[Unpublished, not included in book]
1959. 12. 4.
Stāstu sacensība šogad notiek mazliet citādā veidā. Godalgojumos stāstus izvēlēsies no tiem, kas 1959. gadā kļūs iespiesti Austrālijas Latv. Tātad sacensībā automātiski piedalīsies arī Jūsu stāsti, kas būs iespiesti nākošajā Liter. pielikumā. Ja Jūs savu Pēteri gribiet laist sacensībā, tad Jūs viņu nevariet lasīt Kultūras dienās, jo tur var lasīt tikai tos darbus, kas vēl nav iespiesti. Protams, pēc tam Pēteris var ierasties pie mums un mēs viņu iespiedīsim. Bet tikai tad jau sacensību laiks būs garām, jo beigsies jau decembra sākumā. Šāda veida sacensības dalībniekiem, protams, savi vārdi nav jāslēpj un tie vienkārši sūta savus darbus mums. Šoreiz es nebūšu sacensības žūrijā. Var pieņemt, ka tur zināms iespaids būs arī lasītājiem, jo žūrija locekļi gribot negribot tos uzklausīs. Domāju, ka sacensība norisināsies tikai triju personu starpā, jo neticu, ka tai bez Jums, Neboises un Lāča piedalīsies vēl kāds. Visi tie, kas pārs gadu atpakaļ vēl rakstīja, tagad pazuduši un maz ticams, ka atradīsies tagad no jauna. Laikam jau ir tā, ka rakstniekus nevar izaudzināt kā piemēram dziedoņus vai mūziķus, vai arī gleznotājus. Jo vairāk viņus spiež pie rakstīšanas, jo atturīgāki viņi paliek. Mums pamazām sāk iet uz to pašu modi kā Latvijā, jo tur jau arī spiež un mudina jaunos rakstniekus, bet no tā nekas labs nerodas. Tādēļ varbūt labāk ir, ja nemudina, bet ļauj, lai viss iet tā, kā jau tas nupat iet.
Esmu gan priekšsēdis jaunatnes lugu žūrijā, bet nedomāju, ka arī tur kas labs sanāks. Jaunatnes domas pagaidām vērstas uz citām lietām un par rakstīšanu viņa nedomā. Bet ja arī raksta, tad tie visumā ir tikai skolnieku rakstu darbi. Ir savādi ja atceras, ka reizi divi latviešu studenti, kas tāpat kā tagadējie mācījās svešas tautas augstskolās, — Asars un Jansons — ar saviem rakstiem apgrieza latviešu literatūru ar kājām uz augšu, bet tagadējie studenti spēj uzrakstīt esejas (protams, es domāju literatūrā), kas pat nespēj sacensties ar Latvijas ģimnāzijas skolnieku darbiem. Vai viņi angļu valodā spēj ko vairāk, man nav zināms, bet Jums tas varbūt ir zināms?
Tas labi, ka Jūs atjaunojat zināšanas franču valodā un varbūt tad arī izlasīsit vienu otru darbu, kas citādi būtu palicis nelasīts. Ir skumji domājot par to, cik nožēlojami zema kļūst literārā kultūra un cik sekls kļuvis literārais stils jauno rakstnieku darbos. Un tas taisni tagad, kur viņiem samērā viegli pieejams labākais, kas rodas pasaules literatūrā!
13.4.
Atsvešināšanās? Ja, varbūt. Parasti visos savas dzīves smagajos brīžos, tad, kad citi meklē atbalstu pie tuviem cilvēkiem, es taisni otrādi — sastingstu un palieku viens. Tā no manis reiz atsvešinājās Virza, tāpat arī tāds sirds cilvēks kā Adolfs Erss, tāpat arī krietnais Kārlis Freibergs. (Kādreiz Nacionālā Teātra dramaturgs.) Es šādos brīžos arvien esmu slēpies kādā pasaulē, kura pieejama tikai man vienam. Visi mani literārie darbi bez izņēmuma ir tikai kādas pasaules radīšana, kurā es dzīvoju pa to laiku, kamēr pie šī darba strādāju. Bet atsvešinādamies no kāda tuva cilvēka, es vēl nekad viņu neesmu aizmirsis, nekad neesmu kādu turējis par vainīgu pie tā, bet arvien tikai pats sevi. Ikvienu no viņiem esmu sev paņēmis kā dāvanu uz visu mūžu. Katrā manā darbā, arī kaut vai tikai trioletā, es esmu pateicies viņiem par to, ko no viņiem saņēmis. Varbūt Jūs to nevariet saprast? Un tomēr Jūs esiet tas cilvēks, kurš zin par mani vairāk kā jebkurš cits. Varbūt tāpēc, ka esat sieviete, Jums mana pasaule ir grūt saprotama? Kad es tagad šķirstu savu jauno romānu Mīļā pilsēta, man viss tur šķiet tik savāds, ka brīnos, kā esmu ticis galā ar šo ļaužu drūzmu. Un tomēr katra persona man tur ir tik pazīstama it kā es vakar ar to būtu bijis kopā. Tāpat man ir, kad skatos Jūsu vēstulēs. Ka es varētu kādreiz aizmirst, ko Jūs tur rakstījusi, tas nav iespējams. Tā ir pasaule, ko man vairs neviens nespēj atņemt. Es negribu saprast, kāpēc tā ir man dāvināta, jo ko gan var saprast no pasaules, kuras patiesībā nav, bet kuru es tomēr jūtu sevī? Lielu daļu no tās saņems aušīgā Kalnakūļu Vikta, šī nekad un nekur nebijusī meitene. Vai Jums tas nepatika? Bet lai kaut kā attaisnotu dzīvi, kurai vairs nav nekādas vērtības, ir kaut kas no sevis jādod prom — lai rastos dzīves ilūzija.
Smaidīdams un Mūžīgajiem pateicību teikdams,
Es tevi, kas tik daudz man dāvināji,
Visdziļākajā savas dzejas sapņu dārzā stādu.
Herman Hesse.
Pēc kaut kā ir jāilgojas. Es ilgojos pēc tā, kad paliks tumšs un es iešu Heidelbergas kalnā un smēķēšu cigāru.
Jūsu JK.
