Elmārs Jūrmala (Ķikure/Kikure)

[Right: Postcard from Germany to Summer Hill — painting “Die Tänzerin Barbarina Campani” by Rosalba Carriera (1675-1757) Gemäldegalerie Dresden]
17.9.1966

Jūs sirsnīgi sveicinot no skaistās Drēzdenes!
Gertrūde, Ilzīte (5 gadi) Renate (2 gadi) un Elmars Jūrmala

—————————-

[back of two photos of paintings – Elmārs Jūrmala]
5 M3 1973.10.20

Olimpija Hofmaņa stāstos, kā skice eļļā 50 x 65 cm. Otrā tvērienā tai pašā lielumā – kā atlīdzība Ilzes klavierskolotājai par 4 stundām.

E. Jūrmala Stockholmā 1987.g. 12. aug.

——————-

19A R1 1977-08-15

Madeirā biju pirmo reizi 1972. g. dec. Eļļā uz audekla 37 x 46 cm. Jūrā kāds zviedru karakuģis – bij te ciemos

E. Jūrmala Stockholmā 1987. g. 12. aug.

——————

1985.g. 29.sept.

Sidrabkāzu svētkos. No kr. Renāte (21g) Ilze (24g) Sabīne (18g) Gertrūde (61g).

—————–

[fragment — last page only]
Stockholmā 1988.g. 16. martā.

…krievu paaudzēm, saglabājot patiesību par tā laika parlamenta locekļu un ministru intrigām, politisko nevarību, notušējot trakāko nebūšanu smailes – bet, kā īsts slavofils, izceļot tikai krievu rīcību, nekā neminot par latvju strēlniekiem.

Mūsu vēsturnieki snieguši pagātnes apceri bez apzinātas vienpusības, par ko vismīļāk lasu un pārlasu Ulža Ģērmaņa/Jukuma Vācieša grāmatā ‘Pa aizputinātām pēdām’ un Feliksa Cielēna ‘Laikmetu atmiņā’. Tās manā īpašumā – ex libris ielīmēts.

Grāmatu zīmi, man par lielu pārsteigumu pirms gadiem 20 un vairāk, vēstulē no Rīgas atsūtīja Jūlijs (Akadēmijā beidzis keramisko nodaļu). Grebumu kokā darinājis Dainis Rožkalns 1967.g. Viņa ex libru izstāde (skat otrā p.) 71.g.

[photocopies of 5 ‘ex libris’ designs from catalogue[?]: A. Nikolajevs. 1965., V. Tereškova-Nikolajeva. 1965. [both names in Russian script], A. Klāre. 1967., E. Jūrmala. 1967., K. Grigulis. 1967.]

Šogad Zviedrijā ‘manā pagastā’ skaista, laba piemīlīga ziema ar niecīgu salu. Sākot ar Calgari olimpiādi te beidzot guvām sniegu un dažas saulainas dienas martā – ne akurāt kā Purvīša gleznās, ko var tikai piedomāt. Nav Latvijas bērzu birztaliņas.

Ar pavasarīgiem sveicieniem
Elmārs

——————–

Stockholmā 1990.g. 20. jūnijā

Sveicināta, Erna!

Piedod, ka tik ilgi kavējos ar jaunu vēstuli, bet vispirms paldies par Tavējo, sūtītu no Kalgarijas februārī, kur Tev pašai sava māja un nu būs daudz kas atremontēts.

Rakstu ar kreiso roku un ar vienu pirkstu uz mašīnas, kurai trūkst mūsu valodas garumzīmju un mīkstinājumu – SILVER REED. Rakstot lielos burtus, jāpalīdz ar labo roku – tā protestē, sākot vairāk sāpēt.

Lūdzu Gertrūdi palīgā, lai noformētu aktuālo ‘maija biļetenu’.

Sonntag, den 13. Mai fuhren Elmars un ich mit den Rädern aus. Wir waren unegefähr ½ Stunde unterwegs un hatten uns ausgeruht. Beim Anfahren verlor Elmars plötzlich das Gleichgewicht, sodass er mit dem Rad unglücklich fiel un sich beim Sturz den rechten Oberarm brach. Es ist ein 15 cm langer spiralförmiger Bruch. Der Arm wurde night gegipst. Es wurde nur eine harte Manschette um den Arm gepresst. Der Arzt glaubt, dass der Bruch wieder zusammenwächst, was wir auch hoffen. Es var ja der 13., Elmars Glückszahl.

[Google translation: Svētdien, 13. maijā, mēs ar Elmāru devāmies izbraucienā ar velosipēdiem. Uz velosipēda bijām apmēram pusstundu un atpūtušies. Sākot ceļu, Elmārs pēkšņi zaudēja līdzsvaru un neveikli nokrita, salaužot labo augšdelmu. Tas ir 15 cm spirālveida lūzums. Viņa rokai netika uzlikts ģipsis. Vienkārši ap to tika uzlikta stingra aproce. Ārsts uzskata, ka lūzums sadzīs, ko mēs arī ceram. Tas racu bija 13., Elmāra veiksmes skaitlis.]

Vēlreiz nosūtu Aiviekstes planu.

[Along Aiviekste to lake: Jaunkalsnava, Krievciems, Ungurmuiža, Saviena, Ļaudona, Saikava, Barkava, Meirāni, Asni, Lubānas ezers, Jaunlubāna, Lubāna. Along railway: Madona, Cesvaine, Dzelzava. Also: Olgas purvs, and river tributaries: Kūja, Liede, Pededze. Also indicated Upesleja-Ķikuri and A. Text below: A = Augšsēta. Kā svētceļojums kājām 1933.g. no Dzelzavas uz Asniem ( ), varenu zemnieku sētu, kur reiz skaisti pavadīts vasaras brīvlaiks.]

Cerams, Upesleja-Ķikuri upes labajā krastā un Augšsēta kreisajā iezīmētas pareizi.

No mūsu korporācijas Fraternitas Metropolitana interna žurnāla nokopēju. L.Reitera ATMIŅU FRAGMENTUS PAR PROF. DR. ING. A.VĪTOLU, kur minēta arī Aiviekste.

Archīvā uzgāju kopiju – grafisko zīmējumu Tyrēna ing. firmas svētku karti 1954.g. 22.okt. Zīmējums darināts uz pauspapīra transparenta, lai var kopēt cik grib. Mūsu saime ar dāmām apm. 300.

Katram mākslas darinājumam jāpieraksta vismaz gada skaitlis. Lieldienu apsveikuma kartiņai datumu var rakstīt otrā pusē.

Ar visa laba vēlējumiem vēstule nosūtīta 5. jūlijā.
Elmārs.

[copy of menu card, handwritten message added: Tyrēna būvfirmas svētku vajadzībām – ēdienu saraksta priekšlapa uz pauspapīra vienā mierā zīmēju visu darbu laiku: 8st.]

Text: Stallmästaregården. Festival de la Maison Tyrén. 22.10.1954.

Inside: MENU

Hors d’oevres	
   Delikatess sill	
   Räksallas	
   Ost
Coq de bruyère à la suedoise	
   Stekt tjäder med sallad	
   och gelé
Gateau Gala	
   Glasstårta med choklad	
   sås

Viner	
   Le Vallon Hanappier	
   magnum	
   Sherry Real Tesoro

——————

Stokholmā 1990.g. 21. jūnijā

Dzīve rit mūža otrā pusē. Jau aizvadītas 77 skaistas vasaras. Laika nemaz vairs tik daudz. Ko varētu aiz sevis atstāt, būtu pāris desmit labi izdevušās (pēc paša apziņas) gleznas, vēl tikpat daudz pārlabojamas, sagaidot kamēr sadzīs labās rokas lūzums. Un kas pārskaitīs tos ziedu un figūru eksperimentus eļļā, visādas technikas, varbūt ar to saucamo ‘sauso pindzeli’, drybrush. Šais aizmetamās detaļās ar labu gribu var saskatīt ko pozitīvu, kas vedina uz pārdomām rezignētā noskaņojumā nepārsteigties, ļaut sāņus nokrautai audeklu grēdai, ja nav pa kājām, pagulēt aiz ‘klavierēm’.

Drūmas domas atgaiņājamas par laiku šo, kad jāgaida nevarībā rakstīt ar labo roku. Jau kuro reizi klausos Hectora Berlioza Symphonie Fantastique un visu citu klasisko mūziku, ko notveru radio programmā.

Gan ‘skaudība’, gan atzinība par Gertrūdes čaklumu, rakstīt vienu vēstuli pēc otras. Ir minēti piemēri, kur ‘neapdāvināta’ sieva rakstniecībā pārspēj pašas literāro vīru. Pārāk zīmīgs ir tas, ko Anšlavs Eglītis citējis savā romānā par angļu dzejnieku Šelliju. Kādās viesībās Šellija villā, Ženēvas ezera krastā, kur bijis klāt arī viņa draugs, lords Bairons, kāds balamute viesis ieteicis rotaļu – sacensību: kas uzrakstīs labāko spoku stāstu? Un kas notiek? Šellija otrā sieva Merija, kura vēl nav ne pilnus divdesmit gadus veca, uzraksta romānu ‘Frankenšteins’! Arī Bairons iesācis kaut ko par vampīriem, bet nekas prātīgs neiznācis. Frankenšteinu tagad pazina katrs ielas zēns, bet lielo ģēniju Šellija un Bairona darbus lasīja tikai reti grāmatu tārpi.

Citat exest.

Ir Jāņu vakars. Latviešiem arī Varoņu piemiņas diena, atceroties 1919.g. 22. jūnija vācu muižnieku karaspēka sakāvi vēsturiskā Cēsu kaujā.

Te Stokholmā mazliet nolīst. Kā zviedri nodejo savas tradicionālās dejas var skatīt TV – Gertrūde ar lielu interesi, pirkstiem automātiski adot kādu jaku. Man vairāk tik otrā istabā ieslēgt Rīgas radio – dzird ‘līgo-līgo’, bet monotonā melodijā, pa vidu pastāstot par īsās jāņunakts izdarībām un sauli sagaidot, kas jaunajai paaudzei varbūt sveša… Līgo svinēšana stagnācijas laikā bija aizliegta.

Elmārs

————————————-

[photocopy of article about A. Vītols]:

Fil! L. Reiters

ATMIŅU FRAGMENTI PAR PROF. DR. ING. A. VĪTOLU

Mana tēva mājas atradās Lubānas pagastā uz Aiviekstes upes krasta, pus km. no ūdens krituma-dolomīta sliekšņa, ko sauca par ‘Akmeņtaci’, kas bija viens kavēklis Lubānas ezera ūdens baseina novadīšanai. Slapojs gados ūdens līmenis ezerā pacēlās no 2-2,5m. un appludināja lielu apkārtni, nodarot lielus zaudējumus lauksaimniecībā. Aiviekstes krasts pie tēva mājām samērā augsts, bet atceros, ka 1924.g. ūdens pienāca pie paša mājas sliekšņa. Mājām zemākās vietās ūdens sniedzās logu augstumā.

Lubānas ezera regulēšanas pētīšanas darbus uzsāka 1925.g. kur par konsultantu bija iecelts hidraulikas eksperts prof. A. Vītols. Tā paša gada vasarā kādā vasaras dienā pretī tēva mājām pieturēja pāris valdības auto mašīnas, no kurām izkāpa vairāki Zemkopības un Jūrniecības departamenta augstāki ierēdņi. Man gadījās būt upes malā, kungi griezās pie manis, vai es nevarētu parādīt ‘Akmeņtaci’, kur un cik augsti ūdens bijis 1924.g. pavasara palos. Aizvedu kungus uz ‘Akmeņtaci’ un parādīju ūdens līmeni, kas bija vēl redzams uz krasta augošo ozolu mizas, kur palu ūdeņi bij atstājuši tumšu riņķi.

Kungi jau taisījās sēsties mašīnās, kad ievēroju, ka kāds ar platmali galvā un nelielu zoda bārdu bija nogājis ūdens malā un skatījās uz skaisto Aiviekstes līci, kur ūdens līmenis bija kā spogulis, tikai nelielie virpuļi, ko radīja zemūdens akmeņi liecināja par ūdens lēno plūšanu. Kāds viņu sauca: „Profesor kungs, laiks sēsties mašīnā.” Nu man bija izdevība pirmo reizi redzēt profesoru. Pametis acis uz mani, viņš jautāja: „Vai tā skaistā māja ar lielo ābeļu dārzu un liepām ir tava tēva?” Jā, te es dzīvoju. Dzirdēju vēl ka profesors sēžoties mašīnā uz pārējiem noteica: „Man nemaz negribas braukt atpakaļ uz Rīgu.”

Toreiz biju ģimnāzists, par studēšanu vēl nedomāju un nepavisam nevarēja prātā ienākt, ka kādreiz dzīvē iznāks tuvāka saskare ar profesoru un viņa dēls Juris būs mans krāsu tēvs.

Vēlākos gados Lubānas muižas pilī ierīkoja ezera regulēšanas darbu pārvaldi, kur bieži vien bija izdevība redzēt profesoru, bet nekāda saskare tieši neiznāca. Viņa dēls stud. Inž. – Juris vasarās bija praksē, pie regulēšanas darbiem, kur strādāja mans brālis Ēvalds – ventonus. Abi bija labi sadraudzējušies.

[photo]: Studenti praktikanti: Juris Vītols Fr. Metr. un Ēvalds Reiters Vent. Lubānas ezera regulēšanas darbu pārvaldē 1930. gada vasarā.

1932. g. vasarā Juris jau parādījās krāsās un kopā ar manu brāli paņēma arī mani līdz uz ‘Saleniekiem’, mūsu Fil! J. Zītara lauku mājām, Jāņus svinēt. Fil!. J. Zītaram bija divas skaistas meitas, kas bija studentes. Arī es jau biju gadu nostudējis. ‘Saliniekos’ bija daudz ciemiņu no Rīgas. Tika daudz līgots un šie Jāņi ir palikuši skaistā atmiņā.

Kādu laiku 1932. g. Lubānas ciemā bija Lubānas-Ērgļu dzelzceļa pētīšanas darbu distances vadītājs Fil! inž. D. Vīksniņš, mans vēlākais svainis. Pie Fil! E. Vīksniņa praksē strādāja studenti metropolitāņi – Leo Svemps un J. Meiers, bet Juris Vītols ezera regulēšanas darbu pārvaldē. Lubānas ciemā visi labi pazina metropolitāņu krāsas, jo līdz šim te bija redzētas Selonijas, Talavijas un pa retam arī Beveronijas krāsas. Fil! J. Zītara brālis mežzinis Kārlis Zītars bija viens no Beveronijas dibinātājiem.

Nodibinātā draudzība ar minētajiem metropolitāņiem, atgriežoties Rīgā, mani noveda pie viesošanās Fr. Metropolitāna konventā, kur tiku uzņemts 1935. g. pirmā coetusā. Par krāsu tēvu izvēlējos Juri Vītolu, līdz ar to mājas viesībās tuvākā saskarē nonācu ar profesoru. Šeit gribu pakavēties pie dažiem raksturīgiem mirkļiem, kur parādījās profesora taisnīgā, ideālā un sirds šķīstā daba, ar kādu viņš piegāja lietām, ne kā mācības spēks, bet kā cilvēks. Profesora stingro eksaminēšanu man neiznāca izbaudīt, par ko ir daudz nostāstu, ko savā referātā min arī fil! doc. J. Leimanis.

Kādreiz ciemojoties pie Jura, kad istabā bijām palikuši divi vien ar profesoru, viņš jautāja: „Vai mūsu konventā arī tiek dzerts līdz rīta gaismai, kā viņam stāstot citi kollēgas par citiem konventiem.”

Izvairīgi atbildēju, ka par citiem konventiem neko nezinu, jo neesmu līdz šim vēl nevienā bijis, un ka mūsu konventā krustdēlu dežūres oficiāli izbeidzas plkst. 11 naktī. Teiktam profesors piešķīra absolūtu ticamību. Toreiz viņam, laikam, kā prorektoram studentu lietās bija jākārto korporāciju kluba laiks.

Prof. A. Vītolam Katvaru pagastā piederēja apmēram 10 ha. liela saimniecība ‘Stirnas’, kur dzīvojamā māja bija celta pēc fil! būv. inž. E. Vīksniņa projekta, kur šad un tad vasaras nedēļas nogalēs tiku aicināts aizbraukt, un kā agronomijas studentam vajadzēja dot padomus saimniecības iznomāšanā. Profesors saimniecību bij iznomājis bez rakstīta līguma, gandrīz vai bez kādas nopietnas atlīdzības. Viņam interesēja, lai augļu dārzs būtu apkopts, paturot visas īpašuma tiesības uz āboliem. Nomniekam vajadzēja dot zirgu ģimenes locekļu atvešanai vai aizvešanai uz staciju par brīvu. Bet par patērētiem produktiem vasarās tika vēl maksāts. Nolīgums bija ideāls, pilnīgi uz savstarpēju uzticēšanos, jo profesoram ‘Stirnas’ bija mīļa atpūtas vieta, kur dažus 10 m. tālāk aiz dārza atradās pamatskola, kur viņa tēvs bija bijis ilggadīgs skolotājs un kur profesoram bij kārts šūpulis. Nomnieks dārza apkopšanā nebija ieinteresēts, jo āboli viņam nepienācās, bet uz staciju braukšana traucēja iesāktos lauku darbus. Tā nu man vajadzēja ar rakstisku līgumu abām pusēm nodrošināt ābolu ražu, kā arī nofiksēt cik reizes nomniekam jādod zirgs vasarā un citos gada laikos braukšanai uz staciju. Profesors par atlikušo zemes izmantošanu neinteresējās, kas arī nekāda auglīgā nebija, bet labprāt gribēja, lai es nomnieku pamācītu saimniekošanā. Pēc līguma parakstīšanas viss gāja gludi. Profesors bija apmierināts un vēlāk mani sauca par ‘Strirnu’ agronomu, uz ko piebildu, ka man vēl grāda nav. „Es tev dotu kredītu,” smaidīdams atbildēja profesors. Profesors mīlēja dabu un viņš vasaras vakaros ‘Stirnās’ mēdza daudz staigāt. Arī man reizēm nācās piedalīties pastaigā, kur viņš kādreiz jautāja: „Vai tas tiesa, ka lauksaimniecībā lielus zaudējumus nodara zvirbuļi?” Teicu, ka varbūt lielos baros var nodarīt ļaunumu, bet pāris zvirbuļu dārzā dara vairāk labuma kā ļaunuma, jo tie uzlasa kādu ābeļu kaitēkli – cietu tārpu, ko citi putni neēd. Profesors priecīgi izsaucās: „Es jau domāju, ka zvirbulis nevar būt slikts putns.” Tā bieži vien viņš gribēja ar mani runāt par ābeļu ziediem, ābolu šķirņu krāsām un smaržu. Tagad saprotu kāpēc profesors Lubānā jūsmoja par Aiviekstes upes skaistumu un mana tēva māju lielo ābeļu dārzu.

Vācu okupācijas laikā profesors ļoti satraukts stāstīja, ka viņam universitātē esot rādīts komunistu sastādīts aizvedamo mācības spēku saraksts kur bijis minēts arī viņa vārds ar atzīmi – melnsvārcis-reakcionārs. Profesors nevarēja saprast, ko viņš kā zinātnieks būtu nogrēkojis, jo ar politiku nekad neesot nodarbojies.

Studiju laikā profesors man par lielu pārsteigumu bija izkārtojis speciālu vizīti pie fil! prof. P. Stradiņa, lai dotu kādu padomu, ko varētu līdzēt manai kājai. Ieteikumu iet slimnīcā atteicos pieņemt, jo tas aizkavētu man augstskolas beigšanu. Vācu laikā 2. Pilsētas slimnīcā atradās ļoti kritiskā stāvoklī mana sieva fil! prof. Rudzīša nodaļā. Uzzinājis par to, profesors manu sievu slimnīcā bija vairākas reizes apmeklējis, ko viņš nekad agrāk nebija redzējis. Ar abu profesoru gādību sieva tika pārvesta uz Cēsu sanatoriju, kas kara apstākļos nebija viegli izkārtojams. Arī ar profesora A. Vītola gādību bija iespējams dabūt uz Cēsīm profesoru Mikelsonu, lai konsultētos sievas veselības stāvoklī.

Daudz esmu domājis un vēl līdz šai dienai nevaru īsti izprast lielo draudzību un mīlestību kādu man parādīja cienījamais, stingrais un nosvērtais zinātnieks. Jādomā, ka bez eksakto zinātņu likumiem pastāv vēl kādi citi likumi, kas ir saistīti ar ziedu dažādo skaistumu un smaržām, ko mēs ieelpojam savās dvēselēs, tāpat kā svaigu gaisu, lai varētu dzīvot. Profesora Dr. ing. A. Vītola laika un studiju biedrs nelaiķis fil! doc. Jānis Leimanis ir uzrakstījis plašu referātu ‘Prof. Dr. ing. A. Vītols dzīvē un darbā’, kas nolasīts 1946. g. Stokholmā. Sakarā ar profesora 100 gadu dzimšanas dienas atceri 1978. gadā, nedaudz saīsināts ir nodrukāts šinī biļetena numurā.

—————————–

Stockholmā 1990.g. 18.sept.

Esi sveicināta, mīļā Erna!

Sillenbuchā Tevi pazinu kā Dzelmes kundzi. Neatceros vai Tavs priekšvārds mani interesēja, bet apzinājos, ka Tā glīta sieviete kārtīgā ģimenē ar divām meitenēm. Ar Tavu vīru man bija kādi sīki tirdznieciski darījumi, kur saņēmu itkā par maz. Tu to vīram aizrādīji, un man gūstot gandarījumu, uzšķīlās simpātijas dzirkstele. Tai laikā mūsu nometnē arī radās zīmētgirbētāju grupa. Ar mazvērtības sajūtu ‘sodīts’, uzdrošinājos kritizēt kādu Zorna otas zīmējumu – portretu, kam viena apakšmala/stūris bez vajadzības ‘piemālēta’ ar neko. Tu piemīlīgi smaidīji, neteiktdama nekā, sak, lai jau parunā vien… Lūk, kādi sīki izlēcieni paliek atmiņā, pat dienas grāmatā nav ierakstīts.

Neesmu krājis pastmarkas, ne sērkociņu kastītes, bet paša ‘brīnišķīgos piedzīvojumus’ – vesela kaudze palika Rīgā, stenografētas arvien. Atstāju uzglabāt draugam Jūlijam, bet, pārvācoties uz jaunu dzīvokli, vienu kasti nozaguši jauno augstmāju nākamie kaimiņi, krieviņi – taisni to, kurā bijušas manas stenogrammas.

Bēgot/aizceļojot no Rīgas 1944. g. 2. oktobrī (ar steigā gūto/aizstāvēto pēdējā būvinženiera diplomu, ar tulkojumiem trīs galvenās svešvalodās – nekur, nekad to neprasīja) uz Dancigu, Breslavu, vēl tālāk Vāczemē, neapzinādamies, ka tas ‘žāvētais šķiņķa gabals’ no dzimtenes mugursomā mazvērtīgāks, kā dienasgrāmatu kaudzīte, kuru varēja paglābt, lai pēc vairāku gadu desmitiem pārlasītu pēdējo trīs Latvijas brīvības gadu impresijas.

Noēnojums plaušas galotnē atbrīvoja no kara zābakiem, un daži radiņi jau pirms manis guvuši pagaidu dzīves vietu/darbu, kur ev. arī es (kopā ar A.Gobnieka kundzi – trīs valodu pratēju un ‘lietu informētāju’) varētu laiciņu piestāt. Šīs adreses atradās uz iecerētās viduslīnijas starp austrumu un rietumu frontēm, pat iekšā Austrijā, Bad Ischlā – tik lepnā kūrvietā.

Vēl neuzsāku rakstīt jaunu dienas grāmatu, jo trūka miera brīži meditācijai. Prāti satraukti par to, kāda būs tuvākā nākotne, arī trūka kabatai piemērota formāta piezīmju grāmatiņas.

Uz vācu ierēdņu jautājumiem par ceļojuma gala punktu, varēja atbildēt, ka meklēju būvinženiera darbu. Kam kara beigās kāda īpaša interese par ārzemniekiem. Tomēr, ‘viduslīniju’ šurp un turp izbraukājot, guvu inženiera vietu Breslavā – kaut tikai mēnesi…

Tādi seni šabloniski pēckara piedzīvojumi Tevi var garlaikot, un es aizrāvos mašīnrakstā ar pārāk garu ievadu, kam nodoms tikai Tevi iepazīstināt ar viena īsti romantiska (ev. pārāk savtīga) izjūtu krājēja dienasgrāmatas atjaunošanu. Tai laikā, kad Tu, strādādama pupu laukos, sarakstījies ar Sarmu, es ‘…it kā ar sevi pašu’ kabatā līdzi nesamā grāmatiņā stenografējot, bet lai vēlāk… pēc gadiem ērtāk pārlasīt, zīmes jāveido kaligrafiski.

Rozes steno-sistēmu mācījos Universitātē. Lekcijas tūlīt nevarēja stenografēt vienā laidā. Platrakstā tik vietām iesviedu vienkāršākās steno-zīmes. Ja kāds maizes darbu strādātājs draugs lūdza nokavētās lekcijas tekstu aizdot, varēju mierīgi tās paturēt sev pašam.

Stockholmā jau 1954. gadā strauji cēla ēkas, nevien atsevišķas, bet veselos kvartālos. Viegli bij dabūt darbu ing.-birjojā, cerēt dzīvi nostabilizēt. Patika bērzi, kā Latvijā, patika tautieši Reitera korī. Sākumā daudz naktis pārgulēju pie drauga – Augusta, līdz laimējās noīrēt istabu ar mazu virtuvi villā parka/dārzu vidū uz stāva Melāra ezera krasta. Saimniece, zviedriete apgalvoja, ka šis visskaistākais gruntsgabals Stockholmā, saulainā nogāzē pat meža zemenes. Es ticēju un brīnījos, ka īre nebija augsta. Visam pozitīvam, ko redzēju, ko stāstīja, manī tomēr iezagās viens ‘bet?’… attiecībā pret ‘untumiem klimatā’, gaisa spiediena svārstībām, jebšu par ko citu, kas ‘krita uz nerviem’ – veģetatīviem. Latviešiem bija izteiciens — jāpierod pirmos trīs gados. Par to pārspriedām vēl pie Augusta dzīvojot, jautrā, izdarīgā vidē, kur vakaros ieradās latvieši no kaimiņiem, tā sakot, uz vakarēšanu.

Diezgan liktenīgi, ka tādā vakarā iepazinos ar Ernu! ‘Izaicinoša dzirkstele’ uzšķīlās tūlīt, it kā ‘Romeo ieraudzījis Jūliju’, bet ar nokavēšanos. No pirmā acumirkļa to neapzinās, tikai, citu skaļu sarunu vidū, mums sava interese par Rīgu, par to pašu ielu, kur dzīvojām, tai pašā pusē – mans numurs 53, viņai 5. Tramvajā uz centru kopā braukuši, uz ģimnāziju/Universitāti. Varbūt mēs kādā auditorijā kopā klausījāmies vairāku fakultāšu studentiem kopēju priekšmetu.

Nu atjaunojās dienas grāmatu rakstīšana ar steno-zīmēm, kas domātas pašam, savam sirds mieram, saviem ‘skunstnieka nerviem’. Saturā dominē interesantie dialogi… mēnešiem un gadiem ilgi. Sākumā visbiežāk tie bija kā ‘ielikumi’, piezvanot tālrunī no ing.-biroja, kas uzmundrināja dažkārt vienmuļīgo darba ritmu. Šie ielikumi ‘rožaini-cerīgi’, kā mani gleznu motīvi figurālā kompozīcijā, ko viegli iedomāt, bet grūti tvert uz audekla. Mākslas problēmas patika arī Ernai. Viņa prata rezonēt un bija iedvesmotāja arī tais pelēkās stundās, kad maz ko produktīvu sev un viņai varēju solīt.

‘Kas viss nenotika…’ un 4 gadu laikā pār- un izdzīvojās romantika, reizēm ar Jaunā Vertera ciešanām, jebšu maigākā formā ar Kreislera melodijām: Liebesleid un Liebesfreude. Pievienoju kopiju kaut kur no vidus – 1955.g. 1. un 2. februārī. Ja kāds vēl prastu Rozes sistēmu, var izburtot – nav nekādu noslēpumu…

Tava dienas grāmata,

ĶIKURES UN SARMAS VĒSTULES

lasās viegli, stila un fabulējuma ziņā. Tā ir grāmata, kas lasāma un pārlasāma. To viegli atvērt un noturēt arī atliekoties atpūtas brīžos, kuru man ir daudz.

ARTAVA ir lasāma atverot tik līdz pusei – 45 grādus, lai neapvainotu/nebojātu īpaši skaisto iespiedumu. ARTAVA ir studējama un to, piemēram, var sākt ar 44. lappusi: ‘Kad uz brūnām lapām’, kur izjustas domas un ilgas par tālo dzimteni, dzeju iedalot trīsrindu vienībās, pirmās trīs ceturtā rindā akcentējot ar ‘iedrebas, jādodas, reiz bij?’ un pēdējo trīsrindu noslēdzot ar ‘ziemeļiem’. Daudzkārt šo dzeju esmu lasījis, ar ritmu un atskaņām, ko komponists varētu ietērpt melodijā. Vai kāds vijīgs meistars būtu, kā F.Šūberts savos divos pianotrio: B-dur, op. 99 un Ess-dur, op. 100?

Vijīga meistara vietā var labāk teikt ‘poētiska’, bet vai turpat ikviens komponists nav poētisks, elēģisks=senitimentāls, ar smeldzi… ar melancholiskām mokām (Čaikovskis visvairāk).

Angļu valodā viegli lasās Tava biografija.

Tavus daiļdarbus Malmö būtu redzējis, 1960-to gadu sākumā, kad atceļā no Vācijas (toreiz ar autiņu, līdzi Gertrūde un mazā Ilzīte) piestājām pie muzeja, skatīt Latvijas gleznotāju darbus. Sadurstījos – visi esot archīvā, pagrabā. Ja mūsu nesenajā avīzē Latvija iespiestas Tavas poēmas, tad tās, droši vien, neesmu ievērojis. Pelēkajās stundās, atlicies guļus lasītas Fr.Bārdas dzejas, kuras sāku pazīt kopš agrās bērnības ar ‘Pelēko dienu’, to illustrējot ar mātes dāvātām pirmajām ūdens krāsām, protams, ne tuvu tik rotaļīgi/viegli, kā Tavs Lieldienu sveiciens Sillenbuchā ar tautu meitu un zaķi, ko te pielieku – piekopēju nākamā lappusē.

[copy of card painted by Erna, as described, with message: ‘Priecīgus Lieldienas Svētkus!’ He adds the year: 1947.g.]

Te trimdā mani priecinājušas Edvarta Virzas garās poēmas Karālis Nameitis un Hercogs Jēkabs (Jacobus Rex) – raiti lasās. Angļu valodas lekcijas klausījos Universitātē. Trimdas sākumā vēl pirms Sillenbuchas nometnes apzinos, ka nonākšu angļu zonā, kur šī valoda var noderēt, sāku mācīties un mudināju citus. Kad mani uz USA listes strīpoja, neskumu, uz citām angliskām zemēm ar neplēsos. Ļāvos pašplūsmei, pat angļu valodas ‘atplūsmei’, varbūt. Manas meitas, izņemot Ilzi-Minnu (latviski mazliet runā) visas pāriet zviedros.

Vai USA latvieši, īpaši jaunā paaudze ar lielā mērā attālinājusies no mūsu tēvu valodas, ka lietderīgāk Tavu poēmu apceri/izvērtēšanu iespiest angliski:

RE-DISCOVERED AND RE-CREATED?

Atkal – atklāts un atkal – radīts

Jaunatklāsme un jaunradījums

„Vārds, ja to vien pateikt prot, var pat medu atvietot” bet te angļu mēle skan labāk.

With any conscious effort, lietojot vārdnīcu, ceru, ka izdosies… Manai angļu-zviedru vārdnīcai 973 lappuses, liekas, laba diezgan, bet ‘sinonīmi un variācijas’ iespiesti tik sīkiem burtiem, ka jāizlīdzas ar palielināmo lēcu. Citādi tas ir ARTAVAS angļu tekstā, kur skaisti, lieli burti, bet valoda, šķiet, tik speciāli inteliģenta, kur katrs otrais vārds jātulko zviedriski, pēc ‘pārliekot’ latviešu valodā. Tas ar nepietiekoši – no burtiskā jāizloba stiliskais, teikumus glīti pārrakstot, jo redzes atmiņa man labāka par dzirdes atmiņu.

Prātā nāk sen dzirdētais, ka atkārtošana ir visas iemācīšanas pamats, kam vēlētos pievienot: un interese par to ar lielo ‘I’, šoreiz – angļu valoda. Tā atkārtošana īpaši svarīga dzīves saulrietā, kad senās gurdrības ‘sēž’, bet nu, klāt pieliekamās tiecas ‘izslīdēt’ jau nākamā dienā.

Ar sveicieniem 1990.g. 18.sept.
Elmārs.

Šīm stenogramām četros gados 3000 un vairāk lappušu. Vai visas paspēšu pārlasīt. Toreiz daudzas steno-zīmes piegudroju pats – saskaņā ar tekstu var atšifrēt.

Šīs ir 1955. gadā, otrdien 2. un trešdien 2. februārī, 30-tā tikšanās ar Ernu.
[photocopy of double page of notebook diary in shorthand]

———————–

Stockholmā 1990.g. 18. sept.

DDR impresijas

Kaut bijām vācu ciemos tikai 7 dienas, piedzīvots un dzirdēts tik daudz, ka šķita esam ‘ķiršu dārzos’ pavadījuši, mielojušies veselu mēnesi. DDR ir 16 miljoni. Ka Helmuts Kohls no Gorbačova ‘izkaulējis’ Austrumvācijas pievienošanu ir laba lieta, bet vienā gabalā jāklausās vietējo žēlošanos un skaudību, ka rietumos ‘zaļāka zāle’… turpat vai ‘krīt uz nerviem’, jo valsts kanclers par 6 miljoniem baltiešu neminēja ne vārda. Labi, ka Bušs ‘ceļ galvu un pieri, kā trīs musketieri’.

Lieku reizi pārliecinājos par vāciešu strādīgumu – labvēlīgo klimatu un nodomāju, ka 33 gados, vai mazliet ilgāk, tālākā nākotnē sāks atkal slepeni bruņoties… varbūt Ķīna/Japāna, vai pasaules postu apdraudēs kāda atombumbu ieguvusi teroristu banda.

Lepni nosvinējām švēģerienes (vienas no trijām) 70 gadu dzimumdienu, kas bija galvenais iegansts inspektēt DDR ekonomiska pielāgošanos rietumiem. Vācu radiņi lielā pulkā pie garā galda, ar mani kā vecāko ‘brīvkungu’, sātīgi ēdot un dzerot, bez garām galda runām, dziesmām, bez mūzikas un dejām, kaut jauniešu skaitā diezgan. Telpas netrūktu, gaisa diezgan 4 lielās istabās ar vecmodīgi augstiem griestiem no Bismarka laikiem. Tik liels dzīvoklis vienai slaidai 70 gadīgai ‘jautrai atraitnei’… gandrīz vai ‘skaudība’, jo mums Stockholmā diviem ar jāiztiek ar 4 istabām, bet moderni ‘zemiem standarta griestiem’.

Maniem 77 gadu veciem nerviem tai ķiršu dārzā jušana laba, jo ogas bez kauliņiem var māgā lasīt no zemākiem zariem stāvus zaļajā zālē, pa laikam sasitot plaukstas, lai aizbaidītu strazdus galotnēs. Pie lielā ķiršu koka pieslietas augstas trepes. Kāpj, kam drosme. Man tās nav – labās rokas lūzums vēl liek manīt. Kāpj Gertrūde (66 g.), kāpj pats saimnieks (70 g.) un pa starpām ar efektīgiem rīkiem apravē garās rožu dobes. Jūtos labi – silts un saulains laiks… bet ne gluži tā, kad atlido Stockholmā. Liekas, ka te Zviedrijā ir, kas drusku nospiež, ne akurāt tas vēsums un sīkais lietiņš. Gadu desmitiem esmu pētījis, domājis un, liekas uzgājis, ka tiešām ar migrēnu jātiek galā pašam. Katram reiz pienāk laiks, kad sāk apzināti mainīt dzīves veidu kardināli… baudīt mēreni, iztiekot ar pieticīgi vienkāršu barību. Ēst mazāk un justies labāk!!!

Ar sveicieniem 
Elmārs

—————————-

1990 – 09 – 11

[text double spaced, with hand-written translation between]:

A        RE-DISCOVERED AND RE-CREATED

Most immediately striking in the work of Erna Ķikure are surprising
Pārsteidzoši, ka Ernas Ķikures
departures from the expectable.
darbā ir attālināšanās no ierastā.
Her verse, although at times echoing folk rhythms (in a sense*
Viņas dzeja, kaut dažreiz atbalso tautas
acknowledging them), does not follow them.
dziesmu ritumu, tomēr tām neseko.
It does not conform to traditional structure.
Tas nav piemērojams tradicionālai uzbūvei.
It is contemporary in content, form and language.
Tai pašā laikā tā ir saskaņā formai un valodai.
Her innovations have little to do with any conscious effort at
Viņas jauninājumi mazā mērā ar apzinātu
experimentation, either for its own sake or for the wish
piepūli mēģinot**, vai nu sev pašai (par prieku)
to be seen as part of an ‘avant-garde’.
vai vēlot sevi rādīt kā priekšgājēju (pionieri).
They stem, rather, from a search for authentic expression
Tas drīzāk saskan, meklējot īsto izteiksmi
by a „living being in our time”, as her best critic,
aizejot (attālinoties) no „mūsu ierastā laikmetīgā”,
K. Freimanis, has described her.
Kā viņas labāko kritiku devis K. Freimanis.

* (īstenībā tās noliedzot)
** eksperimentējot

(Grāmatu lasu ar tīriem cimdiem. Nodošu personīgi aprūpes sanāksmē.)

For the time being – för närvarande.

This search has led to a verse form which has been likened
Šis meklējums veidojies dzejas formā
to prose poetry.
kam līdzība prozas dzejai.
It resembles English ‘free verse’ and has similar basis in
Tās līdzīgas angļu ‘brīvai dzejai’ un
the natural, spoken rhythm of the language.
tām ir tādi paši dabīgi pamati kā valodas ritmam.
It results from a sensitivity to the subtle configurations
Tās nāk no iejūtām rafinētās kontūrās
Contained within the very structure of the language.
sevī saturot (pavisam?) īpatnēju valodas
to rhythms not quite the same as those of speech and prose,
uzbūvi, ritmā ne gluži līdzīgi izrunai
which become justifications for the elusive shift to poetry.
un prozai, kas gūst tiesību (?) (aizstāvību) nenoteiktai dzejas pārmaiņai.

subtle [phonetic transcription]

smalkjūtīgs, asprātīgs, rafinēts spetsfundig skarp(sinnig)
elusiv [phonetic transcription] nenoteikts,

[series of unreable Latvian words] undvikande, göckande, obestämbar

vai sinonīmi?
resembl =~ similar
likhet lik, likartad
līdzīgs [..] tāds pats kā...

Jā-atklāj un Jā-pārrada (ja tas nepatīk, var izteikties arī:)

Atklāt un jaunradīt.

Jau no pirmā brīža pārsteidz E.Ķikures darbu asprātīgā oriģinalitāte (attālināšanās no parastā). Viņas dzeja gan reizēm atbalso tautas dziesmu ritmu (zināmā mērā viņa to atzīst), tomēr neseko tam. E.Ķikure nepiemērojas tradicionālām struktūrām. Viņas dzeja ir mūsdienīga saturā, formā un valodā. Tās oriģinalitātei maz sakara ar cenšanos eksperimentēt – ne paša eksperimenta dēļ, ne arī vēloties sevi parādīt kā vienu no dzejas ‘atjaunotājiem’, ‘avantgarda’. Drīzāk var teikt, ka viņas pants izaug meklējot sev atbilstošu izteiksmi, vai, kā viņas labākais kritiķis K.Freimanis to izteicis/rakstījis, „dzīvojot sakņaini mūsu laikā”.

B
This search has led to a verse form which has been likened 
  Šie meklējumi noveduši pie tās dzejas formas, ko mēdz saukt par
to proze poetry.
  Prozas dzeju.
It resembles English ‘free verse’ and has similar basis in
  Tā atgādina angļu ‘brīvos pantus’ un līdzīgi tiem balstās
the natural, spoken thythm of the language.
  dabīgā valodas skaņu ritmā.
It results from a sensitivity to the subtle configurations
  Prozas dzeja ir galīgā izteiksme smalkjūtīgai izjūtai par valodas
contained within the very structure of the language,
  iespējām un tās dziļāko struktūru, un tomēr ne gluži tais pašos
to rhythms  not quite the same as those of speech and prose,
  ritmos kā runas valodā vai prozas rakstos, bet ar
which become jusitfications for the elusive shift to poetry.
  Iejūtīgu pagriezienu tie pāriet dzejiskā skandējumā/poēzijā.

Ķikures language is rich and current… etc.

Ķikures valoda ir bagāta un plūstoša. Viņa nebaidās atmest tradicionālo. Ja nepieciešami, viņa ievieš ‘ārzemju’ vārdus, lai izteiktu pieredzi, kas nav precīzi ietverama mūsu tradicionālajos termiņos. Viņas valoda atspoguļo dzīvi, kas lauzusi ne tikai nacionālas un ģeogrāfiskas, bet arī filozofiskas, kulturālas un jēdzienu robežas. Katra valoda pa laikam valda, ierobežo un veido vārdu kopumu, kāds tai pieejams. Tā tas ir gan ar vēsturisku vārdu nozīmi, gan citām lingvistiskām struktūrām, kas nosaka kādas valodas iespēju/iztēles robežas. Ķikure izbēg šiem sastrēgumiem, dodot jaunas un laikmetīgas, bieži negaidītas nianses vārdiem un izteicieniem, kas kalti un ārdēti [radīti? kādā pirmatnējākā ‘tīrākā’ laikā.

Her initial training in music… etc.

Viņas agri pasāktā vingrināšanās mūzikā un krāsu gravīrā, saglabājušas dzīvu nepārtrauktu un aizrautīgu interesi par mūsdienu virzieniem gan par izpildītājām, gan tēlojošām mākslām. Māksliniece labi pazīst tekošo literatūru vairākās valodās. Ikdienas vingrinās klavierspēlē. Viņa ir vizuālo iespaidu skaudra vērotāja-vērtētāja. Šo interešu kombinācija dod viņai tādas zināšanas rezerves, meistarību un precizitāti, kādas ir retums. Asā, uzmanīgā novērošanas spēja veidojusi apdāvinātās iesācējas spēju sevi izteikt, līdz izteiksme tikpat skaudra un bagāta kā līnija asējumā. Viņas darbi tulkoti, bet neskatoties uz nenogurstošām pūlēm, tos nav izdevies atveidot visā pilnībā.

C   The well known composers E.Freimanis and E.Maršaus… etc.

Pazīstamie komponisti E. Freimanis un E.Maršaus devuši mūziku dažām Ķikures dzejām. Pašā dzejā slēptai vārdu mūzikai nav paredzamas lielas variācijas, ne ritma pārsteigumi, vai onomatopoētiska skaņu atkārtošanās. Dzeja balstās uz jau minēto iejūtu par runas valodai piemītošiem ritmiem. Tomēr dzejas struktūras rašanās ir paralēla mūzikas skaņu kompozīcijai. Dzejnieks attīsta un izstrādā tieša satura tēmas vārdos tai pašā veidā kā mūziķis konstruē frāzes ar notīm. Dzejas rindas, ja bieži atkārtotas tikai panta beigās, līdzinājas refrēnam. Reizēm tās ir variācijas par tēmu, reizēm nē. Tās rada asociācijas, bagātina nozīmi un atstāj brīvu iespēju tālākai atbalsij un izplatībai.

For Ķikure the senses are vital perceptors… etc.

Ķikurei jutekļi ir vitāli uztvērēji. S.Silkalna ir rakstījusi par dzejnieces krāsu gammu un izskaidro tās pielietošanu ar mākslinieces vizuālo jūtīgumu. Tāpēc nepārtsteidz dzejnieces dzīvā krāsu efekta izpratne, viņa lieto krāsas ar vieglumu un izpratni. Tikpat svarīgas maņas ir oža un tauste, gan visvairāk lietotas Prusta garā, kā atmiņu veicinātājas. Sakarība maņu uztverē reti tiek izskaidrota. Nav vajadzības arī pēc salīdzinājumiem: eikalipta smarža n a v līdzīga nekam citam. Tā vienkārši i r un ir ļoti īpatnēja. Tiem, kas to pazīst, tā atmodinās veselu pasauli un gandrīz vienmēr izsauks sevišķu, dīvainu karstuma sajūtu. Vajadzība ir tikai pēc eksakta atsevišķā momenta apraksta.

Ķikure rejects, consciously, the notion that poetry… etc.

Ķikure noraida, apzināti, uzskatu, ka dzejai jārunā par kādu lielāku skaistumu un varenību, jācenšas pēc kāda iedomāta ideāla. Viņa arvien atgriežas pie reālā pārdzīvojuma, ko uztver ar inteliģenci un iejūtu un pamato pārliecībā, ka laikam vienīgā patiesā zināšana ir par Šeit un Tagad. Viņa vairās no pārņemtām idejām un gataviem slēdzieniem, vēlas pārbaudīt to patiesīgumu dzīvē un pieredzē. Pat tās zemstraumes, atbalss no senču ticības, no senā, zemei tuvā misticisma, ir jāpārbauda no ‘šeit un tagad’ viedokļa. Šī vērīgā, gandrīz pedantiskā pieeja galvo par neatkarību un svaigumu viņas izteiksmē. Tā ir patiesa un tāpēc sevišķa spēka avots.

Thus, her philosophy embodies a conviction… etc.

Tādejādi viņas filozofija iemieso pārliecību, ka viss, kas mainīgs no mūžības viedokļa, no jauna jā-atklāj, jā-pārrada un pēc rūpīgi iejūtīgas (ar visiem jutekļiem aktīviem un dzīviem) tagadnes novērošanas, tagadnes, kas allaž mainās un tomēr allaž paliek tā pati.

D   Varbūt tas ir viss kas bijis, ir un būs. Jā, vēl kas jāpievieno, lai priekšstata totālā summa būtu pareiza, — Jānis Sarma, viņas kolēģis, mentors un draugs ir teicis, ka tas, ko jūt lasot Ķikures darbus ‘starp rindām’, stāv pāri vienkāršam ikdienas aprakstam. Viņa nemāca mums k ā skatīties. Viņa vēro kā labs pēdu dzinējs tiešamību un tad izceļ faktus, ko zina un pazīst.

Ķikures handling of content suggests a possible comparison with Haiku… etc.

Ķikures pieeja saturam liek domāt iespējamu salīdzinājumu ar haiku – formu, kas viņai nav pazīstama.

(Seko haiku apraksts, kas gan rāda meitas zināšanas, bet neattiecas uz māti. Pārlēcu.)

Her references to nature are most Haiku-like… etc.

Viņas norādījumi par dabu varbūt ir visvairāk līdzīgi haiku. Viņa nedzejo p a r Dabu. Viņa izlieto dabu kā izejas punktu: pārdomām gan par mūžīgi nemainīgo ārpus cilvēka (tomēr ietverot arī cilvēku), un to tik trauslo, pārejošo un mainīgo dabas parādībās. Daba ir mierinājums, bet arī pastāvīgs atgādinājums par nepastāvību. Šo divu uzskatu starpā nav pretestību. Gluži otrādi, dzejniece gūst mierinājumu un spēku redzot nenovēršamo maiņu (ciklu).

(Manuprāt labākais, kas par dzejnieci teikts. Pārējais kvasi-filozofisks apskats par šo un to? bet ne visai pievērsts dzejniecei. Tāpēc atstāju. Ņem par labu! I.)

———————–

Stockholmā, 1990.g. 24. oktobrī

Mīļā Erna,

Tas nav skopums, ka rakstu otrā pusē. Droši vien tai miera/brīvības medaļai, ko Nobela svētkos 10. decembrī Oslo pasniegs Gorbačevam, arī divas puses, tāpat kā šo godu divējādi apcerē visa pasaule un pat pašā Krievzemē.

Mūsu t.s. labās partijas pensionāru grupa ‘Aprūpe’ kopā pulcējas reizi mēnesī. Daudziem augstākā izglītība. Daudziem gadu gaitā speciālā varēšana apsīkusi, bet, piemēra dēļ, ne bijušai Zentas Mauriņas sekretārei mag. fil. Irēnei Mellis kundzei. Viņai nav sveša ķīmija/fizika/bioloģija, bet ar jūsmu lasa manis aizdoto ‘Artavu’ un palīdzēja pārtulkot inteliģentās apceres latviski, kur man A un B lapās ar vārdnīcas palīdzību bija jācīnās divi dienas.

Vai Tava māja izremontēta un klavierspēli neviens netraucē? Vai ir vēl silts, kā indiāņu vasarā un Tev krāsniņa nav jākurina? Dabā man oktobrī gribētos 13 grādu un lēnu vēsmiņu caur rozēm, kā Hamsūna mīlestību. Straujas izmaiņas, kad silto fronti pūš no dienvidiem, gurdina miesu un garu, cik vēl pāri palicis.

Vai Tev ir labs kaimiņš, kā Sidnejā Tev bija?

Kas Tev palīdz sīkos vīriešu darbos, piem., naglu iedzīt?

Vai silto ūdeni dabū no kādas vispārējas centrālās apkures, jebšu Tev pašai pagrabā sava iekārta?

Tavu adresi biju iedevis Renātei, kura, sākot no USA galvas pilsētas kopā ar savu draugu, pirms devās uz Montrealu, pēc lēnā garā forda mašīnā stūrējot gar Kanādas dienvidus robežas uz rietumiem ‘netrāpijās’ Tevi traucēt ar vizīti, ilgāk uzkavējušies Vancouveras nacionālos parkos, atlikušos 2 mēnešus rezervējot USA dabas brīnumu apskatei, mums uz Stockholmu pa laikam piezvanot – mēs tie priecīgie maksātāji.

Sveicienu sūtīdams pievienoju zīmējumu – aktu no muguras puses.
Elmārs

—————–

Teksts otrā pusē.

Mans tā gada ‘atturīgais/reti atklājīgais’ modelis M. kundze bija šķīrusies, esot aizgājusi no vīra – uz vaicājumu to daudzkārt ‘apzvērēja’. Cik netaktisks varēju būt. Viņas vīru pazinu, kā uzņēmīgu foto veikalnieku, kas latviešiem deva rabatu.

Laimīgi piekritīgā un saulainā dabas noskaņā, svētdienā 1956.g. 13. jūlijā (13 ir mans laimes skaitlis arī nākotnē – bez māņticības) M. vēlējās mani iepazīstināt ar savu draudzeni, zviedrieti gleznotāju Huss jaunkundzi viņas ateljé. M. bija gatava abiem skunstniekiem eksponēties. Es pieticīgi atļāvos zīmēt mugurpusi ar jūsmu un sparu, atceroties senos Esslingenas ciemos pie prof. A.Annusa viņa aizrādījumu, zīmējot variēt zīmuļa spiedienu saskaņā ar akta mīkstākām un cietākām daļām (ceļgaliem, elkoņiem), strādājot ātrā ritmiskā tempā. Ar savu varēšanu biju apmierināts. Turpmāk modeli krokeju parvirši, modelim ļaujot iet un gleznot eļļas temperā t.s. Primamalerei, ar drošu roku, bet, ja nekas prātīgs neiznāca – tad turpināju otrā vakarā, kamēr krāsas tik drusku iežuvušas. Ja uz inspirāciju bija jāgaida vairākas diennaktis, tad labākais ka laikus visu noskrāpēja – ar speciālu/platu kasekli.

Lai krāsa nelobītos nost, pirms viegli jāpaotā ar venēcijas terpentīnu – darbojas kā līme! To lasīju savā biezajā grāmatā: Max Doerner, Das Malmaterial und seine Verwendung im Bilde.

Daudz pusgatavu eksperimentu figurālā stilā motīvi uz audekla 50 reiz 65 cm formātam pacietīgi gaida uz manu inspirāciju.

Ar lielu novēlošanu lūdzu Tevi pieņemt sirsnīgus sveicienus
4. OKTOBRA DIENĀ!

———————

J. Jūrmala
S – 12159 Johanneshov, Sweden

———————

1991.g. 16. martā.

Esi sveicināta, Erna!

Sešos no rīta radio raida klasisko mūziku, gulētājus modinot no sapņiem par pavasari – līdz 7.45 – beidzot ar ‘Suav si lento’ – lai lēni pūš vējiņš soprāna balsis no Cosi fan tutte.

Vai Tev Kalgarī arī ilgas pēc vasaras?

Vai Tu skaties termometri pie loga ārpusē?

Stockholmā ir + 5°, Zviedrijas ziemeļos -12°. No manis atvadās Sabīne, kura uzposusies dodas darbā Stockholmas pirmās pakāpes tiesas ministrijā – raksta ar data aparātu. Manā rīcībā rakstāmā mašīna ar zviedru burtiem. Kopš pag. gad 13.maija ar divriteni braucot kritu un pārlauzu labo roku, esmu arī vēstules sācis rakstīt mašīnā.

Televīzija mums modē amerikāņu sērija Twin Peaks. Jau 10-tais raidījums (no 22). Reizēm skatos, jo redz arī dabas skatus pie USA robežas (ev. Montana), kur otrā pusē Kanāda – Kalgari. Komplicēta/gari fabulēta Lauras nogalētāja meklēšana ar spraigiem notikumiem vienā gabalā. Vakar pie mums ciemojās jaunatne – noskatījās un iespēlēja video. To šorīt noskatījos kafiju dzerot.

Jānis Abučs (lai viņam vieglas smiltis) 1960.g. savā apgādā Ziemeļblāzma iespieda Dzintara Soduma pārtulkoto Džeimsa Džoisa biezo grāmatu ‘Uliss’ – 717 lappuses – turpat 1100 eks. Kad toreiz Ulisu nopirku, noliku plauktā… piemirsās palasīt. Šogad TV raidījumu starpā par karu Irakā un Zviedrijā beidzot ļoti populāri kļuvušo Baltiju/Latviju, TV saistīja skatītājus ar virkni klasiķu, to vidū, Džeimsu Džoisu – viņa biografiju un Ulysses. Sameklēju grāmatu, nopūtu putekļus un izlasīju pēcvārdu, kur minēts, ka ‘Uliss’ un ‘Finegana modus’ ir mūsu gadsimta devums to literāro darbu pulkā, kas pastāv pāri laikiem un robežām.

Pēcvārdam jātic – bet grūts aprauto teikumu stils. Esmu ‘izēdies cauri’ 100 lappusēm, varbūt iejutīšos…

Gaidot Tavus stāstus ‘Uz Tilta’, nosūtu savu mēģinājumu stāstīt atmiņas. Curriculum vitae virsrakstu ieteica Irēne Mellis, arī pārrakstot pirmo lappusi – jau janvāra sākumā. Rakstīt ir jāmācās. Cerams, ka laika pietiks…

Pateicos par Tavu 1.novembra vēstuli. Izprotu, ka Tava vide ir ‘aktīvāka’ kā te manā pagastā.

Ar sveicieniem un to labāko vēlot

Elmārs
Stockholmā

—————————–

                     DZIMIS JŪRAS KRASTĀ

Ar data aplēsēm, zemes krāterus fotografējot no satelītiem, ar zinātniskiem eksperimentiem laboratorijās, kādā tālrāža programmā skatītāju vēlas pārliecināt, kā zemes virsū pirms četriem un vairāk miljardiem gadu radies tvaiks, mākoņi un nokrišņi. Kā brīnums, pirmo reizi dzirdot, kā metafizika liekas apgalvojums, ka ūdens sastāvdaļas atrodamas universā riņķojošos cietos ķermeņos, asteroīdos un meteorītos. Tie bombardējuši zemes lodi īpaši intensīvi, kad atmosfēra vēl nav bijusi. Kolīzijas karstuma ietekmē – bums! – un ūdens virs zemes: ekrānā redzams viļņojošs okeāns. Skaisti! Ja nu to visu kā pasaku stāstītu piemīlīga sievietes balss, bet vīrišķīgam baritonam ar zinātnieka nopietnību būtu jātic. Tas ‘bums’ apzīmē gadu miljardus un varbūt miljonus, kad pamazām radusies arī Baltijas jūra.

Datu mašīna nu tālāk nevar līdzēt, bet gan paša iztēle, piemēram, kur atradās mans vectēva vectēvs, Andrejs vai Ernests Jūrmala. Varbūt viņš sēdēja kāpās Vidzemes krastmalā, vērojot saulrietu, gandarīts, ka pārdzīvojis Lielo Ziemeļu karu. Šeremetjevs ziņojis caram Pēterim Lielajam, ka neesot vairs ko postīt. Kāds ceļotājs, braucot cauri Vidzemei, nedzirdējis ne gaili dziedam, tomēr tas nenozīmējis, ka zeme pilnīgi tukša. Daļa zemnieku, no kara posta un mēra bēgot, patvērušies mežos un purvos.

Jūrmalu dzimtas izcelsme saistās ar Svētciemu jūras krastā, dienvidos no Salacgrīvas. Tur nevienu nav vilinājis slavofilu aicinājums pieņemt pareizticību, ne arī kāds izceļojis uz Krieviju, uz ‘siltajām zemēm’. 1819.gadā Vidzemē, zemnieku brīvlaišanai sākoties, ja uzvārdu došanai var ticēt, Jūrmala dabūjis šo ģimenes vārdu, jo nodarbojies jūras malā, droši vien kā zvejnieks. Tikai nākamās paaudzēs notikusi dzīves vietas maiņa, jo tēva tēvs bijis muižas klēts pārzinis, Ernests Jūrmala, pārāk godīgs, stingrs, pedants, kas pieņemot zemnieku nodevas graudā vērojis, lai neviens ar mēru nekrāptos.

Nu varētu sākt kā pasakā – vienam tēvam (Ernestam) bija trīs dēli… un laimi meklēt uz Rīgu devies vecākais dēls Kārlis. Kārlis, 21 gadu vecs, atveda Minnu (16 gadi) uz Rīgu šūšanas kursos 1902.g. novembrī. pats tai pašā mēnesī, kopā ar citiem rekrūšiem, braucis vilcienā trīsdesmit vienu dienu uz tālo Vladivostoku, lai četros gados (no 1902.-06.g.) apgūtu cietokšņa lielgabalnieku pasīvo (aizstāvēšanās) cīņas veidu. Divus pirmos gadus apmācīts kā ‘jaunkareivis’, otrus divus, būdams muzikāls, iedalīts orķestrī kā mežraga pūtējs, tā gūstot labāku ēdienu kopā ar rakstvežiem.

(Vēstule otrā pusē)

Pēc 1905.g. revolūcijas, kad 1906.g. rudenī Kārlis – mans tēvs – no aktīvā kara dienesta tālos austrumos bija atsvabināts, Rīga bija kara stāvoklī – revolūcijas atplūdu gadi. Vēl notikuši slepeni mītiņi, kur tēvs piedalījies kā pasīvs klausītājs. Tēva dabā nebijusi tieksme būt ‘darbīgam’, atturēties, kur plūkšanās. Strādādams Valdšleschena alus darītavā, reiz dzirdējis runas, ka nākamā dienā strādnieki iebāzīšot maisā un iznesīšot ārā kādu netīkamu meistaru. Tēvs tai dienā darbā neesot gājis.

Kopš 1905.g. Minna ieguvusi šūšanas prasmi pieņemta darbā gumijas apavu fabrikā Provodņikā. No tā laika archīvā mazs Minnas foto. Minnas un māsīcas Alvīnes dzīves vieta sākumā bijusi Vecmīlgrāvī pie Alvīnes tēva, Minnas mātes brāļa. Ceļš uz darbu Prvodņikā – 6 km jānostaigā katru rītu un vakarā atpakaļ. Minna ar Alvīni gājušas kopā.

Nedrošie laiki – tā sauktie revolūcijas atplūdu gadi, sākās ar revolūcijas kaujinieku meklēšanu un sodīšanu.

Jau 1905.g. decembra vidū Latvijā iebruka ģenerāļa Orlava soda ekspedīcija. Cietēji bija revolūcijas vadoņi, to starpā aktīvie ģimnāzisti, kuriem nelaimējās iebēgt mežos vai pārbēgt Latvijas robežām uz Somiju, vai Krieviju-Petrogradu, pat emigrējot vēl tālāk. Līdz 1906.g. arpīļa vidum (F.Cielēna atmiņas) nošāva turpat 1800 cilvēku, to starpā arī gluži nevainīgus, un nodedzināja tautas namu Ziemeļblāzma, ar artilēriju sagrāva stalto draudzes skolu. Tautu iebaidījusi ‘melnā sotņa’, soda izpildītāji – 100 kazaku grupa. Minna un Alvīne mainījušas dzīves vietu, 1906.g. sept. pārceļoties Minnas brālēna Vīganta jaunceltajā mājā Sarkandaugavā. Ceļš uz darbu saīsinājās par pusi. Vecie Jūrmalas bijuši Vīganta mājas pirmie iemītnieki. Tā radusies lielāka tuvība ar Jūrmalu brāļiem: Kārlim ar Minnu un Mārtiņam ar Alvīni.

Brīvos vakaros un svētdienās pārīšos staigājuši tuvējā Ķeizarmežā: Kārlis ar Minnu un tēva jaunākais brālis Mārtiņš ar Minnas māsīcu Alvīni. Te vēl izpaudusies viena tēva īpatnība – akcentēta tīrības sajūta, bez apdomības nesēsties dārza vai parka publiskā solā, lai nenotraipītos. Minnai arī ļoti patikusi tēva pieklājīgā izturēšanās kā sabiedrībā, tā vienatnē esot.

Par manu tēvu Kārli stāstīts, ka viņam zēna gados grūti gājis ar ābeci. Mārtiņš, būdams jaunāks, skatījies brālim pār plecu un iemācījies ātrāk. Līdzīgi noticis ar precībām: Mārtiņš ar Alvīni kā pirmie 1907.g. un tikai pēc tam Kārlis ar Minnu, pārspriežot to vienīgo ‘sīkumu’, kas Minnai nepaticis, ka tēva laipnība uzkrītoši izcēlusies, kad drusku iedzēris.

————-

Stockholmā, 1992. g. 24. jūlijā.

Esi sveicināta, ERNA!

Skaudība dažādās pakāpēs ne tik daudz zvēriem, kā cilvēkiem (arī skaitās pie visattīstītiem zvēriem) ir viena no lielākām nelaimēm, ko nespēj eliminēt pat dzīves nogalē.

Skaužu tos, kuri pirmā vecumā nezaudē darba spējas… Šādas pārdomas kāpinājās īpaši karstajos mēnešos, sākot ar maiju, cauri jūnijam un vēl šodien 22 … 24. jūlijā. Zviedrijā vakar bija Johannas 28. diena, kam šķiet sakars ar labo gadu lietainām dienām.

Bez nosarkšanas Tevi apskaužu, ka esi apmetusies pagastā Calgary, Albertā, kur saule spīd, bet nekož.

Renāte ceļojumā 1990. g. “aiznesās” garām, Tevi neapciemojot viņas toreizējā “vijolspēles” drauga egoisma dēļ — būt noteicējam. Viņa šķīrusies, godīgi aizrakstot atteikšanos “vīra mātei” uz Kolmaru Strasburgā, par ko saņēmusi piekritīgu atbildi.

Nu, Renātei cits spēcīgs zēns te Stockholmā — iepazinušies strādājot kopīgā būvfirmā.

Erna, vai Tev beidzot labs kaimiņš un “telefona zvanītāji” aprimuši?

Tu priekā spieķi griezdama aizceļoji uz vēsāko Kanādu, bet atcerēdama zemes lodes absolūti labāko vietu LATVIJU, dzejiski uzrakstīji

            KĀ PLŪSTI AIVIEKSTE!

Vēlēdamies šo grāmatiņu arī sev — manas korporācijas Frat. Metropolitana krāsu brālis
Mr. Ludvigs Reiters
Natick, Mass. 01760 USA
man vaicājis, kur to dabūt. Viņam tēva mājas pie Aiviekstes augstāk, netālu no Lubānas miestiņa/pilsētas — interese par akmeņračiem — reiz avīzē LAIKĀ lasījis recensijas par Tevi, it kā Tu būtu ceļojusi gar Aivieksti uz Pededzi.

Reiters iecerējis augusta beigās doties uz LATVIJU — pirmo reizi, kur es Rīgā esmu ciemojies jau reizes trīs arvien kopā ar kādu no manām meitām un Gertrīdi 1987. g.

Vēstuli Ludim ar Tavu adresi nosūtīšu, lai Tu norādītu, kur “Plūstošā Aiviekste” pērkama.

Kā biļetēnu (ko izsūta draugiem) 4. jūnijā lūdzu Gertrūdi uzrakstīt par manu grostār (pelēko) operāciju labajā acī, ko te pievienoju un kopā ar sveicieniem arī manu atmiņu lapas 1-5.

—————-

28.                                 

Tavs Elmārs
mācās rakstīt

Pilnīgāka svara dēļ pievienoju Pilsonis nr. 21. — avīzes saņemu neregulāri.

———-

Leave a Reply