Mājas un ceļi
Autore stāsta par sevi:
“Savas dzīves ceļojumu sāku tēva mājās, Ļaudonas pagasta Ķikuros 4. Oktobrī 1906. Gadā. Ķikuri ir Aiviekstes krastā, pļavu un lauku, mežu un ūdeņi ieslēgti. Biju pirmais bērns ģimenē, tēva un mātes lutināts. Māte mācīja runāt ar visādiem skaitāmiem pantiņiem un tautas dziesmām. Tēvs vēlāk mācīja rakstīt un rēķināt, un visus citus skolas uzdevumus.
Kad tēvu aizsauca karā, mācījos kopā ar jaunāko māsu Austru kaimiņos Maltu ģimenē, pie profesora Maltas māsas Veronikas un Maltas kundzes Agnēses.
Pie Veronikas sekmīgi sāku mācīties klavieru spēli. Tā bijusi ar mani visu manu mūžu. Pārtraukumi kara laikā un arī vēlāk dzīvē neļāva izvest lielākus nodomus šai nozarē.
Maltu ģimenē sagatavoju un noliku eksāmenus Madonas ģimnāzijā. Ceļš uz Madonu kara laikā bija grūts. Abas ar jaunāko māsu salām un nīkām lopu vagonos, nezinot, kad vilciens pienāks, kad aties. Pēc pārtikas bija jābrauc uz mājām. Vēlāk, brīvās Latvijas dienās ģimnazijā pavadītais laiks palika viens no dzīves skaistākajiem posmiem.
Pēc ģimnāzijas beigšanas iestājos Latvijas Mākslas Akadēmijā. Ar Akadēmijas draudzenes preču kuģi ceļojot, nokļuvām Parīzē. Tur sazīmētās skices pavēra man ceļu uz diplomdarbu. Akadēmijas grafisko darbnīcu beidzu 1932. gadā ar mākslinieka grafiķa grādu.
Pēc tam strādāju dažus gadus Ilūkstes valsts ģimnāzijā kā zīmēšanas skolotāja. Ņēmu gadu atvaļinājuma, aizbraucot otrreiz uz Parīzi.
Tad apprecējos un dzīvoju Ķikuros. Audzināju meitu. Mana otrā meita piedzima Vācijā, kur kopā ar ģimeni izceļojām kā bēgļi.
No Vācijas 1949. gadā devāmies uz Austrāliju. Tas bija labākais, ko varēja darīt. Un tas man nekad nav bijis jānožēlo: Austrālija ir savāda, skaista zeme un labi cilvēki. Bēglim tāda der. Mazāk ko salīdziāt ar zaudēto, ļaundabīgi nepelts var sākt un turpināt pārrauto dzīvi.
Stāstus sāku rakstīt Austrālijā. Tur izdota mana pirmā grāmata Mūsu kaimiņš. Tagad gadus desmit jau, dzīvoju pie savas vecākās meitas Ineses Kanādā.”
