Cilts no mātes un mātes mātes puses.

Vecvecās mātes vārds bija (dzimusi) Ilze Ziediņš [below], (precējusies) Putniņš.
Vecās mātes vārds – Alvīne Putniņš.
Mātes vārds – Erna Bērziņš.
Meita – Inese Dzelme.
—-

—-
Sasaucot tās visas rindā, ar viņu meitas (dzimšanas) vārdiem:
Ilze Ziediņš
Alvīne Putniņš
Erna Bērziņš, māsa Austra Bērziņa (Bērziņa pēc stila maiņas)
Inese Dzelme, māsa Dzidra Dzelme
Visas tās – vidēja auguma, pie Ernas Bērziņas noslīdot zem vidēja, pie Inese Dzelmes pakāpjoties atkal tam augstāk.
Visas tās – brūniem matiem, mazliet gaišākiem, vai mazliet tumšākiem, visas tās zilipelēkām, zaļipelēkām, brūnipelēkām acīm, pie Ineses kļūstot – tumšbrūnām.
Visas tās ar pāri vidusmēra inteliģenci, praktiskas ar labām sirdīm, tas ir – mīlestības pilnām sirdīm.
Ilze Ziediņš – viena no 5 māsām
Alvīne Putniņš – viena no trim māsām
Erna Bērziņš – viena, vecākā no divām
Inese Dzelme – vecākā arī no divām māsām. Visas no ģimenēm, kur sievietes dzimušas un izdzīvojušas pārsvarā par vīrieti.
Viņu dzīves apstākļi izaug no klaušu laikiem, tas ir – gandrīz vergu laikiem, jau otrā pakāpē līdz pārticībai, trešā pakāpē jau līdz pilnīgai darba un dzīves ceļa izvēlei, lai arī to iedragā un maina 2 pasaules kari. Ātrais dzīves apstākļu maiņas ceļš, raksturīgs mūsu (latviešu) visu vēsturiskajām maiņām.
Sasniedzot pārticību, tas visās šais ģimenēs tomēr gājis rokrokā ar darbu. Darbs, grūts, nopietns, neatlaidīgi pildīts, prāta un inteliģences apsvērumu vadīts, paliek galvenais visa pamats visnotaļ, līdz pēdējai paaudzei to ieskaitot, kur tas abās pēdējās paaudzēs jau gandrīz pilnīgi pārvērties no fiziska darba, garīgajā darbā.
Ilzes Ziediņas-Putniņas un Alvīnes Putniņas reliģija (bijusi) pareizticīgā ( ). Apprecējot Jāni Bērziņu, Alvīne Putniņa mainījusi savu ticību uz vīra ticību – luterāņu. Tā turpinājās.
Baznīcā iešana un Dievticība, tas ir – baznīcas rakstu ticība, izzūd līdz ar Alvīnes Putniņas laiku. Jānis Bērziņš, sarūgtināts par mācītāju un baznīcas ‘tumsību’ pilnīgi novērsies no oficiālās reliģijas un arī ticības Dieva radītam cilvēkam. Pievērsies tā laika – Darvinismam. Ģimenes tālāk aug sen ieaugušā kristīgā garā, bet bez baznīcā iešanas, izņemot svētkus un ģimenes maiņas notikumus (kristības, kāzas, etc.).
Vecvecās mātes laikā, viņas vecāku un viņas agrās jaunības laikā latviešu zemnieki bija pakļauti kungam – zemes īpašniekam, muižniekam, sauktam – lielkungam un baznīcai – baznīckungam. Abiem bija jāmaksā nodevas, kungam darbos: pie muižas zemes aparšanas, sēšanas, pļaušanas, kulšanas, malkas sagādes, ēku celšanas, ceļu un tiltu būves – visos darbos, visu cauru gadu bija jāsūta cilvēki, vīrieši un sievietes, cik daudz un cik dienas, tas izlemts pēc zemes (tas ir viņu, zemnieku ģimenes apdzīvotās), no kunga nomātās zemes lieluma. Šie darbi bijuši ilgi un grūti. (Tautas dziesmas par – kunga rijas kulšanu.)
Lai varētu pildīt šos darbus un vēl kaut kā apstrādāt savu zemes, tas ir nomātas zemes, gabalu, cilvēki ir bijuši spiesti ļoti augsti vērtēt cilvēku veselību, labi attīstītu ķermeni. Darba dēļ precētas (un zagtas) meitas un puiši. Laimīgi tie, kas varējuši ieskaņot tur mīlestību, vai arī tai bijis jāizaug no kopā dzīvojamās dzīves. Vecāmāte Ilze stāstīja par kādu no savām māsām, tās izprecēšanu: “Tālāk kaimiņos dzīvoja divi dēli ar saviem vecākiem. Vecākais pamazs, pasīks augumā, lēns, ne tik izskatīgs. Jaunākais liels, stalts puisis.
Vecāki atnāk sarunāt māsu vienam savam dēlam. Tam – mazākam. Mazāko dēlu! Norunā – liek apdomāties. Visi, māsas un vecāki – apdomājas. Labi cilvēki. Lai meitene baznīcā noskata, vai – ar mieru. Gluži spiest negribētu.
Māsa noskatās. Puisis viņai patīk.
Norunā, vecāki, ne jau paši jaunie, ka precēsies.
Baznīcā māsai piestājas vecākais dēls, tas ir – mazākais, bet ne jaunākais, ko viņa un citi domājuši kā īsto precējamo, tas iznācis tā runājot – kur mazākais domāts kā – jaunākais.
Ko vairs svētā vietā teiksi!?
Apprecējās. Nosāpēja sirds.
Dzīvoja labi. Labs un gādīgs cilvēks bija.”
Paklausība kungam, baznīcai, sūrai, grūtai dzīvei. Vecvecai mātei bija daudz stāstu par to. Kādas tās citas māsas vīram nebijis pašam sava vilnas (vadmalas) bikšu, ko apvilkt baznīcā ejot laulāties. Palienējis brāļa bikses, jo pašam bijušas tikai nātnās. Tas ir – linu, pakulu audums.
Viņa pati apprecējusi saimnieka dēlu. Šis pirmais vīrs viņai ātri nomiris (atstājot vienu bērnu. Meiteni, vecāko no Alvīnes vecās mātes māsām, tas ir tās pusmāsu). Ilze apprecējusi otrreiz kalpu kārtas puisi. Kaut kur tuvumā atnākusi ģimene, muižas kalpi, vēlāk – pusgraudnieki (?).
Vecvecā māte Ilze stāstīja: “Mans pirmais vīrs bija liels, smuks cilvēks, dzelteniem matiem, baltu sārtu vaigu, bet es viņu tā nemīlēju. Mans otrs, Jēkabs Putniņš bij mazs un melns, vēlāk klibs un liels dzērājs, bet es viņu mīlēju. Es viņu ļoti mīlēju. Labs man bija. Un strādnieks, liels darba rūķis.” (To mēs visi zinājām, visi mīlējām Dauziņtētiņu.)
Vecvecā māte stāstīja arī par savas jaunības grūtajiem darbiem. Tīrumā strādāt ejot, sievietes sasējušas, satinušas vidu ar jostām stingri, lai ceļot labības un siena klēpjus nesastaipītos un nepārrautos. Vasarā gājušas tīrumā vienā garā kreklā (ar piedurknēm gan), slēžu kreklā. Tas ir tādā, kam visvairāk augšdaļa no smalkāka auduma, apakšējā daļa rupja pakulu, nātna (nātru) audumā. Jo nebijis laika un tik daudz labu linu, ko smalki aust, vērpt un taisīt. Kreklu pārsējusi ap vidu ar jostu.
Tomēr otrai vecvecai mātei, Jēkaba Putniņa, Ilzes vīra, Alvīnes tēva mātei, kas kādu laiku (līdz savai nāvei) dzīvojusi Dauziņos, bijis daudz skaistu audumu, svītrotu brunču, dvieļu, segu, stāstīja Alvīne – tos viņas vecā, tēva māte viņai rādījusi, cilājusi vēdināt savas mantas. Tās glabājušās lādē uz pirts augšas. Pirts nodegusi, lāde līdz ar to, Alvīnei nav palicis nekas no pūra solītām mantām, tikai atmiņa no redzētā.
Vēcāmāte, Alvīne Putniņš (vēlāk precējusies – Bērziņš) dzimusi 21. janvārī 1885. gadā, Ļaudonas pagasta Dauziņos.
Viņa bija vidējā no trim māsām, ja līdzi skaita vecāko māsu no viņas mātes Ilzes pirmā vīra. Viņa vecākā māsa Ilzes otrajā laulībā – Putniņa ģimenē. Jaunākā māsa Emma. Vecākā – pusmāsa – Līze. Visus trīs bērnus skāruši šarlaka epidēmija. Alvīne izslimojusi viegli. Emma smagāk. Bet pavisam smagi skārta Līze – tā palikusi kliba, ar ļoti maitātu redzi, vāju veselību (gremošanas traucējumi) un līdz ar to visu, garā neattīstīta. Grūti teikt, cik tas slimības, cik sagrautās fiziskās veselības iespaids. Līze visu laiku palika vecvecās mātes Ilzes sāpju bērns, bieži kopjams, garīgi atbalstāms, uzmanāms visās tā gaitās. Līdz savam vecumam, Līze raudāja rūgtas asaras, apzinoties savu likteni – darba nespējīga (gāja ganos visu mūžu), neglīta, mūžīgi neizbēgamā pelnrušķītes liktenī, kuru viņa tomēr apzinājās, lai arī nevarēja īsti apzināt lasīšanu, savu acu dēļ (viena acs bija balta un akla) ne strādāt rokdarbus. Bieži viņa tomēr pret savu likteni sacēlās, bija dusmīga, nevaldāma, naidīga, tad padevās, sabruka asarās, sauca Duksi līdz un laida govis ganos.
Vecvecai mātei bija daudz grūtu stundu, ciešot meitas sāpes līdz un mēģinot turēt to padevīgu, lai tā nenaidojas ar gājējiem (kalpiem un kalponēm), ar kaimiņiem, un lai pati klausa, padodas savam liktenim.
Emma, jaunākā māsa, varbūt bija tikai mazliet aizkavēta savā attīstībā no grūtās slimības. Tā izauga skaista, slaida meita. Skolā bija ‘pagrūtu galvu’, bet liela rokdarbu darītāja. Bija Rīgā, kādos rokdarbu kursos, un strādāja patiesi skaistas lietas savam pūram un draugu dāvanām. Tās, viņas jaunības dienas, bija laikā (pirms pirmā pasaules kara), kad pārticība jau bija sasniegta un varēja atļauties mazliet luksa. Emmas pūrā bija daudz smalku baltu palagu – ar mežģīnēm, izšuvumiem, rakstiem. Mīkstas vilnas segas, austas izmeklētos paraugos un krāsās, ‘tillā’ izšūtas galddrānas un visādi greznuma nieki – samta kārbas aproču un apkaklīšu glabāšanai. Vienu tādu pasakaini izveidotu – zaļā ‘plišē’ – mīkstā samtā, ar uzšūtiem ābeļu ziediem un putniņiem, viņa uzdāvināja māsas vīram (Alvīnes vīram, Jānim Bērziņam, manam tēvam, Tavam vectēvam). Izstrādājums rokdarbā uz zaļā samta bija nodots darbnīcā, apvelkot to specialai apaļai izoderētai papes kārbai (ar zelta sprādzi vākam), kur vidus nodalījumā varēja salikt kungu aproces, un apkārt apkaklītes. Tās bija lietas, kas tanīs laikos stāvēja atsevišķi no krekla, bija uzliekamas, stīvinātas, stērķelētas, sapogātas ar zelta aproču pogām un apkaklīšu podziņām. (Mūžīgais sievu gludināšanas darbs.)
Tante Emma, kā es to saucu, pirmo reiz atmiņā, kā jauna, slaida, sieviete, mazliet lielāka, garāka, kā bija mana māte, mazliet citāda, slaidu viduci, izmodelētām krūtīm un gūžām abpus tam. Mani vecāki sarunājās pēc tam, ļoti priecīgi par Emmas labo izskatu, tās pieaugušo jaunavību, runāja kā to iedrošināt, atbalstīt, palīdzēt veidot tās pašapziņu, uzstāšanos, izglītību, pēc viņas mazliet gausās bērnības attīstības, mazliet iedragātās pašapziņas.
Emmas tante pildīja labi šīs uz viņu liktās cerības. Viņa pat uzdrošinājās ņemt un veidot pati savu likteni. Pirmā pasaules kara sākumā viņa viena pati aizceļoja uz ilgāku laiku uz Kaukazu, kur bija viņu aicinājis viņas gandrīz slepenais līgavainis, kad bija tur kādā uzdevumā. Emmas tante aizbrauca, palika tur labu laiku, apprecēja savu Kārli Bleivu, un abi tie vēlāk pārbrauca atpakaļ Latvijā un saimniekoja Dauziņos. Emmas laulība bija līdz galam ļoti laimīga, mīlestības un saprašanās pilna ar Kārli, izskatīgo bet vienkāršo, sirsnīgo saimniekdēlu no cita pagasta, kuram sava tēva māja bija jāatstāj citiem brāļiem, māsām. Emmas un Kārļa ģimenē vēlāk auga trīs dēli – Imants, Atis un Jānis – Žanis.
Par Emmas tantes uzņēmību, jāpiezīmē, ka tais laikos tā bija gandrīz pārdrošība aizbraukt vienai pie jauna vīrieša, palikt pie viņa, uzticēties. Vecāki bija diezgan norūpējušies, bet Emmas tante teica “Es viņu pazīstu, es zinu un uzticos, es gribu un es to darīšu, jo cita ceļa nav. Nekāda gaidīšana, kad kari sākas.”
Vēlāk Emmas tante bija pasmaga, diezgan smaga miesās, viņai bija arī pasmags skaistums sejā – lielas tumšas (brūnas) acis, pilnīgs kakls, paliela, varbūt teiktu – liela mute, mīkstām lūpām, tumši gludi mati. Jā, patiesībā, viņa bija skaista, īpatnēja. Kādreiz, kad viņas dēli jau bija krietni puiši, paši viņi jau tepat pāri pusmūžam, mana māte smējās atstāstot mazu gadījienu. Pie kādu godību galda sēdot Dauziņos, Kārlis, iereibis, noskatījies sēdošās sievas un klusu pačukstējis manai mātei – “nu vai tā nav? Mana sieviņa, mana mammīte (tā vīri sievas līdz ar bērniem sauca) ir un ir visskaistākā” – kā mīlestība to redz, mana māte brīnījās un par to priecājās, kā Kārlis līdz vecumam redz vēl to, ko citi neredz, varbūt nekad nav redzējuši. Mīlestības acis.
Mana māte (vecmāte, tagad, kad es esmu jau māte, pat vecvecā māte, jo es esmu patiesi jau vecā māte…) bija skaista. Viņas skaistums bija smalks un klasisks: maza galva, taisna piere un taisns, gandrīz klasiskā līnijā taisns no pieres, deguns, tīkami glīti noapaļots, mazs bet dzīvām nāsīm, tumšas pelēkzaļas lielas acis, neliela skaista mute, augsti vaigu kauli, brūni mati, gaiša ādas krāsa, bet ar elegantu bālumu. (Vēlāk viņa bija mazliet mazasinīga.) Sākot no agrās bērnības viņai bijis smagi jāstrādā, jāpalīdz tēvam saimniecībā. Tas bija laiks, kad tikko sāka izbeigties grūtā spriguļu kulšana. Labības kulšanai sāka lietot zirgu mašīnas. Piedarbā, lielajā šķūnī pie rijas (rija ir apkurināmā, ciešāk būvētā celtne, kur labību izžāvēja pēc tās nopļaušanas) bija vienkārša koka mašīna – apaļš koka, izrobots koka ceļš, pa kuru apkārt zirgs vilka koka riteņu, arī izrobotu tāpat kā ceļš zem tiem, ratus ar kādiem smagumiem, akmeņiem piekrautus pēc vajadzības, graudu izberšanai no salmiem, no vārpām. Šais ratos, zirgu vadīt, bērniem, mazajai Alvīnei, bijis jāsēž agri, agri rītos, tumšos aukstos ziemas rītos, jābrauc un jābrauc apaļais apkārt ceļš un jācenšas neaizmigt, nenokrist, vadīt zirgu, kas soļo apkārt blakus koka apaļam ceļam. Grūti rīti, grūtas dienas, tumsā, aukstumā, putekļos kaujoties ar miegu. Mūžīgo miegu, māte teica atceroties. Miegs nācis vasarā un ziemā agri ceļoties visos darāmos darbos, miegs nācis tā visu bērnības, visu jaunības laiku, reti jo reti kad izgulēts.
Mazās Alvīnes spēkus tas tomēr nav mazinājis. Viņa bijusi ļoti dzīva un acīga meitene. Tikko iemācījusies lasīt, lasījusi visu, ko varējusi dabūt – vecās ‘Latviešu avīzes’, ‘Mājas viesi’, vēlāk grāmatas. Viņa arī noskatījusi kā dzīvo, ģērbjas, izskatās un uzvedās kungu un mācītāju sievas un meitas. Gadu 12 vecumā viņa tinusi matus copē’, pakausī. Krāsojusi vaigus ar vēstuļu oderu papīri. Tad reiz dabūjusi labāku spoguli, ieraudzījusi sevi un nobijusies, ka neizskatās nemaz līdzīga dāmai, kādu sevi bija iedomājusies. Mazgājusi visu nost, pinusi matus atkal bizē.
Kad vasarās mēs apciemojām Dauziņus, cik tālu vien to varu atcerēties no agrās bērnības, vecāmamma, mana māte, toreiz jauna sieviete arī vēlākos gados vecāka kļūdama, vienmēr staigāja pāri Dauziņu tīrumiem, pārdzīvojot no jauna savas bērnības mazās Alvīnītes, vēlāk jaunavas Alvīnes dienas. Mēs arvien, bieži līdz ar vecveco mammu gājām gar graviņas malu uz Dauziņu zemes otru galu. Graviņa bija sīka urdziņa ūdens, kas tecēja pa lēzenu pļavu Dauziņu dārza malā, bija robeža upīte, tālāk veidodama arvien augstākus krastus, zāļainas noziedējušas piegāzes. Mēs gājām līdz tālākai robežai, līdz liepām tur jau krietni augstajā graviņas krasta nogāzē un vecajām ābelēm ieartām, apsnigušām labības tīrumiem. Tā bija vecā Dauziņu mājvieta. No turienes jaunais Ilzes vīrs Jēkabs, Putns, tā viņu apkārtnē sauca, bija pārcēlis mājas uz otru zemes gabala daļu ūdens dēļ. Te mājvieta bija bijusi gan jauka un skaista, kalnā, ar gravu un upīti lejā, ar liepām, krasta malā, ar virzi otrā pusē gravai, bet ūdens katra lāse, bija bijis jānes stāvajā krastā uz mājvietu. Kā tas bijis veicams, to grūti pat iedomāties.
Ūdens vispār bija Dauziņu māju grūtākā lieta. Arī jaunajā vietā tā nebija diezgan no sīkās urdziņas. Pumpis bija ierīkots ērti – virtuvē, bet tā ūdens bija negaršīgs un arī lietojams uzmanīgi, jo kļuva iztukšots ātri un pierietēja lēnām. Jaunā mājvieta atradās purva malā, turpat aiz pļavas, aiz nelielas egļu meža strēles sākās purvs un tā ūdeņi maitāja akas grāvjus un mārkus. Arī lopi bija lielāko daļu dzirdami no pumpja. Vēlāk, pēdējos gados, Jēkaba un Ilzes znots Kārlis pusi purva nopirka savai zemei klāt un nosusināja. Tur auga pirmie labie lini un labība. Agrāko dienu grūtums un rūgtums – purvs, kļuva uzvarēts.
Purvs bija arī tas, kas nesa vakara neveselīgās miglas un turēja ceļu slapju, grūti labojamu, grūti braucamu, sevišķi rudeņos ar labības vezumiem. Un vēlāk radīja patiesi galvas sāpes – kā ievest ‘dampi’ – kuļmašīnu.
Purvs kļuva bieži ar rūgtumu pieminēts, vēl laikos, kad mēs tur jau ciemojamies, braucām turp atsperu ratos un sūdzējāmies un žēlojamies par dziļām dangām.
Purvs toreiz nepiederēja Dauziņiem, bet tas gadu desmitus bija viņus kaitinājis, nomācis ar savu slapjumu, purva ūdeņu plūšanu Dauziņu daļā, par draudu ganiem, kur varēja ieklīst un pazust lopi. Purvs bija viņu valodās un domās, līdz beidzot tas kļuva uzvarēts, sadalīts, nodrenēts un tad nāca labās ražas no tā, ceļi izžuva atvērās āres un labklājība. Tad vecvecās mātes balsī, pieminot veco purvu, ieskanējās maigāki toņi, purvs bija tomēr bijis viņu dzīves sabiedrotais, līdzi dzīvotājs kā kaimiņš, kas jāpieņem. Un purvā kādreiz bija ogots. Purvā bija augušas dzērvenes. Purva malā – mellenes.
Kad mana māte ciemojās dzimtajā sētā, jauna sieviete savu priecīgo bērnu ielenkta, tā gāja, staigāja pāri Dauziņu pļavām, ceļiem, pāri graviņas krastiem. Dauziņu zeme bija – smaga zeme, māla zeme. Labās vasarās deva labu ražu, visas malas bija noziedējušas puķēm, baltais āboliņš, liels smaržīgs (ne baltais mazais cūku āboliņš, bet lielais, sazarojis ar zariem un lapām līdzīgi rozēm), bija pirmais tur Alvīnes ievērots, satikts kā senais draugs, viņa plūca to, lika pie sejas ostīja un ostīja tā stipro saldo smaržu. Tāda āboliņa Ķikuru zemē, viņas vīra Ķikuru Bērziņa zemē, kas nu bija arī viņas zeme, nebija. Ķikuru zeme bija viegla, sausa, smilšaina, pelēka smilts, kas mīksti satvēra pēdas, bet kas bija daudz un gudri mēslojama, lai tā dotu labu ražu. Ķikuru tīrumi kļuva nosēti ar kultivēto āboliņu, sarkano āboliņu un balto, rožainibalto, liekās ja nemaldina atmiņa, bastardu to sauca. Šie āboliņa lauki saauga biezi un kupli, iebriedot pāri ceļiem, bet tiem nebija šīs tik ļoti stiprās, tik ļoti riebīgās jaunu dienu, bērnības dienu smaržas, kas bija Dauziņu gravas krasta baltajam āboliņam, caur kura pelēkzaļām lapām redzēja dzeltenīgu mālu. Ja tas sausā laikā sažuva, tas kļuva kā stikls, saplaisāja un beigts bija baltais āboliņš, beigti miežu un auzu lauki, rudzīši cieta bāli un sīki. Tāda bija Dauziņu zeme, smaga arama, vai ilgi nearama, slapjuma dēļ, neuzarama arī sausumā. Bija jāuzmana laiks, zemes un debess zīmes un jātver brīdis, kad jāliek arkls zemē un jādzen puiši un zirgi cik jaudas. Ja tas izdevās, arumu velēnas apvēlās treknas un auglīgas un labība šāvās augšā zilizaļa, tīrumi viļņoja kā ezeri. Saimnieks staigāja puspriecādamies, pusnorūpējies – kaut nu neaizkalstu, kaut nu neizslīktu, kaut nu laiks turētos vēlīgs līdz nobriest. Tā cauru vasaru.
Bet zemnieks mīlēja savu zemi. Jaunā Ķikuriene pārstaigāja mīļo dzimto zemi apstādamās pie krūma, ērkšķa vai meža rožu krūma, te pie akmeņa, kur ganos ejot spēlējusi akmentiņus, kur dziedājusi.
Dziedājusi… Dziedāšana tais agros vecos laikos varbūt bija vienīgā ikdienas sazināšanās ar ārpasauli, sevis identificēšana, sevis pieteikšana lielajai tālajai pasaulei. Ganam ganot, vai jaunietim strādājot savā tīruma vientulībā, pār mežiem, pār birzēm bija jādod kāda ziņa, kāda zīme – es te esmu, es te dzīvoju! Kā putnam jāsūta sava balss sevis apliecināšanai.
Alvīne jau skolā bijusi laba dziedātāja, vispār laba skolniece. Dziedājusi duetā savā baznīcā. Vēlāk korī. Vēlāk bijusi aizrautīga teātra spēlētāja pagasta teātrī. Pēc darba tēva sētā, gājusi septiņas verstis uz pagasta saviesīgās Biedrības māju, uz mēģinājumiem. Tas bijis, bet arī nebijis, nekad nebijis par grūtu.
Kādam lugas uzvedumam reiz bijis aicināts režisors no Rīgas. Redzot Alvīnes dotības, aktrises, viņš gribējis viņu pārliecināt doties uz Rīgu, iet dramatiskos kursos un negaidīt neko ilgi, bet doties jau drīz uz lielajām skatuvēm.
Gribējies gan to darīt. Ļoti. Bet tēvam tikpat ļoti vajadzējis mājās strādnieka, mātei palīga un kur ņemt tik daudz naudas kā algot mājās svešu un vēl atlicināt Rīgas dzīvei.
Alvīne palikusi Dauziņos. Viņa arī bijusi laba un viegla un nenokausējama dejotāja. Tad, ap gadu simta maiņu lauku dzīve, un visas tautas dzīve, bija pavisam citā pārticības attīstības līmenī. Sarīkojumi, priekšlasījumi, balles, vasarā zaļum svētki. Alvīne beidz Rīgā mājturības kursus. Pārved mājās lielu pavārgrāmatu, modes lapas, izšuvumu, visādu rokdarbu paraugus. Arī ziņas par latviešu tautas tērpu. Albumi pildās ar fotogrāfijām, ar amora pasta kartēm. Nāk vēstules. Alvīnei divas sirsnīgas draudzenes, kuru vārdi minēti ilgi: Vērpeļ Emma (saukta Vērpeļu Emma, vai Emmiņa) un Upmal Jūlija – Upmaļu Jūla.
Alvīne, Jūla, (Vērpel) Emma un (Putniņu) Emma sēd kā bezdelīgas rindā kādā uzņēmumā, visas tautiskos apģērbos – samta ņieburos, baltās blūzēs, puķu vainadziņos – ko mēs nākošās paaudzes bērni katrā tur ciemošanās reizē, skatam un skatam. Pēc vistas viras un ābolu ķīseļa pusdienām, pēc dzeltēnmaizes ar rozīnēm, mēs sēžam un šķirstam lielos smagos zelta sprādzēm sasprādzētos albumus. Pētām fotogrāfijas – nopietnas sasukātas sejas augstās stērķelētās apkaklītēs, mazās tauriņ šlipsītēs, vai spieķī atspiedušos augumos, kas stāv pie fotogrāfu dekorācijām – ūdens krituma vai dārza vārtiem ar rozēm. Un skatāmies amora pasta kartiņas un dzimšanas dienu un vārdu dienu kartiņas, ar divi kopā sadotām rokām – viena aproce ar skaistu aproč pogu, otra baltā mežģīnē sārtas piedurknes galā, ar divi tēliem sievieti un vīrieti, kas stāv un runājas, vai sapņaini stāv, ar putniņiem, kas knābjos nes rozes un neaizmirstules.
Dažreiz mēs prasām tantei Emmai: “Kas tas? Un kas tas?”
Tante Emma tikai pagroza galvu, nosmej šķelmīgi, tante Emma vispār daudz prot smieties, un nosaka – “lasiet pašas, kas tur rakstīts.” Tur ir rakstīti, drukāti pantiņi zem bildītēm:
“Tava roka manējā slīd
es viņu turu un zinu
ar šausmām sirds to jūt
ne mūžam vairs mēs divi
nevaram sveši būt.”
Vārds – šausmas – šai pantiņā ir tik satraucošs un nesaprotams, ka tas tiek lasīts simts reizes un palicis prātā vairāk kā pussimts gadus.
Un mēs griežam arī kartēm otras puses uz augšu, ņemam tās ārā no albuma (un liekam atpakaļ), lasām kas tur rakstīts, nav nekas daudz, bet tas ir tikpat mistiski brīnumpilns, kā kartiņu bildītes:
“Vai drīkstu Jūs lūgt uz nākošo valsi!”
“Lai šīs rozes Jums to saka…”
“Vai drīkstu cerēt…?”
“Ir daudz pie debesīm zvaigžņu
bet katra savādi mirdz,
ir daudz uz pasaules ļaužu
un katram savāda sirds…”
“Lieciet tās kartiņas visas atpakaļ albumā,” pavēl mātes balss un viņa apskata mūsu kabatas, ir gadījies, ka mēs, es vai māsa, vairāk jau es, jo māsa Austra tā ir, vēl nesaprot, ko visu tas nozīmē. Es jau saprotu. Un māte un tēvs arī vēl toreiz un Emma tante rīkojas ap gramofonu, kas stāv uz apaļa galda, uz tamborētā galdauta, ņem mazas adatiņas no zaļganas bleķa kastītes apaļiem stūriem uz kuras mazā bildītē redz to pašu gramofonu, kas stāv uz galda. Un gramofons tad sāk dziedāt stiprā spalgā, savādā balsī:
“Teici to stundu to brīdi
kad Tu man roku sniegsi
jeb vai Tu mūžīgi mūžam
ka mani mīli liegsi?…”
Ida [Ada] Benefelde. Māte nevar vien beigt priecāties. Ida Benefelde. Kā viņa izrunā šo vārdu, ar to ir pilnas tur Dauziņu istabas, ar mazajiem dārza un saules pilnajiem logiem, ar veco mammu – Dauziņu mammiņu zīda lakatā pār pleciem, kas līp pie pirkstiem, kad to noglāsta, ar Dauziņ tētiņu, kas sēd znota (mūsu papa) dāvātā stiebru pītā atzveltņa krēslā un smēķē izlocītu pīpi, ar Emma tanti kam plata ādas josta ap vidu ar lielu, ļoti lielu smalki izlocītu zelta sprādzi, ar Emma tanti, kas ķer mūs, apgriež uz riņķi un smejas, liekās smejas par mums.
Ar mūsu tēvu, mūsu papu, kas ņem mūs pie saviem ceļiem un māti, mūsu mammu, kas stāv istabas vidū un aicina visus iet dārzā, klausīties gramofonu tur caur vaļējo logu.
Un paps liek gramofonā āriju no Pučini operas. Bet kādu? Kuru? Tā skan pa visu dārzu.
Un kādreiz atkal:
“Apsegloju melnu kuili,
ai melnu kuili,
un aizjāju uz krodziņu,
aijā uz krodziņu.”
Tas noskan asi un īsi un paps un Dauziņtētiņs dzer alu. Tas ir Dauziņtētiņa pašdarinātais, tikko svaigs, vēl nav pārāk stiprs norūdzis.
Tā, līdz atnāk, sanāk ciemiņi – kaimiņi, Reveliņi.
Dauziņmāte samīļo jauno Reveliņieni: “Nu kā iet, mana meitiņa, neesi ilgi bijusi, kā iet?”
Par Reveliņu saimnieci ir atsevišķs varētu teikt romantisks stāsts:
Kādā tumšā vakarā (naktī, rītā?) pie Dauziņu durvīm bija atrasta pārsalusi, izbadojusies, pārbijusies jauna meita, meitene. Viņas stāvoklis bijis tik nožēlojams, ka visi tūlīt ļoti iežēlojušies par viņu un bez vārda runas devuši viņai patvērumu. Viņa slimojusi ilgi, bet atveseļojusies. Viņa bijusi no tālāka pagasta, aizbēgusi no piespiestām precībām ar nemīlamu vīru. (Laikam jau vecu un bagātu…) Dauziņi meiteni iemīļojuši un vēlāk, kad tās tuvinieki atnākuši to vest atpakaļ, nav viņu tiem atdevuši, jo meitene ar labu prātu negribējusi atgriezties.
Elvīra, vai Ellena, Elīna – bij viņas vārds – palikusi dzīvot Dauziņos. Bijusi tur gandrīz kā māsa Dauziņu meitām. Tā kā viņas veselība pēc pārsalšanas ilgi bijusi trausla, Elīna nevarējusi iet citiem līdz pie smagajiem lauku darbiem, bet lai pelnītu sev maizi mācījusies šūt, iemācījusies par šuvēju. Tā viņai pašai un līdzi citām meitām, sevišķi jau Alvīnei, bijis daudz labu dienu kopā spriežot un šujot blūzes un tērpus. Elīnas veselība nostiprinājusies un viņa laimīgi apprecējusi vienu no kaimiņu, Reveliņu, saimnieku dēliem.
Elīnai bija glīts vīrs un pulks bērnu, kad viņa svētdienās nāca apciemot savus audžu vecākus.
Elīna bija slaida auguma, brūnacaina, kautrīgu smaidu, kaut kā – biklu acu un sejas izteiksmi. Viņa bija mīlīga un cēla izskata sieva.
“Daudz to bērniņu nāk,” Dauziņmammiņa tikai nožēlojās un nopriecājās arī līdz.
Dauziņi bija citādi, kā Ķikuri. Varbūt tas bija zemes savādums – māla zeme un smilts zeme. Dauziņos dārza malā, graviņā, arī meža malā, bija lazdas un rieksti.
Dauziņiem bija ļoti liels ābeļu dārzs, visdažādākās ābolu, vasaras ābolu, šķirnes, visdažādākās plūmes, ķirši, ērkšķogas, par milzīgajiem jāņogu krūmiem nemaz nerunājot. Vēl upenes un avenes. Jēkabs Putniņš, vēlāk vecais Putns, nākdams saimnieka kārtā bija strādājis un darījis daudz lai sagādātu ap māju visu to, kas zemnieka dzīvi dara lielu un skaistu, to pēc kā kāro un ko redz tas, kam nav sava zemes stūra. Gar ceļa malām biņš bija sastādījis kokus, kļavas ēnoja solu, kur vēlāk viņš ar znotiem un kaimiņiem sēdēja liedami, dzerdami un apspriezdami pēdējo alus brūvējumu. Dažreiz tas bija tumšs, brūns un garšīgs, dažreiz dzeltenbāls un stiprs. Abiem šiem aliem bija savi cienītāji. Sievietes dzēra misu un patekas. Misa bija vēl nenorūgušais, vēl bez apiņiem, saldais miežu iztecinātais vēl karstais biezais dzēriens. Tas bija dzerams tikai kādu dienu. Tad tas jau bija saliets lielajā kublā un raugs un apiņi klāt. Pusrūgusī misa arī vēl bija salda un garšīga, bet ar to daudz nedrīkstēja jokoties, varēja samaitāt vēderu, kas sācis rūgt, tam bija jāļauj norūgt.
Patakas (gramatiski, ne Ļaudonas izloksnē varbūt patekas?) bija atšķaidītais vēl ūdeni pār iesalu lejot pastieptais alus atlikums. Labs iedzert, bet ne vairs ar īsto alus stiprumu, kuru kāroja vīri.
Vecais Putns, un agrāk arī jaunais Putns, bija mīlējis iedzert, iedzert krietni, laikam viņš tomēr nebija ar īstu dzēriena turētāju galvu, viņš noreiba drīz. Dzeršana viņam bija piemetusies negribot. Agrāk rudeņos un ziemās, zemnieki veda savus linus un labību tālu, pāri par simts verstis uz Rīgu pārdot. Tas bija ļoti grūts un tāls ceļš ar zirgiem, ar vezumiem. Viņi turējušies kopā, braukuši pulciņos, jo mežos, sevišķi pirms Rīgas (Kangaru kalnos) uzbrukuši laupītāji un aplaupījuši vientuļus braucējus.
Pulkā braucot tai ziņā drošāk. Bet cita nelaime – pulkā braucot ilgāk bijusi uzkavēšanās krogos. Aukstajās ziemas dienās un naktīs ceļā protams bijis labi sasildīties ar šnabīti, bet pulkā iedzeršana arvien iznākusi ilgāka. Kaunā nevar palikt ne ar iedzeršanu ne ar dzēriena izpirkšanu.
Kādu nakti Jēkabu nesamaņā mājās pārvedusi labā, gudrā ķēve. Ar pārlauztu kāju, krītot, vai kā, to Jēkabs gandrīz nav atcerējies kā, piedzērušu draugi to ielikuši ragavās un ķēve to pārvedusi mājās.
Tā bija skaista melna ķēve un par to viņai kļuva piespriesta vecuma maize Dauziņos, par sava saimnieka izglābšanu. Šo ķēvi kādā svētdienā nošāva mans tēvs. Tas bija mercy killing, jo ķēve vairs nespēdama ēst zobu trūkuma dēļ, redzami sāka mirt badā.
Ķēve bija izvesta mīkstā jaunā āboliņā aiz kūtīm. Bet arī to viņa neko vairs nespēja lupināt.
Cik man bija gadu? Četri? Pieci? Es nojautu kaut ko sērīgu, neparastu. Visi mēs aizgājām aiz kūtīm, apskatījāmies melnā ķēvē, tagad vājā, paplukušu spalvu, nespodrām acīm, un atnācām atpakaļ pagalmā. Dauziņmāmiņa un tētiņš kaut kur pagriezās un slaucīja acis. Mans tēvs aizgāja otrreiz aiz kūtīm:
“Nē, Tu paliec tepat.”
“Tu šausi ķēvi?” Kur tādi mazi cilvēki ņem savas zināšanas?
“Ne jau nē.”
Es tomēr dzirdēju divi šāvienus. Bet paps jau šāva putnus un zaķus. Šoreiz tā tomēr bija ķēve. Bet ja par to lielie negribēja runāt, tad par to nebija jārunā un tas tad izgaisa tā it kā tas būtu bijis, kas bijis nojausts, it kā tas – nebūtu bijis.
Zirgs bija cilvēka draugs toreiz. Cilvēka tuvs sabiedrotais.
Dažreiz suns arī. Suns Duksis bija Līzes draugs. Kad citi mēs palikām ciemodamies Līze asaras noslaucīdama sauca Duksi un viņi abi aizgāja ganos, Līze smagi klibodama, ganu rīksti pa zemi vilkdama. Pinkainais Duksis priecīgi un paklausīgi līdzi tecēdams.
Dauziņos viss bija tuvāk kopā – griesti, grīda, suņi, cilvēki. Rokas sniedzās tevi glāstīt, paķircināt, sejas smējās. Un – raudāja arī pa vidu. Logi arī lielajai viesu istabai bija mazāki kā Ķikuros un gaisma ko tie laida iekšā no āra bija zaļgana no jasmīnu krūma vienā logā, no ceriņkrūmiem un Alvīnes ābeles otrā logā. Par šo ābeli Dauziņu vecie un mana māte, kuru tie sauca vārdā par Alvīni, arvien pārrunāja. Šī ābele kļuva noēnota no lielajiem ceriņu krūmiem un no kļavas klēts priekšā, klēts bija turpat soļus 10-20 aiz loga. Alvīnes ābele tur ēnā pa pusei nīka, nedeva vairs daudz ābolu. Bet ne jau ābolu dēļ viņai ļāva tur palikt – lai dzīvo un zied un dod pa ābolam, cik tā pati vēlas, lai paliek par piemiņu, Alvīnes koks, Alvīnes ābele, viena no pirmām kas te jaunā mājas vietā tika stādīta. Pēc tās nāca visas lielās garās ābeļu rindas, kas vēl katru gadu turpinājās ar jaunu stādītām. Dauziņu Putns bija kaislīgs dārza kopējs, žēl tikai, ka ābeļu šķirņu izvēle bija kritusi uz vasaras āboliem. Tie bija brīnumgaršīgi, lieli un sulīgi labi koptajā māla dārza zemē. Bet tie nāca un gāja līdz ar vasaru. Tikai vēlāk jaunās ābelītes kļuva stādītas rudens un ziemas šķirnes – boršiņi, serinki, pepiņi, grafsteini, mālāboli. Šīs šķirnes auga arī Ķikuru nelielajā dārzā, Ķikuru smilšainajā zemē un boršiņi tur kastēs ieslēgti glabājās līdz lieldienām.
Tomēr tāda paradīzes dārza izjūta, tāda augļu slavināšana, priecāšanās un izēšanās bija tikai Dauziņu dārzā, kur mēs klīdām no vienas ābeles pie otras, paceļot, vērtējot, garšojot, meklējot skaistākos, saucot, klaigājot un berot cits cita rokās Dauziņu ābolus. Alvīnes, manas mātes, mīļākie āboli bija rožāboli, saldskābeni ar sārtumu kas zem to mizas sniedzās līdz ābola vidum, līdz tā serdei – baltais dzidrais, dažviet caurspīdīgs līdz serdei. Mēs bērni ņēmām vecāsmātes ieteiktos cukuraiņus, cietus un saldus kā cukura graudus, un bumberābolus. Un plūmes, plūmes.
“Nu gan jums sāpēs vēderi…” Bet lai. Nepalika prātā, ka tie būtu sāpējuši. Laba liela izēšanās piederēja pie ciema un ciemošanās. Vakarā vēl žāvēto ābolu ķīselis, vai kompots, ar zago graudiņiem, caurspīdīgām lodītēm, dzenājamām pa šķīvi zem putu krējuma.
Dauziņmāmiņa deva meitai līdz linu kulītes pilnas ar žāvētiem āboliem. Vasaras āboli gatavojās visi reizē, uz tālu pilsētas tirgu nevienam nebija laika tos vest, labi ja kādai gājēju sievai varēja piebērt kurvjus, lai atnāk kādu cēlienu palīdzēt pie siena, citādi āboli nāca, gatavojās, greznojās sārti un balti kokos, krita un puva. Klāja zemi, aizgāja atpakaļ zemē. Tikai Dauziņmāmiņa tos glāba cik varēja – mizoja un žāvēja, pannu pēc pannas lika lielajā maizes krāsnī, kad maize nāca ārā no tās, un dažreiz pirtī uz krāsns, un dažreiz uz karstā mūrīša pēc alus darīšanas.
“Salasu viņus tik skaistus priekšautā, nesu klētī. Turpat nesu ārā tur jau agrāk ienestos. Nestāv arī klētī necik ilgi. Pūst.” Žēlojas Dauziņmāmiņa un priecājas, ka ir atbraukuši uz dažām dienām ābolu ēdēji.
Arī citi labumi kļuva vārīti un cepti tā, ka lielās krāsns mūris, kas iesniedzās arī viesistabas sienā nedabūja atdzist jau no sestdienas un naktī gulēt ejot istaba šķita par karstu, nenāca miegs. Mēs ar māsu gulējām Emmas tantes viesu gultā, zem bildes ar 2 gulbjiem, divi suņiem, 2 cilvēkiem dāmu un kungu, kas pastaigājas. Emmas tante nežēloja mums savus pūra palagus un segas. Tie bija maigi, kā putas. Arī karstajā naktī smalkais linu audums, mazākais pirmā brīdī, tanī ieguļoties, bija maigi vēss. Virspalags tālu atlocīts pāri ‘placī’ austajai ‘šatierā’ svītrotajai vieglajai vilnas segai. Gar palaga malu bija plata mežģīne – špice, un tālāk no malas, iešūta mežģīne – ‘einsece’. Viss Emmas tantes tamborēts. Uz skaliņa mestais musturs ejot ātri, viņa teica, kad mana māsa brīnījās, kad Emmai tik daudz laika un patikas tik grezni visu rotāt.
Emmas tante dzīvoja meitas kārtā līdz savam divdesmit astotam gadam, viņai pietika laika savu pūru izrotāt. Izstrādāties rokdarbus un izdejoties, mana māte teica. Viņa bija aizgājusi tautās, apprecējusies pirms sava divdesmit pirmā gada un lai gan viņas laulības dzīve bija ļoti laimīga, viņa tomēr domāja, ka jaunam, tik jaunam nav vērts precēties. Ir jāizpriecājas jaunības bezrūpīgā skaistā dzīve – jo, tā neatkārtosies, bet laulības ģimenes priekus var panākt precoties arī vēlāk. Tā arī viņas labā kaimiņiene, Kamenskiene, apprecējusies jau ar trīsdesmit gadiem, un viņiem bērni tai pašā vecumā, abas ģimenes līdzīgas. Tā domāja Alvīne un atzina māsas Emmas gudro, garo jaunību.
Bet runājot par precēšanos, par bērniem un jauniešiem, Alvīne teica: “Liegt pie kāda iet, liegt precēties, es savam bērnam varētu, bet spiest pie kāda iet – nekad.”
Varbūt tā bija dzīves ziņa, kas bija radusies zinot Elīnas, Elvīras likteni.
Šīs un citas līdzīgas lietas kļuva runātas un pārrunātas un lielo balsis skanēja klusāk un paklusāk vēl ilgi naktī, kad mēs ar māsu savā gultā jau beidzām miegam pretoties, beidzām smieties, kāpt ārā no gultas, skriet vēl pie papa un mammas, padevāmies un aizmigām, iekusām vasaras nakts siltumā, ciema prieka sajūtās, circeņa dziesmās un lielo cilvēku kluso valodu dudināšanā. Kāds vēl pienāca, pataustīja mūsu nosvīdušas pieres, pavilka segu tālāk, pacilāja, pavēdināja palagu.
Tēvs un māte (mūsu paps un mamma) aizgāja gulēt uz klēti. [space left for something else?] Vēl vairāk tomēr Dauziņu klēts bija apkārtnes lepnums – Paša Dauziņ Putna lepnums. Mums, bērniem, tās nozīme bija viņas – sarkanais jumts. Ciemos braucot mēs šo jumtu pamanījām jau pāris kilometrus iepriekš. Tieši tur sākas ceļš gar purva malu un tas bija dangains un slapjš, dažreiz šie pēdējie pāris kilometri bija man (mums ar māsu, bet īsteni ņemot, es māsu daudz šais izdarībās tur – neatceros, viņa bija 3 gadi jaunāka par mani, un ņemot vērā, ka līdz gadi divi, tā man nebija liela līdzgaitniece, es atceros sevi tur – vienu) visgarākie. Bet prieks, pamanīt, ieraudzīt sarkano klēts jumtu, vienmēr bija liels. Tēvs pamāja ar pātagas kātu: “Redzi?” Un tur viņš spīdēja, sarkanais jumts.
Klēts jumts bija sarkanu dakstiņu, tādi apkārtnē tur vēl nebija. Tas bija pirmais un ilgu laiku vienīgais.
Dauziņu klēts bija liela stipra mūra celtne lielāko daļu – apaļu, neslīpētu akmeņu celtne, balti pelēka. Apakšā liels pagrabs, augšā divas klēts telpas – graudu klēts un drēbju klēts. Tā viņas sauca un tas viņās bija. Graudi un milti vienā, ziemeļstūrī, drēbju lādes, skapji, tīnes, piekārtas pie sienas drēbes un sasegtas gultas gulēšanai tur vasaras siltajās naktīs. Otrā dienvidu stūrī, ābolus, ko vecāmamma Dauziņmamma lasīja un nesa glabāt ilgāk svaigus, varēja redzēt uz drēbju klēts grīdas izlaistus plānās kaudzēs. Tie smaržoja stipri. Un maitājās tāpat drīz. Dažreiz sagaidīja mūsu atbraukšanu, citreiz nē. Tur arī bija visādu ziedu un sēklu pušķi, sasieti žāvējās tējai, ķimenes, biškrēsliņi. Sevišķi jau ķimenes. Tās arī bija Dauziņmammiņas neatliekamais darbs – žāvēt saplūktās ķimenes, likt tad tās uz linu palaga, kult tās ar drēbju kuļamo vāli, tad sijāt. Tās arī smaržoja stipri. Tās arī mūsu māte dabūja līdz linu kulītiņā.
Pagrabs zem klēts bija pilnīgi pazemē, klēts bija celta uzkalnā, taciņa uz pagraba durvīm gāja lejup, ziemeļu stūrī, kur saule nekad neiespīdēja, lai pagrabs būtu vēss.
Tāds tas bija, un mitrs. Tur bija kāpostu un gurķu mucas. Un alus un pateku mucas. Un sēņu spaiņi, sviesta ķērnes. Bet sieri glabājās graudu klētī miltos vai graudos iebāzti. Tur karājās arī žāvētā cūkas gaļa. Laikam arī kubls ar sālījumumu un gaļu tanī. Pagrabs dažreiz esot par mitru tam, tā sūdzējās. Un turpat ievārījumu podi.
Ciemošanās reizēs mana māte, kuru tagad vairs tikai tur sauca par Alvīni, laimīgi un ilgi klejoja pa laukiem, pa dārzu, pa visām vecām mīļām vietām. Viņas jaunības dienas bija bijušas īsas, viņa bija apprecējusies pirms pilngadības, arī tās bija bijušas darba pilnas dienas, visa Dauziņu uzzelšana bagātais dārzs un klēts bija īsti sākusies vēlāk. Tā turpinājās cauri pirmam pasaules karam, tā dienās mazliet apstājoties, līdz otram pasaules karam, tā dienās brūkot un mainoties.
Alvīne apprecējās agri. Ne ka tā būtu domājusi un steigusies. Bet – šķitis īstais klāt, ko vairāk. Viņa bija laimīga savā izvēlē, tikai liktenis – karš to izpostīja.
Alvīne gandrīz jau solījusies citam. Pēc kādiem zaļum svētkiem ar cita pagasta puisi (kam māja un kas skatās pēc sievas) bijis norunāts tikties citos zaļum svētkos. Puisis paticis labi. Viņa saņēmusi īsu nozīmīgu vēstulīti, tikai pāris vārdu “Vai drīkstu cerēt?” Tais laikos ar vārdiem nespēlējās, no šī puiša tas bijis skaidrs, ko jautājiens gaida un nozīmē. Atbilde labi pārdomāta un ar pietiekamu prieku un apdomību visam, kas nāks, bijusi tikpat īsa “Cerējiet.”
Priecājusies, uzposusies uz zaļum svētkiem un noteiktā vietā gājusi viņu satikt.
Ieraudzījusi to stāvam un – smaidam.
Un kaut kas, varbūt tas zinīgi, lēnīgi sagaidītājs smaids… viņa apcirtusies un prom bijusi. Atjēgusies tikai tad, kad tad to jau izdarījusi, aizskrējis, aizbēgusi. Ko viņš domājis, viņa nekad neuzzinājusi. Bet tuvoties viņš vairs nemēģinājis, nezin, kur noslēpies un viss domātais, cerētais – izjucis.
Vēlāk viņai bijis žēl no sirds. Bet izdarīts ir izdarīts. Ilgāku laiku neviens cits nepaticis. Tad iepazinusi Bērziņu. Kādā ballē dejojuši. Viņa zinājusi, ka viņš diezgan ‘liels meitu brāķeris’. Bet viņa pratusi uzvesties, laisties viegli ‘galopu’ dejojot pa visu zāli un runāt koķeti un ne dumji.
Solījies apciemot un darījis to vairāk reizes. Dažreiz negaidot.
Reiz, pēc darba tīrumā, tikko pārnākusi, nosvīdusi, nogurusi, ieskrējusi dārzā uzēst sauju jāņogu, atspirgt mazliet, tad iet mazgāties. Te velosipēds tik nozibējis gar purvmalu un ciemiņš klāt, viņa ar nomelnotu muti, vecās darba drēbēs… Neko darīt. Vēlāk viņš teicis, ka tas viņam daudz labāk paticis, satikt viņu tādu, nekā ‘uzpucējušos’ sēdot un gaidot.
Citreiz tāpat viņš pārsteidzis, tad istabā, caur logu to pamanot gribējusi mazliet istabu piekopt, uz mūrīša ar kažociņu apsegta bijusi krējuma ķērnīte, kā viņa to steigā grābusi nolikt kur tālāk – ķērnīte apgāzusies, vāciņš nost, krējums kažociņā.
Kā nekā saglābusi, apsegusi, ganu suns vēlāk visu nedēļu laizījis, tīrījis kažociņu.
(Krējums bija jātur pasiltā vietā pirms sviesta kulšanas, bijusi auksta diena un tādēļ ķērnīte tur tā ar kažociņu apsegta nevietā bijusi.)
Tomēr šīs nelaimes bijušas – uz laimi.
Drīz saņēmusi bildinājumu. Tā veids viņai paticis. Viņi sēdējuši dārzā uz soliņa un viņš stāstījis kādu pasaku par to, ka dvēsele, kas kādreiz bijusi viena, sadalīta divi daļās, kāds viņš ir dabūjis vienu pusi, kāda viņa otru pusi. Īstajām pusēm, īstajiem cilvēkiem satiekoties – dvēsele atkal kļūstot viena un vesela. Viņš domājot, ka esot atradis savu otru pusi… Tad apdomāšanās, vairāk formāla, un atzīšanās, ka viņa arī domā tāpat.
Tas bija 1905 gads, lielās Krievijas revolūcijas gads, sauktais baigais gads, kad muižas dedzinātas, ļaudis slepkavoti, sākumā viena puse, tas ir pret revolucionāri, tad par revolucionāri. Pār Latviju gāja soda ekspedīcija. Kazaku pulki meklēja, ķēra revolucijas aktīvos, arī tikai aizdomās turētos un daudz citus. Neviens nav bijis drošs. Bērziņš tikko izglābies soda tiesas. Tas ir – viņai laimējies melot un taisnoties, glābt dzīvību. Daudz jaunus cilvēkus pakāra vai nošāva. Pēra visus pēc kārtas uz kuru pusi veda kāda apsūdzība vai tikai izdevība pēršanai.
Kāzas bija tikai tuvu draugu klātbūtnē, vienkāršas, Ķikuros, bez mācītāja, laulājis – skolotājs. Jānis Bērziņš, pagasta vecākais, jau vecpuiša kārtā, 32 gadi vecumā un jaunā, vēl ne 21 gadi pilni, Alvīne Putniņš, abi bija ar modernām idejām, Alvīnes brūtes kleita – baložu pelēkā krāsā, gara un skaisti šūta pēc tā laika modes, bet ne balta un bez plīvura. Vēlāk viņa šo kleitu, pēc gadiem, pārtaisīja vairāk reizes, tā sakot modernizēja lai varētu novalkāt godam skaisto smalko drēbi. (Es viņu labi atceros – smalka, viegla vilnas drēbe, maigi pelēka.) Māte jau no mazām dienām bija vērojusi kas labs un smalks. Tāpat viņi visi pēc pašu izteiciena par labām lietām: “pazina drēbi.”
Kāzas bijušas vakarā. Rudens diena satumst ātri. Laulības notikušas pie uguns gaismas – pie petrolejas lampām. Kad jaunais pāris, abi bijuši gatavi saģērbušies lai ietu otrā istabā pie improvizētā altāra, Jānis ņēmis lielo jauno lampu, lai nestu to līdz (izgaismot vairāk ‘zāli’). Tai brīdī lampa izslīdējusi tam no rokām, nokritusi uz grīdas un saplīsusi. Pēkšņi tas bijis mazliet baigs moments, bet visi draugi priecīgi nosaukuši – “tas uz laimi!” un tā tas palicis. Ir jau ticējums, ka laukšņas nes laimi. Tikai vēlāk māte atcerējās, ka varbūt tā bijusi arī nelaimes zīme.
Jaunais pāris sāka Ķikuros dzīvi vieni, bez vecāku vai brāļu un māsu tuvuma. Bērziņa tēvs, kas bija precējies otrreiz, jo māte bija mirusi, dzīvoja mājas otrā galā, savā istabā, aiz virtuves un aiz lielās saimes istabas.
Pašiem palika viena mazāka un viena liela istaba, un priekšistaba pirms otrās izejas uz dārzu. Vēlāk māju pārbūvēja, saimnieku ģimenes galā tad bija 3 istabas, priekšistaba, un otra virtuve.
Jaunās saimnieces dzīve sākusies gaiši un bez smagiem uzdevumiem. Bet – pirmajās maizes cepšanas (maize jācep katru nedēļu) – neizdevušās. Maize labi neuzrūgusi, sakritusi plakana. Viņa pūlējusies cik spēdama un nevarējusi saprast, kādēļ viņa pēkšņi neprot cept vairs maizi. Jaunais vīrs jau kļuvis nepacietīgs – ar maizi katru nedēļu cepto, ir jābaro kalpotāji, visa saime, visu nedēļu.
Alvīne zinājusi, ka agrāk Ķikuros sievietes nesušas maizi raudzēt uz riju. Kā vecu un atmetamu ieražu, viņa to neņēmusi vērā. Bet beidzot viņai bijis jāizmēģina tas un maize izdevusies laba. Tad viņa apķērusies, ka Ķikuru mājas istabas ir daudz aukstākas, kā Dauziņu mājā, un viņas maize te nav rūgusi vēsuma dēļ. Saprotot to viņas maize bijusi laba, jo viņa zinājusi gādāt par vairāk siltumas raudzējot, lieta par ko Dauziņos nebijis jārūpējas silto mūrīšu dēļ.
Jā, Ķikuru mājas izskatījās savā veidā citādas, mazliet citādas, kā Dauziņu.
Ķikuri bija it kā ne tik tuvu piekļāvušies zemei. Māja vienstāvu, tāpat kā Dauziņi, bet stāvēja itkā taisnāk, augstāk pacēlusies savā stājā, sevišķi uz dārza, uz upes pusi, jo tur bija aukstāk mūrēts pamats, nelielā zemes slīpuma dēļ, logi tur bija sākās no zemes cilvēka galvas augstumā.
Kā to jaunās saimnieces pirmās maizes cepšanas neveiksme arī rādīja – Ķikuri bija aukstāka māja, ne tik daudz siltu mūrīšu, un gaišāka, vairāk un lielāki logi.
Ķikuri bija vieglāki, gaismas pilni no iekš un ārpuses. Upe, Aiviekste, kas pie Ķikuriem meta plašu līkumu, liekas deva savu daļu gaismas un spožuma. Ja upe bija mierīga, kā spogulis, tur atspīdēja mākoņi un debesis, tā bija spoža, un ja tā sīki viļņoja saulē, viļņu atspīdumi mirdzēja mājas logos, uz sienām un arī ārā uz kokiem un cilvēku sejām.
Te ir kāds mans raksts par Ķikuriem iespiests Austr. Latv. avīzē, rakstīts pa pusei uz pieprasījumu. Tas šo to pastāsta, ko es otrreiz te nevarētu uzrakstīt.
Tas sākas: “Tur bija daudz mežu.” [“Pie Ķikuriem” included in Būs skaista diena] Tas taisnība. Bet meži nespiedās tuvu klāt. Ap Ķikuru māju bija Ķikuru plašie, līdzenie lauki. Visapkārt atvērās tālš skats pār pļaviņām, tīrumiem, pār upi, un tikai tālāk apkārt visu ieskāva meži.
Ķikuri bija vientuļas mājas. Tikai otrā pusē upei, pretī krastā, bija Augstkalnu mājas tuvu, un tālāk uz rīta pusi Miķelsona, Dzīšlu mājas pilnīgi aizslēptas aiz birzes.
Ķikuru puses krastā tuvākās mājas bija Dekšņi – aiz Ķikuru zemes un aiz Sokla, kā sauca valsts mežu – apmēram pusotra kilometra tālu, tas bija – uz ziemeļpusi. Uz rītiem un vakariem, vairāk kā pāris kilometri, bija brīvi meži un lauki un vecainītes un lauku ceļi.
Kas ir vecaine? Vecaine ir ilgi, vai nekad vēl, neapstrādāta zeme, kur aug sīki krūmi, vai tikai kaķpēdiņas un paeglīši.

*************************************************************************
Jūsu vecā māte, mana māte, Alvīne Bērziņš, dzimusi – Putniņš, bija lepna sieviete. Lepna – ja ar šo vārdu domā tādu, kas līdz mūža vecumam tur savu augumu taisni, iet cēli, runā droši un mierīgi, tur sevi, savas drēbes tīri un cik labi to var atļauties. Viņa ļoti mīlēja puķes. Asaras viņai saskrēja acīs uzlūkojot rozes ziedu, sakot: „Roze! Rozes.” Tāpat: „Narcise! Narcises!” „Lilijas!” Kad viņa to teica un mēs mazi bērni to klausījāmies, bijām tur klāt, šķita ka aiz šiem vārdiem – rozes, narcises, lilijas – slēpās kāda brīnišķa cilvēku laimes pasaule. Dzīves, kas kaut kur ir dzīvotas, tiek dzīvotas, kas eksistē, kas ir aizsniedzamas, iespējamas. Varbūt arī – nav, varbūt ne katram. Un varbūt tomēr. Un nojauta vien par to skaistumu bija kas liels.
Viņa nebija sentimentāla. Savu laulības tērpu viņa neglabāja. Tas bija no labas drēbes, (tikai reizi uzvilkts!) viņa to pāršuva, pārtaisīja un valkāja citos goda gadījienos. Nekur neglabājās arī bērnu pirmie zobiņi. Kāda mazuļa cepurīte starp maz cilātām drēbēm kumodes atvilknē paglābās ilgāk, bet ne gluži – ko cilāt un žēli atcerēties. Viņu dzīve vienmēr sauca uz priekšu ar jauniem notikumiem, lai arī cik grūti un smagi daži no tiem bija, viņa tasini gāja vienmēr tālāk uz priekšu,
Savu laulības gredzenu viņa nekad nenovilka līdz pēc ilgiem gadiem tas ēdās pirkstā, to vairs nevarēja novilkt un bija jāiet lai to pārzāģē. Tad tas palika atvilknē divi daļās.
No bērnu dienām viņa bija bijusi – uz grāmatām, uz lasīšanu, uz zināšanu uz lielo, īsto dzīvi.
Viņai bijusi ‘viegla galva’, skolā viņa mācījusies ātri, bez pūlēm. Sevišķi viegli gājusi rēķināšana. (Daudz cits tai laika netika mācīts.)
Lasījusi visu ko atradusi – ‘Pēterburgas avīzes’, ‘Mājas viesi’ – pirmās 2 avīzes kas sāka tad nākt latviešu valodā. Liekas ātri viņai attīstījusies arī laba gaume lasītā izvēlē. Nekad mūsu māja nekādos bēniņos nemētājās kāda ‘Bāla Grāfiene’ vai cita viegla lasama viela.
Gaume attīstās ar ko? Ar vērošanu, ar mācīšanos, ar darbošanos un klausīšanos. Viņa kādreiz pasmējās par sevi savos pirmos sevis apzināšanās gados bērnībā, ka viņa skatījusies, klausījusies meklējus kur vien ko redzēt, uzzināt, nokopēt – kas notiek pasaulē, kā ģērbjās, kā uzvedās, ko runā, ko apbrīno. Vēl ne agros patsmītnieka gados – izmēģinājusi uzkrāsot sārtākus vaigus ar vēstuļu ‘oderu’ papīru. Sataisījusi ‘copi’ uz galvas vidus. Tad reiz labi ieskatījusies spogulī un nobijusies – izskats nebijis tāds, kā viņa to iedomājusies.
Skolas laikā viņa dziedājusi duetā ar draudzeni, vēlāk viņas abas dziedājušas duetus baznīcā. Un tad viņa spēlējusi līdz Ļaudonas pagasta teātra grupā. Pēc visas smagās darba nedēļas tēva sētā, gājusi 7 kilom. svētdienās uz mēģinājumiem un izrādēm. Spēlējusi galvenās jaunās lomas – ‘Nogrimušā Zvanā’, ‘Raudupietē’ u.c.
Alvīne bija videja auguma, tumši brūniem matiem, pelēkām (lielām) acīm. Bija (arī vēlāk, kad es to atceros) brīnums kur latviešu zemnieku mājā izaudzis šis vieglais, samērīgais augums, šī pabāla ļoti klasiska seja – ar taisnu degunu, (gandrīz grieķu līnijā piere ar degunu) ar augstiem vaigu kauliem, bet izlīdzinātā ovalā, ar vidēju lielu, drīzāk nelielu, pareizi zīmētu muti, zodu ar tkko manamu iedobīti, ne īsti bedrīti.
Kādas lugas režisors bijis izsaukts no Rīgas, tas ieteicis un ļoti gribējis lai viņa dodas uz Rīgu, iet dramatiskos kursos un stājas uz skatuves – jo aktrises dotības un tāpat augums un balss un izskats bijuši jau saredzama garantija lielai nākotnei. Toreiz Latvijā modās un radās skatuves, literatūra, mūzikas ļāudis.
Lai cik ļoti viņa būtu vēlējusies doties turp, darbs tēva sētā un līdzekļu trūkums to neatļāvis. Lai izmaksātu, noturētu māju – tētiņam bijis jāpalīdz, jāstrādā līdz jau no mazām dienām ganos ejot, uz linu maļamās mašīnas sēžot, smagas labības kulšanas (ar rokām) līdzi darot un zināms lopu kopšana un siena un labības pļaušana. Un tomēr – dejotāja ballēs kā putns, bez citas mācīšanas, kā tikai mūzikas skaņas. „Kad laižās zālei pāri galopā…” „Ar labu partneru!!…” viņa teica, atcerējās.
Pārlasīju savu rakstīto otrā grāmatā (Ģimenes vēsture) un redzu, ka tur par Alvīni Bērziņu Putniņu (Jūsu veco māti) ir jau daudz rakstīts. Te ir nu iznākusi maza atkārtošanās – bet tā dara arī moderni autori…
Tā piezīme, ka nespējot sūtīt meitu (Alvīni) uz Rīgu uz ilgu laiku – dramatiskos kursos – Dauziņu tētiņš devis viņai iespēju pabūt Rīgā īsāku laiku – iestāties un nobeigt kādus mājturības kursus. No tā laika viņai bija liela grupas fotogrāfija – (viņa svaigu apaļu seju, dzirkstīgām tumšām acīm) un liela, ļoti bieza pavāru grāmata, tanī bija patiesi ļoti labas receptes un padomi – zināms pēc tā laika paražām nebēdājot ilgas vārīšanas vai vitaminu nomaitāšanas. Šī pavāru grāmata vadīja mūsu ēdienu gatavošanas norises vēl līdz pēdējam laikam mājās. Tur bija receptes visādiem cepešiem, mērcēm, pildītām līdakām, cepumiem un maizēm. Vēlāk tikai, kad mana māsa Austra gāja Priekuļu lauksaimniecības skolā mums nāca jaunas kulinarās mākslas lietas klāt – un dārzos jaunas saknes: tomāti, melnā sakne u.c. un – vitamīnu sargāšana.
Bet šeit gribēju runāt tikai par savu māmiņu. Jūsu veco māti.
Jā – viņa lasīja visu ko es lasīju skolā ejot, akadēmijā ejot, viņa vēl ņēma grāmatas no Grīvnieku Maltu mājām – no Veronikas un Agneses, profesora Nikolaja Maltas māsas un sievas. Alvīne arī no jaunām dienām bija bijusi stingru uzskatu kopēja, savu spriedumu izteicēja un aizstāvēja. Viņa zināja turēt sevi (savā un citu) cieņā uzstādot prasības no dzīves un cilvēkiem. Reiz agrā jaunībā, kādās viesībās atteikusies sēdēt blakus jaunam cilvēkam ar ‘meitu vīlēja’ slavu un patiesi nelādzīgu izdarību solīšanos un pievilšanas lietās. Vēlāk dzīvē viņai, tāpat kā visiem šķiet nācās mazliet piekāpties savās izdarībās pret citiem, bet ne savos uzskatos.
Vislielākais labākais viņā varbūt bija – dzīves apstākļu uzvarēšanas spēks, vienmēr no jauna gaišums domās un vārdos par visu, dzīves vērtēšana un dzīves dzīvošana, darbošanās nepadodoties. Viņa meklēja un atrada spēku dzīves labajā, daiļajā varētu teikt – mākslā, viņa auda paklājus, izadīja dažas labas lietas, lai gan viņa ar rokdarbiem neaizrāvās, brīvajās stundās lasīšana bija tā kas pavadīja viņu līdz galam.
Viņa nenosodīja Jāni Dzelmi (manu vīru) lai arī tas izturējās neiedomājami (viņas uztverā vēl ļaunāk) pret viņu, mani, viņa tikai reiz teica: „Varbūt ar citu sievu, viņš tāds nebūtu, viņš būtu labāks.” Tā tas laikam bija. Viņš bija dzīvojis ar pirmo sievu un tas bija bijis nelāgi, viņš dzīvoja ar otru un tas bija varbūt vēl nelāgāk, un beidzot viņš Wyongā dzīvoja ar kādu trešo – un tas bija bijis labi.
Žēl, man šķiet, par savu māti es tomēr nespēju uzrakstīt īsti redzami un tā, kā es to jūtu, zināju.
Viņa bija laba, mīļa, visa sapratēja, visa sargātāja, kas baidījās sagraujošā, bet nebaidījās stāties visam pretī un vienmēr zināja maldīšanos labot, piedot, salāpīt, netiesāt.
******************************************************
Vecās mātes miršana
12. maijs, 1981. gads
Pēc gadiem atkal pārlasīju šo lapu. Tā rakstīta 1947. decembrī. Tā ir patiesa, cik kāds rakstīts vārds spēj būt patiess izsakot to, kā kāds ir dzīvojis. Pats to teicis par sevi. Stāstot pašam sev. Tagad es brīdi domāju par to, kas es toreiz biju, tā kas es to teicu. Es dzīvoju Es biju tā, kas tagad ir tikpat mirusi, kā tā par ko es tur rakstu, kas bija mirusi toreiz. Jeb — kāda daļa no tās manis ir vēl dzīva? Savāda ir dzīva cilvēka pārveidošanās. Kur mēs aizdzīvojam prom no sevis. Un katru dienu gadus un gadus mēs mekējam sevi.
Pārrakstu šo lapu, kā to esmu rakstījusi toreiz.
Par mammas miršanu
Lai es to neaizmirstu un lai man tas vēlāk nerādītos citādi nekā tas bija, uzrakstu sev notikušo.
Māmuliņa nomira piektdien, 5. Dec. 1947. Waiblingenā. No rīta gribēju rakstīt anglisko vēstuli. Dzirdēju koridorā Greeb kundzes balsi: “Frau Dzelme” — un zināju –. Es gribēju to atvairīt, bet es zināju nekas nelīdz. Jau vairāk dienas dzirdēju ar bailēm soļus pa trepēm nākot, bet tie izpalika, izpalika un es pilnīgāk nodevos cerībām.
Waiblingenā pēc pabeigtām formalitātēm es gāju uz līķu māju. Pirmo reiz mūžā īsā brīdī pārdzīvoju sastapšanos ar nepielūdzamo. Uz durvīm 13 man acumirklī nodārdēja kā ļaunākais, un to es visu laiku par savu laimes skaitli turēju. Bet tas varbūt bija cilvēku pašu radīts, tas numurs. Tas, ka šīs durvis atslēdza, lai mani ielaistu pie manas nomirušās mātes, tas bija tas, kas kā neizteicams ļaunums, aukstums, bargums stāvēja kaut kas tik ciets un briesmīgs — ko es nebiju nekad jutusi, bija šīs durvīs, viņu atvēršanās, tukšā augstā telpā un līķautā ietītā guļošā — mana māmiņa. Viņas nebij. Tā bija auksta man neatbildoša, izmocīta, pamesta, iznīcināta. Mana māmiņa, tur viņas vairs nebija.
Manās domās viņa man ieradās un es gāju te apkārt sajūtā, ka viņa nāk tāpat līdz. Maldi.
Naktī es nevarēju aizmigt. Bet sevišķi es nemocījos, vispār es nodevos ciešanām mazāk, nekā to jebkad būtu domājusi. Tur pie durvīm, briesmīgais bargums mani sastindzināja un apklusināja, es nobijos, es to nevaru izteikt, kā tas bij. Naktī es domāju šurp un turp. Es atstāju domas par iemigšanu (zaudēju domas par iemigšanu). Es apcerēju arī kaut ko pavisam ikdienišķu — ja atbrauktu Eslingenas radi, es domāju, tie būs istabā drusku jāuzņem. Būtu jāpārkārto istaba, vecās mammas (mēs viņu saucām veco mammu, bija jau divi mazbērni viņai…) gulta jāpārliek… Te manas domas arī kaut kas pārtrauca. Es atjēdzos, kas notiek? Manas domas bija pārtrūkušas no visiem 4 asiem, bargiem piesitieniem. Kur tas bij — ? Nezinu, liekas ne telpā — manā domāšanā, manī tas ieskanēja. Dzirdēju tos vienu reizi. Bet nākošos mirkļos apcerot es viņus atcerējos vairākkārt. Tie bij pie domas — vecās mātes gulta — . Tas bija bargi, tik baigi, ka es sastingu aukstās bailēs. Mamma ir ļauna, bezgala dusmīga, es domāju, viņa man aizliedz aizskart viņas gultu, bet tik bargi, tik bargi, ka es to nepazinu, tā nebija viņa vairs, es drebēju un gribēju bēgt pie Jāņa. Nē — bet viņš jau mani nekad nav tā mīlējis kā māte. Ko es pie viņa varēju? Viņš tāds pats dzīvs cilvēks tikai, kā es. Es savaldījos un sāku lūgt mammu, Dievu. Es lūdzos un savaldīju bailes. Briesmīgi mirkļi tie bija. Es apcerēju ko biju domājusi — ne jau ko es vēlējos — bet ko varbūt J. būtu vēlējies — pārgrozīt tūlīt vecās mammas atstāto vietu. Par to es nelūdzos. Un tad es domāju — varbūt tas ļaunums un bargums, ko es dzirdēju — varbūt tas nebija nemaz tāds, ļauns. Viņš bija tikai tas ko es nepazīstu. Varbūt viņš arī neaizliedza man neko, tikai atgādināja, pieteica sevi, kad es domāju par mammas kaktiņu. Viņš, tas, kas viņa ir tagad — teica man savā valodā — te es esmu, es esmu! — Ja tas būtu maigāk, klusāk teikts es to nebūtu dzirdējusi, tik daudz trokšņus nedzirdu es domājot. Un katrā ziņā — tas kas man tur ziņoja par sevi — tā balsi es dzirdēju pirmo reizi. Tikai kaut kas līdzīgs bija šinī skaņā, ko es jutu noskaņam kad durvis man slēdza, lai es pirmo reiz ieietu pie nomirušās mātes. Es lēnām nomierinājos no bailēm, bet mani pildīja smagas sāpes — māmiņ, es tevi nepazīstu vairs, es domāju — Tu esi man nesaprotama un Tevis vairs nav — ! Bet Tu esi, Tu esi kaut kas cits, man nesaprotams. Varbūt Tu nebiji man sveša, varbūt Tu nāci pie manis tādā pat mīlestībā kā agrāk — nē, to es nevaru izteikt, ko es apzinājos. Es sevi nomierināju, ka viņa varbūt nav man ļauna, jo viņa tomēr nāca pie manis. Bet es viņu nepazinu un tas man iedvesa šausmas. Man te nebij vairāk ko domāt, biju atkal neatrisinamā tuvumā — es apklusu, es apzinājos visu to, šo brīdi apzinīgi zinot ka manas domas te ir nespējīgas ko atrisināt, es apklusu un aizmigu. Bez sapņiem.
Otrā dienā man bij ārdošas sāpes. Es nevarēju cilvēcīgi gausties, es zināju ka tas, kas man bij mīļš ir pazudis pilnīgāk, kā es to jebkad biju domājusi notiekam. Un es zināju, ka tas dzīvo, jeb teiksim eksistē — citāds. Mani lauzīja briesmīgas izjūtas, drīzāk šausmas, izbailes, kā sāpes. Un tās bij tomēr arī mierinošas. — Iznīcība bij tikai tam, ko mēs zinām. Te sākās cits, ko es nepazīstu, tam es nevaru piekļauties. Es meklēju, kaut es varētu atrast kaut ko, kaut nieku no vecā! Un es zināju, ka tā vairs nav.
Otrā naktī es atkal neaizmigu, bet es domāju, ka es vēl ko sagaidīšu. Manas domas raustījās dažādas. Es domās sekoju dzejolim Karogs. Es domās skaitīju zināmās rindas: … lai no ielām, lai no namiem, lai no kapiem ārā nāk… Kur sauc karogs dīvainais… Es domāju — viņš nav dīvains. Es redzēju karogu, redzēju atmiņās kā parādībās aizsargu aizsargu, svētkus, (svētkus), karogu, karogu, es domās sekoju šim karogam un tad pēkšņi es jutu gaišumu, gaišumu, tā itkā man kāds tuvinātu kādu gaismas centru manai pierei, acis man bija ciet. Kad gaisma kļuva visgaišākā, es to jutu gluži klāt pie saviem deniņiem — es apzinājos, kas tas var būt. Gaisma zuda. Es meirīgi atvēru acis, tad aizvēru, lai aizmigtu. Es atkal biju saskārusies ar to — bet maigāk un sapratu to tikai tādēļ, ka biju par to jau agrāk dzirdējusi. Šī parādība nebij tik spilgta. Bet viņa bij aizkustinoša. Mēs satikāmies pie mūsu karoga, cik daudzreis mēs to nebijām apcerējušas, vai Tu tici — viņš spīdēs spoži? Es to tamlīdzīgi sapratu — bet vairāk neko, es zināju, es nevarēšu izdomāt. Un es atkal, kā uz mātes pavēli bērns, apklusu domāt un aizmigu.
Uz rīta pusi es redzēju sapnī — veco mammu. Pirmo (pirmā brīdī) viņa itkā tagad esot (tagadējā situācijā) — kaut ko teica, ka pleciem esot vēsi, ka mēs visi aizejot. Bet tas bij īss sapnis. Vecā mamma, veca, nevarīga, atdeva man kadu iesāktu šuvumiņu, viņa nevarot sašūt. Viņa bij cilvēciska, veca, mīļa. Šis sapnis mani atgrieza pie bijušās vecās mammas un es jutos (svētdien tas bij) atkal cilvēcīgāk. Šodien pirmdiena. Ceturtā diena pēc vecās mammas nāves. Es gādāju šo to viņai. Es aizgāju ar Dzidruli uz kapliču. Uzģērbu viņai zeķes, kurpes, bikses, ieliku kabatas lakatiņu (viņas mīļo, tēva dāvāto zīda šalli — es to pieminu tagad un nevaru īsti acerēties, vai tā bija balta vai melna, domāju — tā bija balta, mīksta, visvecākā, īstākā) — un viņa ir kaut cik labi apkopta. Tik palagu es nevarēju viscaur apakšā paklāt, to izdarīs kad būs kāds palīgs, varbūt apbedīšanas dienā. Šodien es mazliet jutu bailes. Un es zināju, ka tas ir dabīgi. Es sapratu, ka tā nevar, kā es gribēju, apskaut dien pēc dienas mirušo un saukt par māmiņu un turēt to par viņu. Kaut kas ir mainījies — un tam man jāpieiet ar to bijību, kas varbūt izteicas zināmās vieglās bailēs. Tomēr es jutos tur kā pie viņas. Viņa izskatās brīnum labi. (Dzidra prasīja — “Kāpēc vecā mamma ir tagad tik jauna?”)
Man šķiet notikušais līdzinas kaut kam… Kur māmuliņa ir metusies kā caur burvju riņķi un ir sadalīta. Ir nokritis vienā vietā viņas izmocītais ķermenis un ir atrāvies, aizlidojis no tā, viņas gars. Vienu atziņu esmu ieguvusi — mēs neko par šīm lietām nezinām. Un tas ne pavisam nav vēl viss, ko mēs pazīstam. Kaut kur es reiz lasīju, ka viņš (vai viņa) no mātes saņem zīmi, (jeb ziņu). (Tas ir — no mirušas mātes). Tagad es to arī esmu saņēmusi. Bet man ir smagi. Man tagad vajadzīga atpūta. Nekā labāka es nezinu, kā mierīgi atgriezties savā veidā un dzīvot līdz mana stunda nāks.
————————-
Tagad, pēc trīsdesmit sešiem gadiem, izrēķinot un sakot šo skaitli, man tas ir tukšs, neticami liels, nepiemērots skaitlis. Es tagad esmu 12 gadus vecāka, nekā mana māte bija, kad viņa mira, un es esmu varbūt 12 gadus stiprāka, kā viņa bija tad. Bet kas es esmu, salīdzinota ar viņu un ar to kas es tad biju, es gandrīz neuzdrošinos domāt. Man šķiet — es esmu cieta kā akmens. Tā vajaga. Un es par to, ja ne nu gluži priecājos, tad tomēr apmēram tā, biju apmierināta. Ja tagad pēc šiem gadiem, pārcilājot šīs lapas un aizejot atpakaļ tais dienās — es mazliet nobīstos jautājot — kas es esmu, kur es esmu aizgājusi, kur es eju, tas ir kamēr es esmu šeit. Vai es eju tā, kā man būtu jāiet? Vai ir kāds likums — kā man jāiet? Vai tā, kas es toreiz biju, būtu mierā ar to, par ko es sevi esmu pārveidojusi? Vai es esmu līdzsvarā, ar to. Vai es attaisnoju pati savu pārveidošanos, ko es pa lielākai daļai, es domāju, daru pati. Jeb — pa lielākai daļai, to dara citi — apstākļi, notikumi, cilvēki?
Vai nav tā, ka mīlestība manī vēl palikusi tikai pret maniem diviem bērniem. Un nedzīvām lietām. Tas ir — ko mēs saucam par nedzīvām.
Varbūt ir tā. Un varbūt ka ir mazliet labāk.

[Alvīnes kaps, Fellbach, 1969. Erna un Inese.]

