Art exhibition and catalogue, Madona museum, 2017.
The exhibition consisted of works by Erna Bērziņa (Ķikure), and her two daughters, Inese Birstins and Dzidra Mitchell.
NOTE: ENGLISH TRANSLATION of Atgriešanās biographical text is at the end of the page.
NOTE: English translation of the catalogue text is at the end of the page.
Jauna izstāde Madonas muzejā “Atgriešanās mājās”
Latvija-Vācija-Austrālija-Kanāda-Latvija. Tāds garš, gadiem ilgs ceļš. Piektdien, 22. septembrī, pulksten 15 Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs aicina uz izstādes „Atgriešanās mājās” atklāšanu un Ernai Bērziņai/Dzelmei/Ķikurei veltītā albuma atvēršanu muzeja izstāžu zālēs.
Tā būs vēl nebijusi tikšanās – tiksies vienas ģimenes trīs mākslinieces, precīzāk, vienkopus būs viņu darbi. Māte Erna Bērziņa/Dzelme/Ķikure (04.10.1906. Ķikuri, Ļaudonas pag., Madonas apr.-01.01.2003. Kanāda) – grafiķe un literāte; vecākā meita Inese Birstiņa (27.03.1942. Madona – pašlaik dzīvo Kanādā) – tekstilmāksliniece; jaunākā meita Dzidra Mičele (Mitchell) (21.05.1946. Štutgarte, Vācija – pašlaik dzīvo Austrālijā) – grafiķe, gleznotāja.
Erna Bērziņa/Dzelme vairāk pazīstama kā literāte ar pseidonīmu Ķikure, jo emigrācijā izdoti 10 dzejoļu un prozas krājumi, daži publicējumi ilustrēti ar viņas zīmējumiem vai grafikām, Latvijā 2006. g., atzīmējot novadnieces 100. dzimšanas dienu, Ļaudonas pagasts un Madonas muzejs izdeva dzejas un prozas krājumu „Es zemes tās“. Šogad meita Inese Birstiņa izdevusi albumu „atgriešanās mājās* Erna/Bērziņa/Dzelme/Ķikure * zīmējumi un teksti”.
Erna bijusi daudzpusīgi apdāvināta: studējot Mākslas akadēmijā Riharda Zariņa grafikas darbnīcā, paralēli mācījās klavierspēli Tautas konservatorijā, viņai bija interese arī par literatūru. Karš pārtrauca iesākto izstāžu darbību. Emigrācijā pirmos gadus (vēl Eiropā) tapa daži grafikas darbi, zīmējumi, bet Austrālijā šī joma pamazām apsīka. Toties īsajos atpūtas brīžos un klusajās nakts stundās varēja rakstīt. Madonas muzeja krājumos ir daļa no Ernas Ķikures literārā mantojuma (to jau daudzus gadus vāc muzeja literatūras sektora vadītāja Dace Zvirgzdiņa), līdz šim neliela grafiku un zīmējumu kolekcija, kas šogad papildinājās ar lielu meitas Dzidras dāvinājumu – 67 mātes darbiem. Ernas zīmējumi un grafikas dziļi simboliski attēlo bēgļu gaitas caur savas mātes (mirusi Vācijā) tēlu, dzīvi emigrācijā caur ainavām ar bēgļu nometnēm, bet cerības un sapņus – caur abu meitu pieaugšanu autorei tik svešajā vidē.
Abas meitas jau agri izcēlās ar dotībām vizuālajās izpausmēs, zīmējot, gleznojot, mācoties dažādus rokdarbus, bet ceļi līdz radošajam darbam kā dzīves nepieciešamībai bija atšķirīgi.
Inese studēja franču filoloģiju Sidnejas universitātē, mākslai tā nopietni pievērsās tikai 1970. gados Kanādā. Sākusi ar tradicionālo tekstilmākslas nozari – aušanu, viņa pamazām pievērsās filcēšanai un iekļāvās 1970.-1980. gadu tekstilmākslas uzplaukuma vilnī, kas vēlās pāri kontinentiem. Aktīvākais posms radošajā darbībā saistāms ar 1980. gadiem, kad viņa strādāja Banfa (Banff) Mākslas centrā, piedalījās un vadīja meistarklases un seminārus, ieņēma dažādus amatus Montreālas Konkordijas universitātes Tēlniecības, Keramikas un Šķiedras mākslas nodaļās. Tad tapa daudzas viņas izstādes Kanādā, ASV, Eiropā un liela personālizstāde 1989. g. Laikmetīgās mākslas muzejā San Paulu, Brazīlijā. I. Birstiņas darbi atrodas Kanādas un ASV publiskajās kolekcijās, arī Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs, privātkolekcijās – Kanādā, ASV, Austrālijā, Vācijā, Brazīlijā.
Inese Birstiņa stāsta: „Mani darbi ir par atmiņu, pārveidošanās mirkļi, metamorfozi, apziņas maiņām. Tēlu vairums balstās mirkļos starp miegu un pamošanos, kad mēs neesam gluži pārliecināti paši par savām aprisēm un to, kā izstaipās mūsu locekļi, līdz mazliet vēlāk tie atgūst ierasto veidolu.” Inese Birstiņa dāvina Madonas muzejam visus izstādes eksponātus.
Foto: Nelson Vignault
Dzidra ļoti pārliecinoši izvēlējās studēt mākslu. Pēc Vaiongas ģimnāzijas beigšanas 1964.-1967. g. viņa mācījās Sidnejas tehniskajā koledžā un Ņūkastlas nacionālajā mākslas skolā. Pēc sešiem ceļojumu un darba gadiem Eiropā un tikpat pildot skolotājas pienākumus Austrālijā, Dzidra Mičele ļoti daudz glezno, rīko personālizstādes mākslas galerijās un Austrālijas latviešu kultūras centros, piedalās dažādos projektos un grupu izstādēs, ir saņēmusi virkni atzinību un godalgu. Viņas darbi atrodas privātkolekcijās Eiropā, Kanādā, ASV, Jaunzēlandē un Austrālijā.
Dzidra Mičele pie gleznas „Radu raksti”, par kuru 2014. g. saņēma Austrālijas latviešu mākslinieku gada balvu. Foto no ģimenes arhīva
Dzidra Mičele par saviem darbiem: „… Mani nodarbina doma palīst cilvēkam zem ādas, kur ķermenis pauž esamību, varbūt pirmnojautas momentā, brīdī starp jūtām un rīcību, kas nenovēršami sekos. Tas acumirklis, kurā koncentrēts viss iespējamais jebkuram vīrietim vai sievietei…”
Madonas izstādē redzēsim Ernas Dzelmes zīmējumus un grafikas, kuri ceļojuši no pirmskara Latvijas, emigrācijas Vācijā un citur Eiropā uz Austrāliju, bet tagad atgriezušies to garīgajā dzimtenē. Pārdomas par eksistenciāliem jautājumiem turpinās meitu darbos – I. Birstiņas apjomīgajās instalācijās un Dz. Mičeles smalkajos gleznojumos (izstādē būs gleznu digitālās izdrukas un viena glezna no Pasaules latviešu mākslas centra Cēsīs, kā arī pieci ogles zīmējumi, kurus autore dāvina mūsu muzejam).
Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds un Madonas novada pašvaldība.
Paldies arī Latvijas vēstniecībai Kanādā.
20.09.2017.
—————————-
Inese Birstiņa
Tekstilmāksliniece Inese Birstiņa
Viena no pēdējo gadu modernajām rokdarbu tehnikām ir filcēšana – rotājumu un citu nelielu priekšmetu gatavošana no krāsainas vilnas, to saveļot vai nu ar īpašu adatu, vai mitrinot, berzējot, presējot, līdz iegūts vēlamais biezums un forma.
Latvijā nepazīstamā mūsu novadniece Inese Birstiņa 1970.gados šajā tehnikā sāka veidot lielizmēra darbus.
Inese Birstiņa dzimusi Madonā 1942. gada 27. martā. Viņas māte Erna Dzelme, vēlāk pazīstama kā rakstniece Erna Ķikure (1906 – 2001) toreiz bija skolotāja Sāvienā, dzīvoja savās dzimtajās mājās Ļaudonas Ķikuros pie Aiviekstes. Tēvs Jānis Dzelme (1907 Smiltene – 1985 Austrālija) esot strādājis policijā. Ņemot vērā šo amatu un to, ka mātes jaunākā māsa Austra Lāce 1941. gadā kopā ar vīramāti un trim maziem bērniem izsūtīta (vīrs tobrīd bija aerodroma celtniecībā pie Krustpils), saprotama ģimenes izbraukšana no Latvijas 1944. gada vasarā. Ineses jaunākā māsa Dzidra (prec. Mitčela), gleznotāja Austrālijā, dzimusi 1946. gada 21. maijā Štutgartē, Vācijā.
1949. gadā ģimene iebrauc Austrālijā, sākumā dzīvo Grētas imigrantu nometnē pie Sidnejas, pēc tam pārsimt kilometru tālāk laukos, kur viņiem ir sava saimniecība. 1958. gadā mazpilsētas Gosfordas Lauvu klubs rīkoja apkārtnes mākslas skati. Atsevišķi vērtēja pieaugušo, skolēnu un bērnu darbus. Dzidra Dzelme iesūtīja 5 darbus eļļā, Inese pašportretu sangvinas zīmulī un akvareli. Galvenā godalga – 50 mārciņas sadalīta māsām Dzelmēm. Tas bija mudinājums turpināt.
Kā daudzas meitenes, Inese bērnībā mācījusies latviešu tradicionālos izšuvumus. Tā kā mājās šujmašīnas nebija, ar rokām šuva vienkāršāko apģērbu, lai nebūtu jāmeklē šuvēja. Pēc vietējās vidusskolas Inese studē franču filoloģiju Sidnejas universitātē. Austrālijas Jauno dienvidrietumu (NSW) provinces Izglītības departaments 1967.gadā viņai piešķir patstāvīgas skolotājas tiesības. 1968.gadā pēc kāzām ar Austrālijā izaugušo latvieti Laimoni Birstiņu abi aizbrauc uz Eiropu, Inese strādā par skolotāju Vācijā. Vēlāk viņi pārceļas uz Kanādu, diemžēl ģimene izjūk.
Sākusi ar tradicionālo tekstilmākslas nozari – aušanu, Inese Birstiņa 1970. gadu vidū pievēršas filcēšanai. Top daudzas skulpturālas figūras – no vilnas veidoti cilvēku tēli dabīgā lielumā. Izsukātu vilnu slāņiem tin ap gumijas formām, pēc tam mērcē ziepjūdenī, nospiež, žāvē, presē, lai veidotos ciešāka masa. Aktīvi ar to nodarbojusies līdz 1990.gadu sākumam, reizē strādājot kā mākslas priekšmetu lektore, meistarklašu un mākslas galeriju vadītāja.
Darbi izstādīti ne vien Edmontonā, Otavā, Banfā, Kalgari, Vankuverā, Monreālā u.c. vietās Kanādā, bet arī Sanpaulo Brazīlijā, Sanfrancisko, Minesotā, Ņujorkā u.c. ASV. Tie glabājas galvenokārt Kanādas mākslas krātuvēs. Pēdējos gados, kad ikdiena saistīta ar datorfirmu, aizrāvusies ar uz ielas netīši pamestu cimdu „portretu” fotografēšanu.
—————————————-
Atsauksmes
- Atsauksmes par izstādi “Atgriešanās mājās” Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs 22.09. – 29.102017.
Interesanta izstāde. Un ļoti skaista. Sofija (ļoti bērnišķīgs rokraksts) - Dīvaina māksla. Alma (bērnišķīgs rokraksts)
- Dažus no eksponātiem varētu izmantot, piemēram, šausmu filmu filmēšanā, bet raisa emocijas, kas arī ir mākslā galvenais. Kaspars (varētu būt vidusskolnieks?)
- Neparasta, bet iedvesmojoša izstāde. Šķiet, ka visas mākslinieces ir vēl jaunas! Gundega 05. 10. 2017. Citādā pasaule! (paraksts)
- Šeit ir brilidīgi! Laura (bērnišķīgs rokraksts)
- Nesaprotu, bet brīnišķīga māksla. (bērnišķīgs rokraksts)
- Man šajā izstādē patika tie cilvēciņi, kuri ir vilnas filcējumā. Daži nedaudz biedēja, jo viņi stāv zāles vidū un skatās uz visām pusēm un viņi ira gari un īsi. Veronika, esmu no Mārupes/Rīgas. Man ir 11 gadi un man patika jūsu izstāde. Vēl nekur neesmu redzējusi tādu mākslu.
- Satriecoši iespaidīgi. Filozofiski darbi. Iveta 07.10.2017.
- Man šī izstāde patika, jo bija ļoti labas gleznas un portreti. Gunārs (bērnišķīgs rokraksts)
- Šī izstāde bija ļoti jauka, tā bija iedvesmojoša un skaista. Visskaistākie bija – tā domātie cilvēki. Liels paldies par šādu iespēju. Ance Dārziņa 12.10.2017.
- Laikam vecums, jo (izstādes) darbi liek iegrimt atmiņās, kas raisās nežēlīgi šajā izstādē atrodoties. tikai te atskāršu cik daudz kopā noiets – katram atsevišķi un tautai kopumā. “Austrijas kalni”, “Metamorfozes”, “Vēstījums” un citos darbos iekodētais paliek ar mani, kad “Izgāju ceļā” … Edgars Kramiņš 14.10.2017.
- Paldies ! 15.10.2017. Valdis R. Kalnozols (ja pareizi izlasīju)
- Ļoti interesanti ! Madonas pilsētas vidusskola, 11a klase, skolotāja V. Bērziņa 19.10.17.
- Man nepatika
- 2017.g. 19.oktobrī. Madonas pilsētas vidusskolas 12.d un c klases. Skaisti , vienreizēji un ļoti dvēseliski. Atver acis uz visu neredzamo un prātam neaptveramo. Paldies !
- Skaisti, forši, interesanti. Ar izdomām pilna izstāde. Veronika
- Man patika. Emīls
- Man ļoti patika !
- Patika ! Kate
- Man (ne)patika
- Man patika… viss, izņemot kailie vates vīri un sievietes
- Man patika viss izņemot kailie. Paula P. 4b klase
- Ļoti interesanta izstāde. “vilnas cilvēki” atdzīvina un tai pat laikā liek sastingt.
- Interesanti cilvēki un mēs ar klasi liliski pasmējāmies.
- Ļoti neierasta izstāde ar “dīvainiem” cilvēkiem ! (nesalasāms paraksts)
- Man ļoti patika šī izstāde, ļoti patika izdoma. I. O.
- Forša izstāde, labas noskaņas, viss lieliski. Paldies jums. M.D.P. 26.16.17.
- Ļoti interesanta izstāde. Bagāta. Izzinoša. Iekārtojums tik interesants, it kā neuzkrītošs, bet pārredzams un piedod klāt emociju. 29.10.2017. L. Dine ? (nesalasāms paraksts)
————————————–
Pasniegta Latvijas Muzeju biedrības Gada balva 2018
25.maijā, atzīmējot Starptautisko Muzeju dienu, Oskara Kalpaka muzejā un piemiņas vietā “Airītes” tika pasniegta Latvijas Muzeju biedrības Gada balva 2018 (iepriekšējais balvas nosaukums “Zelta Puteklis”). Šī ir vienīgā balva Latvijas muzeju nozarē un tiek pasniegta jau devīto gadu ar mērķi sekmēt ilgtspējīgu un kvalitatīvu muzeju nozares attīstību Latvijā. Balva izceļ muzeja radīto produktu kvalitāti, pieejamību un nozīmi sabiedrībai.
Apbalvošanas ceremonijas laikā Latvijas muzejiem pavisam tika pasniegtas 12 galvenās balvas no Latvijas Muzeju biedrības sadarbībā ar pasākuma galveno atbalstītāju – VAS “Latvijas dzelzceļš”. Tāpat tika pasniegta ICOM (International Council Of Museums) Latvijas Nacionālās komitejas balva un pasākuma atbalstītāju specbalvas.
[…]
Piebalgas porcelāna specbalvu Gada mākslas izstādei saņēma Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs par izstādi “Atgriešanas mājās. Latvijā – Vācija – Austrālija – Kanāda – Latvija”. Izstādē eksponēti trimdas latviešu sieviešu darbi, kas šādā veidā simboliski beidzot atgriežas Latvijā. Kā balva tika pasniegta porcelāna vāze “Vilnis”, simbolizējot jūru, kas šķīrusi sievietes no dzimtenes.
Zane Grīnvalde
Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja
Tālr. 29418187
www.facebook.com/muzejilv
www.twitter.com/muzeji_lv
————————————-
“Iedvesmojoša grāmata latviešiem.”
Iepazīstoties ar grāmatu „Atgriešanās mājās. Erna Bērziņa Dzelme Ķikure. Zīmējumi un teksti ”, es jutu, ka savā vietā tiešām ir atgriezusies personība, kas tik piederīga latviešu kultūrai, ar kuru man, un es domāju daudziem, tā ir pirmā tikšanās.
Grāmata ir koncentrēts talantīgas sievietes un visu viņas radošo jomu ieskicējums, kas rosina uzzināt kaut ko vairāk.
Uzmetumi, zīmējumi un grafikas – nevainojamas un emocionālas – neizbrīna ar savu profesionālismu, jo iegūta laba izglītība, tomēr brīnums ir spējā saglabāt kvalitātes daudzu gadu garumā pilnīgi neradošos un nospiedošos apstākļos.
Grāmatā ievietotie dzejoļi papildina šo ainu, rādot dziļu un radošu cilvēku, kas izpaužas visos viņam iespējamos veidos un ikdienišķās dzīves starplaikos. Erna Ķikure jebkurā situācijā saskata būtisko – gan personības saglabāšanu uz „sveša ceļa”, gan laika plūsmu un „pa pusei nodzīvotas dienas”. Pati viņa paliek gaiša, sapņaina un smaidoša, tas arī redzams fotogrāfijās.
Erna spēj izlemt savu likteni, aizejot no despota vīra. Tomēr viņa nevar atgriezties Mājās, kas ir lielākā mīlestība. Dzimtenei veltīti skaisti dzejoļi – sapņi.
Mani aizkustina tik dziļš latviskums un inteliģence vienuviet, arī tas, ka Erna ir spējusi savām meitām atstāt saikni ar Latviju, kas atvedušas mājās viņas sirds darbus.
Paldies par grāmatu!
Iedvesmojoša grāmata latviešiem.
Inta Celmiņa (gleznotāja)
17. 09. 2018.
————————————–
Māra Branča skatījums
Satikšanās mājās kopā
Laikraksts Latvietis Nr. 479, 2017. g. 12. okt.
Māris Brancis –
Burvīgā piektdienas dienā, kad pēc ilgstošajām lietavām visu Latviju apmirdzēja saule, iekrāsodama lapu kokus pagaidām vēl pelēcīgi dzeltenīgos toņos, lai drīz pievienotu tiem košākas krāsas, bija jādodas cauri teju visai Latvijai, lai būtu klāt ļoti nozīmīgā kultūras notikumā – 22. septembrī Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā atklāja izstādi Atgriešanās mājās. Tajā piedalījās māte Erna Bērziņa, arī Dzelme, arī Ķikure (1906-2003) un divas viņas meitas – tekstilmāksliniece Inese Birstiņaun gleznotāja Dzidra Mičele (Mitchell). Izstaigājušas tālus jo tālus pasaules ceļus, kas tecējuši uz Vāciju, pa Austrāliju un Kanādu, viņas satiekas mājās, kurp atvedušas gan saknes, gan māte, kas nu jau ir aizsaulē.
Ļaudoniete Erna Bērziņa daļu mūžu nodzīvojusi netālu no Madonas, bet, sava zīmēšanas skolotāja, gleznotāja Jāņa Plases iedrošināta, dodas uz galvaspilsētu un iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā. 1932. gadā ar ofortu Daugava viņa beidz Riharda Zariņa vadīto Grafikas meistardarbnīcu.
Cik var spriest no reprodukcijas, vērienīgā diplomdarba ainava ir tverta no ļoti augsta skatupunkta, lai parādītu Daugavas, mūsu likteņupes, plašo, rāmo plūdumu cauri Latvijai, mežu apaugušos krastus, varenos gubu mākoņus debesīs un garo plostu rindu. Jaušams, cik rūpīgi nostrādāts katrs vara plates kvadrātcentimetrs, radot poētiski romantisku dzimtenes tēlu.
Diplomdarbs atklāj, ka tās autorei ir Dieva dots talants stāstīt un rādīt, vajag tikai to attīstīt, taču tam neatliek daudz laika – pirmskara Latvijas mākslā viņa paspēj ierakstīt tikai pirmos burtus.
Pēc studijām seko skolotājas darbs Ilūkstes Valsts ģimnāzijā, laulības, kad viņa iegūst jaunu uzvārdu – Dzelme, tad jau došanās bēgļu gaitās Vācijā un aizceļošana uz Austrāliju. Vācijā tiek neatlaidīgi vingrināta roka un acs, darināti arī oforti un linogriezumi. Pēckara gados zīmētas meitas, fiksējot viņas dažādos noskaņojumos un nodarbēs, arī māte un vīrs. Sevišķi izceļami mātes portretējumi, kuros ielikta visa mākslinieces sirds. Ar lielu precizitāti atveidotas Vācijas un Austrijas kalnu ainavas, kas piesaista ar reālās pasaules tiešamības attēlojumu.
Diemžēl vēlākos gados grafiķes dotumus Erna Bērziņa nevar tālāk pilnveidot, tādēļ viņa sāk rakstīt dzeju un stāstus, ko publicē ar uzvārdu Ķikure, godinot savu vecāku mājas Ļaudonā, Aiviekstes krastos. Tagad ar meitu gādību viņas arhīvs nonācis Madonā.
Tagad mājās atgriezusies ne tikai māte, bet arī viņas abas meitas. Kā šķiet, viņas visas trīs kopā nav uzstājušās vienā izstādē. Šī ir pirmā reize, – tas vien jau ir notikums.
Vecākā meita Inese dzimusi vēl Latvijā. Viņa studējusi franču filoloģiju, bet tekstilmākslai pievērsusies tikai Kanādā 70.gados, sākumā auž, pēc tam aizraujas ar vilnas filcēšanu. Šī tehnika noved pie tā, ka Inese Birstiņa sāk radīt cilvēku figūras telpā un ar tām iegūst augstu novērtējumu. Madonā tās atrodamas visās četrās izstāžu zālēs, papildinot mātes un māsas Dzidras zīmējumus un gleznas. Telpā izkārtotās figūras stāsta par transformēšanos, pārveidošanos. Varbūt var teikt, ka Ineses Birstiņas darbi ir par tapšanu, par pašu tapšanas procesu, par to, kā kaut kas rodas. Māksliniece neko tieši nepasaka, viņa tikai dod mājienu, pārējais jāizdara skatītājam pašam, ņemot palīgos savu dzīves pieredzi un garīgo pasauli. Taču, kā mēs arī zinām, mākslinieks visbiežāk tikai rada, nedomājot par kādiem noteiktiem mērķiem. Tādā gadījumā Inese Birstiņa varbūt ataino pašu radīšanas procesu, ir Dieva vietā tajās nozīmīgajās dienās, kad Viņš radīja pasauli un cilvēku?
Savukārt jaunākā māsa Dzidra Mičele (Mitchell) studējusi glezniecību, ar to arī visu laiku nodarbojusies. Par savu mākslu viņa saka: „Mani nodarbina doma palīst cilvēkam zem ādas viņa esamības mirklī, kailums kā eksistences jautājums, laika sprīdis starp jūtām un rīcību, kas nenovēršami sekos. Šis ir iespējamības acumirklis… jebkuram vīrietim vai sievietei.“ Kā redzams, viņām, abām māsām, patiesībā ir viena un tā pati tēma – izzināt pašu veidošanās, radīšanas brīdi. Kādam var likties, ka mākslinieces forma ir pavirša, steidzīga, nenoteikta, taču Dzidras Mičeles gadījumā šādā formā arī atklājas viņas domas kustība no kaut kā uz kaut ko noteiktu, taču kas tas noteiktais īsti ir, to, lūk, arī pati autore droši vien nezina. Varbūt viņa pat negrib zināt, tikai attēlot šo ielīšanu citā ādā.
Līdz ar izstādi tika atklāta Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja sarūpētā grāmata, kas veltīta ļaudonietei Ernai Bērziņai, Dzelmei, Ķikurei Atgriešanās mājās, pirmo reizi atklājot Latvijas mākslas cienītājiem viņas mazzināmās daiļrades lappuses, papildinot paskopo stāstījumu ar viņas dzejas rindām un fotogrāfijām un atklājot vēl vienas dzimtas dramatiskās lappuses 20. gadsimtā. Un tādu ir daudz. Varbūt pat katra.
Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“
———————————
TĀLAS SAULES PILNĀS BALSIS
Maija Meirāne
Jaunā Gaita, Nr. 292, Pavasaris 2018
Erna Bērziņa / Dzelme / Ķikure, Atgriešanās mājās. Zīmējumi un teksti. Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā. Inese Birstiņa, autore un izdevēja. Zīmējumu, grafikas un dzejas albums. Nelson Vigneault dizains. Marquis Book Printing, Montreal, Canada (2017).
Spējot piesaistīt sava novada pētniecībai un kultūras vērtībām dedzīgu radošu saimi, skaistais Madonas muzejs ir kā pērle starp līdzīgiem. Muzeja telpas un krātuves pēdējos gados kļūst par mājvietu Ārlatvijā mītošo rakstnieku un mākslinieku izstādēm, ieskaitot Vispasaules latviešu mākslas ceļojošu darbu skati, kas pēc atklāšanas Valmierā 2008. gadā nonāk Madonā.[1] Pagājušā gada septembrī skatītājus iepriecināja novadnieces Ernas Ķikures (dzimusi Bērziņa, prec. Dzelme – 1906-2003) mantoto darbu klāsts, turklāt izdevība iepazīt viņas abu meitu – tekstilmākslinieces Ineses Birstiņas un gleznotājas Dzidras Mitchell darbus. Treju mākslinieču mākslas devumu akcentē izcilas kvalitātes albuma formāta izdevums ar Ķikures dzīvesstāstu, zīmējumiem, dzeju un vēsturiskiem fotoattēliem. Īso eseju autori ir Birstiņa, Inese Jakobi; grāmatas mākslinieciskais iekārtotājs – Nelsons Vinjo (Nelson Vigneault), dokumentālās mākslas zinātnieks Kanādā.
Tekstilmāksliniece Inese Jakobi Ķikures izstādi raksturo:
„…tā ir atgriešanās savā sākotnē, garīgajā dzimšanas vietā pēc cīņas ar izdzīvošanu, cīņas ar sevi, savām vājībām, bailēm un neuzņēmību. Sava spēka un nespēka novērtējums, cilvēka sīkstums un neatlaidība par spīti apstākļiem, bet pāri visam neatslābstoša vēlme atgriezties mājās, kaut atmiņās, kaut virtuāli.”
Ja latviešu grāmatu lasītājs Austrālijā ilgus gadus dzīvojušo Ernu Ķikuri iepazinis tikai kā stāstnieci – vairāku prozas krājumu autori un dzejnieci, tad albuma vizuālā daļa sagādā iepriecinošu pārsteigumu. Ar 20. gadsimta linogriezumam raksturīgo ekspresiju, izteiksmīgiem ofortiem, ogles un sangīna zīmējumiem viņa panāk aplūkoto ainavu dokumentāciju, ar verlibra dzeju un dzīves stāstiem atklāj iemeslus, kādēļ viņas darbi diasporas mākslā maz pazīstami.
Savu dzimto māju Ļaudonas „Ķikurus”, dzīvi un sadzīvi Ļaudonā viņa vēlāk ieraksta impresionistiskās bērnības atmiņās[2] Kā plūsti, Aiviekste?, Ceļa akmeņu raksts un Uz tilta.
Pirmo stāstu krājumupapildina Vācijas bēgļu nometnes un Austrālijas posma impresijas un caurstrāvojumi. Par to viņa saņem Jāņa Jaunsudrabiņa balvu prozā[3]. Liecina literāte Nora Kūla:
„Lasot Ķikures prozu, rodas sajūta kā kavējoties galerijā, kas piepildīta mazām, šķietami vārām, gandrīz vai gaistošām impresijām. Taču tās neizgaist, drīzāk gan iegrebjas lasītāja atmiņā.“[4]
Ernas agrās skolas gaitas aizstāj mājmācība (viņas tēvs bija skolotājs un Ļaudonas pagasta vecākais), viņa arī sekmīgi apgūst klavieru spēli. Kad tēvu nošauj lielinieki, meitene, mātes mudināta, iestājas Madonas vidusskolā. Tur abas ar māsu izjūt grūto pēckara pieticību. Madonas vidusskolā viņa uzrāda zīmēšanas spējas, tādēļ skolotājs Jānis Plase viņu iedrošina un sagatavo mācībām Rīgā. Erna iestājas LMA grafiķos un līdztekus Tautas konservatorijā izkopj klavierspēli. 1929. gadā ar akadēmijas draudzenes radinieka preču kuģi rodas negaidīta iespēja apciemot Parīzi. Viņa atgriežas ar gūzmām jaunu iespaidu un ceļa somu pilnu skicēm, lai pabeigtu Riharda Zariņa grafikas meistardarbnīcu. Diplomdarbs – oforts Daugava (1932).
Saklausījusi pareizo aicinājumu, Erna kļūst zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāja Ilūkstes pamatskolā un ģimnāzijā. Viņa piedalās Kultūras fonda rīkotās izstādēs, un 1939. gadā vairākus mēnešus pavada Beļģijā, jo tur brīva mācīšanās pieejama tādiem, kas jau beiguši kādu mākslas akadēmiju. Viņa otrreiz apciemo iemīļoto Parīzi, atgriežas Ilūkstes skolā, drīz apprecas ar Jāni Dzelmi, kas pārnāk par saimnieku Ķikuros. Seko darbs Sāvienas un Ļaudonas skolās, bet 1941. g. 14. jūnijā viņa pārdzīvo māsas ģimenes deportāciju uz Sibīriju. Vācu okupācijas laikā piedzimst meita Inese un, kopā ar ģimeni un mīļoto māti, bēgļu gaitas uz Vāciju.
Liktenis Dzelmes ģimeni nesaudzē. Bēgļu ceļi līču loču aizved no Liepājas uz Gotenhāfenu (Gdiņu), uz Sudetiju, Liencu (Austrijā), Štutgarti (Sillenbuchas nometni). Nāk pasaulē otra meita, Dzidra, bet gadu vēlāk aizsaulē aiziet Ernas māte. No šī posma grāmatā parādās vairākas emociju pilnas ainavas un ģimenes locekļu portretu skices. Kā turpinājums pārrautai dzīvei, seko ģimenes izlemšana emigrēt uz Austrāliju.
1949. gada jūlijā viņi nonāk kontinentā, kur gadalaiki sagriezušies otrādi.
Un sirds soļo tālāk
Savā tukšā sirreālistu gleznā.
O, ne tukšā – apvārsnis, gaismas,
dažas izmētātas lietas,
kāda cepure, kāds krēsls.
Skan tālums viņas soļos.
Es klausos tās tuvos soļos,
minot, kā viņai veicas
iet tālāk, tālāk zem zilās Magrita acs.[5]
Pasaules acs? Dieva acs? – Erna Ķikure
Necils darbs un pieticība pavada viņas dzīvi Austrālijas bēgļu nometnē, strādājot Bathurstas nometnē un slimnīcā par izpalīdzi. Viņa patapām turpina zīmēt un mācīt klavierspēli bērniem. Pēc gadiem ģimene iegādājas pusceltu māju un uzsāk lauksaimniecību, bet zeme Vaiongā (Wyong, 100 km no Sidnejas) izrādās sausa, darbs vistu un pīļu fermā notrulinošs un bez kāda gandarījuma. Ernai sāk pietrūkt izdevību zīmēt, to viņai aizliedzis vīrs. Rakstīšana notiek vēlu vakaros, arī tā ir aizliegta. Dzīves grūtības noved pie lūzuma. Viņa saslimst. Laimīgā kārtā meitenes jau pieaugušas, Inese uzsākusi studijas Sidnejā, un, lai pati galīgi nesabruktu, viņa ar autobusu dodas uz Sidneju. Tur seko mājkalpotājas darbs, bet tagad viņa ir nonākusi tuvāk radošajiem latviešu domubiedriem.
Austrālijas latviešu dzīves dokumentētājs žurnālists Aleksandrs Zariņš Bites un bumerangs. Latvieši piektajā kontinentā[6] atceras viņu kā aristokrātisko Ļaudonas saimnieci:
„Visa pilna lauku labestības, vēl tagad kā šodien atceroties un staigājot pa Ķikuru pļavām un laukiem Aiviekstes krastos, Erna Ķikure divtik asi izjūt atšķirīgo Austrālijas salas dabu…”
Tolaik Austrālijā nonākušajiem radošiem bija neiedomājami grūti pārvarēt Eiropas un neierastās dabas un kultūras pretstatus. Augusi Aiviekstes krastos, pēc tam dažādos kontinentos dzīvodama, Ķikure tomēr alkst nosargāt savu īpatnību. Kad viņai piedāvā izstādīt zīmējumus Latviešu namā Sidnejā, nogurums kavē spēju radīt ko jaunu.
Pamazām Ernai Ķikurei izdodas izkopt sevī rakstnieci. Viņa saņem pirmo godalgu Austrālijas Preses biedrības stāstu sacensībā. Apgāds „Sala” Sidnejā (1962) izdod viņas pirmo grāmatu Mūsu kaimiņš. To rotāja pašas linogriezumi. Viņas darbi parādās LRA maza metiena prozas izdevumos, dzejoļi ievietoti laikrakstā Austrālijas Latvietis, trimdas antoloģijās Dzejas un sejas ( 1962), Prozas profili, Grāmatu Draugs (1964), Jaunā Gaita un LaRAs Lapa.
Viņa pievienojas Austrālijas domubiedru rakstnieku saimei, un piedalās autorvakaros.
*
Melburnā mīt viņas domu un ideju biedrs, rakstnieks Jānis Sarma. Īstajā vārdā Jānis Kalniņš (1884-1983) – 14 grāmatu autors un gleznotājs uzsāka rakstīt Latvijā divdesmitajos gados, bet pirmā grāmata viņam iznāk tikai 70 gadu vecumā. Sarma kļūst par viņas dzīves sarežģījumu padomnieku un mentoru; abu sarakste 1950. gados veido Sarmas romāna Rotaļa bez noteikumiem dažas epizodes. Stāstījums satur autobiogrāfiskus paradoksus. 1980. gadā iznāk grāmata Ķikures un Sarmas vēstules. Sarakste. Apgāds AKA. Mičiganā, ASV. Režisors Kārlis Pamše. Rīgas Muzikāli poētiskā teātrī 1991. gadā izveido Ķikures un Sarmas sarakstes dramatizējumu, nospēlējot 27 izrādes.
*
Kad meita Inese beidz Sidnejas universitāti (valodas un literatūra) un Dzidra Ņukastlē Valsts mākslas skolu, Ernas dzīve kļūst vieglāka. Ciemošanās pie meitas Ineses un viņas vīra Laimoņa Birstiņa Vācijā, ceļojums pa Eiropu. Inese vēlāk pārcēlās uz Banfu, vadīja starptautiskā mākslas centrā tekstiliju nodaļu un izkopa šķiedras mākslu un filcēšanu Vankūverā un Banfas mākslas centrā. Inese kļuva pazīstama ar laikmetīgām šķiedras instalācijām izstādēs no Vankūveras līdz Montreālai, Sanfrancisko, Ņujorkai, Sanpaulo, Brazilijā un citur.
Māsa Dzidra Mitchell pēc glezniecības studijām izšķīrās palikt Austrālijā, gleznot un audzināt ģimeni.
Mūža nogali Ķikure pavadīja Kalgarijā, Kanādā pie meitas Ineses, palaikam uz pusgadu uzturoties pie Dzidras Austrālijā, un tā starp draugiem ieguva mūsdienu Kukažiņas vārdu.
Ar daudzpusīgi apdāvināto rakstnieci – kopskaitā 7 stāstu un 3 dzejoļu krājumu[7] – paspēja iepazīties LaRAs – Amerikas latviešu rakstnieku apvienības saime, kad Ķikure viesojojās LaRAs Rakstnieku nedēļās Kalamazū, Mičiganā (1987) un, kopā ar rakstnieci Ainu Vāveri, Losandželosā (1989).No šī laika viņas sarakste ar pašas gatavotu kolāžu apsveikumiem lido pie jauniegūtiem domubiedriem.
Viņas rakstītais atstaro novadu, līkumojošās Aiviekstes otorus, krāces, dziedošu plostu vadītāju, kas no Latgales ved līdz skaistus māla podus, lai pie Ļaudonas tos iemainītu pret pienu.
„Ziemās Aiviekste aizsala vienādi un droši. Bieži tad iebrauca ceļu pa to, pat no Pļaviņām līdz Ļaudonai un tālāk. Pat kailsalā, kad uz ceļiem vēl bija kāpene, pa upi varēja laist tā, ka kamanas griezās, ja tikai zirgs bija labi apkalts. Dažs labs pavasaros tik ilgi negribēja atstāt šo vieglo ceļu, līdz pats vai zirgs, vai abi ielūza ledū. Tad bija ko skriet ar bomjiem un striķiem palīgos.“
*
Kad 1995. gadā Erna, tobrīd vecākā rakstniece trimdas saimē, atgūst dzimtos „Ķikurus”, atlikuši tikai nojauktās kūts mūri. Sapnis par nākotnes rakstnieku un mākslinieku darba un atpūtas vietu pie Aiviekstes kļuvis par enigmātisku ieceri.
Erna atdusas skaistajos Ļaudonas kapos. Turpat, kur Andrejs Eglītis. Viņas pieminekli rotā īpaši iemīļotās Dilana Tomasa dzejrindas –
Do not go gentle into that good night.
Rage, rage against the dying of the light.
Par izcilo izdevumu pateicība Inesei Birstiņai un Madonas muzeja nesavtīgai saimei: kultūrmantojuma izzinātājai Dacei Zvirgzdiņai, māksliniecei Inesei Jakobi, Leldei Zīmelei un daudz citiem.
—-
[1] Ar Madonas muzeja radošo saimi rakstītājai bija izdevība iepazīties 3×3 nometnes lekciju laikā 2005. g.
[2] Ķikures darbi parādās 1989. un 1990. g. Austrālijā LRA maza metiena (30-100 eks.) prozas izdevumos. Bērnības atmiņas par Ļaudonu ir Ineses Birstiņas izdevumi Montreālā un Kalgari.
[3] Erna Ķikure – Mājas un ceļi. Izlase. LaRAs Grāmatu klubs 1996. Rec. Jaunā Gaita nr. 207 (1996)
[4] Atgriešanās…110. lp.
[5] Beļģijas sirreālistu René Magritte(1898-1967) dēvēja par poète visible, jo viņš gleznās un kolāžās dzejiski uzsver enigmātisko slēpšanos sapņos
[6] LaRAs Grāmatu kluba izdevums ( 1989 )
[7] Ernas Ķikures dzejas grāmata Artava ar Dzidras Michell gleznas reprodukciju uz vāka (1988) un Ķikures stāstu grāmata Būs skaista diena ar Ineses Birstiņas tekstildarba attēlu iznāk Kalgarijā (Calgary) Kanādā (1993).
Rough English translation.
English text:
RETURNING HOME
Erna Berzina/Dzelme/Kikure
drawings and texts
[Please note: Erna’s poems, scattered throughout, have NOT been translated.]
PAGE 2.
The Madona Museum thanks Erna Berzina/Dzelme/Kikure’s daughters, Dzidra Mitchell and Inese Birstins, for their generous gift to the museum – the creative legacy of our district’s artist and author – graphic artworks, written archive, personal items. Daughter, Inese Birstins, has invested a lot of work in creating the content of this publication by selecting E. Berzina/Dzelme/Kikure’s artworks and texts. Designer, Nelson Vigneault, has donated his time and talent for its visual presentation. Project author, Inese Jakobi, thanks everyone involved.
PAGE 3.
RETURNING HOME is a memorial album for the older generation of Latvians in exile and younger ones in Latvia and elsewhere in the world. It introduces yet another versatile, talented person from our midst. E. Berzina/Dzelme/Kikure’s drawings, sketches and prints, deeply emblematic, depict on the one hand, refugee life through images of the mother, who died in Germany, migrant life through landscapes that are quite different from home, and on the other hand, hopes and dreams, through the growing up of both daughters in an environment so foreign to the author.
Erna Kikure has already been long known in exile as a writer with 7 short story books, 3 poetry collections, and 2 volumes of The Letters of Kikure and Sarma. In 1991 the author was awarded the Janis Jaunsudrabins Prose Prize (the highest literary honour for Latvians in exile). In Latvia, in 2006, the Madona Museum and the Laudona district council published a selection of stories and poems: Erna Kikure: That land, dear to me.
RETURNING HOME – is a return to one’s place of origin, one’s spiritual birthplace, after fighting for survival, battling with oneself against weaknesses, fears and failures of courage. It is the confirmation of one’s strength and weakness, tenacity and perseverance despite the circumstances, but above all, of an unremitting desire to return home, even if only in memories and dreams.
Inese Jakobi
*****
PAGE 40.
When mum used to go outside somewhere to sketch a landscape, I would go along with her. Once, I was happily skipping ahead of her, singing some song. The narrow path, partly hidden in the grass, led past a small watermill – there were a few of them around there. Mum said: “Watch out that you don’t slip – it’s wet there!” Too late – splash! My feet slid out in different directions and – I landed on my bottom in the puddle! [Inese]
PAGE 75.
LIFE STORY
Erna Kikure/nee Berzina/married Dzelme
writer/artist-printmaker/pianist
PAGE 76.I began my life’s journey in my father’s home, Kikuri, in Laudona district, on October 4th, 1906. Kikuri is on the banks of the river Aiviekste, surrounded by meadows and fields, forests and waters. I was the first child in the family, spoiled by my father and mother. Mother taught me to talk with all sorts of rhymes and folk songs. Later, father taught me writing and arithmetic, and all the other school tasks. I did not attend primary school. I was taught at home.
When my father was sent to war, I studied, together with my younger sister Austra, in our neighbour Malta’s family, with Professor [Nicholajs] Malta‘s sister, Veronika, and Mrs. Malta, Agnes. I successfully started learning piano with Veronika. It has stayed with me all my life. Interruptions during the war and even later did not allow me to realize bigger hopes in this sphere. [Erna]
Photo: Cheese-making in Kikuri on June 22, 1928. Mother, Alvine Berzina, on the left, Erna in the middle. Erna was a member of the Historical Monuments Board’s expedition. Photographer: Janis Students.
This photonegative is included in the Latvian National Register of UNESCO’s “World Heritage” program, Latvian National Historical Museum section: “Traditional Skills and Lifestyle Documentation at the Monument Board of 1924-1931 Expeditions in Photonegatives”.
PAGE 77.
Photo: “Kikuri” in the summer of 1960.
That is how it is now, but when I look at it, I see a much, much more than what this picture shows. Look, sister, and remember – your childhood passes by here, like a movie reel. [Austra’s photo with explanation on the other side.]
PAGE 78. Erna’s father, Janis Berzins (1873-1919), former teacher, later Laudona council elder, was shot by the Bolsheviks in March, 1919.
In January they came to get him. He was out somewhere that day. Mother sent me and my sister to meet him on his way home, to tell him that there were men from the new local council waiting for him – the police. My father was driving with our farmhand. I remember, that I, on a childish impulse, wanted to ask my father not to go home, although mother had not told me to say that. I just was supposed to say that they were waiting for him. Because the farmhand was there, I did not dare to express my small personal thoughts. Maybe he would have listened to them.
But perhaps it was too late for him to escape somewhere.
Father was taken to Madona Prison. I think he stayed there for 10 weeks. Then he was taken to Plavinas. On March 26th, father was shot and buried in a common grave with five others, somewhere past Plavinas.
In the spring, when the Germans came, they were exhumed and buried in the cemetery. Father was missing part of his skull near his temple. The doctor could not tell, if it was the result of a shot at close range or a blow.
On the door jamb of the cellar in which they, the accused, had spent the last day before their sentence was carried out, they found a letter, written in pencil, to us from our father. They cut it out and this thin slab (now broken in the middle) is still with me. The writing is a bit faded, but legible, written with indelible pencil. [Erna]
PAGE 79.
The inscription is in old orthography. […]
The same in modern spelling:
Goodbye dear loved ones! The path from the judgement room to my grave does not bother me, because I have been convicted an innocent. Live your life as you think best, we have to part. I’m indifferent to my own life. I say again goodbye. God be with you, forever. J. Berzins from Laudona’s Kikuri.
Our mother took father’s last words as her lifelong duty – to take care of the children. She gave us a sunny, beautiful, carefree even, and unforgettable childhood and youth. She raised us to be decent people.
I dare to say – a more beautiful and exemplary girl than my sister was hard to find. She in turn married the district elder and for that was sent to Siberia. [Erna]
Photo: Letter from Janis Berziņs to his wife on a wooden plank. Stukmani (Plavinas), March 1919.
PAGE 80.
Photo (top): In the first row Erna and mother Alvine (1st and 2nd from left). In the second row (4th and 5th from left) the owner of the “Ruki” property in Laudona district, Jekabs Lacis and Erna’s sister Austra, before their marriage.
Erna completes Birzu secondary school (later renamed Madona Gymnasium) in 1924 with a matriculation certificate.
I prepared for the examinations with the Malta family and sat for them at Madona Gymnasium [High School]. During the war, the road to Madona was hard. With my younger sister we both froze and pined away in nasty livestock wagons, not knowing when the train would arrive, or what time it would leave. We had to travel home to get our food. Later, in the days of a free Latvia, the time spent at the gymnasium remained one of the most beautiful periods of my life. [Erna]
Photo (bottom): In the middle, drawing teacher Janis Plase, with students. To the right of Plase, Erna (hands under her chin). Otto Gravitis stands on the right.
At the high school, Erna had three brilliant teachers, who contributed to the development of her artistic talents in various directions:
PAGE 81. Janis Abolins for Latvian literature (Madona students called him Little Golden Apple [Abolins = little apple]), painter Janis Plase for drawing, and pianist and future piano master at the Latvian Conservatory, Arvids Daugulis, for music.
Encouraged and prepared by Plase, I registered at the Academy in 1924, and later I studied there in R. Zarrins‘ graphic arts studio. What did I gain? I’m sorry to say – at the Academy I did not gain anything especially worthwhile, rather the opposite. Working with Plase, we knew where we were headed, at the Academy we did not. [Erna]
At the same time, Erna studies the piano at the National Conservatory.
I was in Paris for the first time in 1929. Together with a friend from the Academy, we travelled to Paris on her uncle’s merchant ship. There, my sketching opened my way to my graduate work. [Erna]
The numerous museums, exhibitions and the very ambience of Paris enthral the artist, everything seems saturated with art. Full of many, new, stimulating ideas, she returns to Riga and in 1932, with her master thesis “Daugava” in etching technique, she graduates from the Academy as a graphic artist/printmaker. [J. Sarma]
PAGE 82.
After graduation, I worked at Ilukste State Gymnasium and Primary School as a drawing and art history teacher [until the spring of 1940]. Ilukste is in an area that is beautiful and that provides wonderful solitude. (These are two things that have often engaged me for long periods of time.)
Exhibitions?
I participated in Culture Foundation exhibitions, in almost all of them. The Zemgale exhibition, the Jelgava and Daugavpils exhibitions.
I took a year off from work. I was in Belgium in 1939 in the early spring (March, April, May). I worked in printmaking. (At the Brussels Royal Academy of Art you could study for free – studio space and professors were available to graduates from some other art academy.) I was in Paris for the first time in 1929, the second time in 1939, after Belgium. What did I get out of it? The museums, of course. But the couple of months spent in Paris impressed me, not only with what went on inside buildings, but also – on the street. Paris, in my perception, is saturated with history, sun, human breath. Anyone can feel at home immediately in Paris and it belongs to everyone. It seems to me that it is impossible to feel painfully lonely in Paris, etc.
I took part in an ordinary excursion to Finland. Finland also has its own face, full of its own character.
The final year (1940-1941) I worked in Laudona and Saviena elementary schools. [Erna]
Photo (left): Master level students at the graphic art studio of the Latvian Academy of Art in 1932. From the left: Arturs Apinis, Karlis Krauze, Viksne, unknown, Erna Berzina, unknown, Prof. Rihards Zarrins, Elza Druja, Peters Upitis, unknown, Sternbergs, Nikolajs Rikse.
Photo (right): Erna (middle, scarf on her shoulders) with Ilukste Gymnasium graduating students in May, 1936.
PAGE 83.
Photo: The former Saviena Elementary School, where Erna Dzelme worked as drawing teacher in 1941-1942. 1995 photo.
PAGE84.
Then I married and lived in Kikuri, bringing up my daughter. [Erna]
In March 1942 at Madona Hospital, in premises that now serve the museum for their collections and offices, her daughter, Inese, was born.
On June 14, 1941, her three-year-younger sister, Austra Lacis, together with her three small children (Zigurds 9, Gunta 5, Dzintra 2 years old) are seized from their Laudona property “Ruki” and deported to the Krasnoyarsk region in Siberia. Father, Jekabs, was not at home that night.
In the summer of 1944, the Dzelme family (Erna, husband Janis, daughter Inese, and Erna’s mother Alvine) abandon Ķikuri and leave Laudona as refugees, later they board a ship that takes them from Liepaja to Gotenhafen near Danzig (now – Gdynia near Gdansk).
After time spent in a camp in Sudetenland in 1945, they find refuge for a couple of months in the home of a farm family near Lienz in Austria.
Then they reach the vicinity of Stuttgart, Germany – first the Sillenbuch refugee camp, later the town of Fellbach. Because they have come from the English zone [of Germany] to the American zone without proper authorization, they are obliged to leave the camp. In Fellbach, they find a private room with a German family.
In May 1946, a second daughter is born – Dzidra.
Photos: Registration of marriage with Janis Dzelme (1907-1985) in Riga, April 10, 1941, and then in their apartment.
PAGE 85.
Latvian kindergarten in Fellbach, 1947. Inese is sitting in the middle, white dress, bow in hair, facing forward.
PAGE 86.
On the 5th of December in 1947 Erna’s mother, Alvine, dies. She is buried in the Fellbach cemetery.
From Germany we headed to Australia in 1949. That was the best thing that we could do. And I never had to regret that: Australia is a strange, beautiful land and the people are good. Refugees need that. There are fewer things that compare with what has been lost, and if you are not put down by mean people, you can restart and continue your broken life. [Erna]
Photo (top right): Erna and Janis Dzelme, with daughters, ready for passport photos, before leaving Germany. Fellbach, 1949.
Photos (bottom left): Inese at grandmother Alvine Berzins’ grave in Fellbach in 1969. Photo (bottom right): Former US Navy ship General Omar Bundy leaves the port of Naples with over 400 European emigrants (more than 25% of them are Latvians) on their way to Australia.
PAGE 87.
Photo (top left): Transport to the ship in Naples on June 11th, 1949. Erna and the girls are to the left of the man in the white shirt.
Photo (top right): Refugees lined up, waiting to board ship in Naples, June 11, 1949. Erna in hat, Dzidra (only her bow is visible), and Inese.
Bagnoli, Naples. The last few steps on European soil before boarding. [Janis Dzelme’s handwritten note on the back of the photo.]
Photo (bottom): Janis, Erna and Dzidra in white hats. Inese in front of Erna.
PAGE 88.
They reach Australia on 8th July, 1949.
The first two years, which are to be served in government specified jobs, the family spends in refugee camps, first a short stay in Bathurst, then in Greta, New South Wales.
Erna works in the warehouse, where clothing is distributed, later, in the hospital as an aide. She continues to draw, gives piano lessons to children in the camp.
PAGE 89.
Photo (bottom right): Erna in striped dress, third from the right (Inese sitting in front) with Australian Refugee Aid Committee members in Greta. This group organizes an exhibition of her artwork in camp premises in 1951.
PAGE 90.
In 1952 the Dzelmes buy a farm property near Wyong, about 100 kilometres from Sydney.
The farm turns out to be poor – on top of a hill, the land is dry, unproductive, the house half-finished, they have to clear and prepare the fields themselves.
Her husband forbids Erna to waste any time with drawing. She secretly turns to writing, at moments when her husband is away from home, or tired, late at night, when he is already asleep, because she is not allowed to write either.
They work on their farm – fields where they grow beans and tomatoes for sale, keep chickens and ducks. The day’s rhythm is governed by the needs of the cowshed and farm work, cooking and laundry. The only rare respite is a stolen hour at the old piano. “What depresses me is that I am wasting my life. In order to tolerate my everyday life, it seems I have to give up on the idea that I am a human being, a woman, I have be so dumb that I don’t feel anything,” she writes to Janis Sarma in Melbourne, March 8th, 1956. This elderly and, after his son’s death, very lonely writer is her one and only spiritual support in these difficult years, when there is no other goal in life than to provide basic existence for the family, ensuring the girls the opportunity to get an education. E. Kikure and J. Sarma correspond for many years, at first on business only, then more personally, at times very intensely. Some of these letters have been published in two volumes. [D. Zvirgzdina]
In 1958, to ensure better health care, scholarships for the girls, job opportunities, etc., the Dzelmes, like many other migrants, take out Australian citizenship.
Photo (bottom left): Near the house, a pile of waste that has to be carefully removed, because it is infested with funnel webs, extremely poisonous spiders, 1952.
PAGE 91.Photo (bottom left): Cleaning the yard at the new rural property with homemade rakes. At the right, the half-finished house, 1952.
Photo (bottom right): Later, when the yard is clean, the family cow checks out the daisies.
PAGE92.
After 18 years in Siberia, sister Austra is back in Latvia. Her children were sent back earlier. Daughter Dzintra says:
After the end of the war in 1945, we returned to Laudona in September, in a children’s transport train, and were brought up by foster parents, which was not easy for them either, but we were not sent away a second time. We never saw our own father again. He managed to avoid deportation, but his path took him to the West. In Canada I saw his grave, we were not destined to meet again. [Stars, Madona district newspaper, June 15, 2006.]
Photo: After 18 years in Siberia, sister Austra returned to Latvia. Meeting her now adult daughter Gunta, 1960.
My mother died for me. I ought to vindicate her premature departure. She witnessed my life […]. She watched until she could stand it no longer.
What she said – I have kept in my mind and I try to hold on to it. Although I have still put off the most important part: she said – that my husband should leave, that we must not stay together. The first one to be destroyed would be me, she said, and then the children. The last would be he (my husband). I know that is true, and I have stayed aware of that all these years. I dare not collapse. My children would be next.
PAGE 93.
I would have collapsed long ago if it were not for the fact that my mother was the one who went, as it were in my place. I’m holding on. But how long will my strength last? [Erna]
Erna’s health does not withstand the heavy labour on the poor farm property, nor her spouse’s mental abuse in her home life. She is seriously ill, and the doctor says that, if she does not leave this life, she has no hope of recovery.
She had hoped to hold out till the younger daughter, Dzidra, completes school – Inese is no longer living at home, she is a student at Sydney University. After hesitating in uncertainty for a long time, encouraged by her daughters, carrying a small suitcase, she walks one and a half kilometres to the bus, then catches the train from Wyong to Sydney.
In Sydney, she spends the night in a cheap room at a travellers’ shelter – she does not have enough money for a hotel. The family of one of Inese’s friends offers her a room in return for help with cleaning the house and doing the cooking.
Such will now be Erna’s future life for some time in Sydney, Wollongong, Newcastle. Her teacher training is not recognized in Australia and her English language skills are still less than adequate.
The biggest difficulty will be the constant lack of money. A housekeeper’s wage, when board is included, barely provides pocket money, and does not cover other needs (clothes, dentist, etc.), not to mention transportation, writing paper, hairdresser, etc.
Photo (bottom): Cultural and Writer Days in Melbourne, Christmas, 1960, visiting the writer Janis Sarma (1884-1883) – Erna’s mentor and literary supporter. From the right: Janis Sarma, writer Ella Kreismane, Erna, E. Kreismane’s daughter Baiba.
PAGE 94.
Erna is offered a solo exhibition of her drawings and prints at the Latvian House.
However, there is no opportunity to create new works. She continues to write whenever time and energy allow, signing herself as E. Kikure. Participates in literary evenings.
Her work begins to appear in the newspaper, The Australian Latvian,as well as in the Australian Latvian Yearbook. In this array of stories and portrayals E. Kikure reveals herself as a narrator with a lyric, delicate, and, at the same time, concrete view of the world and of life. It is expressed in an individual, impressionistic, fresh way. Her themes touch on the phenomena of life in exile, as well as events in her homeland. Starting in 1958, E. Kikure’s first lyric poems appear, but soon they can be read in the anthology of exile poetry, Dzejas un Sejas, and in many diaspora journals (e.g. Jauna Gaita).
E. Kikure’s story “Our neighbour” was awarded first prize in its prose competition by the jury of the Latvian Press Association of Australia. [from J. Sarma’s afterword in the book, Our Neighbour.]
In 1962 the Latvian Press Association publishes Erna Kikure’s story collection Our Neighbour as the first in its series of works by Australia’s Latvian authors.
1963 Inese graduates from Sydney University with a Bachelor of Arts degree, specializing in French language and literature.
In 1967 Dzidra acquires a Diploma in Art and Teacher’s Certificate from the National College of Art in Newcastle.
Photo (left): Mother with daughters on April 23, 1963, at Inese’s graduation from Sydney University.
Photo (right): Erna reading her work at her first author’s evening in Sydney, 1961.
PAGE 95.
Photo (top): Three story illustrations (Erna’s own linocuts) in her book Our Neighbour.
Photo (bottom left): The first book in the series of works by Australia’s Latvian authors: Our Neighbour. Author’s illustrations and cover (linocuts). Published by “Sala” 1962.
Photo (bottom right): Author, Erna Kikure, at the “christening” of her first book, Our Neighbour, in Sydney, 23rd December, 1962.
PAGE 96.
In 1968, Inese and husband, Laimons Birstins, travel to Europe, explore it from one end to the other – including Eastern Europe – spend six weeks in Russia, where they meet Erna’s sister, Austra, in Leningrad [St. Petersburg]. Austra tells them about Siberia. This is a deeply emotional experience for Inese.
After that I cried for a week – about what I was told, but also because she was my first close relative. We had no relatives at all in Australia, and she reminded me so much of my mum – she looked like her! [Inese]
From the fall of 1968, the Birstins spend one year working in Damme, a small town in Lower Saxony, Germany, where Inese teaches English at the Gymnasium (high school).
One school holidays we drove to Fellbach, we found the house where we lived in 1949. While we were walking around photographing, a gentleman noticed us and came out on the street and asked, if we were looking for something? It turned out that he was the owner. When I explained that I had lived here when I was little, he surprised me, saying, “Oh, yes, I remember your family! At that time I was young and my father was still alive. But wait! We have a package here, that arrived in the mail right after your departure, addressed I believe for your mom. I’ll get it right away!”
He brought out a cardboard box full of postcards, sent from the printer back then. Mum had ordered a couple of her drawings to be printed in the form of postcards, probably hoping to sell them. It had been stored in the attic – for 20 years! Slightly yellowed, a little decorated with mould. [Inese]
Photo (left): In 1968, Erna’s sister, Austra Lace, arrived unexpectedly in Leningrad to meet Inese and her husband Laimons, who were permitted to travel within Russia but not into Latvia.
Photo (right): The Birstins’ VW bus in 1968 in front of the house in Fellbach, where the Dzelme family had lived after the war – the three lower windows on the left were their room. Inese is on the right.
PAGE 97.
Photo (bottom left): After 20 years, in 1968, Inese meets the present owner of the Fellbach home, a teenager back then. They had saved the package addressed to E. Dzelme, which had arrived shortly after her departure for Australia in 1949. In it were three types of postcards reproducing the mother’s drawings, intended for sale.
PAGE 98.
In 1969, Inese and Laimons pay for Erna’s ticket for a trip to Germany. When the school year in Damme ends, all three set out on their way (with VW bus and tents) across Southern Europe via Austria to Italy, along the Mediterranean to Spain, across to the west coast, then north to Paris.
From Paris, they fly to Toronto, Canada, to visit Jekabs Lacis, Erna’s sister Austra’s husband, Inese’s godfather. After his family was deported to Siberia, Jekabs managed to come to Canada and, believing that his wife and children were gone, had married a second time.
Erna returns to Australia, the Birstins remain in Canada, as it turns out – permanently.
PAGE 100.
Erna lives in Wollongong, sublets rooms in her flat, works as a housekeeper, gives piano lessons, joins a sewing group, sings in a choir, continues writing, meets Latvian writers.
On March 12, 1972, they arrange a Literary Evening for Erna. Sydney Latvian actors read her texts, a choir sings Eizens Freimanis‘ arrangements of her poetry.
Photo (top left): Erna models her embroidery on a pant suit, created by a colleague, in a fashion show of handcrafts. Sydney, 1971.
Photo (top right): Members of the Wollongong sewing group participate in an international Craftsmen’s Market. Erna is second from the right, 1970.
PAGE 101:
In the fall of 1972, Erna travels to be with her youngest daughter Dzidra, who, with husband Clive Mitchell, has been living in England for some years now.
In September, 1973, the Mitchells’ son is born, Erna’s grandson, Talis.
PAGE 102.
Erna’s “Kukazina” years begin. She is nicknamed Kukazina [a well-known character in Latvian literature] by Latvian writers in Australia and America – because of her regular travels between both daughters, living a half or a full year with Dzidra, who has returned to Australia, or with Inese in Canada.
Hello, Modern Kukazina, Are you perhaps thinking of coming this way again? I received your manuscript as well as two separate stories. Love and regards, Nina Luce [Critic, Australia]
Occasionally some sketches appear in Erna’s diaries.
Photo (bottom left): Nina Luce (critic), Erna Kikure, Elga Rodze-Kisele (poet Elga Leja), at Sydney Latvian House, following the publication of the book The Letters of Kikure and Sarma in 1981.
PAGE 104.
In 1984, Erna switches to living permanently with Inese in Canada – first in Banff, where Inese heads the Textile Department at the International Art Centre. There, Erna enjoys the mountains, art, ballet, theatre performances, but especially music. With free tickets supplied by her daughter, Erna can attend concerts and even rehearsals practically every day.
Photo (top left): Erna has her own bee colony in British Colombia, Canada, 1976.
Photo (bottom): Erna Kikure’s Author’s Evening in Sydney on March 30, 1980. Participants from the left: Elga Leja, Hilda Dukure, Vaira Zemite, Spodris Klauverts, Erna Kikure, Lija Gailite, Zeltite Nice.
PAGE 105.
In 1985, they move to Montreal, where Inese lectures in Textiles at Concordia University.
PAGE 106.
In June 1987, Erna participates in Writers’ Week in Kalamazoo, USA.
In 1988, Inese begins to publish Erna’s books in small editions.
Photo (top left): Erna’s poetry book Artava, 1988. Reproduction of Dzidra’s painting on the cover.
Photo (top right): Erna’s book of short stories, 1993. On the cover, one of Inese’s textile works. (Madona Museum collection)
PAGE 107.
Photo (top right): Autumn in Canada. Inese and Erna’s apartment in Montreal was on Maple Street (rue des Erables)!
PAGE 108.
In February 1989, news comes that her sister, Austra, died in January. The recent letter, that Erna had written to her sister, had arrived in Latvia – the day after her sister’s death.
1989, March 2. Greetings Kukazina! Pardon me for calling you that, but I heard others do it during Writers’ Week in Kalamazoo, because you apparently travel like Kukazina, from one daughter to the other. Only your travels are further than Kukazina’s – from Canada to Australia. […]
It would be good to see you at LARA’s RN [Writers’ Week] Los Angeles from June 23rd to 30th. It leads in to the USA West Coast Song Festival, which will take place at Long Beach, CA, from June 31 until July 5. […]
I will say – see you at the RN and the song festivities in sunny California and, once again, thank you for ‘Artava’! Karlis Zvejnieks [LARA’s – Latvian Writers’ Association President]
Erna accepts the invitation and travels to the Writers’ Week in Los Angeles.
Photo: Writers’ Week in Los Angeles, 23-30, June 1989. From the left: Margarita Biezaite, Roberts Muks, Skaidrite Rubene (partly hidden), Biruta Zvejniece, Karlis Zvejnieks, Maris Caklais, Erna Kikure (with coat over her arm), Velta Saulite, Elza Reinberga, Mara Zalite, Alberts Bels, Dagmara Vallena, Janis Gorsvans.
PAGE 109.
In the fall of 1989, Erna once more has to follow her daughter’s job to Calgary, where Inese buys a house.
PAGE 110.
In the fall, Erna receives the Janis Jaunsudrabins Prose Award – the most important prize for literature, given biennially to an author in exile.
Greetings Kukuzina! Congratulations! This year the Janis Jaunsudrabins Award Evaluation Committee (Nora Kula, Gunars Salins, Juris Silenieks) decided unanimously to give the prize to you! So you now join the group of prominent recipients, which includes Ilze Skipsna, Margarita Kovalevska, Astride Ivaska, Benita Veisberga, Laima Kalnina, Aina Zemdega, Indra Gubina, Janis Klidzejs, Arturs Baumanis, Andrejs Irbe and others.
The jurors write:
NORA KULA: When one reads Kikure’s prose, one gets the feeling, as if one were spending time in a gallery filled with small, seemingly fragile, almost evanescent impressions. However, they do not fade, rather, they become engraved in the reader’s memory.
GUNARS SALINS: With her three books of recent years Erna Kikure, it seems, has opened for us not only her home, but also all her cabinets and chests, family albums, reams of poetry, sketchbooks, memoirs of her youth, her most recent stories, pages of her refugee and exile chronicles, reflections about life, on art, love – about everything. And everything is really interesting, very meaningful.
And truly her own.
PROF. JURIS SILENIEKS: In Kikure’s prose, form is welded to thought. Her style is controlled, often spare, but not without lyrical undertones. Her descriptions of nature are interwoven with meaningful thinking. And, even though her themes, in general, are everyday situations, the author’s watchful eye sees through banality and, with somewhat ironic or tragic observation, finds the unchanging qualities of human existence, which are judged by many to be the domain of classical literature.
May Erna Kikure’s wisdom and writings, accumulated in the ebb of life, delight for a long time to come – both old and young! Janis Jaunsudrabins’ Prose Award chairman, Karlis Zvejnieks.
PAGE 112.
In February Erna leaves for the last time for Australia – to say goodbye to Latvian writers and artists.
1992, May 7th.
Dear Kukazina!
I hope you’re happily back from Australia. Your manuscript [the three books that were awarded the J. Jaunsudrabins Prize, collected into one volume Majas un Celi] is at the moment being assembled and corrected by Astra Moora – LARA’s typesetter. We expect the book to come out later this summer, together with Klara Zale’s poems.
Greetings to you! Karlis Zvejnieks
Producer Karlis Pamse creates a theatre scenario from Erna Kikure’s letters to Janis Sarma and themes form J. Sarma’s novel “Game without rules”. It is performed at the National Theatre by actress Mara Zemdega and K. Pamse himself. The Riga Musical and Poetical Theatre’s premiere of “… and the road goes on forever“ takes place in the concert hall “Ave Sol!” on September 16, 1991. It is then played on several stages in Latvia, including Madona, and also shown on Latvia Television.
March 1993 Erna Kikure suffers a stroke, but gradually recovers most of her movement, continues writing (but not drawing) and plays with her right hand, since her left is more affected. Her handwriting gradually worsens, her sight and hearing begin to fail.
To help her read and play, Inese makes magnified copies of sheet music, pages of books, and letters received. Right up to her final years, she continues to be interested in the whole world, in all that is going on.
Dzidra comes and spends a couple of months with her every summer.
Photo (bottom right): Karlis Pamse and Mara Zemdega, on stage in Latvia, in a production of “… and the road goes on forever“.
PAGE 113.
At the piano in 1999 in Calgary. This piano has travelled with her everywhere, all the way from Australia.
PAGE 114.
After Latvia regains its independence, when the opportunity to recover her “Ķikuri” property arises, Erna writes a letter to the Laudona Council. She dreams of rebuilding her home (it was burnt down, only the walls of the barn are left); building a colony there for writers and artists, similar to what she saw in Banff, a place to work and renew one’s creative forces, relax, find inspiration on the beautiful banks of the Aiviekste.
It was too late. She did not have enough strength left, time had marched on too far. In 1995, when “Ķikuri” was returned to her, Erna was not able to be there when her daughters travelled to Latvia to receive the deeds to the property.
Photo (top): 1995 Dzidra sits on the remains of the Ķikuri home’s foundations, 1995.
PAGE 115.
Photo (bottom): Dzidra, Inese and Laudona Council Deputy Chairman, Ruta Vizane, at the handing over of the Ķikuri property documents, in the Council’s premises, in May, 1995.
PAGE 118. Erna died on New Year’s Day, 2003.
Writer returns to her native Laudona.The first Saturday of October greets us with gray mist and silent calm. The sun emerges out of Aiviekste’s fog, yellow leaves fall. Writer, artist musician, farmer – Erna Dzelme, born Berzina, or Erna Kikure, has returned to her birthplace. Gradually, former and current Laudonites arrive at the Laudona Cemetery Chapel – daughter Inese Birstins from Canada and Dzidra Mitchell from Australia, former neighbours and relatives – the Birnitis and Bleiva families, rural municipality representatives, a mixed musical ensemble and students, Madona Museum staff. You can hear the sound of quiet songs and fragments from the writer’s works, greetings have been sent by poet Andrejs Eglitis and producer Karlis Pamse. Flowers lie on the grave. In the municipality’s Culture Hall, during the memorial ceremony an hour later, actress Mara Zemdega reads fragments from Erna Kikure’s correspondence with writer Janis Sarma, theatre producer Edgars Kramins and writer Laima Muktupavela share their impressions. On a table nearby are the author’s books, needleworked items and some memorabilia. She would have wanted to talk to everyone gathered here. Latvia – Germany – Australia – Canada – Latvia. The circle is closed, but in the centre remain her works – art prints, stories, drawings, poetry, memories. Riches that Laudona’s younger generation will now need to spread further – to tell the whole of Latvia about one more outstanding personality, about her contribution to Latvian culture. [Laima Gara, Stars, 18.10.2005]
Photo (bottom): Writer Laima Muktupavela wonders: “How many people are buried here? It looks like three.”
PAGE 119.
Last Saturday, I was present at a beautiful, sad moment. It was the funeral of poet, Erna Kikure, who died in Canada. […] On the poet’s gravestone was this inscription: Erna Kikure, poet, Erna Dzelme, nee Berzina. How many people, then, were buried here? It looked like three. Berzina was a painter, a teacher. Dzelme was a housewife, married to a farmer exiled to Australia. The third was the poet who, to escape from spiritual loneliness, wrote verse. Erna Kikure’s and writer Janis Sarma’s correspondence has been collected in the book The Letters of Kikure and Sarma. The book has been recognized as a valuable part of our cultural heritage. [Laima Muktupavela, Diena, 13.10.2005]
Photo (top): Erna Dzelme, nee Berzina, 4.10.1906. – 1.1.2003. “Do not go gentle into that good night. Rage, rage against the dying of the light.” Dylan Thomas [Erna’s favourite poet]
Photo (bottom left, above): Actress Mara Zemdega says: “I have the impression, as if I had come to my own funeral!” explaining how closely she had identified with the role of Erna that she played in the performance of “… and the road goes on forever“.
Photo (bottom left, below): Theatre producer, Edgars Kramins, speaking at the memorial in Laudona municipality’s Cultural Hall.
Photo (bottom centre): Madona Museum staff member, Dace Zvirgzdina, talks about Erna’s memorabilia, donated to the museum’s collection.
Photo (bottom right): Erna’s grave, next to her father’s grave. In the background, Erna’s goddaughter, Biruta Birnite, with husband Janis.
PAGE 121.
She has always been on a road, on a bridge – not only between the two banks of a river, but between music and fine art, between the necessity to work physically and the desire to work with literature, between daughters in Canada and Australia, between her native language and English. We will only be able to consider her homecoming finally complete, when her works are published here in her homeland. [D. Zvirgzdina]
PAGE 122.
[List of books by Erna]
Documentary perspective, essay by Nelson Vigneault [in English.]