Soli un tulpes
Biju atkal apstājusies pie tulpēm, pāris soļus nost no celiņa, kas veda no tirgus caur parku. Raudzījos atkal tulpēs jau labu laiku. Zieds pie zieda. Liels iegarens laukums pilns. Tālāk otrs, trešs, ceturts. Katrs citā krāsā. Šīs bija dzeltenas. Zeltainas? Liesmainas? Zieds pie zieda. Kausi? Zvani? Karogi? Vēsums? Siltums? Gaisma? Dievīgums? Miesīgums? Jo ilgāk stāvēja, jo mazāk varēja to pateikt, kas saprasts, bet tulpju lauks elpoja pretī, iesūca sevī, pielēja ar sevi…
Sveša sieva nāca garām, pienāca klāt:
“Jā, vai nav skaisti?” teica un, tulpēs paskatījusies, sāka stāstīt par jauniešu huligānismu. Cieta. Asa. Arvien cietāka, asāka, nelaimīgāka. Ne jauna, ne veca. Kārtīga sieva ar iepirkumu somu. Arī es stāvēju ar iepirkumu somu. Sakustējos mazliet prom no tulpēm. Tas, kas acumirklī man bija jāklausās, ļoti nesaderēja ar to, uz ko es biju skatījusies, kā tik ļoti tiešā tuvumā biju atradusies. Klausījos par puķu laušanu un solu apgāšanu. Brīnījos, izteicu sašutumu, bet īsta sašutuma nejutu. Kaut kas blakus tulpju grēdā bija tik liels, tik spēcīgs, skaists, drošs, neizpostāms, ka sievas pareģojums, ka viss iet uz nelabu galu ar šo jaunatni, tulpju klātbūtnē bija savādi, negaidīti bezspēcīgs. Tas radīja tikai izbrīnu un – ziņkāri. Es klausījos visu kāri, ko viņa stāstīja, kas te noticis, kas te notiek. Es piekritu tam, ko viņa teica, lai dzirdētu vēl vairāk. Bet es negāju viņai līdz, lai gan mana iepirkumu soma bija pilna un man bija jāiet uz pilsētas pusi tāpat kā viņai. Paspēru pāris soļus uz otru pusi un ļāvu, lai viņa iet, kad viņa bija beigusi lielāko izteikt. Tad es atkal apstājos, vēl arvien tulpju pavadīta, ievēroju, ka zālē ir nomesti daži nolauzti ziedi, vairāki ziedi arī saraustīti – viņai taisnība – bet tas manī neiededzināja dusmas, drīzāk ierosināja domas par šī grēka skaistumu. Noskatījos, kā svešā aizgāja, un gribēju, lai viņa iet ātrāk, lai pazūd ar savu cieto seju un prātīgo valodu. Droši vien tā bija laimīga sieva ar vīru, māju, kārtību un godīgumu. Viņa varēja atļauties šo sašutumu, naidu, prasības, cietumu savā sejā. Man likās – es to nevarēju. Man nebija ne vīra, ne mājas, ne kādas lielas kārtības. Man bija – tikai šīs tulpes, šī vasara. Un tikai, arī tikai tad, ja es atļāvu sev tās ņemt – neprasīju nekā, nenosodīju neko…
