VIII — Family Summaries. J.Dzelme proposal. (Ķikure/Kikure)

Mūsu ģimene

Jānis Bērziņš, Pētera dēls, (vidēja auguma, tumšiem matiem, gaiši zilām acīm, augstu pieri) dzimis Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās. Dzimšanas gads varētu būt 1871-1873, tas skaidri (man) nav zināms. Viņa sievas, Alvīnes Bērziņas atkārtots stāstījums viņu bērniem teica, ka viņas vīrs, Jānis Bērziņš bijis par viņu trīspadsmit, 13 gadus vecāks. Viņa bija dzimusi 21. janvārī, 1885. gadā.

Jāņa Bērziņa māte, Anna Bērziņa, atraitne Malta, (Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās) pēc viņas pirmā vīra Malta nāves, apprec Bērziņu no Saikavas pagasta.

Jānis Bērziņš ir Pētera Bērziņa un Annas Bērziņas (Maltas) vienīgais dēls. Viņam ir pusbrālis Andrejs Malta un pusmāsa Anna Malta (no viņas mātes pirmās laulības ar Maltu). Tie abi Jānim Bērziņam ģimenē tuvi, kā īstais brālis un īstā māsa.

Andrejs Malta, Jāņa Bērziņa pusbrālis, izmācās par kurpnieku un aiziet dzīvot uz Rīgu, kur viņam ir neliels kurpnieka veikals, (turpat aiz tā, mazs dzīvoklis). Vēlāk, pēc pirmā pasaules kara, viņam ir pārtikas veikals mazā pilsētiņā, Daugavas krastā — Pļaviņās (toreiz tās vietas vārds bija — Stukmaņi), kas atrodas 20-24 kilometri no Ķikuru mājām.

Anna Malta, Jāņa Bērziņa pusmāsa, apprec Ļaudonas pagasta saimnieku Andrievu Liventālu un aiziet dzīvot pie viņa Joku mājās. (Joku vārdā burts “o” ir izrunājams kā angļu vārdā — old, un ne kā latviešu valodā valdošais “o” kā vārdos ola, otrs un citi vārdi ar “o”.)

Jānis Bērziņš mācās Sāvienas pagasta skolā, lai gan Ķikuru mājas pieder pie Ļaudonas pagasta. Tas tā dēļ, ka Sāvienas pagasta skola (pāri Aiviekstei, kas ziemā ir aizsalusi) ir tikai 7 verstis tālu no Ķikuru mājām, (mazliet vairāk kā 8 kilometri), kurpretim Ļaudonas pagasta skola ir 12 verstis tālu.

Sāvienas pagasta pamatskolā toreiz (pēc Jāņa Bērziņa stāstiem viņa bērniem), ir labs bet nikns skolotājs Lesnieks. Bērnus par nemācīšanos vai nedarbiem sodīdams, tas satver cieti bērna roku un sit ar lineālu pa tā pirkstgaliem. Reiz sēdot pie galda Ķikuros Jānis Bērziņš runā ar saviem bērniem, par tikko izdoto likumu, kas aizliedz skolotājam skolās bērns sodīt fiziski (ar miesas sodu) un priecājas: “Lesnieka kungs, tagad tu nevarētu mani aizskārt…”

Nevarēdams samierināties ar neatmaksāto darbu tēva mājās un ar tēva neracionālo, vecmodīgo saimniekošanu, Jānis Bērziņš jauns un uzņēmīgs būdams, aiziet un strādā par skolotāju Liezēres pamatskolā, vēlāk strādā par skolotāju tuvējā Vestienes pagastā. (Ir iespējams, ka pirmā viņa darba ir Vestiena, tad Liezēre…)

Pēc 3 gadiem (aptuveni) viņš atgriežas Ķikuros, kur tēvs māju tagad “noraksta” viņam. Brīvs no tēva aizbildniecības Jānis Bērziņš enerģiski ķeras pie modernākas saimniekošanas. Lasa rakstus par zemkopību, (abonē žurnālu “Lauksaimnieks”), mēslo zemi ar mākslīgiem mēsliem, pamazām pāriet tikai uz āboliņa un timotiņa ražošanu, kas Ķikuru vieglajā smilts zemē dod labāku ienākumu, kā graudkopība un lopkopība.

Saimniecība ātri uzplaukst — labi atmaksājas. Jānis Bērziņš labo un ceļ jaunas saimniecības ēkas. Uzceļ mūra kūti, pārbūvē dzīvojamo ēku un tālāk, plašo āboliņa lauku vidū, uzceļ sevišķi lielu šķūni āboliņa un siena uzglabāšanai, lai ziemā, vai jau uz pavasara pusi, kad Rīgā (fūrmaņu zirgu uzturēšanai) siena un āboliņa cenas kļūst augstas, tos vestu uz tuvo dzelzceļa staciju Jaunkalsnavu un sūtītu uz Rīgu. (Šie viņa apsvērumi pareizai zemes izmantošanai, valda vēl Ķikuru saimniecībā arī tais gados, kad jāsaimnieko ir viņa atraitnei. Tikai vēlāk, automašīnām nākot zirgu vietā un siena un āboliņa tirgum samazinoties, kā arī piensaimniecībai Latvijā plašāk attīstoties, Ķikuru saimniecībā ir jauktās saimniecības veids — graudu un lopkopības. Pašos pēdējos gados ražo arī iespējami daudz kartupeļus un cukurbietes, jo tuvu ir jaunceltā cukurfabrika un spirta brūzis, kur šos ražojumus ir viegli nogādāt.)

Jānis Bērziņš piedalās Ļaudonas pagasta sabiedriskā dzīvē — kļūst ievēlēts par pagasta vecāko. Visu mūžu, Jānis Bērziņš ir kaislīgs mednieks. Viņa divstobrene viņam pat tīrumā strādājot ir līdz. Tuvu apkārt Ķikuru mājas zemei ir lieli valdības (Jāņa Bērziņa laikā — kungu meži), zaķi, brieži, rubeņi un medņi nāk arī Ķikuru daļā, tos tad var šaut likumīgi, un var iet arī kungu mežos… (Latvietim Latvijas mežs nekad nav licies vācu kungam likumīgi piederošs.)

1905. gadā Jānis Bērziņš apprec Alvīni Putniņu no Ļaudonas pagasta Dauziņu mājām. Alvīne Putniņa ir paskolota, inteliģenta, izskatīga jauna sieviete. Viņa ir vidēja, viegla auguma, brūniem matiem, tumšpelēkām acīm, taisnu degunu, samērīgu muti. Viņa ir dedzīga dejotāja, ar labu balsi, dzied pagasta korī un spēlē pagasta teātra trupā. Kāds režisors, kas kādu lugu sagatavot izsaukts no Rīgas redzot viņas aktrises dotības, ļoti ieteic viņai doties uz Rīgu, iet drāmas kursos un sākt spēlēt Rīgas teātros. No šī sapņa Alvīnei jāatsakās, viņai jāpaliek tēva mājas darbā, jo tie ir gadi, kad latviešu zemnieki sāk iepirkt zemi savā īpašumā. Ir smagi jāstrādā, jāceļ ēkas, jākultivē zeme, jāizmaksā māja. Saimniecībās vēl maz var atļauties algotus strādniekus. Tēvs Alvīnei tomēr sagādā līdzekļus, lai viņa var mācīties Rīgā dažus mēnešus mājturības kursos.

Savas jaunības atmiņas bērniem stāstot par precēšanos ar Jāni Bērziņu, Alvīne saka: “… Vai biju iemīlējusies? jā, man viņš patika. Viņš bija pagasta vecākais, gudrs, prata uzvesties. Mācēja runāt. Izskatījās labi. Māja brīva no parādiem. Tik liels izdejotājs kā es, viņš nebija, bet pietiekami sadejot mēs arī varējām. Es biju izvēlīga, pie viņa es gāju no laba prāta un priecīga…”
Viņu kopdzīve Ķikuros bija laimīga, saskanīga, materiāli plaukstoša, līdz pirmajam pasaules karam un līdz 1919. gadam.

Jāņa Bērziņa māte Anna Bērziņa, mirst jau agri, pirms viņas dēla apprecēšanās. Viņa ir smaga auguma, grūti slimo ar paplašinātām vēnām kājās.

Jāņa Bērziņa tēvs, Pēteris Bērziņš pēc sievas Annas nāves, apprecas otrreiz, ieved sievu no Sarkaņu pagasta Truļu mājām (Trulēm). Viņi abi ir jau labi gados. Ķikuru saimniecības dzīvē viņi daudz nepiedalās, dzīvo no viņiem norakstītās vecuma maizes, savā istabā, sākumā ar visai mājai kopējo virtuvi, vēlāk viņiem izbūvē savu virtuvi un arī savas ieejas durvis no āra. Viņu istaba ir mājas rīta puses stūrī ar skatu uz dārzu un Aivieksti. Pretī viņu logiem, viņiem ir viena liela, veca ābele un dažas jaunas, daži plūmju koki un jāņogu krūmi. Zem viņu logiem ir lieli krūmi lupstāju, vienīgie lupstāji visā mājā, un Jāņu dienā no tiem ņem visas mājas pušķošanai. (Tur valda senu senais paradums, ka Jāņos lupstājiem ir jāvīst un jāsmaržo uz galda.)

Vecajam Bērziņu pārim ir sava lopu kūtiņa un siena “pūnīte”, viņi tur vienu govi, cūku un vistas. (Aitas Ķikuru saimniecībā netur, jo jēri nepadodas, sāk slimot ar kājām, domājams no nepiemērotām ganībām.) Viņiem, turpat viņu durvju priekšā, (blakām celiņam gar ābeļu dārzu uz upi) ir savs sakņu dārzs, ko uzar, mēslo un apstrādā ar saimniecības zirgiem un strādniekiem, atstājot ravēšanu, stādīšanu, un sējumu izvēli pašiem īpašniekiem — vecajam pārim.

Pēteris Bērziņš tur savu laivu un zvejo Aiviekstē. (Viņam laimējies izvilkt lielāko kādreiz tur redzēto sāmu, lai dabūtu to mājās no Aiviekstes līkuma — _tora [?], bijis jājūdz zirgs. Sāmu varējuši notīrīt to iestiepjot uz velētavas, tā galva bijusi tik liela kā vērsēnam un tas bijis apaudzis ar gliemežiem. Tā gaļa bijusi “šķidra” un negaršīga, bet laba samalta un cepta kotletēs…)

Pēteris Bērziņš mirst pirmā pasaules kara laikā no asins saindēšanas kājā, (ko dabū no kāju nagu apgriešanas ievainojuma). Saindēšanās izvēršas ļoti ļauna, rodas gangrēna. Viņu divi reizes operē, pirmo reizi kāju noņem līdz celim, otro reizi līdz gūžas locītavai. Otro operāciju viņš nepārdzīvo un mirst. Apglabāts Ļaudonas pagasta Luterāņu kapos, blakām savai pirmai sievai Annai Bērziņai (Malta). Pēc viņa nāves, viņa otrā sieva aiziet dzīvot atpakaļ savās tēva mājās, Sarkaņu pagasta Trulēs.

1906. gada 4. oktobrī, pēc vecā kalendāra 21. septembrī (Modriņa dienā…) Jānim un Alvīnei Bērziņiem piedzimst meita Erna, un 1909. gada 17. sept., otra meita Austra.

Vēl pēc dažiem gadiem viņiem dzimst dvīņi — meita un dēls. Sieva Alvīne dzemdībās gandrīz noasiņo, bet izglābjas. No dvīņiem meita dzīvo, dēls dzimst nedzīvs.

Sāpēs par savu vienīgo, dzīvē neienākušo dēlu, Jānis Bērziņš to apglabā pats, kaut kur savā zemē. Sievai Alvīnei tā kapa vietu nekad nav atklājis, lai tā velti nesāpinātos un viņi nesāktu mazās kapu vietas kopšanu. (Viņi abi tā izlēmuši.)

Dvīņu meita Mirdza, aug un attīstās labi, bet 2 gadu vecumā krīt no galda, uz kura uzrāpusies no saviem tur piebrauktiem bērnu ratiņiem, mirst saslimstot no kritiena ar smadzeņu iekaisumu. Apglabāta Ļaudonas pagasta Luterāņu kapos.

Jānis Bērziņs dien pirmā pasaules karā no 1914. līdz 1918. gadam. Savu gadu dēļ viņš pirmās frontes līnijās netiek sūtīts, viņš stāv sargposteņos un vēlāk strādā kancelejās, pie rakstu darbiem. Dien Somijā un Krievijā. Par Somiju viņš stāsta, cik cilvēki tur godīgi — izejot no mājām atstāj durvis neaizslēgtas, piesprauž tikai tām zaļu zariņu par zīmi, ka neviena nav mājās, bet apmeklētājs var iet iekšā un dzert kafiju, kas Somiem vienmēr ir galdā. Par Krieviju viņš stāsta, ka viņam žēl bijis skatīties kā pļaujas laikā krievi griež labību ar sirpjiem, un cik lēni darbs tā iet… Viņš iztaisījis “vienroci” un pamācījis jaunu krievēnu, kā ar to pļaut, (tā kā labību “ar rokām” pļauj Latvijā.) “Tas krievēns nekad vairs sirpi necilās,” viņš apmierināts piebilst.

Jānis Bērziņš pārnāk no kara 1918. gada rudenī. 1918. gadā ziemas sākumā viņu apcietina Latvijas lielinieku valdība. Īsu laiku pirms tam, viņš kopā ar citiem pagasta vīriem, kas baidās kļūt ieskaitīti buržujos un kam iespējama apcietināšana, aizbrauc un slēpjas Rīgā, bet domādams, ka viņu mājās neatrodot viņa vietā liks ciest viņa ģimeni, viņš atgriežas. “Es neko nelikumīgu neesmu darījis,” viņš saka, ņemot vērā citu brīdinājumus, klausa pavēlei ierasties pagasta valdē, tiek apcietināts un aizvests uz Madonas cietumu. Cietumā (Madonas Stukmaņos — Pļaviņās) viņu notur desmit nedēļas. Viņu nošauj (kopā ar 6 citiem no tuvējiem pagastiem) 26. marta naktī, 1919. gadā. Viņus aprok turpat mežā, kopējā kapā, (netālu no Pļaviņām).

Pavasarī, vācu laikā, kopējo kapu atrok. Jānim Bērziņam it atšķelta daļa galvas kausa. Ārsts nevar pateikt, vai tas no saņemta sitiena, cirtiena, vai no šāviena, kas sprādzis ļoti tuvu viņa galvai.

Jānis Bērziņš apglabāts Ļaudonas pagasta Luterāņu kapos, blakus viņa meitiņai Mirdzai. Viņa sieva Alvine Bērziņa uzliek kapam pulēta tumša laukakmeņa pieminekli, uz kura rakstīts: “Arvien vēl siržu mīlestība būs par nāvi stiprāka.” (Alvīne Bērziņa gribētu likt uzrakstu “Dievs, piedodi tiem, jo tie nezina, ko tie dara,” bet meita Erna, tad 12 g. veca, nevēlas, ka būtu pieminēt vainīgie pie tēva nāves, viņas vienojas par otru uzrakstu, kaut gan Alvīnei, grūti ticēt tā loģikai.)
Alvīne Bērziņa, Jāņa Bērziņa atraitne, uzaudzina un izskolo vizņas un Jāņa Bērziņa meitas.

Erna Bērziņa beidz Madonas ģimnāziju 1924. gadā, ar gatavības apliecību, un 1932. gadā beidz Latvijas Mākslas Akadēmijas grafisko darbnīcu ar mākslinieka grafiķa grādu. Strādā kā zīmēšanas skolotāja Ilūkstes ģimnāzijā. Ceļo uz Somiju un Vakareiropu. Vienu semestri mācās grafiku Antverpenes Mākslas Akadēmijā. 1941. g. apprec Jāni Dzelmi. Viņiem dzimst divas meitas — Inese, 1942. g. Latvijā un Dzidra, 1946. g. Vācijā. Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā ģimene (līdz ar māti, Alvini Bērziņu), izceļo uz Vāciju, tad (pēc mātes nāves, 1947. gadā, Vācijā), 1949. gadā izceļo tālāk uz Austrāliju.

Austra Bērziņa beidz Priekuļu Lauksaimniecības Vidusskolu, apprec Jēkabu Lāci no Ļaudonas pagasta Ruķu (ne Rūķu) mājām.

.

.

Dzīvo Ruķos, viņiem dzimst 3 bērni — Zigurds, Gunta un Dzintra. 1941. gada 14. jūnijā Austru līdz ar bērniem un vīra māti, lielinieku valdība apcietina un izsūta uz Sibīriju.

.

Viņas vīrs, Jēkabs Lācis apcietināšanas dienā nav mājā, ir valsts darbos (aerodroma celšanā) un netiek apcietināts. Slēpjas mežos līdz komunistu aiziešanai no Latvijas. 1944. gadā izceļo uz Kanādu. Mirst Toronto, Kanādā. Apglabāts Toronto. Jēkaba Lāča māte mirst Sibīrijā.

[Photo: Jēkabs Lācis, Erna, Alma Lācis, Toronto, 1969]

.

[Photos: Dzintra, Zigurds, Gunta, Austra returned from Siberia]

.

Austra Lācis, dzim. Bērziņa, līdz ar viņas bērniem, pēc 15 gadiem Sibīrijā var atgriezties Latvijā. [Children sent back earlier — she spent 16 years there]. Dzīvo pie bērniem Latvijā, (bet ne Ruķos savā saimniecībā, jo tā tagad ir valsts īpašums) [returned to Dzintra later, seen in photo in 1995].


Alvīne Bērziņa, dzim. Putniņš Jāņa Bērziņa atraitne, mirst Vācijā, 1947. gada 5. decembrī, apglabāta Vācijā, Vaiblingenas kapos.

Jēkabs Putniņš, Alvīnes Bērziņas tēvs, arī kļūst apcietināts, mirst cietumā, (Stukmaņos) — Pļaviņās, 1919. gadā, apglabāts Ļaudonas pagasta jaunajos Pareizticīgo kapos.


Dažas ziņas no Ernas Ķikures-Dzelmes, dzim. Bērziņas dzīves

Piedzimu Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās, pavēsā, (lietus ar vēju) rudens rītā, 4. oktobrī,1906. gadā, (“pēc vecā stila” 21. septembrī, Modriņa dienā, teica — tā laba zīme…).

Mana bērnība bija ļoti laimīga, visu laiku, augas dienas, tuvu pie zemes — pagalmā, dārzā, pļavā, mežā; pie zālēm un ziediem, pie sūnām, sēnēm, smiltīm un akmentiņiem. Un pie upes, Aiviekstes ūdenī. Pēc trim gadiem ieradās mana māsa un labās dienas mums abām kopā tur nāca nākdamas. Dažreiz bija jāgana govis, jāravē burkāni, bet tad atkal brīvajos, garajos dienvidos, varēja iet pēc pasta vai klejot kur patīk.

Lasīt un rakstīt mūs mācīja tēvs un māte. Vēlāk mācījāmies nopietni, kaimiņos pie Grīvnieku Maltas jaunkundzes un kundzes, dažreiz, dabas zinības, arī pie profesora Maltas. (Tad bija kara laiks, cilvēki no pilsētas, arī tie kas jau piederēja pilsētai, meklēja izdzīvot laukos.) Tur Grīvniekos, es sagatavojos iestāšanās eksāmeniem un 1919. g. rudenī kļuvu uzņemta Madonas ģimnāzijā, otrā sagatavošanās klasē.

Tanī pat,1919. gada pavasarī lielinieki nošāva manu tēvu. Tas daudz mainīja dzīves ārējos apstākļus un arī atstāja zīmes raksturā, apmulsumu, nedrošību. Bet kā tas ir bijis un ir ar visiem mums, lika klausīt mātei un strādāt un paļauties uz saviem spēkiem.


Madonas ģimnāzijā mācījos labi, darbojos arī pēcpusdienas nodarbēs — zīmētāju grupā pie J. Plases un klavieru spēlē pie A. Dauguļa. Ja prof. Daugulis nebūtu aizgājis no Madonas, iespējams, viņš būtu mainījis manu dzīves gaitu, pagriezis to uz Latv. Konservatoriju. Bet Jānis Plase pagrieza manu ceļu uz Latv. Mākslas Akadēmiju. Dziļu ietekmi, (varbūt visdziļāko) toreiz mazāk apsvērtu, deva vēl trešais skolotājs — Jānis Āboliņš, latv. valodas skolotājs. Mēs mīlējām tur savus skolotājus. Jānis Āboliņš, sauktais “Zelta Āboliņš”, patiesi cēla, veidoja mūsu prātu, jūtas, pasaules uztveri, redzi, dzirdi, valodu.

Skolas laika sākumā, īsu laiku mums bija latv. valodas skolotājs Baltpurviņš (rakstnieks), bet to mans jaunais bērna prāts noraidīja — par daudz jūsmīgi, par vieglu viņš slavēja. Jau pie sava tēva biju rakstījusi domrakstus un domāju, ka rakstīšana ir nopietni ņemama lieta. Jānis Āboliņš bija stingrs un prasīgs, ļoti reti lika augstāko atzīmi kādam darbam — “…jūs man te nerakstīsiet nekādas literāras putriņas”, viņš teica un lasīja mums priekšā klases labāko un klases sliktāko domrakstu, gan nesakot tā autora vārdu.

Madonas skolas laikā rakstīju skolas literārā žurnālā, bet par to nezināja pat manas tuvākās draudzenes. Jādomā gan, to zināja Jānis Āboliņš, bet viņš par to neko neteica un man nebija vēlēšanās atzīties.

Dienas grāmatu rakstīju visus skolas gadus un tāpat vēlāk, bēgot, atstājot mājas, kaut kur apraku 19 biezas pierakstītas “klades”.

Madonas ģimnāziju beidzu (ar gatavības apliecību) l924. gadā.

l924. g. rudenī iestājos Latv. Mākslas Akadēmijā, to beidzu ar (zīmētāja-grafiķa grādu) l932. g. Mana iemīļotā technika bija oforta veids — “aukstā adata”. Diplomdarbs bija jātaisa ofortā (ar skābēm). Kaut kur Latvijā vajadzētu būt maniem asējumiem ko pārdevu Kultūras Fonda izstādēs. (Madonas Ģimnāzijai uz kādu jubileju dāvināju vienu sava diplomdarba, oforta, “Daugava” nospiedumu, vienu nopirka Daugavpils pilsētas valde, viens palika pie prof. Maltas).

Tai pašā laikā mācījos klavierspēli Tautas konservatorijā. “Es gatavojos uz Valsts konservatorijas eksāmenu, vecākā kursā iekļūšanai. Tad man sāka sāpēt kreisā roka. Atceros, ka Gomane sašutusi iesaucās: „visi kas varētu spēlēt, pārspēlē rokas”… Es nedrīkstēju vingrināties ilgi pēc kārtas. Biju uzmanīga, bet nekas nelīdzēja (arī masāža nē), roka pagura un sāpēja. Vasara nāca vidū, es varēju pamazām gatavoties eksāmenam, bet es [biju] izmisusi un raudāju un kad nevarēju spēlēt vingrinājumus pēc traka, — nespēlēju neko un uz eksāmenu neierados, viņas vēstulei neatbildēju.

Tagad, pēc gadu gadiem, es atklāju, ka nekādi vingrinājumi nebija pie rokas vainīgi, bet mūsu izvēlētais Šūmaņa gabals (Arabeskas), kas manai kreisai rokai bija par grūtu. Tas ir – Gomane, steigdama mani uz eksāmenu nebij pamanījusi, ka man roku locītavas vēl nav pietiekoši izstrādātas šī gabala veikšanai. Kustība viņā nav grūta, bet nogurdina nepieradušu, vēl neizstrādātu (varbūt tik tikai nepareizi turētu) roku. Ja viņa būtu ņēmusi pirmo gabalu, ko viņa gribēja man dot (bet vēlāk pārmainīja, tas bija kaut kas no Franka), iespējams, ka visa mana mazā dzīve būtu ilgusi pavisam citos krastos. Būtu nobeigusi konservatoriju. Nezinu, vai es būtu laba pianiste, lai gan Demants tā vairāk kārt tika izsaucies, bet es būtu noteikti bijusi laba pavadītāja. Šīnī nozarē es ik reizi saņēmu pārsteidzošas atzinības un man pašai šķita, ka esmu laba ansambļa spēlei, man ir drošs ritms, piekļaušanās otra spēlēšanai mani iejūsmo un aizrauj.”


No 1932. gada, strādāju Ilūkstes Valsts Ģimnāzijā kā zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāja. (Mācīju arī meitenēm rokdarbus, vingrošanu un mājsaimniecību, jo Ilūkstes Ģimnāzija tad vēl bija jauna, maz skolēnu un nepietiekami manas nozares stundu. Vēlāk, kad stundās apvienojās ģimnāzija ar pamatskolu, pietika zīmēšanas stundu.) Ilūkstē strādāju līdz 1940. g. ar vienu gadu atvaļinājuma ceļojumam uz Beļģiju un Franciju.


1941. apprecēju Jāni Dzelmi, un dzīvoju Ķikuros līdz bēgšanas laikam. l944. g. līdz ar meitu Inesi, māti un vīru, atstāju Ķikurus un ar trim zirgiem un ratiem un divi govīm, braucām un gājām pāri Latvijai visu vasaru līdz Liepājai, no turienes rudenī ar kādu bēgļu kuģi nonākot Dancigā. Tālāk — Sudētijā. Tur nometnē smagi slimoja Inese un mana māte. Ar atkārtoti atrastu vācu sievietes pretim nākšanu un palīdzību, pēdējā brīdī pirms krievu ienākšanas izkļuvām brīvajā pasaulē.

Dzīvojām bēgļu gaitās — Austrijā, pie kalnu zemniekiem, tad Vācijā UNRA’s aprūpētā bēgļu nometnē, no tās “izskrīnēti” (zonas pāriešanas dēļ bez atļaujas) atkal pie vāciešiem “uz vācu kartītēm”.

 No Vācijas (kur Vaiblingenas kapos atstāju savu māti un Fellbachas slimnīcā dabūju jaunu līdzbraucēju — savu otru meitu Dzidru), ceļš tālāk veda uz Austrāliju, no Itālijas līdz Sidnejai ar Amerikas kara kuģi — Ģeneral Bandy.
Izceļojām uz Austrāliju l949. gadā, dzīvoju New South Wales’ā. Vispirms Grētā, bēgļu nometnē, tad Wyongas apkārtnē


Austrālijā strādāju emigrantu nometnē Gretā, kādu laiku drēbju izsniegšanas punktā, slimnīcā, un bērnu klīnikā.
Tad iepirkām mājiņu ar 13 akru zemes un bijām sakņu audzētāji pupu un tomātu lauciņos. Tad vistkopji. Tās bija grūtas, karstas un sausas dienas, bet tās lika redzēt, atrast un iemīlēt Austrāliju. Bērni gāja skolā un tiem gāja labi. Tie cīnījās un dabūja visādas godalgas un pabalstus sākot jau no vidusskolas. Tālāk tāpat Inese beidza Sidnejas Universitāti valodās (vācu un franču), Dzidra beidza Ņukastles Mākslas institūtu.


Šai laikā, pēc kāda rakstiņa iesūtīšanas latviešu avīzei “Austrālijas Latvietis”, man sākās sarakste ar rakstnieku Jāni Sarmu un sākās mana pievēršanās rakstniecībai. Zīmēšana bija mēģināta Austrijā un Vācijā, dodot arī kādu nieku peļņu, bet zīmēšanai-grafikai, nevarēju nopietni nodoties, neiespējot pirkt vai atrast lietošanai, ofortu presi. (Starp citu — Latvijā, kādā tīrumā — pļavmalā, kaut kur Ērgļu apkārtnē, bēgot no krievu tankiem, apgāzās vezums; bērns, un daži vērtīgākie mantu saiņi kļuva iemesti atpakaļ vezumā, mans lielais ofortu rullis palika tur zaļā zālē guļot.)

Tā es paliku pie rakstniecības. Saņēmu uzmudinošus vārdus no rakstnieka Jāņa Sarmas, no literāta Kārļa Freimaņa, dažas godalgas par stāstiem, labas atsauksmes no lasītājiem par pirmo grāmatu “Mūsu kaimiņš”. Emigranta rakstnieka darbs ir — vientuļnieka spītīgā neatlaidība, nezinot īsti kas un kam, kur un cik ilgi, tikai iet un iet, kraut un stumt. Tagad, kad pavērušies vārti grāmatai uz mājām, gandrīz tāda sajūta, kā kritiens, kūleņa apmešana — beidzot! Un tālāk? Tas pats viss — bet kāda dziļa, liela piepildījuma sajūta!


Ilgākais svešuma laiks ir vadīts Austrālijā. Austrālija ir pilnīgi citāda zeme kā visas šīs globa ziemeļu puses zemes. Paiet laiks viņas rakstura — skarbuma un maiguma pārpilnību — atrodot, bet tad šī zeme kļūst ļoti mīļa, tās daba un arī cilvēki. Jauna, citāda pasaule, gandrīz — otra dzimtene. Viņā vienmēr ir labi atgriezties. Mana jaunākā meita Dzidra dzīvo Sidnejā, pēc 6 (dzīves izmēģināšanas) gadiem dzīvotiem Anglijā. Pie viņas Anglijā, es pavadīju vienu gadu, mazliet iepazīstot arī šo zemi, atrodot tur vairāk tīkama (rožu…) kā cerēts. Mana vecākā meita Inese, daudz no savas darba un karjeras cīņas dzīvē, ir ielikusi te Kanādā, pie viņas es tagad dzīvoju jau sesto gadu, bet man tā ir tikai tāda — viesošanās. Ilgākais, īstākais emigranta laiks ir dzīvots Austrālijā — Sidnejā, Ņūkastlē, Wollongongā. Ja kas labs šais gados ir krājies manā garā un dvēselē, tas ir visvairāk vākts Austrālijā. Tur arī ir ciests tas smagums, domājot, ka varbūt nekad šī mūžīgā, skaistā jūra tur apkārt, nepašķirsies un neļaus ceļu atpakaļ. Tā mazliet ir pašķīrusies.

Kanādā, no 1983. gada dzīvoju (kā — “landed immigrant”) Britu Columbijā — Hopē, Albertā — Banffā, Ontario [Kvebekā] — Montreālā. Tagad atkal Albertā — Kalgarijā.  Pārmaiņus pa laikam uzturējos Austrālijā, arī paturot Austrālijas pavalstniecību.
1 gadu pavadīju pie meitas Ineses Birstiņas Vācijā, tās pirmā darba vietā, un līdzi tai (“van’ā “…) apceļoju Itāliju, Franciju, Spāniju.


J. Dzelme’s marriage proposal
17. VII. 40 g.
[Written in response to Erna’s advertisement in newspaper. He signed it with a false name and gave his sister’s address in Rīga.]

Atrodoties katastrofas priekšvakarā steidzu rakstīt Jums šo vēstuli. Visu laiku nepiegriezu šādam iepazīšanās veidam vērību domādams ka tam vēl laika diezgan, kad kādreiz tas būs vajadzīgs gan tad izmantošu viņu un tagad dabūju zināt ka šāda veida iepazīšanās turpmāk būs aizliegta, un starp pašreizējām paziņām nav ne vienas ar kuru vēlētos kopīgi iet kopīgo dzīves ceļu, tā tad atrodos tanī avārijā un lūgšu sniegt roku pretī uzskrējušai laimiņai, lai tiktu atkal normālā dzīves straumē. Ķeros kā slīcējs pie pēdējās pieturas vai tā mani spēs glābt to atstāju nākotnei.

Ja nu izpelnos Jūsu ievērību, tad lūgšu no Jums patiesu īsu biogr. ģīmetni, kuru uz vēlēšanos returnēšu. Apsolu pilnīgu diskrēt. un tamdēļ lūgšu pareizu adresu un visu norakstāt lai tas atbilst īstenībai vai ja to nespējat nerakstat nemaz.

Neesmu ar šo atsaukumu domājis laiku kavēt vai meklēt izklaidēšanos, un ja šis sludinājums ir šāda rakstura tad lūdzu neatbildēt.
Kaut papīrs ir pacietīgs un visu saņem kā patiesību tā arī nepatiesību kamdēļ zaudē ticamību tomēr par sevi teikšu visu kas atbilst īstenībai.

Esmu Latvietis un nekad cits nebūšu, domās, vārdos vai darbos kāda saule arī nespīdētu.
Esmu luter. tic. slaida auguma tumšmatis ar ciešamu ārieni bez fiziskiem defektiem, pēc dabas saticīgs bet noteikts ar vienkāršiem reāliem dzīves uzskatiem, pilnīgs atturībnieks 32 g.v. pēc prof. valst. ierēdn. ar pieklāj. matr. stāvokli.

Ceru ka būšu sniedzis pārskatāmu ainu par sevi, ja interesēs turpināsim.
Atstāju durvis vaļā jo nekad nevar zināt kad un no kurienes laime nāk.
Ar cienību

J. Dzintars
Rīga Brīvības gatve 4-30

[Marriage registry Riga, 10 April 1941]


Inese’s report

Growing up, we were afraid of dad. He was a harsh disciplinarian, but he was not unfair. He did give us the strap, but rarely, and as I said, with formality, not in sudden control. He did abuse animals, but did not use physical force on people. His was mental, psychological cruelty and abuse. He ruined mum’s life, not letting her do any of her art or writing, was jealous and paranoid of any independence that she might have, from friends to professional associations. It was extreme.

This is a comment from an email from Ruta Mūsiņš (Alīse’s daughter, I met her in 2013 and 2017 — Alīse corresponded a lot with her sister Anna, who corresponded a bit with dad. Ruta is judging dad from the letters her mother and her aunt exchanged, where sometimes Anna also sent one of dad’s letters on to her sister Alise):  4.4.2015. “Your father was a strange man, basically unhappy, in fact actually sick. If I reflect on my relatively short life with the German, there are some similarities.” (Ruta was married to a German man for a while.)

Dzidra and I sided completely with mum, we were in her “camp”. I am sure that that did not help matters at all. I remember once saying to mum, when I was about 14, that I knew “what would save dad: if we showed him some love and affection”. She was surprised at my assessment. However, none of us was capable of doing that. We submitted and hated.

And, although I did not understand it at the time, I do not think that mum was entirely innocent. Their marriage was not for “love”. She had had other replies to her ad — that sort of way of meeting was not unusual, especially but not only during war time, when a lot of men were away and life in general was uncertain. I suppose current online dating services are a new, somewhat similar version, without the problems of war! For whatever reason, she chose him — and yes, he was charming, good looking, well-dressed, etc. He has always been careful in dress, elegant, with a good physique and posture, charming in manners, never coarse — a ladies’ [plural intentional!] man. She was despairing of ever getting married, she was already 35 — but more than anything, she was despairing of ever having children, and at that time, 35 was already getting to be quite late — it still is a bit late these days too.

However, when she had me, dad accused her of using him just to have a child — and to some degree she agrees in her account of their argument over me and the song, where he left and did not come home that night and she felt that she did not care if he never came home. I am sure that in most of their disagreements, she probably made sure that Dzid and I were “on her side.

I remember an argument they had in Fellbach, where he accused her of never having appreciated any gift he gave her, of throwing them back in his face at the beginning of their relationship. I can imagine that as true, can imagine that she expected him to know what she might like and being contemptuous of his “lack of insight or taste”… I do not think she had a very realistic idea of men/marriage, etc., perhaps understandable, since her father was shot when she was not yet 13 years old and her mother did not remarry. She had a few old fashioned ideas about the behaviour of women in romantic situations, such as the “right” to slap a man’s face, if he insults her, a woman’s “right” to play the coquette and flirt in the company of men, etc. etc. Apart from all these quirks, I do think they were seriously mismatched — but to my shock (naive! I thought they both hated each other too much) I discovered from her diaries later, that they had sex to the end of the time together, reluctant on her part, but to be endured because of the man’s “right” in a marriage.  However, there was never any physical force involved. They apparently had sex in the afternoon, when we were in school. Mum, Dzid and I shared the one bigger bedroom in the house, dad slept in a small converted veranda room — he went there for a “nap” after lunch and left the door partly open when he was in the “mood” — mum would mostly go to him, but sometimes did not.

He did sometimes spank us, usually with his belt on our bare bottoms — but very rarely (I remember only 2 occasions, but there may have been more) — and, as I said before, they were very formal procedures. However, he was very strict, critical, demanding complete obedience with no argument, furious when disobeyed or when we did not manage to do something “correctly” and made mistakes — totally terrifying to us. However, mum did say that she respected him as a parent, that she found his basic values as a parent to be sound.

We hated him because we were afraid of him and because he was nasty to mum — he always insulted her, told her she was worthless, criticized and humiliated her, etc., etc., But the worst part of that was that he was so paranoid about her having any bit of life that he did not control that he destroyed her as a person — she became ill, we encouraged her to leave, she left secretly one afternoon, with a small suitcase, walking a mile to the bus stop to catch a bus to town to catch a train to Sydney, with not enough money in her pocket to even catch a cab to somewhere. She did not have anywhere to go, but managed to get a room at a charity hostel… Dzid and I were terrified that he would come home and find her gone and go after her before she got to the bus. Mum had tried to stay on the farm until Dzid finished school (I was already away at university) but when her health failed, her doctor told her to get out of there or she would be dead. So, poor Dzid was left alone to cope and cook and do her schoolwork and milk the cow and… and… and… Later, he got a housekeeper — there were several of them — they kept changing, since they were not prepared to put up with his demands and rages. Dzid did not have a happy time of all that.

One of dad’s methods of control over mum was to never let her have any money for herself. He also tried to control her correspondence, so she had to get a secret mailbox in town — where I collected her mail on the way home from high school. She used a pseudonym for her bits of writing that were published in the Latvian paper, because she was afraid that dad would find out that she had something published — he read the paper.

Although he did not beat her, we were afraid that one day he would get mad enough and start. When he later bought a shotgun — he said it was because foxes and goannas (a big Australian lizard) that were stealing eggs and hens from the sheds, I was terrified that I would come home from school one day and find that he had shot her. I even told one of the teachers who knew our family…

———————————————————————————————

Some other extracts from Ruta’s emails to Inese:

22.12.17. [I gave her my book about mum.] “Thank you for the letter and pictures of your mom’s work. That way I can get to know her better and I will always be horrified at how crazy her life has been with Jānis. For such an artist to become a farmer, in circumstances like that, in a strange land, etc. How much did you, both daughters, have to suffer. Yes, sometimes things are so complicated.

20.2.2015. “The brother, Peter, lived most of his life in the house of his mother-in-law in Cesis. While still in Riga he was drinking a lot, his wife Elza was a nurse. They had no children. At one time when Peter was working in a marsh, or somewhere similar, he was injured in an accident and from then on he was disabled.  I can remember what an effort it was for him to raise his glass to his lips. I remember that they kept arguing even when I was there visiting. HOW SAD ALL THAT IS, isn’t it?

I do not know much about my grandfather, except that he was a farmer’s son, he drank, but my grandmother was a proud woman, she did not make friends with relatives. She had a very difficult life.
My mom was a teenager when she learned about her father’s death. Their life took place in Smiltene, around Smiltene. I once tried to understand in which cemetery in Smiltene he was buried, but in vain.”

———————————————————————————————-

Anna’s letters to her sister Alīse — [I do not have most of the dates, so I do not know exactly when they were written or in what order. I have numbered them just to separate one letter from another.]

1. My dear sister you ask how is Erna, I don’t know. Inese has already said that Erna’s health is not very good. She lives with Dzidra. Inese says she had to divorce because John always told Erna that she was stupid and called her all kinds of other names in the presence of the children. Inese said she couldn’t bear to see her mother suffer. She said she had already started hating her father, and for Inese’s wedding, Inese had seated them together at the table at the restaurant. As soon as John arrived, he took his table card and swapped it with another and didn’t sit next to Erna. I forgot to ask if they had already been divorced, I suppose yes. Inese said that Erna had become so insecure that she could not open her mouth, the daughters couldn’t watch and that was the only solution – divorce. I told Inese that I would correspond with John and try to persuade him to take Erna back. Inese was happy about it but I not so much.

2. I cannot get anywhere with John. He just tells me not to mix in things that I don’t know anything about, it’s totally useless to try achieve something with John, I feel sorry, dear sister, about this thing with Erna.

3. My dear sister, I don’t think I’ve sent you a letter from John. I will put it in this letter. I don’t often write to John, if there is a letter, it’s like I don’t feel like replying. I’ll write to you the contents of the letter he wrote to me on 7/12/64 for Christmas: I wish you a Merry Christmas. I wish God would enlighten your mind as much as possible and help you manage your days. Janis. Sister, what would you reply to such a letter. I don’t believe he was trying to achieve anything bad with such a letter, maybe his thoughts weren’t bad, but on paper, such words sound bad, insulting. That’s why I just didn’t answer. When you read the letter I am sending you, you will understand me, my actions. I hope that you will receive this letter, write if you receive it, so that I know. Dear sister, what else can I write to you about our brothers. We get no great pleasure. John is frustrated with his life and does not admit his mistakes, only looking for blame with others. And Peter’s drinking has ruined his life and that of Elza [Peter’s wife]. Peter has a very serious illness, like opium, which consumes a person … in a mental and corporeal state with Peter …

4. … and is Peter not improving a little, or is he still carrying on with drinking. Poor Elza, and what does dear Janis do? Does he have a decent job and is he a decent person? How difficult it is for children who have to grow up and fight without the help of their father, without the advice of their father. How terrible it is for parents to have children and then divorce and ruin their children’s lives and take away their family life, a real warm family home, one really has to have heartfelt pity for them.

5. My dear sister, do not worry about our brother, who knows nothing about [your?] present life and circumstances…….
Inese just now said herself that she used to cry and suffer because of her father’s sternness, but now says her father was right and she is grateful.

6. Dear sister, what you write to me about Peter greatly pleased me. May God grant that he will get better and God will help him. You can write to John, though. However, I have not yet replied to the two letters I sent you. Sister, I think John is not aware that he is doing anything wrong. He thinks and feels differently – he lives by calculation and we sisters with heart and feelings.

7. My sister, I haven’t heard from John for a long time, I think it’s more than a year that I have no news. I have not written myself, it is difficult to keep in touch from such a distance, because everyone has their own life, their own interests. I have a bad conscience, but from that distance, giving advice to John is impossible and hard to do in a letter, and I’m a lazy writer, you already see that, dear sister.

8. … and that medicine from the big bottle is something Peter needs to drink every day, it strengthens his nerves, and Peter really needs it so much.
…
Don’t worry and don’t freak out about Peter, he is truly is a poor thing with all his pain and suffering, a real bundle of nerves, dear sister, don’t hold it against him. Sister, such is the fate of both of us, we both have already suffered and worried a lot because of our brothers, both Peter and John. Just think of all that Peter has already ….

9. Dear little sister, I will send you a letter from John so you can read it yourself. I am sorry for him, but I cannot help, because how can I look for a woman for him, pull her away form her family, relatives and friends, and send her to an unknown foreign place. I can’t do it so irresponsibility, I just don’t want to and I can’t and it’s against my heart’s conviction. [The “woman” he is looking for is someone to be a housekeeper for him and Dzid after mum left — he must have asked, if she knew anyone who would want to come to Australia from Germany.]

10. …. and try to live it as much as possible, as our mum always said, what you don’t want you to be done to you, don’t do it to others. My dear sister, what can I tell you. John hasn’t written a letter to me, I don’t know why. Maybe I have offended him somehow, I don’t know. I’m not a great writer myself. In any case I will write again and if he does not answer me then I will see further. Perhaps because John holds it against me that I didn’t let him take much part in my sorrow. He tried to give me advice and I took it badly and felt hurt. [I don’t know what “sorrow” she is referring to, but perhaps it is the death of her husband — I do not know when that was.] I once wrote to him to write to me about the difficulties he had to deal with, or his daughters, instead of just boasting with the whole letter filled with songs of praise. Maybe it offended John.

Leave a Reply