[Literary critiques — book reviews]
Maupassant (1850-1891 neizdevusies pašnāvība. Mirst 1893)
Bel-ami
Labs romāns. Labi, patīkami lasīt — stils, aprakstu, notikumu balanss ieturēts ticamības robežās, kas viss tomēr pārcelts — mākslas īstenībā, (te der labi anekdote par “dead pig” Chinese firing), realisms, bet ne fotogrāfija. Duroys — jauns karjerists, izskatīgs siržu lauzējs kāpj pa sieviešu devumiem naudā un graudā līdz augstākam sabiedriskam un materiālam stāvoklim. Kā viens saplosa katru sievieti kas varbūt derīga viņa karjerai. Tomēr, ja ne simpātisks, priecīgi var sekot viņa uzvarām.
Dabas apraksti — tikai un tādi, kā un cik vajaga, lai staigātu līdz kur viss notiek.
Dueļa apraksts
Drauga Charles nāves apraksts
Dzejnieks — vecojošs, ar iznīcības lapas pusēm. Labi redzams.
Direktora Waltera sieva — wreks.
Pie vecākiem, Normandijā — maltīte ar ļaudīm — O.K.
————
Daniel Defoe 1660-1731
Moll Flanders
Pamests (deportētas sievas) bērns, uzaug labā ģimenē. Ļoti skaista, enerģiska, jauna, arī gudra sieviete. Attiecības ar abiem ģimenes dēliem. Vienu vēlāk apprec. Tas drīz nomirst. Mūžīga cīņa pēc — apprecēšanās, tas ir — dzīves nodrošinājuma. Precējusies vairākkārt, reiz ar savu brāli. Daudzus gadus dzīvo Londonā no zagšanas. Izsūtīta — nobeidz laimīgi un bagāti Amerikā.
Defoe — dažreiz O.K. Bet tomēr — visu laiku jājūt viņa (autora) tuvums, tur kur to nevajadzētu. Aprakstos (apstākļu, Londona, etc.) — nevar īsti zināt — kur meli, kur patiesība — tas ir cik tāl tēlotais ir “savs laikmets”.
Absolūti nav — dabas ne gada laiku aprakstu. Gadi iet, bet kā viena diena būtu ar šīs pasaules zemi, gaisu, etc.
——————-
Jane Austen 1775-1817
——————–
Nikolai Gogoļ 1809-1852
Mirušās dvēseles
Lielisks darbs. Novērojumi dzīvē, raksturas dabā — lieliski un notēloti ļoti kodolīgi. Īsu brīdi, grāmatas vidū, otru nodaļu sākot — stāstījums mazliet it kā iestieg garākā romantiskā domāšanā, pretēji aprautam, humoristiskam stilam, bet tūlīt atkal kļūst no tā ārā. Dzīvi tipi. Dzīvas ainas. Līdzsvars tēlojumā.
————–
Thomas Mann — 1875-1955
Confessions of Felix Krull
Manuprāt nelīdzsvarots darbs.
Nespēju izlasīt kārtīgi pēdējo daļu. Garlaicīgi, stiepti, nenozīmīgi apraksti. Sākums, vidus — O.K. Interesants raksturs — vācietis, no vienkāršas bankrotējušas vīnrūpnieka ģimenes. Ļoti skaists fiziski, neizglītots — bet gandrīz neticami inteliģents, asu prātu, pacietību, izturību, augstām asinīm un karstu sexu — aizbrauc uz Parīzi (uz krustēva ieteikumu), iestājas lifta zēna, tad sulaiņa darbā. Kāpj neticami augstu savā prašanā — apmainās beidzot ar kādu Markīzu de Venostu personībām — tas ir Krulls uzņemas Markīza vietā, kā viņš, braukt pasaules ceļojumā, lai īstais Markīzs varētu palikt pie savas mīļākās Parīzē. (Starp citu Krulls piesavinās uz Parīzi braucot, muitā, izdevīgā brīdī blakām stāvošas dāmas rotas lietu kastītei. Vēlāk viesnīcā, kā liftu zēns, to satiek, mīl un izmanto.)
No tās vietas — kur Krulls uzņemas Markīza lomu, manuprāt, grāmatas mākslinieciskā un nopietnā vērtība strauji nokrīt lejup. Ja — tas ir tikai sarkastisks tēlojums par aristokrātiju — tad tas ir nepilnīgs un šausmīgi stiepts. Ja tas nopietni, Krullam par godu, ņemams — tas tāpat ir neticams, gandrīz salkans un stiepts, stiepts. Ja es ko tiešām nevaru lasīt — tad tas nav mākslas darbs. Tik daudz es par saviem spriedumiem esmu pārliecinājusies. (Piem. H. D. Lorenza Austrālijas grāmatas (Kangaru?) beigas…)
—————-
Daniel Defoe
Journal of the plague year
Par mēri Londonā 1665.g.
Daudz interesanta par to laiku, bet ārkārtīgi stiepts un atkārtojumi (par to māju izolēšanu kur mērs, piem.), taisni neticami.
Bet nekas, nekas. Liekas — viņš varētu būt daudz labāks (abās grāmatās) ja zinātu — kā rakstīt. Vairāk no zemes, debesīm, dabas. Tomēr — kādas mēbeles, kādas māju iekšienes, kur izolēti dzīvo mēra piemeklētie, kāda piegāde, kādi higiēniskie apstākļi?
Nekā.
Apraksts kā daži izbrauc no Londonas un dzīvo laukos, dod mazāk (jo Defoe stāv aiz katra teikuma) kā pirmie apraksti par cilvēkiem ielā, kas atstāja Londonu.
————–
Federico Garcia Lorca 1898-1936 nonāvēts no Franko (Falanģisti) Granadā, iesviests nezināmā kapā
3 lugas:
Blood Wedding
Yerma
The house of Bernarda Alba
Pirmā un trešā luga man liekas labākas. Stipra nacionāla pieskaņa — Spānijas seja. Labi skatami, jūtami pasniegts. Ļoti uzsvērta kaislības nenovēršamā liktenība, stiprums, traģēdija.
Ārkārtīgi poētiska tautas dzeja.
Otrā luga — bezbērnu sievas problēmas — ne visai skaidri un pat ne fizioloģiski pareizi — tā lieta attēlota. Bērnus nedabū no kaislības bet no fiziskas kopsatiksmes. Nav arī teikts, jeb tas jāsaprot, ka vīrs apzināti izvairījies radīt bērnu. Un vai tas tā tik droši viņam varētu izdoties.
Tradīcijas uz dzīviem un nāvi.
Gods un negods.
—————–
Marie-Claire Blais 1939 —
Mad Shadows
Mother, beautiful son, ugly daughter — in train. Later mother’s 2. husband Lanz.
Daughters — that is sisters terrible jealousy on brothers beauty who is an idiot.
Mother — a stupid doll, to her 2. husband.
First attack on brother the sister does when he is 15 (she is older). Mother is away for a week or so — sister let the brother starve. He is ill.
Then the brother kills his stepfather riding a horse on him (kind of unconsciously done killing). Sister marries a blind young man to whom she plays being beautiful. She gets an ugly child (daughter) from him. Regains his sight — sees her ugly — beats her. She flees back to mother.
Later pushes her brother’s face in boiling water, so destroying his beauty.
Mother (later) discovering it, sends her away with her child.
The ugly son she does not love anymore. So — puts him in madhouse.
She, the mother gets a cancer on her face. Is near dying, when the daughter with her child comes fortunately back to the house — puts fire on it.
Returning back where she came from with the child — she leaves the child and runs under the train.
The brother escapes from madhouse, comes home to see mother. Finds ashes. Goes to the lake, as formerly, to look at his face — if it might not be beautiful again. Drowns.
Forceful — but fantastically childish story. Short, dictatanic descriptions. Sure it does not matter for a book, if the story is believable all through its structure. But still — the childish fairytail quality in it, spoils the quite mature conclusions, observations etc. Still — for 20 years. O.K. What impresses me — the force, abruptness, sureness.
What I do not like — the told, always the told things, not living, developing by themselves — but made by author. Still — psychological road — is right.
—————
Vladimir Nabokov
Lolita
Stāsts par cilvēku kas iemīlējas mazās meitenēs. Viņš apprec kādu sievieti, lai būtu tās 12 gadīgās meitenes tuvumā.
Sieva atklājot viņu uztraukumā skrejot nosūtīt vēstules — izdara pašnāvību zem auto (it kā impulss solis — redzot izdevību tikt vaļā no šausmām savas dzīves sarežģījumos).
Patēvs klejo pa pasauli apkārt ar Lolitu. Beidzot meitene aizbēg, apprec jaunu cilvēku. Tēvs atnāk sola, dos tai naudu.
Ak — man nebgribās šķirstīt to grāmatu un meklēt pēc aizmirstā satura.
Grāmata rakstīta it kā uz tā cilvēka noziedznieka atstātām piezīmēm, vai tamlīdzīgi. Vājība, vai vajadzība, mīlēt tikai jaunu meiteni pamatota un saprotama (varbūt) uz viņa jaunībā, bērnībā, piedzīvotu gadījienu — kad tam pārtraukta mīlas spēle ar savu iemīlēto partneri — abi pusbērni — bet ticami, labi, skaisti etc.
Grāmatas garums — atkal ir tas kas zemina, pat iznīcina tās māksliniecisko vērtību. Grāmata samierina, liek saprast, līdzjust nelaimīgajam, kroplajam (garīgi) varonim bet tā nav mākslas darbs, kā ir Camu L’etrangers piem.
————————-
Quentin Bell
Virginia Woolf. Biography
Jealous, almost nasty woman. Much of her class.
——-
Virginia Woolf
Between the acts.
Summer in a “well off class” people’s house. The “villagers” are performing a play (an “every years happening”)
Mazliet stiepts, mazliet par daudz “chafchafchaf” (ko saka gramofons krūmos. Uzvedums notiek ārā. (Ja lietus tad šķūnī, ja mitrs — tad ārā — tāpat kā pie mums)
Uzvedums — Anglijas vēsture.
Režisore un autore — kāda nenoteiktas izcelsmes, nenoteikta sociāla stāvokļa sieviete. Miss La Trobe (Pēc visa beigta aiziet pubā dzer savu glāzi, viena, nelaimīga “vulgāra” un domā par citu lugu, it kā jau atrod scēnu un vārdus.)
Kungi (“gentlie”) pajauni (ap 40) nodarbināti katrs ar sevi — ar savu mazliet nemierīgu seksu.
Isa — mājas kundze domā par kādu kungu “pelēkā” (gentleman farmer?), iet rādīt siltumnīcu Wiliamam, kas ir Mrs. Manresas pavadonis. Viņš jauns, viņa pāri 40 apm. priecīga prieka kāra.
Giles — Isas vīrs, kas atbrauc uz laukiem no darba pilsētā. Smārts un izskatīgs — notikumā (vasaras pēcpusdienā — dārzā — ārā uzveduma starpbrīžos) staigā ar Manresas kundzi.
Vecā dāma (Giles tēva māsa) — tēlota brīnišķīgi maiga, “dzīva” interesanta ar savu personīgo pasauli — kurā prot atrast līdzsvaru.
Nobeidzas ar
Giles pret sievu Isu, kuru pirmo reiz pēc visas dienas satiek vakarā guļamistabā. Viņu dzīves paraugs — izplēsties tad mīlēties.
Woolf nerāda kā tas notiek, tikai pasaka — ka šī izrāde sākas.
Visumā mazliet gaudens darbs.
——————
Simone de Beauvoir
Les belles images
Ģimene — vīrs izskatīgs labs
Sieva — tāpat
Bērni — 2 meitenes, problēmas ar vecāko, ap 12 gadi, kas ļoti jūtīga.
Sievai — mīļākais, kas “ārkārtīgi” to mīl, bet viņai tas jau apnicis.
Lielākā problēma, kas gandrīz noved sievu sabrukumā — vecākās meitenes draudzība ar kādu bezmātes meitenim kas it kā atklāj visas dzīves nelaimes savai draudzenei. Vīrs grib aizliegt bērniem satikties. Sieva panāk — ka bērniem jāsatiekas, jādzīvo, jāatrod, jāsaprot dzīve.
Visumā — boring!
—————
Recollections of Virginia Woolf — sakopotas par V. W.
Viena no skaidrāk rakstītām “esejām” par V.W., viņas ilggadējās kalpones (houskeeperes) Louise Mayeres. Daudzas “augstas” personas izsakās tik augsti un nezin kā — ka maz ko var redzēt no W. rakstura.
——————–
Robertson Davies
I. Fifth Business
II. The Manticore
2 pirmās grāmatas no triloģijas. Pirmā personā rakstītas.
I. — varonis jauns students (?) zaudē kāju 1. pas. karā. Vēlāk skolotājs.
II. grām — varonis pirmās grām. varoņa skolas biedra dēls. Arī rakstīta — 1. personā. Šoreiz — runā tā tad cita persona par sevi, no to pašu pirm. grām. personu vidus.
Pēc pirm. grām. izlasīšanas — brīnījos — vai tā ir literatūra? Vai tāda ir literatūra? Kas vainas? Nevarēju īsti pateikt: neizbalansētas idejas, nesirsnīgs tēlojums. Milzīgi daudz visa — un galā maz. Nevaru to ņemt par pilnu.
The Manticore — otru grāmatu izlasot — tas pats.
Fifth business turpinājums
Mostly rubbish.
Good knowledge of this and that (judges karjēra, fate)
Psichoterapiste — in action — finishes or, just does not finish, but talk and talk and talk, and at last — the stupid scene to crawl with Lisle in the cave, that is — crawl out and put in pants…
Make ups. No art.
Nāku pie slēdziena — šis rakstnieks — varbūt gudrs cilvēks, zina daudz, var teikt, ir savs humors — bet viņš nav mākslinieks.
Abas grāmatas atstāja patiesi nospiedošu iespaidu fiziski un garīgi — ar savu neinteliģento gudrību, ja tā var teikt. Daudz lapas pusēs — taisni aizraujoši pilnas ar zināšanām, novērojumiem par cilvēkiem, spriedumiem — bet krīt un krīt kaut kādā puiciskumā un beidzot visa lielā bagāža atstāj sliktu dūšu.
Domāju — es nekā nejēdzu, vai?
Tūlīt lasīju (otrreiz) D.H. Lorenca “Sons and Lovers” un lai arī es neko nejūsmoju par Lorencu — kāda starpība! Es jūtos šais lapas pusēs kā mājās. Dzīvums, siltums, tēlojumā un raksturos — cilvēcība, tas ir — kļūdas un skaistums visā un visur. Un — tu staigā līdz un dzīvo līdz. Un ja galā — nav nekāda jūsmīga jubilēšana — tomēr esi pilns ar ko vērtīgu. Ir kaut kas bijis — liels, skaists, sāpīgs — kā dzīve pati.
“Sons and Lovers” Lorencam tomēr laba grāmata. Pirmo reiz to lasot, varbūt vājākas angļu valodas dēļ, bet arī vēl nepieaugušākas personības dēļ — to nespēju īsti novērtēt.
Vēl par Roberts. Davies — “Fifth Business”. Saturā — skolas puika sviež otram ar sniega piku. Tas izvairās, bet sniega pika ķer kādas jaunas, grūtnieces galvu, kas iet ar savu vīru — sieviete dzemdē nelaikā dēlu, kas tomēr izdzīvo. To galvenokārt izvelk pie dzīvības tā zēna (varoņa šai grāmatā) māte, kas izvairījās no sniega pikas un it kā jūtas vainīgs, ka viņa vietā cieta otrs — sieviete. Tas O.K. Daudz kas sākumā ir O.K. Bet beigās — atklājas, ka viņš (varonis) visu dzīvi ir glabājis akmeni, kas bijis sniega pikā, un grām. beidzas ar to, ka sviedējs, kas pa pusei kā varoņa draugs satiekas pie tā — ar nelaikā dzimušo un tas, tādēļ ka viņa māte no aksidenta kļuvusi vāja prātā — it kā atriebjas sviedējam. Abi atstāj varoņa māju reizē — otrā dienā sviedēju atrod beigtu ar visu tā mašīnu ūdenī (ezerā vai upē, whatever it is) ar to akmeni mutē ieņemtu.
Very dramatic!! Ha.
Manuprāt — galīga aplamība: par bērna darbiem nav atbildīgs pieaugušais cilvēks. Tad — tas vājprātīgās dēls — aizbēdzis no mājām kā zēns, kas saprotams (jo viņam ļoti grūti nest nicinājumu) — bet pieaudzis viņš — neliekas ne zinis par vecākiem — nu atbraucis — pēkšņi it kā — soģa lomā.
Bez tam — jocīgs motīvs — varonis vājprātīgajā sievietē itkā saskata svēto — (1) viņa pamodina no miroņiem (pamirušu?) varoņa brāli, Tad — kādā kind of (2) izvarošanas scēnā — viņa “rīkojas prātīgi un cēli” — kad cilvēki viņu meklē (jo tā naktī pazudusi) un atrod to seksaktā ar vīrieti grants bedrēs. Vēlāk — izrādās — viņa ar to, ka atdevusies klaidonim — izglābusi tā personu, dvēseli — no pazušanas, tas kļuvis — mācītājs. (3) Varonis dievmāti ar vājprātīgās sievietes seju redz ievainots karā — zaudējot samaņu. Un tā it kā viņu izglābj.
Varonis daudz gādā par šo sievieti — Bet viss — kaut kā pa gaisu saķer — stils, tēli, “oriģināļi” — un neglīti, neticami, tā — ne šā ne tā.
——————————-
Robertson Davies
(III triloģijas grāmata)
Tas pats — aukstums un pļāpība, savāda sabiedrības tieša (?) attēlošana, nemāksla.
——————–
Otrreiz izlasīju
D.H. Lorence
Sons and Lovers
pēc Robertson Davies — Fifth business — Šī grāmata, un varbūt pirmo reizi Lorencs man šķita lieliska — tomēr īsts cilvēks — mākslinieks, lai arī varbūt ķerts uz seksu.
Atzīmēšu vēlāk iztirzājumu.
————————-
D.H. Lorence
Women in love
Ne tik labs, kā Sons and lovers, pēc mana prāta. Stiepts, sentimentālāks, daudz tādu — plānāku vietu stila un satura ziņā. Pa vidu — labi zīmējumi bet piem. — meitenes izbraukumā ar laivu.
——————–
Mark Twain
Huckleberry Finn
Par bāreni zēnu kas nodots (atņemts dzērājam tēvam) audzināšanā pie kādas atraitnes. Skaisti labi novēroti, asprātīgi aprakstīti sociālie paradumi.
Finns tiek atpakaļ pie tēva — savā ziņā jūtas tur labāk — tomēr — tēvs ārkārtīgi agresīvs — Finns izkļūst brīvībā — aizbrauc ar plostu pa upi (Misisipi) — satiek izbēgušu pazīstamu (tās pašas atraitnes) nēģeri. Ceļo abi.
Skaisti dzīvi šodienīgi (jūtami tas) apraksti par dabu, pilsētām, paražām, cilvēkiem.
Beigās — satiek draugu Sojeru — un no tās vietas man grāmata gandrīz nelasāma — samākslota, gandrīz bērnišķīgi muļķīga.
Gr. iztirzāšanā, koledžā, mūsu profesors, vai, kas nu tas lektors bija teica, ka to Twains rakstījis par patikšanu savai sievai
Tā — neko nevar rakstīt par patikšanu otram. (Tādēļ es nevaru laimīgi tagad rakstīt, ka man it kā jāraksta kādiem, ko es īsti nejūtu kā īsti savus, kaut kas jāizliekas.)
Ņemot vērā, ka Finns rakstīta pag. gadu simtā — grāmata dažā ziņā un patiesi visa, izņemto beigas, rakstīta ar talantu un poētiski redzošu, kritiski humoristisku garu.
——————–
Salinger
To Esme with love
Warm, as usually, Salinger.
—————-
Isaac Bashevis Singer
The Family Moskat
novel: Jews in Poland before world war 1. — Interesting.
Shortstories: gets a little boring his stile, when you read much of him.
Shortstories about Poland — Good!
—————
Margaret Atwood
Lady oracle
Tikko beidzu lasīt. Sajūta tāda, ka es līdz acīm būtu noziedies ar visādām sieviešu dzīves netīrumiem — būtu vannas istabās, virtuvēs, starp sieviešu bindēm, “visādām asiņošanām, ne nāvīgām”, bet pastāvīgām, visādām ziepēm, smērēm, lupatām…
Kaut kas nenotīrāmi sievietīgs un ne — labā nozīmē, ne arī ļaunā.
Liela grāmata. Daudz zināšanu. Daudz lieliska, pastāvīga, dedzīga tēlošanas spēka — bet iznākumā — nejēdzīga, bezcerīga ikdienišķība, ne ikdienišķība, kaut kāda verdzība, nolādēta eksistence.
Kas tas ir? Kā tas tā var likties? Kā trūkst? Kā par daudz? Vai arī — apbrīnojami labi? Lieliski — taisni tā, kā tas ir. Bezizejas, nolādētība.
Bet vai tā ir? Vai tā jābūt? Vai tā viņa gribējusi rakstīt? Vai tas ir modernais stils? Neprotu spriest. Bet — depressing! To teica arī lektors Frazer koledžā. Depressing.
Nu es redzu. Ir depressing. Un es teicu ka man patīk Atwooda. Tagad — es šaubos, vai man patīk?
Man liekas — tāpat kā pirmā viņas grāmatā un tāpat kā katrā kanādieša rakstītā grāmatā, ko es esmu lasījusi — milzīgs spēks, zināšanas, varēšanas, izšķiesta kā bez jēgas.
—————-
Sylvia Plath
Letters home
Vēstules mātei, dažas brālim. Autobiogrāfijas apjomā gūst pārskatu.
Nevarētu teikt — ka tās īpatnējas dzejnieces rakstītas vēstules, drīzāk — ikdienišķa, inteliģenta sieviete. Ārkārtīga cīņa pēc naudas, pēc komforta, ne tikai iztikas. No vienas puses bērns, kas cīnās ar visu spēku noturēties pirmklasīgā sabiedriskā līmenī un arī — noturēties sev iztiku — dzīvi nopelnot, bet no otras puses — izlutināta ar godalgām un arī ar dzīvi, ar pielūdzējiem, ar savu labu izskatu, vēlāk — laimīgu laulību — kas pēkšņi ātri sabrūk.
Šķiet, viņa nevar atzīt daudz ko tai sabiedrībā kurā ar visu spēku tai jānoturas.
Pirmā pašnāvība — neizdodas (pēc dažām dienām (!!) to atdzīvina, izārstē)
Otrā — izdodas — pēc laimīgiem gadiem — apprecēšanās, 2 skaistiem bērniem — pēc vīra aiziešanas — jau visam pāri tikusi — mājas lietu Anglijas laukos (Devonā) un dzīvokli Londonā — laimīgi izkārtojusi — tomēr pēkšņi neiztur.
Teds Hughes — vīrs izsakās, ka “tumšā” tuvums jūtami sācies pēc apendiksa operācijas — vēstulēs to nevar manīt — paviršāk lasot.
Varbūt tomēr traģiski — sievietei (māksliniecei vai) rakstniecei, apprecēt (mākslinieku vai) rakstnieku. Nonāc ēnā visu atdodams.
—————————
Nancy Hunter Steiner
A memory of Plath
Atmiņas par Sylviju Plath.
Itkā ļoti uzsvērts kāds neglīts gadījiens viņas dzīvē — Nancy tam izvairījusies, Sylvija kļuvusi (apmēram) izvarota — tas ir izvarota it kā tam dodoties pretī, abas, pēc kārtas apmeklē kādu vīrieti viņa dzīvoklī.
Savādi, vairāk kā parasti, talanta glābšanās, būt nemanītam, tas ir — ārēji būt ikdienišķam, kas varbūt daudz sievietēm jādara — lai varētu strādāt mākslā.
——————
Ernst Callenbach
Ecotopia
Utopija par kādu valsti (atšķīrusi, noslēgusies kāda Amerikas daļa) — dzīve uz citādiem pamatiem: visu izmantošanas cirkulācija — tas ir cilvēka uzturs, mēsli viss viņa ražotais un lietotais — iet atpakaļ zemē un satrūd — nāk tīrā veidā atpakaļ stādos.
Ideāli! Šis tas domāts un it kā arī zināts — pareizi. Bet visumā — aina (man) nepievilcīga.
Autors manā izpratnē, varētu būt gados jauns, pusinteliģents.
Ideāli — fukīt un playīt un strādāt mazāk kā 20 std. nedēļā, viss — tikai rotaļa — skola, darbs etc. viss — pa jokam un ar jokiem. Mazliet par vieglu.
Sabiedrībā, slimnīcā, pirtī — visur skaistas sievietes un “mīlestības taisīšana”. O.K. Ja arī tas ir ideāls — absolūts nekontrolēts sekss, tas neticami, ka arī slimniekus ārstē — ar seksu!
Vīriešu slimnieku kopējas — sievietes. Sieviešu slimnieku kopēji — vīrieši un “Mīla”! Iedzeršana un svinēšana visur pa vidu, arī slimnīcā. Tas OK — bet kā ar ģērmiem? Vai tie pavisam pazuduši? Uz ielas sveši cilvēki glāsta bērnus, aizskar, apkampj pieaugušos.
“Kara spēles” — jaunu ļaužu grupas (kā sportā) iet viena pret otru — “karo” ar “šķēpiem” — līdz vienu ievaino vai nogalina. Tas — karu vietā. Kāds pārdzīvojums kas “rada vīrieti”! ??
Tomēr — raudāšana dienā kā vienā tā otrā seksā. Kas tas “vīrietis”, ko kara spēles iztaisa? Ievainotais jautāts kā jūtas atbild — tagad esmu vīrietis — “Man”!
Šis tas varētu būt it kā vēlami ideāli — bet visumā — sajaukta, neskaidra būšana.
Nu — Amerikā laikam gan — iet dumi. Tā tad — tā jau būtu laba dzīve — Ekotopia.
Tomēr — kā?
Tas tumšais, smagais “reālais” ideāls sex, ēšana, dzeršana, spēles darba vietā. Visur runā ari par “sasniegumiem” — bet kas tie īsti? Kādi? Mākslinieki visi — liela neviena. Nu — tas varbūt tā kādu laiku arī varētu pasaulē sākt iet. (Dzidra par to reiz rakstīja.)
Brīvajā, laimīgajā Ekotopijā — tomēr “kidnapēšana” — iespējama, atzīta, derīga (!)
Grāmatas saturā — šo Ekotopiju apciemo uz 6 nedēļām žurnālists Williams Westons — paliek tur.
Viņš amerikānis — ar 2 bērniem 8-6 vai taml., kaut kur sieva, kaut kur mīļākā. No viņa piezīmēm sastāv grāmata, varbūt — kā pieeja no tāda amerikāņa redzes viedokļa — grāmata rakstīta labi.
“Mediocrity for mediocrity.”
Ekotopiešiem — nav pazīstamas sacenšanās jūtas. Līdz ar to arī — ne cenšanās. Kaut kā visi sasniegumi — rodas no spēlēm — kā skolā tā dzīvē, viss atrodas pats no sevis. O.K. Bet laime — man nav tur saredzama,.
Jālasa otrreiz! Ha.
——————
Kafka
(Pils) Castle
Apbrīnojama. Beketa (manis dievinātais Waiting for Godo) — ir būvēts uz Kafkas.
Kādreiz es sāku šo grāmatu lasīt (varbūt es zināju par maz angļu valodu), bet tā bija man par smagu. Tagad es to tiešām baudīju. Apbrīnojama realitātes izlocīšana atstājot tās dzīvo īstenību, radot kaut ko pilnīgi apgrieztu humoram un saknīti pa saknītei izravējot ārā, gaisā, saulē, dienas gaismā cilvēku dzīvi, sabiedrību, tipus un Dieva un velna likumus, kuros cilvēks ir iepinies. Jeb tie ir tikai viņa paša radīti likumi?
Mēģināšanu nokļūt uz pili, ar visām klizmām, ceļu, iešanas un neaiziešanas veidiem, var attiecināt uz katru cilvēka karjeru un redzēt arī vissīkāko, nenozīmīgāko sabiedrības sastāvdaļu un norišu izgaismojumu.
Šis romāns nav nobeigts. Vai arī tas tāds izskatās dēļ daudz, grāmatas beigās iespiesto, dubultnodaļu — tas ir — variāciju dažām daļām.
Tomēr — grāmatas pēdējā daļa, lasot to uz reiz cauri, top mazliet garlaicīga. Pepī runāšanai tomēr nevar sagaidīt gala, tas savā ziņā “pieder pie lietas”, un tomēr koncentrētāk tādas lietas ir Beketa Lukija runā.
Pirmo reizi es nāku pie slēdziena, ka autoram tomēr ir jākontrolē sevi, savas runāšanas lietas un jāizvēlas arī — beigas. Vienalga, lai tās ir tikai pārtraukts stāstījums — tas tomēr jādara apzinīgi, ne jāatstāj lasītāja izvēlei — kā nobeigt?
Tāpat Ibsena lugai divejādas beigas ir tikai nelāgums.
Te — Kafkam, varbūt šinī grāmtelē tikai — pat nav pateikts, kas būtu domāta pēdējā l.p.p. Tā tad tā nav domāta.
—————–
Alan Sillitoe
The loneliness of the long distance runner
Tikko sāku šo grāmatu (short stories) lasīt. Izlasīju titulstāstu.
Ļoti labs. Bezcerība kāda ir, uzaug Anglijas slamā, tas ir pamatā varonim.
Bet tēma izveidota ļoti neparasti un skaisti tēlojot pārmācības namā ieliktā jaunieša domāšanu un atziņas.
Kādreiz lasot avīzē slum’a jauniešu dažu pilsētiņu demolējumu angl. piejūrā — es ļoti simpatizēju ar tiem.
That lordšipu būšana un dzīves apstākļu nelīdzsvarotība aug. Sabiedrība liek asinīm vārīties.
Šī grāmata šīs lietas rāda ļoti smalkā, ļoti delikātā formā!
——————
Brautigan
Abortion
Par savādu bibliotekāru un viņa ļoti, ārkārtīgi skaisto meiteni. Īsta “mūslaiku” acs un stāstījums — bet labs vērojums, īss, patīkami saistošs stāstījums, humors. Nekas — var mēģināt lasīt vēl kādu viņa grāmatu.
———————-
Giovani Guareschi
My secret diary
Pasmagi lasīt. Ne pārāk saistoša gr. Bez tam — slikti iekārtota — traucē lielie virsraksti sīkiem paragrāfiem.
———————
Thomas Mann + Herman Hesse
Letters
Interesting their genuine? hate for Hitler’s Germany — otherwise — not very interesting letters.
——————-
Anaïs Nin
In favor of the secretive man
and
Diary
Poor stuff. All hidden behind big words. Words, words, words, That woman has taken the wrong way how to write. Maybe also — how to live and judge life and art. (See what whe says of “Milkwood“!!!)
Maybe her “for money written” erotic stories are better. Have to look at them.
These are only interesting to read and see her misleadings.
———————-
E.L. Doctorov
Ragtime
Not too bad, some — history at least.
The book of Daniel
Mixed up — not — really worth reading.
————-
Susan Sontag
Against interpretation
Long, too long talk.
Sharp. But much good opinions. Only — contradicts herself.
——————–
Oates
The poisonous kiss
Not worth reading.
Not genuine, not profound. One cannot speak for somebody else when writing so much, than even not having seen his country one could speak about it and its product, its man.
————-
Reading American Voices – short stories. Up to now, the best are J. Updike – ‘Separation’ and Dennis McFarland – ‘Nothing to Ask For’.
Also Amy Tan – ‘Rules of the Game’ O.K. Two other women authors I’ve forgotten and Carol Oates – somehow heavy and… yes and – what? Not compact, not strongly artistic. ‘Artistic’ in quotes.
————–
Izlaistās grāmatas
About By
1. Van Gogh (1853-1890) Frank Elgar
2. Van Gogh Pierre Cabanne
3. Van Gogh Andre Leclerc
4. The passion of a pilgrim –
The life of Ven Gogh Lorence & Elizabeth Hanson
5. Cezanne (1839-1906) Jean de Beucken
6. Cezanne Henry Perruchot
7. P. Cezane Theodore Rousseau
8. Cezanne – Letters
9. The Valadon story –
The life of S. Valadon John Storm
10. Paul Klee (1899-1940) G. Dison Lazzaro
11. The World of
Maurice Utrillo (1883-1955) Peter de Polnay
12. De Staël
13. Picasso (1881 – ) Andre Leclerc
14. Cezanne Meyer Shapiro
15. Utrillo Alfred Werner
