Sestdienas vakars. Nomodā (Ķikure/Kikure)

[Sestdienas vakars. Nomodā.]

Klusa nakts. Sestdienas vakars. Laikam visi kaut kur ciemos.

Savāda sajūta.

Ne šodien vien, jau gadiem – visi dzīvo – tu nedzīvo.

Tas ir apmēram tā: visi guļ – tu esi nomodā.

Protams, tu neesi vienīgais, kas esi nomodā. Bet tev tik ļoti gribas gulēt, ka tu [..] kas ir vēl nomodā. Tu gribi gulēt. Tu arī. Sapņot, sapņot! Piedzīvot daudz ko – daudz sapņot. Un gulēt pa vidu, un krākt un šņākt, un izstiepties.

Bet tev jāpaliek nomodā.

Kādēļ īsti?

Dažreiz šķiet – pats to meklē, savu nomodu. Tikai neiemigt! Reģistrēt visu. Apsvērt. Izprast. Redzēt – nepieskarties, nedzīvot. Redzēt atkal ko citu. Spēlēt kādas spēles sevī – jaukt tās no savas dzīves, no nedzīvotas dzīves un iztēles. Piejaukt pilnu iztēles ik brīdi. Spēlēt nerimtīgas spēles, kas ir mazas dzīves, kas ir veselas, lielas dzīves varbūt, kas dīvainā kārtā ir radītas no tavas dzīves un no tavas iztēles. Kas nāk un iet. Dod prieku un sāpes. Bet tomēr atstāj tevi vienu. Atstāj tevi nomodā. Kad citi guļ. Dzīvo savu vienu, īstu dzīvi. Grūti to izteikt, kā tas patiesi ir. Bet šī spēle, šī uzspiestā, gandrīz kādas varas gribētā spēle ir sākusies jau sen. Jau agrā jaunībā, kad dzīvei nevarēja pieskarties, to saņemt bez atlikuma – bija pārāk uz to jāskatās, jāapbrīno, jāved kādi rēķini, jākrāj kaut kas, jāsargā kaut kas, jāņem un jāpatur no visa kaut kas – jāpaliek nomodā.

Tas ir diezgan briesmīgi.
Bet briesmīgi ir arī gulēt!
Nogrimt kā akmenim savā dzīvē.

Ir it kā sestdienas vakars
pēc darba ar gurdenām rokām
un kājām smagām, bet mieru
viss liekas atkal labāks,
it kā rīt svētdiena būtu.

Vai grieze griež aiz dārza
un upe naktī plūst?

Māmiņ, ik smilga
kas pļavas malā līkst rasā
tavs mīļums...

Viss apsnidzis,
vēju aizpūsts, salā izsalis,
mūsu laiks galā.
Cits līgojas laivā
kur upe naktī plūst pret rītu.
Nemosties. Ar veļiem sadudināmies.
Ir it kā sestdienas vakars.
Vai norakti kartupeļu lauki?
Ak paglabājāt Batradzieni. Arī viņa pie miera.
Jānis kara laukā.
Tēvs sen zem zemes.
Viss izsalis. Mūsu laiks galā...
Kā staipekņa stīga ar dzīvību sīkstu,
ar sakni laikiem dari likstu!
Meit, meitenīt, vai tā tu?

Leave a Reply