Young Vic (Ķikure/Kikure)

Young Vic’ā

Sēdu atkal “Young Vic’ā”. Dzeru kafiju, gaidu izrādi. Šūpoju, loloju savu nemieru, savu vientulību. Varbūt arī savu muļķību. Bet tā ir mana daļa un nekad neatkrīt no manis. Katram tā sava. Ienāca meitene te, ar snuķi deguna vietā. Kā viņai? Arī šā tā. Pretī nosēdās jauns cilvēks, glīts, bez vainas, liekas, ar iekrāsotām skropstīm. Kā viņam? Droši vien – labi. Kādu laiku.

Šodien nācu pāri ielai pie augļu veikala. Otrpus ielai no stūra durvīm pulksteņu veikalā iznāca Dāvids. (Dāvids? Goliāts? Es kādreiz viņu saucu par Dāvidu.) Iznāca pieliektu galvu, kā tas ir, durvis aiztaisot. Jādomā, viņš pamanīja mani, jo es redzēju viņu. Satikšanās likās neizbēgama kā katastrofa. Un tikpat briesmīga. Man bija jāiet tai pretī. Kādu mirkli es atcerējos viņa vārdu, domāju, vai to man nāksies teikt tagad?… Tad viņš metās bēgt. Pāri ielai, pāri otrai ielai, kā putns aizspurdza. Tas bija šausmīgi. Vienu mirkli, diezgan ilgi. Es gāju taisni. Nedzīva. Iznīcināta. Atsvabināta no katastrofas un iznīcināta. Tā es atnācu līdz mājai. Tad pamazām apziņa atgriezās. Es atcerējos Stevena noskriešanu no ceļa, aizslēpšanos aiz smagās mašīnas. Bet viņš nepārbēga pāri ielai kā tagad Dāvids. Mēs satikāmies. Man arī nebija tik ļoti bail no katastrofas kā šodien. Es runāju toreiz, teicu šo to. Starp citu, notvēru kādu skatu, kas nebija domāts manai redzēšanai – tumša, dzīva, valga liesma. Tas, kas bija domāts manai redzēšanai, bija nedzīvs, pelēks, sastindzis, vienaldzīga runāšana. Tomēr, kad viņš rādīja: “…tur, pie tās zilās sētas ir mana māja,” viņā bija mazliet siltumas. Vai tikai vēlēšanās, lai es to atcerētos, ka tur ir viņa māja. Vēlāk viņš teica: “… apēst es Jūs būtu varējis toreiz, ka Jūs uz mani tur runājat…” Bet noslēpās aiz mašīnas. Liels cilvēks. Precējies. Mans boss.

Vai šai dienai bija tas pats paraugs? Vai Dāvids atdarīja man par manu bēgšanu? To viņš nospēlēja labi. Esmu bēgusi nekaunīgā kārtā. Vai viņš izzoboja mani? Nē, tas droši vien bija tikai impulss. Patiesība beidzot būs jāpieņem, lai nāk kas nākdams un – viss ir labāks kā nekas. Šī diena, aizbēgšana atsvieda kaut ko atkal ar jaunu spēku pie manis. Kā straume, kas griežas, promraudama atgriežas, atnes atpakaļ. Man jāiet, jāatvadās. Man jāsaka paldies un jāsaka, jāsaka… Varbūt nav jāsaka nekas, lai ko es teikšu, vai neteikšu, tas viss būs tas pats.

Vējš aizskar manu delnu
krusts, veca kapsēta
pret mani pavērš
nosūnoj'šu vaigu
kur rītos garām eju
lapa krizdama uzsmaida
viss vieglu laipnību
man viegli pretī dala
ar cilvēkbērnu
drebot jāspēkojas...

Cik te ir labi, pie kaila koka galda, uz cieta sola, pie mūra sienas, te ir gandrīz kā pie jūras un vēl labāk. Kādēļ te tik labi, pagrabā, zem kailām spuldzēm? Te silti. Cilvēku straumes lēni plūst apkārt, es esmu viņos iekšā. Man pretī kāds atkal apsēdās un labo, kaut ko raksta burtnīcā. Kafija smaržo. Viņam ir tikai kafija un ābols. Man nebūtu nācis prātā pasūtināt kafiju un ābolu. Blakus un pretī apsēdās jauna sieviete un vīrietis, viņiem ir kafija un maizītes tāpat kā man. Izsalkums prasa arī maizi. Bet arī man būtu jāņem tikai kafija un ābols citu reizi, kad izsalkums nav ļoti liels. Izsalkums pēc barības, fiziskas barības. Ja es dzīvotu Londonā, es varētu nākt te strādāt. Pajumte. Gaisma. Galds. Maize, kafija – tāpat kā citiem un viņu, citu ierosinošais, kaut varbūt mānīgais tuvums.  Tāpat kā solā tirgus laukuma apstādījumos. Tikai tur nav galda un te ir vairāk pavēlēšanas strādāšanai – citi arī strādā. Strādā to pašu. Tur strādā ko citu. Tirgojas. Dzīvo. Atpūšas. Te deg. Gaida kaut ko, dara kaut ko. Kaut kas te ir neierobežots. Ja es ko daru, tas ir tas pats, ko citi tiesīgie, cerīgie, dara. Ja es patiesi ko daru. Kas ir – patiesi ko darīt? – Ja es patiesi iesāku, ko es dzīvoju.

Liekas, cilvēks pretī pie galda ir “tikai skolotājs” – labo burtnīcas, gaidot teātra izrādi. Burtnīcas ar visiem zīmējumiem, bērnu ilustrācijām. Zilas.

Iesāpas mazliet galva. Nedrīkst domāt par to. Vēl izrāde. Gara iešana pa tumsu uz pazemes vilcienu. Pārsēšanās. Braukšana ar tvaika vilcienu. Iešana pa tumsu, pa šaurām ieliņām, bet gar kanālu, pāri kanālam, caur parku, gar kapsētu, caur kapsētu, gar baznīcu, nevar saskatīt, cik tornī pulkstens rāda jau…

Aizbraukšana. Atvadīšanās no visa atkal. Kas ir mana dzīve? Izgriezt visu no sevis. Sirds fiziski sāp no tā. Tagad arī iedūra. Dur jau trīs dienas. Pāriet un dur atkal. Jākāpj pa kāpnēm lēnāk. Jādzīvo lēnāk. Jājūt lēnāk…

Lēnāk. Kā tur, Lapiņa ābeļu dārzā. Ābelē bija skaisti. Aizgāju, kad viņš ņēma ābolus. Sava ābele, savā dārzā. Rudens svētdiena. Draugs atnācis palīgā. Uz māju – pilnu ar āboliem. No mājas – uz dārzu, tukšu, tikai slapju mazliet, valgu no rasas, ar dažām ābeles lapām, pielipušām šur tur. Un kāpnes, kur pakāpties, zaros iekšā. Āboli lieli. Rudens āboli. Es sāku palīdzēt. Turēju bļodu, kur Lapiņa kungs lika ābolus. Es sniedzu bļodu augstu. Vēlāk kāpu uz kāpnītēm. Un reiz Lapiņa kungs atvēlīgi teica: “Te nu noņemat ar šos.” Un es ņēmu dažus ābolus. Izjust to – saņemt saudzīgi ābolu zarā, tad stingri to pagriezt, atraut uzmanīgi no zara, lai citi āboli nekrīt nost. Sajūta, kas tālu iesniedzās nodzīvotā dzīvē, tālu aiz visa tagad dzīvotā. Citā zemē, citā laikā. Dzīve, kad dzīve nāca, kad tā jau bija un to vēl gaidīja. Un nevajadzēja gaidīt, vajadzēja ņemt. Jā, tagad es biju atkal ābelē. Un tad mājā. Kurā dzīvo lēnām. Dzer vīnu. Dzer kafiju, tēju – lēnām. Klausās senlaicīgu mūziku. Runā par senu dzīvi. Un tomēr – ir arī šodiena – āboli noņemti guļ klājienā uz grīdas. Citi savītuši bļodā uz galda, jo viens pats ēdējs. Šinī mājā dzīvo viens pats cilvēks. Dzīvo lēnām. Laika diezgan. Viņa draugam tādas drēbes uzvalks, jauns, labs, Anglijā šūts, angļu drēbe, kā bija manam tēvam pirms pirmā pasaules kara, kad viņš sēdināja mani uz saviem ceļiem, mācīja –”Sīki mazi žagariņi, paši pūta, paši dega… Petušok, petušok, zolotoj grebešok…” Tik daudz smieklu, jo es to nevarēju izteikt. Grebesk. Grebesok.

Kafija smaržo. Telpa piebāžas pilna cilvēkiem. Man būs jāatstāj galds varbūt, lai citi dabū padzert kafiju. Kāds aktieris iziet caur pūli. Apstājas, paņem tasi kafijas un aiziet. Ienāk otrreiz. Tas ir mans izcili iemīlētais. Jauns, neliels, savādi glīts un dedzīgs. Viņš lugā “Look back in anger”, nē “Anger and after” spēlēja tik tuvu, ka varēja redzēt viņa kakla artēriju pulsējam un sviedru lāsītes krājamies pierē. Viņš spēlēja ārkārtīgi aizrautīgi. Varbūt šī loma viņam bija par smagu. Bet lieliski, labi. Tikai raudāšana skanēja mazliet jocīgi. Viņam droši vien raudas nenāca. Jeb arī – viņš tik jauns, ka raudāja kā bērns, un tas likās mazliet neticami…

Te, kad kāds aktieris iziet caur pūli, viņš nav nekāds brīnums, viņš viens no mums visiem. Mūsu skati tikai viņu pavada sirsnīgi – drīz viņš būs mūsu priekšā uz skatuves un rādīs ko var, kas jāvar un vēl vairāk…

Leave a Reply