Mazpilsētas apmātības
“Lielpisēta viņu pazudinās ar savām kaislībām…” šodien dzirdēju kādu sakām. Tas man lika smieties sevī.
Lielas pilsētas ar lielām kaislībām? Varbūt — lielas pilsētas. Mūžīgas pilsētas. Bet lielās kaislības pieder mazām pilsētām. Vientuļām. smieklīgi mazām pilsētām. Tur staigā tās dievināšanas un iekāres apmātās sejas, kas pazudina. Mīlas kaislība, kura gan vēl no kaislībām stiprāka un nežēlīgāka par to? Tā aug aizvējā un klusās vietās. To biedina noslēgtība un aizliegums. Un kur gan tie vēl lielāki, kā mazās pilsētās? Tik smieklīgi mazās, kur katrs viens otru sveicina un slepeni dzīvo līdz otra dzīvi. Tur atzīmē katru soli, katru galvas pagriezienu, tur cilvēku — tik maz. Tur sirdis izaudzina pārvarīgus tēlus. Skrien viņu pēdās naktis un dienas un nevar tos notvert. Nedrīkst tiem tuvoties, nespēj tos vaļā acīm pat uzlūkot, ne vēl aizklāt un uzglūnēt — mazas pilsētas ir modras kā raganas, kā pamātes, kam acis ir arī pakausī un kas tik skopas. Katrs logs, katrs krūms zin tikai vāķēt, ne aicināt. Un nenotverto tēli aug nepiepildītās sirdīs. Katra aizkavēta cerība, izpostīta izdevība iekāri divkāršo ik dienas no jauna.
Svētītas ir mazās smieklīgās pilsētas. Neviens tur nenopūšas — kādēļ es dzīvoju! Katrs tur lūdzas jaunas dienas, lai skrietu savās nebeidzamās medībās, lai gaidītu slepeni, kā mednieki gaida, lai raktu ilgi, kā zemnieki rok.
Es pateicos par to, ka uz brīdi es atkal dzirdu to, no kā ir pilns gaiss pār ceļiem, sētām un lapotām galotnēm, kas dvašo no ielu akmeņiem, kurus nemin pārāk daudzas kājas.
“Tu esi skaista savos prusaku zaļuma krāsas svārkos. Tu esi dārga kā rīta spožums, Tu esi gaisma. Tu esi tas sudrabs, kurā mirkst zeme, kad saule mostās. Tu esi tā rožu lapa, kas paceļas no maza dārza takas un izplaukst pāri vakara debesīm. Tas zelts, ko milzīgs mēness izveļ pāri zaļam kalnam, ir Tavs un es ņemu no tā. Tu esi medus āboliņa ziedā…”
Tam pretī — “Tu esi kā vīna reibums, kad noņem cepuri un skaties saulē. Tava tuvošanās padara zemi, kā straumes raustu plostu zem kājām. Tu esi kā kūpošs maizes klaips, kad atliec muguru no sava darba. Tu esi kā šķēps, kas tuvojas sirdij, kad esi savās svētdienas drēbēs…”
