Parkā rudens
Vasara. Dārzos rozes, parkos rozes, ceļmalās smilgas, margrietiņas no Chelmsfordas līdz Cambridgai. Pāri purvainām vietām kārkli un krūmi un jauni zilganzaļi kociņi, pie kuru saknēm baltas smilts saskalojumi kā viļņu putas. Un gaismās pāri vizuļo kāds solījums, redzēts, nojausts kaut kur garām braucot gadus atpakaļ, atplūdis pēc gadiem te tālā citā vietā, māj atkal, ko solīdams… Kādēļ nepieturi, neizpēti un neizrēķinies ar to? Kas tas ir un ko tas nozīmē? Nē. Tu ceļo garām sapņainā gļēvulībā, dievišķīgi, līdz vēlēsies gulties uz ceļa zem kādiem riteņiem, lai neskrietu tālāk, lai piespiestu sevi palikt uz vietas.
Tulpju lauki ir nomainīti ar rozēm šai parkā un visos parkos te apkārt. Zeme ir silta un zaļa, smilts sausa. Rožu laikam spīd cauri tulpju laiks. Anglijā? Vai te ir Anglija? Tulpes un rozes ir krāšņākas kā jebkāds bij man to teicis vai brīdinājis. Zied ilgi un pārzied.
Visvairāk par to domā vecas sievas un dārznieki.
Vakars ir rēns. Ūdenī vieglviegli šūpojas kāds jumts un saules apspīdēti logi. Kuplajā apsē virmo lapas, viņa ir tik klusa un tik dzīva kā skudru pūlis. Rožu lauku pirmie ziedi ir gandrīz jau apslēpti skatam, jo tiem pārauguši, apkārt saslējušies, sažuburojušies jaunie zari, atvases ar mežonīgi daudz pumpuru.
Parkā te pamana dažreiz tos mūžīgos gulētājus, par kuriem stāstīja Sudrabkalns, bet te daļa no tiem, lielākā daļa no tiem nav mūžīgie gulētāji, tikai īslaicīgie gulētāji: tie mīlētāji un pusdienu sagremotāji.
Krūmos čirkst un pa brīžam pie kājām nolaižas zvirbuļi. Zvirbulis, atceraties, brūnpelēklāsotais, kas ātri paskatās acīs un redz ātri – ir ko tirgoties, vai nav.
Kļūst dzedrāks, saule laižas lejup. Aiz pieminekļa kanāla otrā malā paliek kāds gulētājs.
