[This contribution from ex-students of Madona High School was requested by the publication — Excerpts from the published version follow this text]
Nosūtīts Jānim Briedim, Toronto
Madonas atceres sējumam
(labots noraksts no garāka raksta, kam 2 kopijas)
Madonas vidusskolas laiks.
Šie vārdi atmiņā uzbur garo balto Krūmiņ māju, ar daudzajiem logiem: koka spraislīšu kājslauķis pie durvīm, sniega un dubļu notīrīšanai no apaviem, tad patumšs gaitenis un platas kāpnes uz otro stāvu, tur izmīdītas grīdas, dažreiz eļļotas, logi, durvis uz visām pusēm, steiga, kustība, dzīve; un vienmēr—it kā pavasars! Jā, rudenis jau arī bija līdzīgs pavasarim ar sauli un ziediem. Nezin kur palikušas garās ziemas dienas? Ne aukstuma, ne vēju. Tikai kāds brīdis uz slidotavas pļavā, tad tāds tumšāks puteņa vakars brienot mājās no ilgākas klavieru spēlēšanas skolā. Zināms arī—ilga, gara braukšana pāris reizes mēnesī uz mājām un atpakaļ uz skolu, labākā ziemas ceļā ar zirgu, citādi ar vilcienu. Pirmos gados (pēc kara) ar ilgām gaidīšanām, “lopu” vagonos, kaujoties ar miegu un bailēm aizgulēties un aizbraukt garām… Bet arī tas pirmais grūtais laiks ir sarāvies īss. Atmiņā ir saulainas dienas un mīlestība. Mēs mīlējām savu skolu un skolotājus, nesām tiem puķes, apciemojām tos mājās (Plasi, Moore jaunkundzi) un mēģinājām notvert kādu vārdu no tiem, parunāties it visur, kur satiekot tos ārpus stundām. Jā, manās atmiņās visspilgtākais ir šī tuvība, cienība, mīlestība. Nu—visi varbūt neietilpa šai siltā lokā, no Dobuļa bija bailes vēl līdz pēdējiem gadiem. Dievināts bija Jānis Āboliņš, mīlēts—Jānis Plase. Arī citi—Pēteris Āboliņš, Moor jaunkundze, Vincman jaunkundze…

Protams—nebija vieglas dienas vien—vai nu—izsauks! Klases darbs algebrā! Izdos domrakstus!… Un pēdējā gadā eksāmeni, tie nebija pa jokam. Sēdējām ar Alīsi uz laipas pār upīti, ar kājām iemērktām aukstajā ūdenī, lai neaizmigtu, lai varētu izskatīt visas biļetes… Patiesi miegs bija toreiz daudz pārvarīgāks kā tagad (nosēd diennakti lidmašīnā, iztriecas ar draugiem, vēl aiziet uz teātri un—neiemieg…) Toreiz, līdz 16. biļetei algebrā tikām (A, B, C—trīs gadu kurss…) pārējās palika neatkārtotas, labi ka laimējās izvilkt 13. biļeti…
Intīmākas atmiņas no paša pirmā gada, man ir agrāk uzrakstītas uz manu bērnu vēlēšanos, pievienoju tās te, ja kādam laiks garākai lasīšanai.
Mana pirmā skola bija Madonas vidusskola, toreiz saukta Biržu ģimnāzija (vārds kļuva pārkristīts, kā man šķiet, manā pirmajā skolas gadā). Pirms tam biju mācījusies mājās pie tēva, pie mājskolotāja, kas vienu gadu mums bija mājās un pie Grīvnieku Malta ģimenes locekļiem—kādu īsu laiku dabas zinības pie paša profesora Maltas, ilgāku laiku pie viņa kundzes Agneses, bet visilgāk pie viņa māsas Veronikas Malta. Brīvnieki bija mums tuvi kaimiņi otrpus Aiviekstei, labi draugi ģimenei un liekas arī tālu radu. Kara un pēckara laikā, Maltas ģimene bieži bija Grīvniekos visi, jo Rīgā bija pārtikas trūkums.
Madonas vidusskolā liku eksāmenus un pirmo sagatavošanās klasi, mani uzņēma otrā sagatavošanās klasē. Dažos priekšmetos biju labāk sagatavota, piemēram vācu un krievu valodās, jo šais valodās man jau dažreiz bija bijušas mācības grāmatas, atkarībā no pašreizējās valdības, vēsturē un matemātikās bija trūkumi manās zināšanās, jo mana iepriekšējā mācīšanās bija ritējusi ļoti nevienādi un bez kādas programmas. No matemātikas uzdevuma, kas man bija eksāmenā jāatrisina, sapratu maz, un eksaminētājs Bumbēra kungs man skaidroja un palīdzēja—un domāja, ka es varēšu sekot otrās sagatavošanās klases kursam, lai gan man pašai par to nebija drošs prāts. Bet visi bērni, kas tur toreiz lika eksāmenus, bija ar ļoti neizlīdzinātām zināšanām, un nevienāda vecuma, kara laiku izjaukto mācīšanās apstākļu dēļ. Tāpat nevienādi bija mūsu apģērbi. Mēs nācām uz skolu basām kājām siltajās rudens dienās.
Bumbēra kungs par matemātikas skolotāju Madonas vidusskolā nepalika un man pirmajās dienās bija ļoti žēl, jo viņā bija radusies pirmā draudzīgā palīdzība, kas man svešumu un skolas dzīvi nepazinušai, bija ļoti nozīmīga.
No pirmās dienas un vēlāk līdz pēdējam skolas gadam, kad man nācās sēdēt ar citu meiteni, es sēdēju kopā ar Garanc Alīsi, un vienmēr pirmajā solā. Mēs bijām klasē visjaunākās, man nepilni 12, viņa pusgadu jaunāka. Mēs abas bijām bērnišķīgi uzticīgas un labas skolnieces. Man gāja labi visos priekšmetos—izņemot vēsturi. Varbūt tādēļ, ka mums ilgi nebija vēstures grāmatu, bija “jāved piezīmes” visu stundas laiku, tas ir—“kad skolotājs stāstīja uz priekšu”. Sākumā man tas nebija izskaidrots, nepratu atzīmēt “galveno” un pirms es biju atjēgusies—dabūju vēsturē 2, zemāko atzīmi, vēstures skolotājs bija jauns un straujš, liekas tādus mazus muļķus, neko necieta, viņš man iedvesa īstas bailes un lai gan vēlāk es atzīmi “izlaboju”, īsti draugos ar vēsturi es vairs nekad nebiju. No vēstures un vēstures skolotājiem—man bija bailes.
Tāpat kādu laiku, gandrīz visu laiku, tas bija ar skolas direktoru Jāni Dobuli, viņš mums pasniedza matemātiku kādu laiku. Bet nepatikšanas ar Dobuli man iznāca ne matemātikas dēļ. Liekas, biju jau vidusskolas pirmajā klasē, vai arī sagatavošanās klasē pavasarī, gada beigās. No rītiem, pirms stundu sākšanās, es drīkstēju vingrināties uz labajām klavierēm skolotāju istabā. Kā es biju dabūjusi atļauju to darīt, neatceros, bet piešķirta tā man bija un es spēlēju neviena netraucēta, jo skolotāji nāca vēlu. Tai rītā es maz biju dabūjusi vingrināties, jo direktors Dobulis ienāca skolotāju istabā agri (varbūt kādās speciālās darīšanās, varbūt pat viņš bija jau sliktā omā, kā tas ar viņu notika). Es zināju ka man jāpieceļas un jāsaka—“labrīt”. To jau es dažreiz tā biju tur darījusi, tas tā bija pareizi un nekādas sevišķas grūtības neprasīja. Bet tai rītā es ļoti nopietni spēlēju kādu Šopēna noktirni. Un manā galvā (kas jau laikam bija sākusi uztvert jēdzienus par sevišķām vērtībām…) momentā bija doma—kas ir lielāks, Šopēns vai direktors? Vai es drīkstu apvainot Šopēnu, pēkšņi pārtraucot tā mūziku lai sveicinātu direktoru, pieceļoties teiktu mazu muļķīgu—labrīt… Kamēr es tiktāl izgudroju un necēlos, jo kaut kā bija smagi to darīt, direktors jau bija pagājis man garām un krāmējās pie galda ar saviem papīriem. Es spēlēju tālāk. Arī direktors laikam nepārtrauca Šopēnu… Kad es biju beigusi, viņš pienāca pie manis un labvēlīgi, bet stingri un pamācīgi teica—es esot prātīga meitene, laba skolniece, un man esot jāzina, ka skolotājs ir jāsveicina, jāpieceļas un jāsaka—“labrīt”. Tā bija grūtāk panesāma pamācība ko jebkad esmu saņēmusi. Es baidījos un kaunējos pēc tam un man bija grūtāk mācīties matemātiku pie viņa. Viņš droši vien sen to bija aizmirsis, bet mana sirdsapziņa nebija tīra viņa priekšā. Viņa pavārds bija—Kozis. Varbūt tādēļ, ka viņam bija tāda maza āža bārzdiņa. “Kozis! Kozis nāk. Kozis nāk!” dažreiz skanēja pa visu skolu. Tā, lai arī viņš to dzird, tikai lai nezina kurš to kliedzis. Varbūt viņš arī bija tāds kozis, es domāju, un mana sirdsapziņa bija tīra—Šopēna priekšā. Savu uzvešanos tai rītā es īsti nekad nenožēloju, tikai vēlējos, lai tas tā nebūtu iznācis. Es kādreiz domāju arī—kā es būtu vēlāk jutusies, ja es būtu tad izlēmusi dot priekšroku direktoram, piecēlusies un teikusi labrīt, pārtraukusi nopietni burtotās, spēlētās Šopēna taktis, it kā viņas nekā nebūtu… Varbūt es būtu kaunējusies no Šopēna un nebūtu bez rūpēm iemīlējusi viņa mūziku.
Liekas otrā gadā pēc notikuma ar Kozi, kad es biju otrā vidusskolas klasē, skolotāji bija nolēmuši, ka divi “lielie klavieru spēlētāji”—Krūmiņu Arturs un es, varētu sagatavot kaut ko četrrocīgu uz klavierēm skolēnu vakaram. Varbūt tā bija tieši Dobuļa ideja. Viņš bija praktisks. Mums tanī laikā nebija skolā klavieru skolotāja. Priekšnesums mums bija jāsagatavo pašiem. Arturs bija dabūjis notis Moskovska spāņu dejām un Bēthovena simfonijām, mums bija jāspēlē, jāvingrinās četrrocīgi. Vai skolotāji nezināja, kas tādās reizēs notiek, jeb viņi ar to bija rēķinājušies, ka divi labie skolas klaviernieki un labi, uzticami skolēni savās klasēs, drīkstētu atļauties tādu luksu… Protams mēs bijām samīlējušies pirms bijām iemācījušies spāņu dejas un simfonijas. Bet mēs sagatavojām “numuru” skolēnu vakaram un nospēlējām. Mēs gatavojāmies nopietni, spēlējām skolas zālē, kad zem tās, apakšstāvā internātā mācību stundas bija beigušās, tas bija—pēc astoņiem, varbūt pat pēc deviņiem vakarā. Ziemā tad bija melna nakts. Dažreiz mēs spēlējām tik ilgi, ka direktors nāca augšā no sava dzīvokļa un laipnīgi teica, ka būtu jābeidz—pulkstenis tuvojās vienpadsmitiem, man vēl puskilometrs bija jābrien pa kupenām uz mājām… Varbūt viņš nāca arī apskatīties, ko mēs darām, kad mēs apklusām spēlēt un apspriedām mūziku teorētiski. Neko vairāk uzņemties mums nebija pa spēkam. Man nebija vēl piecpadsmit, Arturam cik, sešpadsmit? Mūsu romance ilga vēl vairāk gadus. Nākošā gadā Arturs aizgāja uz Rīgu studēt, es biju trešā klasē. Vai katru nedēļu man uz skolu nāca bieza vēstule. Pēc rokraksta visi skolotāji zināja, kas man to raksta. Ar zīmīgu smaidu man vēstuli pirms stundas sākšanas parādīja un pasniedza to man klasi atstājot. Jānis Āboliņš, kas bija mūsu klases audzinātājs tad, izdalīja vēstules pirms stundas sākšanās zinot, ka viņa stundu ar vēstuļu lasīšanu neviens netraucēs. Tās bija dievišķas stundas, kad neatplēstā Artura vēstule gulēja burtnīcas lapās. Vēlāk, vasarā, atceros, ka mēs ar Alīsi gājām uz Jaunkalsnavu pēc pasta, Alīse tad vairākās vasarās pavadīja pāris nedēļas pie manis, kaut kāda noslēpuma prieka dēļ vien, es Artura vēstuli noslēpu. Tad vairāk kā pēc stundas, mājās pārnākot aizbēgu, noslēpos, iegūlos augsti saziedējušajā sarkanā āboliņa laukā, lasīju vēstuli un klausījos, kā Alīse saukāja un klaigāja pa visu māju. Tādos brīžos viņa bija neatlaidīga, bet āboliņa laukā, vai rudzos—neviens nevar atrast!
No pirmās dienas skolā līdz pēdējam gadam, es sēdēju kopā ar Alīsi, pirmā solā. Reiz tad pamēģināju sēdēt aizmugurē “Kamčatkā”—bet tur bija tik dzīva sānus nodarbība ar vēstulīšu rakstīšanu un zīmīšu sūtīšanu, ka man drīz vien atzīmes sāka slīdēt uz leju un vispār labā sajūta klasē sāka zust. Es atgriezos pirmā solā. Bet Alīse tagad sēdēja otrā rindā ar citu meiteni un Olga Vestfāle sēdēja viena, pirmā solā ar viņu labprāt neviena meitene nevēlējās sēdēt. Viņas kreisā roka no dzimšanas (?) bija bez delnas tikai līdz elkonim, viņa bija vecāka par visām citām, liekas jau pāri divdesmitam gadam. Man nebija nekas pretī, sēdēt ar Olgu. Mūsu draudzība ar Alīsi bija laba un vienkārša, kas nejuktu, ja es sēdētu ar Olgu, tā es sēdēju ar viņu un Alīse sēdēja pāri “ieliņai”, man otrā pusē. Olga bija kautrīga, mīļa meitene, jutās varbūt atstumta, jo bieži sarka, mācības viņai viegli nelīda galvā, viņa strādāja cītīgi. Lai arī man bija daudz domu un darīšanu starpbrīžos prom no viņas, mēs salīdzinājām uzdevumus, devām norakstīt vienotrai no savām piezīmēm. Mēs sadzīvojām labi. Vienu reizi, viņa mani pierunāja un es mūs abas iedrošināju—bēgt no vienas stundas. Neatceros, kas tā par stundu bija, varbūt jau vēstures stunda. Bijām dabūjušas zināt—ka “mūs izsauks”, un mēs “nebijām sagatavojušās” uz to. Olga teica—bēgsim! Man tas likās neiespējami, bet kad uzzināju, ka citas meitenes to dara bieži, man uznāca vēlēšanās to izmēģināt un pēkšņi arī—lielas bailes no stundas! Starpbrīdī mēs laidām prom pa ielu, pāri sliedēm—un priedēm. Tur, iepretī Madonas dzelzceļa stacijai bija plašs neapdzīvots laukums, ar retām priedēm, tālāk arī deju laukums, pa vidu kāds mazlietots lauku ceļš. Tur zem priedes, mēs tupējām un tā vietā, lai baudītu stundu brīvības pavasarī, drebējām bailēs, sevišķi jau Olga, un tad—es arī; bailes, ka mūs meklēs, ka kāds ies garām un mūs nodos, ka skolotājs sūtīs pēc mums u.t.t. Mēs slēpāmies nedrīkstot augstāk pacelt galvas, baidījāmies ieraudzīt kādu cilvēku pat pa lielu gabalu. Pulksteņa mums nebija un bija traka lieta atgriezties skolā par agru, un tik pat traka, vēl trakāka—par vēlu. Protams mūsu bailes bija tikai piedzīvojumu trūkums, mēs bijām godīgie gļēvuļi, ne uzņēmīgie palaidņi… Beidzot mums izdevās atgriezties skolā pareizā laikā un sarkanām sejām no kauna un bailēm, mēs varējām sēdēt visu nākošo stundu gaidot—kad mūs pratinās. Nekas tāds nenotika, neviens mūsu bēgšanu nebija ievērojis ne mūs meklējis, pat ne ierakstījis mūsu iztrūkšanu klases žurnālā. Tomēr, zem priedes sēdot, mēs abas bijām nozvērējušas—nekad, nekad, nekad no stundas nebēgt, lai nāk kas nākdams, palikt uz vietas. Par labu vai ļaunu, tāda apņemšanās arvien pēc iespējas ir pielietota manās tālākās gaitās.
Ar Alīsi mēs bijām “nešķiramas draudzenes”. Mēs abas bijām visjaunākās klasē, visbērnišķīgākās, sākumā ne gluži tā—vēlāk…
Alīse bija mazliet garāka kā es, ļoti blonda. Sākumā viņai bija īsi apgriezti mati (laikam pēc kādas slimības, tīfa—) vēlāk viņai bija ne vēl ļoti garas, bet ļoti resnas divas bizes. Viņas mati bija ļoti taisni un gludi, tikai viena matu šķipsna vienmēr krita viņai pār kreiso aci un viņa vienmēr to aizpūta ar elpu prom (tādu es to atceros arī sēdot pie mūsu mazā galda un rakstot Ķikuros). Viņai bija miglaini zilas acis, ar savādu īpatnēji aizplīvurotu skatu, augsta piere, mazliet kaulains taisns deguns, vēlāk viņa izveidojās par īpatnēju skaistuli. Viņa bija tad pirmā gadā vēl pavisam bērns (liekas tāpat kā es) —salīdzinot ar klases ievērojamākām meitenēm—Keier Elzu un Jostiņ Austru. Mēs ar Alīsi bijām līdzīgas kaut kā arī apģērbā un mājām—no kuras katra nācām—viņai bija pamāte, man tēvs bija nošauts no lieliniekiem, mēs mācījāmies cītīgi un uzvedāmies godīgi. Tomēr mēs piedalījāmies, (sevišķi jau Alīse, jo viņa kā pilsētniece sākumā bija drošāka kā es), visos klases dumpjos. Bija daudzi skolotāji kurus lielākās meitenes visādi āzēja, mums bieži bija jātur līdz, citādi mūs pēc stundas izsmēja un bāra. Pavisam nelabi gāja vācu valodas skolotājai Bebris jaunkundzei. Jeb viņas vārds bija Beberis? Viņa bija—ne tik jauna, pasmaga, paapaļi nomodelēta, plakanu seju, vecmeita—meiteņu uztverē. Viņai esot—divdesmit seši gadi! Šie viņas divdesmit seši gadi, man rādījās, skanēja ausīs—kā vislielākais grēks. Kad viņa stāvēja klases priekšā, es to gandrīz neuzdrošinājos īsti uzlūkot. Teica arī—ka viņas kājām esot seši pirksti. Kāda mums tur būtu daļa? Svārkus sievietes toreiz nēsāja garus, un kājas viņai vienmēr bija apautas. Bet—Beberis jaunkundze nebija ieredzēta. Viņa arī pie mums bija ļoti īsu laiku. Kādreiz pirms viņas stundas (jeb tas bija pirms dziedāšanas skolotāja Muižnieka kunga stundas?) meitenes pieputināja klasi tik pilnu ar krīta putekļiem, ka gaisam gandrīz nevarēja cauri redzēt. Mūs bāra, tiesāja, bet neviens atsevišķi nebija notverams kā vainīgais. Pēc tam dežurantam (vai tāds līdz tam vispār mums kāds bija?) tāfeles slaukāmā lupata bija vienmēr pirms stundas jāizmazgā, jātur mitra. Vēlāk par Beberis jaunkundzi dzirdēja—ka tā apprecējusies—garas pārrunas un brīnumi, kā tas varēja notikt—ar visiem 26 gadiem, sešiem kāju pirkstiem un visu citu kas mums šķita pie viņas tik nelietojams.
Mūsu klases audzinātāja tad (manā pirmā gadā skolā, otrā sagatavošanas klasē) bija Berta Polfandera kundze (vēlāk—Dzintara kundze). Viņa mācīja mums dabas zinības. Viņas vīrs, Felikss Polfanders-Dzintars—fiziku. Polfandera kundze arī krita lielo meiteņu nežēlastībā, viņas runāšana kļuva izmēdīta. Varbūt tieši tādēļ, ka mums, mazajām, tas ir—man un Alīsei, viņa ļoti patika. Viņa atspiedās, vai atsēdās uz mūsu (pirmā) sola gala un mīļi smaidīdama stāstīja, kā viņa braukusi, dzīvojusi zemēs, kur aug apelsīni, un kā tie krīt zeltaini no koka zemē, tāpat kā mums āboli. Tas mums šķita—brīnišķīgi. Un kad mēs izaugšot lielas, mēs arī varēšot ceļot, redzēt citas zemes. Polfandera kundzei bija ļoti lieli un skaisti mati, sapīti bizēs un savīti pakausī lielā mezglā. Viņa mums stāstīja arī kā mati kopjami, daudz sukājami. Vispār—viņa runāja ar mums kā ar bērniem. Lielajām meitenēm tas nepatika, viņas tikko cieta arī mūs—kauns sēdēt vienā klasē, ar tādiem knauķiem. Jostiņ Austra bija slaida smalka gaišmate, iegarenu seju, gaiši zilām acīm, ātra un spridzīga, ģērbās izmeklēti, pirkstā nesa dimanta gredzentiņu. Vēlāk, uz pavasara pusi, lai izrādītos un turētos kaut cik līdz—tantei nezinot paņēmu viņas gredzenu (ar sarkanu akmentiņu) un skolā pāris dienas izgreznojos. Šī gredzena dēļ man iznāca mājās ļoti lielas nepatikšanas… Keier Elza, Austras sola biedrene, tāpat bija slaida auguma, bet tumšmate,—olīvu krāsas seju, brūnām acīm un ļoti skaistām, tumšām mirdzošām, garām bizēm. (Kad mēs viņai prasījām padoma—kā tik skaistus matus izaudzēt—viņas atbilde bija izsmejoša—“smērē no ārpuses ar sīpolu, no iekšpuses ar vistu mēsliem…”) Viņa brauca mājās uz to pašu dzelzceļa staciju kur es. Mēs tur pāris reizes satikāmies, un tad viņa bija arī draudzīga. Bet viņa bija jau—ko tagad apzīmē ar teenager, prata un varēja labi apģērbties, uzvesties, kā dāma. Man vēl ilgi bija jānēsā manas vienkāršās īsās kleitiņas, labākā bija gan brūna samta, ar baltu krādziņu bet ko tas līdzēja—man bija jānēsā sapogājamie zābaciņi, un es tik ļoti vēlējos lēzenas kurpītes… Bet mēs bijām labs pāris ar Alīsi. Abas bārenes.
Visus piecus gadus mums latviešu valodas skolotājs bija—Jānis Āboliņš, Zelta Āboliņš… Tikai pirmās trīs nedēļas (man tāds laika sprīdis palicis prātā, nezinu cik īsti pareizi) bija latviešu valodas pasniedzējs—Kārlis Baltpurviņš; pats rakstnieks tūlīt mūs gribēja audzināt par rakstniecēm. Viņš bija neliela auguma, iesirmu bārzdu ar brillēm un ļoti smaidīgām acīm, rokas berzēdams vienmēr jautri pretī nākošs. Nezinu cik un kādus domrakstus es pie viņa uzrakstīju—nevarēja būt daudz, un viņš mani jau sāka saukt par rakstnieci, sāka lielīt klases priekšā, un tas man ne pavisam nepatika. Tik naivai uzlielīšanai es biju jau par gudru, es domāju, ja es patiesi būtu ko labu uzrakstījusi, tad tā būtu nopietnāka darba lieta, ne tā smīnot cilājam klases priekšā. Es noslēdzos un paturēju to pie sevis visus skolas gadus, ka es rakstīju—jau no pirmā skolas gada skolas žurnālam. Varbūt Baltpurviņš būtu bijis ātrāks rakstnieka audzinātājs, varbūt tas bija gluži teicami, ka viņš klasē mums lika apsvērt vārdu nozīmi, vārdu dažādību, viņš reiz jautāja—kas zinātu vēl citu vārdu likt vārda “nedrošs” vietā? Man tūlīt radās trīs vārdi—kautrīgs, atturīgs, bikls. Baltpurviņam sevišķi patika vārds bikls, tas esot maz dzirdēts, labi esot tādus meklēt un lietot. Tas labs padoms. Bet Baltpurviņš man nepatika tādēļ ka—it kā viss būtu tik viegli!… Jānis Āboliņš mūs saņēma stingri—mēs mācījāmies izteikties skaidri, īsi, delikāti, bet ar stingru formu stāstījumā. “Nerakstiet man nekādas literāras putriņas” viņš teica… Tas palika prātā, un viņš daudz arī savos izteicienos neatkārtojās. Viņš bija ļoti labs skolotājs, cik man zināms, kāda Cimzes Skolotāju semināra audzēkņa audzēknis. Mēs viņu cienījām un mīlējām no pirmā gada līdz pēdējam. Viņš mums runāja par stilu, mācīja literārās formas. Viņa stāstījums par odu (jau manā pirmā gadā), mani tik ļoti iespaidoja, ka es tūlīt uzrakstīju Odu—“Pērkona lietus”. Uzrakstīju to ar zīmuli uz burtnīcas lapas un bez kādas labošanas iesūtīju skolēnu literārajam žurnālam—kur tas tika “iespiests”. Āboliņš to lasīja mums klasē, kā darbu, kur skolēns izpratis ko skolotājs viņam mācījis. Droši vien, jau no tā laika viņš zināja ka es šad tad iesūtīju rakstus žurnālam, kaut gan es vienmēr mainīju parakstu un arī rokrakstu cik varēju. Negribēju ka kāds cits to zinātu, manai godkārībai pietika ar to, ka Āboliņš to zināja, mūsu literatūras stundu autoritāte. Viņš reti mums lika augstāko atzīmi—5. Es pirmo reizi to dabūju domrakstā, (jau otrā vai trešā klasē) kur bija jāraksturo trīs dēli latviešu tautas pasakās. Āboliņš domrakstus pēc izlabošanas arvien parakstīja—un man šoreiz bija turklāt piezīme, (ko es izmācījos no galvas aiz lielas labsajūtas): “Lieku augstāko atzīmi ar piezīmi, ka to pelna ne tik daudz saturs, kā stils.”
Protams, es nezināju, kā es šo stilu esmu domrakstā dabūjusi iekšā. Nākošā domrakstā es dabūju trijnieku (vienīgo arī no viņa) tādēļ laikam, ka es ar lielu gudrošanu biju staigājusi savā valodā kā uz koka kājām, meklējot—stilu. Pēc tam es pārāku domāšanu stila dēļ liku pie malas un—ļāvos savai izjūtai. Domrakstā “Ziemas miers un vasaras steiga” es atkal dabūju piecnieku un arī paļāvību sev.
Vēl pašā sākumā pie Jāņa Āboliņa, mums bija jāraksta katram sava biogrāfija. Tanī es apzināti biju lietišķa un tēva nāvi, tā nošaušanu no lieliniekiem, pieminējusi bez patosa. Atceros ka es par to domāju—nepielikt šai vietā liekus vārdus! Jānis Āboliņš to lasīja klasē, viņa piezīmi par darbu—es neatceros. Tikai Jostiņ Austra mani vēlāk izsmēja—ja viņai būtu lielinieki nošāvuši tēvu, viņa gan zinātu kā tos izlamāt, lai būtu ko dzirdēt. Šoreiz lielākās un gudrākās meitenes vārdi mani neiespaidoja, neatbildēju tai neko—lepni domāju, ka es zinu labāk…
Skolas žurnālam es pa retam iesūtīju arī kādu dzejoli. Vispār es ārpus skolas uzdevumiem (domrakstiem), nerakstīju daudz. Man bija daudz citu nodarbību—mūzika, zīmēšana, sporti un visādas iešanas un nākšanas, dziedāšana, dancošana skolēnu vakaros u.t.t. Arī vēlāk, kad iestājos Mākslas Akadēmijā, ar rakstīšanu neko nenodarbojos, tikai cītīgi vedu dienas grāmatu, tikai izteikšanās prieka dēļ, lai vārdos spēju notvert un paturēt sev, dzīves notikumus, dzīvi pašu. Kad mēs bēgļu laikā atstājām Latviju, es apraku zemē 18 biezas “klades”, pierakstītas 20 gados. Tur palika visi notikumi, spriedumi un dienas! Būtu labs materiāls tagad…
Zīmēšanas skolotājs mums pirmajā gadā bija Kārlis Celmiņš. Pazīstams gleznotājs. Garš, ar sprogainiem matiem un pīpi. Lai kāds es knauķis tad vēl biju, man tas glaimoja, ka viņš pelēkā uzvalkā, viss pēc tabakas smaržodams sēdās mūsu solā un nopietni apsvēra un laboja manus zīmējumus. Es ieguvu viņa ievērību. Bet tam nebija lemts turpināties—mēs sanīdāmies. Viņš lika mums illustrēt dzejoli—“Cūka zem ozola”. Es uzzīmēju krietnu cūku ģimeni zem ozola, un biju arī visu labi izkrāsojusi, tikai sivēni bija atstāti balti, jo tādi man sivēni likās esam dabīgi un īsti. Celmiņam zīmējums ļoti patika, tikai sivēnus gribēja mazliet rozīgus, un sāka parādot, tos pats mazliet iekrāsot ar rozā krāsu. Tas man tik ļoti nepatika, ka vēlāk sabojāju visu zīmējumu, iekrāsojot sivēnus ar tādu nepatiku, ka tie man šķita pavisam pretīgi un zīmējumu es mājās saplēsu un aizmetu. Celmiņa kungs kā skolotājs manās acīs bija daudz zaudējis. Es domāju, ka viss nepareizais ar zīmējumu, sākās viņa iemaisīšanās dēļ. Bet viņš zīmējumu nebija aizmirsis. Vairāk reizes viņš pēc tā apprasījās un pavasarī stingri pieteica man to atnest, lai varētu izlikt skolēnu izstādē. Kad es to nevarēju, viņš bija pārskaities un draudēja man likt sliktu gada atzīmi zīmēšanā. Bet lai cik nikns viņš bija, es zīmējumu viņam protams vairs nevarēju sagādāt, un nedrīkstēju arī teikt—kādēļ. Man bija jātaisa jauns zīmējums, un lai kāds tas iznāca, Celmiņš žēlojās pēc tā ar rozīgajiem sivēniem.
Vēlāk, vidusskolā, mums bija zīmēšanas skolotājs Jānis Plase, arī pats mākslinieks. Mazs, savāds, neglīts vīrelis, bez pedagoga izglītības, bet ar ārkārtīgu jūsmu par mākslu. Viņš mūs aizrāva, mēs viņu dievinājām, strādājām daudz un ar lielu patiku. Tomēr—ne visi, bija daži vairāki klasē, kas neko nevarēja dabūt uz papīra, vai nepūlējās, sēdēja un slepus mācījās citus priekšmetus. Plase tos dažreiz izmēdīja, runājot malienes izloksnē: “Mun nav papīra… navaru uzzīmāt…” Plase nodibināja pēcpusdienas zīmētāju grupu un trīs no tās, mēs vēlāk aizgājām uz Akadēmiju, izturot lielu konkursu tai gadā, no pāri par simts eksāmenu licējiem uzņēma tikai divdesmit. Starp tiem bijām ari mēs—Andrejs Punka, Grāvītis un es. Tur mēs drebēdami gājām uz melno tāfeli—kur bija izlikti uzņemto vārdi un tad—jutāmies daudz lielāki mākslinieki, kā jebkad vairs vēlāk Akadēmijas gaitās un varbūt arī tās beidzot un diplomu saņemot…

Foto: Biržu vidusskolas Mākslas grupa, skolotāja un maksl. Plases vadībā. J. Kažmers, A. Bergs, Eniņš, Runka, Grāvītis, Bērziņa, Garance, Zutis, u.c.
Jānis Mūrnieks, sīks, neliels, bārzdains vīrelis bija dziedāšanas skolotājs. Viņš bija jau no paša pirmā mana gada un laikam diezgan ilgus gadus, neatceros kāds cits bija manā pēdējā gadā. Mūrnieks laikam bija ļoti labs dziedāšanas skolotājs un izcils kora vadonis. Rīgā, skolu koru sacensībā, mūsu skolas koris ieguva otro vietu. Arī es tur dziedāju—laikam, biju tad pirmā vidusskolas klasē. Sākumā dziedāju soprānu, tad pēc ļoti stipras saaukstēšanās lieldienu brīvlaikā, altu. Atceros, kā Mūrnieks nožēlojās pēc manas zaudētās balss.
Atceroties mūsu klasi, otro sagatavošanās klasi, manā pirmā skolas gadā, skolotāju āzēšanā mēs varbūt bijām visā skolā pirmā vietā. Mūrniekam arī mūsu klasē nebija dzīves. Viņu kaitināja un neklausīja tā, ka viņš daudzreiz stundas vidū gāja sūdzēties klases audzinātājai. Reiz bija mums uzdots iemācīties kādu (man svešu) tautas dziesmu nodziedāt katram atsevišķi kuru izsauks. Pirms dziedāšanas stundas lielās meitenes visu nokomandēja, un nodeklarēja—mēs neviens atsevišķi nedziedāsim, ja kādu izsauks—lai nepīkst.
Mani izsauca pirmo (no pirmā sola) un man—nebija dūšas nedziedāt, kas jādara, jādara, patīk vai nē, ņem un dziedi. Un beigu beigās—padoties visu laiku lielo meiteņu rīkojumiem, arī bija par daudz. Es biju dziesmu iemācījusies, un gandrīz gribējās zināt, vai es varēšu to nodziedāt? Kaut kā es to varēju. Alīsi arī izsauca un Alīse arī dziedāja. Citi izsauktie, vai nu nevarēja, vai negribēja dziedāt. Pēc stundas mēs ar Alīsi, un sevišķi jau es pirmā rīkojuma pārkāpēja, dabūjām ciest bāršanu, apsmiešanu un mūsu dziedāšanas izmēdījumu, bet tas pārāk mums vairs neķērās pie sirds. Mēs laikam sākām justies savā apvienībā—mazie un paklausīgie. “Skolotāju mīluļi…” Nu lai. Skolotāju labvēlība mums gluži labi patika.
Mūrnieka kungs, jādomā, bija liels īpatns, vecākās klasēs vairāk saprasts un cienīts, tikai mūsu klase turpināja viņam uzbrukt. Viņš valkāja pelēkus “vizīt svārkus”—tā tos sauca—krietni garus svārkus, mugurpusē šķeltus līdz jostas vietai. Droši vien, Mūrnieka kunga svārki bija laba stila, bet mūsu lielajām meitenēm tie neiedvesa cienību, tikai smieklus. Varbūt tas bija savā ziņā komiski, kā viņš pasita svārku astes uz augšu un zem tām, kādā mugurpuses kabatā, sameklēja kabatas lakatu, noslaucīja pieri un ar tādu pat svārku pasitienu un garu, elegantu rokas vēzienu noglabāja kabatas lakatu atpakaļ apslēptajā kabatā. Piere viņam liekas, bija jāslauka diezgan bieži, varbūt viņš svīda mūsu, cietsirdīgās un ciniskās jaunības priekšā… Viņa kabatas lakata lietošanas norise, tika gaidīta un pavadīta ar zīmīgiem smiekliem, spurdzieniem un visādām citādām izdarībām. Kādu dienu meitenes uzrakstīja uz zīmītes vārdu “Ļargs” ar krietnu izsaucēja zīmi klāt. Ļargs—bija atvasinājums no vārda “largo”, ko Mūrnieks tikko bija mūzikas teorijā izskaidrojis. Zīmīti stundas laikā, kad viņš staigāja starp soliem, piesprauda viņa pakaļpusē, pareizā augstumā pie svārkiem. Tāds viņš iegāja skolotāju istabā. Klase bija sajūsmā, par necerēti labi izdevušos triku, un gaidīja, kādas būs tā atskaņas. Ienāca klasē audzinātāja un žēli, un pamācīgi runāja par šī nedarba nesmalkumu, nežēlību, neglītumu… Visi klausījās rāmi, bet vai tas kādam no darītājiem lika apdomāties, jeb bija tikai jauns joks ko vēlāk pamēdīt—to grūti teikt. Šīs lielās meitenes laikam bija vella zēļļi! Un tikai tās divas—Keier Elza un Jostiņ Austra man no visas tās pirmā gada dzīves ir palikušas atmiņā, it kā neviena cita visā klasē nebūtu bijis. Izņemot protams manu blakus biedri Alīsi, un šīs divas es atceros tik skaidri, itkā nupat būtu tās redzētas—Elzas apaļo zodiņu, viņas mazliet šķībi saaugušo zobu ķekaru, melni brūnās acis, spožās bizes, un Jostiņ Austras ļoti gaiši zilās ledaini spridzīgās acis! Viņas abas nākošā gadā aizgāja uz Rīgu un mūsu klasē vairs nekad īsti tāda veida dumpinieku nebija.
Ar Jostiņ Austru man iznāca vēl tad nesaprašanās, kad klavieru skolotājs Arvids (?) Daugulis uzdeva mums abām mācīties četrrocīgu klavieru gabalu, ko spēlēt kopā skolēnu vakarā. Tas laikam bija zem Austras goda, spēlēt kopā ar tādu lauķi, jaunuli, kāda es biju. Viņa jau bija smalka, lepna un “laba pianiste”. Viņa tik ļoti bija pret šo kopā spēlēšanu, ka mēs nekad nedabūjām pavingrināties kopā. Pie Dauguļa atspēlējot, viņa bikstīja mani ar elkoni līdz es laidu raudāšanu vaļā un Daugulim bija jāatmet nodoms sadabūt mūs kopā. Viņš bija pārskaities, kā viņš to prata, kliedza, ka nelaidīs Austrai arī solo spēlēt, ja viņa pretosies spēlēt četrrocīgi, bet nekas nelīdzēja. Skolēnu vakarā es spēlēju “Für Elise”, un Austra laikam kaut ko no Šūberta. Vakarā, pirms manas “uzstāšanās”, Daugulis salika biezas nošu grāmatas uz mana krēsla, lai es pareizi varu aizsniegt klavieru taustiņus un runāja mīlīgā balsī, es gandrīz nevarēju ticēt, ka tas ir tas pats briesmīgais Daugulis, kas kliedza un bārās vai katru klavieru stundā tā, ka man bija bailes pie viņa iet iekšā. Bieži es sēdēju uz kāpnītēm pie viņa durvīm līdz saņēmos ieiet, atvērt durvis. Dažreiz es pat sāku iet atpakaļ uz māju, bet—bija vien atkal jāatgriežas, jāiet pie viņa iekšā, jo pēc piezīmju burtnīciņas, kurai bija jābūt vienmēr līdz, kurā viņš visu sīki pierakstīja—viņš tā kā tā zinātu—ka stunda izlaista—un bāršanās būtu tāpat. Pēc tādas ārā kavēšanās, viņš bārās—ka nu nāku par vēlu. Ja trīs reizes burtnīciņā bija ierakstīts tas pats gabals—bārās atkal. Ja trīs reiz kļūdījos atspēlējot gabalu—mācies vēl reiz! Gandrīz nekādas izejas! Reiz viņš kliedza—“Jūs esiet apdāvināta, bet slinka”. Zināju, ka slinka neesmu, bet es nekad netiku visu savu vingrināšanās pusstundu pie klavierēm internātā. Vienmēr kāds cits spēlēja (arī Austra) un nozaga no mana laika, ja ne visu to. Tomēr Daugulis bija ļoti labs pedagogs, mēs visi progresējām ātri. Un jau nākošā gadā viņš aizgāja uz Rīgu, strādāt par profesoru konservatorijā. Mums nekad vairs Madonas vidusskolā nebija īsti laba klavieru skolotāja. Kas bija pazinis Dauguļa stingrību un viņa dzirdīgo ausi katrai kļūdai—tam liela prieka vairs nebija strādāt pie nolaidīga skolotāja. Kādu laiku gan bija kāds jauns vīrietis mūzikas skolotājs, bet arī viņš drīz kļuva nolaidīgs—atļāvās par daudz ticēt skolēna paša, tā sakot—goda prātam. Pie viņa es spēlēju uz kādu sarīkojumu Griega “Pavasari”, nospēlēju nekļūdoties kaut gan viens pirksts bija mazliet sagriezts un apsiets, un viņš pēc tam teica, ja viņš tik vāji zinātu kādu gabalu no galvas, viņš nekad neietu uz skatuves, bet tai laikā es gāju uz skatuves, bez bailēm un ar patiku, un zināju, ka uz skatuves es nekļūdīšos un spēlēšu labi kāda iekšēja prieka dēļ. Līdz ar skolas laiku man šī drošība un paļāvība zuda, līdz es pavisam neuzdrošinājos spēlēt no galvas.
Visus piecus gadus Madonā, es dzīvoju pie—“tantes”. Tā bija manas mātes attāla radiniece. Sākumā—pēc pirmā pasaules kara, nekāda liela dzīvokļu izvēle tur nebija. Tante (līdz viņi ar onkuli uzcēla savu mājiņu) pelnījās ar skolēnu “pansiju”. Mēs bijām septiņi vienā lielā jumta istabā: Anniņa, slaida blonda kautrīga, vecākās klases skolniece un viņas mazais brālītis, Pēterītis. Paulīne Mangalis—tumšmate, mazliet nervoza, (ne tik vieglu galvu—viņa dažreiz cieta no lielās burzmas apkārt), un viņas jaunākā māsa Alīde. Tad vēl laikam—Biruta bija viņas vārds—arī vecākas klases meitene, slaida tumšmate, dzidri brūnām acīm—(Nezin kādēļ viņa pret mani vienmēr bija ļoti laba, laikam tādēļ ka es tur labi zīmēju). Vakaros mēs visi mācījāmies ap vienu lielu, garu galdu, naktīs visiem bija kaut kādas uztaisāmas guļvietas. Es biju tad ar savu jaunāko māsu Austru, tur un kāda maza meitene—Pripan ģimenes, arī dažreiz.
Kādu vakaru atnāca Kārlis Baltpurviņš, viņš bija kādam no vecākajām meitenēm klases audzinātājs, un klases audzinātājiem šad un tad bija bērni jāapmeklē mājās, lai zinātu kādos apstākļos tie dzīvo. Mums patreiz (pēc vakariņām) bija sausi vārīti zirņi galdā ko pagrābties. Ar tiem Baltpurviņu arī pacienājām. Viņš, liels tautiskuma cienītājs bija par zirņiem ļoti priecīgs un teica, ka pēc veca likuma pie zirņiem jāpiedzer paniņas. Mums bija tikai piens, tomēr labi, ka mēs tādi tautiski!… Viņš gan mazliet bija norūpējies par mūsu lielo skaitu vienā istabā—bet viņu apmierināja sakot, ka mēs vēdinām istabu bieži, un visi esam klusi kad jāmācās, vispār labi sadzīvojam, lai tikai nešķir mūs, jo—nebija jau kur iet, kur dzīvokļus atrast! Patiesi mēs bijām čakli un godīgi bērni. Vienīgais nedarbs, ko atceros—pāris reizes mēs “dancinājām tasīti”. No fizikas stundas un kādas mistikas sajaukuma, kāds bija nācis uz domām izmēģināt “garu izsaukšanu”. Tasīte patiesi griezās un stājās pie burtiem, kas bija sarakstīti apkārt, liekas pat Bēthovens ieradās, bet nekas liels mums tur neatklājās.
Visi citi mūsu toreizējās istabas biedri bija no tuvējiem pagastiem—Praulienes, Sarkanes vai kaut kur turpat. Tikai mēs ar māsu braucām ar vilcienu no tālās Jaunkalsnavas. Tās bija grūtas gaitas—dažreiz braukšana gāja ļoti ilgi, vilcieni kavējās, ilgi stāvēja stacijās, nekad nebija īsti zināms, kad pienāks, kad aties. Mēs braucām “lopu vagonos”, perona pie stacijas nebija, bija grūti iekāpt un izkāpt no augstajiem vagoniem ar smagajām somām—pārtikas, veļas, grāmatu un ābolu maisiem, jācīnās ar miegu, jāuzmanās neaizbraukt stacijai garām. Mums bija ziemas mēteļi, pašausti (viršos krāsoti zaļganbrūni), adītas cepures, vai “bašļiki”—mēs bijām nomiegojušies, nosarmojuši, nocīnījušies—bet nekad garām nekur neaizbraucām un ar visiem ābolu maisiem tikām iekšā un ārā no vilciena. (Izsvied ābolu maisus, tad mazo māsu, tad taisies pats no vagona ārā.) Labākā ziemas ceļā māte brauca ar zirgu pretī uz Madonu. Tas dažreiz bija viegli un patīkami, bet trīsdesmit kilometru garajā ceļā, ar mazo slinko zirģeli—gāja visādi. Tikai pateicoties mātes neatlaidībai un uzņēmībai—mēs sākām un beidzām šīs tālās skolas gaitas. Un pēc visām grūtībām vienmēr nāca Ziemsvētki un Lieldienas un prieks un vasaras brīvlaiks! Te manas agrāk rakstītas atmiņas beidzas.–
Tagad—
Labākais skolotājs no visiem, man paliek Jānis Āboliņš. Viņš visvairāk ir devis manai garīgai attīstībai. Viņš mums mācīja—redzēt un izteikties, brīdināja no sentimentalitātes, mācīja spriest par dzīves norisēm, vērtēt savas jūtas, viņš iepazīstināja mūs ar literatūru, lasīja izvilkumus no mūsu labākajiem rakstniekiem, norādīja ko un kā lasīt, lika mums mācīties no galvas dzejoļus, bet ne pārāk daudz. Pašā pirmā gadā mums bija jāiemācās Raiņa “Kalnā kāpējs”, Āboliņš gribēja, lai es to deklamēju skolēnu vakarā. Es no tā atlūdzos, man bija īsti liela nepatika, pat pretīgums un bailes no deklamēšanas, laikam tas bija izaudzis no tā, ka man no mazām dienām bija ļoti daudz jāskaita pie ziemsvētku eglītēm (sākumā ar prieku, vēlāk ar mokām un raudāšanu). Āboliņš manu atlūgšanos pieņēma, varbūt saprata pareizi—nekad nelika man deklamēt kaut ko, un es jutos viņa aizsargāta un varēju mācīties pie viņa uzticīgi. Nākošie dzejoļi kas mums bija jāiemācās no galvas bija pēc izvēles divi Skalbes dzejoļi—”Grietiņa un Ansītis”, īss dzejolis un “Grafs Luksemburgs” diezgan garš dzejolis. Lai varbūt rādīt skolotājam, ka mana atteikšanās deklamēt nav bijusi vieglprātīga, es iemācījos abus dzejoļus, un izsaukta “noskaitīju” garo Luksemburgu. Jānis Āboliņš bija labs piemērs mums arī ar savu ārējo personību—klasē viņš ienāca nekavējoties bet mierīgi. Vienmēr glīti apģērbies vienmēr labi nospodrinātiem apaviem (redzams ne vienmēr jauniem), teica mums—labrīt, apsēdās pie galdiņa, mierīgi izņēma savu pildspalvu un parakstījās žurnālā, tad pierakstīja—vai visi klasē. Tas viss norisa bez steigas bet neņēma daudz laika—stunda tūlīt intensīvi sākās, parasti ar “stāstīšanu uz priekšu”, tad ar pārrunām, jautājieniem, burtnīcu izdalīšanu, izsaukšanu, kļūdu apskatīšanu, izskaidrošanu. Dažreiz viņš lasīja klasē labāk un sliktāk uzrakstīto domrakstu—nesakot skolēna vārdu. Viņš mācīja mums arī kā glīti un pareizi uzrakstīt vēstules. Dažreiz Āboliņš atļāvās stundā pateikt arī kādu joku. Reiz, kad viņa dzīvoklis bija skolas apakšstāvā (vēlāk tas bija skolas pārziņa dzīvoklis) viņš pasūdzējās un aizrādīja, ka skolas ēkas griesti neesot visai jauni un cieši, ja augšā atejas vietā bērni uzvedoties nolaidīgi, viņam lejā atejā ejot esot jāņem lietus sargs līdz… Tas man deva vielu karikatūrai—Āboliņu bija viegli uzzīmēt pazīstamu—gludais pakausis, brilles… Šinī gadījienā klāt tikai lietus sargs un atejas “brille”. Šādus zīmējumus man arvien atņēma un tie ieceļoja skolotāju istabā. Šinī gadījienā zīmējums ar Āboliņu, kādreiz ar jauno, paresno dziedāšanas skolotāju Jurģīti, kā tas aizmidzis pabrauc garām Madonas stacijai. Ar zīmēšanu un sūtīšanu stundas laikā pār soliem, es reiz smagi iekritu. Staunes Vera bija sākusi interesēties un pētīt šo to par erotiku. Varbūt tas pat bija latviešu valodas stundu iespaids, kur bija bijusi runāšana par kādu laba stila rakstnieku ar erotiskām tēmām. Reiz vēstures stundā Vera man atsūtīja zīmīti ar ļoti izaicinošu tekstu par patreizējo skolotāju—Sprūdu. “Ko es domājot, un kāds Sprūda kungs būtu erotiskā gadījienā? kā mīlētājs, etc.” Lai noturētu savu prestižu Veras acīs—es uzrakstīju īsti izlaidīgu atbildi, sakot—ka es nevarētu iedomāties, tas būtu šausmīgi u.t.t. Sprūds zīmīti notvēra. Es domāju, ka zeme nu atvērsies zem manām kājām. Pēc stundas ienāca klases audzinātāja un runāja un kaunināja—kā tā varētu (es !!!) runāt un domāt par skolotāju? Man ne prātā nebija nācis tā domāt, bet bija—bijis jālielās! Sprūda kungs, kā par brīnumu, mani nepazudināja, kā es to biju sagaidījusi. Taču laikam vīrieša cilvēkam sausajā skolotāja lomā, glaimoja, ka viņu apspriež arī no seksa puses, lai cik necildinošā veidā. Gala eksāmenā viņš nejauši pastūma uz manu pusi kādu no sākuma biļetēm, kas vienmēr bija labāk sagatavotas. Tas man bija derīgi—pēdējā gadā es biju sadomājusi, ka es tomēr varbūt iešu uz universitāti, ne mākslas akadēmiju un vienā gadā tad mēģināju samācīties vairāk gadu kursu latīņu valodā.
Skolotāji, pie kuriem Madonā mācījos (dažādos gados un klasēs) bija:
Jānis Dobulis—skolas pārzinis, mums kādu laiku matemātikas skolotājs
Jānis Āboliņš—latviešu valodā
(Kārlis Baltpurviņš—īsu laiku)
Pēteris Āboliņš—visās matemātikās
Moore jaunkundze—fizikā
Sprūdis—vēsturē
Polfanders, Dzintars—dabas zinībās
Vincmane—franču valodā
Zemīte—vācu valodā
Kulmanis—vācu valodā
Plase—zīmēšanā
Celmiņš—zīmēšanā
Mūrnieks—dziedāšanā
(Īsu laiku—Jurģītis—dziedāšanā)
Vēsturē pirmais skolotājs, kura vārdu neatceros bija 2 gadus?
Ģeogrāfijā un meitenes rokdarbos—skolotāja, kuras vārdu arī neatceros. (Jāpiezīmē ka abi pēdējie minētie skolotāji bija tie, kas man ielika sliktas atzīmes un gandrīz vienīgie, ar kuriem bija mācību dēļ nepatikšanas.)
Polfandera kundze—dabas zinībās
Skuja kungs—vingrošanā
Klases biedros no paša sākum skaitot līdz beigām, cik varu atcerēties:
Alīse Garance
Austra Jostiņa
Elza Keiere
Elza Krastiņa
Paulīne Bokmeldere
Olga Vestfāle
Antonija Arāja
Marta Linde
Alīde Mangule
Marta (?) Elksnīte (?) / Kārkliņa(?)
Marta Upmale
Marta Ābere
Lilija ??? Bērziņa
Marta Blome
Vera Staune
Otrā vidusskolas klasē, kad skolu sadalīja humanitārās un matemātikās (vai citādi pavisam tās sauca?) nodaļās, mūsu klasē bija četri zēni. Ar tiem mums bij lieli kari, kāpēc īsti—nezinu. Laikam tikai tā—ka meitenes nevēlējās zēnus savā klasē, un zēni negribēja meitenes. Mazais Runka arvien kaut ko rūca un sauca uz mani, bija pāri ieliņai manā pusē, bet viņš bija tomēr arvien ļoti smaidīgs, ne īsti negants. Visu zēnu vārdus neatceros.
Bija—
Runka
Aizsilis
Aizsilis bija kautrīgs un bieži nezināja neko un—sarka.
Runka bija rezgalis un liekas—nemācījās, ļoti dzīvs.
Pie manis, Ķikuros, vairāk vasaras ilgāku laiku ciemojās Alīse, ciemos kādreiz atbrauca Vera Staune, Antonija Arāja, Mārta Ābere, un reiz, kad viņa bija jau skolotāja (kaut kur laikam Latgalē) Olga Vestrāle.
Uz manu iesvētīšanas dienu atbrauca Edvards un Arturs Krūmiņi un Pēteris Pakalns.
Pēteris Pakalns vēlāk vienu gadu bija skolotājs mūsu, Ļaudonas pagastā. (Nesen rakstīju, kā mēs ar Pakalnu braucām uz Saikavas pagastu dziedāt… “Austrālijas Latvietī“). Berta Liģere—vēlāk vairākus gadus bija skolotāja mūsu kaimiņu pagastā, Sāvienā. Tanī laikā es vienu gadu strādāju Ļaudonas pamatskolā un piektdienas vakaros gāju uz Sāvienu—uz vienu dienu zīmēšanas stundas pasniegt. Tad apmetos pie Bertas Liģeres, tad jau Liepiņa kundzes—un tās atmiņā palikušas kā ļoti sirsnīgas dienas un stundas. Sāvienas skolēniem piektdienas vakaros tad bija skolēnu vakars, dejošana, visi bija priecīgi, dažreiz iznāca pretī ziemas ceļā mani sagaidīt, jo es 7 verstis bieži soļoju kājām no vienas skolas uz otru, un vakaros pēc stundām pie Bertas mēs sirsnīgi pārrunājām labos skolas laikus.
Pēc skolas beigšanas vēl dažus gadus, satikos un sarakstījos ar Alīsi, bet nesatiku to viņas ātri pienākušajās pēdējās dienās. Biju laikam pārbraukusi no sava ārzemju ceļojuma—kad nejauši satiku Rīgā Smitchenu, tad jau Alīses vīru, viņš teica lai es apmeklēju Alīsi slimnīcā, viņa esot slima, viņai neklājoties labi. Man kaut kā nenāca prātā, ka lieta ļoti nopietna. Patreiz es biju sagatavojusies braukt mājās no Rīgas, man bija tikai 16 lati kabatā—biļetei uz mājā. Es rēķināju—ka man neiznāks ceļam uz slimnīcu—un kaut cik pieklājīgai dāvanai, pēc ilga laika apciemojot—puķēm, šokolādei, vai grāmatai—no visa būtu vajadzējis. Un—es apciemojumu atliku, uz laiku, kad drīz atbraukšu no laukiem. Varbūt es tik ātri neatbraucu—Alīse bija jau mirusi. Man liekas, es biju Rīgā kad viņu apbedīja un kaut kas—bet kas īsti? mani kavēja aiziet uz apbedīšanu. Tā—neaizbraukšana uz slimnīcu toreiz, palika uz manas sirdsapziņas un spieda ilgi, tagad, jau ir pierasts pie visa, no visa aiziet it kā bez atvadīšanās —
Ar Pēteri Pakalnu iznāca apmainīt pāris vēstules tagad, nesen un īsi pirms viņa aiziešanas. Viņa adresi man atsūtīja māsa, kas bija viņu nejauši satikusi. Es Pēterim aizrakstīju un bija ļoti labi, saņemt viņa atbildi. Te man pielikta kopija no viņa pēdējās, liekas tikai otrās vēstules, jo sarakste vilkās īsu laiku. Tā ir ļoti aizkustinoša, rakstīta ar kreiso roku, ļoti sirsnīga, kad viņš jau gulēja ar triekas sistu labo pusi. Vēstulē viņš piemin ka miruši daudz mūsu skolotāji, un Anniņa, viņa sieva. Māsa man atrakstīja, ka Pēteris apprecējies, otrreiz arī ļoti īsi pirms savām beigām. Tie ir ļoti nedaudzie skolas biedri, kurus esmu kaut kā satikusi savās ilgajās apkārt gaitās.
Kādi lieli notikumi skolas laikā? Neatceros neko ļoti svarīgu. Zigfrīds Meierovics kādreiz tika gaidīts ciemos. Atmiņā vairāk par viņa patieso ierašanos, ir šī gaidīšana.
Plase (galvenokārt)—noorganizēja un lieliski izplānoja Kultūras dienas—ar lekcijām, izstādēm, teātri, dziedāšanu. Atceros tikai to—ka Rainim divi apkārtnes jaunekļi pasniedza nātru pušķi. Mēs ar Alīsi sēdējām pavisam tuvu skatuvei—bet liela jēga mums neatklājās, kas tur īsti notika, divi jauni cilvēki piesoļoja, pasniedza kaut ko zaļu, ko mēs domājām esam puķes, kaut kas tur apstājās, sadurstījās, beidzās. Man liekas viss kultūras dienu prieks ar to arī sarāvās mazumā. Neatceros pēc tam nekādu citu to sarīkojumu.
Citādi mūsu lielākie notikumi bija—skolēnu vakari un dažas ekskursijas, kādreiz turpat tuvumā, un pēc beigšanas—uz Koknesi. Tomēr liekas, varbūt pirms tam reiz uz Siguldu—jeb tas bija viss kopā?
Pēc ekskursijas no Kokneses mēs liela daļa ekskursantu un skolotāju braucām kopā preču vagonā—un tuvojoties Jaunkalsnavai (vēl tālu iepriekš) es sāku raudāt, nevaldāmi un pamazām, ātrāk vai lēnāk, sāka raudāt visi, skolēni, meitenes un zēni un skolotāji.
Atceros Pēteri Āboliņu raudam kā bērnu. Mēs ar Alīsi izkāpām Jaunkalsnavā, tāpat raudot sēdējām pie sliedēm zālē—jo vagons bija vilciena beigās un apstājies krietni tālu no stacijas. Neatceros, vai Alīse brauca man līdz jau vasaras brīvlaikā, vai tikai to brīdi kamēr vilciens stāvēja (tad tie kavējās ilgi) palīdzēja man raudāt. Tās bija manu skolas dienu beigas un varbūt nekad vairs mūžā, es neesmu tik smagi un tik skaidri izjutusi, ko dēvē par cilvēka bezcerīgo likteni virs zemes. Es apzinājos kāda dzīves posma galīgu noslēgumu un tā skaistuma pilnīgu zaudēšanu uz visiem laikiem.
***********************************************************************

[The finished publication, typed newsletter with picture of the school on front — excerpts]:
MADONAS ĢIMNĀZIJAS BIJUŠO AUDZĒKŅU UN AUDZINĀTĀJU ATMIŅAS, ZIŅAS UN ATZIŅAS
No. 1. 1991. gada nogalē
Sveiciens un aicinājums
Vispirms sveiciens visiem, kam ar Madonas ģimnāziju, jeb vidusskolu, lai arī kādu vārdu tā savos vairāk nekā astoņdesmit gados valkājusi, ir bijusi saskare. Priecīgus Ziemsvētkus un laimīgu Jauno gadu!
Dome par turpināšanu sazināties radās, kad materiāli mūsu atmiņu grāmatai ienāk arī pēc tam, kad tās salikšana bija jau nobeigta. Šī pasākuma nolūks ir papildināt mūsu atmiņu grāmatas saturu, kā arī uzturēt dzīvu bijušo Madonas ģimnāzistu un skolotāju saskari.
Cik bieži sazināsimies, atkarāsies no mūsu pašu intereses un aktīvas līdzdarbības. Lūdzu visus dalīties savās atmiņās, ziņās par mūsu skolu, tās audzēkņiem un audzinātājiem, kā arī dzīves gaitā iemantotām atziņām ar pārējiem bijušiem madoniešiem. Sūtiet savus materiālus
Dimitrijam Rubenim
Charlotte, NC 38210
Kad būs ienācis pietiekams daudzums rakstiņu, iesim atkal tautās. Kad apsīks materiālu ienākšana, apstāsies sazināšanās. Ceru dzirdēt no jums visiem bieži un daudz!
Šīs lapiņas tiek izsūtītas visiem, kam bijusi pietiekama interese iegādāties mūsu jūnijā iznākušo atmiņu grāmatu. Ja ziniet kādu kam šo lapiņu saturs arī varētu interesēt, jūtaties brīvi tās nokopēt un pazīstamiem izdalīt. Uz drīzu, ja ne redzēšanos, tad sazināšanos!
Dimitrijs Rubenis
ATMIŅAS
1. Alises *Kaminskas-Zvaigznītes Bulas (1929) runa, teikta Madonas 1.vidusskolas 80 gadu jubilejā, 1989. gada 20 maijā, (no bijušajiem audzēkņiem):
„Laimīga privilēģija bij tā, ka nepilnus divus gadus mākslas vēsturē mūs ievadīja vienreizēja personība – mākslinieks Eduards Brencēns. Bieži vien klasē aizsāktais turpinājās viņa mazajā dzīvoklītī, kur mēs tikai pamazām atklājām cilvēku, kam visas dzīves saturs bija ar mākslas palīdzību parādīt pasaules daudzkrāsainību. Un ne jau bez dziļākas jēgas izdotais dokuments apzīmēts ar Gatavības apliecību, nevis vienkārši apliecība par skolas beigšanu. Tāpēc ar pilnu pārliecību varu atbildēt izvirzītam jautājumam, ka Madonas vidusskola bij mūsu sava veida Gaismas pils, kas ielika stiprus pamatus sevis tālākai veidošanai pa katra izvēlēto izglītības ceļu. Nonākuši Rīgā, madonieši nepazaudējām viens otru – turējāmies kopā; piem., māsas Garances, māsas Zvirgzdiņas, Rozenberga – Rudenāja, Turīns, Rudzītis, u.c. Nenodevām savus jaunības ideālus, kas, manuprāt, arī vēstures viesuļa virpuļos palīdzēja izdzīvot.
Godinot un pieminot mūsu skolotāju paveikto, atļaujiet nosaukt viņu uzvārdus. Tie ir:
Āboliņš, Jānis
Āboliņš, Pēteris
Dzirkale, Alise [Biruta?]
Feldmanis, Nikolajs
Kalniņš, Pēteris
Klētniece
Miķelsone, Elēna
Mora, Berta
Polfanderes, Felikss*
Polfandere, Berta*
Skuja, Vilis
Sprūds, Vladimirs
Zemīte, Johana
*Vēlak uzvārdus latviskojuši: Felikss un Berta Dzintari. (D.R.)
Dzīve nekad negriežas atpakaļ. Vien cilvēka atmiņai ir tas brīnumainais spēks atdzīvināt bijušo. Kas manas paaudzes absolventiem bij Madonas vidusskola?
Ritēja Latvijas valsts pirmie desmit gadi. Tik tikko savu dzīvi sāka iekārtot no bēgļu un kara gaitām pārnākušie mūsu vecāki. Daudziem no viņiem skolas gaitas nestiepās tālāk par pāris ziemām pagasta, labākā gadījumā draudzes skolā. Bet viņu nepiepildītās zināt vēlmes bijām vai ar mātes pienu uzņēmuši. Kaut lielai daļai no mums jaunība bija grūta, tomēr bagāta. Bagāta ar sapņiem, domām, strīdiem par cilvēka ideālu: godīgu, darbīgu, zinošu, dvēselisku, savu tautu mīlošu. Tieši šīs bagātības devēja un vairotāja bij skola, kas soli pa solītim vadīja mūs pretī atziņai, ka dvēsele ir tā mūžīgā vērtība, kuru pazaudējis cilvēks vairs nav cilvēks.
No skolotājiem, kas katrs savā veidā bija personība, bez latviešu rakstniekiem uzzinājām Rolāna, Igo, Dostojevska, Puškina u.c. rakstnieku darbus. Oriģinālā mācījāmies Ģētes un Šillera darbu izlases un Cesara De bellum Gallicum. Neticami, bet fakts ir, ka 1929. gada 15. jūnijā izdotā Gatavības apliecībā bez kosmogrāfijas, sabiedriskās zinātnes, filozofijas ievada, mākslas vēstures zināšanām, vērtētas iemaņas gan vācu, krievu, gan angļu, franču un latīņu valodās. Un ja neesam no viņiem paņēmuši visu, ko varējām, tad to izdarīja nākamās paaudzes, jo visu jau vienā cilvēka mūžā nevar paspēt. Bet par dāsno devumu – paldies – vārds tik vienkāršs, liekās, nevar pateikt visu, ko sirds jūt. Un tomēr – cita jau nav.
Šodien uz atmiņu spārniem esam salidojuši mūsu vecās, labās skolas 80tajā gadskārtā. Kas var saskaitīt, cik jaunības sapņu ar to savijušies. Manuprāt, katram cilvēkam liels gandarījums tas, ja kaut daļu no tiem izdevies vērot īstenībā, jo: piedots tiek, ja nevarēji, nekad nē, ja negribēji.
Dosim brīvu ceļu atmiņu spārniem, pieminēsim katru – gan tos, kas šodien ir mums blakus, gan tos, kam mūža mājvieta svešumā, gan tos, kas urnā atgriezušies dzimtajā zemē.”
* P.S. Vēlākās skolotājas uzvārds Kaminska mainīts vidusskolas pēdējā gadā, pēc mātes otrreizējās precēšanās ar Zvaigznīti kā patēvu.
2. Andrejs Rozītis (1926) atceras:
„Madonas-Biržu ģimnāzija! No savas bērnības atmiņām atceros, ka laikā starp 1917-1926 gadu pavasaros vismaz reizi nāca uz manām lauku mājam blakus esošo Midzeņsalu visa Madonas ģimnāzija. Tas patiesībā bij Lazdonas muižas parks. Īpašnieks T. Šmits savā parkā atļāva cirst tikai sausos, lauztos, puvušos kokus. Tādā kārtā mežs sastāvēja no simtgadīgām eglēm, priedēm, bērziem, retiem ozoliem. Tā kā šinī laikā skolā gaja mana māsa Alīda Rozīte, brālēns, pie mums dzīvojošais Pēteris Karčevskis, tad ceļa malā, ekskursantu lietošanai, tika nolikta atdzesēta eksport kanna ar pienu. Kā jau pats vārds Midzeņsala norāda, tā patiesībā kā sala apņemta no diviem brīnišķīgiem ezeriem, ļoti dzidriem, peldētāju iecienītiem ‘Rāceņu’ un ‘Lazdonas’ muižas ezeriem. Abi ezeri bija ļot dziļi, zivīm un vēžiem bagāti.
Ekskursantu gala mērķis bij Midzeņsalas Zaļum svētku laukums. Skolnieki tur nodevās rotaļām un spēlēm. Taisni pretī Lazdonas pilij bij neliels laukums ar nelielu uzbērumu, ko tautas valodā sauca par ‘Bogu’ (no krievu vārda ‘dievs’). Tikai nedaudz atrokot zemi, atradām mūrētu, kaut ko līdzīgu ziedoklim, kas varētu būt upuru vieta senlaikos. No ‘Boga’ apskates visi atgriezās ‘Zaļumplacī’, lai nodotos rotaļām un spēlēm. Šinī pašā vietā gribētu pieminēt, ka ‘Zvejmājas’ bij madoniešiem ļoti iemīļota vieta izbraukumiem, lai brīvā dabā vārītu zivis, vēžus, kas pa daļai pašu zvejoti, ķerti. Patīkamā atmiņā gribētu pieminēt manu bijušo skolotāju rīkotās zupas balles. Kā jau skolotāji, tie visi bija apveltīti ar brīnišķām balsīm. Lai godam pieminēti Nikolajs Feldmanis, Pēteris Āboliņš, Vilis Skuja, Jānis Āboliņš. Šādās reizēs mūsu mājas ļaudim bij svētku laiks ar brīvdabas koncertu! Ar humoru gribas pieminēt kādu reizi, kad zivju vārīšana bij uzticēta mācītāja Gustava Šauruma ziņā. Neviena nevērots, tas zivju katlu nepārtraukti maisījis. Gala iznākums – zivju zupa un asakas. Bet tas jau ‘zivju balli’ neko netraucēja, jo Šauruma tēva nezināšana izbraukuma priekus tikai vēl pavairoja.
Savu atmiņu stāstu turpinot, šoreiz apstāšos pie Madonas vidusskolas sporta svētkiem Aronas kalnā. Bērzones, Grostonas, Mārcienas, Kalsnavas, Sausnējas reālisti un ģimnāzisti vēlējās, lai kāds sarīkojums notiktu tuvāk viņu pagastiem. Un par sarīkojuma vietu tika izvēlēts no skolas patālais Aronas kalns, sevišķi iemīļota vieta zaļuma svētkiem. Tas bij pusceļā no lielākā vairuma skolēnu dzīves vietām. Cik atminos, tie tika nosaukti par sporta svētkiem. Mēs zēni tikām novietoti klētī. Mājas, ja nemaldos, saucās ‘Aronieši’. Klēts kaktā bija liels kubls ar rūgstošu alu, laikam jau domāts mūsu lietošanai. Cik palicis atmiņā, tad skolas meitenes vingroja ar speciālām vingrošanas vālītēm. Mēs zēni laikam tikai parastos grupu vingrojumus. Prātā palicis tas, ka uz Aronas kalnu braucām – tikām vesti pussmagos auto.
Neaizmirstamā atmiņā iespiedies mūsu skolas orķestra viesošanās Cesvaines ģimnāzijā. Tā gan laikam notika uz turieni pārgājušā bijušā mūsu skolotāja Jāņa Stūrīša ierosmē. Viņš pirms aiziešanas uz Cesvaini, strādāja Madonas skolā. Mūsu orķestris tur ieradās ar nolūku arī viņiem tur izveidot orķestri. Mūsu uzdevums bij spēlēt deju mūziku pēc teātra, somu rakstnieku lugas ‘Ziemeļnieki’ uzveduma. Mēs tikām izguldīti zēnu guļamtelpās, sauktā ‘parlamentā’. Dienā mūsu orķestris pils (Cesvaines ģimnāzija bij iekārtota kādreizējā Cesvaines muižas pilī) lielajā trepju telpā deva koncertu ar pāris koncerta gabaliem, pārējo daļu aizpildot ar valšiem un maršiem. Kopā ar otru savu kolēģi P. Rudzīti arī uzstājamies trompetu duetā, kā to jau bijām darījuši Madonā. Jāpiemin, ka Cesvainē nejutāmies kā svešinieki, jo tur jau strādāja mūsu bijušie skolotāji Stūrītis, mācītājs Vītols, skolotājas Bodniece un Menģele. Luga ‘Ziemeļnieki’ notika Cesvaines aktieru-skolotāju izpildījumā. Tās saturs – somu brīvības cīņas. Neaizmirstamā atmiņā palikuši šī galvenā aktiera-varoņa pēdējie vārdi: „Lencmani, tev būs zināt, ka šī tauta nav mācama ar pātagu!” Jo pirms tam viņš no lencmaņa (policista) rokām izrauj un salauž pātagu. Pēc tam lencmaņa sašauts mirst.
Kā jau tas parasts, tālākā saviesīgā vakarā spēlējām dejotāju priekam parastos valšus, polkas, reinlanderus, tautas dejas. Ar pirmo, uz Madonu ejošo vilcienu atgriezāmies savā skolā”.
3. Tatjana Eniņa Melcers gan mūsu skolā pavadījusi tikai pirmo gadu, pēc tam pāriedama uz Rīgu, tomēr viņai palicis silti ap sirdi, pagājušā maijā, dzimtās puses apciemojuma laikā, to vērojot „…tikpat baltu, kā tikko uzceltu. Zaļos kokos pušķotajā fonā, tā izskatījās tieši kā Gaismas pils”. Viņa pati sevi atcerās kā draiskuli, bet labu skolnieci, kurai labas atzīmes pat no stingrajiem latviešu valodas un vēstures skolotājiem. Latviešu valodā direktors Sprūds pieturējies pie uzskata, ka vienīgi Dievs zinot uz 5. Un tā nu pat mācītāja meitai jāapmierinās ar 4+, augstākā mirstīgiem pienākošā atzīme. Vēsturnieka Pētera Kalniņa stāstījumi Tatjanai palīdz Rīgas skolā pārsteigt turienes skolotājus ar savām, mācību grāmatās neatrodamām, zināšanām un, bez lielām pūlēm izpelnīties apaļu piecnieku. Mūsu grāmatā Tatjanu redzam 1929. gada baleta dejotāju grupas uzņēmumā, 105. lappusē. Tajā pašā grupā atrodam arī balerīnu Kseniju Bidiņu, kas vēlāk ar izciliem panākumiem pievērsās dziedāšanas mākslai.
ZIŅAS
1. Mirdza Māliņa Udenāne stāsta:
„Pa senām tekām.
Šogad no 27. augusta līdz 17. septembrim ciemojos Latvijā. Es gribēju satikt klases biedrus no Bauskas valsts ģimnāzijas un piedalīties mūsu klases 50 gadu abitūrijas sarīkojumā Rīgā, kā arī apmeklēt tēva mājas Grostonā un apciemot radus ārpus Rīgas. Ar Madonas ģimnaziju mana saskare bija pārtrūkusi, bet tagad, ciemojoties tēva mājās, radās iespēja uzzināt manas 36./37. mācības gada klases biedreņu likteņus un apmeklēt jauno Madonas ģimnāziju.
[…]
2. Skaidrīte Plāte Zariņa, nesen atgriezusies no nesenā dzimtās pilsētas apmeklējuma, sola par savu pieredzi pastāstīt pēc tam, kad būs atvilkusi elpu. Mūsu skola, acīmredzot, ir atkal pieejama arī krieviski nerunājošiem.
[…]
3. Ārija Kalpaka Grundmane, pareizāk sakot – Grundmaņu pāris, pagājušo vasaru pavadījuši dzimtenē, netikai apsverot atgriešanās iespēju, bet jau sākot celt savu nākošo mitekli Baldonē, 15 minūšu braucienā ar elektrisko vilcienu no Rīgas, tās teātriem, koncertiem un aktīvās kulturālās dzīves, kuras dažkārt pietrūkst šinī zemē. Savas tēva mājas, Meirānu ‘Liepsalas’ viņa novēlējusi Latvijas valdībai, pulkveža Oskara Kalpaka muzeja iekārtošanai.
[…]
4. Ksenija Bidiņa, mūsu grāmatu pārlasīdama atklājusi, ka ne visam, kas drukāts var ticēt. Tā Lūcija Bendere (1928) raksta, ka Paulīne Naudiņa studējusi tieslietas un palikusi Latvijā. Īstenībā Paulīne Naudiņa Kumsāre, kā pilntiesīga žēlsirdīgā māsa, ilgus gadus strādājusi dzelzs fabrikā Korbijā Anglijā. Tagad viņa ir atraitne (viņas vīrs bijis no Madonas muzikālās Kumsāru ģimenes) un dzīvo Northamtā.
[…]
Jānis Briedis nes drūmākas vēstis. Mums zuduši bijušie biedri:
Elizabete Sidrevics-Fichtenbergs, dzimusi Cimdiņa (1930. gada izlaiduma), ārste zobu slimībās. Dzimusi 1912. gada aprīlī Madonā, mirusi 1991. gada jūlijā Siguldā.
Jānis Siliņš (1927., varbūt 1928. gada izlaiduma), kādreizējais autobusu līniju Madona-Ērgļi, Madona-Ļaudona īpašnieks. Dzimis 1909. g. 16. martā, miris 1991. g. 29. janvārī.
Bet ir jau arī patīkamākas ziņas. Šīgada Jaunsudrabiņa balvas prozā laureāte ir Erna Ķikure (1924) par viņas trim pēdējo gadu grāmatām: Kā plūst Aiviekste, Uz tilta, Ceļa akmeņu raksts.
[…]
Par mūsu grāmatas MADONAS ĢIMNAZIJA nosaukumu ienākušas sūdzības, jo lielāko daļu sava 80 gadīgā mūža tā nesusi citu vārdu. Tas ir tiesa, jo pats Madonas vārds pilsētai radās tikai divdesmīto gadu sākumā. Pirms tam tā bija Birži. Bet mūsu zemītes ‘zieda laikos’, trīsdesmitos gados, tā bija Madonas Ģimnāzija un tā to atceras gan grāmatas sakārtotājs, gan laba daļa līdzstrādnieku. Jānis Briedis uzņēmies izpētīt un sastādīt hronoloģisku mūsu skolas vārdu sarakstu. Kā redzams no Alises Kaminskas-Zvaigznītes Bulas raksta, šodien tā atkal ir vidusskola.
Par vārdiem runājot, biju mazliet apmulsis, lasot skolas biedru atmiņās daudzos klavier skolotāju vārdus. Manā laikā tā bija Cepurīte, kas attīstīja dažu labu jaunu klavierspēles talantu. Ksenija Bidiņa mani apgaismoja: Marta Švarca Roze Cepurīte Cīrule, lūk, esot tā pati pianiste-skolotāja. Nu varēšu beigt par savu atmiņu šaubīties!
5. Olgas Krēsliņas Rāviņas rakstā, mūsu grāmatas 212. lappusē ieviesusies kļūda: samainīti skolotāju Nikolaja Feldmaņa un Pētera Āboliņa vārdi. Nopietnais, pastingra rakstura skolotājs bija Feldmanis. Ļoti patīkamais skolotājs (autores vārdiem runājot), kas nekad nebija ļauns, bet piecus gadus Krēsliņu dēvē par Krastiņu, un kuram palaidņa skuķi dzīvi padara grūtu ar savām nerātnībām Tas ir Pēteris Āboliņš kuru Olga atceras ar siltumu un ar novēlošanos izlūdzas piedošanu par saviem nedarbiem. Viņa lūdz grāmatas lasītājus un īpašniekus šo iespiedkļūdu savās grāmatās izlabot.
6. Pulciņš bijušo mūsu skolas audzēkņu satikās Kanādas dziesmu svētku laikā, Toronto latviešu namā.
[…]
ATZIŅAS
Pārdomas mijkrēslī.
Pievakarē, kad vēl nav gluži satumsis, bet ir par tumšu lai kādu dienas gaismas darbu darītu, ir īstais laiks klusām pārdomām. Arī mūsu dzīves gaitai agrāk vai vēlāk pienāk mijkrēslis, kad domās arvien biežāk atgriežamies pie pagājušām dienām. Gaišā dienas laikā, spēka gados, par tām neatlika laika domāt. Diez’ kāpēc vajadzēja paiet turpat piecdesmit gadiem, lai man ienāktu prātā ielikt avīzē sludinājumu, aicinot savus klases biedrus sasaukties. Tā atradās ne tikai daži no viņiem un viņām, bet arī Jānis Briedis ar mūsu grāmatas projektu un krietnais pulciņš pasaulē izkaisīto skolas biedru, kas vai nu tajā pašā laikā, vai arī agrāk jeb vēlāk tos pašus skolas solus bija deldējuši.
Grāmatu pārlasot atklāju, ka vairākus gadus biju dzīvojis vienā pilsētā ar 1927. gada absolventu Aleksandru Spūrmani, sava izlaiduma gada atceres rakstiņu autoru. Mēs samērā bieži tikāmies kārtējās Montreālas inženieru un tehniķu kopas sanāksmēs, bet nekad nenonācām pie agrāko skolas gaitu pārrunāšanas. Tā arī neatklājām, ka esam bijuši vienas skolas audzēkņi.
[…]
Vēl viena piezīme. Nedaudzajās saņemtās vēstulēs, reizēm tieku saukts par kungu, pat augsti godājamu. Pēc mana rēķina, tas ir skolas biedriem nepiemērots uzrunas veids. Īpaši tie, kas vienā laikā ar mani, kaut vai tikai vienu gadu, skolas zālē rīta lūgšanās dalījušies, nevar sagaidīt, lai es tos citādi, kā toreiz uzrunātu. Tātad, ja esi Madonas ģimnāzijā kādu laiciņu pavadījis laikā no 1933. līdz 1938. gadam, esmu tavs laika biedrs. Arī citiem bijušiem audzēkņiem neesmu nekāds kungs un pavisam ne jau augsti godājams.
Vēlreiz visiem priecīgus Ziemsvētkus un laimīgu Jauno gadu!
Dimitrijs Rubenis
—————–
MADONAS VIDUSSKOLAS BIJUŠO AUDZĒKŅU UN AUDZINĀTĀJU ATMIŅAS, ZIŅAS UN ATZIŅAS
No. 2. 1992. gada sākumā
Klausies, kā izskan Ziemas svētku zvani
Tici, ka nākotne nepievils mūs.
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs
Un sapņodams mostas Jaunais gads!
Alma Rubule Līdeka (1917/1919)
Jaunā gada sveiciens un visa laba vēlējums visiem mūsu saimes locekļiem!
Paldies par atsaucību pirmajam mūsu ‘apkārtraksta’ numuram. Paldies par svētku sveicieniem. Labprāt atbildētu katram personīgi, bet tad tas varētu ieilgt līdz nākamajiem svētkiem. Tāpēc lūdzu pieņemiet manu pateicību un sveicienus ar šām rindiņām. Kā jau sacīju iepriekšējā reizē, jūsu atsaucība un līdzdarbība noteiks to, cik bieži sazināsimies. Šķiet, ka reize ir klāt atkal aprunāties.
Vispirms par virsrakstu. Mūsu skolas vārds ir samērā bieži mainījies. Tiem, kas beiguši Madonas vidusskolu, ģimnāzijas vārds pasvešs un viņi jūtas mazliet malā nostumti. Lai vilks būtu paēdis un kaza dzīve, nolēmu lietot pārmaiņus abus vārdus. Nākošais numurs atkal nesīs ģimnāzijas vārdu. Mūsu skolas nosaukuma vēsturi tuvāk papētījis Jānis Briedis, ar sava darba rezultātiem daloties sekojošā rakstiņā.
Vai mūsu grāmatai pareizs nosaukums?
Grāmatas tapšanas laikā daudzus jautājumus nācās skaidrot trimdas apjomā, jo pirms četriem gadiem lūgt kādu pēc ziņām arhīvos, lai tās sūtītu uz ārzemēm, bija nereāli. Tagad Dimitrijs Rubenis mani aicināja dot ieskatu skolas nosaukumu virknē. Mēģinu to darīt no man pieietāmiem pamatojumiem. – Tajā pašā laikā mans lūgums tos pilnveidot mūsu skolas audzēkņiem tēvzemē, kuriem ir iespēja to precizēt no dokumentiem.
Skolu nodibināja Rīgas latviešu izglītības biedrības priekšnieka vietnieks Jānis Dāvis, pavadīdams 1908. gada vasaru tēva mājās Grašu ‘Puteņos’. Viņš veicis priekšdarbus un jau izlicis savus līdzekļus, tad tikai ziņojis par to Rīgas latviešu izglītības biedrībai. Skolā mācības sākušās 1908. gada 16. septembrī kā meiteņu proģimnāzijā. Varbūt kādas ģimenes arhīvos dzimtenē ir saglabāta šī mācību gada skolnieces liecība ar precīzu skolas nosaukumu pirmajā gadā?
Grāmatā ‘Pilsētu apraksti’ (Rīgā, 1936. g., 84 lpp.) V. Salnais un A. Maldups min, ka Madonas (Biržu) izglītības biedrība dibināta 1909. gadā. Par nožēlu, nav minēti mēnesis un diena. No A. Meijas raksta ‘Jaunākās ziņās’ lasām: „(…) gadu vēlāk nodibinājās Biržu, vēlākā Madonas izglītības biedrība, kas pārņem skolas uzturēšanu.” Man nav pieietāma neviena skolēna liecība no šī laika, lai precizētu skolas nosaukumu. Domājams, ka tā saukusies ‘Biržu izglītības biedrības meiteņu proģimnāzija’. 1911. gada oktobrī Biržu izglītības biedrība atver piecklasīgu zēnu proreālskolu.
1913. gada 18. februārī, pēc ģimnāzijas atestēšanas ar pilnām valsts skolas tiesībām, tikusi pieprasīta skolas nosaukuma maiņa. Uz Natālijas Vanags 1913. gada diploma redzams: ‘Madonas E. Uttendorfas sieviešu ģimnāzija’. Šāds nosaukums palicis līdz 1917. gada februāra revolūcijai, kad skola atguvusi savu agrāko nosaukumu. Bet boļševikiem pārņemot novadu 1918. gada decembrī, mainīts skolas nosaukums uz Madonas otrās pakāpes Darba skolu, kā tas minēts 1919. gada 31. maijā skolotājam A. Bumbēram izdotās apliecības.
Izglītības ministrijas izdevumā ‘Pārskats par skolu departamenta darbību 23.7.1919 – 7.8.1924’, 394. lappusē, skolas direktora J. Dobuļa rakstā ir ‘Biržu vidusskola’. Tanī pat rakstā, minot absolventus, lietoti vārdi reālisti un neoģimnāzisti, bet ne vidusskolnieki. Uz man pieietāmiem 1923., 1924. un 1927. gada diplomiem jau iespiests vārds ‘vidusskola’, pirms kura ar roku ierakstīts Biržu, 1927. gadā Madonas vārds, neminot vai tā Biržu izglītības biedrības, vai vēlāk Madonas pilsētas un pēdīgi Madonas valsts ģimnāzija, kaut gan skolas zīmogā un diplomā tas parādās.
Man nav pieietāmi trīsdesmito gadu sākuma diplomi, lai liecinātu, kurā gadā Latvijas vidusskolas vārds mainīts uz ģimnāziju. 1940./41. mācību gadā tika atkal mainīts uz vidusskolu, bet vācu okupācijas laikā uz ģimnāziju. A. Ramāns (1932) savā rakstā min, ka absolventu krūšu nozīmēm metu devis skolotājs E. Volfeils.
Ar pateicību atceros grāmatas atbalstītāja no paša sākuma Jūlija Purviņa (1924) ierosināto grāmatas nosaukumu ‘Madonas vidusskola’. Otrs bija A. Gātera (1941) ierosinājums ‘Madonas ģimnāzija’.
Trīsdesmit sešos gados (līdz 1944. gadam, kad sākās trimda) skolai bijuši dažādi nosaukumi, vairāki no tiem saistījušies ar vārdu ģimnāzija. Kaut arī īslaicīgi, bet skolai ir bijis tikai viens karogs, kuru tai dāvināja trīsdesmit darbības gadu atcerei un pasniedza 1930. gada 22. janvārī. Uz tā bija ‘Madonas ģimnāzija’.
Pārrunājot ar grāmatas apdares veidotāju Valfrīdu Zariņu vāka metu, pievienojos viņa domai, to veidojot, ņemt motīvus no karoga un absolventu nozīmes. No karoga paņēmu arī nosaukumu grāmatai ‘Madonas ģimnāzija’.
Lai man atļauts citu rakstītāju vārdā šeit izteikt pateicību grāmatas apdares veidotājam, jo gaumīgā apdare aicina arī skolai svešus cilvēkus papētīt, kas sekos aiz pievilcīgā vāka. Mūsu skolas audzēkņiem vāka mets tuvs un tīkams.
Tiem, kas redzēja un atceras skolas karogu, palicis atmiņā, ka uz gaišzilā pamata skolas siluets sudrabā lika domāt par pavasari un ievu ziediem. Grāmatas iespiedējs man silti ieteica, ka zeltā izskatīsies uz vāka iespaidīgāk. Pēc ilgas vilcināšanās viņam piekritu, to motivēdams: rudenī jau skolas apkārtni rotāja lapu zelts. Rudens bija atkalredzēšanās laiks. Un ar šo grāmatu mēs garā atkalredzamies.
Jānis Briedis
P.S. Jānis Polfanders (1929) savās atmiņās (mūsu grāmatas 95. lpp.) raksta, ka ar 1924./25. mācības gadu skola kļuva par Madonas pilsētas vidusskolu, kaut gan ‘pilsētas’ vārds ne skolas zīmogos, ne apliecībās neparādījās. Šķiet, ka tajā gadā pilsēta arī dabūjusi tās pašreizējo vārdu, kaut tautas valodā tā vairākus gadus aizvien vēl palika ‘Birži’. Grāmatu pāršķirstot, redzam, ka sākot ar 1930. gadu skolas absolventi vairs nerunā par vidusskolu, bet ģimnāziju. Viens no 1929. gadā beigušiem raksta par vidusskolu, otrs par ģimnāziju; abas 1930. gada absolventu pārstāves lieto ģimnāzijas vārdu, kuru tā paturēja līdz pat ‘krievu’ laikiem. Jānis Briedis atceras, ka ar 1938./39. mācības gadu skola ir ‘Madonas valsts ģimnāzija’, ko direktors paziņojis pēc rīta lūgšanas. Šis vārds arī redzams Līgas Mūrmanes Rutupes piesūtītā ‘vērtspapīra’ zīmogā; skat. tā attēlu ‘Ziņu’ nodaļā, 11. lpp. (d.r.)
ATMIŅAS
Pēteris Dobulis ar siltumu atceras savu jauno dienu saskari ar mūsu skolu un pilsētu:
„Kaut neesmu Madonas vidusskolu apmeklējis, taču esmu ar to saistīts kopš 1922. gada. Manas bērnības atmiņas ceļo atpakaļ uz veco Leiver krogu, kur mitinājās Biržu vidusskola. Tur apakšējā stāvā, ielas pusē, tēvam bija trīs istabiņas un virtuve. Pārējos ēkas abus stāvus aizņēma skola un internāts. Logu priekšā bija zirgu piesienamās lenderes, kur laucinieki, atveduši skolas audzēkņus, piesēja zirgus. Otrā pusē bija liels pagalms ar malkas šķūni gar malu. Visai ziemai tur nebija diezgan telpas, tāpēc skolnieki, pēc malkas saskaldīšanas, to krāva milzīgos cilindros, turpat līdz otrā stāva pusei. Man tur bija lepna kāpšana, tādēļ tas viss palicis dzīvā atmiņā. Pagalma galā bija ierakti divi stabi ar vingrojamo stieni, kur man, protams, bija jākopē visi labāki skolas vingrotāji. Šinī laikā arī organizējās skolas pūtēju orķestris, kas bija vienīgais Biržos un piedalījās visos skolas un Biržu sarīkojumos.
Atminos, ka vienu ziemu ar Latvijas kara lidmašīnu, laikam propagandas dēļ, bija atlidojuši divi kara lidotāji, kuri uz vairākām dienām apmetās pie tēva. Bija nenoklausīties viņu pieredzējumu stāstos. Viņi nolaidās tirgus laukumā aiz Aizsargu nama. Toreiz gan tirgu tur noturēja starp Skolas ielu un upīti un tikai vēlāk pārcēla uz laukumu aiz Aizsargu nama, ko arī cēla daudz vēlāk. Kad pienāca diena lidotājiem lidot uz Rīgu, visa skolas saime ar orķestri priekšā devās uz lidmašīnu. Bija varens skats, kad lidmašīna uz slēpēm drāzās pa sniegu uz laukuma otru pusi. Sniegs kā balta migla puteņoja aiz lidmašīnas, bet lauka otrā pusē lidmašīna apstājās. „Neesot bijis diezgan ātruma, lai paceltos gaisā.” Skolēnu bars gāja palīgā, lai lidmašīnu vilktu atpakaļ, jo gaisā var celties tikai pret vēju. Visi gaidīja atkal. Ar varenu rūcienu lidmašīna pārskrēja laukumu un atkal apstājās. Viss beidzās ar to, ka orķestris ar skolēniem atgriezās skolā. Lidmašīnai noņēma spārnus un ar zirdziņiem aizvilka uz dzelzceļa staciju, kur to uzlika uz platformas un aizveda uz Rīgu.
Biržu vidusskolai bija lieli strīdi ar Cesvaini, jo bija ieskats, ka abas skolas bija pārāk tuvu kopā, lai abām pietiktu skolnieku. Tēvs daudz brauca uz Rīgu, kur Izglītības ministrijā bija daudz ‘jāziņo’, līdz izdevās nodrošināt skolas pastāvēšanu. ‘Birži’ mainīja vārdu uz ‘Madonu’ un sākās projekti par jaunas, piemērotas ēkas celšanu.
No ‘Biržu’ skolas laika palicis prātā skolas teātra ‘Skroderdienas Silmačos’ uzvedums Biržu sabiedrisko uzvedumu barakā – pretim stacijai, pāri sliedēm. Uzvedumā krāsns bija uzkrāsota uz lielas segas, kas karājās uz drāts. Sprādziena laikā vecajam žīdam sega bija jānorauj, lai atklātu ķieģeļu drupas. Taču ‘žīds’, braukdams no krāsns lejā, nepaguva to izdarīt. Labi, ka otrs aktieris segu norāva un krāsns, kaut ar nokavēšanos, beidzot sabruka.
Tālākas atmiņas saistās ar ziemu un ragaviņu braukšanu no ‘muižas kalna’. Skolas puiši bija atvilkuši lielas zirgu kamanas, noņēmuši ilksis un uzvilkuši kalnā. Tajās salādējās zēni un meitenes, vismaz divos stāvos. Ragavas drāzās lejā, braucēji bļaudami bira pa vienam nost un kūleņoja pakaļ ragavām. Vēl tagad brīnos, ka neviens nelauza kaulus un ka neuzskrēja virsū tiem, kas ar ragaviņām nāca kalnā augšā. Labā ceļā ragavas slīdēja garām Apsīšu un Dzintaru mājām, līdz pat Baltiņu slaktūzim.
Ar šo arī manas ziemas atmiņas beidzas, jo tēvs pārcēlās uz Rīgu, kur gāju skolā, bet bez izņēmuma visas vasaras pavadīju Madonā. Sāka celt jauno ģimnāziju un tēvs cēla māju Skolas ielā pretim ģimnāzijai. To viņš tur cēla, domādams par vecuma dienām. Māja bija ļoti izdevīga skolai un tās otrā stāvā iekārtoja zēnu internātu. Vasarā tas bija tukšs, tādēļ māte ar mani dzīvoja tur, bet tēvs atbrauca nedēļas nogalēs un arī atvaļinājumā. Apakšā dzīvoja direktors Aizpurītis, bet otrajā dzīvoklī internāta pārzinis, vingrošanas skolotājs Skuja. Man allaž patika raudzīties pa logu uz skolas balto ēku. Sevišķi iespaidīgi tas bija negaisa laikā, kad zibeņi plāksnāja pa tumšajām debesīm. Tā reizē ar zibeni bija sprādziens, kas atsita mani no loga atpakaļ. Zibens bija ķēris skolas skursteni, nonācis lejā un arī tur izdarījis nelielus postījumus.
[…]
Tāpat Lazdonas, Rāceņu un Muižas ezeru pieminēšana atgādina skaistās peldēšanās Madonas draugu barā. Āboliņu, Siliņu, Kārkliņu, Cimdiņu un citi uzvārdi uzrušina atmiņas, kas ir tik dārgas.”
Madonas vasaras ir labā atmiņā arī Paulim Dzintaram, gar kura māju Pēteris Dobulis saulainās ziemas dienās slidinājies. Vasarā tiem bijušas citas kopējas nodarbības:
„Ar Pēteri Dobuli man bija labas attiecības,” raksta Paulis. „Dažu labu vasaru viņš pavadīja Madonā, bija labs volejbolists. Ar viņu ierindā, Madonas apriņķī mums nebija pretinieku. Reiz Jaungulbenē sasitām vietējos tik pamatīgi, ka pēc tam dzirdējām baumas, ka ballē mūs piekaušot. Turējāmies visi kopā, nekas nenotika.”
ZIŅAS
1. Līga Mūrmanis Rutups sūta ziņas un sveicienus no Sidnejas, tālajā Austrālijā. Par sevi, dzimtenes apciemojumu, savu dzimto pusi, savas klases biedriem un Austrālijā mītošiem bijušiem Madonas ģimnāzistiem, viņa stāsta:
„Es piedzimu un augu Lubānas pagasta ‘Strautmaļos’. Mani vecāki bija Kārlis un Klāra Mūrmaņi, mūsu māja vienu kilometru no centra, tūlīt aiz pienotavas un ‘Kleperiem’, Lubānas-Dzelzavas šosejas malā. Dzimtenes apmeklējumā, pagājušo dziesmu svētku laikā, mājās (kas ir vēl palicis) laimīgi pavadīju divas nedēļas un izstaigāju daudzas vecās tekas.
[…]
Sabiedrībā šeit Sidnejā sastapu Arti Medeni, Imantu Liepiņu, Jāni Sproģi, reiz arī Voldemāru Kārkliņu. Brisbānē tikos ar Hildu Tilgu Oliņu, ko labi pazinu no Vācijas laika Vircburgā – dzīvojām vienā ‘blokā’. Adelaidē (Austrālijā) 1980. gadā mūža gaitas izbeidza lubānietis-madonietis Jānis Kargāns. Daudz sportoja un tagad viņa bērni ir aktīvi latviešu sabiedrībā. Domāju, ka viņš bija Skaidrītes Plātes klases biedrs. Ar citiem ‘veciem madoniešiem’ neesmu te iepazinusies. Varbūt, lasot grāmatu, interese savedīs kopā
[copy of receipt]:
Sk. otru pusi
Caurraksts
Finanšu kase Madonā Maksātājam
Iekasētājs K. Ķaune Bloks 88 Lapa 38
Iekasētāja pārskats No. 3. Iemaksātājam ar parakstu caurrakstā
uz abiem eksemplāriem jāapliecina,
ka kvītī uzrādītā summa saskan
No. p.k. 56. ar viņa iemaksāto summu.
KVĪTS
Saņemts no Līgas Mūrmanes
Nosaukums
Madonas v. ģimnāzijā
Adrese
Iemaksas raksturs Laiks, par kādu RM. Rpf.
Maksājumu izdara
Mācības maksa
I. pusg. 54. --
Summa 54. --
RM piecdesmit četras Rpf.
Zīmoga vieta Madonā [signature]
[stamp: Vieta Iemaksātāja paraksts
Madonas Valsts 29. XI. 43. [signature] K. Ķaune
Ģimnāzija] Datums Iekasētāja paraksts
Pielieku arī kādu man ļoti dārgu un netīšām uzglabājušos ‘vērtspapīru’. Varbūt citu acīs tā ‘vērtība’ neko nenozīmē, bet man tā ir kā daļā no dzīves.
[…]
2. Jānis Briedis nenoguris ‘meklē rakstos’ Madonas bijušo ģimnāzistu vārdus. Te ir viņa rakstos sameklētie skolas biedru sasniegumi sportā:
Latvijas enciklopēdijas 4. sējumā, 409. lappusē lasām:
„Ievērojams diskobols bija Otto Grigalks, kas 1962. gada O.S. (Olimpiādes sacīkstes, J.B.) ieguva 4. vietu lodes grūšanā un 6. vietu diska mešanā. Viņš 1952. gada O.S. startēja tikai diska mešanā, ierindojoties 5. vietā.”
Tā paša sējuma 217. lappusē lasām:
„Atsevišķu vieglatlētu labākie sasniegumi: (…) Noldis Millers 1950os gados bija starp desmit labākiem lodes grūdējiem Zviedrijā, 1955. gadā Parīzē, YMCA 100 gadu jubilejas sarīkojumā uzvarēja lodes grūšanā un diska mešanā. (…) Ar LSP Lielo nozīmi brīvā pasaulē apbalvots Noldis Millers 1961. gadā.”
Piezīme: Otto Grigalka Madonas ģimnāziju apmeklēja laikā no 1940. gada rudens līdz 1944. gada pavasarim. Noldis Millers ir 1940. gada absolvents.”
Par savu saskari ar šodienas Madonas kultūras dzīves rosinātājiem, Jānis Briedis raksta:
„Es nosūtīju ‘apkārtaksta’ pirmo numuru arī Madonas muzeja darbiniekam Indulim Zvirgzdiņam. Viņš ir vingrošanas skolotājas Zinaidas Austras Ķirsones dēls un vēlāko gadu absolvents. Sakarā ar Ārijas Kalpakas muzejam nodoto grāmatu, viņš bija atsūtījis atzinīgu vēstuli. Mūsu grāmatas ierosināti, uzmeklējuši Ervinu Volfeili Vācijā, taisīšot viņa darbu izstādi. Viņš arī min Volfeili kā karoga meta autoru un tiešo karoga pasniegšanas datumu, 1939. gada 22. janvārī. 1940. gadā no absolventiem to nākošai klasei nodevis Vidvuds Medenis, bet pēc svinīgā akta 16. jūnijā sekoja 17. jūnijs. Tagad I. Zvirgzdiņš vaicā, vai kāds nezina, kur karogs palicis.”
3. Mirdza Māliņa Ūdemane saņēmusi gan cerīgu, gan skumju vēstuli no dzimtā novada. Rakstītāja ir Marija Ruņģe, par kuras sūro likteni Mirdza jau rakstīja pagājušā numurā.
„Mīļā Mirdza,” raksta Marija. „… Paldies par manis atgriešanu dzīvē… Mums pašreiz iet grūti. Jūs jau to ziniet… Veselība turas. Naktīs sāp kāja un plecs. Gribu lūgt, lai Tu pastāsti Dimitrijam R. Ļoti viņam pateicos par savas klases aprakstu. Tā bija mana mīļā brāļa klase (1938, d.r.). Pastāstīšu viņam par trīs puišu likteņiem:
1. Artūrs Ābols karot nedabūja redzes dēļ. Dzīvoja vecāku mājās un strādāja par grāmatvedi. Izaudzēja trīs dēlus. Represijas neskāra. Sievas vecāki un brālis ar ģimeni bija izsūtīti. Nomira (domāju) 1988. gadā. Biju bērēs. Aizgāju toreiz vēl ar lielu sāpi par savu zemi un tautu. Pie kapa licis nospēlēt ‘Dievs Kungs ir mūsu stipra pils’. Muzikanti to tā neuzkrītoši arī izdarīja…
2. Arvīds Lapselis arī netika karojis. Vecāki bija miruši. Brāļi, Latvijas virsnieki, bija aizvesti. Līdz 1949. gada 25. martam (Marijas izsūtīšanas diena, d.r.) brauca no Madonas bieži pie manis. Strādāja par grāmatvedi. Kad atgriezāmies, vairs neparādījās, jo ar tādiem kā mēs nebija vēlams draudzēties. Domājam, ka ir miris. Bija precējies. Bērni nepalika.
3. Jānis Kamols bija palicis aizmugurē un darbojies Viesienas pagastā meža brāļos. Jau 1945. gadā viņi (5 vīri) bija iznīcināti. Pārējie vēl bija palikuši un pēc laika padevušies. Kamols bijis ļoti nežēlīgi nomocīts un iemests ceļa grāvī (pie Viesienas pagasta nama), lai cilvēki viņu uzzīmētu.”
[…]
LABOJUMI
Ne visam var ticēt, kas drukāts. Dažkārt viļ atmiņa, citreiz ieņemam kaut ko galvā un to sludinām kā patiesību. Tā arī pagājušā numurā ieviesušās dažas nepareizības. Nevarēdams salasīt piezīmes pats savā rokrakstā, biju sācis Ārijas un Visvalža Grundmaņu māju celt Baldonē. Patiesībā tā ir Babītē, daudz tuvāk Rīgai un ar elektrisko dzelzceļu ērti un ātri no galvas pilsētas sasniedzama.
No Montreālas piecdesmito gadu vidū aizbraucot, tur atstāju Jāni Tilgu. Tapēc, kad daudzus gadus vēlāk lasīju par viņa aiziešanu mūžībā, pieņēmu, ka viņš arī tur apbedīts. Andrejs Rozītis zin stāstīt, ka Jānis ir guldīts Bostonas kapos, jo tās apkārtnē aizvien vēl dzīvo viņa atraitne Zenta un citi radinieki. Acīmredzot arī Tilgu ģimene ir vēlākos gados Montreālu atstājuši.
Tāpat pagājušā numurā, Tatjanas Eniņas Melcers atmiņu atstāstā biju tā laika direktoru Sprūdu iztaisījis par viņas latviešu valodas skolotāju. Tatjana mani izlabo, paskaidrodama, ka Sprūds mācījis latīņu valodu, bet Jānis Āboliņš – latviešu.
Savā atmiņu stāstījumā (‘Madonas ģimnāzija’, 163. lpp.) skolotāju Jāni Āboliņu 1934. gadā biju ‘aizsūtījis’ uz Ziemeļlatvijas skolām. Viņa meita Anna Āboliņš Ūdris veltī siltus vārdus savai dzimtai pilsētai:
„Madona, mīļā Madona ir mana mīļākā vieta Latvijā. Esmu tur piedzimusi, uzaugusi, gājusi skolās; tikai 1934. gadā mēs pārcēlāmies uz Rīgu. Man jāsaka būs Aspazijas vārdiem: ‘Pat tumšā naktī turp ja aizietu, es katru akmentiņu atrastu.’”
[…]
IEROSINĀJUMI UN ATGĀDINĀJUMI
Paulis Dzintars (1939) ierosina iekārtot, saziņā ar Madonas 1. vidusskolu (tā laikam šodien saucās mūsu skola) un muzeju, bijušo audzēkņu kartotēku. Tā mums palīdzētu sameklēt un sazināties ar saviem veciem draugiem un skolas biedriem. Jānis Briedis ir uzņēmis sakarus ar Madonas muzeja darbinieku Induli Zvirgzdiņu. Domājams, ka viņš varētu būt palīdzīgs kartotēkas iekārtošanā. Lūdzu izteikties par tās vēlamību.
[…]
Charlotte, N.C. 28210 USA
Ar sveicienu un visa laba vēlējumiem,
Dimitrijs Rubenis
—————————
MADONAS ĢIMNAZIJAS BIJUŠO AUDZĒKŅU UN AUDZINĀTĀJU ATMIŅAS, ZIŅAS UN ATZIŅAS
No. 5. 1992. gada nogalē
„Ir brīži, kuri skan cauri cilvēka mūžam, klausāmies tad kā mūzikā un tad godbijīgi liecas galva. Ir klusas un dzirdamas skaņas un tajās klausoties, mīļi paliek šie mirkļi, jo tie ir vienreizēji. Cilvēkam tikai vienreiz dots uzplaukt un ziedēt šai pusē mūžības vārtiem – tamdēļ to iedomājoties, sirdī reizēm pārlieku drosmes. Kaut skumji kļūst, jo ātri aiziet viss…” Tā rakstījusi mana laika un kādreizējā klases biedrene Zelma Zaļpētere, kas, savu septiņdesmit piekto rudeni nesagaidījusi, izgājusi cauri mūžības vārtiem uz otru pusi.
Tā retākas paliek mūsu rindas, bet atmiņu kamolos vēl diezgan dzijas. Tāpēc vēl aizvien neapsīkst atmiņu, ziņu un atziņu avoti, kas dažkārt jautri, dažkārt sērīgi burbuļodami mūs aiznes gan tālā un gaišā pagātnē, gan mūsu dzimtās zemes sāpju un cerību pilnā tagadnē.
Par 1932. gada absolventu salidojumu Madonas nedēļas laikrakstā ‘Stars’ (iznāk kopš 1941. gada 21. maija) raksta tā dalībnieks Jānis Āboliņš:
„PEC SEŠDESMIT GADIEM
27. jūnijā Madonas 2. vidusskolā pulcējās toreizējās Madonas ģimnāzijas 1932. gada absolventi.
[…]
Par autoru piebilst Indulis Zvirgzdiņš, viens no trijiem šīs avīzes izgriezuma piesūtītājiem: „Jānis Āboliņš ir ilggadīgs latviešu valodas skolotājs Rīgas 1. vidusskolā, liels skolēnu un arī skolotāju tūrisma entuziasts.”
Jānis Briedis zin stāstīt, ka Jāņa Āboliņa laulātā draudzene ir viņa (t.i., Jāņa Brieža) skolas gadu līdzgaitniece Inta Jaunzeme (1943), kas pēc LVU matemātikas fakultātes beigšanas mācījusi Rīgas 24. vidusskolā, vēlāk Praulienā. Āboliņu dēls esot vēsturnieks, meita bioloģijas skolotāja Rīgā.
No 1932. gada izlaiduma trimdas saimē vēl apzināti Dzidra Šefere Lauge Kanādā, Ženija Paeglīte Zviedrijā un Augusts Ramāns Anglijā.
Jāņa Āboliņa pieminēto skaisto liepu aleju savā dzimtas puses apciemojuma laikā nobildējis Jānis Ūdris (fotoattēls nākamā lappusē).
Par saviem iespaidiem Jānis Ūdris (1942) pastāsta sekojošā rakstiņā:
„PA SENĀM TEKĀM
Šī gada 15. jūnijā ierados Madonā. Nebiju tur bijis kopš 1944. gada vasaras.
[Foto of walkway with trees both sides: ‘Liepas saaugušas lielas – ģimnāzijas ēku tik tikko var saskatīt’]
Jau iebraucot redzēju, ka pilsēta stipri pārmainījusies: asfaltēti ceļi pilsētas centrā, jauna stacija, autoosta, daudz jaunu namu. Pirmais iespaids bija: atmiņu smeldze sajaukta ar svešuma sajūtu. Tūlīt pirmajā dienā brālēns mani aizveda uz tēva mājām Sarkaņu pagastā. Redzēju tikai drupas un zāli, pa gabalu uzreiz nepazinu, ka tā postaža bijusi mana un manas māsas dzimtā sēta. Tēvu un māti no turienes izsūtīja uz Sibīriju 1949. gada 25. martā. Māsai Ainai (arī kādreizējā Madonas ģimnāziste) tad bija 26 gadi. Viņa strādāja Gustavskolā par skolotāju. Kad pēc skolas darba beigšanas viņa devusies mājup, pie Madonas stacijas redzējusi stāvam vilcienu ar daudz cilvēkiem. Tuvāk pienākusi, māsa ieraudzījusi māti. Arī māte pamanījusi meitu un aicinājusi tuvāk. Aina piegājusi atvadīties no vecākiem. Pēkšņi sargi likuši visiem kāpt vagonos. Aina teikusi, ka viņa nepiederot pie ešelona, tomēr sargi iestūmuši arī viņu lopu vagonā. Tā māsiņa aizbrauca uz Amaras apgabalu kā nākusi no skolas, ar bērnu burtnīciņām padusē. Tāpat kā Marija Ruņģe raksta savās atmiņās (MV No. 4), arī mana māsa bijusi kopā ar skolotājiem Pēteri un Jāni Āboliņiem. Pazemojumu un mocību pilnais brauciens ildzis trīs nedēļas.
Man bija ļoti sāpīgi redzēt, ka Madonas pamatskolu un ģimnāziju ir okupējuši krievi. Tāpat nevarēju pierast, ka daudzreiz tuvumā dzirdēju krievu valodu. Aizgāju pastaigāties pa Mīlestības graviņu un drīz vien atradu, ka upmalas taka kļuvusi šaura, maz lietota. Uz galvenās takas bija saplēsti stikli un tā uzveda augšā krastā pie krievu blokmājām. Sašutis griezos atpakaļ.
Piegāju arī pie Baltās mājas (bijušā Madonas apriņķa valdes nama), kur notika 1944. gada ģimāzijas izlaiduma akts. Tur tagad atrodas prokuratūra.
Netālu no ģimnāzijas ēkas kalnā, kur kādreiz bija pilsētas deju laukums ar apkārt saliktiem soliem, tagad ir ierīkots kaut kas līdzīgs kapiem lielam skaitam sarkanarmiešu. Pieminekļa uzrakstā lasām: ‘Mūžīga slava atbrīvotājiem’. Līdzīgu pieminekli atradu arī Sarkaņu kapos. Sarkaņu kapos un arī pie Madonas stacijas uzcelti mazi pieminekļi tā saucamajiem represētajiem.
[…]
Valfrīds Zariņš (1943) savu pirmo dzimtās pilsētas apciemojumu pēc 48 gadiem pārdzīvo ar nedalītām jūtām.
„Aspazijas vārdi tiešām piepildījās,” raksta Valfrīds,
‘Ja arī tumšākā naktī es turp nonākt, Es katru akmentiņu atrastu.’
Vecās tekas vēl ļoti labi palikušas dzīvā atmiņā. Viss, viss tur bija tikpat mīļš un dzīvs, kā toreiz to atstāju… vienīgi daudzi, jo daudzi bijušie draugi un skolas biedri vairs nav… Tomēr 7 no 1943. gada izlaiduma satikāmies: 5 no Latvijas, 1 no Zviedrijas un es.
[…]
Arī Skaidrīte Zariņa, kurai šis nebijis pirmais dzimtenes apciemojums, satikusi grupiņu savas klases biedru.
[…]
Skaidrīte un Valfrīds Zariņi Madonas muzeja darbinieka Induļa Zvirgzdiņa rīcībā atstājuši arī diktofonu, kas jau izmantos vienas senu dienas skolnieces atmiņu ierakstīšanai. Ar īsu šo atmiņu atstāstu iesāksim nākošo nodaļu.
ATIMIŅAS
1. Emma Pētersone Kalniņa dzimusi Liepkalnes pagastā 1904. gadā, Madonas ģimnāziju apmeklē 1918./19. mācību gadā. Pēc tam pāriet uz Rīgas 3. vidusskolu, pēc kuras beigšanas studē veterinārmedicīnu Latvijas universitātē, vēlāk atgriežas dzimtajā Liepkalnes pagastā, kur viņas vīrs Kārlis Kalniņš ir ilggadējs skolotājs. Tagad Emma dzīvo Ikšķilē kur arī intervēta.
Madonas skolas gads viņai vēl dzīvā atmiņā, kā arī tās skolotāji Pēteris Āboliņš, Ludvigs Sēja, Pommers, Baltpurviņš, Bumbērs, Puķudruva, Niedrītis, Levis, Saulītis, Bērziņš (kura sieva bija meiteņu skolas priekšniece), Kļaviņš, klases audzinātāja Priedniece. Atmiņā arī klases biedrenes Marta Driķe, Marta Kauss, Elfrīda Miķelsone, māsas Pētersones, saikavietes Emma Goldberga un Marta Goliāte, koknesiete Ženija Grīnberga. Madonas ģimnāzija tajā laikā bija vienīgā plašā apkārtnē, tāpēc to apmeklēja skolnieki no lielāka attāluma, pat no Krustpils un Pļaviņu puses.
Tā kā no Liepkalnes līdz Madonai ir ap 50 kilometru, tad mājās braukt iznāk tikai skolas brīvlaikos. Meiteņu internāts tajā laikā ir Kļaviņa māja, ap puskilometru no skolas uz Cesvaines pusi, aiz Ķeirāna mājas. Meiteņu skola bija Krūmiņa mājas augšējā stāvā, zēnu skola un internāts, kā arī kopgalds visiem Kumsāra mājā. Kopgaldā kopā ēda ap 200 audzēkņu, ik dienu divi zēni un divas meitenes tika norīkoti virtuves un ēdamistabas palīgdarbos.
1918./19. mācību gads ir bagāts pārmaiņām Latvijas valsts iekārtā. Par tām Emma Kalniņa stāsta:
„Pēc Latvijas proklamēšanas Izglītības biedrības barakā aiz dzelzceļa bija sapulce. Runāja Ludvigs Sēja, uz skatuves mēs meitenes dziedājām. Tas viss notika vācu armijas klātbūtnē. Vācieši sēdēja pirmā rindā. Kad mēs dziedājām ‘Dievs svētī Latviju’, vācieši piecēlās kājās, cepures visi vienādi salika uz elkoņa, bija tā svinīgi. Pie citām dziesmām gan viņi cepures neņēma no galvas nost. Skatuve zālē bija izgreznota ar nacionālajiem karogiem.
Ap 12. decembri vācieši no Madonas aizgāja, drīz vien ienāca ar lielu troksni lielinieki. Kopmītnē Kļaviņa mājā jau varēja dzirdēt, kā tie brauca pa dzelzceļu. Man taisni otrā rītā iznāca dežūra kopgaldā, jau sešos no rīta bija jāiet tur. Ejam ar otru meiteni uz Kumsāra māju, tiekam līdz Lazdiņa viesnīcai pretim stacijai. Tur viss gaišs. Piesitās mums divi krieviņi:
‘Kur ies un kā?’
‘Mēs skolēni,’ mēs sakām.
‘Kur tad tik agri? Jūs melojat!’ Revolveri katrai acu priekšā vicina. Saprot tak, ka bērni, es vēl tagad to revolvera stobra caurumiņu redzu acu priekšā. Grāmatas mums rokā, krievu valodas grāmata virspusē, bet šiem nevar iestāstīt, kas tas par internātu, kas par dežūru. Domā, ka mēs kādi bandīti, vai kas.
Vēlāk tad atļāva skolēniem staigāt Madonā pa četriem. Varai mainoties, par skolas priekšnieci kļuva Ramane. Rīta dievkalpojumus atcēla, arī ticības mācību (jeb ētiku) ko līdz tam mācīja Lazdonas mācītājs Šaurums.
Kopgaldā ar ēdināšanu palika sliktāk, pēc Ziemsvētku brīvlaika es no internāta aizgāju uz miertiesneša māju. Dzīvojām tur sešas skolnieces pie saimnieces, bet viņa jau arī ne visai labi baroja. Mēs jau no mājām atvedām pārtiku, bet kaimiņi stāstīja – mūsu doto gaļu pārdodot, tad pērkot zirga gaļu, ko mūs barot. Ko tad nu mēs meitenes zinājām.
Miertiesneša mājā tiesas sēdes noturēja no Pļaviņām atbraucis tribunāls, tas sēdes turēja dienās (no deviņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā) un naktīs (no deviņiem vakarā). Tiesāja arī skolotāju Sēju. Tiesas dienās jau varēja iet klausīties. Mēs bijām stundās, bet mūsu saimniece bija klausījusies. Tā vēlāk teica – tik gudru cilvēku kā Sēju tiesneši neesot varējuši notiesāt. Par pārzini (zēnu reālskolā) viņš gan pēc tam vairs nebija. Ko jau tiesāja dienā, tos parasti attaisnoja, bet naktīs tiesātos gan reizēm dzina uz nošaušanu.
Meitenes runāja, ka četri skolotāji esot par Sēju galvojuši. Pavasarī gan skolā viss bija uz jukšanu, kārtīgas stundas vairs nenotika. Priekšniece Ramane tad aizbēga, pirms tam bija sadedzinājusi daļu dokumentu. Man pat nebija liecības. Pēc Lieldienām gan liecību nodevu, bet atpakaļ to nedabūju – bija dedzināti papīri un sadedzināta arī mana liecība. Rudenī gāju uz Rīgas 3. vidusskolu, tiku tur uz godavārda, ka esmu mācījusies pirmajā vidusskolas klasē. Uzņēma otrā klasē uz izprovi. Pēc divām nedēļām, kad redzēja, ka varu sekot, tur arī paturēja. Tā kā vecākā māsa aizgāja uz Rīgu studēt, tad arī mēs ar brāli devāmies līdzi uz vidusskolu.”
2. Seko bijušā Madonas ģimnāzijas direktora Jāņa Dobuļa atmiņu fragmenti, kas skar viņa Madonā pavadītos gadus:
„Kādu pirmdienas rītu, kad skolotāji jau bija sagājuši klasēs uz pirmo stundu un arī es steidzos no skolotāju istabas savā stundā, matemātikas skolotājs P. Āboliņš, uznācis pa kāpnēm, steidzīgi man ziņoja, ka apakšā pie mana dzīvokļa durvīm klauvējot direktors Ausējs. Domāju, ka ziņotājs jokodamies grib panervozēt vēl klasē neiegājušos kolēģus, jo departamenta revīzija pavisam nebija gaidāma un neviens vilciens arī ap to laiku Madonā nepienāca. Tomēr ziņotāja nopietnais skats spieda mani doties no skolotāju istabas lejā uz manu dzīvokli. Un tiešām, direktors Ausējs stāvēja gaitenī pie mana dzīvokļa durvīm. Drusku iztrūkos par pēkšņo revīziju, bet neko darīt, lūdzu direktoru kungu augšā, jo skolotāji jau bija klasēs. Nē, viņš tagad tūlīt klasēs neiešot. Gribot pie manis kādu laiciņu atpūsties: vakar, visu dienu esot bijis darbā, neesot arī lāgā izgulējies, jo esot bijis daudz jārunā. Ievedu viesi savā dzīvoklī, lai tur mana sieva parūpējas par viņa atpūtu un pats aizsteidzos nodot savu stundu. Es biju nesaprašanā, kur un kādā darbā svētdienā direktora kungs bija bijis un tā pārpūlējies, ka bez atpūtas nevar nākt klasē uz revīziju. Starpbrīžos skolotāji, kā tas mēdz būt pirms revīzijas, nervozēja, dažs lūdza, lai pie viņa nevedot revidenta, šodien viņam neesot stundā interesanta viela, cits teica, ka viņam esot nodomāts klases darbs, dažs atkal, negribēdams izrādīt sava uztraukuma, teica, lai vedot vien pie viņa, strādāšot kā parasts. Bet velts bija mūsu uztraukums. Departamenta direktors šoreiz nebija ieradies mūsu skolā revīzijas nolūkā. Bet tiešām bija devies pie manis tikai tādēļ, lai pa ceļam atpūstos un tad, pārrunājis ar mani dažus skolas jautājumus, ar pēcpusdienas vilcienu dotos atpakaļ uz Rīgu. Izrādījās, ka viņš svētdienā bijis Saikavas pagastā dažās aģitācijas sapulcēs, kurās, pēc viņa izteicieniem, apstrādājis ne tik Sociāldemokrātus, bet uzmetis savu tiesu arī Zemnieku savienības vīriem…
*
Skolu revīzijās Ausējam bija ļoti redzīgas acis. Savus novērojumus un aizrādījumus viņš nemēdza pateikt tieši, bet arvienu kaut kā aplinkus, neuzkrītoši, tomēr tā, ka viņa teiktais drīzi neaizmirsās. Lai dotie norādījumi ciešāk iesēstos atmiņā, viņš tiem piepina klāt humoru un reizēm pat sarkasmu. Ausēja humora un asprātību dēļ, es vēl līdz šim atminos viņa manis vadītās Madonas vidusskolas revīziju 1922. gada pavasarī.
Pēc vakariņām es skubināju direktora kungu pie miera, bet viņš vēl gribēja ar mani pārrunāt dažus skolas jautājumus un tā mēs vēl ilgāku laiku pārrunājām akūtus izglītības jautājumus, bet arī pēc šīm pārrunām Ausējs vēl ilgi lasīja līdzpaņemtos žurnālus. Otrā rītā vedu revidentu augšā pa kāpnēm uz skolotāju istabu. Tiklīdz uzejam augšā, es ieraugu, ka uz vienas palodzes sēž divas skolnieces basām kājām. Steidzos vērst revidenta uzmanību uz pretējo sienu, kuru zīmēšanas skolotājs bija izdaiļojis ornamentiem un zīmējumiem. Esmu priecīgs, ka revidenta kungs nepamanīja logā sēdētājas, kuras uz manis attiecīgo mājienu bija pazudušas. Revidents uzmanīgi apskata manis rādīto sienu, atzinīgi nosaka, ka tiešām esot jauki. Es biju apmierināts, ka man izdevās revidentu novērst no sēdētājām. Iegājām skolotāju istabā un sasveicinājāmies ar skolotājiem. Ausējs, kā jokodamies, ievaicājas: ‘Bet vai tad jūsu kolēgas nemaz nebaidās no dāmām, ka skolotāju istabā smēķē?’ Jautājums nebija saprotams, jo patlaban neviens skolotājs ir nedomā smēķēt. Iestājās klusums. Skolotāji izbrīnā skatās viens uz otru. Es neviļus paskatos uz logu un ieraugu uz viena puķu poda pelnus un kādu izsmēķētas cigaretes galu. Es nosarku un nodomāju: ‘Vai re kur rīdziniekam redzīga acs, bet logā sēdētāju tomēr nepamanīja.’ Stundās Ausējs ļoti uzmanīgi sekoja stundu gaitai un reizēm, piemēram, uzdevumu atrisināšanā ar saviem jautājumiem palīdzēja skolēniem tikt uz pareizā ceļa.
Lielā starpbrīdī kāda skolotāja piepeši saslima un lūdza atļauju doties mājup. Mēs citi uztraucāmies, bet Ausējs mierīgi man paklusi teica: ‘Būs iedzērusi par daudz belderjāņu drapes.’ Atvadoties no direktora Ausēja, pēdējais, visiem dzirdot, piezīmēja: ‘Redziet nu, kolēga, ka nav vis štrunts vien tā izglītības ministrija arī jums!’ Manā dzīvoklī Ausējs man paskaidroja, ka šī pati skolotāja šos bravurīgos vārdus teikusi, visiem skolotājiem klāt esot, manam priekšgājējam pagājušā gadā, kad tas gribējis par viņu sūdzēties ministrijai.
Reizēm jau vajagot reaģēt uz nesavaldīgu un aplamu skolotāju bravūru pēc sakāmvārda: ‘Kāds bluķis, tāds ķīlis!’ Izmantojot skolotājas vieglu saslimšanu no pašas iedzertām nervu apmierināšanas pilēm, viņš esot pateicis viņas pašas teikto bravūru, citiem skolotājiem klāt esot, lai viņi arī turpmāk izsargātos no līdzīgas vieglprātības.
Pusdienas pārtraukumā, respektīvi brīvlaikā, Ausējs ar mani pārrunāja revīzijā redzēto un dzirdēto. Viņš lūdza mani atzīmēt viņa svarīgākās piezīmes, lai tad mēs paši tās paidagoģu sēdēs sīkāki izdebatējot. Šai pārrunā pārliecinājos, ka revidents tiešām bija uzmanīgi sekojis stundu gaitai un uzķēris daudz ko, kas man bija pagājis secen. Pēc pusdienas maltītes Ausējs parasti lūdza atļaut viņam kādu stundu atgulties. Šāda atstiepšanās viņu pēc darba stipri atspirdzinot. Bet viņš šinī atpūtā allaž ņēma līdzi kādu grāmatu, jo šo atpūtas laiku viņš parasti izmantoja līdzi vestās lektīras lasīšanai.
Šai revīzijas dienas pēcpusdienā pēc stundu plāna bija skolas kora kopdziedāšana. Ausējs priecājās par tādu labu sagadīšanos, jo nu viņam būšot izdevība iepazīties kā mūsu jaunatne cienot dziesmu garu. Pie tam viņš izteica vēlēšanos, ka būtu labi, ja uz šo dziedāšanu ierastos visi skolnieki un arī skolotāji, tad viņš redzētu visu mūsu saimi kopā un varētu no mums visiem atvadīties, jo ar vakara vilcienu viņam katrā ziņā esot jābrauc atpakaļ uz Rīgu. Protams, ka šo revidenta vēlēšanos mēs labprāt izpildījām. Un pēcpusdienas revīziju iesākām visi kopā ar dziedāšanu. Skanēja dziesma pēc dziesmas. Skolēni dziedāja ar sajūsmu. Revidents jūsmoja līdzi un sirsnīgi aplaudēja. Gadījās dziesmas, kuras revidents teicās dzirdot pirmo reizi. Dažas dziesmas tā patika, ka Ausējs tās lūdza atkārtot divas jeb vairāk reizes. Pēc dziedāšanas Ausējs pateicās korim, skolotājiem un skolas vadībai un cildināja mūsu centību. Šā nobeiguma kopiespaids bija, ka revidents apmierināts ar mūsu darbu. Tālāk viņš teica savu atvadu vārdu ar motto: ‘Tautu izglāba dziesmu gars.’ Šai atvadu runā viņš iepina daudz aizrādījumus mūsu turpmākam darbam. Bet, diemžēl iepina arī, ka varot jau būt, ka viņš neesot pamanījis vienu otru mūsu skolas negatīvo parādību, ka tās viņam gadoties redzēt citās skolās. Tā, piemēram, kādā skolā viņam gadījies redzēt, ka divas skolnieces vaļīgi basām kājām sēdējušas klašu priekštelpā uz palodzes. Kaut gan tagad esot silts pavasars, tomēr neesot cienīgi uz stundām nākt basām kājām un vispār neesot skaisti, ka skolnieki sēdot uz palodzēm. Viņš šo gadījumu stāstot tikai piemēra dēļ. Protams, ka mūsu skolā neviens skolnieks tā nedarīšot. Tad vēl, dažos vārdos cildinājis darba svētību, novēlēja mums darbā labas sekmes. Bet mani dzēla konstatējums: ‘Tomēr viņš redzēja gan.’ Neko darīt, ņēmu gala vārdu, pateicos direktora kungam par apciemojumu, par labiem norādījumiem un redzīgām acīm, tad uzaicināju kori nodziedāt atvadu dziesmu: ‘Nu, ardievu, labie ļaudis.’ Pēc tam viss noritēja parastā secībā: atvadīšanās, pavadīšana uz staciju u.t.t. Kad gājām pa kāpnēm lejā, skolotāji ziņkārīgi paklusām vaicāja: ‘Nez, kurā skolā bijusi tā sēdēšana uz palodzēm?’ Lai nesabojātu revīzija noslēguma labās kopsajūtas un pacilātības, es klusēju, jo atbildi zināju tikai es un divas vaininieces.”
3. Elza Rozenberga Rudenāja (1930) atmiņas par saviem Madonas vidusskolas gadiem iesāk ar I. Kalnāres rindiņām:
„Es sūtu sveicienus tiem aizgājušiem laikiem, Kad augu kopā vēl ar birzes bērziem smalkiem.”
„Paklausot klases biedrenes Ksenijas Bidiņas Straubes mudinājumam, mēģināšu kādu sauju pagrābt atmiņu krātuvē un atgriezties gaišos Madonas vidusskolā aizvadītos gados – no 1926. līdz 1930.gadam. mūsu laikā vidusskolās bija četru klašu numerācija: 1. līdz 4.
Pirmās skolas gaitas sākās vecajā skolā Lievērkrogā. Atmiņa glabā patumšas, panetīras, visumā nepievilcīgas telpas, čīkstošām grīdām. Mūsu pirmā ģimnāzijas klase bija skolā lielākā – 42 skolēni. Klase strauji saruka un 1930. gadā beidzām tikai 16, 14 meitenes un 2 zēni.
Pēc Jaunā gada mācības sākām jaunā skolā. Zosu gājienā kāpām skolas kalnā. Katram bija kaut kas jānes no sīkā inventāra. Es nesu kolbiņas no ķīmijas kabineta. Pieteikts bija iet uzmanīgi, lai negadās krist un ko saplēst, tāpēc gājiens ieguva svinīgumu. Jaunās skolas durvis vēru ar dziļu bijību. Tā likās liela, skaista gaiša – īsta gaismas pils!
Šajā skolā dabūju just un sāku saprast, ka arī mācīšanās ir darbs, liels, vajadzīgs, nozīmīgs.
Pirmā klasē franču valodu mācīja Pauls Reinvalds – vecs, cienījams, korekts kungs pilnīgi baltu galvu, ūsām, bārdu. Neatceros, ka viņš būtu klasē rājies, kad bijām viņu izveduši no pacietības. Viņš klusām pie sevis murmināja: ‘Fuerchterlich, fuerchterlich, das ist fuerchterlich.’ Drīz vien ieguvām kundzību pār viņu. Franču valodu neviena neiemācījāmies. Manas atzīmes liecībā šai priekšmetā bija: 4, 3, 2 – caurmēra atzīme 3 un pārcelta 2. klasē.
Nākošajā – 2. klasē franču valodu mācīja tikko Universitāti beigusī Alīse[Biruta?] Dzirkale. Viņa bija arī mūsu neaizmirstamā klases audzinātāja. Un nu sākās mūsu nedienas ar franču valodu. Jaunā skolotāja, saņēmusi klasi, kurā pēc gada mācīšanās neviens neprata lasīt franču tekstu, vis neizmisa un nenolaida rokas, bet, mums par nepatiku, uzsāka ar mums cīņu. Mēs bijām viņai ciets rieksts, bet viņa bija nolēmusi to pārkost. Pārkoda arī, pie tam veiksmīgi – neizlaužot nevienu zobu.
Katru stundu viņa pa kārtai visus izsauca. Tas gāja ātri, tikpat ātri rindojās divnieki atzīmju žurnālā. Pamazām izsaucamo skaits saruka, daži sāka mācīties. Tomēr daži, starp tiem arī es, palikām uzticīgi slinkošanas tradīcijām. Izsaukšana turpinājās, turpināja arī augt divnieku birze. Šāda skolotājas rīcība aizvainoja un kaitināja. Reiz tā, uzdevusi mazu gabaliņu nākošai stundai, sacīja: ‘Es jums uzdodu tikai mazu gabaliņu. Gabaliņš ir tik mazs, ka to varētu no galvas iemācīties.’ Noskaitos ne pa jokam un iemācījos arī no galvas, ne vārda neizlaižot. Starpbrīdī vēl atskaitīju biedriem. Iet! Sākās stunda. Kā tad, Dzirkale, žurnālu neatvērusi, izsauc. Es ieņemu svinīgu stāju un sāku.
Skolotāja vērīgi sekoja grāmatā un bija ļoti pārsteigta. ‘Ak tā,’ viņa sacīja, ‘es domāju, ka jūs nevariet iemācīties, bet jūs esiet vienkārši slinka. Šodien ielieku jums pieci un lai citādas atzīmes vairs nebūtu.’ Tā beidzās šī cīņa. Skolotājas uzvara bija arī uzvara pār mūsu sirdīm. Ne jau vienmēr bija piecnieki, bet trijnieki un divnieki pazuda, skolu beidzot varējām brīvi sarunāties šinī skaistajā valodā. Kā apliecinājums mūsu zināšanām ir fakts, ka Universitātē studiju pirmajā gadā nokārtoju eksāmenus franču valodā par visiem trīs kursiem uzreiz bez kādām grūtībām.
Klases audzinātāja Alīse[Biruta Dzirkale kļuva mūsu draudzene, ar kuru patika būt kopā arī ārpus skolas. Bieži apmeklējām viņu mājā. Neaizmirstamas tās valodās, jokos, dziesmās aizvadītās stundas.
Mūsu klasē bija klavieres. Reizēm Dzirkalīte ienāca garajā starpbrīdī klasē, piesēdās pie klavierēm un spēlēja mēs lokā viņai apkārt dziedājām. Tie bija jauki brīži.
Alīse Jāņa meita Dzirkale dzimusi 1900. gada 18. novembrī Smiltenes pagasta ‘Pavāros’ zemnieku ģimenē. Ģimenē 5 bērni. Alīse mācījusies Smiltenē tirdzniecības skolā, beigusi Smiltenes vidusskolu. 1920. gadā iestājusies Latvijas universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Romāņu filoloģijas nodaļā, ko beidza 1926. gadā. Pirmā darba vieta – Madonas ģimnāzija, kur strādā septiņus gadus no 1927.līdz 1934. gadam. 1934. gadā māca franču un latīņu valodas Valmieras vidusskolā. No 1940. gada strādā Smiltenes vidusskolā kā vācu un krievu valodas skolotāja. Mirusi 1980. gada 20. aprīlī Smiltenē. Apbedīta Smiltenes kapos, kur 1955. gada izlaiduma audzēkņi viņai izveidojušu un pielikuši granīta piemiņas plāksni.
Dzīvodama Madonā, skolotāju diezgan bieži apciemoju. Atmiņā kāda jauka svētdiena, kad mēs, grupa viņas šeit esošo audzēkņu, kopīgi viņu apciemojām Smiltenes ‘Pavāros’. Aizkustināja rakstā svaigi uzkasītie dārza celiņi. Bijām gaidīti. Skolotāja priecīga, smaidoša. Mēs tādi paši. Rihards Buholcs skaisti pasniedza skolotājai rožu pušķi, neaizmirsdams arī noskūpstīt roku. Mēs sievieši nesām tortes kārbu. Skolotāja bija klājusi īstu svētku galdu, mirdzošu linu galdautu, skaistiem traukiem. Jutāmies visi brīnišķīgi. Netrūka arī pašdarinātais vīns. Pēc pusdienas gājām apskatīt viņas tagadējo Smiltenes vidusskolu. Viņas klasē arī te bija klavieres un viņa sēdās un spēlēja, bet mēs, sermuļi, lokā ap viņu dziedājām, gluži kā sendienās. Silti apņēma viņas vārdi: ‘Kaut mani tagadējie divpadsmitnieki (viņas audzināšanā bija pēdējā klase) būtu tādi, kādi jūs bijāt!’ ‘Bet mēs taču bijām nejauka klase,’ iebildu. ‘Nē, jūs bijāt ļoti jauki. Ja jūs tādi nebūtu bijuši, es jūs tik ļoti nemīlētu,’ tā skolotāja. Tagad skolotāja apklususi, guļ dzimtas kapos Smiltenes kapsētā.
[photo of two men behind headstone of grave]
Alīses[Biruta?] Dzirkales brāļa dēli pie skolotājas kapa.
Esmu mīlējusi tos pašus skolotājus Madonas vidusskolā, ko citi. Mani mīļākie bija Alīse[Biruta?] Dzirkale, vēsturnieks Pēteris Kalniņš, viņš bija tas, kas iededzināja manī mīlestību uz vēsturi, fizikas skolotāja Berta More, matemātiķi Pēteris Āboliņš un Nikolajs Feldmanis. Nikolajs Feldmanis mēdza teikt: ‘Aljebra – tā ir brīnišķīga zinātne! Jūs variet rakstīt skaitļu rindu no Rīgas līdz Madonai, pārveidojot iznākumā būs tikai viens skaitlis!’ Esmu ar viņu vienu prāt.
Pēterim Āboliņam mūsu stulbuma priekšā nolaidās rokas. Nometis uz tāfeles malas krītu, viņš satriekts gāja pie loga, atspiedās uz elkoņa, satvēra galvu rokās un stāvēja labu brīdi kā visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Tad izslējās, teikdams: ‘Sāksim visu vēlreiz no gala!’ Enerģiski devās pie tāfeles un saka rakstīt: a + b…
Patiesības labā jāsaka, ka bijām slinki, bet apdāvināti bērni. Skolotāji teica, esot neredzēta klase, sauca arī par kino aktrišu klasi. Klasē bija tāda pacilāta, jūsmaina gaisotne. Uz blēņām nebijām skubināmi. Varējām skriet, grūstīties, bļaustīties. Bijām ļoti vienoti. Reiz nozagām matemātiķim Āboliņam lapiņas ar trigonometrijas uzdevumiem. Vakarā sanācām klasē un kopīgi izrēķinājām. Skolā bija kārtējā ‘bička’, bet mēs negājām. Otrā dienā divniekus aizstāja piecnieki. Skolotājam tas izlikās aizdomīgi. Apgalvojām, ka atkārtojām, ļoti mācījāmies. ‘Nu, var jau būt…” gari novilka Āboliņš. Tā viņš arī mūsu blēdību neatklāja.
Fizikas skolotāja More nekad nepacēla balsi, vienmēr bija smaidīgu un laipna. Kādā pirmdienā izsauca Lazdiņu Veltu, Velta sataisījusi nelaimīgu seju, taisnojās, sāpējusi galva. Gribējusi atteikties, nepaspējusi. ‘Nekas, Velta, tā jau reizēm gadās,’ mierināja skolotāja, ‘iemācīsities citreiz.’ Velta priecīga, ka tik viegli tikusi cauri. Bet – ak vai! Atzīmju žurnālā – divnieks.
Ar Morīti man saistās skumjš, skaists piedzīvojums. 1929. gada septembrī bijām ekskursijā Rīgā, taisni Raiņa bēru laikā. Varējām izvēlēties – iet uz teātri vai bērēm. Es vienīgā izvēlējos bēres, bet viena pirmoreiz Rīgā, atteicos. Uzreiz Morīte teica: ‘Es arī iešu uz bērēm. Iesim abas.’ Aizbraucām. Es pirmo reizi braucu ar tramvaju. Ieņēmām labu vietu Bērzu alejā. Procesija tuvojās. Mēs abas, rokās saķērušās, raudājām. Skolotāja skaitīja Raiņa dzejas un es biju pārsteigta, ka viņa – fiziķe zin tik daudz Raiņa dzeju no galvas. Šis brīdis atmiņā saglabājies, kā kaut kas svēts. Mēs saplūdām vienā būtnē un mūs apņēma viena aura. Izauga draudzība, kas turpinājās līdz skolotājas mūža norietam.
Pēc 1934. gada 15. maija viņu atlaida. Kādu laiku viņa strādāja Liepājā, tad Rūjienā, kur arī sagaidīja mūža vakaru. Visur viņa tika mīlēta. Bērni esot visur jauki, rakstīja skolotāja.
Skolotājai Morei, jeb Morītei, kā savās runās mēdzām viņu saukt, bija paradums brīvdienas pavadīt Rīgā un apmeklēt teātrus. Pēc brīvlaika pirmajā fizikas stundā ‘atskaitījās’ par redzēto un piedzīvoto. Ar sajūsmu klausījāmies viņas stāstos par redzētām teātru izrādēm. Viņas stāstījums bija pārdzīvots un tēlains. Tā mēs kopīgi pārdzīvojām visu viņas redzēto. Nekad nedzirdēju gaušanos par iekavēto vielu. Nebija nekādu sastrēgumu.
Kādu pavasari Morīte paziņoja, ka vasaru braukšot pie saviem radiem – citiem moriem uz Āfriku. Rudenī bija nenoklausīties brīnišķīgos stāstus par ciemošanos Alžīrā un Marokā.
Kalniņa vēstures stundas bija aizraujošas. Viņš varēja būt ļoti jauks, sirsnīgs, bet arī ļauns, nikns, pat rupjš. Reizēm klasē kliedza un ak vai tam, ko skāra viņa dusmu pērkoņi! Pret mani tie nekad nevērsās, bet bailes es tāpat izjutu. Atceros kādu šausminošu gadījumu. Izsaucot Veltu un kārtējo reiz dzirdot viņas ‘nezinu’, skolotājs ļoti laipni jautāja: ‘Sakiet, Velta, kāpēc jūs nemācaties vēsturi?’ Velta nevairīgi atbildēja: ‘Man vēsture riebjās.’ Klase šausmās sastinga. Kas nu notiks? Kādi dusmu izvirdumi gāzīsies? Nekas nenotika. Bija reize, kad skolotājam trūka vārdu.
Vēstures skolotājs Pēteris Kalniņš slimoja ar briesmīgu, neārstējamu slimību – izkaisīto, jeb multiplo sklerozi. Bieži apciemoju viņu. Bija satriecoši vērot, ka viņš pamazām sastingst. ‘Lēnam mirstu,’ viņš varonīgi smējās. Šīs ciemošanās bija jaukas. Jutos kā kolēģe un kā līdzīgi arī sarunājamies. Viņš ļoti atzinīgi vērtēja manu darbu. No visiem atzinīgajiem vārdiem, ko dzīvē esmu saņēmusi, vismīļākie un nozīmīgākie bija skolotāja teiktie. Tie deva spēku un sava darba nozīmīguma atziņu.
Vēl par klasi. Reālklases zēni gatavoja ar advokāta palīdzību sūdzību Izglītības ministram par direktoru V. Sprūdu. Zēnu klases pārstāvji starpbrīdī ienāca mūsu klasē. Viņi zinot, ka mēs arī esot cietušas no direktora, aicinot parakstīt sūdzību un ticot, ka mēs to darīšot. Mēs gribējām garajā starpbrīdī apspriesties un lēmumu paziņot. Tā arī izdarījām, bet nolēmām neparakstīties. Spriedām, ka pavasarī maiņa nenotiks, bet pavasara eksāmenos tas mums varētu kaitēt. Zēni noskaitās, bet mēs savu ‘nē’ nemainījām. Mūsu aplēsumi bija pareizi. Pavasarī eksāmenos no rīta direktors ienāca, novēlēja veiksmi, apgalvodams, ka mēs viņam esot mīļi kā paša bērni. Eksāmenu gaitā vairāk pie mums nenāca, bet visu laiku dzīvoja reālklasē.
Atminoties skolotājus, nevaru neminēt zīmēšanas skolotāju gleznotāju Eduardu Brencēnu. Neaizmirstami viņa stāsti par mākslu, mākslas dzīvi, māksliniekiem. Apmeklējām viņu mājās, kur šīs sarunas ieguva vēl dziļāku un intīmāku nokrāsu. Mīlējām šo kluso, ārēji necilo cilvēku. Viņam piemita tieksme uz alkoholu, par ko direktors viņu bāra. Dažreiz redzot, ka viņš vaļā mēteli, nestabilā gaitā kāpj skolas kalnā, sagaidījām viņu pie ieejas, nelaidām skolotāju istabā, bet ievedām savā klasē. Viņš arī klausīja. Pēc brīža, kad skolotāji bija iegājuši klasēs, laidām iet arī Brencēnam. Viņš mūs saprata un bija pateicīgs. Kad viņš bija slims, vēl pirms aizvešanas uz Rīgu, nesām viņam no kopgalda pusdienas. Paldies, skolotāj, par draudzību.
Manas mīļās klases vairs nav. […]
Dzīvi dzimtenē esam – es, Elza Rudenāja un Vilma Lamberte Cīrule.
Esiet sveicināti, dzīvie un mirušie!”
Par sevi šo rindiņu autore pastāsta:
„Elza Kārļa meita Rozenberga Rudenāja esmu dzimusi 1911. gada 23. maijā Madonas apriņķa Lazdonas pagasta ‘Midzeņos’, kalpu-laukstrādnieku ģimenē. Pēc Lazdonas pamat un draudzes skolas beigšanas, sekoja mācības Madonas vidusskolā, ko beidzu 1930. gada pavasarī. Tā paša gada rudenī iestājos Latvijas universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes vēstures nodaļā. Profesors Balodis radīja interesi par arheoloģiju un muzejiem. Līdztekus studijām strādāju Pieminekļu valdē, ko vadīja profesors Francis Balodis. Augstskolu beidzu pašā Latvijas sabrukuma brīdī. Mūs vēl piespieda pusgadu klausīties lekcijas un likt valsts eksāmenus partijas vēsturē un Staļina konstitūcijā. Tā iznāca, ka augstskolu beidzu padomju laikā 1941. gadā un man to ieskaitīja. 1940./41. gadu strādāju Valsts arhīva Madonas nodaļā. Vācu laikā strādāju bankā – Finanšu kases Madonas nodaļā. 1944. gada septembrī Partijas Madonas apriņķa komitejas 1. sekretāre Ieva Pliesmane uzdeva dibināt Madonā muzeju. Pie šī darba ķēros ar sajūsmu un ar 1944. gada 20. septembri Madonā sāka darboties jauna kultūras iestāde – muzejs, toreiz Madonas valsts vēstures muzejs, kas tagad ir nozīmīga kultūras iestāde. Līdz 1990. gada 6. jūlijam strādāju par šī muzeja direktori. 1990. gada 6. jūlijā insulta lēkme paralizēja manu kreiso pusi un padarīja mani par 1. grupas invalīdi. Esmu invalīde – pensionāre, dzīvoju savā lauku mājiņā Madonas apriņķa Lazdonas ‘Saulgriežos’.
4. Gaida Helde Lazdiņa atzīst, ka viņas atmiņā skolas gadi aizvien vēl rādās no tā laika jauniešu viedokļa, ne kādam tam vajadzētu būt 50…60…70 gadu vecumā.
[…]
5. Anna Bebre (1946) pievieno savas atmiņas, galvenokārt par Brencēna gleznas likteni.
„Vēl par Madonas ģimnāziju
Mans skolu laiks laikmetu griežos 1941.-1946. gads. Gribu mazliet skārt Eduarda Brencēna gleznas likteni, par kuru min arī Skaidrīte Plāte Zariņa (MĢ No.1). pulcējoties skolas zālē, skats allaž stājās pie gleznas skatuves labajā pusē. Domājams, ka šo gleznu mākslinieks darinājis savā Madonas laikā, t.i. no 1926.-1929. gadam. Kur palikusi glezna? 1943./44. mācību gadā klases tika izmētātas atsevišķi dažādās mājās un skolā vācieši iekārtoja ievainoto karavīru slimnīcu. Brencēna gleznu vācieši nodeva manam papam grāmatnīcā uzglabāšanai. Tā arī šī glezna stāvēja izlikta pie plauktiem veikalā. Tās dažas dienas, kamēr fronte pārgāja Madonu, bijām pilsētu atstājuši. Pēc atgriešanās papa tūlīt arī aizgājis raudzīt veikalu un atradis, ka grāmatnīcas logs izsists un no gleznas palicis tikai rāmis, pati tā ar nazi izgriezta. Cik esmu taujājusi, neko tālāk par šo darbu nav izdevies uzzināt. Rīgas Mākslas muzejā ir līdzīgs Eduarda Brencēna darbs: ‘1905. gads’, darināts 1917. gadā, tā tad agrīnāks (Latviešu tēlotāja māksla 1860.-1940.g., Rīgā, izd. ‘Zinātne’ 1986.g., Darba No. 395). Šinī gleznā mežmalā zālē guļ bojā gājusi jauna sieviete baltā blūzē, ceļos pie viņas veca māmiņa un stāv salīcis, uz kūjas balstoties sirms tēvs.
Vēl atceros zem zāles balkona Volfeiļa gleznu – asējumu Daugavas skats ar plostiem. Par šīs gleznas likteni neko nezinu, kā arī par Volfeiļa gleznojumu virs skatuves.
Pēc kara skola nopirka no piebaldzēna mākslinieka Kārļa Miesnieka gleznu, kas nu mēģināja aizpildīt tukšo vietu. Tanī bija attēlots dzeltens labības lauks, pa kuru tālumā aizvijas ceļš, priekšplānā metot asu līkumu. Vai tas domāts dzīves ceļš, kas nelielu laiku krāj graudus skolā, tad aiziet tālāk? Tieši tas līkums gleznā man likās nedabīgs, jo dabā ceļi līkumus nemet, ja nav šķēršļu – kāda kalna, upes, klinšu, vai kā cita. K. Miesnieka glezna pārceļoja uz jaunās vidusskolas ēku.
[…]
5. Līgas Mūrmanes Rutupes atmiņu takas, ne vienmēr gludas un līdzenas, aizved mūs no kara briesmu šaustītās dzimtenes līdz ‘bērziem’ bez mizām tālajā ‘Ķenguru zemē’.
Atmiņas kā bites dūc un dzeļ, Viss kas aizmirsts atkal galvu ceļ.
Es pasaulē devos viena pati – visi radi palika dzimtenē.
[…]
Pēc Rīgas krišanas un frontei tuvojoties Kurzemei, mūs no Liepājas ar ievainoto transporta kuģi evakuēja uz Vāciju. Darbu turpināju Bad Toelz, Bavārijas kalnos, lielajā kara lazaretē līdz kara beigām. Sākoties DP nometnēm, devos atpakaļ pie tautiešiem un tā arī Vircburgas lielajā nometnē pabeidzu vidusskolu.
Vircburgā sastapos ar savu bijušo klases biedreni Astru Bērziņu un viņas māsu Ilzi. Tā mēs atkal kopīgi turpinājām skolas gaitas. Viņas izceļoja uz Kanādu. Es apprecējos un drusku vēlāk, kopā ar vīra ģimeni āvām kājas uz Austrāliju.
Šeit Sidnejā dzīvoja un strādāja mūsu angļu valodas skolotājs Jānis Baltaks. Mēs jau šad tad redzējāmies un parunājamies par bijušo un esošo dzīvi, bet viņš vienmēr bija tāds kluss, atturīgs un arī es aizvien vēl sajutu zināmu respektu pret bijušo skolotāju, lai viņu tuvāk iztaujātu. Zinu tikai, ka viņš daudz laika ziedoja un ar lielu rūpību uzsāka Sidnejas latviešu kartotēku – archīvu. To vēlāk pārsūtīja uz Adelaidi. Vēl esot dzīva viņa sieva, bet par bērniem (dēlu un meitu) neko nezinu.
Tuva gan man bija mūsu klases audzinātāja Lūcija Ūdre Dzintare. Patika viņas pasniegtās latviešu valodas un vēstures stundas. Viņa vienmēr arī prata izskaidroties ar direktoru gan klases, gan atsevišķo audzēkņu nerātnībās. Nemēģināja mūs daudz apklusināt, kad mēs garajā starpbrīdī zālē klases biedrenes Gaidas Roces klavierpavadījumā dziedājām ‘Mazo kaiju’ un vēl citas tā laika populārās dziesmas. Zēnus iesauca, sirds sāpēja un kaut kā dziesmiņā bija mierinājums, sentimentalitāte, kas mums toreiz vēl nemaz tā nepiestāvēja un skolā neiederējās, bet klausītāju netrūka, jo klusībā jau ikviens sajuta to pašu.
Vilis Skuja mūs lauzīja baletā. Arī no mūsu klases bijām grupiņa ‘balerīnu’, kas Ziemsvētku sarīkojumā lidinājamies pa skatuvi kā ‘eņģelīši’.
Jānis Turks ar lielu pacietību trenēja mūsu bungādiņas pareizā tonī. Nevaru aizmirst viņa vadītā skolas korī dziedātās dziesmas: Jāzepa Vītola ‘Gaismas pili’ un Andreja Jurjāna ‘Uz augšu’, ar klusinātām niansēm, maigumu izstrādātu dziesmas tekstu: ‘Pa rožainajām sapņu straumēm…’ Tad jau arī mēs paši bijām rožainu sapņu pilni. Klasē viņš ļoti uzsvēra mūzikas teoriju un nošu lasīšanu.
Jānis Āboliņš bija latviešu valodas skolotājs DP nometnes latviešu ģimnāzijā Vircburgā. Viņa pasniegtās stundas bija tik interesantas, krāsainas (ja tā var teikt), pauda lielas zināšanas par mūsu literatūras pirmsākumiem, dzejniekiem un klasiķiem. Daudzreiz bija žēl, ka zvans vēstīja stundas beigas. Varēja klausīties kā pasakā, līdztekus sevī uzņemot šo bagātību, cenšoties izprast autoru domas.
Nu jau abi ar vīru esam pensionāri, taču vēl jo projām ņemam dzīvu dalību sabiedriskā dzīvē. Vīrs vada un diriģē Sidnejas latviešu kori un es dziedu līdz. Darbojamies arī korporāciju kopā un vēl šur tur, kur vajag.
[…]
Austrālijas daba ir īpatnēja. Liels kontinents, ir gan liels karstums, gan arī uz laiciņu kalnos sniegs. Nu jau viss arī ir pierasts un zināmā mērā iemīļots. Arī mūsu plikie eikalipti – koki bez mizām, kas aug tāpat kā mūsu mīļie baltie bērzi.”
6. Skopa vārdos, bet devīga fotoattēlos ir otra ‘austrāliete’ Ārija Kalniņa Orsi, atsūtīja man to veselu kaudzi. Žēl, ka nav praktiski tos visus publicēt. Apkārtraksta pavairošanā es izmantoju ‘zīroksa’ tehniku, kas fotoattēlu, īpaši krāsaino, kopēšanā ne vienmēr dod apmierinošus rezultātus. Te nu ir daži piemēri no Ārijas atmiņu krātuves.
[group photo – girls seated on ground in front, men/women standing behind – under trees]
Pirmā ir grupa skolotāju un skolnieču krietni pirms, spriežot pēc cepurēm un pazīstamo skolotāju jauneklīguma, Ārijas pašas skolas gadiem. Vidū stāv Ārijas tēva māsa, skolotāja (neilgu laiku) Marija Kalniņa, no viņas pa kreisi mācītājs Jānis Eniņš, Pēteris Āboliņš, no viņas pa labi Feliks Dzintars. Berta Dzintare sēž pirmā rindā.
[photo – stage and student actors in 17th century period costumes]
Tad
uzvedums, E. Volfeiļa dekorācijas. No kreisās Zenta Cimermane, Zenta Kusmāre, Hilda Grūbe, Velta Sautiņa, Elvīra Ādams, Vilhelmīne ?, Anna Ikaunieks, Ārija Kalniņa.
[photo – town]
ZIŅAS
[…]
4. Laikrakstos lasām, ka Jānis Briedis uzņēmies Latvijas pilsoņu reģistrēšanas galvenā vadītāja pienākumus Toronto pilsētā un tās apkārtnē. Labu veiksmi šinī svarīgā uzdevumā!
5. Austrāliete Hilda Tilga Oliņa sūta pavēlu ziņu par kapteiņa Pētera Plātes pēdējām dienām.
„Vācijas laika nometņu beigu posmā tikām pārvietoti uz Dillingenas nometni (Dillingen am Donau), gaidīt transportu uz Austrāliju. Tur satiku P. Plātes kundzi. Viņa man pastāstīja, ka kapteinis esot ļoti slims ar vēzi. Kad piedāvājos apmeklēt slimnieku un ar viņu parunāties, kundze teicās viņam pajautāt. Nākamā dienā atbilde bija, ka vīrs nevēloties, ka kāds viņu redzētu tik slimu un nespēcīgu. Pēc dažām nedēļām kapteinis Plāte nomira. Piedalījos viņa izvadīšanā uz pēdējo dusu Dillingenas kapsētā, skaistā saulainā vasaras dienā, 1950. gada 19. augustā.
[…]
AICINĀJUMS DRAUDZĪGĀ AICINĀJUMA GARĀ
Šodien Latvijas skolām trūkst grāmatu, īpaši Latvijas vēstures, kā arī citu grāmatu latviešu valodā. (Zīmīgi, ka grāmatu angļu valodā esot pietiekoši). Madonas ģimnāzijas bibliotekāre lūdz bijušos audzēkņus dāvināt savai skolai lietotas grāmatas, vai arī ziedojumus naudā grāmatu iegādei. (Ja ir līdzekļi, grāmatas Latvijā varot iegādāties!!).
Bibliotekāres adrese ir:
ANITA JANSONE
MADONAS ĢIMNĀZIJAS BIBLIOTEKA
KRIŠJĀŅA VĀLDEMĀRA BULVĀRĪ 6
MADONĀ LV 4820 LATVIJA
Sniegsim palīdzīgu roku savai skolai jaunas, latviskas paaudzes audzināšanā!
PIEZĪMES UN PĀRDOMAS
Pārskatot iesūtītās atmiņas, uzkrīt skolotāju Jāņu Āboliņu skaits. Pēc savas pieredzes zināju vienu – pedantisko, vienmēr labi kopto, izcilo skolotāju, kas domrakstiem ieteica īsus, vienkāršus teikumus un konspektīvu stilu. Kad dzirdēju par Jāņi Āboliņu Vircburgas latviešu vidusskolā, pieņēmu, tas ir tas pats mans vecais skolotājs.
Skolas gados nezināju, arī mans tēvs nekad netika minējis, ka viņa skolas biedram Pēterim (ar plato ‘e’, viņa paša vietējā novada izrunā) Āboliņam bijis arī brālis Jānis, kas vēlāk arī mācījis Madonas ģimnāzijā.
Madonas ‘Starā’ par sava izlaiduma sešdesmit gadu atceres saietu raksta latviešu valodas skolotājs Jānis Āboliņš (1932), acīmredzot mana latviešu valodas skolotāja Jāņa Āboliņa skolnieks. Viņam tiešām būs bijis labs skolotājs, kas jauno vārda brāli ietekmējis izvēlēties to pašu profesiju.
[…]
[Following photocopies from books etc. (historic data) sent by (?) (initials J.B.?) – source books not identified]
Zvaigzne, Andrejs, skolotājs, dz. 1861. g. 25. jūl. Mētrienas pag.
[…]
Ļaudonas draudzes mācītāja Kārlis Velcers (1871-1875) kā Malienas skolu darbinieks
— Andrejs Zvaigzne
[…]
—————————-
Dāvis: 1. Jānis, pretalkahola kustības darbinieks, dz. 14.6.1867 Grašu pag.
[…]
2. Kārlis, skolotājs, dz. 14.2.1886 Mēdzulas pag.
[…]
———————————-
[This newspaper article is written in Gothic script – some of edge letter missing. Handwritten note: fotogrāfs Otto Bērziņš, but no photograph attached]
Leels notikums lauku kulturas dzihwē pirms 25 gadeem Jaunakās Sinas Nr. 110 (handwrtten note: 1934. g. 19. maijā)
— Atis Meija
Pirmās lauku gimnasijas 25. gadi.
Madonai peeder pirmā mahzibas iestahde – g i m n a s i j a, k a s n o d i b i n a t a u z l a u k e e m, ne tikai Latwijā, bet gan wisas toreisejās plaschās Kreevijas mehrogā. Muhsdeenās gimnasijas atwehrschana lauku klusumā wairs naw nekas sewischks, bet pirms 25 gadeem tas bija leels notikums. 1908. g. agrā pawasarī ar J. Dahwa un sw. adw. Kempeka iniziativi Rigā nodibinatas Latwijas pretalkohola un ari Rigas latweeschu isglihtibas beedribas. Sastahwedams kā izglihtibas b-bas preekschneeka weetneeks, J. Dahwis isstrahdā projektu par sehnu un meiteņu widusskolu atwehrschanu Rigā. Projekts zaur kahdu pretagitaziju beedribas sapulzē tomehr iskriht zauri. Pawadidams 1908. g. wasaru savās tehwa mahjās Graschu pag. ‘Puteņos’, Dahwis reds, zik leelā mehrā lauku jaunatne zeesch ais plaschakas isglihtibas truhkuma, cik nepeezeeschama tai kahda augstaka mahcibas eestahde. Nolemts, darits, un daschu nedeļu laikā D. Jau noslehds us sawa wahrda kontraktu par telpu ihri jaunatweramās gimnasijas wajadsibam Garkalnu pag. Kalna-Sprisdenu J. Scheibas mahjās (ap 3 klm. no Madonas). Kontraktis tiek noslehgts us 10 gadeem, ar 500 rbl. tuhliteju eemksu no D. presonigeem lihdsekļeem, kas saimneekam nepeezeeschama telpu galigai izbuhwei. Tikai kad lighums jau kabatā, D. siņo us Rigu latweeschu isglihtibas beedribas waldei par sawu nodomu atwehrt Madonas (toreis Birschu) apkahrtnē pirmo lauku gimnasiju. Schis nodoms beedribas wihros atrod peekrischanu. Teek weikti wajdsigee preekschdarbi, iskartota zihņa ar Kreewijas waldibas wihreem dehļ nepeezeeschamās atļaujas, samaklēti skolotaji un 1908. g. 15. sept. lauku klusumā atweras pirmo reisi durwis 4-kl. meiteņu progimnasijai. Darbu skola ussahk ar 30 skolneezem, skolas pahrsines mahjskolotajas Upeslejas jkdses (tagadejās Grasis kdses) wadibā. Gadu vehlak, nodibinotees Birschu (Madonas) isglihtibas beedribai, pehdejā pahrņem skolu sawā ustureschanā. 1910. g. skola pahrzeļas us Madonas meestiņu. Gadu wehlak ta jau teek pahrwehrsta par 1. Schkiras [..]-kl. meiteņu skolu ar ‘kroņa’ seeweeschu gimnasiju programu. 1911. g. oktobrī Birschu (Madonas) isglihtibas b-ba atwer Kalna-Sprisdenos otro skolu – 5-kl. sehnu prorealskolu ar skolot. P. Behrsiņu kā pahrzini. Pehz ilgām un neatlaidigām puhlem beedribas preekschneeks Kuts (tagad meerteesnesis Gulbenē) 1913. g. pawasarī beidsot panahk, ka 8-kl. Seeweeschu gimnasijai teek peeschķirtas ‘kroņa’ gimnasiju t e e s i b a s. Lihds ar teesebi eeguschanu ari skolneetschu skaits gimnasijā strauji peeaug un 1923.-14. mahz. g. to jau ir 221.
Nodibinatees Latwijas walstij, ari skolā rodas nazionali laitvisks gars, waldiba pehz eespehjas atbalsta skolu ar naudas lihdzekļeem un skolas dsihwe sakh puslet normalā, raschenā darba gaitā. 1919. g. rudenī abas skolas – meiteņu gimnasiju un sehnu prorealskolu apweeno un nosauz par Birschu isglihtibas b-bas widusskolu.
Gimnasijas 25. g. darba atzeres swehtki notiks 2. Wasarsswehtkos, 21. maijā. Swinibas sahksees p. 9.30 r. ar garigu aktu gimnasijā, tad sekos skolas darbibas pahrskats un apsweikumi.
——————————————
[Handwritten note: Pārskats par skolu departmenta darbību. 23.VII.1919 – 7.VIII.1924.]
20. Biržu vidusskola. (Adr. Biržos Vidzemē.)
Pārskatu par skolas stāvokli sniedz sekošā tabele.
Mācības gads Klašu skaits Skolēnu skaits Skolot. skaits
Zēni Meit. Kopā
1919./20.m.g. 10 126 218 344 18
1920./21.m.g. 6 69 125 194 11
1921./22.m.g. 7 98 142 240 12
1922./23.m.g. 9 111 125 236 15
1923./24.m.g. 9 106 102 208 17
Piezīme: 1922./23. mācības gadā skolu beidza pēc reālskolas 20 un neoģimnāzijas tipa 15, kopā 35 absolventi, bet 1923./24. m.g. 22 reālisti un 19 neoģimnāzisti, kopā 41 absolvetu.
1919./20. m.g. bijušas lielas nesaskaņas starp skolotājiem un skolas uzturētāju – izglītības biedrību, kāpēc vairāki skolotāji pārgājuši uz Cesvaines vidusskolu. Arī 1920./21. m.g. atkārtojušās nesaskaņas skolas dzīvē, šoreiz starp skolotājiem un skolas priekšnieku. Skolas darbam kārtēju mācības līdzekļu trūkums. Sākot ar 1921./22. m.g. izglītības ministrija ieskaitīja skolu subsidējamo mācības iestāžu skaitā, uzņemoties pusalgas izmaksu skolotājiem. Šinī mācības gadā skolas darbība sāka manāmi uzplaukt. Vietējā sabiedrība un miesta valde sāka dzīvāk piedalīties vidusskolas dzīvē, miesta valde arī skolas uzturēšanā. Skolas dzīve un darbība ievirzījās normālās sliedēs, jo nesaskaņas un strīdi skolas dzīvē izbeidzās.
Līdz 1920./21. m.g. pie skolas pastāvēja sagatavošanas klases, bet 1920./21. m.g. Biržu izglītības biedrība slēdza šīs klases, jo biedrības uzturēto pamatskolu pārņēma Madonas miests savā uzturēšanā. 1921./22. m.g. pie skolas pastāvēja tikai vecākā sagatavošanas klase, tāpat arī 1922./23. m.g. Telpu jautājums radīja lielas grūtības. 1922./23. m.g. skolas telpas paplašināja, izmantojot arī ēkas apakšējā stāva daļu skolas vajadzībām un nomājot blakus namā divas istabas darbnīcu ierīkošanai. Nojaucot nevajadzīgās iebūves sētā, paplašināja ari skolas pagalmu.
Šai gadā noorganizējās arī skolēnu pūšamo instrumentu orķestris, kura pamatinstrumentu iegādāšanai skola savāca labprātīgus ziedojumus. Skolas vadība ievadīja sarunas par skolas jaunpiebūvi. Sākot ar 1922. g. 1. oktob. izsniedza skolotājiem algu pēc attiecīgas kategorijas pilnā apmērā. Skolēnu iekšējā dzīve šai māc. gadā piegrieza lielāku vērību skolēnu jautājumu vakaru un referātu sarīkošanai.
1923./24. māc. gada sākumā skola papildināja darbnīcu iekārtu un ieveda no jauna metālplastikas darbus. Pašdarbības ceļā tika manāmi papildināti arī mācības līdzekļu kabineti.
Skolēnu jautājumu un referātu vakari tika sarīkoti gandrīz katru nedēļu. Jaunās ēkas būves plāns tika apstiprināts izglītības ministrijā un galvenā būvvaldē, un skolēnu vecāki saveduši daļu akmeņu jaunceļamai skolas ēkai. Tā kā Madona atrodas plaši apdzīvotā zem- un lopkopības novadā, tad ierosināts jautājums par skolas pārorganizēšanu tā, lai viņā varētu piegriezt nopietnu vērību dārzkopībai un zemkopībai, kā ari koka un metāla apstrādāšanai. Šim nolūkam pieprasīts bij. Biržu muižas centrs ar vajadzīgo daudzumu zemes. Trīs pieprasītie apbūves gabali Centrālā zemes ierīcības komitejā jau piešķirti skolas vajadzībām.
— Skolas direktors J. Dobulis.
————————————-
[Handwritten note: No Izglītības ministrijas Mēnešraksta 1934.g. maijs/jūnijs.]
Madonas pilsētas ģimnazijas 25 gadu darbības svētkus malēnieši nosvinēja š.g. 21. maijā. Garīgā aktā piedalījās Lubānas mācītājs B i l m a n i s un ģimnāzijas audzēkņu koris. Pēc direktora A. A i z p u r ī š a uzrunas svētku laicīgo daļu atklāja Skolu departamenta direktors K. O z o l i ņ š, kas savā runā atskatījās uz skolas dibināšanas laikmetu priekš pasaules kara, uz pārciestām grūtībām kara un leilinieku laikā, skolas atplaukšanu neatkarīgās Latvijas laikā, ģimnāziju uzdevumiem priekškara laikos un tagad, sevišķi uzsverot tagadējos vēsturiskos notikumus, kas prasa, lai audzinātāji un audzēkņi ieliktu darbā visus savus spēkus, kalpojot Latvijai. Pēc tam ģimnāzijas vēstures skolotājs P. K a l n i ņ š sniedza vēsturisku pārskatu par ģimnāzijas attīstību, un skolai nesa sveicienus Madonas apriņķa priekšnieks K r i g e n s, apr. valdes priekšsēdētājs A. M ū r n i e k s, tautskolu inspektors O s ī t i s, vidusskolu direktors J. D o b u l i s u. citi. Par ģimnāzijas dibināšanas dienu uzskatāms 1908. g. 30./VI, kad noslēgts līgums par telpu nomāšanu Kalna-Sprizdēnos ģimnāzijas vajadzībām. Par skolas dibinātāju uzskatāma Latviešu izglītības biedrība Rīgā, kas nodibināja atsevišķu nodaļu Madonā (toreiz Biržos). Ģimnāzijas dibināšanā un uzturēšanā pirmajos pastāvēšanas laikos vislielākie nopelni skolotājam J. Dāvim, advokātam Cimdiņam, viesnīcniekam Lazdiņam un zemnieku virstiesnesim S. K u k a m. pēc gada skolu savā uzturēšanā pārņēma Biržu izglītības biedrība. Sākumā skola darbojās kā proģimnāzija, vēlāk kā ģimnāzija meitenēm. Kad skola pārgāja no Kalna Sprizdēniem Sarkaņu pagastā uz Madonu, pirmajā vietā tika atvērta II šķiras zēnu privātskola. Telpu abām skolām nepietika, un tādēļ skolas uzturētāja izglītības biedrība sāka rūpēties par labākām skolas ēkām Madonā, pie kam 1913.g. rudenī arī zēnu skolu pārcēla uz Madonu. Abu skolu vajadzībām biedrība bija nonomājusi visas telpas, kas vien bija atrodamas Madonā un tuvākajā apkārtnē. Tomēr telpas neapmierināja, kamdēļ tika ierosināts jautājums par skolas nama būvi. Architekts Laube izstrādāja arī grandiozu projektu, bet iekšējas nesaskaņas biedrībā un galvenā kārtā kara apstākļi pārvilka svītru šiem nodomiem. Komunistu laikā notika skolas vadības un skolotāju maiņas. Normāli darba apstākļi skolā iestājās tikai ar Latvijas valsts nodibināšanu. Īpaši 1919./20. māc. gadā skolēnu skaits bij ļoti liels (344 skolēni un 18 skolotāji), kas izskaidrojams ar to, ka daudzi jaunieši, kam kara apstākļi nebija ļāvuši kārtīgi skolu apmeklēt, centās pabeigt savu izglītību. Nākošajā 1920./21. m. gadā skolēnu skaits samazinājās līdz 200, kāds skaits uzskatāms kā stabila norma līdz 1929./30. māc. gadam. Pēdējos gados skolēnu skaits mazinājies un tagad 1933./34. m. gadā skolā mācās 166 audzēkņi (65 zēni un 101 meitene). Meiteņu proģimnāzijai pirmā priekšniece bija Upesleja-Grase. Priekšnieces Utendorfas laikā ģimnāzija ieguva valsts skolu tiesības audzēknēm un kara laikā tika evakuēta uz Krieviju. No priekškara skolu vadītājiem minams A. R u d z ī t i s zēnu skolā. Juku laikā skolu vadīja K r i e v k a l n s. Tagad Latvijas republikas laikā Madonas ģimnāziju vadījuši O. D a n k e r s līdz 1921.g., pēc tam J. D o b u l i s un V. S p r ū d s. Kopš 1930.g. 20./VIII ģimnāziju vada direktors A. A i z p u r ī t i s. Direktora J. D o b u ļ a laikā skolas materiālais stāvoklis nodrošināts ar valsts pabalstiem: sākumā valsts subsidija sastādīja pusi no skolotāju algas; pēc tam valsts uzņēmās algas pilnu izmaksu. Viņa laikā arī uzcelts jaunais skolas nams kas izmaksāja 267.000 latu. Skolas nams iesvētīts 1926.g. Pašlaik 1933./34. m.g. ģimnāzijas paidogoģiskajā personālā ir šādi darbinieki: 1) direktors un matemātikas skolotājs Aleksandrs Aizpurītis, 2) latviešu valodas skolotājs Jānis Āboliņš, 3) matemātikas skolotājs Pēteris Āboliņš, 4) dziedāšanas skolotājs Haralds Mednis, 5) ķīmijas un psichloģijas skolotāja Berta Dzintare, 6) dabas zinību un krievu valodas skolotājs Feliks Dzintars, 7) franču un latīņu valodas skolotāja Alīse[Biruta?] Dzirkale, 8) ticības māc. skolotājs pareizticīgiem Jānis Eniņš, 9) ev.-luterticīgiem K. Būmanis, 10) vācu valodas skolotāja Herta Lindberga, 11) vēstures un latīņu valodas skolotājs Pēteris Kalniņš, 12) fizikas, kosmogr. un matem. skolotāja Berta Mora, 13) fizikas vēstures un ģeogr. skolotāja Elena Miķelsone, 14) vācu un angļu valodas skolotāja Johanna Zemīte, 15) zīmēšanas un rasēšanas skolotāja Marta Aldere un 17) vingrošanas un militārās mācības skolotājs Ervīns Skuja. Sākot ar 1924. g. 15. februārī skola no Biržu izglītības biedrības pārgāja Madonas pilsētas uzturēšana. Skolā ierīkots internāts.
———————————————
ERNA DZELME-BĒRZIŅA
rakstniece Erna Ķikure
Dzimusi 1906.g. 4.okt. Ļaudonā. Beigusi Biržu visdusskolu 1924.g. Latvijas Mākslas akadēmijas R. Zariņa grafisko meistardarbnīcu 1932.g. Labākie darbi — ainavas asējuma tachnikā. Papildinājusies Antverpenes M. A. Strādāja par skolotāju Ilūkstes ģimnāzijā, piedalījās Zaļās vārnas Kultūras fonda izstādēs. Kopš 1944.g. Vācijā, no kurienes izceļoja uz Austrāliju. Tur Sidnejā rīkoja savu asējumu izstādi. (Ziņas no Latvju enciklopēdijas, red. A. Švābe)
Austrālijā E. Ķikure sāk nodoties arī rakstniecībai. Stāstu “Mūsu kaimiņš” godalgojusi Austrālijas kopas stāstu sacensības komisija ar pirmo godalgu. Iznākušas 5 grāmatas. No tām 2 dzejoļu krājumi.
Šinī grāmatā E. Bērziņas raksts par laiku no 1921. – 1924. gadam.
[photo: linocut]
—————————————
SATIKŠANĀS
Esam satikušies šinī grāmatā kā rakstītāji un lasītāji, lai atmiņu gaismā dotos tālumā: pāri ūdeņiem un gadiem uz mūsu cēlo “Gaismas pili“, tur uzkalnā pie gravas. […]
Pagāja kara, nometņu un izceļošanas gadi. — Rads taujāja pēc rada, draugs pēc drauga, bet Madonas ģimnāzijas absolventu pulciņš aizgāja pasaulē nesasaucies…
Nekad nedomātu sazināšanos izraisīja seno norišu pētnieka — redaktora Osvalda Akmentiņa atradums Amerikas latviešu tautiskās savienības bibliotēkā Bostonā. Viņš atrada vēsti, ka Madonas ģimnāzijai ir sevišķa vieta Latvijas skolu vēsturē. “Jaunāko ziņu” slejas tikai iekārdināja un radīja urdītāju garu: uzzināt vairāk… radīja vēlmi meklēt, sasaukties. […]
Atbrīvotās Latvijas sākuma gadus Biržu ģimnāzijā spilgti aprakstīja rakstniece Erna Ķikure-Bērziņa-Dzelme (1924.g. izl.)
8. Latviešu dziesmu svētku laikā Kanādā 1986.g. 3.jūl. Latviešu namā Toronto notika 1. Madonas ģimnāzijas kādreizējo audzēkņu saiets. Tur iepazināmies paši, un iepazināmies ar jau savāktiem rakstiem. […]
Nesagaidījām Dziesmu svētku rakstnieku cēlienā aicināto Ernu-Ķikuri-Bērziņu-Dzelmi (1924.g. izl.) no Montreālas, kur viņa pa laikam dzīvo pie savas otrās meitas. […]
Arvīda Proda ierosmē “Austrālijas Latvietī” tika iespiests raksts no “Jaunākām Ziņām“. Tāds pats raksts ar redaktora M. Čulīša gādību laikrakstā “Laiks” A.S.V. […]
No Kanādas madoniešiem ar rakstiem piedalījušies A. Rubule-Lideka, E. Ķikure-Bērziņa-Dzelme, A. Spūrmanis un V. Osītis. […]
Tikai tiekoties un atmiņu stāstos redzam, cik maz mums pašiem zināms par mūsu novada vēsturi. […]
Grāmatas tapšanas laikā pasaules notikumi mainījuši virzienu un atnesuši pamatotu cerību, ka šī grāmata pēc laika iznāks, varbūt plašākā iespiedumā, kurā būs aizpildīti tie robi, kurus mums svešumā neizdevās aizpildīt.
— Jānis Briedis
1922. gada izlaidums

Madonas ģimnāzijas 1922.gada izlaidums. Grupa skolēnu un skolotāju pie Leiverkroga ēkas.
1. rindā no kreisās: matemātikas skolotājs Pēteris Āboliņš, angļu un vācu valodas skolotāja Zemīte, fizikas skolotāja Berta More, latviešu valodas skolotājs Jānis Āboliņš, skolas direktors Dobulis, ķīmijas skolotāja Berta Polfandere-Dzintare, vēstures skolotājs Vladimirs Sprūds, zīmēšanas skolotājs J.Plase, absolvents Voldemārs Jēgers (no Lubejas).
2.rindā 2. no kreisās Hermīne Māliņa-Grīntāle, 1.no labās Artūrs Krūmiņš, 7. no labās Hermīna Piņķe (prec. Grāvis dz. 1902. gada Sarkaņu pag.- aiz sēdoša vīra ar bārdu)
3.rindā 2. no labās dabaszinību skolotājs Felikss Polfanders-Dzintars, rindas vidū profilā stāv Marta Goliase (dz. 19.02.1902. Saikavas pag. “Pabraukļos”).
Beidzamajā rindā 3. no kreisās Eduards Krūmiņš, 4.Antons Kļaviņš, 5.Berta Liģere, 6.Anna Krūmiņa, 7.Pēteris Stabulnieks. Foto autors nav zināms.
Madonas muzeja krājums, MNM 4125


