Latviešu literātūras darbinieki (Ķikure/Kikure)

Latviešu literatūras darbinieki rietumu pasaulē – Jaunākais posms – Autobigrāfisku rakstu krājums. Valija Ruņģe, virsredaktore; Aleksandrs Zariņš, redaktors; Biruta Abula, techniskā redaktore. Mežābele, Itakā, ASV, 1991. Library of Congress Catalog Card Number: 91-90133. Grāmata izdota ar Latviešu fonda, Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonda, Pasaules brīvo latviešu apvienības Kulturas fonda un Mežābeles apgāda materiālo atbalstu.

ERNA ĶIKURE

Ķikure Erna, īstā v. Erna Dzelme, dz. Bērziņa; rakstniece, māksliniece-grafiķe, pianiste. Dzimusi 1906. gada 4. oktobrī Ļaudonas pagasta ‘Ķikuru’ māju saimnieku Jāņa un Alvīnes Bērziņu ģimenē. Precējusies ar Jāni Dzelmi, ģimenē divas meitas: mākslin. Inese, prec. Birstiņa, un Dzidra, prec. Mitchell (Mičele).

Erna Ķikure beigusi Biržu vidusskolu (vēlāk pārdēvētu par Madonas ģimnāziju) 1924. g. ar gatavības apliecību. Pēc tam iestājusies Latvijas mākslas akadēmijā, kuras grafisko meistardarbnīcu beigusi 1932. g. ar mākslinieces-grafiķes grādu. Mācījusies klavierspēli Latvijas Tautas konservātorijā; Austrālijā nolikusi eksāmenus Sidnejas konservatorijā par 7. kursu.

Latvijā viņa strādājusi par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Ilūkstes valsts ģimnazijā no 1932. līdz 1940. g., ņemot vienu gadu bezmaksas atvaļinājuma, lai papildinātos grafikā Antverpenes mākslas skolā, Beļģijā.

Devusies bēgļu gaitās uz Vāciju 1944. g. rudenī, dzīvojusi Štutgartes apkārtnē – vispirms Fellbachas bēgļu nometnē, bet pēc tam Fellbachas pilsētiņā, jo par pārcelšanos no angļu zonas uz amerikāņu zonu bez iestāžu atļaujas nometne bija jāatstāj (tā dēvētā ‘skrīnēšanas’ procesa rezultātā). Izceļojusi uz Austrāliju 1949. gadā, nonākdama Jaundienvidvelsā (New South Wales) – vispirms bēgļu nometnē Grētā, tad Vaiongas (Wyong) apkārtnē, beidzot Sidnejā. Kopš 1983. g. dzīvo Kanādā dažādās vietās Britu Kolombijā, Ontario un pašreiz – Albertā, Kalgarijā (Calgary).

Erna Ķikure ir Latviešu Preses Biedrības Austrālijas kopas biedre.

************************

NENOCIETINĀTIES NOLIEGUMĀ UN NEPAZUST APBRĪNOŠANĀ

Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdā, tas ir – skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt, nenocietināties noliegumā un nepazust apbrīnošanā. Bērni bija ļoti mazi, tikko vēra acis, lai redzētu zemi un debesis, tiem nevarēja teikt – nemīliet šo zemi! Zeme bija Austrālija, mēs to mīlējam. Kā citādi varētu augt cilvēki?

Austrālija ir ļoti svešāda zeme. Sākot dzīvi tanī, ir jānoliek pie malas viss zināmais un ierastais, bet to var nolikt neskartu, jo tas, kas jāņem tā vietā, ir tik citāds, ka neiznīcina atmiņas salīdzinājumā, jo nevar salīdzināt. Saules maiguma vietā jāiepazīst arī tās skarbums, jāmācās no Austrālijas dabas lielajām izciešanas un izdzīvošanas spējām. Emigranta materiālo un garīgo grūtumu pilnajās sākum dienās tas palīdzēja. Ja daba ar savu lielo svešumu dažkārt skarba Austrālijā, cilvēki, austrālieši, ir labsirdīgi. Protams, zeme un daba ātrāk aizpilda zaudēto nekā cilvēks. Pret svešuma cilvēku aizspriedumi mūsos dzīvo ilgāk. (Varbūt īsti nezūd nekad.)

Domājot par radošo garīgo darbu, bērni, ģimene sākumā ņēma visu laiku un enerģiju. Jauna ģimene tāda ir. Vēlāk, un tā līdz pēdējām dienām, bērni ņemto visādā veidā bagātīgi atlīdzinājuši. Viņi gāja skolās, studēja un nesa mājā un dalīja savu jaunajā dzīvē, jaunajā zemē atrasto. Savstarpējā audzināšana nav beigusies. (Mainījusies varbūt tai ziņā, ka bērniem sākusi piekrist arī audzinātāju loma…)

Atbildot, kas palīdzējuši manā rakstnieces ceļā: Jānis Āboliņš, latviešu valodas skolotājs Madonas ģimnāzijā (Biržu vidusskolā), Jānis Sarma (Kalniņš), rakstnieks, morāls balstītājs un iedrošinātājs, Kārlis Freimanis, izpratējs kritiķis, iejūsminātājs un iedvesmotājs Emīls Dēliņš, latviešu avīzes Austrālijas Latvietis redaktors, atsaucīgs, redzīgs darbu publicētājs, Aleksandrs Zariņš, cerīgs, nešaubīgs grāmatu izdevējs.

Publika? – ir bijusi atsaucīga, cik tas viņas spēkos. Un tās spēkos būtu bijis vairāk, ja tā vairāk izmantotu savu atrašanos pasaulē tuvu pasaules literatūras krājumiem, kurus piesavinātajā svešvalodā varētu lasīt bez tulkošanas pūlēm (kā bija mājās). Lasītājs ar savām prasībām palīdz vai bremzē rakstniekam radīt vērtīgākus darbus.

Trimdas apstākļos radošam rakstniekam nevēlamā ir diezgan: publicēšanās tikai laikrakstos nepalīdz rakstniekam augt lielumā. Iespiesto grāmatu neizpirkšana bremzē grāmatu iznākšanu un līdz ar to rakstnieka augšana. (Vainots mūsu mazais skaits te, protams.) Izklaidētā emigrantu dzīve pa visiem pasaules stūriem varbūt rada rakstniekus un to darbus kvantitatīvi, bet ne kvalitatīvi. Trimdā nav izsludināta neviena literāra sacensība, kur nebūtu minēta prasība pēc – kādas idejas, nacionālas idejas; radīšanas brīvībai tas jau ir uzlikts slogs, ierobežojums. Valoda te nevar attīstīties brīvi, tā jāsarga no svešvalodas ietekmes, tai draud sastingums, izteiksmes vienmuļība, jaunu vārdu trūkums. Emigrācijā rakstnieka darbs materiāli neatalgots, nes zaudējumus.

Ka grāmatu iznākšana, rakstīšana un lasīšana latviešu mēlē izsīks un apstāsies – tas jau ir pravietots sen, bet par spīti visiem ļaunajiem paredzējumiem tas vēl nenotiek. Un jauns palīgs grāmatu iznākšanā, un līdz ar to darbu radīšanā, varbūt būs dators, jo tas sniedz iespēju pārkāpt valodas robežas tekstu iespiešanā.

Ja trimda nebeigsies (nekad?) – tad, jādomā gan, beigsies visas šīs debates… Un tomēr – vairs nav ‘vecie laiki’, tik viegli mēs nepazudīsim kā mūsu agrākie emigranti.

Ja pavērsies ceļš šīs puses grāmatai uz mājām – tad to svērs un vērtēs tur, un jo ilgāk uz to jāgaida, jo pārbaude būs grūtāka, lai arī – kas ir labs, tas paliek labs arī laika tecējumā – tomēr ir kāda darba svaiguma zelta puteklis, kas nobirst.

Kas mums paliek? Ticība, ka mēs neiznīksim. Ka mūsu darbs atradīs savu vietu un nozīmi mājās. Pasaule ir pilna maiņu un mums ir arī – jaunie.

1989. g.

*****************************************

Autores sniegtās bibliogrāfiskās ziņas:

Pirmā publikācija: stāsts žurnālā Sējējs apm. 1940. gadā.

Darbi – dzejoļi un īsproza – publicēti periodikā: žurnālos Jaunā Gaita, Treji Vārti, Ceļa Zīmes, laikr. Austrālijas Latvietis.

Grāmatas:

Mūsu kaimiņš, stāstu krāj., Salas apg. Sidnejā, 1962. g., 145 lapp.;
Ķikures un Sarmas vēstules, sarakste, Akas apg. Mičiganā, ASV, 1980. g., 500 lapp.;
Dienas un gadi, dzejoļi, Sidnejas Latviešu Biedrības apg., 1985. g., 107 lapp.;
Artava, dzejoļi, Paperworks Press Limited, Kanādā, 1988. g., 45 lapp + priekš- un pēcvārds;
Kā plūsti, Aiviekste, proza, izd. Inese Birstiņa, Kanādā, 1989. g., 99 lapp.’
Uz tilta, stāsti, izd. Inese Birstiņa, Kanādā, 1990. g., 152 lapp.

Apbalvojumi:

LPB Austrālijas kopas sacensībā 1. Godalga par stāstu ‘Mans kaimiņš’ 1958. g.; atzinība stāstam ‘Megpaja dziesma’ 1959. g.; DV sacensībā godalga viencēlienam ‘Cilvēki šķūnī’.

Recenzijas par Ķikures darbiem rakstījuši: Kārlis Freimanis, Ņina Luce, Eduards Silkalns, Lūcija Bērziņa, Ausma Medne, Jānis Sarma, Julieta Rumberga.

Angļu valodā apceri par Ķikures darbu kopā ar dzejoļu tulk. paraugiem publicējušas Austra Graudiņa-Hart (Artavas priekšvārds) un Inese Birstiņa (Artavas pēcvārds). Stāstu ‘Kaimiņš’ igauniski tulkojusi E. Ozoliņa.