13. okt. 1994.

Nosūtīju vēstuli Pamšam ar prasīto rakstiņu par grāmatu – kas tā ir man?

{no date}

{Dzidra.
„To my dearest mummi of whom….
****} [included in Published texts — published in Austrālijas Latvietis and Treji Vārti]

Inese. [parts already included in Biography section]

Cik viņa bija acīga, izdarīga, nerimtīgi darbīga maza meitene — visur klāt, visu darīt, vadīt! Mazā Inese bija visa zinātāja, izdarīšanu vadītāja — grupas vadone.
[..]
Inese ir fiziski ļoti stipra — tas ir viņa var celt neticami smagas lietas. Viņa ir viena, viņai pašai ir jāceļ, jāstumj, jākārto. Viņa katru nedēļu pieliek, piestuļķē lielo bleķa atkritumu kannu (mucu jāteic) ar avīzēm un žurnāliem (kas sakrājas un [..] tik smagi) ka nepakustināt! Inese to aiznes pa kāpnītēm, pārnes pāri ietvei un noliek sniegā, lai atkritumu vācēji staipās, stiepj to iztukšot savā lielajā mašīnā. Viņi jau zina mūsu tvertni — un ceļ vāku, saspļauj delnās un nes, izber, izkrata. Viegli jau nenākas izbērt, avīzes tik cieši piebāztas…

Inese ģimn. laikā krietni sportoja. Trenējās diska mešanas. Bija jaunākā, labākā metēja. Vēl pēc gadiem sporta skolotājs rāda un piemin Ineses rekorda skaitļus. Bet Inese nevēlējās atdot savu laiku un visu sportam. Viņu interesēja grāmatas.

Pēc studijām — skolotājas darbs. Kur kādus augstumus sameklēsi. Vēlāk ir bijušas arī “augstākas” vietas, bet laiki ir mainīgi — cilvēks arvien stumdīts. Varbūt viņas labākais laiks savu spēju izmantošanā bija pašas vadītā mākslas galerija Missenā. Bet trīs gados tā vēl nedeva lielāku ienākumu — provinces ļaudis lēni iekustināmi uz gleznu pirkšanu. Tomēr — notikums jau sāka zelt, kļuva pazīstams, izstāžu atklāšanas dienas bija skaists notikums — bet dzīves maiņa, vīram jāpārceļas uz citu darba vietu, uz citu malu, citu pilsētu. Viss sāktais jāpamet. Aktīvais līdzdarbnieks, mākslinieks gleznotājs, pēkšņi nomira ar vēzi. Kāds iesākts uzņēmums, spoži pavēries dzīves posms, aizvērās.
Atkal cita mala, cita pilsēta, cita vieta. Cel un cel. Un rokas kļūst stipras. Labi ka tā. Bet mēs cilvēki esam tik vārgi.

Un skaists Ineses panākums — manu grāmatu izdošana — tik sīki metieni, tikai nedaudzus svešos, tikai draugus, paziņas, ko apbalvot, un tomēr tās mani darīja ieraugāmu, darīja redzamus manus rakstus. Būtu K. Freimanis dzīvs, viņš būtu mani izcildinājis, iznesis arēnā. Nav cits tik ticīgs man un tik aktīvs kritiķis man bijis. Nu — Sarma. Bet klusākā veidā, un lai dzirdētu — vajaga skaļuma, vajaga kliegt, jāteic. Bet katrs nevar kliegt, tikai tas to var, kas saprot, ciena, mīl, etc. etc. Un kam pašam sevis dēļ nav jāpūlas. Kur tāds var gadīties.
Vēl, vēl! Vajaga tik daudz. Un var dot tikai to, kas ir tavs. Un tas nearvienu var būt uz dienas kārtības —