School student excursions to Ķikuri (Ķikure/Kikure)

Ļaudonas vidusskolas 10. klases pārgājiena apraksts maršrutā “Ernas Ķikures dzimtās mājas”. 2001. gada 25. septembris.

Pārgājiena mērķis: “Apzināt E. Ķikures dzimtās mājas vietu.”
Pārgājiena uzdevumi:
1. Iepazīt ceļu uz E. Ķikures dzimtajām mājām.
2. Iepazīties ar E. Ķikures daiļradi un dzīves faktiem, kas saistās ar Ļaudonu.

{15 dalībnieki: 7 puikas, 8 meitenes + grupas vadītāja. (2 meitenes nebijušas)}
Pienākumu sadale:
Gids (3)
Sanitāre (2)
Hronists (2)
Jautrībnieks (2)
Pavarda uzturētājs (1)
Fotogrāfs (1)
Pavāre (3)

{Pārgājiena karte – mērogs: 1 : 20000
Pārgājiena maršruts}

Ernas Ķikures biogrāfija

Kā motto: “Un kas man paliek? Ticība, ka mēs neiznīksim. Ka mūsu darbs atradīs savu vietu un nozīmi mājās.”

Tu mani vēl neatstāj,
Dzimtā zeme,
Naktī sapņos
Sauc savos krastos.

{bio, quotes, etc.,}

Pārgājiena apraksts

25. septembra rītā pl. 9.00 izgājām no Ļaudonas vidusskolas. Ilgi jo ilgi gājām pa akmeņainu ceļu. Pie katras izdevības mēs centāmies atpūsties, jo ceļš bija pietiekoši nogurdinošs. Pēc ilgas iešanas nonācām pie pieturas, domājām, “Ķikuru”. Beidzot “Ķikuri”.

Un tālāk sākās pats sarežģītākais: starp brikšņiem, mežiem, pļavām, laukiem atrast īsto vietu. Pa ceļam mēs redzējām arī tradicionālās mūsdienu lauku ainas: līdzās “Ķikuru” mājām atrodas kolhoza laika ferma – izdemolēta un atstāta, nevienam nevajadzīga. Ceļš līdz mums vajadzīgajām “Ķikuru” mājām bija ejams līdz Aiviekstei. Lai varētu noprecizēt īsto vietu, padomu prasījām šeit dzīvojošajam.
Pēc šiem norādījumiem tad arī beidzot atradām vajadzīgo vietu. Tiekot galā mūs sveicināja Aiviekstes zilie ūdeņi.

{photo of part of group on river bank}

Beidzot bijām galā. Ernas Ķikures mājas vietā ir palikušas tikai vienas ēkas drupas uz kuru fona mēs esam nobildējušies. Mēs izspriedām, ka tie ir kūts vai staļļa mūri, jo pie sienas bija saglabājušies riņķi pie kuriem varēja piesiet zirgus.

Finišs!

[group arranged on ruins of barn wall]

Ceļamērķis ir sasniegts, un mēs varam apsēsties un atpūsties. Tur bijām apmēram pl. 12.15. Mēs apsēdāmies Aiviekstes krastā un aizmirsām grūto ceļu.

{photo of paricipants scattered on riverbank, standing, sitting, lying}

Apkārt ir ļoti skaista daba. Lieli, veci koki, skaistais Aiviekstes smaids un zilā debess, kā arī apstrādāti lauki, par ko bija vislielākais prieks. Pie upes bija saglabājusies arī ugunskura vieta. Pēc tā var spriest, ka šo jauko vietu ir iemīļojuši makšķernieki.

{photo of trees at house site}

Pasēdējām un ap 13.00 gājām mājās. Atkal sākās garais, nogurdinošais darbs, kas ved cauri mežiem un līkumiem. Likās, ka šis pārgājiens vilksies mūžīgi. Bet, lai nu kā, mēs ap 15.30, bezgala noguruši, bijām Ļaudonā. Mēs uzskatām, ka šis pārgājiens ir piemērotāks 2 dienām, vai arī vienā virzienā ir jāizmanto transports, jo maršruta garums ir 30 km. Bez tam, tas ir ļoti nogurdinošs arī tāpēc, ka jāiet visu laiku pa ceļu un līdz ar to ainava ir diezgan vienveidīga

Pārgājiena iespaidi
Pārgājiena iespaidi radīja dalītas jūtas.
Daži skolēni rakstīja:
• Pārgājiens bija šausmīgs, drausmīgs, briesmīgs. Kaut kādu drupu dēļ jāiet 30 km.
• Nebija ko redzēt, nebija ko dzirdēt, vienīgais labums bija tas, ka bija meitenes.
• Tas ir pēdējais pārgājiens manā mūžā tāpēc, ka bija tik tālu jāiet vien nobrukuša mūra dēļ.
• Pārgājiena ceļš bija ļoti garš. Bija ļoti garlaicīgi. Nebija vērts pūlēties meklēt drupas. Vairāk negribas iet pārgājienos, jo ļoti sāp kājas. Vakaros ir ļoti liels nogurums.

Citu vērtējums bija rezervētāks:
• Gājām garu ceļu arī pa arumiem. Redzējām mūrus, sēdējām pie upes, ieēdām. Pa ceļam nobildējāmies un beigu beigās citi nevarēja paiet.
• Pārgājiena ceļš bija grūts, tomēr varēja redzēt dažādas Ļaudonas vietas un galā varēja apskatīt arī mājas mūrus un Aivieksti, tomēr atpakaļ ceļš bija grūtāks, jo bija daudz noiets un bija grūti iet. Šis pārgājiens, tomēr bija grūts.
• Šis pārgājiens bija pārāk putekļains. Man bija jautri, jo gāju kopā ar klases zēniem. Atpakaļ jau bija vienalga ar ko ej kopā, galvenais, ka esi atpakaļ mājās. Zinu to, ka vairs nekad tik tālā pārgājienā neiešu.

Daži pēc pārgājiena bija saglabājuši optimismu:

• Neskatoties uz lielo un smago ceļa gabalu, pārgājiens bija tīri interesants. Mērķis varēja būt labāks, bet visā visumā viss bija labi. Pēc pārgājiena ļoti sāpēja kājas un bija iestājies nespēks.
• Neskatoties uz lielo un garo ceļu, mēs tomēr atradām, kas bija jāatrod.

——————————————————————————————————-

Ļaudonas vsk. 11.klasses pārgājiens pa maršrutu Ļaudona – Ķikuri – Ļaudona

Pārgājiena mērķis: Iepazīties ar rakstnieces Ernas Ķikures dzīvesvietu.

Dalībnieku saraksts (9 dalībnieki: 5 puikas, 4 meitenes + skolotāja)

Erna Ķikure
Sirma dāma svītrainā blūzītē ieraksta datora disketē savu stāstu – Tā bija pirmā Ernas Ķikures gaišpelēkā fotogrāfija, ko ieraudzīju pirms vairākiem gadiem uz grāmatas apvāka. Diskete toreiz mums vēl bija nezināms svešvārds.

{bio info, quotes, poem samples: Uz ceļa, kur tu pāri iesi; Un sirds soļo tālāk}

Photos, no boys visible in any of them, only 4 girls in each:
1. E.Ķikures dzīvesvieta (trees at house site)
2. Skats uz saimniecības ēku (barn ruin)

3. Drupas, kas saglabājušās (students on ruined wall)

4. Mēs – uz mājas pamatiem (students on house site, close up)
5. Skats uz Aivieksti no mājas vietas (students with river behind)

6. Pagalmā. Iepazīstamies ar E.Ķikures dzeju (4 girls sitting in grass reading from notebooks, papers)
7. Atpūtas brīdis pie Aiviekstes (eating lunch on grass)

8. Atvadas no “Ķikuriem” (walking along entry track away from site, waving)

Karte (hand drawn, minimal) mērogs: 1 : 25000, 1 cm = 250 m.

——————————————————————————————————–

Ļaudonas vidusskolas 8. klases skolnieces R.B. projekta darbs “Erna Ķikure”, 2003. gads

{poem, Izgāju ceļā, and photo, page 141 from “Dzejas un Sejas”}

Ievads

Es šo tēmu izvēlējos, jo gribu iepazīties ar mūsu novada dzejnieci un rakstnieci Ernu Ķikuri. Vēlos noskaidrot dzejnieces profesiju, dzimto pusi un viņas darbus. Vēlos izjust mākslinieces dzīves ceļojuma izjūtas. Gribu uzzināt kas pamudināja dzejnieci pievērsties literatūrai un mākslai.

Projekts sastāv no: ievada, satura klāsta kurā ir apkopotas ziņas par dzejnieces biogrāfiju un literāro darbu. Pielikumā ir dažādi dzejnieces iegūtie materiāli.

{bio, Jāņa Jaunsudrabiņa balva, literārā darbība (izdevumu saraksts), poems quoted Tu mani neatstāj; Ar savām bēdām; Sapnis; Trokšņainā vilcienā; No tāluma vilciens svelpj; Tai stundā; Un ko es varu teikt?; Tur)

Secinājumi

Projekta darba uzdevums bija apkopot materiālus par rakstnieci, dzejnieci, novadnieci, Ernu Ķikuri.
Izstrādājot projekta darbu, apkopoju un uzrakstīju rakstnieces biogrāfiju, noskaidroju tās literāro darbību, uzrakstīju E.Ķikures atrastos dzejoļus.
Darba izpildi apgrūtināja tas, ka grūti bija atrast materiālus.
Darbs būtu vēl turpinājams. Vēlams uzrakstīt vēstuli dzejnieces meitām ar lūgumu papildināt mūsu rīcībā esošās ziņas.
Pielikums

{articles from Stars, “Dienas un Gadi” intro, Ļaudonas vēstis}

Copy of letter she sent to Pagasta Valde:
Erna Dzelme-Ķikure, dzim. Bērziņa
Adrese: {Calgary, Alberta, Canada}
Ļaudonas Pagasta Valdei
Madonas apriņķī.

Lūgums

Es, Erna Dzelme, dzimusi Bērziņa, griežos pie Jums ar laipnu lūgumu atstāt manā īpašumā manas agrākās dzimtās mājas, Ļaudonas pagasta Ķikurus, mantotus no mana tēva, Jāņa Bērziņa.

Esmu atraitne, man ir divas meitas un viens mazdēls. Dzīvoju pie vecākās meitas, Ineses Birstiņas, Kanādā. Jaunākā meita Dzidra Mitchel ar dēlu Tāli, dzīvo Austrālijā.

No 1960. gada esmu strādājusi rakstniecībā, man ir izdotas 6 grāmatas, prozā un dzejā, mans rakstnieces vārds ir Erna Ķikure. Daži mani dzejoļi ir publicēti tagad Latvijā, žurn. “Literatūra un māksla” un manas grāmatas (“Kā plūsti Aiviekste?”, “Artava”, “Uz tilta”) ir iesūtītas Rīgas Latviešu Biedrībai.

Gribētu apmeklēt Latviju, ja tas būtu iespējams (dzīvot tur kaut tikai pa vasarām), sākt iestādīt Ķikuros augļu kokus un ogu krūmus, iegādāties kādas bišu saimes un ja vēl būtu pa spēkam apstrādāt visu zemi, ierīkot pilsētas rakstniekiem vasaras atpūtas vietu, kur tie varētu izaudzēt kādu savu sakni un augli.

Nekādu dokumentu par Ķikuru māju, kā manu agrāko īpašumu, man nav. Tie varētu būt Ļaudonas Pagasta Valdes arhīvos.
Man ir saglabāta mana (vācu laikā izdotā) Latvijas pase, tās kopiju te pievienoju.

Sirsnīgi lūdzu apsveriet manu lūgumu labvēlīgi.
Lūdzu arī, sūtiet man Jūsu lēmumu uz augšā minēto adresi.
Jūs patiesi cienot
Erna Dzelme-Ķikure
9. janvārī, 1991.gadā
Kanādā

P.S. Tādēļ, ka man nav Jūsu pareizas tagadējās adreses, mēģināšu sūtīt šo lūgumu divos eksemplāros, pa divi ceļiem.
T.p.

—————————————————————————————————–

Rudens pārgājiens
Maršruts:
Ļaudona – Kalnvirsa – E. Dzlemes-Ķikures dzimtā puse – Ļaudona

12. klase
2004. gada 23. septembrī

Dalībnieku skaits: 12 (11 + skolotāja; 7 puikas, 4 meitenes)
Plkst. Izgāja no skolas: 9.15
Plkst. Atgriezās skolā: 13.30
Pārvietošanās veids: ar kājām uz Kalnvirsu
Atpakaļceļš: ar mašīnām (bijām samirkuši ceļā, nosaluši)

Mērķis:
• Izzināt un apjaust sava pagasta vēsturi – Kalnvirsas pusi. Jauniešu līdzdalību savas apkārtējās vides un iedzīvotāju iepazīšanā, popularizēšanā.
• Uzzināt par Kalnvirsas iedzīvotāju dzīvi, saimniecisko darbību dažādos periodos.

Uzdevumi:
• Savākt nepieciešamos materiālus, foto materiālus par pārgājienu, apkopot, veidot aprakstus.
• Iepazīties ar mūsu novadnieces Ernas Dzelmes Ķikures dzīves un daiļrades lappusēm.
• Lūgt bijušo Ļaudonas vsk. Vēstures skolotāju Olgu Grundmani uzņemties gida pienākumus Kalnvirsas apkārtnes iepazīšanā.

Pienākumi pārgājiena laikā: G. intervētāja; V. informē par ceļu satiksmes noteikumiem pārgājienā; I. intervijas apkopotāja, M. fotogrāfs; I. šoferis, dator teksta veidotājs; A. ziņnesis, saskaņo pārgājiena laiku, vietu ar skolotāju, atpūtas vietas organizētāja; audzinātāja, intervētāja, atbildīgā par drošību, kārtību pārgājienā.

Ceturtdiena, 23. septembris.

Esam neziņā par laika apstākļiem uz 23. septembri. Naktī pamatīgi lietus nolijis, atstājot nakts nedarbus – peļķes uz ceļiem. Mūs saigada drūms rīts, dūmakā tīts… mēs tomēr apņemamies izturēt un pārvarēt laika apstākļus.
Rīta stundā skola pieskandināta ar pārgājienu dalībnieku balsīm, jūtama rosība un neliels uztraukums.

Arī mēs, divpadsmitie, uzsākam lēnā solī savu ceļojumu uz Kalnvirsu, lai tiktos ar bijušo vēstures skolotāju Olgu Grundmani, lai veidotu iespaidu par kalnvirsiešu patreizējo dzīves ritmu.
Ejam kolonnā pa labo pusi – mums priekšā šākumskolas dalībnieku grupa, aiz mums – 6.klases skolēnu kolektīvs.
Drīz vien pārgājienu dalībnieku ceļi šķiras, jo katrs dodas dziļā apņēmībā atrast uzticētos pārgājiena dabas, kultūrvēsturiskos objektus.

Pirmā bilde top netālu aiz centra, uzkalniņā pie lidmašīnas spārna. Citi īsti nezin šīs lidmašīnas spārna atrašanās iemeslu, bet, izlasot nelielo informāciju, vismaz uzzinām par notikumu laiku.

Ceļš turpinās uz Kalnvirsas pusi. Grupās jūtama čalošanās: kāds atceras nesenos ballīšu piedzīvojumus, izjūtas, citi – plāno par Skolotāju dienas norisi – citi atkal atceras vasaras dienas – daži atkal klusē un kaut ko prāto pie sevis. Tā tomēr ir lieliska iespēja pakavēties atmiņās par aizgājušo vasaru un nedaudz ieskatīties savā tuvākajā nākotnē: ceļus ieskauj no visām pusēm meži, ceļa malā redzam dažādas zīmes meža tuvumā, mēģinām atšifrēt zīmes būtību. Mēģināt noteikt dažus koku paveidus. Iznāk, ka grūtāk bija noteikt alksni ar vēl zaļojošām ogām.
Tā jau bija domāts – neizpalika dabas pārsteigums un pārbaudījums mums – ceļotājiem.

Lepni izvilkuši no mugursomām savus lietussargus, mūsējie neviltotā apņēmībā virzās uz priekšu pa ceļu, atstājot aiz sevis klasesbiedreni A. un audzinātāju, kas mēģina paglābties no aukstā, nejaukā rudens lietus zem egles varenajiem zariem. Varēja jau paglābties no lietus un nogaidīt lietus “tūri”, bet cik ilgi stāvēsi, ja citi tik uz priekšu neatskatoties atpakaļ.

A., izmirkusi līdz pēdējai vīlītei, tomēr nezaudē dūšu, bet apņēmīgi turpina ceļu, pat atsakoties no piedāvātā lietussarga.
Te nu bija!
Pēkšņi 5 cilvēku grupa noskrien no lauku ceļa pa taciņu mežā pie Nirītes upītes.
Pabrīnījāmies un tomēr gājām tālāk, saprazdami, ka tūlīt panāks mūs I., A., A., A., R.
Tikuši tālāk, jau tālumā redzējām it kā kādu siluetu ar lietussargu vienā rokā, bet otrā – soma. Nezināmais te virzījās mums pretim, te atkal pretējā virzienā.
Iedami prātojām, ka skolotāja tādā lietū diez vai sagaidīs mūs.
Bijām maldījušies – tā tomēr gaidīja skolotāja Olga.

Tikšanās brīdi skolotāja atklāja, ka necerēja, ka tādā drūmā rudens dienā, lietainā, kāds dosies pārgājienā. Klāt arī iepazīšanās brīdis.
Skolotāja mēģināja atpazīt ceļotājus, jo tomēr dažos atpazina savus kādreizējos skolēnus, kur bērni ieradušies uz tikšanos ar pensionēto skolotāju. Atpazina tikai V., bij īsts atklāsmes brīdis, jo daudzus skolēnu vecākus pazīst, gan arī mācījusi. Par katru skolotāja varēja kaut ko labu pateikt.

Lai mēs nebūtu pasīvie klausītāji, skolotāja veido dialogu, uzdodot dažādus jautājumus:
• Gan par ģeogrāfisko stāvokli,
• Kas raksturīgs Kalnvirsai no dabas viedokļa,
• Par Kalnvirsas nosaukuma izcelsmi,
• Nosaukt upītes, kas ietek Aiviekstē.
Un tā jautājums pēc jautājuma. Mēģinām atbildēt.

Aktīvākie M., G., bet jauko atmosfēra palīdz uzturēt I., kas pazīstams ar jociņiem, drosmi, aktivitāti dažādās izpausmēs.
Tā skolotāja pārbaudīja mūsu zināšanas par novadu, spriešanas spējām, attapību.

—–

Atceroties Ernu Ķikuri-Dzelmi

{…}

Ļaudonas vēstis, Nr. 1-2004.g. janvāris
Raksta autore Ļaudonas pagasta priekšsēdētāja Līga Calmāne

Dzeja no Ķikures-Dzelmes grāmatas “Artava”
Vīzija
{…}

Informācija par dzejnieci Ernu Dzelmi-Ķikuri
Ļaudonas pagastā šūpulis kārts dzejniecei Ernai Dzelmei-Ķikurei.
{…}
Tu mani vēl neatstāj
{…}
Ernas Ķikures darbos nereti dominē sāpju, vilšanās, rezignācijas, garīgās vientulības motīvs. Viņa poētiski piesātināti, smeldzīgi ataino bērnības atmiņas grāmatā “Kā plūsti Aiviekste?”
{…}
Diena aizpeld, šūpodamās kā plosts
{…}

Ļaudonas vēstis
Nr. 7. 1994. gada novembris
(ierosinājumi par Triju zvaigžņu ordeņa piešķiršanu)

Ļaudonas pagasta padome lūdz piešķirt apbalvojumu dzejniecei ERNAI ĶIKUREI (dz. Bērziņa – prec. Dzelme), dzimušai 1906. gada 4. oktobrī Ļaudonas pagasta “Ķikuros” saimnieka ģimenē. Erna Ķikure beigusi Madonas Valsts ģimnāziju, Latvijas Mākslas akadēmiju, mācījusies LT konservatorijā. Ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, strādājusi par skolotāju Ilūkstē, viņas grafika bijusi reprezentēta Rīgā, Daugavpilī, Tukumā, Malmē Zviedrijā.

1944. gadā Erna Ķikure dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, no 1949. gada pārceļas uz Sidneju. Pašreiz dzīvo Kanādā pie meitas, dažbrīd ciemojas Austrālijā pie otras meitas.

Svešumā izdotas 5 stāstu un dzejoļu grāmatas, kurās viņa vienmēr apliecinājusi ticību latviešu tautai, tās nākotnei, izcēlusi sava dzimtā novada krāšņumu. Darbojas Latviešu preses Austrālijas kopā.
Grāmatā “Ķikures un Sarmas vēstules” atklājas viņas sabiedriskā darbība, viņas literātes un mākslinieces devums, latviskās mentalitātes apliecinājums svešatnē.
Pārskatot Ernas Ķikures nopelnus un devumu, Ļaudonas pagasta padome uzskata, ka viņai jābūt apbalvojamo vidū.

Leave a Reply