Žēlastība
Abas mazās meitenes visu laiku gāja, galvas kopā sabāzušas, vienmēr kaut ko slepenu sačukstēdamās. Arvien viņas palika Granta kundzei aiz muguras vai arī atradās tai jau labu gabalu priekšā. Granta kundze, kas ejot pati sevi arvien pameta, domās aizklīzdama, jutās meiteņu ļoti traucēta. Viņa nožēloja, ka bija ņēmusi līdz kaimiņienes Valiju, iet pašai vien ar savu Intu būtu bijis daudz mierīgāk un skaistāk. Tagad, meitenes uzmanot, viņa jutās gandrīz tikpat noraustīta kā ikdienā, nometnes darbā ejot un mājās nākot, kad bērnu dēļ ik brīdi vajadzēja dubulti skatīties, klausīties, domāt un just. Pat tad, kad viņi aizgāja uz skolu un bērnu dārzu, nevarēja ļaut atslābt kādām neredzamām, jūtīgām saitēm, kam vienmēr bija jābūt nomodā – savilktām. Šai pastaigā viņa bija vēlējusies gūt atslābinājumu.
Bija spoža svētdienas pēcpusdiena. Bija atkal atgriezusies saule pēc ilgām, garām lietus nedēļām. Tā bija tikai otrā diena bez lietus, bet spirgts vējš bija pasauli jau glīti apkopis un apžāvējis. Abu nometņu karogi jautri plīvoja līdz ar tūkstoš nepārskatāmiem izžautiem veļas gabaliem. Visu veļas laukumu daudzās stieples stāvēja savilktas augstu, pilnas lielu un mazu drēbju gabalu, piepūstu kā buru, kas, tuvāk pienākot, plakšķēja un murmināja kā karogi svētkos, kā ezermala jachtu sacīkstēs.

Granta kundze ar meitenēm pastaigājoties atgriezās no Sudrabpilsētas uz Šokolādes pilsētu, tādi bija abu nometņu vārdi, kas gulēja katra uz sava uzkalniņa un viņas šķir tikai labu pusjūdzi plata pļava.
Viņas gāja pa maz iebrauktu lauku ceļu, kas pāri pļavai stiepās līdztekus šosejas uzbērumam. Ceļš bija vēl pamīksts, bet izlaipoties jau varēja un iešana te bija jaukāka nekā pa šosejas malas zvirgzdiem. Bērni te varēja plūkt arī puķes. Bija šīs zemes pavasaris. Lai arī cik nabaga bija apkārtne, lai cik skopi tā mēroja savas ziedoņa devas, vecajā, garajā kūlā pie pašas zemes plauka pa mazam, violetam ziediņam. Un kailajai ielejai pāri vērās dzidri augstumi, kas tīrījās no mākoņiem un skanēja kā tāla mūzika.
Viss šķita atkal tīrs un šķīsts pēc smagajiem lietiem: debeši, retu koku galotnes, kūlainās pļavas zaļganums un cilvēki jaunās drēbēs un apavos, no kuriem bija noberzts pelējums, kas lietus laikā bija uzmeties katram, lai kā noslēptam ādas gabalam. Viss saulē atsāka tīri mirdzēt, tikai bedrainais strauts, pusbeigtā upīte pāri pļavai un tās pievadgrāvji mutuļoja, pilni netīra, dubļaina ūdens. Tas rāvās prom, tumši putodams, pār malām plūzdams, nespēdams noplakt un skaidroties. Šī duļķainā skriešana bija šo upīšu vienīgā dzīvība. Kad lieti pārgāja, tās skrēja vēl kādu laiku, netīros ūdeņus raudamas, tad izsīka, apstājās, pieglumēja un izžuva, atstājot tikai dažas bālgana ūdens pilnas bedres kā aklas acis.
Granta kundze nemīlēja šīs nedzīvās upes. Tās bija šīs zemes lielākais trūkums, šķīstas, pulsējošas dzīvības trūkums pašā zemē.
Abas meitenes lasīja sīkos ziedus, un Granta kundze uzmanīgi soļoja pa mīksto ceļu, viņa glabāja savas jaunās kurpes no dubļiem, tās izskatījās tik jaukas uz smalkajām, gandrīz neredzamām zeķēm, caur kurām ķermenī plūda saules siltums, atgādinādams dzīvošanas skaistumu un prieku. Iet svētdienā svētdienas apavos bij vairāk nekā iet to pašu ceļu ikdienā, tas bija iet ar dzīvi solī un nojaust viņas dāvanas…
Pāri pļavai pa šoseju aizgāja sarkanais autobus, viņš gāja ik pusstundu no vienas nometnes uz otru. Pa retam pārslīdēja to pašu ceļu kāda automašīna, kāds riteņbraucējs, rets pulciņš gājēju. Bija agras pēcpusdienas klusā stunda, kad retie cilvēki, kas kustējās apkārt, it kā iekusa zemes zaļošanā.
No Šokolādes pilsētas puses pa lauku ceļu nāca kāda slimnieku kopēja savā gaišzilā tērpā ar baltu galvas segu. Zilais, piemīlīgais punkts, kas kustējās pāri pļavas zaļumam, saistīja Granta kundzes skatu. Kad tas pienāca tuvāk, Granta kundze redzēja, ka tā nav sveša kopēja no slimnīcas, bet Krūmiņa kundze, viņas darba biedre no zīdaiņu klīnikas. Tur viņas nesa tos pašus zilos slimnīcas kopēju tērpus, lai gan zīdaiņu klīnika bija īstenībā tikai zīdaiņu svēršanas un to ēdienu izsniegšanas vieta. Krūmiņa kundze bija beigusi darbu priekšpusdienas maiņā un nāca pāri pļavai uz Sudraba pilsētu, kur viņa dzīvoja.

Granta kundze labpatikā vēroja zilā stāva sparīgo tuvošanos, kas arvien kļuva platāks, ikdienišķāks, bet arī omulīgāks. Granta kundzes un Krūmiņa kundzes draudzība bija tanī stadijā, kad sadraudzējušies, tāpat kā iemīlējušies ļaudis kāro būt viens otra tuvumā. Krūmiņa kundze bija gadus desmit vecāka par Granta kundzi, bet draudzība, tāpat kā mīlestība, dažkārt neskaita gadus. Viņas satikās darbā gandrīz ik dienas, un tas kļuva vieglāks, runājot par veciem laikiem, patīkamiem cilvēkiem, par grāmatām, adīšanu.
Krūmiņa kundze bija liela izadītāja un arī grāmatniece. Pēc ilgākas svārstīšanās viņa arvien nopirka vai visas jauniznākušās grāmatas, kuras varēja dabūt pie Dzirkaļa kundzes.
“Un ja es nedabūšu to Grīna Dvēseļu Puteņa pirmo daļu, es viņu ņemšu un no jūsējās norakstīšu!” viņa bija teikusi, un Granta kundze viņu par to apbrīnoja. Granta kundze bija redzējusi dažas trimdā nedabūjamas, ar roku pārrakstītas grāmatas. Viņai pašai nebūtu ienācis prātā to darīt, viņa arī nevarētu ķerties pie tās grāmatas pārrakstīšanas, kuru minēja Krūmiņa kundze, bet tādai starpībai nebija nozīmes. Varbūt bija cita, svarīgāka starpība cilvēkos. Bija tie, kas mīlēja citu radīto un paši kāroja kaut ko radīt, kaut vai izadītu kamzoli neredzētā rakstā, un tie, kas, vēsi kritizēdami, tikai baudīja citu radīto, nepazīdami līdzdarīšanas degsmes.
Granta kundze baidījās no pēdējiem un mīlēja pirmos.
Krūmiņa kundze bija pienākusi pie Granta kundzes un meitenēm.
“Jūsu plecu lakatam man raksts rokā!” viņa skaļi sauca un atsita savas lielās somas vāku, kur spīdēja adāmās adatas, kamoli, šuvekļi, adīkļi…
Jau ilgāku laiku abām sievietēm bija bijusi gudrošana, kā adīt Granta kundzes angoras vilnas lakatu? Krūmiņa kundzes adīšanas prieka aizrauta, arī Granta kundze bija ķērusies pie lielāka, smalkāka adīšanas gabala. Angoras vilnas kamolīši jau stāvēja nopirkti Krūmiņa kundzes somā kā melni runčuki, un nu viņa bija atradusi adāmo rakstu.
Abām sievietēm bija par šo lietu pāris vārdu jāpārmij. Granta kundze uzsauca meitenēm turpat tuvumā palasīt vēl puķes, un abas sieviešu galvas nolīka pār Krūmiņa kundzes somu. Jā, raksts iecerētam lakatam laikam bija gan rokā. Bet par to patreiz te vēl visu nevarēja izlemt. Rītu, pirms Krūmiņa kundze pēcpusdienas maiņu sākusi, viņas nolēma rakstu izmēģināt. Tagad Granta kundze tikai pasoļoja mazu gabaliņu Krūmiņa kundzei līdz. Tad atsveicinājās un gāja uz meitenēm.
Bet, kad Granta kundze pacēla galvu un raudzījās uz ceļa un pļavā pēc abiem bērniem, viņa tos nevarēja ieraudzīt. Granta kundze paskrēja gabaliņu uz priekšu, jau garām tai vietai, kur viņas ar Krūmiņa kundzi bija satikušās, apstājās un ar acīm ātri pārmeklēja visu apkārtni: pļavu, ceļu, šosejas malu, šoseju, krūmus tālāk pie tās – viss bija tukšs kā noslaucīts! Viņa iesaucās pāris reizes un jutās kā muļķe – viņa bija viena uz pļavas. Krūmiņa kundze jau uzkāpa otrā pusē pļavai uzkalniņā uz šosejas, un te līdz Šokolādes pilsētas barakām, līdz kantīnei un IMCA’s ēkai neredzēja neviena cilvēka. Lai bērni pāris minūtēs no pļavas pazustu, viņiem bija jābūt pusskriešus skrējušiem. Jeb – kur viņi bija? Kur viņi varēja palikt?…
Bērni! Mūžīgās bailes un nemiers! Kopš pirmās stundas, kur tie bija viņas rokās ielikti, tie ne mirkli nebija viņai piederējuši. Uz viņiem varēja noraudzīties, kā tie guļ un elpo – un nezināt nenieka, kas nākošā mirklī ar tiem notiks, varbūt tie sāks degt drudzī, locīties kādās graizēs… Tie bija atstāti viņas glabāšanā, bet vai viņai dota kāda iespēja viņus izglabāt? Vai viņa kaut nieku varēja darīt? Nolikt vai noņemt kaut ko no tā ceļa, kuru tie gāja? Vai viņa kaut nieku varēja darīt? Bet jādara bija, tas bija vienīgais, par ko nebija šaubu, tas bija vienīgais, kas viņai bija – mūžam turēt prātā indīgas, asas, smagas, augstas lietas, sauli, lietu un vēju, akas, upes un ceļus, ceļus! Pat cilvēkus, arī cilvēkus! Bet cilvēkēdāju te nebija! Skrienot pāri pļavai, Granta kundze retos cilvēkus, kas kaut kur pavīdēja, nopētīja tā, it kā tie tomēr varētu būt cilvēkēdāji.
Svētdienas pastaiga un miers bija pagalam. Nokususi viņa dzinās uz māju. Kur citur lai viņa skrietu? Ejot viņa iegriezās nometnes plašajā bērnu rotaļu laukumā, ātri izpētīja visas šūpoles, šūpojamos un slidināmos dēļus, visādas kāpnes un karātavas – Intas un Valijas tur nebija. Bērnu klīnikas apstādījumos – arī nē. Līdz bailēm Granta kundzi žņaudza dusmas. Negantie bērni! Briesmīgā Valija! Inta viena nekad nebūtu tādu gabalu no mājas viņu pametusi.
Beidzot viņa bija nogājusi gandrīz kilometru garo ceļa gabalu līdz mājām. Tuvojoties savai barakai, viņa pēkšņi gandrīz skaidri zināja, ka bērnu arī te nebūs. Viņa tomēr skrēja gar barakas stūri, raudzījās uz savu durvju kāpnēm, uz koku istabas priekšā. Bērnu nebija. Istaba bija ciet, aizslēgta, kā viņa to bija pametusi. Arī vīrs nebija pārnācis, un Granta kundze nevarēja atcerēties, kur viņš bija aizgājis. Vecākā meitene bija aizgājusi pie savas draudzenes dzimšanas dienu svētīt.
Granta kundze nevajadzīgi atslēdza durvis, apgriezās abās istabās un skrēja atkal atpakaļ. Uz ceļa bērniem nekas nevarēja būt noticis, jo citādi viņa būtu redzējusi ambulances mašīnu, uz slimnīcu veda tas pats ceļš, pa kuru viņa bija nākusi. Atlika pļava ar pārplūdušo grāvi un upīti.
Granta kundze bija noskrējusi gar kino zāles priekšu, ieskatījusies kantīnē, bija redzējusi diezgan daudz, varbūt ļoti daudz svešu bērnu un bija atkal pļavā, pie pārplūdušā grāvja. Tam bija dūkstainas malas. Tur nemaz nevarēja pieiet. Tālāk pļavā tam malas bija slīpākas, dziļums tuvāks. Ūdens snauda rāvains, varbūt dziļš. Bet vai tā bez skaņas tas varēja ieraut divi bērnus? Bet kas gan bija bērna balss, ja mazās rokas vairs nevarēja noturēties!…
Granta kundzes glītās kurpes grima glīzdā, viņai bija jāskatās glumajās dūņās, tās jāsatausta ar sevi, jāsaprot… Muklājs nāca pretī viņas sejai, raudzījās viņās ar savu seju. Tam bija liela, nepazīstama seja, un Granta kundze pūlējās izprast, kā viņai tam jātuvojas, kā jātop par to, kas viņš bija…
Tad viņa saslējās. Vai viņa tīšu prātu pieņems, ka viņas bērns ir tur iekšā? Vēl jau nekas nebija noticis! Kā no ļauniem valgiem raisīdamās, viņa griezās prom un rāva soļus ārā no māliem, atpakaļ uz ceļu. Viņa skrēja atkal uz nometni. Atkal gar kantīni pār rotaļlaukumu, vēl pāri kādam veļas laukumam uz mājām. Viņa paķēra vecāko meiteni no draudzeņu vidus, atrada vīru mājās, un viņi visi trīs steidzās uz pļavu. Granta kundze aizskrēja pirmā, viņa nespēja vairs ne ar vienu dalīties un būt kopā. Tikai mirkli viņa apstājās grāvja malā, kas bija tik pat nesaprotams kā agrāk, tad skrēja atkal uz nometni. Viņai bija jāsatiek Valijas māte. Ja arī tā nebija bērnus redzējusi, bija jāskrien uz policiju, cik ātri vien iespējams.
Trešo reizi Granta kundze cīnījās ar ceļa gabalu, kas tai bija jāpārvar ar saviem soļiem, tā ieķērās ar acīm vienā ceļa līkumā, tad otrā un trešā un rāva savu ķermeni uz priekšu.
Valijas mātes istabas durvis nebija aizslēgtas, bet neviena istabā nebija. Granta kundze apstājās durvju priekšā. Viņa juta, ka nu viņa vairs ilgi nespēs izturēties mierīgi. Viņai bija bailes no tā, kā tad būs.
Tad viņa ieraudzīja Valijas māti nākam. Tā nesa lielu izžāvētas veļas grozu. Viņa nāca kopā ar kādu citu sievieti, runādamies un lielos grozus nesdamas, viņas gāja uz veļas gludinātavu. Abas lielas, brangas, gaišiem priekšautiem, uzlocītām piedurknēm, mierīgas un drošas. Granta kundzes acis brīdi pieķērās viņu stipriem, veseliem ķermeņiem. Viņa jutās kā spoks tām iepretim, savās jaunajās ielas drēbēs, ar drausmo tukšumu viņās. Bērnu pie sievietēm nebija.
Granta kundze spēra dažus soļus pretī sievietēm. Viņai bija jāsaņemas, lai spētu tās aizturēt.
Valijas māte klausījās Granta kundzē, bet varēja redzēt, ka viņa domā tālāk par savu veļas grozu.
“Gan jau bērni tepat kaut kur būs,” viņa teica un gribēja iet tālāk. Laikam Granta kundzes sejas izteiksme to brīdi vēl aizturēja, viņa ilgāk uzskatīja Granta kundzi, tad aplaida skatu apkārt pār laukumiem baraku vidū.
“Redziet, tur jau viņas nāk,” viņa noteica un aizgriezās pie savas draudzenes.
Apstulbusi Granta kundze skatījās, kur abi bērni nāca no skolas barakām.
Priekam vajadzēja būt lielākam. Bet savādā sajūtā, kas līdzinājās skumjām, viņa redzēja laukumu ar bērniem, kas izskatījās dīvaini tāls, nu bālas gaismas apliets kā kādā viņai neaizsniedzamā pasaulē, kā vecās gleznās.
Tomēr – viņi bija tepat! Viņa gandrīz spēja ticēt, ka tie bijuši jau prom, bet aiz kādas lielas žēlastības nolikti uz zemes atpakaļ.
Visu svētdienas vakaru un vēl otrā rītā Granta kundze jutās pārdzīvoto baiļu nomākta. Viņa domāja par pārplūdušo grāvi un nespēja saukt sevi par histērisku. Drīzāk kaut kas neizskaidrojams bija viņai murgaini atklājies un atkal noslēpies, palicis tāpat neizprotams.
Naktī vēl lāgiem lija, bet nepārtrauktās lietavas bija pāri.
Nākošā dienā Granta kundze strādāja zīdaiņu klīnikā pēcpusdienas maiņā, tas bija no pusdienām līdz plkst. 10 vakarā.
Jau labi vēlu vakarā, kad visas sievas savas piena pudeles un putriņas bija paņēmušas un Granta kundze bija klīnikas telpas piekopusi, pie viņas ienāca vēl kāda sveša sieva. Viņai bija zīme līdz, ka turpmāk viņa drīkst saņemt sava zīdaiņa uzturu šinī bērnu klīnikā. Sieva bija bāla, nogurusi, piekususi, izmocīta. Viņa teica, ka ir tikko pārkravājusies no otras nometnes šurp uz šo, cik pārkravāšanās ir grūta lieta, to katra sieva zināja. Granta kundze saprata svešās sievas pārgurumu un steidzīgi gribēja sagatavot viņas bērna pudeli. Bet sieva bija aizmirsusi sagatavojamo devu sarakstu otras nometnes bērnu klīnikā.
Granta kundze nezināja padoma, pēc priekšraksta viņa drīkstēja izsniegt piena devu tikai pēc vecākās māsas noteiktā parauga. Sazināties pa tālruni ar otru klīniku viņa vairs nevarēja, jo bija par vēlu iespējamam tālruņa pievienojumam.
“Man ir jāiet vēlreiz uz otru nometni,” nogurusī sieva teica un ievaidēdamās pieķērās galda malai, bet tad saņēmās uz iešanu, “man viens ir 5 gadi, viens trīs un zīdainis, un es esmu viena pati,” viņa kā sevi atvainodama piebilda un gāja uz durvīm.
“Varbūt Jūs noķersiet pēdējo autobusu,” Granta kundze teica. Viņai bija sievas žēl. Viņa jutās pie tā vainīga, ka sieva aizgāja tumsā un lietū, jo atkal bija sācis līt. Viņa iedomājās, kā svešās sievietes divi mazie bērni izbijušies un noguruši tupēja mantu piekrautajā, svešajā istabā un zīdainis brēca pēc ēšanas.
Bet viņa nebija varējusi pienu izsniegt. Tad viņai bez receptes pienu vajadzēja sagatavot arī rītam un atstāt ledus skapī un to tad izsniegtu otra darbiniece, kas par nelaimi nebija Krūmiņa kundze, un tūlīt nāktu austrāliešu māsa no rīta visu pārbaudīt… Nē, nebija iespējas ietaupīt vēl šo lieko 3 jūdžu gājienu.
Pēc labas pusstundas svešā sieviete atgriezās.
“Nu beidzot viss būs galā,” viņa atvieglota, bet izmocīta nopūtās.
“Apsēžaties,” Granta kundze padeva viņai krēslu,” vai jūs negribat krūzīti silta piena?” viņa jautāja, jo svešās izskats viņu aizkustināja. Nekad, pat ne bērnam viņa nebija piedāvājusi pienu.
“Paldies, māsiņ, jā! Patiesi šodien ne kumosa neesmu ēdusi.” Sieviete atkrita krēslā un, kamēr Granta kundze gatavoja bērna pienu, viņas abas mazliet runāja par to, cik grūta ir mūžīgā pārcelšanās. Tās lielāko smagumu varbūt izjuta tikai sievietes. Tās, kas nu jau drīzi desmit gadus pārcēlās un pārcēlās no vienas vietas uz otru, apkārt zemes lodei, un vēl un vēl uz priekšu, kas nekur nedrīkstēja radīt māju.
Kas gan tur tik grūts? Būtu izbrīnījušies nometnes vadības vīri. Mašīnu piebrauc pie durvīm, mantas sakrauj iekšā…
Bet tas jau bija tas grūtums – šīs sakrautās mantas! Katrā vietā, kur kādu brīdi uzkavējās, viņas tika mazliet atkrautas: trauki atrada kādu plauktiņu, ēdamais noslēpās aiz vienas lupatas, apavi, sukas, mazgājamais spainis – aiz citas, kaut kur, mātes acīm atrodami, sarindojās bērnu krekliņi, zeķītes, svētdienas drēbes; netīrā veļa, lāpāmie gabali, šuveklis, adīklis, grāmatas… Kas visas tās lietas varēja vārdā nosaukt, kas piedalījās arī visprimitīvākā cilvēka dzīvē un savā vajadzībā. Nāca pārkravāšanās, un viss raksts sajuka. Vai šī sieva atradīs savās sakrautās mantās bērnu nakts krekliņus, zobu sukas, skolas grāmatas rītam, zīdaiņa sausās lupatiņas, pati savus galvas pulverus?…
Paies nedēļas, līdz visas mantas atradīsies un sāks mierīgi kalpot, un tad būs klāt – jauna pārkravāšanās.
“Labi, ka viņa izdzēra to krūzīti piena,” Granta kundze domāja mājās iedama. Bet viņai bija savāda, nemierīga vēlēšanās, kaut viņa vēl daudz, daudz vairāk svešajai būtu palīdzējusi.
Otrā dienā Granta kundze strādāja tāpat pēcpusdienā. Viņa ievēroja, ka sievas ir klusākas kā citkārt un spiežas pulciņos, klusi sarunādamies. Tūlīt arī Granta kundze no viņām uzzināja, ka bija pazudis kāds bērns. Jau no pulksten 12 dienā. Viņu meklēja policija un privātie.
“Pulksten 12 es biju pusdienās ar savējiem,” Granta kundze sevi mierināja. Piena uncas lejot un vitamīna pilienus skaitot, viņa nedrīkstēja daudz citur projām domāt. “Tējas laikā jāaizskrien mājās,” viņa domāja īsi, “un jānozvērina bērni, lai tie no istabas priekšas nekur projām nekust.” Briesmas, kas uzglūnēja vienmēr, bij it kā sabiezējušas.
Sievas nāca un gāja ar saviem viras trauciņiem, zīdaiņu pudelītēm, piena kanniņām un ienesa zīdaiņu klīnikā ziņas par pazudušā bērna meklēšanu. Līdz vēlai pēcpusdienai, kad arī kūtrākās un pieticīgākās sievas jau aiznesa savu bērnu pusdienas devas, pazudušais vēl nebija atrasts.
Pievakarē, kad pusdienu saņēmēju burzma zīdaiņu klīnikā bija rimusi un vakariņu laiks vēl nebija sācies, pie Granta kundzes ienāca kāda nometnes skolotāja. Viņa vaicāja pēc sagatavotas pudelītes kādam zīdainim, kura vārdu Granta kundze nevarēja atcerēties. Uz sevi pukodamās, ka viņa vēl arvienu nezina visu bērnu vārdus, tā meklējās pa ledus skapi, lasīdama vārdu uz sagatavotiem piena trauciņiem.
Skolotāja savukārt bija mazliet samulsusi, ka viņa te ir bērna mātes vietā, kura vārdu viņa pat lāgā nezināja.
“Tas ir Lizbetes mātes mazajam,” viņa teica, “viņa nevar atnākt. Jūs zināt, mēs atradām Lizbeti. Nupat. Par vēlu…:” Balss viņai aizžņaudzās un viņa čukstoši stāstīja visu par Lizbeti.
Cik brīnišķīgs bērns viņa bijusi. Tā bijusi skolā tikai dažus mēnešus, bet visi viņu bija iemīlējuši. Tik laba, gudra, mīļa un paklausīga.
Arī tagad māmiņai paklausīdama… Māmiņa bija teikusi, lai Lizbete tūlīt pēc skolas, tūlīt steidzas pie viņas. Tieši pēc skolas! Kaut kā viņa bija palaidusi garām autobusu. Bet, tā kā māmiņa bija teikusi nekavējoties steigties pie viņas, bērns bija gājis pa taciņu, taisni pāri pļavai. Bet tagad viss applūdis, slidens… Varbūt viņa bija paslīdējusi, lecot pāri… Viņa bija atrasta daudz tālāk lejā no taciņas vietas. Un viņa tikai vēl šodien būtu gājusi otras nometnes skolā. Jau rītu viņa sāktu iet tepat, kur māmiņa nu strādā. Viņas vakar bija pārvākušās.
Granta kundze bija atradusi un atdeva piena trauciņu. Viņa zināja, kas bija Lizbetes māte.
Tas tomēr bija noticis… Tā bija viņas vietā, kam viņa pasniedza piena krūzīti… Viņa bija apžēlota!… Bet viņa nespēja ne īsti raudāt, ne īsti lūgt un pateikties par to. Žēlastības nebija.
Tā, kas bija izraudzīta viņas vietā, bija tāda pat kā viņa…
Lizbetes mātes mazajam ēdienu citās dienās nesa skolotāja un kaimiņu sievas. Lizbetes māte pati atradās slimnīcā, un viņas ķermenis un gars vairāk nedēļas svārstījās starp šejieni un citurieni.
Vēlāk dažas reizes Granta kundze viņu redzēja ienākam un izejam kā ēnu. Šķita, viņa atnāca un aizgāja pie ceļmalas kokiem un māju sienām turēdamās un varbūt arī pie zemes.
Pāris mēnešus pēc lietavām bija iestājusies vasara. Zeme atkal bija sausa un pārkaltusi, un saplaisādama gaidīja lietus. Bet tas nāca reti, sniegdams savu veldzi kā dāvanu, kuras krāšņumu tad dziļi izjuta katra dzīva radība virs zemes.
Kādā karstā sestdienas priekšpusdienā Granta kundze brauca autobusā no nometnes uz tuvējo pilsētiņu. Pie nometnes vārtiem pilnajā autobusā vēl iebruka pēdējais nometnes ļaužu bars, visi ar tukšiem koferiem, tukšām iepirkšanās somām un tīkliņiem. Sviedrus slaucīdami, viņi izcīnīja pēdējo grūto soli cīņā dēļ vilinošās pasaulīgās mantas, sapelnītā nauda jau droši gulēja viņu krūšu kabatās, apaļi uzturētās kabatas grāmatiņās un makos.
Starp braucējiem ar dažādām tukšajām somām, sparīgi spraucās kāda sieviete ar lāpstu, dārzu lejamo kannu un grābeklīti rokās. Viņas kustībās un sejā bija kāda drudžaina dedzība.
Granta kundzes skatus saistīja dārzu lejamā kanna un grābeklītis, atgādinot kādu maigāku, laimīgāku dzīvi. Kam gan te bija kaut kas ko stādīt un liet?
Tad pēkšņi viņa zināja vairāk nekā pazina, ka sieviete bija Lizbetes māte. Viņa bija atspirgusi un novilkusi melnās drēbes. Viņa bija atdzīvojusies. Tā dzīvoja atkal, jo bija atradusi, ka spēj vēl kaut ko darīt priekš savas Lizbetes. Viņa varēja apliet puķes uz viņas kapa. Stādīt viņai puķes… Tā bij žēlastība. Granta kundze brīdi, kāda gaišuma skārta, domāja par šo žēlastību. Tad viņa ātri aplaida apkārt izbijušos skatu: cerams, autobusā nebija nevienas no tām trim mātēm, kas atbrauca ar pirmo kuģi šai nometnē un bija apbedījušas savus bērnus jūrā.

