1. marts, pirmdiena. Silts. 1992{3}.

Nosūtīju vēst. – kartes alās ūdeņi, (Ines. Feltwork) Dzidrai un Rudenājai.
Negulēju – smaku nost, varbūt skābie kāposti par stipriem, tad lasīju, lasīju un nepabeidzu Bergera pēdējo stāstu Pig Earth’ā. Murgainas beigas. Tas, jaucās ar manu b. manžeru – un bija nelaba, nemierīga nakts. Ar piepūli aizgāju iemest vēstules tad apgāju līkumu (vienu ielu aiz mūsu parastās ielas). Savādi ka šis siltais laiks man dara tik grūti. Varētu priecāties – ziema it kā uzvarēta. Inese taisa grāmatu.

6. marts. Silts.

Vakar – ilgi nokavētais Kan čeks bankā – viņš iznāca ļoti ātri, noslīdēja notupās aizmugurē pie kāda no serv. galdiem – kaut ko tur darīja un pa laikam, jo bieži, lūrēja cauri uz rindu kur stāvējām, kur stāvēju. Viņa acis izskatījās tumšas un skaistas. Beidzot atkal ātri piecēlās un aizgāja. Es stāvēju taisni. Ko man vajadzēja darīt? Reiz parādās pazīstams. Mani sāk traucēt šī lieta. Lai arī – vienīgā dzīvā lieta manā tukšumā. Viņam laikam tas vēl nedod miera, kāda tā sieviete izskatās, kas uzdrošinājās traucēt. Jeb viņš meklē vainas? Jādomā – ne. Visiem mums tomēr glaimo uzmanība. Viņa izdarības sāk mazliet aizēnot to īsto visa cēloni, kas nerādās un nerādās, sāk mazliet dzist atmiņā.

[10 March, supper time, Erna suffers stroke!]