[Second booklet]

Tagad – kādēļ 1 pieklauvēja, noteikti viņš zināja, ka 3 te nav? Vai viņš pieklauvēja, lai rādītu, ka meklē 3. Ak, Dievs – tā viņam nav jāmeklē – tā ir meklējusi viņu pat naktī. Bet, ja 2 vēlas 1, 1 nevar ņemt 3. 1 ir aizrāvies no 2. Un 3 viņam – jā kas viņam tur ir bijis? Liekas, nekas nav bijis, bet tagad 3 grib, lai būtu – un, ja tik ļoti grib, ka staigā gar durvīm, šūpojoties kā puķe – varbūt tas kaut kas ir. Piedāvāties? Solīta ne suns neēd. Bet tik ļoti solīta, ka vai dzīvība iet ārā – tas tomēr kaut kas ir. Viss liels, viss kas ir ļoti liels, ir tomēr liels.

2 sēž tukšu sirdi savā istabā. Nav sāpju. Jeb mazliet. Ir tukšums. 2 nevarēja – tomēr nevarēja aicināt 1 iekšā. Tā te ir 3 māja. Un aiz muguras – nē, 3 nevar aiz muguras to darīt. Kādēļ 1 viņu tā moka? Kādēļ viņš nerunāja ar 3, kas runājams 4. p.m., kad viņš bij te un viņa bij te. Kādēļ viņš to meklē tagad 7. p.m. 2 istabā, labi zinādams, ka viņas te nav. 2 netic ka viņš meklējis 3. Tas ir pavisam traki. 2 ir jāiet prom no šīs mājas. Te viena vai otra cietīs visu laiku – vai abas.

2 ir jāaiziet. Varbūt 1 tomēr pateica tikai to, ka viņš meklē 3. Un pateica, ka viņš to nevar ņemt, ka 2 ir te.

Bet vai tas ir taisnība?

Vairāk kā mēnesi 2 ne acis netika cēlusi, ko 1 un 3 dara vai nedara. Tikai tagad viss iet tā, it kā viņi visi trīs būtu sapīti.

15 min. pēc 1 aiziešanas to meklē kāds draugs.

Kāpēc viņi visi ir tik sasodīti dramatiski? Ja arī šīs divas sievietes būtu, kādēļ tas vīrietis skraida, it kā tam ādu vilktu? Ļoti intensīva spēle. Ļoti. Kas pieslēdza šīs 2 durvis? Kas vēl piedalās šinī spēlē? Kas šoreiz pieslēdza durvis? Ja tās nebūtu noslēgtas 1 būtu ienācis iekšā. Un viss būtu citādi. Viņi sāktu runāt. Bet tagad 2 atceras kādu brīdi no citas spēles, toreiz viņas partneris tāpat pieskrēja pie viņas, pateica pāris vārdus un aizgāja, aizlaidās. Un viņa māsa iesmējās – “Nebij dūšas vairāk, neizteica, ko gribēja…” 2 toreiz izbrīnā bija klausījusies, ka tam nebūtu bijis dūšas – viņai nenāca ne prātā.

Vai visam jāsaplok tikai tādēļ – ka… Kādēļ? Kādēļ? Vai te visi ir trakie Hamsuna ļaužu pēcteči vai to brāļi un māsas? Kas nezina nekā labāka kā laivas braucienā noraut iemīļotās kurpi un aizlaist to ūdeņos pa roku galam?

Pieklauvēt pie iemīļotās durvīm un saukt, kur ir tā, tā otra sieviete? 2 būs jāiet, jāpieklauvē pie 1 durvīm un jāprasa pēc 4. Tas viņai būtu jādara.

2 istaba ir skaista, pie zeltainā salmu paklāja mirdzēšanas ir nācis klāt viņas pašas pagatavotais grāmatu plaukts no zeltaini ieberzētiem dēlīšiem un ķieģeļiem. Viņš ir skaists. Salmi un ķieģeļi un koks sapņo kopīga zelta siltumā. Lietus lāses sāk čalot aiz sienas. Kur palikusi dienas skaidrā debess? Līst. Žēl, ka nevar dzirdēt lietu uz jumta. Skaisti ir dzīvot mājās, kur lietus šalc jumtos.

Tās visas ir nedzīvas lietas. 1 ir dzīvs. Bet tas pieklauvēja un aizgāja. Un 3 ir dzīva, viņa var neprātā staigāt apkārt ap savu ienaidnieku ar slepenām indēm. Bet vai 2 ir dzīva? Viņa vakar nespēja izteikt “atvainojiet” un aizskrēja bez jēgas. Viņa arī ir dzīva. Bet kādēļ dzīviem cilvēkiem ir jāsēž vieniem ar savām nedzīvām mēbelēm?

Pēc īsa brīža 1 ir atgriezies. Noiet gar 2 durvīm un noliek kaut ko ārpusē uz verandas. Tagad 2 būtu jāziņo, ka viņu meklēja tā draugs, bet 2 ir svina pilna. Beidzot viņa aiziet. 1 ir ēdamistabā. Pie durvīm tikai 2 pieiet un saka: “Kāds cilvēks Jūs meklēja.”

1 acis meklē 2 sejā. Un 2 meklē viņa sejā. Bet kaut kas ir sasalis. Lai gan 2 balss aizlūst, tad saņemas un tad viņa viegli pasmaida. Brīdi liekas, ka, neatkarīgi no vārdiem, ko viņi runā, viņu sejas kaut ko runā viena uz otru. Runā. Bet siltums neatplaukst droši. Kaut kas ir bijis par grūtu abiem. 1 novērš seju un atlaiž audienci – ar: “Paldies.” Un 2 atnāk uz savu istabu. Nē, tik tiešām – viņas acis meklēja. Bet varbūt viņas vairs nesolīja. Kaut kā ir bijis par daudz šai dienā. Kaut kas ir nokauts? Vai tiešām tā mazā ziņkārība un tas mazais papīra gailītis nokāva drosmi, siltumu, paļāvību? Varbūt.

Tagad 2 sirds sāk sāpēt. Ne stipri, ne asi. Bet tie stari, kas tik droši izmeklēja viņas krūšu telpu šorīt, no sirds atpakaļ iedami, to mazliet lauza.

Nē – viņai vairs nav drosmes. Kaut kas ir izrauts no viņas. Kāda dzīvības ādere. Viņa ārkārtīgi gribētu iet mūzikas istabā un spēlēt. Tagad viņa domā, šī dzīvības ādere atgrieztos spēlējot un atgrieztos viss siltums un drosme. Un nebūtu šī atvadīšanās. Bet kāds guļ, un mūzikas istabā nevar iet.

Jā, tad nebūtu šī atvadīšanās. “Vai tur ir 3?” – tas nozīmē ardievu. “Kāds Jūs meklēja,” tā ir atbilde – ardievu. Un 2 nedrīkst pieiet vēlreiz u uzspiest skūpstu uz zināmās līnijas 1 vaigā un teikt – “Ardievu.” Nu – tad tas nebūtu ardievu. Tagad arī vēl nav. Mīlestība nemirst no bada. No indēm tā tomēr saslimst. Tagad 1 ir iedzēris 2 acu skumīgo vēsti – “Kāds Jūs meklēja, tas ir ardievu” – un sāk domāt par 2.

Zvana telefons. 2 iziet. Ne tūlīt. It kā lai 1 arī nāktu, un viņš nāk. Un pusceļā apstājas, jo 2 paņem tel. klausuli. “Man,” viņa pamāj 1, kas stāv slaids, ļoti ļoti slaids. 2 ir ļoti gara telefona saruna. Šinī laikā 1 varbūt ir atgriezies cauri visām ardievām pie 2. Viņa to jūt. Tagad viņa varētu iet un teikt: “Atvadīsimies” – un skūpstīt. Vai tas nav pavisam jocīgi un savādi – kādēļ viņi abi domā par atvadīšanos? Jeb tikai 2 domā. Līdz šim viņa domāja tikai par to, ka viņa gaida un gaidīs, kamēr 3 velti izkarosies, un tad viņi teiks – es piederu Tev, Tu man.

Vai tad 3 ir uzvarējusi? Nē. Bet viņa palaida vaļā to čūskulēnu, to šaubu čūskulēnu, un tas lodā te starp 1 un 2, tas lodā ap 2, un 1 sāk baidīties. Nē, nē, nekas nav drošs šai spēlē. Nekas nav pilnīgi drošs. Viss vienmēr var būt otrādi. Nakts ir kā visas naktis, tumša un visu noslēpusi.

2 aizmieg un guļ mierīgi. Miegs arvien ir nojautu varā. Ja nojauta saka – briesmu nav, miegs atnāk. Ja nojautā rādās slepena nelaimes tuvošanās, spēles zaudēšana, miegs nenāk. Bet var būt otrādi – vienmēr var būt otrādi. Var aizmigt un nogulēt nelaimes atnākšanu tāpat kā laimes atnākšanu.

No rīta visi ceļas parastā laikā. Parastā laikā, bet ne agrāk. Tomēr varbūt mazliet agrāk 2 aiziet uz vannas istabu ātriem, noteiktiem soļiem. 1 ir ēdamistabā un viņa ist. durvis ir vaļā. 2 neskatās ne pa kreisi, ne labi.

Tad – pēc ilgāka, varbūt 2 min. ilgāka laika, kad 1 jau aiztaisa āra durvis, 2 aiziet uz veļ. mazg. No āra dzird 1 cilājam maš. vāku. Varbūt 2 soļi no iekšas ir dzirdami arī ārā. Varbūt nē.

Pēc pāris mirkļiem 1 atver āra durvis. 2 sagrābj veļu rokās no galda un apgriežas pie mazg. maš. 1 aiziet uz kl., atstājot durvis vaļā, kas nosedz viņa aiziešanu. 1 atnāk atpakaļ, iziet, aizvērdams durvis. Ne zilbi neviens nav teicis, ne atklāti paskatījies. Ar muguru pret 2 viņš izskatās liels un nožēlojams, kustības lēnas, saliektas, sasāpējušās. 2 paskatās uz viņa muguru un jūt maigumu pret to. 2 pamet v. maš. un skriešus pa garo gaiteni aizlaiž uz savu istabu, un noskatās pa logu, kā 1 aizbrauc. Viņš nepagriežas mašīnas logā, tikai roka ar cigareti redzami. 2 smaida, pat smejas no labvēlības un no brīva prāta. Jo mazāk kādam pieder jo prāts brīvāks. Jā,1 aiziet. Aizies arī sāpes. Tikai vispirms – viņas atnāks. Atnāks un tad aizies.

Bet, ja 1 paliek, sāpes stāvēs tuvumā, nekad neaizies prom, varbūt liks mieru, bet kādreiz piebikstīs, šad tad iekniebs. Un gaidīs reizi… Visam ir cena. Var kaut kā nemaksājis izšmaukties. Varbūt tikai aizņemoties, bet gandrīz nevar. Var, var tomēr. Nevajag kārot vairāk, kā ir saņemts. Katrs ieguvums lai ir vienreizējs, nesaistīts ar citiem ieguvumiem vai zaudējumiem. Ja saņem smaidu – izbaudi to. Neņem to kā ķīlu otram smaidam un neprasi, negaidi šī otra. Neturi neko, neko par savu.

Tad 2 šausmīgi skaļi spēlē. Un gluži labi. Kāds cilvēks, atn. no darba, nevar gulēt un uztraucies prasa 2 nespēlēt. 2 arī mazliet uztraucas, jo vāķējusi, bet nepamanījusi šo cilv. atgr. no darba. Tad 2 lasa – un jūt, ka pienāk 1 mašīna. Un pēc īsa brīža aiziet. 2 mazliet pietuvojas logam.

Diena līdama iet uz priekšu. 2 lēni grauž viegla grūtsirdība. Ar 1 būtu jārunā – bet jūtas aizsien muti un iztēle skrien savus ceļus: varbūt tas bija tā, varbūt tas bija citādi.

2 atceras 1 muguru pret durvīm, tās aizverot, un viņas domas ir pilnas maiguma.

1. atbr. pēc 4. 2 ir pie 3, arakor.. [?] Klauvējiens. Nauda. 2 neredz.

2 meklē dzīvokli. Skaista pasaule tur, kur solīts dzīv. Bet 2 nevar atrast, kā jau Austr., numuru nav – iela jauna. Bet skaista, kalnaina un plašiem skatiem vieta. 2 satiek vairākas jaunas meitenes – sievietes, kam prasa ceļu. Tas tik labi tur iederas skaistajā pilsētā. Mākoņi ir ļoti krāšņi. 2 iet, kā jaunu dzīvi sākot. Daži ļoti moderni dzīv. bloki – ja tur atrastu dzīvokli. Un gaidītu 1. 2 ejot to izsapņo. Vai tur kas paliktu pāri, ko dzīvot? Viņa domā. Tikai ļaunais. Labais jau izsapņots, tātad – nebūtu vērts sākt un dzīvot. Dzīvot klāt ļauni smago. No kokiem ielās tur sakritušas lapas. Diena vējaina. Nesen lijis. 2 rudens nāk prātā. Dzīves skaistums. Iedrošināties? Viņa domā un nezina. Viņa ir nodevusi savu mīlestību. Pieļāvusi klausīties 3 balsī, kas galvoja lamatas.

2 atnāk, dzīvokli neatradusi. Vakars un lietus pārtrauc tā atrašanu. Un mazliet arī šaubas. Lai gan tām viņa padodas, tikai mājup no lietus mākoņa bēgot – vai dzīvot klāt grūto, izsapņotajam vieglajam? viņa domā. Liktens (!) liek sīvus šķēršļus. Pārbauda. Vakar aizslēgtās durvis. Šodien lietus mākonis.

3 atbraucot bij maiga, pazemīga. Runā par kādiem 1 sav. radiem – bet, ka mīl viens otru – tad “viss labi.” 2 dzird, bet nekam īsti nepiegriež vērību. Kad 1 ir aiz pusatv. durvīm – viņa to nevar redzēt. Viņa gribētu redzēt 3, ir laimīga, ar to runājot.

Kad 2 pārnāk – 3 ir pavisam nostabilizēta. Nu nedrošās pazemības vietā ir droša pārākuma zīmes. 3 tomēr šad tad nopūšas. Bet nopūšas arī 2. 1 nebūs visu nakti mājās. 3 baidās no 2. 1 baidās no savas izrīcības. Viņa nav nākusi pretī. Atstājusi to neziņā. Bet neziņa neko nemaitā šai spēlē. Neziņa ir grūta. Neziņa jāpārvar, jāatrisina. Tā sauc pēc aktivitātes, pēc darbības. Nevarēs norimt ar to. Iela, kurā ir šī māja ir tik pelēka, salīdzinot ar to pils. daļu, kur 2 meklē dzīvokli. Ja tāda starpība būtu arī starp to dzīvi, kas tur nāktu, un šo te, tad būtu pareizi. Tad būtu vērts. Iet un izbeigt. Nakts. 2 zin ka 3 ir vairāk apm. kā cerējusi būt, atrodot – lietas iestrēgušas. A!

Otr. diena, sestdiena. 2 pamostas agri, ir labi izgulējusies, bet pamostas agri, ne lai celtos tūlīt, bet vēl gulētu.

Mostoties no miega, no tumšās, siltās aizmirstības uzpeldot, vēl nepakustoties un neatverot acis, jūt sirdi iesāpāmies un pasmaida, šī iesāpēšanās ir kā zvaigznes iestarošanās. 2 kādu brīdi apbrīno savu sirdi, kas iestarojas tumsā kā maza zvaigzne turpat zem viņas pie krūts saliktām rokām, zem guļot noliektā zoda.

Tad 2 apcer to.

Zvaigzne?

Mazs sarkans vēzis vai kas ieskrāpē, sakustinot savas daudzās asās kājiņas? Ja zvērs ir sarkans – tas ir beigts un nekustas. Šorīt 2 sirds nav vēzis, jo 2 jūt tanī gaismu. Vēzis ir tumšs. Jā, tā pamostoties, sirds var sakustēties kā vēzis un ļaunāk, kā oktopus. Kustina savus taustekļus un sūc, un tev ir jāizlaiž vai gars, un tu nevari tikt vaļā. Šorīt tā nav. Sirds ir tikai maza, silta nakts lampiņa, kas iedegas. 2 to izdzēš un domā.

1 nav mājās. Viņš kaut kur prom būs visu nakti un varbūt dienu – 3 to minēja: “1 nebūs mājās līdz nākoš. dienai,” viņa to teica kādam apm. pie āra durvīm, kas prasīja pēc 1. Bet viņa to teica tā, ka lai 2 ēdamistabā to dzirdētu. Jādzird bija. Pret nejaušām skaņām, kas atnāk pie mūsu ausīm, nav aizsargu. Nav jau arī vajadzīgi. Šoreiz jau nemaz – kas tur sevišķs, ja 1 nebūs mājās līdz nākošai dienai? Tā ir maza ikdienas patiesība – viņš viņš šad tad naktis nav mājās. Svarīgs ir, ka 3 to zina. Tas ir 2 jādzird. Nu – viņa to dzirdēja. 2 nav nezin kāds seismogrāfs, bet šo to viņa mēģina uztvert no tā, kā 3 cīnās. Tagad pamodusies, 2 zina, ka 1 nav mājās. Varbūt māja jūtama tukšāka apkārt. Ja ir kaut kāda starpība, ka viņš ir vai nav mājās. Labāk ir, ka viņš ir mājās, lai gan miegs varbūt ir mierīgāks, ka viņa nav. Tas ir, kad miegs ir atnācis. Tad var nogulēt labi.

2 guļ un domā. Varbūt vēl būs jāiemieg. Vēl ir tumšs. Sirds lampiņa ir nodzēsta vai izdzisusi – nav nekas liels viņai ko gaismot. Viņa ir mierīga. Ja miers ir labākais, 2 domā, kāpēc lēkt?

Tagad atkal – ja grib kaut ko, tad viņai, 2, ir jātaisa kāds lēciens! Viņai laikam nē. Lēciens ir jātaisa 1. Viņam ir jādara kāds trakums, 1 ir jākāpj sārtā, lai nobeigtu vienaldzīgo čūskulēnu, kas nedara vairāk nekā, bet ir savu izdarījis un varbūt guļ kaut kur tepat. Savu izdarījis – izpostījis 1 un 2 satikšanos. “Vai te – 3?” viņam bij jāsaka tā vietā, lai viņš teiktu “es piederu Tev”.

O, viss tas ir smagi, 2 domā. Es negribu. Es laikam vairāk nekā negribu tādēļ visu to…

Bet 2 pēkšņi dabū kā spērienu, klints spērienu. Hahaha. Klints viņai iesper, uz kuras viņa guļ. Tādēļ, ka viņa grib atteikties, ka viņa ir tik gļēva, grib palikt guļot. Tagad, kad dzīvību ir iesējusi: 1 un 3 un viņa pat 2, viņi ir likuši un liek tālāk spēlē arvien trakākas summas, liks visu uz spēles. Kauns, jā tas ir kauns, ja viņa grib palikt gulēt uz akmens. Pat klints viņai sper, tāda gļēvuļa, kas dzīvs gulstas uz zemes satrūdēt, pat klints kaunas.

Dzīve. Sirds modina ar iedegtu lampu. Visi dzīvo šai naktī, nākošām dienām ved cīņu, ir [..]oti. Tā ir dzīve – ja tev vienā rītā būs lampas un zvaigznes mirdzējušas un ja tad būs oktopus krūtīs, tad klints tev iespers, tad tu varēsi gulēt, tu būsi darījis savu uzdevumu, apskrējis savu silto dzīvības loku.

2 vēl iemieg, īsi un veselīgi, un pamostas no kādas mašīnas griezīgiem rūcieniem aiz loga. Mašīnas sestdienas rītos mētājas un krāc kā nejēgu traukti zirgi. Kauc bremzes gar stabiem un sētām. Te patreiz aiz loga kāda ņemas un kad (2 ir jau pilnīgi pamodusies) mašīna smagi iedrāžas gar mājas stūri sētā, zina 2, 1. Tik agri. 2 dzird atveramies āra durvis. Smagi, ārkārtīgi smagi soļi. Vai viņš vairs nemaz kāju nevar vilkt, kā nodzēries? 2 domā. Soļi, skaļi stampāti, soļi, visādi trokšņi – tad stiprs ļoti stiprs klauvējiens pie 3 durvīm. Un pudeļu tinkšķi un 1 balss, “Te es jums atnesu alu.” Un tad – tad tūlīt mašīna aizkauc tikpat traki, kā nākusi.

2 guļ ļoti klusa. Miroņa skūpsts – viņa domā. 3 viņai bija stāstījusi savu sapni. Kāds miris cilvēks (tas bij tikpat garš kā 1, 2 zina) bijis sapnī atnācis un to skūpstījis. Tas bija tai naktī, kad 3 staigāja gar 1 durvīm. Nezinu, ko tāds sapnis varētu nozīmēt, 3 vēl teica. Un 2 un 3 domāja, bet neteica, ka tas varbūt varētu nozīmēt ka 1 ar mirušo mīlestību atgriezīsies un skūpstīs 3.

Nu tas ir noticis. Miroņa skūpsts. Es Tev atnesu alu par to. Par visu ko Tu man devi un par to čūskulēnu.

2 domā un domā. Izdomā visu garu, skaistu stāstu par 1 un sevi. Par lampām un negulēšanu uz klints, bet gultā, mājā, dzīvē. Un beigās? Kas būs beigās? – Miroņa skūpsts. Ak Kungs Dievs – ! Bet dzīvs uz zemes nevar gulēt – klints sper.

Īsais rīta cēliens ir bijis mazliet garš un atņēmis nakts miega svaigumu. Patiesībā vajadzētu varbūt iedzert to alu. Jeb ielīst vēl dziļi zem segas, jo 2 rokas ir nosalušas, turot tās pie pieres.

Pie brokastīm 2 un 3 satiekas. 3 sākumā ir laipna. Žēlastība. Laipnība pret nelaimīgo ir tikums. Viņa nav izgulējusies. 1 to uzcēlis naktī, un pēc tam viņa vairs nevarējusi aizmigt. Tas nebija naktī, kad 1 pieklauvēja ar savām pudelēm, bet aizmigt vēl varēja, 2 aizmiga. Patiesi tas ir savādi, ka viņa aizmiga. Debess dažreiz sūta atpūtu pirms nedienas. 1 prasījis aizdot naudu, kāda lieta ar kādu dāmu… 3 aizdevusi, un to nevajadzējis darīt.

“Nu nekas, nemirs jau,” viņa nosaka par 1. Jā J. pārnācis agri – negribot turēt līdz ar 1. Jān. arī bijis krogū pilns, sācis trakot, J. izvedis ārā. Tas viss 1 darbs. Visus 1 paved un iemāca.

2 labsajūtā griež savu zaļo piparu uz rudzu biskvīta un triepj labu kārtu sviesta, un tā tas iet visu brokastlaiku. 3 smēķē un runā. 2 ēd un klausās. Vai neklausās? Vai viņa nedzird? Nekā. Nekā. Čūskulēns laikam ir beigts, guļ, baltu vēderu uz augšu apgriezis, pusizdzertā alus glāzē uz galda, ko 1 atstājis. Dāma. Katrā ziņā dāma. 1 jau neguļ uz klints.

Bet var nākt vēl kāda cita dāma. Ne tā, kas ir nākusi apmēram ik sestdienu. Var nākt vēl kāda. Var nākt, teiksim, 4 spēlē iekšā. Nē, nevar. Tā būtu tad jauna spēle, kur 2 un 3 nepiedalītos. Un par to nekas. Visbriesmīgāk ir zaudēt tai cīņā, trīs personu spēlē tā kā tagad. 2 nopietni paskatās uz rīta laikrakstu – būtu jāskatās atkal vēl dzīvokļu slud.

Un Kr., stāsta 3, atradis 2 biksītes uz sava motocikla naktī! Iznācis tā, 3 kārtojusi dažus uz auklas 2 atstātos 2 veļas gabalus – ienesusi no āra biksītes un uzlikusi uz Kr. motocikla, kamēr iekārusi 2 atstāto palagu tā, lai, mašīnu garāžā iebraucot, gadījienā to neskārtu. Jā – un biksītes aizmirsusi uz motocikla. Kr. teicis – bijis – visu nakti laimīgs…?

Būs jāiet prom, 3 domā. Jeb jāpaliek. Kas vēl notiks, jāskatās. Jāredz, kas viss notiks. 3 seja ir ļoti dzeltena, kad tā ceļas no br. galda un iet uz frizieri. 2 piedāvājas atvest viņai kartupeļus, jo 2 neesot daudz ko nest. Cits citam izpalīdzēdami, cilvēka cīna savus likteņus.

Var tas iznākt tā, var iznākt pavisam citādi. Dažreiz iedegas sirds spuldze un rāda ceļu. Bet kāds ir sirds ceļš? Kalnu leju ceļš ar miroņa skūpstu beigās. Sirds ceļam nav cita uzdevuma, ne jēgas, tikai izvest cilvēku riņķī apkārt, izmalt to pa viņa dzīvi bez atlikuma.

2 nevar atcerēties numurus, tālruņa vai mašīnu numurus. Ielā tas ir žēl dažreiz. Mašīnas iet garām, un tu nezini ne a, ne b, kad tev aizbrauc garām… 1 mašīnas 2 iegaumē. Tagad, ejot 3 pēc kartup., viņa domā par 1. Saule un pavasara vējš ielā, un steiga, un čala. 1 ir taisījis lēcienu kā no lidmašīnas uz lidmašīnu filmā. Nu viņš gan ir iekritis tikai dzērumā. Bet tas nekas. Viņš nevarēja noturēties, un viņam bij jālec. Viņš negribēja noturēties, viņš gribēja lēkt, viņš lēca. Un sauca – tā, skaties, skaties Tu ar savu čūskulēnu ap kaklu, skaties, kur es ielecu, piedzēris ar ielas meitu klēpī. Jā, tā viņš ir saucis un, ejot pa saulaino ielu 3 pēc kartupeļiem, 2 domā – ja mašīna nāktu un apstātos, 2 pieietu un teiktu, “Daudz laimes dzimšanas dienā. Es piederu Tev. Daudz laimes.” Šī diena ir 1 dzimš. diena. Pie galda par to runāja un 2 iegaumēja datumu, tāpat kā mašīnas numuru. Ir lietas, ir numuri, ko nav tik grūt paturēt prātā.

2 smaida, it kā viņa to jau izteiktu un stāvētu pie mašīnas ielas vidū. Bet smaids nodziest, jo saule spīd acīs un ir mazliet jāsaviebjas. Un taisni tad pabrauc garām zila maš. 2 atgriež galvu un redz maš. num. Tā ir tā maš. 1 maš. Acumirklī viņš būs mājās. Bet 2 jāiet pēc kartup. Viņa iet. Un atgriežas pēc ceturtstundas.

Gaitenī otrā galā 2 pamana 1. Tas pamana viņu. Viņš vienmēr jūt – pāri garā gaiteņa attālumam, kad viņi viens otru pamana. Tas ir tā, it kā viņi kā ampelmaņi, kā lelles leļļu teātrī būtu ar smalkiem diegiem saistīti un šie diegi savelkas un pagriež viņus vienu pret otru un, lai arī fiziski tie būtu ar muguru viens pret otru un neredzētu, un stāvētu vai ietu klusu un viens otru nedzirdētu, tomēr diegi savelkas, un viņi jūt viens otru. 1 ieiet ēdamzālē. Tā ir vienota telpa ar virtuvi, un 2 ir jāiet uz virtuvi nolikt 3 kartupeļus. 2 iet ēdamistabā, ies[..],  ka dzēris un 1 stāv viņai, pretī pagriezies pret durvīm, viņš ir sagatavojies viņu saņemt, aiz viņa divi cilvēki sēž. 2 arī ir sagatavojusies, bet viņa tomēr dabū kā triecienu, kad viņa ieskatās 1. Viņai ir kaut kā jāsaņemas, kā varbūt ir jāsaņemas, ieraugot cilvēku, deformētu pēc katastrofas. 2 saņemas un iet 1 tieši klāt, jo tur viņš stāv ceļā. Liekas, viņš nolīkst sāņš, bet, uztvēris 2 skatu, kas novēršas, pielīkst ar seju 2 tieši pretī ar godīga suņa uzticību, un 2 acis cieši satver 1 acis, kas tomēr ir dzīvas viņa beigtajā pārvērstajā sejā. 2 zināja, ka viņš būs visu nakti dzēris, bet tas, ko viņa redz, nav cilvēcīgi. Tā ir slima, pamesta, drudzī mirstoša pērtiķa sejiņa. Jā sejiņa – jo tā šķiet sarāvusies, izdzisusi, tumša, maza, plankumaina. Tikai acis vēl ir dzīvas, mazliet no dobumiem ārā panākušas, un tās pieķeras 2 acīm. “Daudz laimes dzimšanas dienā,” 2 saka un smaida lejā uz divi sēdētājiem, tie ir sarkana, jauna sieviete un sīks, bārdas rugājos vīrietis, tie sēž, tik cieši kopā saplūduši, ka izskatās kā jūras vēži, kas pārotos. Plakanie, dzīvie vēži nav sarkani, bet varbūt tie mīlējot, tāpat kā mirstot, dabū mazliet sarkani kvēlošas krāsas. Šie cilvēki nav gudrāki un nejūtas sliktāk par vēžiem, viņi ir jauni, apdulluši, mierīgi.

1 ir izstiepis savu roku pretī 2 turpat pie viņas krūtīm, tur ir samērā šaura eja starp galdiem, kur viņai jātiek cauri. 2 saprot, ka 1 pateicas par viņas dzimš. dienas vēlējumiem. 2 saņem viņa roku, tā ir karsta, sausa kā slimnieka roka un inerta, klusa. 2 tur to acumirkli, spiež stingri, tad palaiž vaļā un aiziet otrā pusē galdam, noliek kartupeļus un citus iepirkumus un gar otru pusi galdam virzās atpakaļ uz durvīm. Visi trīs piedzērušie raugās uz viņu, kuplā jaunā meita, kuras sānā ir iespiedies sīkais Jān. un garais 1, kas stāv kājās. Kad 2 jau ir pie durvīm sēdētāja, viņa dzird, ka 1 saka – “Nerunājiet manā valodā, viņa to saprot, es negribu, ka viņa jūs dzird.” Un, kad 2 jau iziet, vēl viņa dzird 1 balsi, kas pavēl tiem diviem iet viņa istabā vai ārā. Viņi laikam ieiet viņa istabā, jo tur 2 dzird klusas balsis. Vēlāk, kad viņa atgriežas virtuvē, viņai tur – ir jāatgriežas, tur kaut kas ir uzlikts vārīties uz pavarda, 1 sēž pie galda, pagriezies sāņš, nolīcis un sakrustojis savas garās kājas. Viņš izskatās kā izsūkts un izžāvēts, nevar saprast, kā viņa šaurā ķermeņa atliekas turas kopā. Bet tās turas, un 2 pārlaiž viņam degošu līdzjūtībā un kaislē negausīgu skatu. Tas ir mātes skats un vēl kaut kas. 2 nemaz neslēpj savu skatu. Bet viņa to neatkārto. Tikai pēc brīža, paceļot galvu, mazliet saraujas no 1 skata, kas tikpat negausīgi un atklāti ir uzgūlies viņas augumam. 2 izbrīnīta pārlaiž acis savam sānam – vai kaut kas nekārtībā – tad viņa saprot un pieņem viņa skatu ar mazu, rezignētu smaida zīmi – it kā teiktu – tikai nepārproti mani.

Nē. Viņi nepārprot viens otru. Bet, vai viņi tuvojas, vai attālinās, vai – kas notiek, vai kas var notikt vai nenotikt ar viņiem. 1 izsaka dažas sajukušus dzērāja teikumus, ko 2 nesaprot, un abi apklust. Patiesi tā būtu labāk. Bet būtu arī jāprot apieties ar dzērāju. 1 ir dzērājs, varbūt pat alkoholiķis. Un 2 mēģina kaut ko teikt, kamēr viņa noņem katlu un izdzēš gāzi. “Kāpēc Jūs dzeriet?” viņa muļķīgi prasa. “Es nedzeru,” viņš saka skumji un nopietni. “Es nedzeru.” 3 vēl arvien nenāk no friziera, jau sen ir laiks, kad viņa cerēja būt atpakaļ. Viss notiek. 1 un 2 ir satikušies, 1 piedzērušie viesi, vīrietis un sieviete, dzīvo 1 istabā un 1 ēdamistabā gaida, kad tiem būs diezgan. Viņš pasūta vēl dažas pud. alus un cigaretes un ieiet beidzot pats arī savā istabā. Viss notiek, un 3 tikai gatavojas. Viņa ir pie friziera. Baro suni, kad vilks lopos.

Un tad viņa atnāk, kad visi ir mierīgi, visi savās istabās Un 2 iznāk, un viņas ēd pusdienas. Kādā brīdī 2 jūt, ka 1 viesi aiziet. (Soma ar alus pudelēm??) Vēlāk viņa nevar atcerēties, vai 3 tur ir tuvumā vai nē, tas ir, vai viņai arī šķiet, ka 3 jūt, ka 1 viesi aiziet. Tieši tad, kad 2 ir šķitis, ka viņa jūt, ka viesi aiziet, viņa arī aiziet. Viņai jāiet uz pilsētu. Pulkstenis ir jau divi pēcpusdienā. Viņa atgriežas sešos. Un atkal viss ir klusu, un visi ir savās istabās. Un 2 un 3 abas ēd vakariņas.

3 saka: “Nu 1 ir taču atvedis kādu no savām sievām.” Viņa patiesi ir sagrauzta. “To viņš vēl nekad nebija darījis.”

“Man liekas, J. arī te bija,” saka 2, un 3 acis ieplēšas bailēs, lielā izbīlī. “Nē, nē!?” Viņa grib kaut ko galīgi noliegt, kaut ko noliegt. 2 apklust. Šādās reizēs grib uzzināt, ne noliegt, 2 domā un tad viņa nerunās.

“Nē,” 3 atņem, “tikai draugs atnesa vēl 2 pudeles alus, iedeva. Viņa tak laikam vēl ir tur iekšā.”

Un 3 novaid atkal un atkal no jauna, ka sieviete tur vēl ir iekšā un 1 nav ēdis nezin no kura laika un nezin, kā tā var, un nomirs badā. 2 ir jāsaņemas, lai neizteiktu kaut ko, ko nevajag. Viņa nolemj, ka viņai nekas nav jāsaka. Tik jāklausās.

Viņa domā, ka 1 guļ. Guļ viens pats. Bet, ja arī ir tas, ko 3 grib izstāstīt, ka tur ir tā sieva, tad tomēr 2 tas, arī tas, arī tas ir tas pats – viņš guļ, dzērumā guļ. Viens pats.

3 2 miers daudz maksā. Un arī atvieglo.

2 iziet ārā. Mašīna nav pakustējusies, kā no 11. a.m. rīta atbraukta. 1 savus viesus prom nav vedis. Tie ir gājuši kājām. Ja ir gājuši. Arī sieviete. Un, ja nav gājuši, tad viņš to kādreiz aizvedīs un mašīna nebūs gluži tai vietā.

Ne tādēļ (mazākais, ne tādēļ vien, jeb tomēr vispār ne tādēļ), lai zinātu, vai sieviete iekšā un naktī 1 to aizvedīs, bet tādēļ, lai zinātu, ka 3 apgalvojums, ka sieviete ir iekšā, nav pareizs, ja mašīna nebūtu kustējusies, 2 uzliek savu pēdu uz zemes un izmērī attālumu, kā mašīnas deguns stāv pret pagalma cementa ietves lējumu. 2 pēdas, tieši 2 pēdas.

Otrā rītā mašīna ir tieši tāpat, 2 pēdas no cementa.

Ir svētdiena, pulkstens jau nāk 11, un nekas nenotiek, tikai abas sievietes paēd brokastis. 3 žēlojas par slāvu slinkumu. “Neceļas un neiet uz darbu. Kā var nogulēt 32 stundas?” viņa saka. “Vai Jūs to varētu?” Es nevarētu, 2 atzīstas. “Bet reiz es braucu vilcienā 2 diennaktis,” viņa stāsta. “Un tad es varēju,” 2 stāsta un smejas, it kā par gulētāju, kas tagad te guļ 32 st., viņai nebūtu nekādas daļas. Viņa arī nezin, vai viņai ir daļa, vai nav. Bet tad viņa dzird ieklepojoties aiz 1 durvīm.

Tas sakustina 2 mieru, viņa gandrīz nobīstas, ka 3 to nepamana. 3 taisās prom. Viņa negrib atzīties sev, ka miers ir iedragāts, varbūt nav, bet varbūt tomēr kaut kas var samisēties. Viņa saka, ka jāiet strādāt. Un tad jau ejot saka – nē, viņa gribētu spēlēt. “O jā, to var,” 3 atbild, jo šis gulētājs, kas vēl guļ, nav gulētājs pēc darba.

Iesviedusies mūz. istabā, 2 jūt, ka ir rīkojusies par strauju. Ar spēlēšanu nevajadzēja steigties, lai nemodinātu 3 aizdomas. Bet atkal, ja 1 pieceļas, tad arī nav patīkami kāpt pjedestālā ar savu spēlēšanu. Un spēlēt viņai gribas. Miers saspīlējis viņas spēkus, ir jāatlaiž šīs savilktās siksnas kā nabaga iejūgtam zirgam. Viņa spēlē tautas dziesmas, mācās. Izliekas, ka mācās un mācās arī. Spēlē ļoti klusu un atkārto un atkārto. Lai 3 nedomā neko. Un 1 – lai viņš paciešas. Ir trokšņi, kas ir jāpieņem. Šī 2 tāda veida spēlēšana ir gandrīz kā tēva mācība, strādāt, mācīties un sadzirdēt to, ko neesi nekad dzirdējis un par ko varbūt domā, ka tas nav nekas ievērības vērts. Cik garīgas gan ir latv. tautas dz., 2 domā, kā baznīcas mūzika un bērnu stabulēšana. 2 pāršķir garām „Čuči mana līgaviņa“, 3 dēļ, lai tā nedomā kaut ko, bet ne tādēļ, ka tās melodija būtu citāda, nē, viss tas ir tikai tīra strauta ūdens un varbūt saules stari.

2 beidz spēlēt taut. dziesmas tikai tad, kad viņai pašai ir galīgi diezgan un jau apnicis. Tad viņa spēlē visetīdisko Šopēna etīdi. Tur nebūs nekas vairāk kā labs sīku akordu vingrinājums labai rokai. Bet tā gluži nav. Kaut kā kreisā roka nevaldāmi pat izrauj savu melodiju, un tā šūpojas un velk, glaužas. 2 rokas ir atpūtušās un iemācījušās sadarboties ar veco bet gluži labskanīgo instrumentu. Kā mācīdamies, 2 spēlē šad tad kreiso roku atsevišķi, kā ieklausoties, tad atkal kopā, un skaņas iešalcas un pārveļas.

3 ienāk pavisam klusi un laipni lūdz, vai nevarētu paspēlēt tikai šo mazo tautas dziesmu vēl, ko viņa ir atradusi, kādu vieglu (3 nemocīs 2) bērnu dziesmiņu. 2 to paklimperē, paspēlē, patrinkšķina un tad iet prom no klavierēm. “Kāda velna viņa spēlēja to etīdi?” viņa pati par sevi domā. “Un kāds velns sēž tai etīdē.” To viņa agrāk nekad nebija jutusi. Un – droši vien īsti vēl nejūt tagad. Lietas atklājas tikai tik daudz, cik kāds jēdz tās atklāt. Un kāds jēdz atklāt tikai tad, kad kaut kas ar viņu notiek, kas viņam šo jēgu dod. “Kas ar mani notiek?” 2 domā.

Kad abas siev. atkal ātri paēd pusd. un 2 ir savā ist., tikai tad 1 pieceļas. 3 paziņo 2, ka viņa uz pāris dienām aizbrauks. Brauks uz galv. pilsētu. Nav ko brīnīties, viņai ir šis tas darāms. 3 ies pēcpusdienā uz kluba sanāksmi. Vai 2 arī nāks? Nē. Bet tad viņa pieļaujas. Ies arī. Viņa gan nepaliks klubā, bet ies tālāk kādos ciemos. Viņas iet. Viss ir garām. Kaut kā viss ir kā nebijis viņu cīņā. Tādas nemaz nav bijis. Dzīve ir tukša kā arvien. Kādam 3 paziņam ir ļoti strauji notikumi dzīvē tikko vēlušies pāri. 3 to satikusi, un šie notikumi vēl vairāk izklaidē abām sievietēm viņu pašu jau tā atslābušos notikumos. Atslābušos tādēļ, ka uz viņu  cīņas lauka, viņu puķu dārzā ir nomesta šī trešā sieviete. Lai nu kā – viss šķiet saplacināts. 2 arī ir izrādījusi tik perfektu mieru, ka tādas cīņas it kā arī nemaz nav bijis.

2 vēlu naktī atgriežas mājās. Paziņu mājā guļ 3. Visi pansijas iemītnieki guļ. Tukšās piena pudeles jau izliktas verandā, un gaitenī spuldze vēl deg tikai 2 durvju tuvumā. 2 to izdzēš un klusi ielien gulēt. Otrā dienā neceļas augšā, līdz visi ir aizgājuši darbā. Tad piezvana 3.

“Es vēl neesmu aizbraukusi. Nebraukšu. Naktī briesmīgi sāka sāpēt zobs. Jāiet pie zobārsta. Būšu mājās pēcpusd. Mājā viss mierīgi?”

“Jā,” 2 ir mīļa un jauka no sirds. Viņai ir mazliet bailes bijis no šīm paredzamām pāris dienām bez 3. Kas, ja 1 kaut ko izšķirošu gribētu uzsākt? Tagad tās bailes garām. 3 būs atpakaļ un – nekas nebūs jāizlemj vai jāizšķir. Viņa pasmaida par 3 jaut. – vai mājā viss mierīgi? 3 pareģoja, ka 1 tagad pļēguros un neies darbā pusi nedēļas – 1 aizbrauc darbā 15 min. agrāk kā parasti.

Kā būs, ja viņš saņemsies un nedzers. Viņa vakardienas stāvoklis (to nevarētu apzīmēt kā dzīvniecisku, drīzāk slimu, izpostītu) ir kaut ko nolīdzinājis, nosviedis zemē. Bet nebūtu viņa tūlīt atsākusi ar sav mūziku… Drošāk ir, ka 3 atgriežas. 2 domā – vai tomēr nebūtu jāiet un jāmeklē jauns dzīvoklis.

2 stāv pie loga, kad tuvojas vakars. 3 ir klāt – pirmā brīdī liekas, kad 3 savas durvis paver, kur 2 iet garām, ka 3 gāzīsies 2 virsū, sejā ir tāda apņēmība. Tad tas padziest. 3 mētājas lasāmistabā. 2 gatavojas aiziet ārā. 3 atnāk un redz viņu logā. Tad 2 aiziet. Ir 9 p.m. kad atnāk. Pamana 3 gaitenī. Pamet hallo. Paliek savā istabā.

2 domā, ja 3 kaut kas nav skaidrs vai ir neizdevies, 3 nāks pie 2. Ja nenāks, ir pusizdevies, un tā grib netraucēta rīkoties līdz – izdodas. 2 negribas 3 redzēt. 2 ir apnikusi šīs spēles. Un – nav nekas ko meklēt, ko uzzināt. 1 zina 2 nostāju. Protams – vajag vienmēr aizkavēt, kaut arī pasīvākā veidā, vajag aizkavēt otra tuvošanos. Bet ir brīži, kad ir jāriskē. Ja ir, tad ir, ja nav – lai nav. 2 domā ka ir viens no šīm brīžiem. Vēlu, puslīdz vēlu, kad dažās istabās jau dzird ieslēdzam gaismu, 2 iet uz v. ist. 2 ir mazliet pārsteigta, redzot 1 ist. gaismu. Kad 2 nāk atpakaļ, tā ir nodzisusi. 3 ist. ir gaiša. Jā. Zīme. Laba zīme. 1 iet pie miera. No rīta 1 tomēr ir varbūt aizgājis d. vēlāk, kā izskatījās. Pulkstenis vai nu pats pakāpies atpakaļ, jeb gribējis stāties un jau stāvējis kādu 1/2 st., kad 2 to no rīta paņem rokās, brīnīdamies, cik agrs. Bet tad pulkstenis tikšķēja, cik nu tāds vecs joks to var. Veci pulksteņi ir tik ērmīgi dzīvi, daudzreiz var iet tikai uz vieniem sāniem vai otriem, vai uz mutes, vai sāk tikšķēt, kad paņem rokās, kā kaķis, kas sāk klēpī murrāt… Jā, arī veci pulksteņi kaut ko jūt. Dzīve iepukst viņos galā ar visām savām dīvainībām. 1 varbūt to bija atgriezis atpakaļ, lai neizskatās, ka viņš gaidījis 2 soļus no rīta. Varbūt nē. Viņa balss no rīta bija spalga visapkārt šinī rītā. 1 mod. J. 1 balss bij tiešām jauka. 2 to dzirdēja labi. Kad 1 maš. iet – 2 diezgan neprātīgi izspūrusi ir logā un domā, vai maš. stiklos viņas logs atspīd. 1 tik ilgi nevar tikt uz ielas, lai gan satiksme ir reta. Maš. stāv un stāv.

2 iznāk ēd., slaucīdama kab. lak. acis, kur ir ietriepts par daudz krēma. 3 – “Vai Jūs raudiet?”

“Tā drusku,” 2 gluži ticami atbild.

“Tā drusku?” 3 atvaicā un tad ir varena saskaņa un jautrība abu starpā pie galda. 1 atdevis parādu un sam. īsti tālu uz priekšu. 2 tas nav nekāds pārsteigums. Haha. Tā 3 pareģojuma vietā ka viņš “gulēs uz lauriem” pusnedēļu, tas ir, dzers un pļēguros, kā nogalē sācis. Kaut kur burbuļo kādas pazemes straumes. Lai plūst. Kur tās aizplūdīs – tas liktens varā. Var būt tā, varbūt citādi. 2 ir mazdūšīga. Tik mazdūšīga, ka to nevienam nevarētu rādīt. Tagad 2 ir līksma, ka nekas vēl nav jāceļ plecos. Varbūt 3 ir cēlusi, domā kaut ko pacēlusi. Tāpat savu domā 2, ka viņa ir ko cēlusi un pacēlusi. Lai nu tas kādu brīdi ceļas pats. Ne tādēļ, ka nebūtu vēlēšanās celt tālāk, bet tādēļ, ka viņai ir bailes. Suniskas bailes no dzīves.

Lai būtu ko runāt, 2 paprasa: “Nu, kāda bija nakts? Laba?”… Viņa domā 3 zobu. Bet 3 laikam cits ir galvā, viņas seja nolaistās īstā jūsmā, viņa domā, ka 2 ir nolikusi ieročus un tās nabag fantāzija jau atdevusi šo nakti ar 1 3. Velns, kas dažreiz izrauj tādus vārdus no mutes? Protams, 3 attopas, ka vajaga atbildēt par zobu. Un viņa žēlīgi atbild, atdodot 2 mazliet paļāvības (lai tā, uz šīs paļāvības tupēdama, liktos mierā). “Saliku karst. pud. pie kājām, lakatu ap galvu…” 3 saka. Hm, hm. Taisnību sakot, tas tomēr 2 nav nepatīkami dzirdēt, lai arī tie būtu salti meli. Bet kādreiz – varētu arī būt. Nekas nav nemainīgs. Uz piesolīšanu un ieteikšanu arī krīt. Solīta ne suns neņem – tas tā. Bet, ja sola un sola un sola. 2 zina, ka var iesolīt stīvu zirgu, ja labi sola. Par laimi, 2 vēlas atpūsties, un reālā dzīve to acumirklī to nevelk. Vajag arī būt ideālam – kā vārdā viņa tuvojas 1? Pamatā 2 likusi ir devīzi – “izcelt viņu no purva.” Lai cik komiska un apšaubāma šāda nostāja, tur tomēr ir sava daļa taisnības. 2 tomēr domā nesavtīgi savu daļu. Un 3 arī domā un piedod šo to 2, par to ka 1iet darbā. Viņas abas domā – tā augļus ievākt sev.

Diena ir vējaina un skaidra.

3 aiziet pie zobārsta. Viņa ir žirgta, labi apkopusies, gādā par savu ārējo izskatu. 2 ir mazliet nogurusi. Savu īstenības baiļu nomākta. Spēle rit tā, ka 2 ir jāliek atkal bankā, jāsola atkal. Un viņai negribas par to domāt. Varbūt tad vēl nevajag. Varbūt viņa var “atdusēties uz lauriem”? Dzīvot no procentiem. Ja diena ritēs līdz vakaram tik vēsa, skaidra un vientuļa, varbūt 2 radīsies dūša likt atkal kaut ko bankā. Viņai uzmācas viegla grūtsirdība, melancholija, ilgas – Nu tā ir gluži laba viela. Taisni tik daudz vien varbūt tagad vajag – es tomēr ilgojos Tevis.

Diena kļūst arvien vējaināka un 2 garastāvoklis skumīgāks. Ne bēdīgs. Ne smags. Mazliet smeldzīgs. It kā kāds viņu sauktu, vilktu, aicinātu par sevi domāt. Domāšanai par kādu cilvēku ir tomēr liela nozīme. Domāšana ir saite. Protams, to jūt un zina un bij tas, kas domā. Bet to jūt un tā sien arī to, par kuru domā. Ja ierodas, atgriežas vai pārnāk kāds cilvēks pie otra, kas par to nemaz domājis, viņu vidū nav nekā, un kādam  spējam impulsam, priekam vai dusmām ir šis tukšums jāpiepilda, lai viens pie otra noietu. Ja kāds ir domājis, šī domāšana ir jūtama tikšanās brīdī kā sagatavots ceļš. Viņa ir arī kā sēta, kas klusumā ir uzcelta ap otru un tas to ir jutis. Sargājošu un labu vai ierobežojošu un nepatīkamu.

Pēcpusdienas saule, ziemīgs vēsums, bet saule. Sirds domā ka viņā ir kaut kas ielikts kā gluds, maigs, ciets olis bērna siltā rokā – un jūra šalc.

Viņa spēlēja kādu labu pusstundu vai vairāk un maigi un tiepīgi ar to sita noti pa notij savas tiesības 3 apziņā. Viņa vēstīja savu spēku. Viņa nenocietās.

Pēdējās pēcdarba steigas mašīnas spurdz ielā kā pārkaitinātas bites. 1 maš. neatnāk, lai gan ir jau 5½ . 3 aiziet pie ārsta, jo viņas izrautais zobs sāk traki sāpēt. 2 tup loga tuvumā un domā. Viņa apēd divas krietnas sviestmaizes, pirms gaida vakariņas. Viņa varbūt ir – dūšīga sieviete. Tikko viņa saplēsa spogulīti. Tas kādu gadu jau viņas pūdera kastītes vākā ik brīdi izslīdēja ārā un bij jāliek atpakaļ. Arī spoguļa lauskas neiespaido 2. Mūžā viņa ir mācījusies, ka visi panākumi un visas neveiksmes iziet tikai no tā paša. 3 ar savu slimo zobu var panākt vairāk kā 2 ar savu netraucēto ēstgribu – ja vien sirds nepiesaka 2 prasības.

Saule ir nogājusi. Debess palsi iedzeltena. Nav nekā dramatiska.

2 1 maš. pārsteidz gandrīz pie loga, kad viņa grib ievērt diegu adatā. Viņa tikai redz jau maš. ienākam pāri ielai un pavirzās aiz aizkara, bet noraugās maš., kas it kā brīdi stāv. Jā, brīdi stāv. Varbūt 2 ir redzama cauri priekškaram, istabā vēl nav elektr. ieslēgta, bet sārtums no elektr. sildītāja krīt uz 2. Viņa ir pārsteigta un nekustīga – lai gan grozīšanās loga tuvumā ir bijusi neapzināta, 1 gaidīšana, tāpat kā 3 gludināšana (taisni parastā 1 atbr. laikā) pretī āra durvīm. Kad laiks garām, 3 aizskrien pie ārsta. 3 atgriežas. 1 staigā pāris reizes ārā. Reiz, ienākot no sāna, viņa balss ir patīkami dobja. 2 to dzird, un sirds viņai iežēlojas. Bet 3 ir ieskrējusi pēc atn. no ārsta savā istabā, un 2 nedrīkst iet uz ēdamistabu. Katrs solis ir nozīmīgs. Ja 2 jāuzturas šinī mājā, viņai jāslēpjas, jāmelo, 3 neko atklātu nespētu panest. Lai arī – viss jau ir atklāts. Mūzikā 2 izsita savas tiesības. Tās ir – atņemt 1. Bet vai iegūt? Ja viņa neņem 1, viņa to nevar iegūt. Un viņa neko nedara.

1 maš. iziet. Un pēc 1 min. atnāk? Māja ir klusa. Vai 1 māna viņu ārā no viņas istabas? Tikko jau viņa bija gribējusi iet vakariņās. Tagad turpina sēdēt. Viņa iekāro 1. Un jūt maigumu. Un gribētu tam labu utt. un gribētu sev. Bet viņa ir – zaķa pastala. 3 ir kas? Arī zaķa pastala patreiz. Jo, kā liekas, tā sēž savā istabā tikpat nekustīgi. Tas ir viņu abu glābiņš. Vienīgā iespēja neizdarīt kaut ko nelāgu. Bet – varbūt vienīgā iespēja iegūt 1?

Kaislības vēl nobriest šinī pasaulē, bet varonība ir iznīkusi.

Māja ir klusa. Kāda mašīna aiziet. 1? Viņa balss tikko bij dzirdama spēcīgi gaitenī. Viņa balss ir kļuvusi braša – domā 2. 1 maš. ir aizgājusi, un 2 izlied no savas istabas. 3 jau ir savā postenī pie gludināšanas. Tātad tikai 2 ir bijusi zaķa pastala, kas nerādās liktenim ceļā.

Abas sievietes runā par kāda paziņas traģēdiju un ēd vakariņas. Tās ir pavisam vieglas vakariņas, bet 2 pēkšņi sagrābj vai krampji vēderā. No kafijas? Ne gluži. No uztraukuma. Tā ir, kad kādam ir 17 gadu un tam ir jāiet uz satikšanos. 2 ir bijuši 17 gadu kopš vairāk gadu desmitiem, vai ne? Un viņai nav jāiet nekur. Un nekas nenāks. 1 ir aizbraucis. Bet spiediens 2 pakrūtē ir tik liels, ka viņai gandrīz kļūst nelabi. Viņa pieceļas no galda, mazliet pagrozās, tad dzird 1 soļus aiz muguras. Viņa ar piepūli atliec galvu atpakaļ un gaiteņa pustumsā, kur 1 stāv, viņa iemet pusacumirkli pussmaidu tā sejā, ko viņa neredz, bet jūt, pavērstu pret sevi. Tas ir pāri. Pēc šausmīgā nejauka dzēruma scēnas viņi ir cilvēcīgi sazinājušies. 1 brīdi apsēžas pie galda ar visu vēja jaku un pašķirsta avīzi. 3 sēd viņam pretī. 3 saka kādu vārdu 2. Tad viņas abas izmetas no ēdamistabas: 2 uz v. ist., 3 turpat gaitenī. Kad 2 atgriežas, 1 ir savā istabā.

Liktenīgais mākonis turpina sabiezēt pār viņas galvu, 2 jūt. 2 šķiet, ka viņa nojauš, ka 1 ir mazliet vara pār viņu. Daudz vīriešiem ir bijusi vara pār viņu, bet viņi nav nokļuvuši pie tās izmantošanas, 2 ir izvairījusies. Tagad 2 jūt, ka viņa nebēg tik ļoti kā citreiz. Bet vai tā ir laba zīme vai nav?

No rīta 2 ir maigs pārsteigums. 1 maš. nekavējoties uziet uz ielas. Negaida 2 loga priekškaru pakustamies? No rīta nedzirdēja arī tā balsi, kas pēdējos divus rītus lauzās mazliet nevaldāmi te un tur caur sienām. 1 ir – dusmīgs? Vai apnicis? Ēdam. 2 ir jauns pārsteigums. 3 ir vēl tur rīkojusies un nokārtojusi dažus traukus, ko 2 iekšējā satraukumā (nespēdama palikt ar 1 divatā) pameta un izskrēja 3 līdz.

Aizmugures darbība tātad turpinās. Kādēļ nē? Visi ir kara stāvoklī. Kādēļ 2 neatzina un nepaziņoja savas uzvarētājas tiesības, paliekot ar 1 divatā? 2 bij par gļēvu. Atkal reiz. Viņa ir lieliska karotāja, tas arī ir viss. Kā kādreiz zviedru karalis Kārlis 12., viņa ieņem pilsētas un zemes – un neliekas par tām ne zinis, nezina, ko ar tām iesākt. 2 ir nobijusies – viņu mocīs. Protams, 1 ir iegājis viņas sirdī, viņai 1 ir vajadzīgs utt. Viņa tikai nespēj visu ņemt uz savu atbildību – to laimi, kam jānāk!

Un nu pie brokastu galda viņā gan bij tik daudz spara kā pateikt 3: “O, Jūs esiet nokārtojusi manus pamestos traukus vakar?”

3 nepaskatās uz 2 un saka, kas nav īsti taisnība: “Jūs vienmēr noslaukiet traukus, kad es mazgāju…”

2 ir apmierināta tikai tik daudz, ka viņa ir spējusi aizrādīt uz 3 aizmugures darbību un izrādīt tai mazu sašutumu. 2 domā – kādēļ 3 melo tādās nenozīmīgās lietās – vakar viņai esot izrauts zobs, pastiepts garāks tilts un uzlikts atpakaļ. Vai tas iespējams vienā vizītē pie zobārsta? Tilts ir jānodod zobu techniķim pārveidošanai un jānoslīpē nākošais zobs, tas ir, blakus izrautajam zobam tilta uzlikšanai. Tas nekad nenotiek vienā stundā. Nu lai. Varbūt notika. 3 vaigs ir sapampis. Šīs divi sievietes ir tikai ērmi, tikai ērmi.

Vakar 3, juzdamies uzvarētāja, tūlīt apcerot kādu romānu, paziņoja ka viņa nekad nav bijusi tā iemīlējusies, ka nevarētu parunāt, un nezina, kas tas ir un kā tā var būt. Tikko cīnījusies dēļ 1, sarkdama un bālēdama, viņa apmētā savas cīņas un cīņas mērķa lielumu. Un 2, kas nenoturas ilgi (ja tas nāk, kas viņas fantāziju ierosina), līdz viņa nespēj parunāt ne vārda – ir atkal aiz šī iemesla bēgusi.

Sākas jauna diena. 2 un 3 ir kā divi kucēni ievilktām astēm, kam ir noņemts kauls. Viens otram garām līzdami, tie atkal gaida, kad kaulu atdos. Kaulu var arī neatdot. Tad šie kucēni jauki spēlēsies viens ar otru. Ja kaulu atdos – viņi slepeni vilks to katrs uz savu pusi. Vakar ēdamist. J. iesmējās par ab. siev. sarunu, it kā to saprastu. Un tad – tad bij ārkārtīgi nosarcis. Viņam laikam ir uzdevums no 1 – pievākt 3 un no 3 pievākt 2! Ir vēl otrs iecelts no 3 – pievākt 2.

Trīsstūris ir bīstama sadzīves forma. Tai ir slepena burvība, kas cilvēkus sagrābj savā varā. Situācijas, kas pirmā mirklī ir nepieņemamas, pat pretīgas, kļūst savādi pievilcīgas. Divu sievu viena vīra forma ir neilgā laikā valdzinoša visiem trīs. Protams, to var uzskatīt kā deģenerētu, neskaidru, pretdabīgu utt. Bet cilvēki,  kas tanī iesaistīti, to neapzinās. Un, ja apzinās – trīsstūra pretdabīgās īpašības var kļūt tiem liktenīgas. Dzīves norise tādā veidā uzšķiļ jaunas izjūtas, kailu kaislību, nodevību, līdzjūtību, grēku nožēlu, uzvaras prieku utt., utt., kas citādos apstākļos nemaz neuzpeldētu dienas gaismā. Viena vīrieša un sievietes kopdzīve varētu būt tīra un laimīga. Bet trīsstūrī – divu siev. un viena vīr. spēles sastāvā no garlaicības ir tālu. Divas sievietes, kas mīl vienu vīrieti, vienmēr jūt, mazākais, interesi viena pret otru. Parasti tās jūt pat maigumu. Viņa ir tā, kas spēj viņu saistīt – viņā, tātad šinī otrā sievietē ir daļa no tā vīrieša, ko mīl. Tas rada maigumu. Tālāk vīrietī, ko mīl, ir daļa no šīs otras sievietes, un tas izraisa naidu, bailes, aktivitāti. Par vīrieti nemaz nav ko iebilst – tas jūtas glaimots ik dienas apzinādamies sevi par cīņas objektu. Bez tam viņa iekāre var jauki apstāties te pie vienas, te pie otras. Viņš beidzot lieliski barojas no abām.

Ja 2 ātri neatstās zaļo māju, bīstamais trīsstūra stāvoklis nostiprināsies. 2 ir grūti izšķirties. Viņas istaba ir ļoti skaista. Viņai ir visas ērtības, izņemot vienu, ka 1 nevar ienākt pie viņas un palikt. Patiesībā šo iespēju izjauca pieslēgtās durvis tanī brīdī, kad viņš pieklauvēja un būtu ienācis. 1 nejuta to, ko juta 2 – ka 3 aiz muguras viņa negribētu nodibināt sakaru ar 1. Viņš nejuta 3 tiesības vai kaut kādas vērā liekamas cerības uz sevi. Viņš vēl bija skaidrs. 2 to juta. Tādēļ vien, ka viņai dzīva fantāzija un viņa var iedomāties 3 stāvokli – mīlēt kādu vīrieti un zaudēt to sievietei, ko aiz draudzības ieņem savā mājā. 2 domāja – izcīnīt kādu atklātu cīņu, uzvarēt un tad nodibināt sakarus ar 1.

Viņa ir nejauki pārskatījusies, viņas vilcināšanās ir bojājusi 1 pārliecību un varbūt pat pieradinājusi to just uz divi pusēm. 1 kaislība vēl pieder viņai. Bet, bet – viņš kļūst neskaidrs.

Vai viņa šo zeltaino paklāju un saules pilnos priekškarus un grāmatu plauktu mīl vairāk kā 1? Tas ir traks jautājums.

Vakarā 3 iet kaut kur, bet pirms tam iziet 2, lai ātrāk parunātu. Viņa ir teikusi 3, ka varbūt vajadzētu meklēt citur istabu, jo uz viņas istabu pretendē kāds agrāks šīs mājas īpašnieks. 3 saka, ka nevienam nav jāiet prom. Un prasa, vai 2 viņas istaba patīk. Jā – istaba patīk. Nu – apmēram tā 2 ir vēlējusies pateikt, ka viņa vēlētos iet prom.

Tagad, izejot uz brīdi un atstājot 3 gaidot 1 pārbraucam no darba, 2 smaida un 3 smaida vēl vairāk. 2 nolemj zaudēt 1, bet nelocīties apstākļu priekšā, nesatikties ar to 3 aiz muguras viņas mājā. Kad 2 atgriežas, 3 vēl ir mājā. Citādi – māja šķiet tukša. 2 pastaigā pa ielu, lai 3 aiziet – tad nāk mājā. Tagad māja patiesi ir absolūti tukša. 3 spēlē kādu pusstundu vēl vairāk. Ja 1 tagad neatgriežas, tad viņš nejūt, ka es to saucu, 2 domā. Viņa jūt skaidri 1 smaidu. Viņam jābūt tuvu.

Pēc brīža dzird soļus gaitenī. 2 paspēlē vēl, tad beidz. Bet – viņa nespēj iet uz ēdamistabu. Šī lieta viņai ir kļuvusi ļoti nopietna. Tai jābūt tīrai un lielai vai nekam. Viņa atver savas ist. durvis un aizver atkal, viņa nespēj iet tur, 2 stāv savas ist. vidū un domā – lai zūd, lai zūd viss, kas nav tik liels kā manas iedomas. Lai viņu ņem 3 vai cita, ja viņš nedara nekā, lai var ņemt mani. Viņa vēl ieiet mūz. istabā it kā ko paņemt, kad viņa tur ver durvis, viņa dzird 1 noklepojamies. Tad viņš viegli svilpo. 2 nekad nav dzirdējusi 1 svilpojam. Bet kas cits tas varētu būt? 2 stāv savā istabā. Kādas durvis tiek cieti aizcirstas. 2 iziet ārā un aizcērt cieti durvis. Stāv brīdi ārā. Ienāk un paliek istabā. Gaitenī viss ir klusu. 2 aizzogas līdz ēdamistabai. Viņa dzird, ka tas, kas? Jādomā 1 ir vannas istabā. 2 atnāk savā istabā. 1 atnes piena pudeles. 1 ieiet savā ist. Uzslēdz gaismu.

Ir vai nu labi. Vai slikti. Vienmēr – ir vai nu labi vai slikti. Vai nu 1 ir dusmīgs un spītēs viņai par izvairīšanos. Vai viņš saprot visu ļoti labi un gudro kādu plānu. Lai gudro. 2 ļoti kāro kaut kā liela, īsta, nopietni ņemama. Vai nekā. 

No rīta 1 modina zvans. Kad viss šķiet klusu, 2 iet uz v. ist. Ārā 1 ir pie maš. ar mug. pret durvīm, cigareti. 2 uzmet skatu viņa pakausim un ieiet vannas ist. Droši 1 to jūt. Pēc īsa brīža 1 ieiet blakus telpā. Tad aizbrauc. Kamēr 1 ir blakus ist., 2 to jūt kā siltumu. Ar 2 ir diezgan traki. Kamēr vēl 2 ir tur, nāk 3. 1 ir jau prom. Mierīgas brokastis.

3 vakar ir dabūjusi uz ielas kādu liftu, viņa ienāk vēlu vak. 2 ist. un jautri visu izstāsta. Tagad pie brokast. to pieminot, 2 jautā, kā 3 iemīlas, vai no pirmā acumirkļa. 3 apgalvo kā arvien – nē, nekad un nekā. Ka viņa neiemīlas, ka viņa vīr. dēļ nekad nav raudājusi un nevarējusi parunāt. Hm! Gluži atvieglinoši 2, saspīlējums tiešām zūd. Vai viss ir 2 izsapņojums, kas te norisinājies? 50 procentīgi jā, viņa zina. Bet tie otri 50 proc. paliek. Tie ir bijuši.

3 aiziet uz ārstu. Viņai piezvana – varbūt vakardienas “lifts”.

2 ar 3 pie priekšpusd. kafijas ir garāka saruna par seksu un mīlestību. Sakarā ar lifta devēja piezvanīšanu 2 jūtas apmesta ar kaut ko mazliet netīru un mazliet zaudējusi spēkus. 2 jūt, ka, lai kādas ir sarunas, tās nedrīkst vērst uz 1 pusi. Tas ir noslēpums, kas tur tā spēku. 2 jūt, ka ir izrunājusies mazliet par daudz, gan tikai apgalvojot savu pārliecību, ka pasauli nevalda sekss, tikai sekss, bet sekss + kaut kas. 2 nevar īsti izprast, kāda ir 3 nostāja. 3 visur redz “to” un “tas” viņai šķiet nevērtīgs. 2 nekā nespēj iestāstīt, ka afēra, mīlas afēra var būt skaista. 3 apgalvojumiem, ka tā nekad neiemīlas, 2 nevar ticēt un nelabā sajūta ir no tā, ka 2 ir tik ilgi 3 uzklausījusi par šo lietu. Mīlestība ir klusuma zeme. 2 ir jāatturas no šīm debatēm. 3 domas virzās citā plāksnē. Viņa ir prātīgāka, reālāka sieviete. 2 negrib tāda būt – redzēt dzīvi netīru un tomēr likt tur pa mazajam pirkstiņam iekšā. 3 saka – ir jāļauj turēt roka. 2 nekad savas sievietes mūžā nav ļāvusi svešam turēt savu roku vai pielikt pirkstus, cigareti aizdedzinot. 3 nelaime ir, liekas, tā, ka viņa nejēdz, kā no šī stāvokļa vīrieti dabūt ārā. 2 nelaime ir tā, ka viņa drīzāk nezina, kā vīrieti dabūt – tanī iekšā tad, kad viss deg trakās ugunīs un zeme ir pazudusi zem kājām.

Agrā pēcpusd. (divos) 3 aiziet uz kādu sociālu sanāksmi. Vēl 2 un 3 ir runājušas un viņas sāk apjaust lielu starpību savos pasaules uzskatos, varbūt jāsaka mīlestības uzskatos. 3 domā, ka vīrietis ir zems, fiziska mīlas akta alcējs un – visi ceļi ved uz Romu. 2 domā, ka vīrietis vairāk kā sieviete vēlētos ieraudzīt dzīvē kaut ko labāku klāt pie fiziskā akta. Abas ir ļoti teorētiskas savos spriedumos. Viņām nav lielu pierādījumu, piedzīvojumu. Un tomēr arī – ir, ir. Īsti apstiprinājumi viņu teorijām.

Vakarā 2 un 3 ir ēd., kad durvis gaitenī veras. 3 nenoturas un atzīmē. “Kas tur ar tādu troksni? Gar…” Viņa sagatavojas – nostājas ar skatu pretī, viņa ir pilnā sejā pretī – kā saule vai kā pilns mēness. 2 stāv iesānus un mierā pavēro 3 seju. Ir tāpat, kā jau agrāk kādreiz, kad zem šīs pilnās saules, toreiz dzirkstīgākas un spožākas, 1 un 2 slepeni apmainījās ļoti īsiem, ļoti nozīmīgiem skatiem. Tagad gandrīz nav laika tos iestarpināt, tos jūt, bet ne īsti redz. 1 atnes kādu vēstuli un 3 iet palīgā to apsvērt, jo tā ir kādas iestādes atgādinājums. 2 īsi pārlaiž acis 1 sejai, kad tas lasa vēstuli un 3 turas klāt, cik tuvu var. 1 seja ir ļoti jauna un tādēļ 2 šķiet svešāka. Viņa nejūt nekādu apbrīnu. 1 atstiepjas taisns un smejas, smejas, griezdamies apkārt par kādu joku. 2 seja savelkas pievaldītā jautrībā – viņam ar skatu pārslīdot. Viņai nemaz nav bailes no 3. Tas ir brīnišķīgi. Nevar nodoties savām izjūtām 3 klātbūtnē, bet nāk patīkams jūtu atslābums, jo viņiem ir bijušas tik saspīlētas attiecības pēd. laikā.

J. garāmiedams iemet acis ēd. un ķer 2. Un visi viņi aiziet, un J. atkal iemet acis uz 2 un saka – ar labu nakti. Viņš strādā laikam drauga vietā. Viņš sēžas mašīnā, kad 2 iziet uz ledusskapi pie āra durvīm. 3 ar rūpēm noraugās 2 pakaļ. 2 apjēdz, ka dara kaut ko, “rīkojas aktīvi”, lai būtu aizgājēju tuvumā. Bet tas iznāk nejauši. Ja ir iemesls kaut ko darīt uz to pusi, 2 nekas nav pretī skriet pakaļ, tikai bez iemesla viņa nespēj spert ne soli. Viņa nevar mest tukšas cilpas, lai uzskrietu virsū vai stātos ceļā. Iekšējā spītība vai taisnības izjūta viņā ir dzelzs stipra.

2 sēž savā istabā un mazliet skumst, kādēļ 1 izskatījās tik jauns? Viņš to neaizrauj tāds. Viņš to aizrauj, kad viņš ir līķa bālumā un dzer tabletes. Tomēr 2 zina – nedrīkst sevi piemānīt – šim cilvēkam ir spēks pār viņu un šis cilvēks ir kļuvis jauns viņas dēļ. Šķiet, ka viņā viss sāp no ilgām.

Bīstams tas ir. Tādas liesmas šaujas sāņus un dedzina, un metas pašas prom. Uz 2 krīt J. skati, uz 1 3 skati, un 2 skati atsitas J. un 1 var atsisties 3, ja 2 nav pretī. Taisni tad, kad viņa ir klāt, bet nav pretī – tas var notikt. Nu – viņas paiešana līdz āra durvīm bij nostāšanās pretī. Vai jūs pazīstiet spāņu dejas? Visnopietnākām sejām pasaulē, vissasalušākām kustībām tur divi uz vietas mīdās apkārt viens otram, sasaluši vistrakākās jūtu liesmās, pārakmeņoti, ilgi liekas nebeidzami sastinguši, līdz pagurst un tad ļauj ugunij vaļu.

Vakarā 9 ½  1 izbraukums ar “lifta devēju”. Laba maš. ar radio – tumsa, kas noslēpj mūsu cilvēciskās sabrukšanas un nepilnības pēdas – un izlikšanās būt apmierinātam. Pasaule – (Newcastle) tomēr skaista (kalnā. Nabadzīga ielejā.)

2 ar 3 dzer tēju. Ier. J. un stāsta varoņu stāstus par sevi. 1 piekauts sēžot krogū. 1 naktī pārnāk. 2 atmostas un dzird 1 balsi, liekas pie J. durv. Tad 1 saka “Let’s go!” un piezvana un ienāk. Tad viss ir kluss.

No rīta 2 redz 1 maš. uz ielas pie 2 loga. Šausmīgajā zaudējumā (J. saka vakar – 1 beigs ar to, ka sēdēs ielas malā un lūgs 2 “bob.”, viņa roka arī slima. 2 to ievērojusi, ka 1 labā roka reiz šķita pietūkusi. Tas ir visbēdīgākais, 1 ir tik smalks un izdēdējis, ka viņš varbūt nepanes stundām ilgu krāsotāja darbu. Roka sāk bojāties no pastāvīgās pindzeles vicināšanas. Un dzīvē tumsa, pamestība –)

Tas, ka maš. te stāv – ir absurda uzvara. No rīta 3 nopēta 2 seju, kas ir nepārprotami apmierināta. 3 saldama grozās un gaida cita mētelī visu brokastu laiku un vēl ilgāk, bet 1 durvis ir ciet. 3 saka braukt prom tikai ½12. Vakar viņa cerēja ap 10. Viņa gaida. 2 arī gaida. Ja 1 celsies, tad abas grib būt tuvumā. Nu vairs nekas daudz vairāk kā kraukļi uz maitu. Traki. Traki līdzīgi īstai dzīvei. 2 kaļ kādus plānus, ko viņa var ļoti labi izkalkulēt – bet izvest? Izvest? Sapnī viņa redzēja, ka lieli nodomi jāizved un divas nedēļas tikai vairs dzīves. Tā tas ir. Bet divas nedēļas būtu jāizmanto – būtu jādzīvo. Niecīgais apstāklis, ka 1 maš. ir pie 2 loga – mudina izkustēties no letarģijas, ķermeniskās letarģijas, garīgā dzīve jau 2 noris, tikai ķermenis nedarbojas līdz. Tas dzīvo ar sapņiem un mēbelēm. Ar ko dzīvo 3? Ar apzināšanos, kas ir dzīvē netīrs, un ar pastāvīgiem vingrinājumiem dzīvot bez tā aizskāršanas, bet ar domāšanu par to.

2 ir iecelta debesīs. Bet vai viņa tur drīkstēs palikt? Un – vai tās ir debesis?

1 paliek savā istabā visu rītu. 3 paceļ nevaldāmas acis uz logu durvju augšgalā. 1 ir naktī aizmirsis izslēgt gaismu. Tagad šī gaisma atgādina viņa gulēšanu. Noskaņa visā mājā pret šīm durvīm ir – kā pret līķu kambari. 2 domā – ja nu viņš pieceltos dzīvs! Pieceļas. Dzīvs.

3 ir pie friziera. Plkst. ir pāri 10 priekšpusdienā. 2 pārnāk ar iepirkumiem un ļoti klusu noiet gar 1 durvīm. Un 2 atpakaļ nākot – 1 ir jau piecēlies un sarunājas ēdam. ar K. 1 stāv ar muguru pret vaļ. durvīm, kur 2 iet garām un dzer ūdeni, varbūt tabletes. 2 aiziet uz savu istabu. Bet – viņa jūt, ka viņai ir vēlreiz jāiet pa gaiteni tur kaut kur garām. Viņai jāizvieto daži pirkumi ledusskapī. Viņa aiziet un dzird, ka 1 ir van. ist. 2 kavējas ledus skapī, līdz 1 nāk garām. 2 nepaceļ galvu un neatgriežas, bet stāv brīvi un darbojas, ar kāju pieturēdama led. sk. durvi, lai tā nesitas par tālu vaļā. 1 lēni noiet garām. 2 paceļ galvu un noskatās mugurā. 1 iet ļoti taisni, stīvi, viņš ir darba drēbēs, kā ar visām no kroga naktī nācis. 2 ir žēl viņa. Viņas skats neatstājas no 1, līdz tas aiziet līdz savai istabai, ieiet neatskatīdamies. Bet 1 droši vien jūt 2 skatīšanos. 2 stāv klusu, ne trauki skan viņas rokā, ne viņa klabina led. sk. durvis – viņa pavada ar acīm viņu, līdz viņa durvis lēni aizveras. Kad 2 ieiet savā istabā, viņa pamana 3 nākam no friziera. Ak, Kungs, 2 domā – par vēlu! Par vēlu! 3 ne prātā nevarētu nākt, ka 2 ir redzējusi 1. Ja nu K. viņai pateiks, ka 1 bijis piecēlies, bet ne to, ka 2 ir satikusi 1 un bezvārdu acumirkļa tuvums ir bijis atkal kā sargs un zvērests. 2 nerādās ārā no sav. ist., arī 1 nedzird. Kāds cilvēks nāk un grib redzēt 1. 3 iet un saka, “Nu nezin, vai viņš – būs mājās. Redzēsim, ko viņš teiks.”

1 viesi pieņem. Pēc pusstundas 3 pieklauvē pie 2 durvīm – viņas autobuss drīzi ies, viņai jābrauc viesos šodien. Viņa jau gaitenī mētelī kavējusi veselu stundu. 3 stāv gaitenī un skatās atpakaļ, kur gaitenī iznāk un aiziet 1 – baltā virskrekla piedurknes sapogādams. Dzīvs. Galīgi dzīvs. 3 runā labu laiku ar 2, liek 1 apdomāties, viņa mašīna stāv pie durvīm. Arī 2 domā to pašu, 1 jānāk un jāpiedāvā 3 aizvest. (Kā 1 reiz piedāvāja to 2, kad redzēja to mētelī.)

Abas sievietes sarunājas un kavējas. 2 domā, kaut nu viņa ietu, bet 3 vēl apēd savu iesākto ābolu. Tad viņa iet. 2 paliek savā istabā un zina, ka tā ir traka uzvara. 1 ir traks. Vispirms viņš nemaz nav beigts un – viņš atsakās saprast 3 aicinājumu. 2 stāv mierīga savā istabā labu laiku. 3 nāks atpakaļ, ka viņa ko aizmirsusi, 2 domā. Bet 3 nenāk. 2 būtu jāiet uz 1 pusi. Bet – kaut kā to nevar. 2 būtu jāiet mūz. istabā. Tas būs pilnīgi atklāti pateikts sevis piedāvājums un varbūt nepiemērotā laikā. 1 ir viesis. Bet nekā nevar darīt – 2 iet un klusi spēlē divas Šopēna etīdes. Un nenociešas, kaut ko maigāku nespēlējusi – spēlē kādu noktirni, vairāk 1 viesa dēļ. Varbūt tas ir to meiteņu tēvs, kurām 1 gribēja maksāt klav. stundas pie 2. Tad – 2 ceļas. Viņa nespēj ilgāk sēdēt pie klav., pirksti salst – un – galu galā viņa šoreiz nespēlē sev, bet 1, un ir diezgan.

Kad 1 iziet gaitenī, viņa neskatās tūlīt pāri vis. gait. – tie var tur būt 1 un viņa viesis. Un tie ir tur. Svešais ir tuvāk un mazliet palokās, klusi sveicinot, un 1 steidzas no tā aizmugures un sauc skaļu – “labrīt”. “Labrīt”, 2 atņem un, tā kā 1 jau ir pavisam klāt un skatās uz 2, kad tā ver savas ist. durvis, 2 saka – “Kā Jums klājas?” “Nekas, labi,” viņš atbild, un viņi abi paskatās droši viens otrā. 2 pa logu pavēro mašīnu – bet tikai atturīgi. Mašīna stāv ilgāku brīdi, kad tie abi jau sēd iekšā. Mašīna gaida un gaida – 2 vēlāk, jau tūlīt domā – vai man jāiet ārā, jāiet kur, lai viņš man piedāvā aizvest? Mētelis 2 jau bij visu laiku plecos, arī kad viņa iznāca no mūz. ist., bet tas bij ļoti aukstā rīta dēļ. 2 paliek istabā, un mašīna aiziet. Ak Kungs Dievs, kā viņa tomēr nejēdz ķert izdevīgo acumirkli. Tūļība taču ir tik nejauka. Bet – nu jā, 2 ir tūļīga.

Cik bezgala vienkārši būtu iziet ārā, kamēr mašīna stāvēja tik ilgi! 2 ir sapīta vista. 2 un 3 ir divas sapītas vistas. 1 aizbrauc. 1 nav mājās visu dienu un, otrā rītā pamodusies, 2 jūt – 1 vēl nav mājās. Viņa domā – kaut nemiers viņu vilktu mājās! Kaut viņš tur ciemos vai piknikā, vai viesībās, kur viņš aizbrauca, neatrastu mieru. 2 domā – iet kaut ko darīt, lai sāktos kaut kas cits viņas dzīvē. 1 ir pierādījis, ka viņa vēl nevar norimt. Nevar dzīvot bez domām par vīrieti. Nevar it kā dzīvot pat tikai ar domām par to, viņa kāro vairāk. Te vairāk nekad īsti nebūs. 3 sargā ne tikai 1 sev, bet savā ziņā sargā tā (“nevainību”), tā dzīvi pret kaut ko zemu – un tas ir – otru sievieti. Otra sieviete vienmēr ir citāda, ne tik garīga un vērtīga kā pati. 2 un 3 abas grib 1 dot labāko un cēlāko, ko sieviete var dot vīrietim – bet otrā sievietē nav šis cēlākais pārsvarā, bet zemais, ikdienišķais pavedējas spēks. Šausmīgi. Bīstami. Pavedējs spēks ir tik liels. Un uzvar. Dvēseliskais spēks ir arī tik liels, bet nevar uzvarēt, ja tik ļoti tuvu noliek priekšā miesas spēku… Visiem kaktiem jāsmejas. Sieviete savā būtībā nemainās, kāda tā ir bijusi 16 g. v., tāda tā ir 60 g. v. Galvenās iezīmes ir tās pašas. 2 ir tāda, kas no iemīlētā bēg. Ne aiz kā cita, kā aiz jūtu trakuma. Viņam kaut kā šis trakums jāsatver ar drošu roku, lai kā arī tas plosās.

2 no rīta mazgā matus un tomēr grib palikt mājās – ja 1 gadījienā atbrauktu. Viņa netic, ka tā būs. Bet ap 10 a.m. domā par to. Taču, kad mašīna iegriežas pret logu, lai slīdētu sētā, 2 vēl nav izžāvējusi matus. Viņa paceļ vienu roku pie matiem, otru pastiepj šā un tā, bet neparādās logā pilnīgi – viņa redz tomēr 1 seju, kas pieliecas viņai pretī. Varbūt viņš redz, ka viņa nevar aizbēgt, ka viņa gaida. Pēc laba brīža, kad 1 jau ir izstaigājies šurp turp – 2 saņem dūšu un iet un paiet gaitenī garām ēdamist. durvīm, kur 1 sēd ar mug. pret durvīm galda galā. Tas ir neprātīgi – kad 2, izstaigājusi dārzu, atnāk viņa neredz, vai 1 ir turpat, bet kad viņa vēl tūlīt atnāk ielikt noplūktos ziedus traukā – 1 ir pazudis savā istabā.

Tagad viņa var sēdēt visu dienu. Vai ilgāk. Viņa sēž. Un domā par to, kā visu dienu vakar un šorīt viņa teica – ja šī mašīna te nāks, es māšu ar roku, es smaidīšu, es stāvēšu logā.

Trīs reizes šai dienā 2 raujas prom no šīs mājas un trīs reizes atgriežas atpakaļ. Ir vakars, un lietus gāž uz jumta. Kamēr 2 nedzird 1 maš. ejam prom, lietus un šalkšana jumtā un plikšķēšana gar sienām (2 istaba ir stūra istaba) rada visbrīnišķīgāko vakaru mājā sēdēšanai.

Pirmo reizi 2 šodien raujas pa īstam prom. Izlasa avīzē, ka kaut kur var dabūt istabu un algu par atraitņa un dēla pieskatīšanu. 2 izlemj ātri un laižas apskatīties. Ja istaba ir laba, māja laba – ēst gatavot ir patīkami. Un istaba – laba, liela, savrupa – tā ir solīts. Nav nekā tamlīdzīga. Istaba ir tumša, un saimnieks noskatās uz 2 mīkstām acīm. 2 lasās prom. 1 vēl guļ, kad viņa pārrodas. Viņš nezin, ka viņa bij izlēmusi to pamest. Jo kaut kas ir jāizlemj.

Ir jau vēla pēcpusdiena un 1 vēl neceļas. 2 ieiet mūz. istabā un spēlē, mācās etīdes, gan maigi un klusi – bet tomēr mācās, atkārto, atkārto. Ir pārradies K. 2 beidz spēlēt. Viņa uzvelk atkal mēteli, ieiet un pacilā avīzi ēdamistabā – 1 ieiet savā ist., viņš ir piecēlies, bijis ārā no savas ist. 2 gaida kādu brīdi. Bet viņas gaidīšana ir īsa. Kad viņa aiziet uz savu ist., 1 ieiet ēdam. Ak, protams, viņš nevar kā ar atsperi ielēkt tur, kad viņa tur ir. Bet tomēr 2 ir tik nervoza, ka nespēj neko citu kā izskriet uz ielas. Ienākt pēc lietussarga un iziet atkal. Paiet soļus 50 un, kad lietus sāk līt, neziņā griezties apkārt un skriet atpakaļ.