Moora kundze (Ķikure/Kikure)

[Moore kundze, Darrens/Darijs/Varrens]

Manas acis mazliet grūtsirdīgi meklēja numurus uz sētām un vārtiņiem, minot – kādi būs tie, pa kuriem man varbūt būs jāstaigā? Šie? Balti, saulē? Nē. Nākošie? Man it kā mazliet bija bailes ieraudzīt atkal likteni. Un ziņkārība un vēlēšanās satikties. Nākošie?… Nē, vēl aiz tiem – melni dzelzs, zem kokiem. Drūmi? Varbūt. Varbūt nē, ja tie ir tie, pa kuriem man būs jāstaigā… Celiņa uzlējums aiz vārtiem vecs, plakans, sarkanbrūns, nosēts ar smiltīm no lietus. It kā pamests, nopietns, jā, īsts, ne niecīgs un šauriņš kā leļļu mājiņai. Pelēks ziemas mauriņš un daudz rožu, daudz kailu augstu rožu žuburu visapkārt un pilns laukuma vidus, kas, kopā saķērušies ar uzrakto zemi, dvašo siltumu. Šiem cilvēkiem ir daudz rožu. Rožu dārzs, ne dārzs, izgreznots ar rozēm. Varbūt liriski izredzēti cilvēki. Laimīgi.

Durvis atvēra sieviete neilona rīta mētelī un citu uz citas savilktās īsās vilnas zeķēs.

Tur bija lievenis un stikla durvis, un kāda maza telpa, un vēl vairākas stikla durvis.

Sieviete grozījās man riņķī apkārt savās zeķotās kājās, atvērdama un aizvērdama stikla durvis. Šķita, ka viņa atver un aizver daudz vairāk šo durvju, nekā bija vajadzīgs, lai ieietu mājā. Viņa kustējās tik steidzīga, lai man nevarētu būt tam laika – bet es redzēju skaidri viņas zeķotās kājas. Es patiesi redzēju tikai tās, kamēr viņa izveda mani cauri divām telpām un nosēdināja trešajā. Viņa apsēdās man pretī, un es apskatīju viņu tieši. Viņa bija bāla kā viņas neilona rīta mētelis un zeķes. Man šķita, viņa varētu būt gadus 40 veca, nelaimīga šķirtene vai atraitne, bezkrāsainu seju un acīm, plānām lūpām. Es pētīju viņas plāno muti, vai tur neslēpās ļaunuma zīmes? Saredzēt es to nevarēju, viņas runas veids bija gandrīz maigs un sejas nopietnums šķita tīrs, bez tam viņas zeķes… viņa varbūt nevarēja būt nezin cik briesmīga, tas ir tirāniska, es domāju, viņa jau pati bija vajāta – no aukstuma. Tomēr es biju vairāk izvairīga nekā ieinteresēta pieņemt darbu. Es klausījos tikai pa ausu galam, ko viņa man stāstīja par māju, slimo māti un brāli. Māte bija uz gultas, es zināju, varbūt tādā stāvoklī tā tomēr bija mazāk spējīga sarūgtināt citu cilvēku dzīvi. Vairāk to varētu viņa pati, šī sieviete un varbūt viņas brālis. Nezin cik vecs tas bija? Viņa teica, tas drīzi precēšoties. Varbūt viņš bija vecāks vai līdzīgs viņai. Varbūt izlutināts, tiepīgs, kreņķīgs, pastāvīgi ar kaut ko nemierā, visur klāt, tā ka neko nevar ne paveikt, ne labi izdarīt, jo neapmierinātības inde tur pielieta jau pašā sākumā… “Māte jāizklaidē nav vai ar viņu pastāvīgi jānodarbojas. Tikai medicīna, terapija un ēdiena reizes. Māja viegli kopjama, un reizi nedēļā nāk tīrītāja…” Es vēl neko neteicu, jo vairāk domāju par to, kā atvadīties.

Tad es dzirdēju, ka sieviete minēja augstu atalgojumu un teica to ātri un noteikti, it kā lai ar to mani noturētu.  Un tas notika. Ja atalgojums bija tik labs, es varētu papūlēties, uzņemt, uzsākt. Ja viņa atalgojumu minēja kā kārdinādama – viņa vēlējās, lai es palieku. Ar to viņa pusi atbildības jau ņēma uz sevi. Grūts nebija darbs, grūti bija cilvēki, ka jādzīvo vienā mājā dienu dienā.

Viņa parādīja manu istabu. Tā bija neliela, bet jauka, ar logu uz pagalmu, kas bija plašāks kā dārzs ielas pusē. Gluds zālājs veda skatu pret kalnu taisni mākoņos, bet loga tuvumā manīja zaļu dzīvību un mieru. Istabā pie sienas bija atritināts kā kāds japāņu zīmējums, nelikās sevišķi ievērojams, vēl kāds otrs sīks zīmējums emaljā, uzmontēts uz ielēzganas bronzas apmales. Es neviļus piegrūdu seju tam tuvāk, tad noskatīju violeto zīda segu, kas bija salocīta pār gultas kājgali. “Šī bija mana istaba, kad tēvs vēl bija dzīvs,” M. jaunkundze teica. Viņa bija jaunkundze, ne šķirtene vai atraitne, kā man pirmā brīdī šķita, un viņa arī nebija tik veca.

Tad mēs iegājām pie M., vecās M., slima un beigta viņa bija, to es uzzināju tikai vēlāk. Tagad viņa gulēja, apsegusies līdz zodam, un viņas skeleta rokas, kas bija virs segas, vēl neatklāja, kādā stāvoklī viņa bija. Viņa bija dzīvs mironis. Tāds, kas varētu būt žāvēts trīs gadi un tomēr vēl spēja kustēties. Viņai bija artrīts, viņai bija kauli un āda, un savilktas cīpslas mezglos, tā ka viņa īstenībā nevarēja locīt nevienu locekli, viņa tomēr spēja nostāties uz kājām un ar otra palīdzību spert dažus soļus. Viņa bija pastāvīgās sāpēs, sevišķi naktīs, bet varbūt visbriesmīgākais bija viņas dvēseles mokas. Man šķita, ka manā kopšanā viņa kļuva mazliet normālāks slimnieks. Es pati nevarēju to pieņemt, ka viņas bezcerīgais stāvoklis ir bezcerīgs. Es meklēju un cīnījos atrast un, liekas, atradu jēgu viņas ciešanās. Viņa bija dzīvs mironis – bet tādi esam mēs visi. Iznīcību, ko mēs sevī nesam, viņā varēja redzēt, tā sakot, pilnīgi kailu, ne ar ko neaizsegtu. Varbūt tā bija vienīgā starpība. To visu es tanī pirmā reizē ne zināju, ne nojautu. Viņa patiesībā bija pavisam valdonīga. Varbūt tā bija viņas moku žults, kas ielija pirmos vārdos, ko viņa man teica. Šo žulti, lai arī es to vēlāk gaidīju un biju gatava ar to samierināties, es gandrīz nekad nemanīju. Gandrīz nekad, kamēr es tur dzīvoju. Tagad viņa teica ar nejauku nožēlu balsī: “…nu jā. Tikai Darrenam tas ēdiens apniks…” Apmēram tā, it kā viņa paceltu vīna glāzes vietā noliktu alus glāzi un nezina nolikt to atpakaļ. “… Jūs jau gatavojiet tik taukainu,” viņa vēl piebilda. Es smiedamies aizstāvēju mūsu virtuvi, bet ievainojusi viņa mani bija. Taču es biju jau solījusies nākt darbā un bez tam manam eiropietes lepnumam bija piebikstīts. Ja vien viņš nebūs pēdējais āksts, es domāju, viņam neapniks…

Kad es sāku strādāt – kopt Moore kundzi, tikai tad es ieraudzīju, cik bēdīgi bija ar viņas veselību. Pareizāk sakot – ar viņas slimību, jo veselības viņai vairs nebija nemaz. Pirms es redzēju visus viņas izžuvušos un savilktos locekļus, es viņai vēl nebiju piedevusi viņas teicienu par mana ēdiena apnikšanu. Es noskatījos uz viņas laipno seju un nodomāju – tikai izkārtne, rīt parīt tā būs apgriezusies citāda, ļaunums izlēks no šī paša laipnā smaida. Bet es biju maldījusies. Tas nenotika. Viņa palika dienu dienā tāda pat pacietīga un laipna, un tādēļ es viņu krietni vien apbrīnoju un dažreiz pat mīlēju.

Kādā no pirmajām dienām tur ciemojās viņas māsa, ļoti izskatīga vecāka kundze. Redzams, viņa visu savu mūžu bija bijusi skaistule un prata būt koķeta vēl tagad ar baltiem matiem. Bet viņai bija mazas meitenes pabailīga sirds, viņa labprāt būtu spēlējusi lielāku dāmu, nekā viņa to varēja. Varbūt tas nāca no tā, ka viņai arvien bij nācies piekāpties vecākās māsas priekšā. Viņa nespēja izvest savu lielas dāmas lomu līdz galam. Viņa padzēra tēju ar piederīgo kūkas šķēlīti kopā ar māsu un citiem mājiniekiem vai viesiem, tad, palīdzot man iznest traukus, palika virtuvē un sērīgā izklaidībā apēda pāris atlikušos kūkas gabalus. No viņas es uztvēru un viņa man iemācīja dažas šīs mājas pieņemtas paražas – cik stipru gatavot tēju katrai personai, cik ilgā laikā pēc vakariņām pasniegt kafiju, cik ilgi pēc alkoholiska dzēriena likt pusdienas šķīvjos. Cilvēku mājā bija tik maz, ka bija viegli ievērot katra gluži personīgas un skaļi neizteiktas vēlmes. Darbu, ko es sāku, viņa bija darījusi pirms manis… “Viņi domā, ka es neprotu vārīt, gatavot,” viņa teica. Es brīnījos, jo tas, ko viņa gatavoja, man parādīdama, kā vienu vai otru ēdienu gatavo šīs mājas gaumē, man šķita labi sagatavots. “Jūs varbūt pati par maz ticiet sev, jūs atļaujiet sevi kritizēt,” es teicu. “Jā, to es daru. Visās lietās. Un tad, kad man sanāk par daudz, tad es to izkliedzu uz reizes. Un tad mani skaita par negantu.”

“Cilvēki vienmēr mēģina uzmīt tai vietai, kur tu esi vārīgs, nedrošs, kautrīgs,” es teicu.

“Kā jūs uzdrošinājāties pieņemt šo darbu?” viņa man noprasīja tieši. “Jūs izskatāties tik pieļāvīga,” viņa piebilda.

“Man vajadzīga nauda,” es teicu, “un man – ir vajadzīgs savest sevi kārtībā. Man ir jātiek vaļā no tā, ko jūs tikko saucāt par pieļāvību. Tās dēļ esmu cietusi, tā ir sākusi valdīt pār mani. Te mans uzdevums ir tikai būt ģimenes kopējai. Es zinu, ka to spēju. Un…”

Vakarā mēs kopā ar viņu skatījāmies televīziju. Durvis uz slimās istabu bija vaļā, lai viņa no savas gultas arī varētu redzēt. Bet viņa gandrīz vai visu laiku vaidēja, gandrīz kliedza, runāja pie sevis, sūdzējās, raudāja. Tas bija briesmīgi. Es gandrīz nespēju sekot filmai, jo man bija jādreb no nelaimīgās fizisko un garīgo sāpju bezcerīgiem kliedzieniem. “Jūs pieradīsiet,” viņas māsa teica. “Mēs jau esam nocietinājušies.”

Tas ir tas ļaunākais – ja nevar palīdzēt, top truls. Līdz ļaunumam, līdz cietsirdībai. Un tad atjēdzas un pēkšņi top par daudz maigs un uzmanīgs. Un viss sajūk. Cilvēku attiecības kļūst neīstas…

“Jā, vakaros, kad bērni atnāk, viņa savu daļu kliedz tādēļ, lai izsistos mūsu nocietinātībai cauri.”

Es vēl nebiju nocietinājusies, un Moore kundze atrada manī līdzjūtību, kas viņu nomierināja. Bez tam manī bija īsta ticība, ka viņai kļūs labāk. Es ar viņu neapgājos kā ar nedziedināmu. Viņa gluži neticami man sāka padoties. Pamazām, bet neatlaidīgi es palielināju viņas ēdienu likmes. Gandrīz kā neviļus es viņu ievilku šinī atveseļošanās spēlē, un tā ar mani bija vieglāk spēlējama kā bezcerības spēle – palielināt manu līdzjūtību viņai nebija nozīmes, es biju svešs cilvēks, mana sirds nevarētu par viņu tā sāpēt, kā tas viņu atvieglinātu, kā tas varbūt bija ar viņas bērniem.

Vairāk kā pusgadu es nodzīvoju labā saskaņā ar Moore kundzi. Protams, mēs abas dažreiz piespiedāmies uz to. Bet tas bija pareizi, mēs nebijām tuvinieces, un tikai tuvinieku vidū neiecietība vienam pret otru, cilvēkam pret cilvēku, kas ir dabīga un nenovēršama, drīkst izpausties neapvaldītos vārdos un nav jānoslēpj   aiz savaldīšanās.

Uz pareizā saprašanās ceļa ar M. kundzi mani tomēr laikam uzveda Darijs. Varbūt mīlestības dēļ uz dēlu M. kundze atzina mani un mīlestības dēļ uz māti viņš sāka atzīt mani. Beidzot mēs bijām sasieti diezgan sarežģītā jūtu kamolā.

Hendra M. jkdz. mani iepazīstināja ar savu brāli Dariju. Viņš bija vidēja, gandrīz neliela auguma, nenoteiktas krāsas matiem un stiprām brillēm. Varbūt viņš nebija skaidrībā, kādu iespaidu es uz to atstāju, jo viņa seja palika klusa un pētīga, kustības ceremoniāli graciozas. Pēc brīža viņš pienāca otrreiz un teica kaut ko par to, ka viņš cer, ka es jutīšos labi, un viņa briļļotais skats vēlreiz intensīvi un domīgi mani nopētīja. Gandrīz tā, it kā viņš mani neredzētu vai ar piepūli mēģinātu saskatīt, savilkt kopā manu būtību. Zināju, ka viņš ir studējis. Šai brīdī es viņu noturēju par īstu intelektuāli, kas, savas acis paceļot no matemātikas formulām, ar to pašu prāta cilvēka spēku un paņēmienu apsver mani. Viņa acis nebija nepatīkamas. Man vēlāk kādu brīdi bija gandrīz sāpīgi. Tāda acu intensitāte ir skaista, es domāju, bet tā viņš mani nekad vairs neaplūkos, jo manī nav nekā no matemātikas. Pēc šī viņa skata es it kā padevos, samierinājos ar to, ko bija pareģojusi viņa māte – ka es viņa prasības nevarēšu apmierināt. Man atlika tikai atzīt un kalpot viņa kundziskumam.

Kādā no nākošām dienām viņi pēc brokastīm gāja cauri virtuvei uz sētu, uz mašīnu garāžu, lai dotos darbā. Viņi bija trīs: Hendra, Darija draugs, kas bija pārnakšņojis tur, un Darijs. Iesānis ar muguru pret viņiem es darbojos pie izlietnes, trauku galda, loga priekšā. Darijs gāja pēdējais un, kamēr Hendra mazliet apstādināja soli, pamājot ardievas, es vairāk jutu kā redzēju Dariju pastiepjam roku un iemetam mutē vienu no plānajām maizītēm, kas bija neaizskārtas uz viņa mātes šķīvja. Ar šo kustību, ko es vairāk uztvēru ar sajūtu kā acīm, viņš iekrita manās rokās. Ar to pašu es viņu laikam sāku mīlēt.

Otrā dienā viņam gadījās ienākt virtuvē sekundi par agru: es metu izceptas olas uz viņa šķīvja un tās apkrita otrādi. Varbūt viņš to neredzēja, varbūt manīja, viņš ielēja sev pienu glāzē un teica: “Kā jums iet?” Man bija izdevies apgriezt olas pareizi uz šķīvja un man par pārsteigumu dzeltenumi nebija pārplīsuši, bet spīdēja apaļi un glīti. “Paldies, labi,” es teicu, tikai pa pusei noslēpjot smieklus par manu laimi ar olām. Mūs turēja kopā slepenas simpātijas, vismaigākā rūpība un nomods vienam par otru. Bet varbūt, ka tādas simpātijas bij grūti izskaidrojamas, mēs viens otra jūtām nekad droši neticējām, tām vienmēr meklējām jaunus pierādījumus un vienmēr par tām baiļojāmies.

Ka es īsti uzdrošinājos uzņemt savā gādībā, tas ir, pa daļai pakļaut savai gribai M. kundzi, tas bija Darija nopelns.

“Vai viņa vēlas vai ne,” viņš teica, “ik pēc pāris stundām ejiet pie viņas un neatlaižaties tik viegli ar saviem tējas piedāvājumiem, kafiju vai kas nu jums tur kuro reizi ir. Es redzu, ka jūs mēģiniet – bet dariet to vēl neatlaidīgāk, viņa atsakās tikai tādēļ, ka viņa tā ir pieradusi. Es vēlos, lai jūs to darītu.” Tas bija it kā lūgums, pus kā pavēle. Tas bija man atbalsts, bez kā es varbūt būtu nonākusi neveiksmē. Mani jau bija sākuši aizbaidīt viņas pastāvīgie noraidījumi: “Nē paldies, es neko nevēlos. Nē, paldies, nepūlaties. Nē. Labāk ejiet atpūsties. Ņemiet, lasiet avīzi…” Kādu reizi viņa pat teica: “Ejiet, paguliet…” Viņa pati arī dienās par daudz gulēja – gandrīz tā, lai vakaros un naktīs vēlu un rītos agri varētu vaimanāt un izkliegt bērnu klātienē savu nelaimi. Pēc Darija uzmudinājuma es sāku viņai drošāk uzmākties ar visu, kas viņai varētu nākt par labu pēc manām domām un daktera norādījuma. Varbūt ka Darijs bija teicis arī viņai kaut ko par mani, mēs sākām viena otru drošāk pieņemt. Viņa mani sauca, kad viņai kaut ko vajadzēja, un es biju jau tuvumā, kā arī neiztrūkstoši ierados ar visiem laika kavēkļiem un atspirdzinājumiem – tēju, kafiju, augļiem, pastu, visādiem piena vīra un maiznieka ziņojumiem, gāzes un elektrības lēsēm.

Tas viss iekārtojās un norisinājās pirmās pāris nedēļās – M. kundze sāka apēst lielākas ēdienu porcijas, gulēt vairāk pa naktīm, mazāk dienās, mazāk žēloties un vaimanāt. Protams, tas gāja tikai pamazām un ar bezcerīgiem starpgadījieniem – piemēram, ka M. kundze atkal negulēja vairs cauru nakti un viņas bezcerīgās mokas bija neapvaldītas, bet patiesākas, kā tad, kad tās uzbruka viņai katru vakaru. Pie Darija paviesojās un dažreiz pa nakti palika daži viņa draugi, un Darijs pats retāk sāka ēst vakariņas ārpus mājas. Un mazinājās viņa diennakts viesošanās pie līgavas. Pirmās nedēļās viņš kādreiz, cauri virtuvei ar savu diennakts apciemojuma koferi pie rokas, prom iedams, teica: “Es te eju un nāku vairāk kā viesnīcā…” Es uzsmaidīju, bet, noraugoties viņa brūnajā ādas somā, man bija mazliet skumji, man šķita, ka es labprāt vēlētos, lai viņš vakarā atgriežas, es vēlējos viņu vairāk redzēt. Pirmdienas vakari bija gandrīz vienmēr bez viņa, jo tad viņš piedalījās kādās sēdēs un citus vakarus viņš, atbraucis no darba, tūlīt pārģērbās un pazuda ar savu brūno somu… Tad man šķita, ka tas sāka notikt retāk. Jā, man šķita ka viņš paliek mazāk ārpus mājas. Es nedomāju, ka es to esmu novērojusi pareizi, drīzāk tā iedomājusies. Bet reiz, kad es ienesu vakariņas M. kundzei, viņa pastiepa galvu un vērīgi ieklausījās mašīnas troksnī no ielas vai jau no dārza ceļa: “Jūs taču neteiksiet, ka Darijs atgriežas?…” Mašīna jau nošalca un apstājās – jā, viņš atgriežas, es jutu, bet neteicu neko, tikai steidzos virtuvē sakārtot viņa vakariņu šķīvi. “Ak,” viņš teica, “Šodien man nav nozīmes piedalīties tanī sēdē. Bet nerūpējaties, ja jums nav vakariņas gatavotas priekš manis, es iešu kaut kur ārā paēst.”

“Man ir jums vakariņas.” Es jau sāku kārtot viņa šķīvi.

“Bet vai jums patiesi ir?”

“Man ir.”

“Tik tiešām, ka jums ir? Vai jūs neatdodiet man savas? Vai jums tiešām pietiek?” Viņš ņēma nost vākus visiem katliem un pārbaudīja ēdiena daudzumu.

Tā tas atgadījās vairākus vakarus.

Reiz man nebija nekāda iemesla domāt, ka viņš būs vakariņās, bet es biju pagatavojusi vairāk, it kā lai ar to viņu atsauktu. Un mašīna apstājās, un noskanēja zināmais drošais mašīnas durvju aizciršanās troksnis, un, virtuvei cauri skriedams, viņš pēkšņi apstājās, uzmeta acis katliem un sasildītajam šķīvim, kas bij jau man rokās, un paspēra soli klāt pie manis. “Vai jūs gaidījāt, ka es būšu? – Vai jūs gaidījāt, ka es būšu?” Viņa acis tvēra manā sejā, lai izbaudītu atbildi. Es nespēju īsti atbildēt, jo nebiju gaidījusi, es biju vēlējusies, lai viņš būtu.

Leave a Reply