Pārvākšanās (Ķikure/Kikure)

Pārvākšanās

Pārvācāmies. Lai kā to grib sevī noslēpt, pārvākšanās vienmēr ir smaga operācija. Jauna vieta jāapdzīvo. Sen dzirdēts, mīļas balss teikts vārds – mierīgs, mazs, bet darbs ilgs, vienmēr arī grūts. Dažreiz īsta cīņa – vecais jānoslāpē, jaunais jāklāj un jāklāj ar labu domu spēku. Jāņem no sevis ārā tas… jeb varbūt – jāņem no jaunās apkārtnes ārā. Jāņem un jādod, jādara un jāaizmirst.

Jaunais dzīvoklis, viss mājas otrais (pusotrais stāvs, jo māja pus kā terase ielas pusē – pirmā stāvā) stāvs, lielas neremontētas telpas (īpašniecei ar lūgšanām izplēsts pirms atjaunošanas darbu nobeiguma), varēs sist naglas sienās, kārt bildes, pat likt virsū, krāsot, Ilze ļoti laimīga. Un dārzi apkārt, un jūru var redzēt.

Es eju tukšumā. Bail no tā, ka sapņos nevar atrast to vietu, kur tu dzīvo, maldies pa pilsētām, pa ielām, nevari atcerēties, kurā numurā, kuras kāpnes, nē – tanīs, tas bija agrāk, bet kur tagad?… Vieta jāapdzīvo.

Aizgājām no jūras un – atnācām pie jūras. Te – ielas galā, stundas ceturksni ko iet, viņa ir, bet patreiz nāk rudens. Nu, nekas, jūra ir jūra arī rudenī.

Te viņa ir. Autobusi pienāk un atiet, jūra graužas krastā, bet krasts ir sasedzies ar siltām dzeltenām smiltīm un neliekas zinis.

Autobusi kā dzeltenas, zilas, sarkanas un melnas vaboles, ar acīm un deguniem salied zem eglēm un izlied – aizrūc ielā, daža maza sporta mašīnas vabolīte iekaucas bēgdama. No viļņu malas bērni spiedz gari un augsti un nemitīgi, kā viļņi šņāc, šņāc nemitīgi, ar ledus žvadzoņu – rudens.

Kāds melnais un pusmelnais, un dzeltenais atnāk krastā un pastāv.

Kaijas gaida barību un knosās.

Atnāk meitene, izklāj krāsainu dvieli zālē un apsēžas.

Puika kurvītī salasa tukšas pudeles.

Kad visu to esmu noskatījusies, kamēr saule silda muguru un zeme mazliet saldē sēžamvietu – tad esmu vienu soli tuvāk šai jaunai dzīves vietai.

Nav viegli iesākt. Es nīstu “venetian blinds” (Venēcijas žalūzijas). Savā istabā es varbūt to noraušu. Es gribu vaļējus logus. (Un tā tomēr nevarēs…)

Man netīk arī verandas, kas te ir ap mājām apkārt, nojumes kā rijām, visas istabas padara par guļamistabām, derīgas tikai gulēšanai, tējas dzeršanai, nē arī ne tam – padara par cietumiem.

Kā gan cilvēki var izturēt un nezaudēt cietumos prātu? Iesprostojums ir visbriesmīgākā lieta.

Arī svešums iesprosto. No cietuma var atbrīvot tikai otrs cilvēks.

Gribētu gulēt pie jūras. Varbūt gribētu būt krasts un gulēt kā krasts pie jūras. Gribētu būt krastā pie jūras, rokas pie jūras, saņemt rokās jūru, jūras nakti – melni zilu, blāzmainu šūpošanos. Atrašanās rokās, krastā, kas līgojas, peld jūrā, naktī.

Mēs lēcām pa šauro klinti starp viļņiem, kas dzirkstot sitās pār galvām, šūpojās naktī. Jūra bija aicinājums, bet krastā – palikšana; seni stāsti par zilām un dzeltenām plūmēm; par dzeltenām kā zelts plūmēm, pilns kā zelta viss plūmju koks, un koki ar zilām plūmēm, kas līst kā lietus zālē, kad koku sapurina.

Krastā bija stāsti par plūmju kokiem, un lampas šūpojās kā milzīgas plūmes.

Atpakaļ domām ir jāļauj mazliet vaļa, tas drīzāk bijušā spēku atvairis, kā pārlieku to noslodzījums, bijušajam ir jāļauj izlielīties…

Liekas, kāds viesis… Alu, mīlu, vai kafiju –  

Ko tev ieliet? Jeb vai esi pieradis jau pie kaut kā stiprāka? Mēs tāpat vien te mēģinām iztikt: paskatāmies uz jūru… vai uz ielu, uz mašīnām, tad tur biedros kaimiņiene ar rolleriem matos, bez tiem mēs nebūtu te, kur esam. Un tā laiks atnāk un aiziet – skalodamies gar brokastu galdu, gar pusdienas galdu, spiezdamies pie speciāliem skatlogos, pablenzdams, laiks, kad viņai atliks klasiķu studēšanai?

Jā, kādreiz mēs paskatāmies uz jūru, nu, viņa dzied ar to pilsētiņas malu kopā, nebēdādama par šī ielas stūra bremzēm, kas dzied… kā pūtēju orķestra ragi, kā lauku kāzu vijoles, dažam labam tās pašas arī vien tiek – kāzu un bēru cimboles.

Un dažreiz mēs paskatāmies uz kalniem, uz otru pusi, šī vieta ir starp jūru un kalniem iespiedusies. Kalni, ar meždegu dūmiem iekrāsojušies, nav nekādi sniegainie, vairāk tādi miegainie pasaules vāķētāji, viņu dēļ viss varētu aiziet gulēt, bet mašīnu skrējieni cauru diennakti zāģē un griež visu pušu, no kalniem līdz jūrai. Un otrādi, šķērsu tam naktīs stiprs pieelpots gaiss – no metāl cepļiem ar sarkanām mēlēm gaisos līdz ogļraktuvēm, melni zem zemes, un melnu zemi pāri zemes malām. Naktī jāceļas logu aizvērt – jāpaskatās uz jūru. Tā mēs te skalojamies, noskalojamies ar jūru, ar mīlu, ar kafiju. Nu, arī ar alu, var arī ar alu, ja tev tā labāk.

Jā, šī iela iet uz jūru un iet uz kalniem, uz lielāko kalnu, viņa ir iesieta starp kalnu un jūru, un pilsēta ir viņā ieķērusies kā bišu spiets. Tūkstoš kājas skraida ielā, tūkstoš vecas un jaunas, atsegtas un aizsegtas, veiklas un neveiklas kājas; tūkstoš mašīnas šaudās ielā kā nokaitinātas bites, dūkdamas zemu un resni, un iespiegdamies aug un nikni saķerdamies cita citā, velti savu mokāmo meklēdamas.

Varbūt iela reiz pārtrūks no viņu plosīšanās un mēs izbirsim golfa laukumā pie jūras, un mežā pie kalna kāds smiesies. Kāds vienmēr smejas, kādam arvien pasprūk smiekli, kad kaut kas pārtrūkst un izkaisās. Ugunsdzēsēju sarkanās mašīnas tad rīkosies pļavā pie jūras un mežā pie kalna, cels melnus krānus gaisā, cels pārtrūkušos ielas galus, sies kopā. Katru nakti īsi pirms rīta, kad pieninieks vēl nav nācis, iela ir sašūpojusies, nokratījusi visas mašīnas un kājas. Vējš skrien tad, slidinās no kalna lejā uz jūru, vilnis tver to slapjās plaukstās un mētā pa jūras virsu, piešļaksta to miglas lāsēm, un slapjš vējš skrien atpakaļ kalnā svilpodams, konservu un alus kannas sperdams, logu rūtis aiztikdams draiskulīgi, kādu nakti tas pārraus ielu un mēs izbirsim pļavā pie jūras. Gulēsim ilgi vēja un jūras dziedāšanā, izgulēsimies. Mašīnas būs apstājušās, sastājušās jau ielas galos, melnos celtņus gaidīdamas, un tikko tie sasies ielu… Šī iela iet uz jūru un iet uz kalnu, tai vidū pilsēta ierakusies, sapiņķējusies lielā murskulī…

Tev nevajadzēja dot man to silto alu.

Zila tumsa, violeti zaļmelna nakts, maiga, bez vēja, dārzu, zemes, zāļu smarža kāpj līdz logiem daudzos stāvos – līdz logiem, iegleznotiem naktī, oranžzelta, iesārteniem, maigi bāliem, balti ziliem logiem. Melnā naktī iela klusa, jūru neredz, dārzi nozuduši jau sen, un durvis un sētas, logi paliek, tik pajūk to rindas, izkaisās tie līdzi kā zvaigznes, lielas zvaigznes.

Šī iela aptinusies kā glodene ap mani. Tas zvērs ir nevainīgs, sev saku, tev nekas nenotiks! Jo bēdīgāk, man jādomā, pat cīņa nav atļauta, tikai pieciešama, šīs glodenes klātbūtne pieciešama. Un viņas insekti, kas kustās un trokšņo bez mitas… Insekti jau ir bez balss. Tiešām?

Aiz pusnakts agrās, tik agrās rīta stundās, kad tikai mūsu pieninieks ir nomodā, iela sakustas pati, maigi šī viltīgā glodene kuļ ar savu asti jūru – “Nāc uz šo pusi!” Un viegli šņāc ar savu galvu kalna mežā, mulsinot: “Nāc uz šo pusi!” Ar šo ielu uz kakla un jūru līdz ceļiem – kur es varu aiziet. Es esmu šai pilsētā. Ja es arī visu te gribētu nonicināt, man tomēr arvien vajadzētu lielīt šīs debesis. Savādi, ka lielie dabas mīlētāji tomēr dzīvo zemēs, kur nav tik augstas un plašas, lieliskas debesis. Tur tuvo horizontu, zemo debess jumu zina kā svētību un apdzied līksmā pateicībā. Te jūt nepielūdzamo varenību un novērš seju, noslēpjas tās priekšā.

Šai mājā pa durvju un logu un nezin vēl kādu sienu spraudziņām nāk trokšņi un vējš, aukstums, karstums un jūras smiltis, bet pa lielajiem logiem nāk debesis un daudz gaismas.

Ilze sēd uz grīdas un glezno.

Varbūt Vincents van Gogs būtu lielāks (vēl lielāks?!), ja viņš būtu palicis Holandē. Viņa “potato eater’i” (kartupeļu ēdēji) taču beigu beigās ir vērtīgāki (veselīgāki savā sakarībā ar savu radītāju) kā visas tās Francijas krāsainās bildītes. Un – tad viņam nebūtu bijis jānošaujas. Savā zemē vien būdams, viņš nebūtu tik pazudis. Kas Gogēns viņam par draugu? Lai viņš nebūtu tik krāsains (tādā veidā kā tagad), viņš būtu zīmējis Holandes zemi ar kartupeļiem un jutis, ka viņš kaut kur pieder, kaut kas viņam pieder. Trimdinieks ir traģisks vienmēr. Viņš var atstāt žilbinoši skaistas lietas (“no savām sāpēm…”), bet pats viņš iet bojā nožēlojamā kārtā. Un kurš un vai viņš pats vairs būtu vēlējies, lai tas būtu citādi?

Šai mājā jo bieži naktī vai dienā jūt ielu klāt, jūru klāt un debesis pāri, cauri visam, it kā tai jumta nebūtu, it kā sienas kļūtu caurspīdīgas, visa caurlaidējas, koki un vējš var nākt iekšā, būt apkārt katrā laikā. (Kaut tikai kaimiņienei nebūtu tas kaķis.)

Ilze sēd un glezno. Šī māja viņu glābj. Domāju – kā tas bija, kad uz palodzes noliku lielu vizbuļu pušķi un viņu zilumā glābos un veseļojos no… no kā? No pirmās vētras dzīvē. Kur paliek šie Arturi un Andri, kas nāk un ir īstie, lai kādi tie būtu? Viņi nāk it kā par agru dzīvē, un gaidīšana viņus aizved prom un aizved no viņiem prom. Un tad domā (!), kāds jāņem, jāliek vietā, un nevar. Cīnās pat un mēģina – Ilze tagad divi vakari ir palikusi ar Pēteri dejot, bet viņš neprot dejot, un Ilze dejo savu dvēseli ārā. Beigu beigās vecajam uzskatam ir taisnība – īstākā dzīve ir jaunības laiks (jaunīb’s laiks) līdz tam, kad sākas īstā dzīve. Šo jaunības slavināšanu vēl nekad nebiju sākusi, bet, redzot bērnus raujam ārā no viņu jaunības, tas skar sāpīgāk, redzamāk, saprotamāk kā toreiz paša dzīve.

Ir labi būt zemē ar tik augstām debesīm un pilsētiņā starp jūru un kalnu, un mājā it kā bez jumta.

Vakar pastā kāds cilvēks melnu galvu, melnās, apbružātās drēbēs – viņi ir tādi, šie ļaudis, melnās vecās drēbēs; jaunas drēbes – goda drēbes – viņi šuj tumšas, arvien īsti melnas elegancei un svētku noskaņai, smalkumam, un tad šīs drēbes kļūst vecas un top ikdienas drēbes, darba drēbes, nodzīta, noplukusi bijusī elegance… Viens tāds melnās drēbēs stāvēja pastā pie publiskā rakstāmgalda. Daudzi tā stāv – gandrīz visi, kas ieiet pasta ēkā, tur apstājas, pārbauda kādu adresi, līmē markas, izpilda kaut ko.

Šis melnais vīrs, panīcis, paplāns tur stāvēja kā daudzi citi, tikai viņa kaut kā gru[..]šais plānums un melnums man krita acīs, atgādināja Tomu. Jā, droši vien tā tautas brālis, jugoslāvs.

Es rakstīju savas adreses pāris soļus no viņa. Tikai ļoti slepeni pametu kādu skatu uz viņu. Viņš darbojās ap kādām papīra lapiņām, kas, viena otrai blakus noliktas, bija cieši norakstītas no malas līdz malai ar lielu, primitīvu rokrakstu.

Melnais vīrs ik pa brīžam kļuva sagrābts no kādas savādas smieklu vai raudu lēkmes. Tas varbūt bija no abām šīm lietām kopā. Tas atkārtojās vairāk reizes un bija diezgan skaļas, bet grūt bija uzminēt to īsto raksturu. Vīrs pat apgāja pa riņķi apkārt un atkal atgriezās, pacilāja lapiņas, nolieca galvu pār tām un atkal smējās vai raudāja. Neviens nelikās daudz zinis. Arī es neskatījos. Bailes traucēt. Pasta vīros aiz letes bija kaut kas, ko angliski varbūt sauktu par “amazement”, bet latviski? Tā nebij īsti ziņkāre, ne izbrīns, ne novērošana, ne minēšana – tā bija distancēta notiekošā noskatīšana, kā varbūt noskatītos kādā zvēra vai putna nesaprotamā izrīcībā.

Man vajadzēja vēlreiz pie galda kādu pasta numuru sameklēt, un es nejauši pacēlu skatu viņam pretī, kad viņš paskatījās uz mani aizdomīgi, īsi, tieši, skatā bija kāds asums, kā aizsargājoties. Es atgriezos prom, rīkojos ar savu darāmo, viņa lēkmes turpinājās. Kāds vīrs nostājās man blakus, starp viņu, izpildīja savu adresi un aizgāja. Kāda sieviete pienāca, tā teica kaut ko melnajam, bet tas neatbildēja. Savādais, kas plosīja šo nabaga radījumu, bija rakstīts lapiņās. Tas varēja būt liels prieks, kas pārvēršas sāpēs vientulības dēļ, dalīties neiespējamības dēļ, tas varēja būt tādas pat sāpes, tas varēja būt kaut kas traģikomisks, kāds liels pārpratums. Savādi briesmīgs bija tā spēks, kas raustīja nabaga cilvēku.

Man nāca prātā Toma smiekli par Rozes kundzes dzīšanos tam pakaļ. Arī viņu tie sagrāba lēkmēm. Likās – viņš varētu kliegt no to spēka, šo savādo jūtu spēka, ko viņā izsauca situācija, bet viņš nekliedza, viņš pat nevarēja skaļi, brīvi smieties, viņš smējās kaut kā nožēlojami. Tie bija briesmīgi smiekli. Un tos izsauca tā kā tad, kad Linda piegrieza Tomam vērību, Rozes kundze, kas viņu turēja par pusmuļķi, pustraku, bija to atstūmusi un pazemojusi – tagad savādā, uzbāzīgā kārtā skrēja pēc viņa, it kā viņa īsti nebūtu cilvēks, un tomēr viņas dzīšanās pēc viņa bija īsta.

Varbūt šīm jūtām ir jāizpaužas tādā nedzirdētā, neredzētā veidā – jo tas ir nedzirdēti un neredzēti – ka tu esi un neesi cilvēks attiecībā pret otru cilvēku.

Te tas tā nevarēja būt. Lapiņās rokraksts bija viņam, melnajam vīram līdzīgs, ja to bija kāds viņam rakstījis, tas bija tāds pats kā viņš. Jeb tās bija viņa paša rakstītas lapas, un viņš kādam teica savas jūtas. Drīzāk tomēr bija ziņa no ļoti tālas malas.

Es aizgāju garām pasta ierēdņiem aiz letes ar viņu savādajiem smaidiem, ar mazliet uzrautu degunu, it kā viņi būtu pie kaut kā vainīgi. Kad kaut kas kaut kur ir ļoti nelabs, vainu par to uzgāž kaut kam, pelnīti, vai nepelnīti.

Šai ielā no kalniem uz jūru dažreiz it kā notiek, iznāk lietas, ar ko viņai patiesi nav nekādas daļas. Tāds man šķita mazais notikums pastā ar melno cilvēku. Tāpat kā kādā dienā radio ziņoja par sacelšanos, revolūciju Ungārijā. Es izmetos ielā un skrēju lejā uz jūru, it kā par to vairāk iegūt, redzēt, uzzināt, saprast. Varbūt vēl darīt vai piedzīvot kaut ko par to. Nekā nebija. Pie mazās baznīcas grupējās kāds kāzu gājiens ar baltu līgavu un gludi sapostu līgavaini. Meitenes gāja uz jūru. Tikai kāda veikala aizvērtās durvīs runāja divi vīri. Man šķita – viņi runāja par to. Bet šai ielai patiesi nebija nekāda daļa ar to, kas notika Ungārijā. Šai ielā iet iepirkties, liela nebeidzama kustība – iepirkties, iet uz jūru, nāk no jūras vai sēžas autobusā un brauc. Autobusi iet uz trim debess pusēm (ceturtā puse ir jūra, un tur autobusi nevar iet). Autobusu šoferiem (gandrīz visu cauru gadu) ir baltas zeķes līdz ceļiem, īsas tumšzilas bikses, balti krekli un sarkanas kravates. Tie visi ir jauni vai arī iekrāso matus, lai tādi pastāvētu, lai ielu uzturētu priecīgu. Tāds ir šīs ielas īstais uzdevums. Vai tad tas nav visur un vienmēr? Bez veikaliem šai ielā ir slimnīca, pasts, bibliotēka un kāda sīka šaura sānieliņā Pigallejā (kaut gan šī mazā sprauga nemaz tāda sivēnīga neizskatās un nav), ir maza kafejnīca ar māksliniecisku garu, pankūkas ar melleņu ievārījumu un gleznas pie sienām, kas tiek mainītas, un pa lielākai daļai ir ļoti labu jaunu mākslinieku darbi. Cik ilgi šī mazā kafejnīca spēs izdzīvot blakām lielo veikalu kafejnīcām… to rādīs laiks. Šodien tā vēl tur ir, un labi, nav jūra vien.

Vīrs, kas atveda šurp mūsu mēbeles, teica: “Te, gadus trīsdesmit, trīsdesmit pieci, bija tikai viena maza bodīte, uz kuru es dažreiz nācu pēc bonbongām. Un pa visiem šiem kalniem, kas tagad pildās ar ielām un mājām, mēs skraidījām augām dienām un ķērām trušus.”

Un te, dzīvojot ar viņa atvestām mēbelēm, man dažreiz uznāk ilgas un domīgs prāts, un, kad man prasa – ko tu gudro, ko tu gribi – man jāsaka, ja nemeloju: “Man liekas es gribētu būt mazs puika un pa šiem kalniem ķert trušus.”

Un Ilze padomā un saka: “Kurš gan to negribētu! Uzbrauksim tur augstienē kādu svētdienu. Tur aiz ogļu raktuvju vārtiem, aiz Port Kembla kalna sākas augstiene ar mežiem, klajumiem. Pa vidu var redzēt brīnišķīgus skatus lejā uz pilsētu un jūru. Port Kemblas metāl rūpnīcu skurstenis, kas ir tāds visaugstākais dienvidus puslodē, no turienes, izskatās pavisam mazs. Tāds plašums.”

Leave a Reply