Vecais Kroņa ielas dzīvoklis (Ķikure/Kikure)

Vecais Kroņa ielas dzīvoklis

Mūsu Kroņa ielas dzīvoklis bija no tiem, kuros gar palodām vai pat durvju stenderēm ieaug kāds vītenis, sākumā izskatās nobālis, bet tad ņemas zaļot un kuplot tā, ka to ir žēl sūtīt atpakaļ dārzā. Cilvēku domas par šādām mājām krasi dalās. Tā arī ir šis dzīvoklis, atkarībā no tā, kādi cilvēki tur ienāca paciemoties, tas vai nu bija lielisks, ar savu atmosfairu (kā Ruta to vienmēr teica), ar gaismu, gaisu, domām un visu ko, vai arī tas sarāvās tik nožēlojams un noskrandis, tik mēms un neizteiksmīgs, ka atlika tikai gaidīt, kad ciemiņi ardievosies, jo viņus tā kā tā nebija iespējams godam iepriecināt. Bet tas gadījās reti.

Mums dzīvoklis bija ļoti labs. Viņš laida iekšā sevī tik daudz no ielas, no pilsētas un jūras – gaismu, krāsas, balsis, ka sienas nemaz nejuta. Ja saskaitīja visu – bija tur deviņas telpas. Man dažreiz, vienai tur dzīvojot, varbūt pazuda kāda grāmata, ilgi bija jāmeklē, kurā vietā tā palikusi, iesākta lasīt; pazuda kāda cita lieta, kāds apģērba gabals, dažreiz tas varēja patiesi nokaitināt, bet citreiz ieveda jaunā, labā noskaņā – atver kādas durvis un atrodi telpu, pilnu rīta gaismas un kaut ko labu tur iesāktu darīt, ierakstītu vēstuli vai kaudzi krāsainu dzijas kamolu. Šis lielais dzīvoklis bija vajadzīgs ne tikai manis dēļ – bērni vēl nebija nogruntējušies, ko kurais darīs, kur kurais paliks, bija vēl visādas braukšanas un iešanas, nobeigšanas un uzsākšanas. Šinī laikā šis dzīvoklis bija tāda droša pieturas vieta, kur dažreiz iegriezties, uz īsāku vai ilgāku brīdi, atpūsties, padarīt kaut ko, apdomāt kaut ko, atstāt tur kaut ko patreiz nevajadzīgu un paņemt citu ko, patreiz vajadzīgu, tur agrāk atstātu… Kad pašiem nebija laika atbraukt, vienmēr varēja rakstīt, zvanīt un lietas nosūtīt, pasts bija tuvu, stacija tuvu.

“…Pameklē manā zilā kastē trešā gada piezīmes par Moriaku…”

“…Kaut kur vajadzētu būt, varbūt manā brūnajā koferī, kādam kopā saspraustam visādu sīku dokumentu sainītim. Nevaru atrast savu dzimšanas apliecību…”

“…Nākošā nedēļā mans paziņa brauks tur garām – viņš varētu paņemt tos divus dzeltenos Vīnes krēslus. Un aizej uz veco lietu izsoli, Kārlis pateiks, kur tā ir, tur dažreiz varot vēl dabūt kādu ‘antīku’, te pilsētā visu izķer tā, ka nav ko meklēt…”

Kārlis ir vietējais cilvēks un zina visu par šo ielu un pilsētu. Kārlis arī pastāstīja par pelēko veci (tas tā noticis ar viņu mīlestības dēļ), kas sēdēja ielā dienām, naktīm kā tās piederums, kāds stūris, sēta vai piestātnes stabs. Pelēks, nekustīgs, viss bārzdas rugājos ieaudzis. Bet viņš vēl bija dzīvs. cilvēks. Likās, ka to kādreiz nejauši varētu aizmirst un pielikt tam ziņkārē pirkstu kā tādam ezim – kas tu īsti esi, kur tu esi…

Apstājies, ceļā palicis…

Vētrainās naktīs vējš sadzina smiltis ielās, dziļi visam pāri.

Leave a Reply