Kāda vasara (Ķikure/Kikure)

Kāda vasara [Berts]

Maza mīlas afēra mums ar Bertu bija tikpat kā norunāta. Mēs zinājām, ka mēs domājam to pašu kā viens, tā otrs. Pagāja tikai pāris nedēļas, līdz ārējie apstākļi izkārtojās. Tas arī mums abiem bija zināms, ka tik ilgi tas ies, līdz mēs pilnīgi būsim brīvi, bet nu, kad tas noticis, mūsos sāk darboties kādi iekšēji spēki jeb pretspēki, un viss stāv uz vietas. Tas ir – gandrīz viss. Jo tas, kas šķita – nāks, notiks ātri, varbūt pat pārāk ātri, nenotiek, un mēs tikko turamies viens pie otra. Dienas aiziet. Gaidītās, sagaidītās brīvības, atvaļinājuma dienas.

Berts vēl ir tepat. Vakar viņš atkal atnāca. Lai gan viņš teicās nākt pēc nedēļas. Un pirmo reizi, tas ir atvaļinājuma sākumā, viņš atnāca pēc četrām dienām, bet es biju iedomājusies, ka viņš atnāks pēc divām. Liekas – gandrīz tā bija tā kļūda. Ne tieši Berta, bet šīs afēras norises kļūda. Es viņu gaidīju divi dienas. Pametu nejauši šad tad acis uz dārza ceļu un gandrīz jau redzēju viņu tur stāvam. Bet viņa tur nebija. Un trešā dienā, ne ar pārlieku lielām pūlēm un sāpēm, bet ar noteiktu piespiešanos un ar pamatīgu darbu es viņu no šīs atnākšanas, no šī dārza ceļa, iztīrīju, izdzēsu, kā izdzēš no zīmējuma kādu detaļu, kādreiz pat lielāku detaļu izdzēš, iztīra uzmanīgi un pilnīgi. Kad ceturtā dienā es Bertu tur uz dārza ceļa caur logu patiesi ieraudzīju (pirms viņš mani bija ieraudzījis), es jutos nepatīkami traucēta, man bija jāpārvar nepatikas sajūta un jāiet jārāda laipna seja. Gluži tā, kā kad mans zīmējums ar izdzēsto figūru būtu grūti jāpārstrādā no jauna, iezīmējot figūru tur atpakaļ. Tai dienā es to neizdarīju. Vienkārši – man nebija iedvesmas. Berts sēdēja dīvānā pie sienas, es lielajā krēslā pie loga, un mēs runājām. Kādu stundu, divas. Kādu brīdi Berts galīgi samulsa un pat sarka. Es ienesu kafiju un pūlējos uzturēt gara stāvokli, līdz viņš smaidīja it kā saprotošāk. Tad cēlās un gāja, un teicās atnākt. Varbūt pēc – nedēļas? Labi, es teicu. Jā, jā – es gaidīšu – es teicu. Mēs abi bijām nokusuši no runāšanas, šīs skriešanas un bēgšanas, sākumā uzmanoties, klūpot, tad auļojot droši, līdz dusmām.

Varbūt Bertam vajadzēja nu nākt pēc nedēļas – kā viņš bija teicis – lai mani pārmācītu, ja es biju bijusi vainīga, vai lai dotu man laiku atgūties, ja es biju izkritusi no lomas, bet viņš atnāca pēc divi dienām. Es tomēr biju paguvusi tērpties jaunā tērpā, un mēs braucām uz universitāti. Visas pasaules universitātes ir skaistas: skaistas celtnes, parki, skulptūras, artēziskas akas, kalni, meži, jūra vai senmūžu pilsēta. Mēs bijām labi draugi ar Bertu. Berts ir liels cilvēks. Uzmanīgs, smalkjūtīgs, apvaldīts un pat kautrīgs.

Bet kautrība kā dažas citas augsti vērtētas rakstura īpašības vēl šī gadsimta sākumā ir stipri zaudējusi savu nozīmi, gandrīz jau izņemta no apgrozības. Kautrība ir lielākais šķērslis ceļā uz… uz priekšu. Es vainoju kautrību. Tas ir – savu kautrību. Šodien Berts atkal atnāca pavisam negaidot. Kaut tad viņš mazākais būtu brīvs no tās. Nē, arī viņš – kā oktopusa saķerts, ne drošu kustību, ne sejas izteiksmes, ne īstas valodas – tā kā vētras nests kuģis, kā grabošs vilciens ar tukšiem vagoniem ieklūp kādās sliedēs un skrien, skrien tikai projām, tikai projām, trokšņo bez apstāšanās.

Bet, izņemot mazu neērtības sajūtu – nav nožēlas, ne īstu pārmetumu sev… Ja tas būtu Dāvids, kā tas bija ar Dāvidu – būtu mocīšanās bez gala – ko viņš domā, kas nu būs… Kas būs, būs. Berts vēl atnāks. Berts atkal atnāks. Un vasara turpinās lēnām, mierīgi.

Dārzs ir zaļš. Viss zaļš. Zāle zaļa. Zaļas debesis. Zaļas ābeles. Zaļi, mazi āboli krīt zālē. Zaļi, lieli koki no gravas sniedzas pāri zaļajām ābelēm. Viss ir mierīgs, kā zem zaļa ūdens. Pēc saulainas dienas ar maziem sīkiem mākonīšiem novakarē krīt pa sīkai lietus lāsei bez trokšņa, bez samanāmas kustības.

Berts šodien atnesa divas Dvoržaka plates. Tagad, naktij nākot, te tāda pasaule kā Šagāla gleznā “Dzejnieki guļ” (zirgs ēd…). Atskaņoju atkal Dvoržaka plates vienu pēc otras, un šī mūzika, tikpat caurspīdīga kā dārza zaļums, atnes te vienu un otru aizgājušu laiku: …Tu atnāci no darba pēcpusdienās, sestdienās un svētdienās biji visu laiku klāt, izklāji savas krāsas un papīrus uz grīdas un strādāji. Rekordu atskaņotājā liki plati pēc plates… Zila lampa, tava apgleznota zila lampa (ar zilām abstraktām ainām visapkārt, iemīļota, apdzīvota, nepieciešama, daļa no visa) palika tur pie griestiem. Dienām es gudroju – kā to paņemt līdz? Domāju – kaut būtu kārba kā gadsimtu mijas dāmu modes cepuru kārba, Napoleona muzejā arī bija tāda kārba Napoleona cepurei… Bet jūru un pilsētu un grīdas mieru, kur tu strādāji – to arī nevarēja paņemt līdz. Visvairāk mēs spēlējām Bēthovenu un Dvoržaku, tas ir, pa vidu modernajām platēm.

Berts šodien te gleznoja. Ne gleznoja – gatavoja ofortu plates. Skrāpēja, gludināja. Es skatījos pirmos nospiedumus. Uz brīdi tāda kā atgriešanās īstā dzīvē. Bet arī ne.


[separate fragment — variation]:

[…terpentīna un krāsu smakas. No dažām platēm bija jau gatavoti pirmie nospiedumi. Bija labi, ka Berts te varēja strādāt. Būtu labi, ja viņš te varētu ļoti labi strādāt. Miers te bija un dārza zaļums, apkārt vecas ābeles. kas atstāja daudz brīvus zāļainus laukumus, tas nebija dārzs tikai augļu dēļ. Tas bija gandrīz kā dāvana, pat daži vecie koki sadomāja pildīt dažus zarus ar augļiem un sāka tos jau agri vasarā kaisīt zemē. Tas bija priecīgs, vecs dārzs, šur tur bija sastādīti jauni kociņi, ķirši un plūmītes, un to augļus mēs agri vasarā sākām nolasīt.

Sēdot ar Bertu un nezinot, vai pamest to vienu, es atjēdzos, ka mēs esam izsalkuši. Bija jāiet palaunadzī. Es liku šo to galdā, kad Berts ienāca.

“Neko daudz,” viņš teica. “Lieku šķēli siera starp divām maizēm. Tas ir, kā es ēdu, kad strādāju…” Tā man vajadzēja atļaut ēst. Arī es zinu šo ēšanas veidu… bet es biju salikusi jau šķīvjos galdā to pašu sieru, maizi… man atkal pietrūka garīgas elastības pārslēgties uz viņa ieteikto ēšanas veidu. Mēs būtu gājuši ārā ar siera maizēm rokās un kafijas krūzēm…

Es nosēdināju Bertu pie galda un ieraudzīju, tur pretī sēdot, ka viņa matu rūpīgais sasukājums un atsukājums ir – kā pūdelim.

Vai es patiesi nekā labāka nevarēju domāt? Nevarēju.

Un B. to laikam pamanīja. Viņš nekad vairs neatnāca uzsukājies, arī rūtainās bikses es ilgi neredzēju, lai gan tās bija labas bikses. Mēs neziņā…]


Pirmo reizi aizvakar vai aizaizvakar, vai vēl agrāk, kad Berts atnāca, viņš bija vienkāršās ikdienas drēbēs un viņa parastā dabīgā matu sasukājumā. Viņam ir biezi, gari mati, tumši ar retu sirmu matu un ūsas, un kaut kāda bārdele, kuplas uzacis, un šais matu un ūsu mežos, krūmos, birzēs, vai nu kā tos varētu saukt, kaut kā iemestas ir viņa acis kā brūni, dažreiz tumšāki, citreiz saulaināki avoti. Gandrīz liekas – iemesti ne vienmēr tanīs pat vietās, ne sevišķi noteikti iezīmēti, bet atstāti kustīgi, plūstoši šai sejā, kur neko citu nevar samanīt, tikai šos krūmus un avotus. Viss sākās mums ar to, ka man kaut kā gribējās uzmeklēt šos kustīgos avotus un saturēt tos uz vietas, skatoties viņos. Man patika, ka man klausīja, mani ievēroja – avoti, vai kā nu tos varētu saukt, sakoncentrējās, apstājās mierīgi pretī. Es domāju, ka būtu labi, ja viņš mani iepriecinātu ar to, ka viņš man patiktu. Tad, kad viņa skats lēni pārslīdēja manai sejai, maniem matiem, kad viņš mani apskatīja, novērtēja un tad teica, ka viņš mani gribētu aizvest uz savu studiju (tas bija diezgan tālu, vairāk kā stundas brauciens līdz kādai universitātei, kur viņam kā vasaras kursantam bija sava studija), jā – tad bija izlemts, kādai vasaras intimitātei vajadzēja nākt. Un, kad mēs stāvējām lidlaukā un pavadījām manu māsu un māsas vīru viņu tālākā brīvdienu ceļojumā, tad, lidmašīnai mākoņos iegrimstot, mēs īsi saskatījāmies, jo nu sākās arī mūsu brīvdienas. Un tur gaisā uz brīdi bija jūtama tāda vasara ar rozēm, ar saules sargiem kā Renuāram. Bet Berts te atnāca divi dienas vēlāk un izkrita no gleznas.

Otru reizi Berts atnāca ļoti uzposies: rūtainas bikses, brūns krekls, kaklauts – jauns, moderns viss, viss krāsās uzskaņots. Apģērbu es ievēroju tūlīt. Matu jauno sakārtojumu es ievēroju tikai vēlāk, pretī pie loga sēdot, es apskatīju viņa cekulu, kas droši vien, labas pūles pieliekot, matus pat ar kaut ko smidzinot, bija uzsukāts pierei pāri augsts un kupls, pār ausīm nosukāts cēli lejup. Viņš izslēja galvu, ievērojis manu apbrīnojošo skatu, bet es ātri novērsu acis, jo man ienāca prātā – pūdelis. Līdzība man šķita tik liela, ka es izvairījos viņu atkal uzlūkot, līdz man pārgāja prieks iesmieties vai izdarīt vēl ko ļaunāku – pateikt to viņam.

Tagad, to atceroties, man rādās tas pats – pūdeļa cekuls un ausis. Man riebjas pūdeļi. Lai arī Binija bija mīļš, jauks, gudrs šunelis, man riebjas pūdeļu uzfrizējumi. Bet vai Bertam tiešām bija līdzība ar pūdeli? Jo ilgāk es par to domāju, jo vairāk man liekas, ka jā. Tas patiesi ir nepatīkami, jo tagad man beidzot sevi būtu jānoskaņo tā, lai viss pie viņa man patiktu. Es gribētu, ja ne citādi, tad mazliet uzspiest sev šo afēru. Jo sešas atvaļinājuma nedēļas man pilnīgi brīvas ar vasaru, savu māju, skaisto zemi visapkārt izpētāmu, divatā, ērtā mašīnā.

Uzsukājies – manis dēļ. Un viss, ko es domāju – kā pūdelis.

Bet, kad pagājušā gadā Dāvids bija uzvilcis tumšzaļgano kreklu un uzsējis tumšzaļgano, mazliet citādi zaļgano, tikko mazliet manāmi rakstaino kravati, tad pusvasaras, visu vasaru un visu ziemu, es varēju to atcerēties kā skaistāko parādību, ko es vispār jebkad esmu redzējusi vīrieša apģērbā un vīrieša uzmanībā pret mani. Es staigāju pa veikaliem un neviļus, pašai to neapzinoties, apstājos pie vīriešu kravašu rindām un domāju – Dievs, cik skaistas lietas viņi valkā, un kā es agrāk nebiju pamanījusi, un vai es Dāvidam nevarētu nopirkt kādu kravati?… Bet es zināju, ka es nekad nevarētu nopirkt tik skaistu, tādu, kā bija viņa tumšzaļganā kravate, ka tā stāvēja plata un mīksta, un cēla zem viņa zoda tik saliedēti un savīgi, un tumši (mistiski!) krāsaini ar viņa kreklu, ar viņa dzīvo siltumu, un ka viņš pagrieza galvu, dzerdams manu apbrīnu, kā baidīdamies, ka kāds to ievēros, vai atkal, ka neviens to neievēros – viņa momentu, viņa uzvaru. Šo ainu kā kādu brīnišķīgi inscenētu teātra skatu es atkārtoju domās miljonu reizes. Un kā es to agrāk nekad nebiju redzējusi, cik lieliski tas ir, ka zem vīrieša zoda, ap viņa kaklu… un tā joprojām atkal un atkal no jauna.

Viss, ko es tagad domāju – uzsukājies. Kā pūdelis.

Vai tādā gadījienā kautrība tomēr nav kaut kas labs, pat nepieciešams!

Bet Berts – ne izskatās, ne ir, kā es to ieraudzīju. Viņš ir lielāks, stiprāks, labāk noaudzis, silts, dzīvības pilns vīrietis. Saprātīgs, apdāvināts, labs. Un – ja to arī vajaga, lai kāds varētu patikt – viņam ir arī piedzīvojumi ar sievietēm.

Sešas nedēļas es te varu dzīvot viena šai mājā, īsta māja, ar visu – dārzu apkārt, sešām telpām, septiņām telpām iekšā – ar dzīvojamo istabu, guļamistabu, vannas istabu, utt., ar grāmatām no grīdas līdz griestiem, ar ēdienu un dzērienu (kā pasakā), ar televīzijas aparātu, radio, rekordu spēlētāju, elektrisko pulksteni, klavierēm, ar virtuvi, protams, apsildīšanu, ar logiem un durvīm, arī, protams, ar tālruni… Tik labi aprūpētā mājā es pilnīgi viena varbūt nekad vēl neesmu dzīvojusi, īrētās istabās un dzīvokļos arvien kaut kā trūkst. Nu – jūra logā var atsvērt daudz labierīcības. Bet labierīcības var atsvērt arī jūru. Un te ir dārzs, liels vecs dārzs apkārt, debesis, protams, un ceļi uz visam pusēm.

Es varētu uzsākt savu dzīvošanu ar visām šīm lietām, bet…

Te ir viens jauns, mazs, melns kucēns. Mēs esam divi šai mājā. Un viņš, tas otrs te absolūti negrib dzīvot viens. Visa viņa dzīvošana ir uzbrukšana man ar savām spēlēm – ķeršanu, košanu, riešanu, rāpšanos pāri, virsū, zem un aiz, kaut kā aiznešanu, sagraušanu… Viņš ir neticams, nenovaldāms, neizsīkstošs, kas atstāj mani manam mieram tikai kādreiz, kad tas aizmieg. Bet tas dienā gadās ļoti reti. Var to kādreiz ar mūziku aizmidzināt un tad mēģināt izzagties ārā pa logu. Uz brīdi. Bet man vajaga visu dienu. Man vajaga dienu, nakti, rītu un vakaru, lai dzīvotu ar visu, ko minēju – grāmatām, šo māju, savām domām, debesīm – un cilvēkiem, kas man kaut kur vēl pieder, tādā vai citādā veidā. Ar – atmiņām, parasti saka. Vai es gribu dzīvot ar atmiņām? Jā un nē. Tas ir un nav tā. Ja cilvēki, tie kas mums bijuši, nav vairs klāt, tas nenozīmē, ka mēs dzīvojam vairs tikai atmiņās ar viņiem. Ja mums atļauj dzīvot domās, izjūtās, notikumos uz priekšu vēl ar viņiem, tad tā ir tomēr dzīves turpināšanās – ar šiem cilvēkiem. Varbūt smalka, ēteriska, varbūt arī nemaz tik ēteriska, bet īsta, pārveidību pilna dzīves turpināšanās ar šiem cilvēkiem… Un to šis mazais, melnais sunītis man traucē. Katru brīdi viņš mani velk, stumj, kož, rej iekšā kādā īstenībā, acurmirkļa realitātē, izstumjot ārā visu to abstrakto realitāti, ko es esmu iemācījusies dzīvot ar lietām, ar cilvēku tuvumu caur domām tikai un caur atmiņām, ja citādi to nedrīkst teikt. Nē, ne ar atmiņām. Cilvēki, reiz satiktie, īstenībā satiktie, tuvu satiktie, dzīvo, veidojas, ņem dalību pie manas dzīvošanas un veidošanās arī tad, kad tie nav pie manis un kad tie vairs nav pie manis. To jau es teicu. Viss aug un kristalizējas… Bet ne tagad, kad šis dzīvais suns te ir. Tomēr – viņš jāietilpina manā pasaulē. Kādēļ tas ir tik grūti? Tādēļ, ka viņš prasa visu manu laiku. To jau es arī teicu. Ja uz brīdi es to iemidzinu, tas ir nozagts miers. Bet mieram jābūt tik lielam, ka tas sniedzas no loga, no gultas, no rakstāmgalda līdz galotnēm, līdz ceļiem un tālāk, vēl tālāk visapkārt. Mieram jābūt kā gaisam pāri visam apkārt te, tur, tagad un tālāk uz priekšu…

Vai būs tā, ka šis suns mani piedzīs pie Berta tādā veidā, kā to neizdarītu visa cita pasaule apkārt? Pat tās brīvās, tukšās sešas nedēļas. Viņš mani iedzīs tā sauktā – īstā īstenībā.

Kaut kā – tas tomēr kaut kas būtu, ja viņš tik daudz varētu izdarīt. Patreiz viņš sēd uz manas pasaules un saplosa to sīkos gabaliņos, kā viņš saplosa visu, ko var aizsniegt.

Vakara debesis pāri koku galotnēm ir maiga zelta. Tikai neliela mala, jo augstāk visa debess klāta mīkstiem, pelēkiem mākonīšiem. Sauss laiks vēl turpinās…

Berts tikko atgriezās otrreiz te šodien. Viņš bija atstājis te savu ofortu nospiedumus. Viņš atgriezās pēc tiem, lai vēl tos šodien vai naktī, vai rīt no rīta tos iestiklotu, rītu viņš tos vedīs uz B. universitāti izlikt tos kādā sacensības skatē. Mēs izbrauksim labi agri, rīta kafiju dzersim kādā no mazajām ceļmalas kafejnīcām vai pat jau universitātē. Visas pasaules universitātes ir skaistas, it kā visa dzīve būtu sagaidāma tāda…

Šodien mēs sēdējām te vaļējā palievenī, zaļajā vasaras krēslā, kas pamazām kļuva dziļāka un dziļāka, izlīdzinot visas kontūras, saplūdinot visus dažādos zaļos toņus kopā. Tikai kucēns nelikās mierā, spēlēdamies koda man kājās, skrāpēja un lēca, un nebija dabūjams prom, neļāva man ne vārda teikt, ne piegriezties Bertam. Dažreiz viņš tā rej un ņemas, un domā, ka viņa pastāvīgā vieglā atbīdīšana ir piedalīšanās viņa spēlē. Tad Berts pēkšņi pieliecās un ar vienu delnas vēzienu aizmeta to kā futbola bumbu pāri palieveņa malai zālē. Tur tas iekrita, apvēlās bez iekaukšanās, tad sēdēja tur, varētu teikt – berzēja acis un brīnījās, uzrāpās tad atpakaļ uz palieveņa dēļiem, bet atgūlās mierīgs, tuvāk Berta kājām kā manām. Es biju tikpat pārsteigta kā kucēns. Es nekad nebiju redzējusi Bertu rīkojamies tik ātri, noteikti, gandrīz asi. Šis viņa rokas vēziens tā atbrīvoja, tā iztīrīja… nevaru pateikt, kā, esmu arvien tikai pati rūpējusies par sevi. Šis Berta rokas vēziens bija… jā, visu izkārtotājs. Tagad šis sausais siltais jūlijs, augusts, Renuāra vasara, ja ne tieši saules sargi un rozes, tomēr rozes arī…

Rītu mēs brauksim uz B. universitāti. Universitātes pilsētas ir citādas, laimīgākas kā citas pilsētas. Mazās universitātes pilsētas…

Leave a Reply