[Upeslejas]
Upesleju saimniecībai zemes garākā robeža bija ar upi Aivieksti. Tālu no zemes rīta stūra tā locījās lejup ar savu labo krastu gar smilšaino Kaupri, tad lielo pļavu, gar veco kaļķu ceplīti un tīrumiem, tad gar rijas stūri, īrnieka mazmājiņu, gar lielās mājas dārzu un mazo pļaviņu, pazūdot lejā uz Grīvniekiem, uz Cūku krogu, uz Daugavu. Ziemā saule tur iekrita, Aiviekstes spožā ledū norietēdama, vasaras vakaros tā ceļoja tālāk, arvien tālāk, un grima Aroniešu mežā, aiz Upesleju vakarpuses tīrumiem un pie robežgrāvja garās, nekultivētās pļavas strēmeles. Tā bija vienīgā slapjākā sleja Upesleju zemē, un tur auga tikai grīslis un spilvas. Bet tā bija šaura zemes strēmele, jo tuvais Aroniešu mežs turēja tādu necilu. Robežgrāvis bija vienmēr jātīra, jāpaplašina, un tad vēlāk varēja cerēt pļavas kādu daļu kultivēt un apsēt ar āboliņu tāpat kā visu citu. Un viss cits bija sauss un smilšains, un Upesleja, pareizi gan nebūtu teikt – vecais, jokdaris, lielinieku laiks to paņēma vēl spēka gados, visu vasaru ik dienas piebungoja pie barometra un gaidīja lietu. Aiviekste tecēja, nekad neizsīkdama, tā sakot, gar slieksni, bet krastā auzas, mieži, rudzi, āboliņš nīka, cīnījās sausā saulē, par kviešiem nemaz nesapņot, tiem vajadzēja citādas zemes. Bet Upesleja, liekas, bija atradis, kā izmantot savu iemīlēto tēva mājas smilti. Apsēja visu ar āboliņu, izņemot dažus labības laukus pašu vajadzībām, mēsloja ar mākslīgiem mēsliem un, ja debess atļāva dažu labu mākoni – āboliņš auga un, ziemā uz Rīgu sūtīts, krāja naudu saimniecības iekopšanai, māju celšanai, mašīnām un bērnu skolām. Tomēr tā bija dzīve bieži vien no debesu žēlastības – līs vai nelīs, būs vai nebūs? Un Upesleja abonēja un lasīja zaļos lauksaimnieku žurnālus, lasīja par apūdeņošanas veidiem Kanādā un cerību pilns raudzījās Aiviekstē, ka tā būs viņa sabiedrotā, tikai vēl naudu, naudu – tad rores, pārvietojamas caurules, motorus un visu citu. Tam vajadzēja izdoties. Tam vajadzēja reiz notikt. Kaut gan – zemes otrs tālākais stūris – kā tik tālu dabūs ūdeni pāri.
Sākumā tuvāk – tad tālāk. Kanādas uzņēmumi rādīja tālus laukus un nemaz tik lielas ūdens straumes, riteņu un strūklu rindas. Tam vajadzēja te darboties, Aiviekstē, Aiviekstē.
Tas būtu darbojies. Bet saimnieku paņēma karš, lielinieku laiks. Atraitne un divas meitenes, un īrnieki, un iedzīvotāji, ko sākumā ielika lielinieku valdība, apgrozījās Upeslejās kādu brīdi, tad lēnām pazuda savās agrākās vietās. Upesleju saimniece sāka saimniekot ar graudniekiem, pati sāka audzēt bekonus. Arvien kaut kas jauns nāca pasaulē, dzīves tirgū, kas bija jāmācās ieraudzīt, tvert un darīt, rīkoties. Jau bijušais saimnieks bija atradis, ka zemei būtu vajadzīgi kūtsmēsli, lai tā varētu uzturēties valgāka, un izmantot mākslīgos mēslus. Tagad, sākot ar krievu armijas zirgiem, kas ganījās un izēda āboliņa laukus, zeme tomēr sāka iegūt citu sastāvdaļu. Kaut ko zirgi paņēma, kaut ko deva vietā, un graudnieka lopiņu un īrnieka govs, pāris cūku un to sausa turēšana, lietojot daudz pakaišus – zemi gadu pēc gada uzlaboja tā, ka tad, kad saimniece sūtīja savas meitas skolās, zeme deva pietiekami drošas ražas arī sausākās vasarās. Un cilvēki staigāja Upesleju laukos, pagalmā un pacēla acis uz Aiviekstes ūdeņiem tikai kā uz tīkamu pašu cilvēku dzīves labklājību, nesaistot to ar domām par nodarbināšanu lauku ražībai. Izņemot, zināms – kāpostu, runkuļu un citu dārzāju laistīšanai stādīšanas un stādu iedzīvošanās laikā – pavasarī, agrā vasarā. Aiviekste bija liela rota Upeslejām, cilvēki, kas pie tās pierada, tā sakot, slāpa nost citā vietā, kur nebija ūdens tuvumā. Aiviekstē visu garu vasaru varēja skalot drēbes, peldēties, peldināt zirgus, tad zvejot, makšķerēt vai šņores likt, vai pavasarī agri pavilkt gar krastu malām tīklu vai iekārt tinas, ja tās vēl saimniecei bija uzglabātas no saimnieka laika. Laiva īrniekam, kas bija tur ar savu istabiņu uz paša tuvākā krasta, bija jātur un jāņem mazliet nauda par pāri ceļamiem sāvieniešiem un pavasaros, zināms, plostniekiem. Laivas, protams – tāpat vajadzēja visu vasaru arī tikai pavizināties, padziedāt, uz ūdens labi skan un ūdens ir vasaras prieks. Zāļu dienā jāizceļ krastā skalbju klēpji un Vītragam, protams – jāliek, jācilā murdi.
Staigājot pa Upesleju pagalmu, skats visbiežāk krita uz rītiem, kur Aiviekste meta līkumu ap Upesleju pļavu pret Dzīšļu birzi, tur varēja redzēt, kā Aiviekste plūst mierīgi, pilna baltu mākoņu vai ceļas vējš un tā kļūst tumša, tur varēja redzēt, vai kāds nenāk no birzes, kas gribētu tikt pāri upei, varēja redzēt – cik saule jau augstu. Un tālāk, vēl tālāk aiz Dzīšļiem varēja redzēt, vai jau izlaiduši govis ganos un vai otru Dzīšļu pļavās un tālāk, vēl tālāk Ceru pļavās jau kustējās kādi balti raibumi – siena pļāvēji. Bet Upesleju pļavai līdzās krasta tīrumā stāvēja vecais ozols. Ļoti liels un ļoti vecs ozols. Tā augšējie zari jau sen gadus stāvēja kaili kā milzīga brieža ragi, bet tuvāk pie zemes uz leju milzīgo koku vēl apņēma kupls zaļums. Ozols bija caurs kā visi vecie ozoli tīrumos un pļavās. Viņš bija tik caurs, ka brīnums bija, kā tas vēl varēja zaļot. Bet bērni vēl ikgadus atrada zem viņa zīles un arāji dzina vagas tam apkārt, atstājot to savā netraucētā zemes salā, kur ziedēja zilie dedestiņi un vēl kādi pieticīgi ziedi, no vecā ozola sausās galotnes jau krita lejā tik daudz mizu un sīku zaru, ka zeme lejā zem tā vairs nebija brīva zālēm un ziediem, tomēr tā bija vēl ozolam atvēlēta, un tur savukārt pasēdās arājs vai sējējs un siena laikā tur siena pļāvēji atrada pavēni, palaunadzi turot, gan tikai tad, ja zem ozola tīrumā bija stādīti kartupeļi, pa kuru vagām uz ozolu varēja aiziet. Un bieži, pārmaiņus ar miežiem vai auzām, tur bija stādīti kartupeļi. Tas bija tāds labs kartupeļu lauks, viegls, smilšains, ne ļoti liels, tas ir – tanī laikā, kad kartupeļus vēl nestādīja lielos daudzumos kā vēlāk, kad Jaunkalsnavā ierīkoja brūzi. Bet tas bija jau pēdējos gados, kad daudz kas mainījās. Ilgie gadi, kad pa Aivieksti lejā peldēja plosti, vecais ozols stāvēja krasta tīruma vidū un bija kur acīm apstāties. Ozola galotnē bieži sēdēja stārķis, izstaigājies pa pļavu, vardes ķerdams, gaidīja, lai viņam tur uzceļ ligzdu, uzvelk riteni, bet ozols bija tik liels, ka laikā, kad Upeslejās vairs nebija saimnieka, neviens neķērās pie lielā uzdevuma – uzvilkt riteni tik augstu. Protams, varēja to ierīkot kādā zemākā zarā, bet, ja jau to darītu, tad būtu jādara godam. Stārķim riteni uzvilka šķūņa jumta galā, un ozolu stārķis apmeklēja tāpat vien, varbūt novērodams medījuma kustību lejā – daudz dažādības tur viņam gan nebija, lielas un mazas vardes un varbūt kādreiz kāds zalktis. Odzes, liekas, tik tālu no mežu malām ārā nenāca, kādreiz tās atradās tikai mežam tuvākos āboliņa laukos. Stārķis ozolā pasēdēja, liekas – tikai cilvēkiem par prieku, kad to skati pakavējās pie ozola, pabrīnījās par tā skaistumu, vēl dažu gadu izšaujot pa zaļam zaram arī galotnē. Viņš bija tur piederīgs pie skata uz rītiem no Upesleju pagalma – pie ozola, aiz ozola, līdz ozolam – tie bija zināmi mēri, apzīmējumi, pieturas punkti ikdienas valodās. Ozols bija tikpat pastāvīgs, saprotami nemainīgs savā vietā kā rija ceļā uz to, kā vecais kaļķu ceplītis pirms tā un siena šķūnītis aiz viņa. Un kā viss tur apkārt, upe, debesis, mākoņi. Bet tad kāds bija sakūris uguni ne ozola tuvumā, kā gan to kādreiz darīja, bet ozolā pašā, ozola tukšajā dobumā, ozols bija izdedzis un nākošā gadā vairs nezaļoja. Tas nostāvēja vēl otru gadu tāpat un gandrīz bija tikpat klātesošs, gandrīz vai tāds pats… Bet tad bija jāsaprot, ka ar viņu bija galā. Rudenī, kad labības lauki bija novākti, saimniecei vajadzēja likt vīriem, kas to varēja uzņemties, ozolu nozāģēt, nolaist, saskaldīt, novākt, cik tur vēl bija ko vākt. Un tad tur bija tukšs tīrums, arājiem nebija jāgrozās, tie varēja art taisni visam pāri. Bet acij nebija kur apstāties, raugoties no pagalma, tukšums sāpīgi iesitās domās – kaut kā vairs nebija, kaut kas bija zudis. Kāds neapdomīgs vai muļķis, pat ļauns cilvēks bija izdzēsis šo veco zīmi, šo seno greznumu, šo pieminekli, šo atmiņu negrozāmību, mīlestību.
