Augusts 1959 (Ķikure/Kikure)

[Unpublished, not included in book]

1959.20.8.

Par Jūsu stāstu, par to braukšanu autobusā esmu dzirdējis daudz laba, tas ir visiem paticis. Tas ir Jums raksturīgs, jo Jūs protat rādīt dvēseliskus pārdzīvojumus uz dabas fona. Jūsu personāži dzīvo it kā vienu dzīvi ar dabu. Ar mani tas ir citādi, jo es visur redzu tikai cilvēku, kaut arī ne tukšumā, bet citu cilvēku starpā. Ne Jūsu, ne mans skatījums nav moderni, jo modernie autori redz cilvēku parasti pilnīgā tukšumā. Jūsu skatījums ir ļoti latvisks, jo ja lasām tautas dziesmas, tad tur redz to pašu kā tas ir pie Jums — cilvēks arvienu redz sevi ar dabu saistītu un viņa jūtu dzīves skaidrošana notiek ar dabu vai dabas parādību palīdzību. Bet tie, kam Jūsu stāsti patīk, neskatās tik dziļi, viņu patikas pamatā ir kas cits. Viņiem patīk Jūsu darbi to impresionistiskās dabas dēļ. Jūs visām dvēseliskajām norisēm pieskaraties, tās nerādot līdz kādam galam, kādam noslēgumam, bet tikai garām ejot. Šī metode atļauj katram lasītājam pašam risināt ik vienu parādību pēc savas modes pie noslēguma un tas tad ir vienmēr tāds, kādu viņš to iedomājies. Ar tiem autoriem, kas visu mīl rādīt līdz kādu viņiem zināmu robežu galam, lasītāji, kas šīs robežas neatzīst — sanāk ķildā un tad saka, ka viņiem šis darbs nepatīk.

Es varu iedomāties, kādēļ tā aktrise nelasīja Jūsu Pēteri, bet Lācenes. Ar aktieriem parasti ir tā, ka viņi lasot kāda autora darbu, arvien cenšas rādīt nevis autora mākslu, bet savējo, jo tas jau ir patīkamāk un arī vieglāk. Lācenes ir tēlojums, kur aktieris var lasot ielikt no sevis, ko vien grib, neatstājot pāri no autora it nekā. Ir iespējams, ka tā sieviete, kas lasīja Jūsu tēlojumu, to darīja tai vakarā pirmo reizi, paļaudamies savai aktrises rutīnai. Es to esmu piedzīvojis ne reizi vien. Lai lasītu Pēteri tā kā tas pienākas, viņai būtu tam jāziedo mājās kāds laiks un bez tam arī lasījums sarīkojumā prasītu diezgan daudz laika. Bet tā kā lasītājai laika arvienu ir par maz, lai nodarbotos ar svešām lietām un arī priekšnesumu laiks parasti ir ļoti ierobežots, tad nabaga Pēteris nekļuva pie vārda. Bet ar to nekas zaudēts nav, jo var jau būt, ka tā dāma steigdamās būtu nodarījusi viņam tikai pāri. Agrāk vai vēlāk Pēteris nokļūs avīzē (es jau aizsūtīju to E.Dēliņa kungam) un tur viņš sevi parādīs labāk, nekā lasījumā. Pēterim ir humors un tas arvien katram darbam nāk par labu.

Kultūras dienām, ja tur būs kāds rakstniekiem veltīts laika sprīdis, neder dot tik garu stāstu kā Pēteris, bet uz pusi īsāku. Arvienu ir labāk, ja klausītāji nopūšas, ka stāsts ir tik īss, nekā ta, ja tie žāvājas, gaidot kad lasījums beigsies.

Es visu ziemu palaidu ar Kalnakūļu Viktu un tā man pagāja gandrīz nemanīta. Līdz beigām ir vēl krietni tālu, bet var jau būt, ka līdz gada beigām es tikšu ar šo romānu galā, tāpat kā ar visiem citiem, īsti nezinādams, kas tur notiek kas ne.

Vispār jūtos kā Robinsos savā salā, tagad vairāk kā jebkad. Bet, protams, ka tā nav žēlošanās, bet tikai stāvokļa neslēpšana.

JK.

Leave a Reply