5. marts 1994.
Es neapstājos un neredzēju neatradu viņa seju.
Skatījos garāmejot kādā citā, kas stāvēja – jā gandrīz blakus viņam.
Un vēlāk man žņaudzās sirds vēl un vēl. Un es blenzu apkārtējos cilvēkos – varbūt ieraudzīt viņu starp tiem.
Varbūt viņš brauc garām mašīnā… Vēlēšanās (vēlmju?) illūzijas.
Varbūt ir kāda bezdomāšanas doma, kas mani līdzīgos gadījienos vada. Un man ir izdevies (dažreiz?) pieķeršanos, interesi noturēt. Ir laikam ļoti maz tādu kā es šinīs izdarībās.
Nupat (pirmīt, pirmāk?) man nāca prātā cik pareizi, mierīgi un skaisti būtu atzīties un tuvoties tūlīt, uzticīgi droši. Tas būtu silti, cilvēcīgi.
Man tas nav izdevies.
Kur doties, iet, darīt, raženi rosīties Nekur Tikai nožēlojami plosīties Noārdīt sevi, savas dotās dienas Un kad tas izteikts Tam neticot nāk mazliet miera Gurušam garam, sirdij? Kam? Te man sēdot, skraidot, ceļoties Steidzoties Durvju stenderēs... nē tukšās durvīs Atduroties atsitoties Ar sirdi neremdinātu.

