Atmiņas II
Izlasīju kādu grāmatu, ko biju lasījusi pirms divdesmit gadiem. Grāmata runā par to pašu, kas bija pirms tiem gadiem — par atteikšanos no laimes, par labu kādai nezināmai vēl lielākai laimei, kas nāks… Un — kas nenāk, jo dzīve nesākas rītu… Un laime ir laime un to nevar mērīt pēc lielumiem. Bet to mēs zinām pēc divdsmit gadiem. Pēc kaujas viena bāba ir gudrāka, kā peici ģenerāļi pirms… Bet saka — var uzvarēt kaujas un zaudēt karus. Un otrādi. Tā tad vāja ir arī tā gudrība pēc kaujas. Bet kad karš ir beidzies, tad viss ir beidzies.
Kas man bija svarīgs, bija atmiņas, dienas ar sniegu un mūziku, un atteikšanos no laimes, kā tanī sen lasītā grāmatā.
Kāds francūzis ir uzgleznojis atmiņas. Ne kādu savu dienu atmiņas, bet atmiņas vispār.
Viņš ir uzgleznojis izmirušu jūrmalu ar tukšām gliemežvāku kaudzēm. Es viņam sen esmu gribējusi runāt pretī, bet man nebija pierādījumu ar ko apgāzt viņa tukšo gliemežvāku kaudzes. Tagad man ir.
Atmiņas nav kaut kas beigts. Atmiņas var likt mums vēl pie kaut kā no jauna ķerties klāt, pie kaut kā, kas bijis nolikts apputēšanai. Lai arī tie būtu tikai daži vārdi, ko cilvēks saka no jauna, tikai dažas taktis, ko viņš spēlē no jauna, daži puskūleņi ko viņš apmet — tā ir sēkla, ka viņa uzdīgst, un tā ir atmiņu sēta. Atmiņas ir sakaltušas sēklas, noglabātas ģeorģīnu saknes, es domāju, kā jaunas meitas tās noglabā. Visas protams vairs nedīgst. Ziema ir auksta un tā var būt arī gara.
Ja man būtu ģeorģīnes es aizsūtītu tās viņam. Es domāju — ja manas atmiņu sētas un uzdīgušas ģeorģīnes jau būtu uzaugušas. Viss kas uzdīgst vēl neuzaug un neuzzied. Bet pie tā ne sēkla, ne paglabātas saknes nav vainīgas.
Tā tad — ja manas ģeorģīnes uzziedēs, es tās aizsūtīšu. Bet ne tam francūzim, viņa gliemežvāku kaudzēm nebij taisnība.
