Apraktais (Ķikure/Kikure)

[Apraktais]

Bija reiz kāda radība, varbūt cilvēks, kas bija nomiris un aprakts, patiesību sakot – bija aprakts, bet nebija vēl īsti nomiris.

Viena pārpratuma dēļ nevar grozīt likumus – tam, kas bija aprakts, vajadzēja palikt zem zemes. Pagaidīt turpat līdz tai dienai, kad tam pēc aiztecējuša laika pienāksies tur būt. Tā kā Apraktais kārpījās un turējās likumiem pretī, viņam pa reizei atļāva iziet no sava kapa. Ja viņš spētu norakt visas smiltis, kurām pēc likuma bija tas jāsedz un jātur zem zaļas velēnas, viņš kļūtu atbrīvots.

Smilšu bija ļoti daudz un Apraktajam nebija lāpstas, viņš varēja rakt tikai rokām. To viņš arī darīja. Bet tās reizes kad viņš drīkstēja izlīst no kapa, bija ļoti retas un iepriekš viņam nekad nebija zināms, kad tās nāks. Varbūt viņš būtu atracis vairāk, ja to zinātu. Jau zem zemes gulēdams, viņš spētu sadūšoties rakšanai un gudri atsacīties no Pasaules jaukumiem.

Bet tā kā šīs izlīšanas reizes no kapa nāca nezinot, tad Apraktais arvien apstulba no laimes, nosēdās uz sava kapa malas un aizmirsies lūkojās Pasaulē.

Dažreiz lija lietus. Plūda miljoniem pērlīšu, lāsīšu, straumīšu pa koku stumbriem, lapām, ziediem, zāli. Un zāle un ziedi un lapas snauda Debess straumēs.

Apraktais domāja par to, ka viņa tēva mājas mežā aug senas, nebēdīgas beciņu rindas sūnās, satrunējušās skujiņās, un sārtas rudmiesītes zālē blakus izmiekšķētām govju karašām.

Vai varbūt lietus lija viņa tēva mājas ziedošos jasmīnos, birdinādams baltas, apaļas ziedlapiņas un arī izjaukdams pēdējos milzīgos sējas rožu ziedus, kas novēlās uz zemes kā zīda lupatu kaudzes. Bet mājā iekšā skaļi tikšķēja pulkstenis un sita stundas, tur cilvēks skraidīja pāri vienam slieksnim, pāri otram un klusi murmināja pie sevis: Jāņu kalnā zaļumsvētki aizlīs, Jāņu kalnā svētki aizlīs…

Vai jūs zināt, ka zaļumsvētki aizlīst? Protams ne. Bet Apraktais to zināja un viņam par to bija jādomā.

Un Apraktajam bija jādomā arī par to, ka lietus var izvilināt akmeņiem smaržu. Viņa tēva pilsētas bija celtas no pelēkiem akmeņiem, kas sila saulē. Lietus lāses krita uz tiem un pazuda, krita un pazuda, līdz akmeņi padevās, sāka mirdzēt un smaržot. Jaunas meitenes tad slēpās zem akmens vārtu arkādēm no lietus, jo tas atmiekšķēja viņu cepurīšu malas un notašķīja zeķes, bet akmeņi sāka vēl vairāk smaržot…

Ja lietus Aprakto varēja tā atvilināt no zemes rakšanas darba, ko gan nevarēja darīt saule?

Saule, kas spēja izdzert ezerus un aizdedzināt mežus! Bet Aronas upes ūdeni viņa nevarēja sasildīt, tas bija auksts, skaidrs, dzirkstošs kā ledus pagrabā stāvējis zelteris vēl pašā vasaras vidū.

Leave a Reply