Rudens rīts (Ķikure/Kikure)

Rudens rīts

Šorīt ir pirmais rudens rīts. Skaidrs, dzestrs, pat vēss. Un mierīgs. Šis rīts ir tāds kā citā zemes pusē, kad cilvēki satiekot viens otru, ieskatījās viens otram sejā un teica: “Pirmais rīts. Laiks jau arī bija. Rudens klāt.” Gluži tā, kā viņi teica dažu labu reizi: “Jaunzemu māte nogāzusies. Laiks jau arī bija. Svētdien glabās.”

Man nav kam ieskatīties sejā un runāt to, ko otrs jau zina, runāt to, lai to uzgūtu kopīgi, un ja tas ir bēdīgs, lai tas kļūtu skaidrs un panesams bez vaida. Lai tas atvērtu savu lielumu un būtu svētīgs.

Mani bērni nezina kas ir rudens. Viņi zina kas ir auksts laiks, kas ir salnas, te dažreiz ir stipras salnas. Bet ka salna ir rudens skats, ka salnas pilns gaiss ir rudens elpa, to viņi nezina. Arī to ne, ka rudens ir aiziešana un ticība atnākšanai. Aiziešana vienas vasaras ziediem, lapām, sienāžiem. Noglabāšanās jaunai dzīvei — saknēm, putniem, zvēriem, cilvēkiem. Pārdzīvojums, kas rada lielu pietāti pret tiem kas apgulstas, lai neceltos, liels prieks un pateicība Tam, kas sauks atmosties…

Uzmanīgi es baudu šo rītu, jo tik tikko viņā var sajust seno garšu. Putni nekliedz. Ne kukabara, ne sējas putns, ne daudzās žagatas. Pat megpaja sauciena nav, kaut gan tas ir rudens saucējs (un protams — arī pavasara). Tikai muša gardi spindz piesaulē. Koki klausās. Lejā vagās ejot dzirdams arkls. Arkls kā pavasarī, tā rudenī. Bet arī viņa skaņa tagad ir savādāka — kā klusa strauta urdzēšana, kas rudenī rit skaidrs un kluss. Un pavisam, pavisam bez steigas, ka viss kas mūžīgs.

Leave a Reply