Saruna
“Nu, stāsti, kā bija pilsētā? Vai skaisti?”
“Skaisti. Ļoti skaisti.”
“Ko redzēji?”
“Suni.”
“Suni?”
“Suni. Liels. Smags. Gaiši brūnu spalvu. Noplukušu jau kā pērnā kūla – vecs. Stīvs. Mūžs gandrīz nodzīvots. Dažam sunim laimīgs mūžs kā dažam cilvēkam.”
Piecpadsmit gadu. Suņa mūžā tas krietns vecums. Nokalpojis godam. Nu piekusis un stīvs. Guļ visu dienu. Guļ mauriņā pie rozēm, guļ uz parketa pie porcelāna skapja, pie grāmatu plauktiem uz mīksta paklāja, kas maigs kā jēra mugura. Šmudzis visur drīkst, visur atļauts. Šmudzis vārdā – tāpat vien, kāda vārda jau vajag.
Pirms piecpadsmit gadiem vīrs atnesis šo, mazu kucēnu, mājā, ielicis jaunai sievai klēpī – par sargu. Un piecpadsmit gadus māju sargājis liels, brūns, laipnīgs suns. Bijis līdzi visā dzīve, visos notikumos līdz ar cilvēkiem. Redz, kā bērni piedzimst, rāpo, uzaug…
Kad atveras glāžu durvis, pēcpusdienas saule pamodina veco suni, šķībs un greizs un pievilkdams vienu kāju, bet smaidīdams viņš iet pretī. Staigā nopakaļus bērniem un smaida. Noraugās, kā tie nosviež skolas somas, izmētā grāmatas, meklē ledus skapī… Suns smaida, paklibodams uz viena un otra pusi. Nekā viņam nevajag. Turēts labi. Tikai aiz mīlestības noraugās kā vecais tēvs.
Tad aiziet nomaļus, iesnaužas, ar lielu laipnību suņa vaigā.
Daža suņa mūžs laimīgs kā daža cilvēka.
Notin to kā jostu, ieliek Dievam saujā: “Un te – Šmudzis. Skaisti.”
“Un ko vēl redzēji pilsētā?”
“Koku.”
“Koku?!”
“Koku. Aug ielas malā, akmens apkārt, tik vien brīvas vietas pie saknes, kā lietum tur uzlīt. Bet kas par koku! Stumbrs varens, tāds izzāģēts un izlocījies, muskuļu muskuļiem kā bronzas vīrs. Bet zaros sastājušās atvasītes – kā jauni karavīri zaļās rindās, visnotaļ vienādi, saulē mirdzēdami, soļo augšup pa resnajiem zariem, kā pa brūniem zemes kalniem. Tāds spēks.”
“Un to tu redzēji pilsētā?!”
“To es redzēju pilsētā.”
“Bet debesskrāpju un lielo māju?…”
“Kā sēņu.”
“Un veikali pilni mantu?!”
“Līdz griestiem.”
“Un ļaužu? Stāsti, vai milzīgi daudz ļaužu?!…”
“Stāvgrūdām.”
“Bet – tās lepnās mašīnas?…”
“Ka mudž.”
“Nu… Un – sievietes? Skaistas sievietes?…”
“Ka mudž.”
