abē. „The Woman in the Dunes”.
About man trapped in a sand hole where there is a little house with a woman.
To live there – you have to dig the sand every night and put it in buckets, then the men from the village come and ‘fish’ it out. There has been a string ladder when the man came – to have a ‘hotel’ for a night. But he is trapped, the stairs taken away, no escape. Struggling, desperatness owful – sand everywhere… Once he escapes but is caught and put back.
Owful simple sex with the woman – however they are too hostile to each other. If they do not shovell the sand away every day (night actually) the all village will disapear under the sand.
At last the man discover water at the holes botom – under a bucket he has placed ther to catch crows (actually he is a teacher – insect gatherer, looking for new specimen beatles. He never ther (for years) does anything – just suffers and works at the sand a bit.)
Yes – under in the bucket – he finds water, that by cappilar momentum gather in the bucket – So that is his way for escaping, but it does not describ how. Only you read anouncemen of him – missing, escaped.
So he is somewhere in freedom. –
But the years there – the life??
Owful books write is japonaise author Kobo Abē, the language pretty rude too and the reader – gets impatient to know the ending?
It was said (once) in a school or in literary critics that that is a bad style to write like that – that the reader gets impatient for the ending. But may be it depends also of the reader. Still I do not get impatient usually with good books – I got in both of Kobo Abē books impatient to know the ending. I read also – too long without a rest.
——
„The Bridges of Madison County” by Robert James Waller.
Mīlestības stāsts, 2 vecāku personu 4 dienu afēra, kas bijusi vislielākais viņu (liekas arī būtu tāds citiem 2 cilvēkiem) dzīves stāsts – liela kaislība, īsta mīlestība, bet jāiet prom (uz mūžu) jo viņa sieva ar 2 bērniem, viņš gan brīvs (slavens fotogrāfs) – bet jāpadodas viņas izlemšanai. Vēlāk (pēc viņa nāves) dažas vēstules, viņa kameras – viņai.
Kādā nodaļā liela žēlošanās (no autora) ka vīrieši nav romantiski un erotiski laulībā.
Man iebildums – ka sievas arī nav. Viņa priekš vakariņām ar svešinieku sapērk rozā kleitu, auskarus, citas rotas, smaržas etc. Viņai ne prātā nenāktu tā darīt priekš vīra. Svešais ieraugot viņu tā ‘sapucējušos’ iesaucas – „Jesus!!” un iemīlas bez glābiņa…
Lieta tomēr nav, es domāju, vīra vai sievas neerotisma dēļ, bet tādēļ ka lielā mīlestība dzīvē nodziest, tas ir tā kaislība un erotisms – vai arī nav nekad tāda bijusi – šai ‘tukšumā’ svešinieks kam ir tā ‘pretpola enerģija’ paņem sirdi (vienam kā otram) vai uz ilgu laiku, visu mūžu ar bērniem etc. tas nav zināms. – 4 dienās, vai tanī īsajā aizliegtā laikā, kad tas notiek. Pēc Shatvina grāmatām šī Vallera grāmata šķita lēna, neizteiksmīga, nemākslas darbs.
Esot filmēta. Anyway – to var darīt un tas būtu O.K.
Nezinu, vai spriežu pareizi, bet šī grāmata man likās garlaicīga.
————————————————————–
Un viņa šķīra cauri visas biezās grāmatas lapas – un jā, tur bija tas, kura balsi viņa mīlēja. Viņa skatījās viņa attēlā, viņa sejā un tā viņai šķita tāda pat, kā viņa dzeja.
Attēls nebija ļoti skaidrs, bet skaidrs tomēr.
Viņa lasīja un tāpat mīlēja viņa dzeju.
Karš bija pārvērtis viņas pasauli, visu pasauli. Šī dzejnieka vārds sniedzās cauri un pāri karam. Viņa dzejā bija tā balss, kas skan dzīvēm un gadiem un kariem cauri. Kā skan putnu balsis un lietus un vēja balsis līdzi cilvēku balsīm kad tie runā savās dienās. Viena balss apklust, otra runā tālāk. To nevar pārkliegt apklusināt. Tā apklust pati un ieskanas, skan atkal. Bija skaisti lasīt arī citādu dzeju – skaļu, taisnīgas patiesības pilnu varēja lasīt, dziedāt, klausīties. Tā bija cita dzeja. Dažu lielu arī, lielu dzejnieku dzeja.
Šī viņas mīlēta dzejnieka dzeja bija vārāka, piekrita vaigam kā vēja nesta lapa un tā palika, kā lapa pie vaiga. Bērza lapa. Vasaras lapa, vasaras vēja, rudzu vēju nesta lapa.
———————
Ir te miers un spožas grīdas kur saule iegulst – saules gaisma apstājas un paliek kādu brīdi, atnāk no otras puses logiem un atkal paliek kādu brīdi. Uz palogiem un galdu stūriem klusi aug podos puķes. No to sīkiem iestādītiem zariņiem aug atkal jaunas – puķu podu un puķu, zaļo stādu ar dažādām lapām, kļūst arvien vairāk. Tās aug mieram, atpūtai, cerībai. Laiks plūst pāri nestādamies savā lielā nemitīgā plūdumā ir netraucēts miera posms. Sirds kādreiz notrīc – cik ilgi tā var plūst, mierīgi?
Grāmatu ir ļoti daudz, pilna viena telpa, un kļūst arvien vairāk, plūst uz citu telpu galdiem, plauktiem. Slaveni dzīvo un mirušo vārdi uz viņu vākiem un viņu domas aiz vākiem baltās lapās.
Daudz domu plūst lēnām pa galdiem, pa plauktiem, ieplūst arī dzīvo cilvēku domās. Buntojas dažreiz, grib augt ārā no plauktiem no sirdīm galvām. Asas domu skrandas, asas kā naglas, rītos ienāk, apstājas brīdi šai mājas caurspīdīgā mierā, no ielas avīzes no sludinājumu raibām lapām, ienāk un sabada mieru, līdzsvaru un kļūst izmestas šīs raibās asās lapas, otrā rītā ienāk citas jaunas – traucē, bet tām jāpadodas, jāiekūst lielajā mājas domu straumē. Akmeņi un bedres rada straumju krāces, mutuļus, nemiera apļus, bet straume plūst tālāk, mainās, nomierinās. Spēkā ir miers.
Miglains marta vakars lēni tumst. Uz palodām, uz plauktiem logu tuvumā klusi aug podu (istabas) puķes. 10, 12 dažādas, katra ar citādām lapām, saistās savos veidos, savā klusumā.
Ielā slīd mašīnas arī klusas, te steidzas mājās no darba….