Uz pavasara pusi

Jau veselu nedēļu iet — uz pavasara pusi. Dienas garums pēc Jāņiem stāvēja uz vietas, kā jau tam pienākas būt. Es skatījos avīzē, kad pirmā minūte ies garumā. Nenovāķēju. Bet nu — iet jau uz pavasara pusi! Kad māte to teica toreiz, tas bija citādi. Tad saule pār sniegiem kļuva tik tikko spēcīgāka, zeltaināka un siltāka. Tālumā uz alkšņiem krāsa kļuva violetāka, tur pumpuri nebija vairs gluži tik sasaluši.

Lāstekas garākas.
Iet uz pavasara pusi. Māte prata priecāties. Un sadzirdot viņas prieka asaras, stiprs vilnis izsitās cauri visai būtnei — laime un solījums! Neizmērojama gatavība atvērties pavasarim.

Kas tagad?
Te nav sniegu, kas kļuva mitrāki, egļu zaru, kas šalca dzirdamāk, uz pavasara pusi…
Bet te ir kalns, kuru uzar, un saulē žūdams tas kļūst gaišāks, viņa smilts kļūst sausāka un sasilst, un pa to iet cilvēki, kaisa sēklu kalnā. Uz pavasara pusi.

Un mazi putni atgādina to skanīgumu, ko nekas visā pasaulē nav pārspējis, kas valdīja mežā, skaidrā aprīļa dienā. Zem eglēm vēl gulēja ledus, pelēks un melns no ziemas krātiem mēsliem, bet dažas vietas tam bija aprīļa ūdeņu izskalotas dzidras, kā skaidrākais kalnu kristāls. Tur pilēja lāses ledus, lēni kusa. Grāvamalās un ap ceļmiem pērnā kūla bija sausa un silta, un tur plauka dzelteni pamāšu ziedi un zili visbuļi. Tur uzliekot rokas varēja just, cik maiga un silta ir ziedu dzīvība un cik pieticīgi un paceitīgi tā pulsē uz sasalušās zemes. Tur saule jau karsēja un mušas iespindzējās.

Bet mežā zem eglēm gaiss bija auksts, vēl ar ledus garšu un tik skanīgs, ka putnu balsis, kas bira no koku galotnēm, atbalsojās simtkārtīgi, un tas bija kā nebeidzama pasludināšana dievnamā.